SĒĻI PACEĻ GALVU

VII Sēlijas kongresā

Reizē ar LPS 25. kongresu tajā pašā dienā – 30. maijā pārdesmit kilometrus tālāk – Viesītes Kultūras pilī notika VII Sēlijas kongress, ko rīkoja Viesītes novada pašvaldība sadarbībā ar Latvijas Zinātņu akadēmiju, Daugavpils Universitāti un “Sēļu klubu” un kurā piedalījās vairāk nekā divsimt dalībnieku gan no visām septiņām Sēlijas novada apvienības pašvaldībām, gan “sēliski” domājošie no citām Latvijas vietām.

Atklājot kongresu, Sēlijas asociācijas vadītājs Viesītes novada domes priekšsēdētājs Jānis Dimitrijevs pauda prieku, ka šis kongress tāpat kā pirmais notiek Viesītē un kustība par Sēļzemes atdzimšanu turpinās, iegūstot jaunu saturu un jaunas formas. Jau 14. gadu visos nozīmīgākajos pasākumos sēļi pulcējas zem sava oficiāli apstiprinātā sarkanbaltzaļā Sēlijas karoga – gan lielajos Dziesmu un deju svētkos, gan arī šoreiz.

Līdz šim Sēlijas kongresus rīkoja Sēlijas asociācija – pēc akadēmiķa Sigizmunda Timšāna ierosmes dibināta neformāla organizācija sadarbībā ar vietējām pašvaldībām, Latvijas Zinātņu akadēmiju (LZA) un Letonikas programmu. Šī asociācija netika reģistrēta oficiāli kā patstāvīga juridiska persona, bet darbojās LZA paspārnē. Tās biedru skaitā bijuši vietējo pašvaldību darbinieki, skolotāji, kultūras pārstāvji, ar Sēlijas problēmām saistīti zinātnieki un literāti. Kopš Sēlijas 1. kongresa asociāciju gandrīz deviņus gadus vadīja S. Timšāns, tad īsu laiku akadēmiķis Tālis Millers, bet kopš 2005. gada – Viesītes novada domes priekšsēdētājs Jānis Dimitrijevs.

Asociācijas Goda prezidents visus šos gadus ir akadēmiķis Jānis Stradiņš. Tieši viņš devis ļoti lielu ieguldījumu Sēlijas teritoriālās identitātes atdzimšanā. Arī šajā kongresā akadēmiķis uzstājās pirmais, uzsverot sēļu kustības pirmsākumus, asociācijas veikumu un nākotnes redzējumu, saistot to ar izveidoto Sēlijas novadu apvienību: “Vienota Sēlija nav nereāla, un kongress varētu kļūt par pagriezienu, īpaši saimnieciskās dzīves sakārtošanā.”

Sēlijas asociācijas darbības pārņēmējas – pirms pusotra gada izveidotās Sēlijas novadu apvienības priekšsēdētājs Jaunjelgavas pašvaldības vadītājs Guntis Libeks uzsvēra, ka vietējo varu uzdevums ir pārņemt un turpināt Sēlijas idejas tālāknešanu. Viņa sagatavotajā prezentācijā par Sēlijas novadu kopdarbību bija apkopota informācija gan par dažādiem ekonomiskajiem un finanšu rādītājiem uz vienu iedzīvotāju, salīdzinot ar kaimiņu un citu reģionu novadiem, gan Sēlijas pašvaldību nākotnes iespējām, apvienības paveikto un turpmākajām iecerēm.

Kā jau kongresa programma paredzēja, sarunas par Sēliju bija daudzveidīgas – par šo vēsturisko novadu un tā pienesumu Latvijai interesenti varēja noklausīties 11 referātus, no zinātnieku, valodnieku, literātu, muzeju darbinieku, publicistu, vēsturnieku un politiķu skatpunkta raugoties, un par tādiem slaveniem novada cilvēkiem kā Vecais Stenders, kuram šogad aprit 300. gadskārta, Jāni Jaunsudrabiņu un viņa “Balto grāmatu”, kas pirmo reizi iznākusi tieši pirms 100 gadiem, izcilo augļkopi Paulu Sukatnieku, kura simtgadi dvietieši aicina atzīmēt augustā, un fotogrāfijas lielmeistaru Mārtiņu Bucleru, kā arī viņu līdzgaitniekiem.

Uz kongresu sabraukušos “sēliski” domājošos vieno ne tikai vēlme apzināties savu identitāti un vietu Latvijā, bet arī rūpes par vēsturiskā mantojuma saglabāšanu, saimniecisko attīstību un apziņas stiprināšanu, ka Sēlijas reģionam ir nākotne – ja to nav iznīdējuši ne mēris, ne kari un dažādas ekonomiskas depresijas, tad tas neiznīks arī turpmāk.

No Sēlijas novadu apvienības priekšsēdētāja Gunta Libeka referāta

Līdz šim valstī par svarīgiem un atbalstāmiem atzīti vairāki reģioni, kuriem paredzētas īpašas attīstības programmas – attīstības centri, austrumu pierobežas un Baltijas jūras piekrastes pašvaldības. Salīdzinot Sēlijai tuvāko vai vēsturiski arī Sēlijā daļēji ietilpstošo četru Latgales pašvaldību ieņēmumus, visās tie pēc izlīdzināšanas ir augstāki par 500 eiro uz vienu iedzīvotāju (piekrastes pašvaldībās vēl ievērojamāki), bet pirms izlīdzināšanas šo Latgales novadu ienākumi ir zemāki nekā Sēlijas novadiem. Tātad Latgales atbalsta programma ir ar skaitļiem un datiem pamatota. Pašvaldību starpā salīdzināšana šobrīd iespējama, pamatojoties uz galvenajiem ienākumu avotiem: iedzīvotāju ienākumu nodokli un nekustamā īpašuma nodokli. Vērtējot Sēlijas pašvaldību īpatsvaru iedzīvotāju ziņā (36 105 iedzīvotāji jeb 1,64% no kopskaita) un teritorijas ziņā (4134 km² jeb 6,4% no valsts teritorijas), jāsecina, ka tā ir neliela un diezgan trūcīga Latvijas daļa. Tā šogad nodokļu ieņēmumi septiņu Sēlijas apvienības pašvaldību vidū visaugstākie ir Jaunjelgavas novadā – 398 eiro uz vienu iedzīvotāju un Aknīstes novadā (393 eiro/1 iedz.), viszemākie – Jēkabpils novadā (318 eiro), bet vidēji Latvijas pašvaldībās šis rādītājs ir 455 eiro uz vienu iedzīvotāju.

Analizējot šos un LPS apkopotos datus par pašvaldību saņemtajām valsts, Eiropas Savienības un citām ārējām investīcijām, iespējams saskatīt vairākas likumsakarības un izdarīt secinājumus, ka valdības un arī Saeimas deputātu sarūpētais “papildpienesums” veicinājis pašvaldību attīstību un iedzīvotāju ienākumu pieaugumu, taču valsts investīciju politika ir subjektīvi noteikta, ko ietekmējusi politiskā piederība vai simpātijas, korporatīvi sakari un nejaušības.

Nacionālā attīstības plāna (NAP) rīcības virzienu uzdevumos teritoriju atbalsta pasākumi ir plānoti šādās definētās nacionālo interešu telpās – reģionālās politikas mērķteritorijās: starptautiskas, nacionālas un reģionālas nozīmes attīstības centri, lauku attīstības telpa, Rīgas metropoles areāls, Baltijas jūras piekraste un austrumu pierobeža.

Sēlijas novadu apvienībā ietilpstošo pašvaldību teritorijas tiek kvalificētas kā lauku attīstības telpas sastāvdaļa, un saskaņā ar NAP 2020 šai teritorijai atbalsts plānots Zemkopības ministrijas Lauku attīstības programmas ietvaros (Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai finansējums). Tātad Sēlijas novadi var pretendēt tikai uz Lauku attīstības programmas LEADER piedāvātajām iespējām. Attīstības programmas un ES struktūrfondi paredzēti Rīgai, deviņām lielajām pilsētām un 21 lielajam novadam, kur ir tā saucamie reģionālas nozīmes attīstības centri, austrumu robežas, Pierīgas un Baltijas jūras piekrastes pašvaldībām. Sēlijas novadi līdzīgi citiem mazajiem novadiem un lauku pašvaldībām ir lemti turpmākai atpalicībai, kas nozīmē arī teritoriju iztukšošanos un degradāciju.

Reģionālās politikas mērķteritorijas politiski noteiktas ar domu, ka jēga ir ieguldīt un attīstīt tikai tur, kur jau notiek attīstība. Valsts politikas veidotāji faktiski deklarējuši, ka Sēlija ir neperspektīva teritorija investīcijām. Attīstības līmeņa atšķirības salīdzinājumā ar Latgali Sēlijai ir nelielas, un būtībā Sēlija pielīdzināma austrumu robežas reģionam, tāpēc arī būtu pelnījusi īpašus valsts atbalsta pasākumus.

Cīņa par politiskās domāšanas maiņu un Sēlijas nozīmīgumu un atpazīstamību būs Sēlijas novadu apvienības turpmāko gadu galvenais uzdevums. Sēļu prasība un aicinājums izteikts kongresa rezolūcijā.

VII Sēlijas kongresa rezolūcija

Par Sēlijas novada attīstību

Kopš Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas Sēlijas kultūrvēsturiskajā novadā ir notikušas būtiskas ekonomiskās un sociālās pārmaiņas. Teritorijas saimnieciskā attīstība, iedzīvotāju ienākumi un nodarbinātības līmenis ievērojami atpaliek no valsts vidējā, kam iemesls ir neattīstīta infrastruktūra, ilgstošas sociālās problēmas un nepietiekams izglītības līmenis. Pēdējos gados negatīvās attīstības tendences ir sekmējusi valsts politika izglītības, veselības aprūpes un valsts pārvaldes iestāžu centralizācijā, simtiem darba vietu koncentrējot lielajās pilsētās vai likvidējot tās mazpilsētās. Sekas ir Sēlijas novadu depopulācija un ekonomiskā atpalicība, draudi Sēlijas identitātei un kultūras mantojuma saglabāšanai. Plānotajā Eiropas Savienības struktūrfondu izlietojuma programmā 2014.–2020. gadam Sēlijas teritorija definēta kā lauku attīstības telpas sastāvdaļa, kas uzņēmējiem un pašvaldībām dos iespēju realizēt tikai lauku teritoriju attīstībai pieejamos ierobežotus līdzekļus.

Apzinoties savu atbildību pret iepriekšējo paaudžu mantojumu, pienākumu iedzīvotāju, nākamo paaudžu priekšā, izvērtējot pēdējos gadu desmitos notikušos ekonomiskos un demogrāfiskos procesus Aknīstes, Ilūkstes, Jaunjelgavas, Jēkabpils, Neretas, Salas un Viesītes novados un novērtējot valsts attīstības plānošanas dokumentos noteikto reģionālās attīstības politiku, VII Sēlijas kongress aicina:

politiskās partijas, kas piedalās 12. Saeimas vēlēšanās, Saeimu un valdību – atteikties no diskriminējošas attieksmes pret Sēlijas kultūrvēsturisko novadu, respektējot tā tiesības uz līdzvērtīgu attīstību;

Latvijas Republikas Ministru kabinetam:

valsts Nacionālā attīstības plāna īstenošanā radīt piemērotus apstākļus un programmas, kas veicinātu ražošanas pieaugumu un nodarbinātību, Sēlijas kultūras un identitātes saglabāšanu;

izveidot Sēlijas plānošanas reģionu un noteikt attīstības centrus Sēlijā;

iekļaut valsts autoceļu attīstības programmā pilnīgu valsts reģionālās nozīmes autoceļu P70 Svente–Lietuvas robeža, P72 Ilūkste–Bebrene–Subate un P73 Vecumnieki–Nereta–Subate atjaunošanu;

Sēlijas novadu apvienībai:

Latvijas–Lietuvas pārrobežu sadarbības programmās veidot kopīgus Sēlijas (Latvija) un Augštaitijas (Lietuva) projektus.

Sēlijas novadu apvienībā

Sēlijas novadu apvienība tika izveidota 2012. gada nogalē, kopīgai sadarbībai vienojot Aknīstes, Ilūkstes, Jaunjelgavas, Jēkabpils, Neretas, Salas un Viesītes novada pašvaldības.

Ierosme par to radās, domājot par Sēlijas reģiona nākotnes izredzēm. Spēcīgu impulsu deva arī VI Sēlijas kongress un Jāņa Stradiņa raksts “Sēlija un tās reģionālās identitātes meklējumi”, kurā tika paustas nopietnas bažas par šā reģiona saimniecisko nākotni un identitātes saglabāšanu pēc administratīvi teritoriālās reformas. Akadēmiķis atgādināja, ka reģionālās identitātes veidošanai, neapšaubāmi, jānotiek pašā reģionā, taču nepietiek ar vēsturiskajiem un etnogrāfiskajiem argumentiem, lai saturētu kopā jaunos novadus, un teritoriālais kaimiņu pārnovadu aspekts vien ir par vāju, lai uzturētu reģionālo identitāti – ir jāmeklē jaunas pieejas, jāizmanto katra iespēja veicināt Sēlijas atpazīstamību, uzturēt dzīvu garu un radīt jaunas Sēlijas attīstības koncepcijas.

Konsultācijas ar novadu pašvaldību vadītājiem aizņēma pavisam īsu brīdi, jo visi izteica nepārprotamu atbalstu sadarbībai un kopīgas organizācijas veidošanai. Pirmajā sanāksmē 2012. gada 12. oktobrī tika nolemts dibināt Sēlijas novadu apvienību kā struktūrvienību pie Latvijas Pašvaldību savienības, un pēc visu septiņu pašvaldību domju pozitīva lēmuma 14. decembrī notika dibināšanas sanāksme.

Par saviem mērķiem apvienība definējusi Sēlijas ekonomiskās attīstības veicināšanu, Sēlijas kultūrvēsturiskās identitātes saglabāšanu, nostiprināšanu, popularizēšanu un izmantošanu reģiona atpazīstamības un tūrisma attīstībai, kopīgu uzdevumu risināšanu un savu interešu aizstāvēšanu, sadarbību kopīgos projektos un kopīgu pasākumu organizēšanā.

Sēlijas novadu apvienība spēj vienoties un jau īstenojusi vairākas aktivitātes.

Sēlijas kultūras mantojuma apzināšana –

izveidota visu septiņu novadu muzeju speciālistu un novadpētnieku darba grupa, kas pulcējas kopīgās sanāksmēs jeb novadpētnieku saietos;

šogad organizēta skolēnu novadpētniecisko darbu lasījumu konference, tiek apzināts kopīgais un vēstures mantojums, tā popularizēšanas iespējas un izmantošana attīstībai;

Aknīstes novads koordinē grāmatas veidošanu par Sēlijas ievērojamākajiem cilvēkiem, vēsturi un dabu un materiāla apkopošanu, kā arī skolēnu radošo darbu izvērtēšanu.

Iedibināta jauna tradīcija un nolemts organizēt ikgadējus Sēlijas dziesmu un deju svētkus. Pērn notika pirmā kopīgā dziesmu un deju diena Ilūkstē, bet šāgada svētku diena “Sēlija rotā” Salas novada Sēlpils pagastā tika nosaukta jau par Sēlijas tautas svētkiem.

Kopīga tūrisma piedāvājuma veidošana – tūrisma veicināšanai darbojas visu septiņu novadu speciālistu darba grupa, un tapis tūrisma buklets “Sēlija”, kura veidošanu uzņēmās Jēkabpils novads.

Sadarbība dažādos pasākumos un projektos Zemgales plānošanas reģionā – iecerēti kopīgi sporta pasākumi; pašvaldības vienojušās ciešākai sadarbībai kopīgos valsts mēroga un starptautiskos attīstības projektos nākotnē, piemēram, mazpilsētu attīstībā, tālākizglītībā, tūrisma stratēģijas un tūrisma produktu piedāvājuma izstrādē, vides aizsardzībā u.c.

Politiskajā darbībā apvienība iesaistījusies diskusijās par Latvijas Nacionālo attīstības plānu, tā ieviešanas principiem un idejām un Eiropas Savienības 2014.–2020. gada plānošanas perioda mērķiem un struktūrfondu apguves plānu.

Ieguvumi un panākumi vēl nav lieli, taču aizvien vairāk Sēlijas novads sāk sevi iezīmēt kā patstāvīgs reģions līdzās vēsturiski tradicionālajiem – Vidzemei, Kurzemei, Latgalei un Zemgalei. Beidzamajos Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos Sēlija pirmo reizi tika pie savas īpašas vietas gājienā, arī masu informācijas līdzekļos tā kļūst atpazīstamāka un ieņem vietu cilvēku apziņā. Sēlijas novadu apvienības dalībnieki kopīgiem spēkiem cīnīsies par Sēlijas nākotnes izredzēm, kas ir atkarīgas arī no saimnieciskās attīstības, nodarbinātības iespējām un tajā dzīvojošo turīguma.

Jaunjelgavas novada domes priekšsēdētājs GUNTIS LIBEKS:

– Pats esmu tāds pussēlis – īstajā Sēlijā neesmu dzimis un dzīvojis, bet tagad strādāju, tāpēc uzskatu par savu pienākumu gādāt par tās attīstību.

Sēlijas novadu apvienība pārņēmusi Sēlijas asociācijas darbību un uzdevumus. Ņemot vērā, ka asociācija bija neformāla un notiek arī paaudžu maiņa, mēs ar kolēģi Jāni Dimitrijevu sapratām, ka tā sēļu būšana jāņem savās rokās pašvaldībām. Es pat brīnos, ka tas neienāca prātā agrāk, un arī pārējie apvienības pašvaldību vadītāji teica to pašu.

Jau kopš savas darbības sākuma cenšamies apzināt Sēlijas kultūrvēsturisko mantojumu. Iesākumā bija doma izdot enciklopēdiju, tomēr nolēmām, ka tā būs grāmata. Gribam rakstiski fiksēt Sēlijas bagāto mantojumu, apzināt to un izmantot dzīvē, pārvēršot tūrisma objektos un katram novadam uzņemoties atbildību par tiem. Līdz šim mēs, septiņi novadi, ik pa laikam satikāmies, bet tagad to darām jau mērķtiecīgi un arī turpmāk sadarbosimies un centīsimies vairāk būt kopā – gan kultūrā un sportā, gan projektos un pārrobežu sadarbībā.

Sēlijas novadu apvienība uzskata, ka mūsu problēmas ir tādas pašas kā Latgalē un pierobežā un arī mūsu pašvaldības būtu jāiekļauj īpašā atbalsta programmā, ja reiz tādas tiek veidotas. Esmu paanalizējis pašvaldību ienākumus – tie gan dzīves līmeni un kvalitāti neataino pilnīgi, tomēr izsaka diezgan daudz – cik ir cilvēku, kas konkrētajā teritorijā strādā un maksā nodokļus, cik viņi nopelna un cik nomaksā. Kad to visu pārrēķina uz vienu iedzīvotāju, redzams, ka attīstības līmeņa atšķirības Sēlijai un Latgalei ir nelielas un kopumā mēs stipri atpaliekam no Latvijas vidējā rādītāja.

Mūsu reģionam ir ļoti nepieciešams valstisks atbalsts. Turpmākajiem sešiem gadiem tiek paredzēta 37 miljonu programma uzņēmējdarbības attīstībai novados, tātad ap sešiem miljoniem gadā. Taču, ja arī tāda būs, šos līdzekļus piešķirs konkursa kārtībā, nevis reģionāli vai plānošanas reģioniem. Vajadzētu salikt galvas visiem kopā – gan zinātniekiem, gan uzņēmējiem, gan pašvaldībām un valstij un izdomāt, kādā veidā radīsim darbavietas un ne tikai lielajās pilsētās un centros, bet arī mazpilsētās un laukos.

Viesītes novada domes priekšsēdētājs JĀNIS DIMITRIJEVS:

– Nu jau divdesmit gadu pagājis kopš pasākuma, kas saucās “Sēlijas sarunas”, bet Lūcija Ķuzāne “Sēļu klubu” bija nodibinājusi jau pirms tam, mazliet vēlāk tika dibināta Sēlijas asociācija, un tā dzīvē iet: brīžiem augšā, brīžiem lejā, emocijas uzviļņo un noplok. Šobrīd sēļi atkal sasparojušies, un vadības grožus pārņēmušas pašvaldības.

Manuprāt, Sēlijas novadu apvienības modelis pagaidām sevi attaisno. Pērn, kad Ilūkstē notika pirmie Sēlijas dziesmu un deju svētki, nolēmām, ka tie jārīko katru gadu. Regulāri kopā sanāk visu septiņu pašvaldību novadpētnieki, kultūras speciālisti, tāpat sporta dzīves organizatori. Septembra sākumā Jaunjelgavā notiks pirmie Sēlijas bērnu un jauniešu sporta svētki, un turpmāk tie būs katru gadu citā novadā. Mēs visi septiņi esam vienojušies par rekonstruējamo ceļu tīklu un iesniedzām savus priekšlikumus Zemgales plānošanas reģionam. Šī starpnovadu sadarbība veidojas laba – sportisti turas kopā, un viņus koordinē pašu izvēlēts vadītājs, arī kultūras un mākslas jomu pārrauga viens līderis, un katram novadam ir konkrēta atbildības joma. Tā šobrīd tiek veidota grāmata par visu Sēliju – katram no septiņiem uzticēti savi pienākumi, bet par to kopumā atbildīgs ir Aknīstes novads, Viesītes novada pārziņā varētu būt kultūra, Ilūkstes novada ziņā – sports – kurš kādā jomā ir stiprāks, tas to arī pārrauga visas apvienības ietvaros. Šis modelis nav mūsu jaunizgudrojums, tas daļēji aizgūts no somiem – tur katram novadam ir sava specifika, viens reģiona centriņš atbild par kādu jomu, piemēram, sociālo darbu, bet ir atbildīgs par to visā reģionā, cits atbild par kultūru visa reģiona teritorijā, trešais ir atbildīgais par sportu visā reģionā, ceturtais – par veselību, piektais – par izglītību utt.

Sen jau tiek runāts, ka vajadzētu veidot vienu lielu Sēlijas novadu, un arī paši esam apsprieduši šo jautājumu, bet mums nav riktīga centra – Ilūkste atrodas malā, tāpat Jaunjelgava, Viesīte ģeogrāfiski atrodas centrā, taču ir pārāk neliela un maz iedzīvotāju. Tomēr galvenā problēma ir tā, ka Sēlijas novads nav ekonomiski spēcīgs, un, ja tagad šie septiņi novadi apvienotos, būtu septiņi nabagi.

Sēlija gan ir bagāta ar interesantiem tūrisma objektiem, savdabīgu ainavu un interesantām mazpilsētām, kurām katrai savs šarms, bet mums ir ļoti slikti ceļi. Tomēr gar Sunāksti, kaut tur nav asfalta, jau kopš piecdesmitajiem gadiem kursē Rīgas–Subates autobuss – viens no pēdējiem “mohikāņiem”, kas katru rītu un vakaru joprojām, kā dziesmā dzied, var aizvest veco sēli uz gadatirgu. Uzskatu, ka valstij jāsniedz atbalsts mūsu reģionam, kā tas ir citās Eiropas valstīs, lai mēs varētu arī attīstīt ražošanu un radīt darba vietas kvalificētam darbaspēkam. Ar bagātu cilvēku greznu vasaras mītņu iekārtošanu vien taču novadu nepacelsi.

Saka, ka Latgalē ir jāieliek lielas naudas, bet pabrauciet gar mūsu pierobežu, kaut vai pa Valles pusi un paskatieties – katra trešā māja ir sabrukusi! Ja valstsvīri un politikas “taisītāji” tur aizbrauktu un noņemtu “klapes” no acīm, varbūt viņu lēmumi būtu pavisam citādi. Tāpēc vietējo zemnieku cīņu ar likteni var nosaukt par fanātismu – te palikuši tikai patrioti.

Es pats esmu Sēlijā piedzimis, skolā gājis un tā arī palicis. Arī sieva tepat vien ir – vada projektus Jēkabpils novadā un “Sēļu zīli” Viesītē, kas nodarbojas ar pieaugušo izglītības programmām. Tāpat mani bērni palikuši Latvijā, un neviens nekad nav izteicis vēlmi pārcelties no šejienes.

Vai Sēlijai saredzu nākotni? Kā kultūrvēsturiskam reģionam noteikti! Joprojām aktīva ir studentu korporācija “Selonija” – viņi bija vieni no pirmajiem, kas uzsāka Sēlijas pilskalnu attīrīšanu. Mums arī palīdz “Mazā kavalērija” – draugu un domubiedru grupa, kurā darbojas daudzi Latvijā zināmi cilvēki, “Prāta vētras” puišus ieskaitot. Jau krietna pieredze ir apvienībai “Sēlijas palete”, ko vada viesītiete Ligita Caune, un katru gadu notiek mākslinieku plenēri, tāpat Buclera dienas jeb fotogrāfu plenēri. Pēc Viesītes muzeja “Sēlija” iniciatīvas nodibinātā biedrība “Sēļu klubs” cenšas apvienot Sēlijā, Latvijā un visā pasaulē dzīvojošos Sēlijas atbalstītājus un patriotus, kas jūtas novadam piederīgi un vēlas darboties tā labā. Sēlijā ir unikālas vietas un fantastiski cilvēki. Ja tādi būtu arī Saeimā un valdībā, varētu kalnus gāzt!

Aknīstes novada domes priekšsēdētāja VIJA DZENE:

– Par Sēliju un tās unikalitāti patlaban top grāmata, kuras izdošanu uzņēmies Aknīstes novads. Tajā paredzētas septiņas nodaļas, aptverot gan Sēlijas dabu, gan arhitektūru, mūziku, tradīcijas un amatu veidus, gan, protams, cilvēkus. Visi septiņi novadi to gatavojam kopā. Šī grāmata stāstīs par Sēlijas septiņu novadu bagātībām, par ko daudzi pat nenojauš, ka tas nāk no mums, piemēram, Aknīstē radusies plaukstiņpolka, ko danco visa Latvija – tā Aknīstei pierakstīta 1937. gadā, un tā ir mūsējā. Tāpat atgādināsim citas labi pazīstamas lietas, kas pieder Sēlijai. Celsim saulītē arī daudzas personības, kas saistītas ar mūspusi. Tā būs tāda smukumu grāmata ar skaistām bildēm un kompaktu informāciju, bet paralēli sagatavosim arī elektronisko versiju, kur satilpināsim to, kas grāmatā “nesalīdīs”.

Tas tāds sirdsdarbs, lai remdinātu sāpi par Sēliju, kas atstāta novārtā. Nu, padomājiet – vienīgais, ko mums jaunajā plānošanas periodā sola – rekonstruēt nepilnus četrus kilometru garu grantētā ceļa posmu. Asfalts nav paredzēts pat ceļam no Aknīstes uz Lietuvas robežu, kas tik ļoti nepieciešams gan iedzīvotājiem, gan uzņēmējiem. Joprojām nav asfaltēta ceļa no Gārsenes pagasta centra un Asares pagasta centra līdz novada centram, tāpat pa asfaltu vēl aizvien netiekam līdz kaimiņnovadam – Viesītei. Kāda tur plānošana, tās vienkārši nav, jo mēs taču nezinām, vai pēc desmit vai divdesmit gadiem uz turieni vedīs asfalts.

Neretas novada domes priekšsēdētājs ARVĪDS KVIESIS:

– Mani ļoti interesē vēsture, arī Latvijas un Sēlijas pagātne. Aizpagājušajā sasaukumā vadīju Pilskalnes pagastu, bet pagājušajā pašvaldību četrgadē biju Neretas novada domes priekšsēdētāja vietnieks. Tad vēl ietilpām Aizkraukles rajonā, un esmu pateicīgs toreizējai rajona vadībai, ka izdevām manu veidoto grāmatu par bijušo Aizkraukles rajonu. Līdzīgu domu neesmu atmetis arī par Neretas novadu.

Sēlijas apvienības izveide ir apsveicama un atbalstāma lieta. Kā kultūrvēsturisks novads Sēlija noteikti jāsaglabā un jākopj, bet par vienu lielu pašvaldību, kas aptvertu visu šo reģionu, – grūti pateikt, manuprāt, tas nav šodienas jautājums. Mums jau arī nav savas “Rīgas”, kaut gan vēsturē zināmi gadījumi, kad galvaspilsētu izveido tukšā vietā, kā to darīja Kazahstānā vai Brazīlijā. No tagadējiem septiņiem novadiem centra lomai visvairāk derētu Viesīte, jo tā ģeogrāfiski atrodas apmēram viducītī. Tomēr galvenais jau nav tas, ko nosauksim vai veidosim par centru, bet neziņa par tuvāko nākotni – vai mēs, 89 pašvaldības, varēsim tikt pie kādas attīstības naudiņas.

Mēs visi vienā balsī prasām valstij piešķirt līdzekļus lielo autoceļu rekonstrukcijai, taču bēdīgā stāvoklī ir arī mazpilsētu un ciematu ielas, kas remontu lielākoties nav redzējušas kopš padomju laikiem. Paldies Dievam, prātam un labvēlīgai apstākļu sakritībai, ka mums pirms apvienošanās izdevās sakārtot ielas Pilskalnes pagastā. Es uzskatu, ka ceļu infrastruktūra šobrīd ir pats svarīgākais un tai jābūt pirmajai prioritātei. Nu, nebūs uzņēmēju tur, kur nav normālu ceļu! Un nebūs pievilcīgas dzīves vides tur, kur nav sakārtota ceļu infrastruktūra, jo ceļi ir nepieciešami pilnīgi visiem, sākot no kājāmgājēja un riteņbraucēja līdz pat visu transportlīdzekļu vadītājiem. Citi par savām sapņu būvēm sauc gaismas pilis, peldbaseinus vai sporta arēnas, bet mana sapņu būve Neretas novadā ir sakārtotas ielas un ceļi.

Viens gaišs cerību stariņš tomēr pavīdējis – nesen mūsu apvienības pašvaldību vadītāji tikās ar vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru, kurš pavēstīja ļoti patīkamu jaunumu. Tā kā uz Lietuvu joprojām braucam pa putekļiem (lietuviešu pusē līdz robežai palikuši pieci, mums – 4,6 kilometri), beidzot tomēr nolemts šo ceļu asfaltēt, palicis vien saņemt Eiropas Komisijas akceptu. Ja tas notiks, tad 2016. gadā būs gatavs kārtīgs tranzītceļš. Tas ir ļoti svarīgs abām pusēm, turklāt atslogotu Rīgas–Neretas–Daugavpils šoseju un dotu iespēju automašīnu vadītājiem no Jēkabpils un Aizkraukles puses ātrāk nokļūt mūsu dienvidu kaimiņvalstī – šeit ir vistaisnākais ceļš uz Lietuvu, un Eiropā iekšā.

Mēs ar lietuviešiem draudzējamies un sadarbojamies jau sen, īpaši ar Rokišķu un Biržu rajonu, kas mums tuvākie kaimiņi. Arī viņiem ir tādas pašas problēmas kā mums – cilvēki izbraukuši un varbūt pat vairāk nekā mūsējo, vienīgi viņiem iedzīvotāju skaits lielāks. Salīdzinot šķiet, ka viņiem labāk organizēta veselības aprūpe, tā ir pieejamāka un nodrošināta arī mazākos ciemos, taču viņi mūs apskauž par kultūras iespējām un to, ka paši varam brīvi rīkoties ar finansēm. Lietuvā pašvaldības izveidotas bijušo rajonu robežās, tāpēc pagasti (seņūnijas) ar finansējumu paši nerīkojas. Tas tiek piešķirts no centra. Un vispār lietuviešu kolēģi uzskata, ka pašvaldību sistēma Latvijā ir labāka nekā pie viņiem.

Salas novada domes priekšsēdētāja IRĒNA SPROĢE:

– Kaut pati esmu šeit ienācēja (tas gan bija pirms daudziem gadiem), man sēļu “būšana” patīk un priecē, ka varam par daudzko vienoties, piemēram, izdot tūrisma bukletu uzņēmās Jēkabpils novads un to izdarīja, par grāmatu atbild aknīstieši – vieniem pašiem to izdarīt būtu daudz grūtāk. Savukārt svētkus “Sēlija rotā” organizējām mēs.

Jauna elpa bija arī Sēlijas kongresam. Tā kā mēs visi septiņi novadi esam atstāti ārpus ietekmes zonām – neesam ne Rīgas, ne pierobežas, ne piejūras, ne Latgales zonā, uzskatījām, ka jāatgādina par sevi.

Kā vērtēju iespēju, ka septiņi Sēlijas novadi varētu būt viena pašvaldība? Godīgi sakot, man ne visai tā gribētos, jo Salas novads ir gan saimnieciski attīstītiesspējīgs, gan arī pārredzams – vienvārdsakot, optimāls. Es zinu, kas kurā vietā notiek, kas tur ir primārais, kādas vajadzības, bet lielā novadā, domāju, tas nav iespējams un ir jau piedzīvots.

Tad, kad pārvalde tiek sadalīta vairākās kārtās vai departamentos, “nobīdās” arī atbildība. Labi atceros rajonu, kur biju galvenā agronome, un visu lielo teritoriju – tas bija pasmagi. To pašu saka arī mūsu kaimiņi no Rokišķu rajona. Lietuvā ir lieli rajoni, bet mēs draudzējamies ar nelielu pašvaldību, kas iedzīvotāju skaita un arī citādā ziņā līdzīga mūsu Sēlpils pagastam. Nu kā tur iet – ne viņiem tāda reāla nauda, ne var ko plānot, kultūrai vispār ir nulle. Visu nosaka un izlemj vēlētā vara no centra. Bet mums stāsta, ka Lietuvā viss ir labi.

Par sadarbību balsoju ar abām rokām – gan mūsu apvienības pašvaldību starpā, gan ar lietuviešiem. Arī Sēlijas kongresā izskanēja priekšlikums, ka apvienība varētu īstenot pārrobežu projektus ar Lietuvu, jo savā būtībā jau esam līdzīgi, ar lauku domāšanu.

Sēlijas apvienības pašreizējais modelis ir labs un tāds būs, ja vien valdība mūs nenīcinās.

Jēkabpils novada domes priekšsēdētājs EDVĪNS MEŅĶIS:

– Esmu Sēlijā dzimis, audzis, un viss mans mūžs aizritējis tepat uz vietas – Rubenes pagasta Slatē. Mana pagasta iedzīvotāji daudz izmanto kaimiņu – Ilūkstes novada pakalpojumus un infrastruktūru – daudzi bērni brauc turp uz skolu, pie dakteriem arī nav jāgaida tik garas rindas kā Jēkabpilī. Tāpēc izvirzītā ideja par Ilūksti kā Sēlijas reģionālās attīstības centru man nešķiet tik peļama, kaut gan reģionālā centra statusam ir vairāk ekonomiska, nevis administratīva nozīme.

Diemžēl pavasaros un rudeņos daudzviet ceļš beidzas tur, kur beidzas asfalts, un bijuši gadījumi, kad pat lielie Jēkabpils autobusu parka satiksmes autobusi atsakās braukt. Tā kā pusi mūsu novada teritorijas aizņem meži, tos aktīvi izstrādā un izved, bet ceļu kvalitātei gan par labu tas nenāk.

Mūsu novadā nav īpašu perspektīvu tūrismam, kaut skatāmā netrūkst, bet visu nosaka ceļi. Šogad, pateicoties aktīvai iedzīvotāju nostājai, savācām 1500 parakstu par kritisko ceļu stāvokli, īpaši uz valsts autoceļa P72 (Ilūkste–Bebrene–Birži) un V783, kas ved no Jēkabpils uz Dignāju un Ilūksti. Šo vēstuli nosūtījām gan valsts augstākajām amatpersonām, gan partijām, gan Zemgales plānošanas reģionam, gan Satiksmes ministrijai, lūdzot veikt kaut virsmas apstrādi. VAS “Latvijas Valsts ceļi” valdes priekšsēdētāja Jāņa Langes parakstītajā atbildē teikts, ka valsts vietējo autoceļu ar grants segumu pārbūve (izbūvējot tiem asfaltbetona segumu) netiek plānota, savukārt valsts reģionālajiem autoceļiem tā plānota tiem, kas savieno nacionālās un reģionālās nozīmes attīstības centrus. Iespējas nākotnē plānot valsts autoceļu P72 un V783 asfaltēšanu būšot atkarīgas no valsts budžeta piešķirtā finansējuma autoceļu nozarei. Kāds tas ir – visiem labi zināms.

Šo problēmu aktualizējam nepārtraukti, jo ceļu kvalitāte arvien samazinās un samazinās un cilvēki neredz nekādu perspektīvu. Pagājušogad tika pieņemta ceļu sakārtošanas programma 2014.–2020. gadam. Mēs ar saviem grantētajiem ceļu posmiem esam tajā pieminēti, bet tikai tur, kur jau ir asfaltētais ceļa posms – tur notiks seguma uzlabošana un rekonstrukcija, bet tālāk, kur grantētie ceļi, šajā programmā nekas nav paredzēts. Tas jau ir tas skumīgākais, ka valdība pat priekšdienām nedod cilvēkiem nekādu solījumu. Tāpēc mēs piesaistījām gan Ilūkstes novadu, gan Latgales un Zemgales plānošanas reģionu un devāmies pie “Latvijas Valsts ceļiem”, kur mums teica, ka šo programmu esot iespējams izmainīt. Mums atliek vien cerēt.

Ilūkstes novada domes priekšsēdētājs STEFANS RĀZNA:

– Ja paskatās kartē, redzams, ka Daugavas kreisā krasta attīstība pārtraukusies vēl padomju laikos. Ar līdzekļu neieguldīšanu šīs puses ceļu sakārtošanā vien ir apturēta uzņēmējdarbības attīstība, līdz ar to veicināta sēliešu izbraukšana, lauku viensētu izmiršana. Ir arī kas pozitīvs šajā sāpīgajā patiesībā – sakarā ar ekonomisko atpalicību Sēlijā saglabājusies tās identitāte ar savām patiesajām īpašībām, jo tajā atšķirībā no citiem reģioniem nav masveidīgi ieplūduši “imigranti” ar savām nacionālajām īpatnībām, kas, iespējams, vājinātu šobrīd tik izteikto sēlisko identitāti. Šobrīd Sēlijā nav neviena ne nacionālas, ne reģionālas nozīmes attīstības centra, tāpēc steidzami būtu nepieciešams par tādu iezīmēt vismaz vienu Sēlijas pilsētu. Manuprāt, Ilūkste, kas savā laikā bija apriņķa centrs, arī tagad varētu būt šis attīstības centrs. Savādi, mums valstī pat nav tāda statusa kā vietējas nozīmes centrs, Latvijā ir tikai vietējas nozīmes ceļi, par kuru kvalitāti labāk nerunāsim, bet šādu centru nav.

Nebeidz pārsteigt tas, ka valdība nekaunas no savas tautas un valsts par to, ka Latvijā daudzviet nav kārtības. Kad pie mums uz novadu atbrauc ciemiņi, es sarkstu, ja kaut kas nav sakopts un ceļi bedraini, bet viņiem nav kauna un saka, ka līdzināmies Eiropai. Ikviena Eiropas mazpilsēta taču sakopta kā konfekte!

Īstenībā mūsu valsts ir postā, un viss noticis pretēji tam, ko Latvijas vēsturē darīja vislabākais valstsvīrs Kārlis Ulmanis – jaunos speciālistus sūtīja uz nomalēm un maksāja viņiem labu algu, gar pierobežu tika būvētas skolas, kas vēl tagad stāv stingri un nav jāsiltina, bet atjaunotajā Latvijā skolas veram ciet. Kāpēc pašvaldībai jāatbild par to, ka novadā nav bērnu un tāpēc nepienākas mērķdotācija? Tā nav novada vaina, ka cilvēki brauc projām! Tā ir valsts vaina, gļēvā, nepārdomātā un graujošā politika! Kā var atļauties ķerties klāt lauku pamatam – viensētām, tas ir mūsu zelta fonds, un būtu jādara viss, lai cilvēki tur dzīvotu un nepārdotu zemi. Tagad izjūtam sekas – lauki tukšojas, un viensētas palikušas vien kā vasaras mājiņas bagātiem cilvēkiem. Bet atbildību prasa no pašvaldībām: ja jums nav tik un tik bērnu skolā, tad jums pienākas mazāk.

To visu redzot, pārņem izjūta, ka apzināti tiek postīta mūsu valsts. Manuprāt, zemes pārdošana līdzinās okupācijai. Eiropa gan prasa brīvo zemes tirgu, bet kā rīkojas paši – pamēģini nopirkt gabalu Vācijā vai Francijā, bet te tūkstošiem hektāru izpārdots. Valdībai būtu jāsaprot, ka tas ir arī apdraudējums valsts drošībai un mūsu pastāvēšanai. Ja vēl izdomās, un likumā ietvert to nav grūti, ka referendumā var piedalīties ne tikai pilsoņi, bet arī zemes īpašnieki, tātad ārzemnieki, viegli paredzēt, kāds būs rezultāts. Un kā tad būs dzīvot?

Valstsvīri diemžēl arvien vairāk attālinās no tautas un arī no pašvaldībām. Katru rītu klausoties Latvijas Radio, man liekas, ka ir uzsākta kampaņa – vietējie žurnālisti kā lieli eksperti, neintervējot ne iedzīvotājus, ne pagastu vadītājus, stāsta par reformu, ka viss bijis nepareizi, ka pagastos aizsēdējušies vecie pagastveči, kas sargājot savu krēslu, tāpēc viņi jāpadzen, ka jāturpina reforma un jāapvienojas. Tā viņi “skalo smadzenes” un cilvēkiem dzen iekšā niknumu. Tā ir ļoti bīstama tendence.

Pēc Sēlijas kongresa medijos parādījās ziņa, ka visas septiņas Sēlijas pašvaldības grasās veidot savu plānošanas reģionu. Tas nav biedinājums, bet brīdinājums valdībai gan.

Nav iedomājams, ja atkal veidotu rajonus un būtu jāiet atpakaļ uz Daugavpils rajonu, jo materiālistiski domātāji teiktu: jums taču līdz turienei tikai 25 kilometri, bet daugavpilieši: ko jums te darīt, jums ir Sēlijas identitāte un kultūra. Arī Daugavpils novads ir mākslīgi izveidots – abpus Daugavai. Mums blakus atrodas Sventes un Medumu pagasts, un mēs labprāt viņus būtu redzējuši savā novadā. Ilūkste savulaik bija apriņķa centrs, un šā apriņķa teritorija sākās pie Baltkrievijas robežas un aizgāja līdz Slatei un Aknīstei. Blakus bija Jēkabpils apriņķis un Jaunjelgavas apriņķis – uzskatu, loģisks izkārtojums. Apriņķa centros bija pilna infrastruktūra, slimnīcu ar visām nodaļām un tiesu namu ieskaitot, bet padomju laikā to varmācīgi nolikvidēja.

Sēlijas teritorija kartēs visādi zīmēta un “pielaikota”, bet nav iezīmēta 9+21 koncepcijā. Ar to valdība sašķēlusi gan pašvaldības, gan bendē nost laukus, nedodot tiem iespējas attīstīties un visus līdzekļus koncentrējot lielajās pilsētās. Ja novadu veidošanā konsekventi būtu ievēroti sākotnēji izvirzītie kritēriji, ka jābūt vienam centram – pilsētai, kurā dzīvo vismaz 3000 cilvēku, un apkārtējā teritorijā pieci tūkstoši, tad šie centri automātiski iezīmētos. Mēs pēc šādas nostādnes arī vadījāmies, Ilūkstes novadu veidojot, bet liela daļa izveidoti bez kritērijiem. Šo reformu vajadzētu pielabot un palielināt vietējo attīstības centru skaitu – nevis 9+21, bet vēl +30 vai 40, iekļaujot arī mazās pilsētas.

Ceru, ka manas aizdomas par to, ka Latvijā nākotnē paredzētas tikai trīsdesmit (9+21) pašvaldības, nav pamatotas. Šobrīd gan lielākā daļa – 89 novadi atstāti ārpus attīstības, un tas nav pieņemami. Vislabāk būtu attīstības naudiņu pašvaldībām sadalīt pēc kvotām, balstoties uz iedzīvotāju skaitu, platību un citiem saprotamiem kritērijiem. Tad varētu strādāt kā saimnieks un pats izvēlēties, ko cilvēkiem un novadam visvairāk vajag.

Sēlijai valsts atbalsts nepieciešams arī, lai atjaunotu un stiprinātu saites ar sēļiem Lietuvā, bet mums valstiskā mērogā kaut kā nesekmējas tā Baltijas vienotība. Faktiski kultūra un tautas svētki ir tas, kas satur visu nāciju un vairo patriotiskumu. Kad klausos lielos politiķus, kuri visi vienā balsī saka: ekonomika, ekonomika, celsim ekonomiku, tad kļūst skumji – mums visam pāri stāv materiālais. Ja tādās kategorijās būvē valsti, tad ķīselis vien sanāk un pēcāk brīnāmies, ka notiek referendumi par svešas valodas valstiskumu. Bet tās jau ir sekas.

Izstāde “Pētījumi Sēlijas novados”

Pēc Viesītes muzeja “Sēlija” iniciatīvas pagājušā gada 26. oktobrī Viesītē notika pirmais Sēlijas novadpētnieku salidojums, kurā septiņu novadu kultūrvēstures zinātāji un pētnieki vienojās par sadarbību Sēlijas labā un nodibināja “Sēļu klubu”.

Viņi nolēmuši savākt un apkopot informāciju par Sēlijas vēsturi, tautas tradīcijām, etnogrāfiju, izcilām personībām un viņu sasniegumiem literatūrā, mākslā, arhitektūrā, mūzikā, dažādās zinātnēs un citās jomās. Tāpat Sēlijas novadpētnieki un vēsturnieki vienojās, ka darba sanāksmes notiks visos septiņos novados pēc kārtas, lai apmainītos pieredzē un iepazītos ar apkārtējo novadu kultūrvēsturi.

Katrs novads var lepoties ar savu pieredzi vietējās vēstures pētīšanā un glabāšanā, un katra novadpētnieku tikšanās paver iespēju iepazīt interesantus cilvēkus un uzklausīt kaut ko no viņu dzīves gudrības. Novadu vēstures zinātāji un kultūrvēsturisko vērtību pētnieki bieži vien ir arī šo vērtību kolekcionāri un saglabātāji, tā glābjot no iznīcības daudzus kultūrvēsturiski nozīmīgus priekšmetus. Tikpat svarīgs ir viņu darbs vēsturiskās atmiņas saglabāšanā, pārzinot sava novada notikumus, vietas un cilvēku dzīvesstāstus.

Tā Jaunjelgavas bērnudārzā iekārtota Senču istaba, ko pārzina Valija Daudze, visu par komponistu Barisonu zina Skudru māju saimniece Jevdokija Bukša, bagāta ir vallietes Ginas Viegliņas, viesītietes Ilmas Svilānes, Salas vidusskolas skolotājas Pārslas Stirnas, sēlpilieša Albīna Jēgermaņa, Neretas pensionētās skolotājas Mildas Bukas, Jēkabpils novada patriotu Inas Sēles, Arnolda Jakubovska un Benitas Kalniņas, Ilūkstes pensionētās skolotājas Annas Kuļikovskas un dvietietes Ārijas Grūbertes pieredze – visus ij nenosauksi.

Vietējo vēstures pētnieku astoņu mēnešu darbs vainagojies ar izstādi “Pētījumi Sēlijas novados”, kas Sēlijas kongresa laikā bija skatāma Viesītes Kultūras pils izstāžu zālē.

Izstāde veltīta Aknīstes, Ilūkstes, Jaunjelgavas, Jēkabpils, Neretas, Salas un Viesītes novada pētniekiem, vēstures izzinātājiem un glabātājiem. “Pētījumi Sēlijas novados” ir pirmais mēģinājums apvienot aktīvo novadpētnieku līdzšinējo veikumu kopīgā izstādē, kas ietver publikācijas, skolēni zinātniski pētnieciskos darbus, grāmatas, arī pētījumu un materiālu apkopojumus, kas vēl gaida savu izdevēju. Fotoreportāža no novadpētnieku tikšanās reizēm izstādes sagatavošanas laikā iepazīstina ar redzēto visos septiņos Sēlijas novados.

Bet vislabāk viņu darbu raksturo vienā no izstādes stendiem lasāmais.

Var pētīt un izzināt tikai to, ko ļoti pazīst un mīl, kam var veltīt laiku un spēkus, neskaitot stundas un negaidot materiālos labumus. To var darīt tikai tie, kas apzinās piederību Sēlijai, jūt aicinājumu un atbildību savas ģimenes senču un šajā vietā mitušo cilvēku mūžu priekšā. To priekšā, kas bija te vairākas paaudzes, daudzas paaudzes un daudzus simtus gadu pirms mums. Varbūt mūsu priekšgājēju dotais mantojums ir mežiem atkarotajos laukos, brūnajā auglīgajā zemē, veco akmeņu mūru ēku pamatos, mūsu matu vai acu krāsā? Gadsimtu rats lēni griežas uz priekšu, un atkal te būs cilvēki, kas vaicās: “Kas bija te pirms manis? Kas dzīvoja Sēlijā? Nosauciet stipros un viedos, lai sajūtu viņu spēku! Es gribu būt lepns par viņiem!”

Protam vai neprotam vārdos izteikt nepieciešamību apzināties savu senču garīgo bagātību un stiprumu, tomēr mēs katrs kaut kad tiecamies pēc tā. Tas dod spēka un stabilitātes apziņu, dod saikni ar zemi un pagātnes atbalstu. Novadu pētnieki un vēstures rakstītāji ir tie, kas jūt šo aicinājumu visstiprāk un kam nākamās paaudzes pateiksies par viņu uzcelto “tiltu” no pagātnes uz nākotni.

*

Vai zināt, ka Vecajam Stenderam pieder ne tikai pirmās latviešu ābeces izgudrotāja, bet arī veļas mašīnas pirmatklājēja gods? Izstādes apmeklētājiem bija iespēja apskatīt unikālu priekšmetu, kas Latvijā ar Stendera palīdzību ienācis no Eiropas. Jau 1765. gadā Vecais Stenders sāka popularizēt veļas mašīnu, publicējot aprakstu par to. Tā uzskatāma par pirmo veļas mašīnas shēmu un lietošanas pamācību vācu valodā. Pirmo eksemplāru pēc angļu veļas mašīnas parauga Stenders licis izgatavot Krievijas sūtņa barona fon Korfa ģimenes vajadzībām Kopenhāgenā, kur strādājis par mājskolotāju. Triju gadu laikā pārliecinājies par mašīnas lietderību un, kā pats norāda, “patiesu cilvēkmīlestības jūtu vadīts”, viņš nolēmis ar to iepazīstināt plašāku sabiedrību.