Rīga 8°C, apmācies, bez nokrišņiem, A vējš 1m/s
Pirmdiena, 2024. gada 06. maijs 18:24
Vārda dienas: Didzis, Gaidis
Ilūkstes novads tika izveidots jau 2003. gadā, kad Ilūkstes pilsēta apvienojās ar Bebrenes, Pilskalnes un Šēderes pagastu, bet būtiskas izmaiņas nesa 2009. gads – novada administratīvā teritorija paplašinājās, jo tajā tika iekļauti arī Dvietes un Eglaines pagasts un Subates pilsēta ar lauku teritoriju. 2010. gadā reforma notika novada iekšienē – Subates pilsētu ar lauku teritoriju sadalīja divās administratīvajās vienībās – Subates pilsētā un vēsturiskajā Prodes pagastā.
Novada simbolam ilūkstieši par pamatu izvēlējušies vēsturisko Ilūkstes apriņķa ģerboni, atgādinot, ka Ilūkstes apriņķis tika izveidots jau 1819. gadā un, kaut bija vismazākais Zemgalē, tūlīt pēc Jelgavas ieņēma otro vietu iedzīvotāju skaita ziņā. Tagadējā Ilūkstes novada ģerbonī attēlotie divi ozoli, kas izaug no pamatnes, simbolizē gan dabas bagātības, gan izaugsmi un stiprumu. Savukārt melnā laukā uzslējies sudraba zirgs palicis no Ilūkstes pilsētas ģerboņa.
Ilūkstes novads izceļas ar gleznainu dabu, interesantu vēsturi un sadzīves kultūru, arhitektūras pieminekļiem, daudziem teikām apvītiem pilskalniem, seniem dievnamiem, noslēpumainiem piļu un muižu stāstiem, klusām mazpilsētām un ciemiem, atvērtiem un draudzīgiem cilvēkiem, un saimnieko viņi te pa savam.
Ilūkstes novada domes priekšsēdētājs Stefans Rāzna: “Uzskatu, ka mēs esam optimāls modelis, kādam jābūt novadam, un ar savu darbību apliecinām, ka paši spējam ar visu tikt galā. Visas struktūras mums ir pašiem, būvvaldi un izglītības vadību ieskaitot, mēs pat savu pašvaldības policiju šogad izveidojām. Šaubos, vai uzturēt būvvaldi vai, teiksim, izglītības pārvaldi var atļauties novads, kas sastāv no viena pagasta, tāpēc tam nekas cits neatliek kā pirkt šo pakalpojumu. Manuprāt, viens no kritērijiem novada izveidei un pastāvēšanai varētu būt nosacījums, ka novadam pašam jāspēj nodrošināt visas uzliktās funkcijas. Taču, lai domātu par nākotni un attīstību, pašos pamatos jāmaina Latvijas attīstības plāni, jo šobrīd lielākā daļa pašvaldību atstātas ārpus attīstības. Tas taču galīgi nav pieņemami!”
Viņu papildina pašvaldības izpilddirektore Līga Dudare: “Tie, kas ir ārpus modeļa 9+21, ar laiku pakļauti pašiznīcībai. Ko lai domā vietējie jaunieši, ja iezīmēta tāda perspektīva? Mums izglītība un jaunatne ir viena no prioritātēm, un pašvaldība ieguldījusi daudz līdzekļu skolu sakārtošanā un modernizēšanā. Lai tas nebūtu velti, esam spiesti domāt savus risinājumus un turēt novada kanti.”
“Pa savam, kā pašiem liekas pareizi,” turpina Izglītības, kultūras un sporta nodaļas vadītāja Ilona Linarde. “Mēs cenšamies uzturēt skolas, lai nevienu nevajadzētu slēgt, esam nosargājuši savu profesionālo vidusskolu, mums ir stipras sporta tradīcijas, esam atjaunojuši velomaratonu, kas kādreiz bija lielā cieņā un arī tagad notiek katru gadu, tāpat atjaunots tradicionālais ielu skrējiens Ilūkstē. Mums ir daudz sporta entuziastu, mums ir motosports, slēpotāji, biedrības. Mums ir skaista estrāde un daudz pašdarbības kolektīvu – cilvēki tiešām ir ļoti aktīvi, un mūs uztur šī degsme. Reizi divos gados notiek novada svētki. Šogad Dvietē novada svētku ietvaros godināsim Paula Sukatnieka simtgadi un viņa devumu, tā mēģinot celt gaismā vēsturisko, piemirsto un mazāk zināmo. Ieklausāmies cilvēkos, kas viņiem ir svarīgs un ko viņi grib aktualizēt. Ja rīkojam kādus kopīgus svētkus vai pasākumus, gan abas pilsētas – Ilūkste un Subate, gan visi pagasti “sazobējas”. Par spīti graujošajai valsts politikai, mūsu novadā tas liek vairāk domāt par to, ko varam izdarīt citādi nekā valstī, lai mums šeit uz vietas būtu viss vajadzīgais un lai cilvēki gribētu te dzīvot.”
Priekšsēdētājs, vērojot, ar kādu sparu savu novadu aizstāv jaunās speciālistes, smej: “Pats esmu iedzimts sēlis, bebrenietis. Meitenes arī vietējās, tāpēc jau viņām acis spīd! Kad rīkojam konkursu uz kādu vietu, tad viens no nosacījumiem, ka pretendentam jābūt sēlim.” Tas, protams, joks, bet tā nu sanāk, ka lielākā daļa speciālistu ir vietējie, tāpat arī jauni cilvēki, kas izmācījušies, atgriežas Ilūkstē un novadā. Pagaidām...
Katrai novada teritorijai piemīt kaut kas savs un īpašs, un tas ņemts vērā, izstrādājot Ilūkstes novada stratēģiju un attīstības plānus. “Ja valstij būtu tāda politika, tad varētu virzīt arī laukus. Mums galvā sen viss skaidrs, ko un kur vajadzētu, daudz ko esam mēģinājuši bīdīt cauri, bet dabūjuši arī pa krāgu un izmesti no projektiem, un viss attālinās,” sarūgtinājumu pauž S. Rāzna. “Labi atceramies, kura partija iedibināja šodienas politiku. Visa vaina, ka mums nav spēcīgu reģionālo partiju. Ja tie pirmie iedīgļi būtu attīstījušies un nostāvētu līdz galam, tas varēja izaugt par lielu spēku, bet nu izšķaidīts. Žēl, ka tā notika.”
Jautāts, ko Stefans Rāzna darītu, ja būtu pie teikšanas valstī, pieredzējušais pašvaldības vadītājs kā pirmo min ministriju samazināšanu: “Atstātu trīs ministrijas, un pārējos – ārā! Tā struktūra varētu būt līdzīga kā mūsu pašvaldībā: Attīstības nodaļa ar visu šo jomu aptverošo paketi, Nekustamo īpašumu nodaļa attiecīgi ar savu un Kultūras, izglītības un sporta nodaļa. Mums domē tā arī ir, un ar visu tiekam galā un vēl papildus darām valsts darbu, brīžam bezjēdzīgu – nu kaut vai tās atskaites, ko krāmē virsū, visi tie papīru kalni – tagad, elektronikas laikmetā! Viena no lielākajām bezjēdzībām man šķiet ministriju pirktie ārpakalpojumi – tur taču sēž daudz cilvēku, kāpēc viņi paši nedara, kāpēc nevērtē projektus, kāpēc nekontaktējas ar pašvaldībām, kāpēc nedod slēdzienus, bet tikai pasūta privātām firmām? Tas nozīmē, ka vai nu ministrijas neprot izmantot savus resursus, vai darbiniekiem nav atbilstošas kvalifikācijas. Tad kāpēc tādiem būtu tur jāsēž? Tā taču ir valsts naudas izšķērdēšana! Neatceros vairs, kura tieši, liekas, Rumānija referendumā pieņēma likumu, kas valdībai aizliedz pirkt šādus pakalpojumus.”
Savs sakāmais par bezjēdzību TOP 3 ir arī Līgai, kura par aplamām uzskata pēcprojektu pārbaudes tādā formā, kā tās notiek šobrīd. Tāpat viņu neapmierina projektu konkursu pieteikšanās termiņi, piemēram, nupat izsludinātā siltināšanas projektu 5. kārta projekta dokumentācijas sagatavošanai, tehnisko projektu ieskaitot, atvēl tikai vienu mēnesi. “Tik īsā termiņā nevar sagatavot kvalitatīvu projektu! Turklāt konkursa nosacījumi visās kārtās nav vienādi – kāpēc tie būtu jāmaina? Tagad ir tā: kaut kur kādu projektu izsludina, un mēs skrienam pa galvu pa kaklu, lai tiktu tajā iekšā, bet varētu taču arī ministrijas saskaņot savās nozarēs paredzēto. Mēs, pašvaldības, esam noteikušas savas prioritātes, un loģiski būtu, ja šādā secībā arī tās īstenotu.”
Šāgada darbu prioritātes Ilūkstes novadā ir Kultūras centrs, Subates skola un ielas, ko mēģina savest kārtībā paši par savām naudām. Ilūkstē septiņas izglītības iestādes jau sakārtotas, tāpat nosiltināta Subates pamatskola, kur sakārtoti arī sanitārie mezgli, sporta zāle un daļēji iekštelpas. Liels projekts, kam ilūkstieši cer dabūt kredītu, ir atpūtas un sporta bāzes peldbaseina būve, kam nepieciešams miljons. Pamati tur jau ielikti, jo ne tikai domes vadība, bet arī iedzīvotāji aptaujā apliecinājuši, cik šī būve Ilūkstei ir svarīga un vajadzīga.
1. Ir vasara – Subatē un “Siguldiņā”
Pašlaik ir vasara, un cilvēki veldzi meklē pie dabas un ūdeņiem. Ilūkstes novads ir bagāts gan ar ezeriem (kopā pašvaldībā ir 14 ezeri), gan upēm, Daugavu ieskaitot. Bet vietējie visvairāk iecienījuši Subates puses ūdeņus. Šīsvasaras svelmē pierobežas pilsētas Subates iedzīvotājus patiesi var apskaust – pašā pilsētiņā ir veseli divi: Lielais ezers un Mazais ezers, kas kā dzīsla vijas cauri visai pilsētas teritorijai. Subates Lielajā ezerā ir dabiski izveidojusies saliņa, un uz tās iespējams gan rīkot piknikus, gan makšķerēt zivis, gan, protams, peldēties. Iecienītākā subatiešu un pilsētas viesu atpūtas un izklaides vieta un jo īpaši šovasar ir Subates Ezermalas parks. Te uzturas i mazi, i lieli – pludmalē var spēlēt volejbolu, mest bumbu basketbola grozā, rotaļāties karuselī, šūpolēs, uz slīdkalniņa un smilšukastē. Ezermalas parka estrādē notiek dažādi pasākumi, arī tradicionālais Subates pludmales volejbola turnīrs.
Stefans Rāzna: “Mūsu attīstības plānā Subate iezīmēta vairāk kā kūrorts, te ir sens klusums, skaista daba ar vairākiem ezeriem, tāpēc subatieši izmanto ar to saistītās iespējas – nodarbojas ar laivu iznomāšanu vasarā un slidu nomu ziemā, organizē pludmales volejbola sacensības. Katru gadu Subatē notiek arī ģitāristu saieti un citi interesanti pasākumi, piemēram, radošās darbnīcas, jo viņiem ir savs māla podniekmeistars.”
Pilsētas rota ir 1685. gadā celtā evaņģēliski luteriskā baznīca un tās greznais kokgriezumiem rotātais baroka interjers, ko 17. gs. beigās veidojuši Subates Stelmuižas kokgriezēju skolas meistari. Subates Sv. Jura luterāņu baznīcai nav līdzinieces visā Latvijā – tā veidota kā kompakta kubveida celtne ar vienu, telpiski nedalītu zāli, ko sedz grandioza cilindriska velve. Ēka celta luterāņu būvniecībai neraksturīgā stilā – jumtu rotā pieci mazi tornīši. Celtne ir Eiropas nozīmes un valsts nozīmes aizsargājams kultūras piemineklis. Baznīca atrodas kalnā, un no tās paveras lieliska ainava uz Subati un tās krāšņajiem ezeriem.
Pilsētbūvniecības piemineklis ir arī Subates vēsturiskais centrs, kas veidojies 16.–19. gadsimtā, bet diemžēl līdz mūsdienām jau zaudējis daļu savas vērtības. Taču Subates Romas katoļu baznīca, kas celta 1831. gadā sv. Miķeļa erceņģeļa godam, kalpo vēl tagad. Arī tā ir interesanta un katoļu baznīcām neraksturīga būve – celta no laukakmeņiem, bez torņiem, senbazilikas stilā.
Savukārt Pilskalnes pagastā un “Siguldiņā” arī šovasar, neraugoties uz lielo karstumu, iegriežas daudz tūristu. Tie, kas mazliet ko palasījuši par ceļamērķi, noteikti vēlas apskatīt pieminekli grāfienes sunītei Pilskalnes parkā. Šis stāsts par grāfienes Izabellas Helēnas fon ZībergasPlāteres mīļoto Foliju tiek nodots no paaudzes uz paaudzi. Reiz suņuks esot saslimis, un grāfiene savam sulainim samaksājusi 25 zelta rubļus, lai tas sirdzēju nēsātu uz rokām. Grāfam tas neesot paticis, un viņš samaksājis sulainim, lai nogalē dzīvnieciņu. Kad sunīte bija devusies uz labākiem medību laukiem, grāfiene likusi to apbedīt pie pils un uzlikt pieminekli ar marmorā atveidotu suņa galvu. Līdz mūsdienām marmora veidojums nav saglabājies, taču pieminekli rotā kokgriezēja Aleksandra Bjalkovska uzburts suņa tēls. Savulaik majestātisko Šlosbergas (Pilskalnes) muižas pili I pasaules kara laikā iznīcināja Krievijas armijas artilērija, bet sunīte te mierīgi var atdusēties vēl tagad.
Taču lielākas ievērības cienīgs ir pavisam cits Pilskalnes objekts – meža ainavu parks “Pilskalnes Siguldiņa”. Tas ir dabas liegums krāšņā ielejā, ko izgrauzuši ledāju kušanas ūdeņi. Liegumā konstatētas Latvijā un Eiropā īpaši aizsargājamas un retas augu sugas, un 17 no tām ierakstītas Latvijas Sarkanajā grāmatā. Tūristi te var izvēlēties vienu no pieciem mācību takas variantiem. Šeit izveidota pusotru kilometru garā Sprīdīša taka ar Annas Brigaderes pasaku varoņu koka skulptūrām, gandrīz četrus kilometrus garā meža ainavu mācību taka un 8 km (vienā virzienā) garā Augšzemes ainavu taka, kā arī Purva taka un taka “Vēstures liecinieki”.
2. Drīz rudens – Bebrenē
Pavisam drīz būs rudens, un Bebrenē vairākas ēkas atkal atdzīvosies, jo būs beigusies skolēnu vasara, un arī tehnikuma audzēkņi sabrauks uz jauno mācību gadu. Bebreniešu vidējās profesionālās izglītības iestāde tāpat kā daudzas lauku arodskolas bija nonākusi “zem āmura”, taču pašvaldība neļāva tam notikt un pirmie valstī izdomāja, kā savu mācību iestādi saglabāt. Viņi abas izglītības iestādes apvienoja un izveidoja Bebrenes vispārizglītojošo un profesionālo vidusskolu jeb, kā paši to sauc, skolu ar senām tradīcijām, bet jaunām iespējām. Tajā ir divas nodaļas: vispārējās izglītības nodaļa, kur mācās bērni no 1. līdz 12. klasei, un profesionālās izglītības nodaļa – faktiski jumti ir divi, bet cepure – viena.
Mācību iestādes direktore Ērika Šaršune: “Mēs tagad esam viena skola. Kāds ieguvums no apvienošanas? Profesionālās izglītības skolēni ir ieguvēji tādā ziņā, ka vidusskolā ir labi attīstīta materiāli tehniskā bāze vispārizglītojošajiem priekšmetiem un viņi tos iet mācīties, kā mēs sakām, uz augšas skolu – vidusskolu. Savukārt vidusskolas audzēkņi var izmantot profesionālās vidusskolas labi aprīkotos kabinetus mājturības nodarbībām, ekonomikas stundām, tiem priekšmetiem, kas krustojas. Labs aprīkojums un modernās tehnoloģijas ir gan vienā, gan otrā skolā – datorkabineti un interaktīvās tāfeles, datu kamera, un kā tikai te nav, viss ir.” Arī sporta zāli abas skolas izmanto kopīgi, tā ir siltināta, iekšā veikts remonts, un sporta laukumi atbilst visiem parametriem. Aiz tās atrodas siltināta dienesta viesnīca, un tur dzīvo arī vidusskolas bērni, ja kādam tas nepieciešams.
Profesionālajā vidusskolā, kas padomju gados bija veterinārais tehnikums, sagatavo veterinārmedicīnas speciālistus. Te viss ir moderni aprīkots, ieskaitot ultrasonogrāfiju un anestēziju, un Daugavpils klīnikas speciālistu vadībā audzēkņi mācās veikt arī vienkāršākas operācijas. Veterinārārstu asistenti parasti neaizbrauc uz ārzemēm, viņi visi atrod darbu tepat Latvijā, jo šis pakalpojums ir diezgan pieprasīts, turklāt veterinārmedicīnu Latvijā māca tikai divās skolās – Smiltenē un Bebrenē. Vēl skolā sagatavo arī viesmīlības pakalpojumu sniedzējus, pavārus un ekotūrisma speciālistus, kā arī piedāvā apgūt galdniecību. Profesionālajā vidusskolā ir pusotrgadīga programma vidējo izglītību ieguvušajiem un četrgadīga programma tiem, kam ir tikai pamatskolas izglītība. Aizpērn skola atvēra arī mākslīgās apsēklošanas kursus cilvēkiem ar vidējo izglītību, un, kaut tie ir maksas kursi, atsaucība bija liela.
Pēc direktores iniciatīvas pedagogi tiek aicināti pievērsties humānajai pedagoģijai – starptautiskai kustībai, kam pamatus licis gruzīnu speciālists Tomašvili. Tas nozīmē citu pieeju bērnam ar domu, ka viņu nevar visi audzināt, bērnam ir jāpalīdz izaugt, un tad viņš būs labi audzināts. Humānā pedagoģija attiecas arī uz vecākiem, jo mums visiem kopā jāapzinās, ka nedrīkst bērnam tikai dzīt un dzīt iekšā zināšanas, viņš pirmām kārtām jāsagatavo dzīvei. “Un kas vēl ir svarīgi – ja šobrīd tu esi skolotājs, tad vienlaikus esi arī skolēns, jo vari mācīties no kaķīša, no koka, no jebkā. Tajā brīdī, kad tu no kāda mācies, tu esi skolēns, neraugoties uz to, ka tava profesija ir skolotājs,” tā uzskata Ē. Šaršune.
Vasarā profesionālo vidusskolu pabeidza 33 jaunieši, bet vidusskolu – 15. Diemžēl daļa no viņiem tomēr aizbrauks, jo jaunu cilvēku izvēli šobrīd nosaka atalgojums. “Vai pati pieļauju domu, ka varētu aizbraukt? Es jau uz šejieni atnācu no pilsētas, kur man bija labāk atalgots darbs un stipri mazāk problēmu. Bet ko lai dara – man tie lauki ir tuvu pie sirds. Taču, ja man te nekas nesanāktu, laikam es arī brauktu prom. Uz Rīgu ne, jo tā vairs nav tā Rīga, kas bija pirms gadiem desmit. Kāds grib dzīvot sērkociņu mājā, kāds grib dubļus brist laukos... Tādi cilvēki vēl ir. Mēs, laucinieki, esam sīksti. Un daudzi ir no tās dullo sugas,” tā skolas direktore.
Diemžēl smagākā problēma ir ceļi, un ilūkstieši atzīst, ka daudzas iespējas viņiem aiziet garām tieši slikto ceļu dēļ. Kuram tad patīk braukt pa putekļiem, bet Bebrenei, kas attīstības plānā iezīmēta kā reģionālas nozīmes izglītības un kultūras centrs, nav asfalta ne uz vienu pusi. “Mēs te dzīvojam gandrīz vai paradīzē, bet bez asfalta,” ironizē Ē. Šaršune. “Mūsu profesionālajā vidusskolā ir ieguldīti milzu līdzekļi, kas ļauj piedāvāt semināru un dažādu pasākumu vietas, un speciālisti ir gatavi pie mums braukt, bet, tiklīdz uzzina par ceļiem, tā atsakās un aizbrauc tur, kur ir asfalts, bet mēs paliekam aiz borta. Kad pērn savai audzināmajai klasei – divpadsmitajiem jautāju, vai viņi grib dzīvot laukos vai pilsētā, lai cik tas pārsteidzoši būtu, ļoti daudzi rakstīja – ja būtu tādas iespējas, ka šeit ir darbs un arī ceļi – jā, viņš paliktu laukos.”
Ilūkstes nākotnes stratēģijā Bebrene iezīmēta kā izglītības un apgaismības centrs, un uz to tā virzās. Tāpat Bebrenes bagātība ir zaļumi un vide. Bebrenes pagasta pārvaldes vadītāja Benita Štrausa palīdz gādāt par 980 cilvēku labāku dzīvi pagastā un priecājas, ka te ienāk arī jaunie uzņēmēji. Tā pērn ar Eiropas Savienības īpašas programmas palīdzību saimniekot sākuši seši jaunie zemnieki – visi vietējie. Bet pats galvenais saimniekotājs Bebrenē, protams, ir Bebrs, kurš novadniekus allaž uzpasē, no centra pozīcijām raugoties. Vietējie viņu iedēvējuši vārdā, ko nav grūti iedomāties, jo arī citviet dažādi objekti tiek nokrustīti pirmo personu vārdā.
Bebrenes ciems ir viens no nedaudzajiem Latvijā, kura apbūve tieši piekļaujas muižas ansamblim un veido ar to kopēju plānojuma struktūru. Tajā noteicošā loma ir muižas ēku un baznīcas izkārtojumam uz vienas kompozīcijas ass, kas stiepjas dienvidu–ziemeļu virzienā – pils, kurā mācās skolasbērni, ir tieši pretī Bebrenes Romas katoļu baznīcai vai arī otrādi. Īpašus pārsteigumus varot piedzīvot pils pagrabos, kur spokojas un notiek sikspārņu “šovi”.
3. Būs ziema – Ilūkstē
Ilūkste var lepoties ar savu kultūras un izglītības vēsturi. Pirmā mācību iestāde – latīņu skola šeit atklāta jau 1596. gadā. Pirms vairāk nekā 110 gadiem te darbojies Krievu skolotāju institūts, vairākas skolas un bibliotēkas, par kuru vēsturi materiāli apkopoti Ilūkstes bērnu un jauniešu centra novadpētniecības muzejā, kas saucas lepnā vārdā – “Sēļu istaba”. Savukārt tagadējā Ilūkstes 1. vidusskola atvērta 1927. gadā, un tās atklāšanā piedalījies toreizējais izglītības ministrs Jānis Rainis, kuram par godu pie skolas 1990. gadā uzstādīts tēlnieka Induļa Folkmaņa veidots piemineklis.
Ilūkste ir nozīmīga Sēlijas sastāvdaļa – reizē multikulturāla un multikonfesionāla. Tās vēsturiskajā centrā atrodas četru reliģisko konfesiju dievnami: katoļu, luterāņu, pareizticīgo un vecticībnieku. Kopš Ilūkstes novada izveides 2003. gadā Ilūkstes pilsēta ir novada administratīvais centrs un tās attīstība nav nodalāma no Ilūkstes novada attīstības, jo visi projekti un attīstības stratēģija tiek virzīta uz Ilūkstes kā stipra novada centra attīstību ar ekonomiski aktīviem un funkcionāli nodrošinātiem pagastiem.
Ilūkstes novadā ir 22 pašvaldības budžeta iestādes, un 14 no tām atrodas Ilūkstē. Pilsētā ir vairākas izglītības iestādes – 1. vidusskola un Sadraudzības vidusskola, kas ir divplūsmu mācību iestāde, Sporta skola un Mūzikas un mākslas skola, Kultūras centrs, bibliotēkas, Bērnu un jauniešu centrs un bērnudārzs “Zvaniņš”, kas nesen ieguvis jaunas krāsas.
Bet novada domē, kas ir atvērta gan vasarās, gan ziemās, jau daudzus gadus apmeklētājus apkalpo pēc vienas pieturas aģentūras principa, ko tagad Latvijā cenšas ieviest pilotprojektu veidā. Ilūkstiešiem šo ideju no Austrālijas pārvedis Stefans Rāzna, kurš atzīst, ka Ilūkstes novada domes pakalpojumu centrs darbojas perfekti: “Manuprāt, viss atkarīgs no tā, kāds speciālists šajā pakalpojumu centrā pieņem un sagaida apmeklētājus, cik viņš ir zinošs, lai spētu visu nokārtot pēc iespējas ātrāk. Mums ļoti paveicies, jo Rita Butkeviča ir zinoša visās jomās, un tas ir liels pluss, varbūt tāpēc mūsu centrs darbojas tik labi. Mēs šeit uz vietas veicam arī vairākas valsts funkcijas un būtu gatavi pārņemt vēl citas, jo galvenais – lai iedzīvotājiem nebūtu jābrauc uz Daugavpili, bet visu varētu nokārtot tepat uz vietas.”
Ilūkstiešu iecienīta tikšanās vieta ir pilsētiņas centrā – Vienības laukumā, kur ģeogrāfisko krustpunktu vietā iestādīts ozols un pērn atjaunota strūklaka, kas no pirmskara laikiem bija saglabājusies Stendera muzejā. Nu tā restaurēta, tiesa, ne pilnīgi tādā izskatā, kā bijusi agrāk – vēl tur būtu jāuzceļ tautumeita, kura turētu trauku ar ūdeni un lietu to lejā. Varbūt ar laiku...
Bet izpilddirektores Līgas Dudares lepnums un vieta, kur viņa Ilūkstē jūtas vislabāk, ir pie jaunās estrādes, kas tapusi tiešā viņas uzraudzībā: “Tā ir akustiskā estrāde, un es ceru, ka te uzstāsies daudzas zvaigznes.”
4. Nāks pavasaris – Dvietē
Domes kultūras joma galvenā pārzinātāja Ilona Linarde, raksturojot Dvietes pagastu, teic, ka šobrīd galvenā ass, ap kuru viss rotē, ir Pauls Sukatnieks un viņa simtgade, taču kopumā Dviete iezīmējas kā klusuma un atpūtas centrs, kur paredzēts iekārtot arī pansionātu. Dvietieši esot izteikti māju cilvēki, varbūt tāpēc pagastā daudz mājražotāju un arī savi īpašie cilvēki, kuri kopj un māca vietējās tradīcijas un godā zemniekus un arājus – un varbūt tieši tāpēc skulptūru kopa “Arājs” mājvietu radusi Dvietes parka malā.
Pats ievērojamākais dvietietis ir selekcionārs, biologs, dārznieks, literāts un novadpētnieks Pauls Sukatnieks, kuram šogad aprit apaļi 100. Viņš radīja jaunas vīnogu šķirnes audzēšanai vēsākos klimatiskos apstākļos, izveidoja bezērkšķu cidonijas, ērkšķogas un jaunas meloņu šķirnes, piedalījās tomātu, arbūzu un kartupeļu šķirņu izpētē, kolekcionēja un izveidoja jaunas rožu šķirnes, krāja pasaku grāmatas, dažādus akmeņus, sacerēja dzejoļus, daudz zīmēja. Pasaules slavu viņam atnesa tieši selekcijas darbs ar vīnogām.
Pirms vairākiem gadiem pašvaldība atpirka zemi un “Apsītes”, kur dzīvojis slavenais novadnieks. Kopš viņš pirms 25 gadiem aizgāja aizsaulē, dārzs bija paspējis pamatīgi aizaugt. Bet nu šeit ceturto gadu saimnieko Vanda Gronska, kurai ir dižas ieceres: “Dārzu pamazām sakopjam un atjaunojam, un nākamais objekts būs pagrabiņš, tad degustāciju zāle, un ceru, ka kļūsim par īstu vīnkopības centru.”
“Es pati esmu dvietiete piektajā paaudzē un Sukatnieku labi zināju,” saka Vanda. “Viņš bija kā liels bērns, kā dabas bērns, tāpēc te viss būs saistīts ar dabu, akmeņiem, smilgām, vardītēm, jo viņš tā jutās šajā pasaulē.” “Apsītes” top gan kā muzejs, gan kā vīnkopības centrs, jo Vandas mērķis ir apmācībās un kursos cilvēkiem mācīt, kā stādīt un audzēt vīnogas un kā vīnu darīt.
Nāks pavasaris, un Dvietes dārzos un “Apsītēs” atkal tiks sēts un stādīts. Arī vīnogas, kam no sēkliņas līdz ogai paiet astoņi gadi. Kā tos pareizāk pārlaist un labu ražu dabūt, vislabāk zināja Pauls Sukatnieks, un tagad to turpina Vanda Gronska.
Viņa un pārējie dvietieši un Ilūkstes novada dārzu draugi aicina atbraukt uz Dvieti 22. un 23. augustā, lai smeltos jaunas zināšanas un godinātu dižo vīnkopi Paulu Sukatnieku viņa 100. dzimšanas dienā.
5. Atbūdā – uz “Gulbjiem”, Putnu, Dronku un citām salām
Citu pavasari noteikti derētu ieplānot laiku, lai atbrauktu uz Latvijā unikālu vietu, kur ir piektais gadalaiks – atbūda. Tad Dviete tek pretējā virzienā (vienīgā upe Latvijā), jo no Daugavas nāk iekšā lielas ūdens masas, un senleja darbojas kā Daugavas ūdeņu uzkrājēja. Tie ūdeņi nedēļu nāk iekšā, nedēļu stāv uz vietas un nedēļu iet ārā. Tas ir tāds dabīgs vārsts, kas aizsargā teritorijas Daugavas lejtecē, jo, ja nebūtu šīs kabatas, kur Daugavas ūdeņiem ienākt 20 kilometru garā līnijā, un viss gāztos uz leju, tad būtu lielas problēmas gan pilsētām un ciemiem, kas atrodas tālāk pa straumi, gan aizsprostiem.
Palu laikā pļavas pārplūst, un augstākās vietas, kas neapplūst, sauc par salām. Dvietes pusē daudzas viensētas atrodas uz “salām”: Putnu sala, Sīļu sala, Zariņu sala, Pupiņu sala, Būku sala... Ūdeņainos pavasaros šeit redzamie skati nelīdzinās nekam citam Latvijā – iedomājieties: vienlaicīgi te var redzēt 30 tūkstošus zosu vienā skatu punktā! Teritorijas aizsardzībai izveidots Dvietes palienes dabas parks, jo te ir unikāla, pasaules nozīmes migrējošo putnu pulcēšanās un ligzdošanas vieta.
Te ir arī ļoti sena kultūrvēsture, cilvēki te dzīvojuši jau uzreiz pēc ledus laikmeta aiziešanas. Dvietes senlejā atrastas 15 iespējamās seno cilvēku (akmens, bronzas, dzelzs laikmeta) apmetņu vietas un bagātīgs seno priekšmetu klāsts, kas liecina, ka cilvēks te dzīvojis jau pirms 10–12 gadu tūkstošiem. Putnu salā, Atālu māju rijā, Ārija Gruberte izveidojusi ekspozīciju “Koka priekšmets Dvietes palienes sētā”, un “Atālos” katrs ciemiņš var skatīt lauku sētas darbus – labības kulšanu un maizes cepšanu, vērpšanu un aušanu, linu mīstīšanu un veļas mazgāšanu, apavu darināšanu un virvju vīšanu.
Viens no svarīgākajiem dabas parka izziņas objektiem, kas iekārtots simtgadīgā, Sēlijas vēsturiskajam novadam raksturīgā viensētā Dronku salā, ir Dvietes senlejas informācijas centrs “Gulbji”. Te var iepazīt parkam veltītu ekspozīciju, Bebrenes simbola un Dvietes palienes iemītnieka – bebra ekspozīciju, piedalīties vides klases nodarbībās, iegādāties vietējo amatnieku un zemnieku ražojumus, kā arī nobaudīt bebra dziedzeru uzlējumu!
“Gulbju” saimniece Benita Štrausa, kura prot gan sēliski runāt, gan sēļu ēdienus pagatavot, skumīgi atzīst: “Drīz bebru Latvijā būs vairāk nekā cilvēku, jo taisnie, meliorētie, bet nekoptie grāvji tiem ir īsta paradīze. Bet mēs te mēģinām izdzīvot ar projektiem. Pašlaik tiek īstenots liels LIFE projekts, kura ietvaros attīrām pļavas no krūmiem un apmēram divu kilometru posmā atjaunosim upi vecajos līkumos. Lielie projekti tapuši sadarbībā ar Dabas fondu, mazos rakstu pati, un ar to palīdzību atjaunota klēts, esam sapirkuši laivas un teleskopus.” Klētī izstādīti vietējās novadpētnieces Ārijas Grubertes austie gobelēni un jostas un sadarbībā ar meitu Zani tapušie Bebrenes un Augšzemes tautas tērpi, bet klētiņas otrajā stāvā vēdināšanai un izrādīšanai izliktas Bebrenes meitu pūra segas.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017