13.58.243.4
23.05.2024. 19:42:03
Aknīstes novada ģerbonī no pilsētas vēsturiskā ģerboņa iekļuvis briedis, jo apvidus bijis un ir bagāts ar mežiem, tāpēc purpura laukā nosēdināta zelta brieža galva. Savukārt sudraba laukā trīs savienotie zaļie gredzeni simbolizē novada trīs pagastus – Aknīsti, Asari un Gārseni, kas par vienu novadu kļuva 2009. jūlijā. Gredzenu motīvs izmantots no Gārsenes barona fon Budberga dzimtas ģerboņa, bet purpursarkanā, zaļā un sudraba krāsa apliecina piederību Sēlijas novadam.
Jaunlaikos Aknīstes novadam nākušas klāt arī citas vērtības, un daļa no tām iemūžinātas jaunajā novada logo, ko izveidojusi vietējā māksliniece Eva Joča. Arī te apvienoti visi trīs pagasti, sākot ar Asari, vidū jeb centrā izvirzot Gārseni un noslēdzot ar Aknīsti, tomēr vairāk uzsverot novada arhitektūru un dabu. Zem dižceltnēm redzamais valnītis nav nejauši izvēlēts – tas raksturo Aknīstes novada reljefu ar paugurainēm, pakalniem un upi. Visu vienā zīmējumā grūti attēlot, taču unikālākais tas, ka pie Asares, kur Dobes upe, ir dziļākā ieleja Baltijā – tās kritums ir 218 metri, un šo vietu mēdz saukt par Latvijas Tatriem. Vēl būtiski, ka Aknīstes novads atrodas Dienvidsusējas senlejā, kas aiz Gaujas un Abavas senlejas ir trešā lielākā un nozīmīgākā Latvijā, un vislabāk tā aplūkojama pie Gārsenes.
“Mums, Aknīstes novadā dzīvojošajiem, palaimējies ar skaisto dabu, ko papildina arī cilvēku roku veidotie objekti,” saka Aknīstes novada domes priekšsēdētāja Vija Dzene. Bet tūrisma darba vadītāja Līga Jaujeniece viņu lepni papildina: “Sakiet vien, priekšsēdētāj, ka mūsu novads ir vienkārši unikāls. Kur vien skaties – viss ir skaistāks vai citādāks nekā visiem citiem.” Hmm, ja kadriem tāda pieeja, tad nav brīnums, ka tiks īstenotas arī vispārdrošākās ieceres.
Aknīstes novadam tiešām pieder unikālas lietas: par Sēlijas pērli godātā Gārsenes pils, īpatnēji zilā krāsa, kas ieadīta cimdu rakstos, plaukstiņpolka un vēl. Bet labāk visu pēc kārtas.
Skaistākais
Daba Aknīsti apveltījusi ar garāko alu Zemgalē – Velna jeb Radžupes alu, kas ir sešus metrus gara, Vecmelderu pazemes avotiem, ko uzskata par vienu no Latvijas lielākajām pazemes avotu grupām ar lielu ūdens debitu – te ūdens plūst ar tādu jaudu, ka pat iesviesti nelieli akmeņi ripo pret slīpumu un tiek izmesti ārā, un Saltupju Svētavotu. Tas ir viens no garākajiem pazemes avotiem Latvijā un ūdeņiem tik bagāts, ka izveido mazupīti, kas pēc aptuveni 100 metriem ietek Dienvidsusējā. Tā gultne iekrāsojusies koši oranžā krāsā, kas piešķir avotam īpaši savdabīgu izskatu. Avota gravas nogāzes augšmalā aug ap 300 gadu veca liepa, ko uzskata par svētliepu.
Savukārt Gārsenes dabas takām, kas stiepjas pa Dienvidsusējas stāvkrastu septiņu kilometru garumā gar unikāliem dabas objektiem – ošu aleju, meandriem, zemestauku aleju, akmeņu aleju, āpšu alu labirintu, vienu no raženākajām Latvijas vīksnām, dižozoliem un dižakmeņiem, savu roku gan pielicis cilvēks, jo tās pirms vairākiem gadiem sākusi veidot Marta Brakovska, kura savā īpašumā ieraudzījusi visas šīs bagātības. Vēlāk talkā nākusi pašvaldība un “Latvijas valsts meži”, un tagad te ir gan labiekārtotas atpūtas vietas un tiltiņi, gan savs Gārsenes Staburags, gan lielas “sēnes” un mājiņa raganai, gan iespējams uzzināt, kas īsti ir Raganas slota un cik tālu rāda Raganas binoklis, cik resna ir Vistas kāja, vai Baronu krēsli vienmēr ir mīksti un kas ir Trejmeitiņas. Bet, kā teic Līga, par dabas takām Gārsenē nav jāstāsta, tās ir jābauda...
Vienīgais, ko pateikšu – attēlā redzamajam dižakmenim ir veseli četri nosaukumi, un vārdu došana turpinās. Visbiežāk to dēvē par lielo Lutausi, bet citiem liekas, ka akmens atgādina Latvijas kontūras, trešais nosaukums ir “Lauztā sirds”, kas saplīsusi un dziļi, dziļi zemē iegrimusi, un vēl ceturtais apstiprinātais nosaukums – “Divi brālīši”.
Dīvainākais
Vairāki unikāli fakti saistās arī ar Aknīstes un novada vēsturi. Senči sēļi novadu apdzīvojuši jau 2. gadu tūkstotī pirms Kristus dzimšanas, bet rakstiskos avotos Aknīste pirmoreiz minēta 1298. gadā.
Aknīste tāpat kā visa Sēlija uzplaukumu piedzīvoja hercoga Jēkaba laikā, un viņam bija lieli plāni. Novads būtu kļuvis par svarīgu hercogistes saimniecisko centru, ja tiktu īstenots projekts par Daugavas un Lielupes ūdensceļu savienošanu. Kanāla pamatu 1667.–1668. gadā apkārtnes zemnieki ar lāpstām izraka uz Asares, Gārsenes un Aknīstes robežas, savienojot Dienvidsusēju un Daugavas pieteku Eglaini. Kanāls būtu ļāvis hercogam Jēkabam attīstīt tirdzniecību starp Eiropu un Krievzemi un kļūt par nopietnu konkurentu Zviedrijai piederošajai Rīgai, bet projektu nācies pārtraukt Zviedrijas protestu un draudu dēļ. Mūsdienās kanāla pamatu sauc par Vilkupi.
Otrs fakts apliecina, ka vairāk nekā simts gadu Aknīste bijusi Lietuvas sastāvdaļa. Aknīstes muižas zeme prozaisku iemeslu dēļ nokļuva Kauņas guberņā, kurā atradās līdz pat 1921. gadam. Tātad Latvijā Aknīste vēl nav nodzīvojusi pat pirmo simtgadi.
I pasaules kara beigās, kad tika pasludināta neatkarīga Latvijas valsts, sākās Brīvības cīņas, un to noslēgumā Latvijai saasinājās attiecības ar Lietuvu, kas sāka pretendēt uz Ilūkstes apriņķi un Daugavpili. Iejaucoties starptautiskai komisijai un Polijai, attiecības normalizēja. Pēc komisijas ieteikuma tika veidota un iztaisnota Latvijas robeža – Latvija ieguva Aknīsti, bet atdeva Lietuvai Palangu, Mažeiķus un dažas citas nelielas teritorijas.
Sarežģītākais
Novada mājaslapu atverot, vārdi “Aknīstes novads” ir pavisam maziem burtiņiem, bet lapas augšpusi grezno salikums “Aknīste – Gārsene – Asare”, tā vēlreiz apliecinot, ka novadā visas trīs teritorijas ir vienlīdz svarīgas. Nupat Aknīstes novads nosvinēja pirmo kopus piecgadi. Cilvēku skaits novadā gan ir mazs, nesasniedz pat trīs tūkstošus, un pēc iedzīvotāju skaita tikai 13 novadi Latvijā ir vēl mazāki par Aknīstes novadu.
Vai novads nešķiet par mazu? Pašvaldības vadītāja Vija Dzene tomēr uzskata, ka šādi var visu labāk pārzināt un tā vieglāk dzīvot. Līga Jaujeniece svārstās: “Mazam novadam ir gan labi, gan slikti, tomēr dažkārt man liekas, ka kļūstam sīkmanīgi, jo esam maziņi. Tas tāpat kā zemniekam – ja ir maz zemes, viņš var to apkopt, bet, ja daudz – var vairāk iesēt.”
Vija Dzene: “Esam piesaistījuši lielus līdzekļus, arī kredītu summa ir prāva. Patlaban tiek realizēts liels projekts, un visa Aknīste ir sarakņāta, jo rekonstruējam galveno – Augšzemes ielu, kā arī SIA “Aknīstes pakalpojumi” īsteno ūdenssaimniecības projekta trešo kārtu. Ceļš tiek remontēts par valsts naudu, taču arī mums jāņem kredīts, un pašlaik gatavojam pieteikumu par 760 tūkstošiem eiro, jo iepirkuma rezultātā tas pārsniedz sākotnēji plānoto summu. Iespējams, ka arī ūdenssaimniecības projektam būs papildu izmaksas. Mums bija tā – kad atraka, ieraudzīja plūstošās smiltis, un ūdens līmenis bija daudz augstāks nekā topogrāfiskajos mērījumos, jo pāris urbumu veidā to nevar konstatēt, tā tās izmaksas pieaug.”
Pašvaldības sabiedrisko attiecību speciālistei Lāsmai Prandei ir vēl otrs pienākums – viņa atbild arī par iepirkumiem: “Viegli nav, taču interesanti, jo vai katru dienu gadās kas jauns un negaidīts. Līdz šim nav bijusi neviena sūdzība ne Iepirkumu uzraudzības birojā, ne tiesas prāvas (jāpiesit pie koka), visu nokārtojam izrunājoties, un situācija atrisinās pati no sevis. Ja savu reizi nepiezvanītu un neizskaidrotu, kas zina, kā būtu, jo mēs domājam vienu, bet cilvēki – otru.”
Uz valsts svētkiem novembrī galvenajai ielai beidzot vajadzētu būt kārtībā. Savu rindu gaida jau nākamais projekts – aknīstieši par pašvaldības budžeta līdzekļiem plāno celt kapliču. Tas bijis vairāku sasaukumu deputātu mērķis un izaicinājums, un nu šī komanda nolēmusi to neatlikt. Vēl tiek gatavots arī projekta pieteikums “Zema enerģijas patēriņa ēkas jaunbūve darbmācību un tehnoloģiju programmu apguvei Aknīstes vidusskolā”.
Cerīgākais
Aknīstē atrodas SIA “Nordtorf” – liels kūdras pārstrādes uzņēmums, kas dod darbu ļoti daudziem aknīstiešiem. Tur ir dažādas iespējas – gan biroja darbs gudrākajiem un valodu pratējiem, un tad viņi arī labi nopelna. Tur ir arī darbs ar tehniku, turklāt mūsdienīgu, jo traktori ir ļoti labi aprīkoti – brauc tik un stūrē. Un vēl tur ir fizisks darbs pie presēm cehā un purvā.
Aknīste ir bagāta ar kūdru. Kad fabriku uzcēla, teica, ka resursu te pietikšot vismaz 30 gadiem. Nu jau pagājuši desmit, bet uzņēmums turpina paplašināties un izveidojis arī filiāli Cesvainē. Aknīstes kūdra tiek eksportēta gan uz Eiropas Savienības, gan nesavienības valstīm. Ekonomiskais ieguvums novadam no šā uzņēmuma ir liels, un arī darbinieki par atalgojumu nesūdzas. Vēl nozīmīgs darba devējs novadā ir psihiatriskā slimnīca Gārsenē, kas arī paplašinās – nesen tur uzcelta jauna piebūve.
Tad jau Aknīstē bezdarba nav? Līga, kuru kaitina gados jauni cilvēki, kuri sūdzas par darba trūkumu, ir šerpa: “Kūdras fabrika dod darbu. Ja šajā pusē kāds grib strādāt, tad viņš var droši doties uz turieni, darbs vienmēr tur būs – tāds vai citādāks, bet būs. Mums te Aknīstē bija vairāki jauni, spējīgi un gudri puiši, un likās, ka viņi nu gan šeit nepaliks, bet, pateicoties kūdras fabrikai, neaizgāja nekur citur, strādā birojā, saņem ļoti labu algu un dzīvo te.”
Pagaidām neizmaināmais
Arī Vija Dzene piekrīt: kas grib strādāt, tas darbu atrod vai vismaz meklē, bet paliels procents ir to, kuriem dažādu iemeslu dēļ trūkst motivācijas. Un parasti tie, kas nestrādā, neko nedara arī savā saimniecībā. “Es domāju, ka tie lielie pabalstos izmaksātie tūkstoši aiziet tieši tiem nemotivētajiem, kuriem piedāvā, ko gribi, viņi tāpat nedarīs. Tāda psiholoģija jau izveidojusies gadu gaitā,” viņa atzīst.
Dzīvojot tādā mazā novadā kā Aknīstes, visus pazīsti arī vaigā, tāpēc vēl jo pamatotāks ir priekšsēdētājas secinājums: “Ja varētu izvēlēties – maksāt pabalstu vai nemaksāt, tad no šā skaita, kas patlaban ir tiesīgi saņemt, es atstātu tikai kādus desmit procentus. Uzskatu, ka faktiski pabalsts nevienam nepienākas, izņemot gadījumus, ja notikusi kāda nelaime, ir jāveic operācija vai lieli medicīniskie izdevumi, ārkārtas situācija un tamlīdzīgi.”
To, ka šāda politika maitā cilvēkus un īpaši jauno paaudzi, Aknīstes novada pašvaldības vadītāja pārliecinājusies vairākreiz. Kad viņa mazākajās klasītēs pajautājusi, par ko bērni vēlas kļūt, cerējusi saņemt parastās atbildes – šoferis, aktrise, kosmonauts... “Bet puika man lepni saka: būšu bezdarbnieks! Tas ir skumjākais.”
Priecīgākais
Visvairāk pašvaldība priecājas par jaunajiem – gan vietējiem uzņēmējiem, gan jauno paaudzi skolās. Un netrūkst arī labo piemēru.
Tā Gārsenes zemnieks Andris Zībergs audzē avenes un ābolus un ar savu ražu apgādā Aknīstes vidusskolu un Asares un Gārsenes pamatskolu. Viņš daudzus gadus nodzīvojis Bulduros, tomēr atgriezies dzimtajā pusē un saimniekošanu sācis, kā pats saka, zinātniski, pēc grāmatas. Un sanāk labi, turklāt paguvis iekļūt arī deputātos.
Savukārt Santa Curikova mājās atgriezusies pēc vairāku gadu prombūtnes ārzemēs, kur ieguvusi labu izglītību un darba pieredzi, un nu kopā ar māsu Ievu saimnieko ģimenes ierīkotajā viesu namā – kafejnīcā “Liepas”, kur galdā tiek celti gan tradicionāli, gan vecākiem piederošajā bioloģiskajā saimniecībā auguši dārzeņi, gan jēra gaļas, govs piena un pašmāju dīķī ķertu zivju ēdieni. Arī “Loga” brigādei bija iespēja pārbaudīt gan virtuves, gan naktsmītņu piedāvājumu. Paldies, meitenes, un noteikti iegriezīsimies pie jums vēl kādreiz!
Sēliskais
Sēlijas karoga krāsas Aknīstes novada ģerbonī un novada karogā.
Aknīstes novads – Sēlijas novadu apvienības dalībnieks (skolēnu pētniecisko darbu lasījumi, piedalīšanās Sēlijas kongresā un tautas mākslas svētkos, darbs pie grāmatas veidošanas).
Sēļu parks – stilizēts sēļu cietoksnis, kam cauri ved vienas no garākajām kāpnēm Latvijā ar 65 pakāpieniem.
Sēlijas izloksne un nemateriālais mantojums. Aknīstē daudzās ģimenēs runā sēliski, un izloksne te tomēr vēl dzīva.
Aknīstes novadpētniecības muzeja ekspozīcija.
Valdemāra Ancīša piemiņas iemūžināšana – Valdemāra Ancīša Aknīstes bibliotēka. Ancītis ir no Aknīstes, un, ja ne viņa un brāļa, tad nebūtu Aknīstes izloksnes grāmatas.
Sēlijas dižgari – Valdis Kupris (asarietis, augstvērtīgs trimdas mākslinieks), Jānis Indāns (gārsenietis, aviācijas dižgars) u.c.
Sēļu tradīciju saglabāšana un veicināšana ar Lietuvas pierobežas sēļiem – projekts “Celebrate”, sadarbība ar Jodupes pašvaldību un citi pasākumi.
Sēlijas krāsu un ornamentu popularizēšana interešu kopas “Adatiņas” adījumos.
“Sēlijas kauss” volejbolā.
Velosacensības “Sēlijas pērle”, Sēlijas kauss.
Neparastākais
Brīnišķīgās “Adatiņas”, kā viņas sauc pašvaldībā, ir senioru kundzes, kas darbojas interešu kopā un pensionētas skolotājas vadībā nodarbojas ar adīšanu un visādiem citādiem rokdarbiem. Tā kā Līga Jaujeniece ir novada galvenā tūrisma un reklāmas menedžere, viņa aicinājusi kundzes pievērsties tieši Aknīstes novada raksturīgākajam.
Un tie ir īpašie cimdu raksti, kas unikāli visas Latvijas mērogā – balts ar zilu. Šāda tipa rakstu un krāsu salikuma nav nevienā citā vietā, tas raksturīgs tieši šim mazajam reģioniņam. “Adatiņas” čakli ķērušās pie darba un, būdamas inovatīvas, jau pārkāpušas vēsturiskos nosacījumus un ieada šos rakstus arī zeķēs, tā ka Aknīstes saulīšu raksts pamazām sāk aiziet tautās.
“Lielvārde lepojas ar savu jostu, kas ir Latvijas un varbūt arī pasaules mēroga lepnums, jo to Lielvārdes sarkano bija ļoti grūti dabūt. To ieguva no smalkajām, tievajām madaru saknēm, turklāt vajadzēja salasīt veselu kvantumu, pirms ķērās pie krāsošanas,” atklāj Līga. “Visus citus toņus dabūt ir viegli – brūno, pelēcīgo, zaļganus – novāri kaut kādas mizas, un viss, bet tieši Lielvārdes sarkano un Aknīstes zilo dabūt bija ļoti sarežģīti, tāpēc manā ieskatā mūsu cimdi ir līdzvērtīgi Lielvārdes jostai.”
Stāsts nebūtu pilnīgs, ja mēs noklusētu, kā tad pie tāda ziluma agrāk tika, un Līga ir ar mieru atklāt šo noslēpumu: “Agrāk mūspusē auga suņu mēlene – tāds latvāņveidīgs, sulīgs, kreptīgs augs. Tad, kad tas jau bija krūma lielumā, sievas šņakāja nost, lika lielās koka baļļās un ar biešu kapājamo sakapāja smalkos gabalos baļļu pilnu. Pēc tam seko pats svarīgākais – uz tualeti tolaik neviens negāja, bet visa ģimene mazās vajadzības kārtoja baļļā, kur tas viss rūga un puva. Kad baļļa bija, atvainojiet, piečurāta pilna, to zināja visā apkārtnē, jo smaka bijusi briesmīga. Tomēr pati dūšīgākā sieva saņēmusies un gājusi pie baļļas, mērkusi rokas iekšā, no tās masas taisījusi pikas un likusi uz dēlīšiem, lai žāvējas. Kad saulē tās izkaltušas, nekas vairs nesmirdējis, tās bijušas vieglas, kā sakaltētu augu pikas. Pagājis vēl kāda laiciņš, un tad gājuši pēc tīra, skaidra avota ūdens, sievas vārījušas tēju un metušas tās pikas iekšā. Pēc tam šo novārījumu nokāsušas, lai nav nekādu biezumu, un tad likušas tajā balto aitas dziju. Tā gan nekļuvusi zila un tai nemaz arī nebija jānokrāsojas, jo dzijai zilums parādoties tikai ultravioleto staru ietekmē, kad ārā spīd spoža saule. Gribēja zilāku – mērca vēl, ja vēl zilāku toni – mērca iekšā, vilka laukā un rādīja saulei, un tā varēja dabūt līdz tumši, tumši zilam.”
Ievērojamākais
Pati ievērojamākā vieta Aknīstes novadā ir Gārsenes pils – skaista neogotikas stila liecība lauku ainavā. Tā celta no 1856. līdz 1860. gadam pēc Vācijā noskatītas villas parauga. Sākumā uzcelta pils divstāvīgā daļa, bet otrs – zemākais spārns uzbūvēts 1885. gadā, jo pils pēdējam baronam un viņa jaunajai, skaistajai sievai angļu baronesei Vorsai pils likusies par šauru, tāpēc pils piebūve paplašināta. Reizē ar pils celtniecību veidoja muižas apbūves ansambli, pils parku un pastaigu takas.
1922. gadā pils pārgāja pašvaldības īpašumā. 1939. gadā pili pārbūvēja un pielāgoja skolas vajadzībām, un kopš 1940. gada tajā atrodas Gārsenes pamatskola. Ēkas svinīgajā atklāšanā 1940. gada 2. jūnijā savā pēdējā oficiālajā braucienā pa Latviju piedalījās Kārlis Ulmanis.
Dace Geida, kura vasarā vada tūrisma informācijas punktu, bet skolas laikā māca jaunāko klašu bērnus, uzsver, ka pagasta vēsture cieši saistās ar baronu BoninghauzenuBudbergu dzimtas 11 paaudžu saimniekošanu Gārsenē un visas trīs senās celtnes, kas uzceltas pēdējā barona laikā, kalpo vēl tagad – pilī ir skola, baznīca arī darbojas un tāpat kapliču var izmantot kā kapliču. Bet Gārsenes pilī mītošā spocenīte esot vislabestīgākā no visām.
Dacei un pārējiem pils apdzīvotājiem ir savs redzējums un sapņi – par tējas namiņu, varbūt par peldbaseinu, jo dīķim ir betona pamati, par izstāžu zāli, kas pamazām top, un vasarā te ir brīnišķīgi – telpa ir jauka, te maksimāli izmantots viss vecais, un saulainā laikā arī logi rotājas un veido savus ornamentus. Bet tūrisma ekspertei Līgai ar šo vietu saistās vispārdrošākās ieceres – viņa domā, ka nākotnē te varētu būt vides un kosmosa izglītības centrs. Kāpēc ne?
Lepnākais
Aknīstes Sv. Ignācija no Lojolas katoļu baznīca, kas celta modernā stilā, ir neraksturīga lauku ainavai. Tā būvēta 1940. gadā pēc samazināta Kauņas Kristus Augšāmcelšanās baznīcas plāna. Baznīcai ir viens tornis, kurā iekārts 180 kg smags zvans. Pati baznīca ir 28 metrus gara, 15 metrus plata un 10 metrus augsta ķieģeļu mūra celtne.
Iepretim baznīcai atrodas vecās katoļu baznīcas vieta, kur kādreizējā altāra vietā novietots koka krusts. Vienīgā saglabājusies liecība par bijušo baznīcu ir sarkano ķieģeļu baznīcas vārti, kas kļuvuši par Aknīstes pilsētas vizuālās atpazīstamības simbolu.
Vecāka gadagājuma aknīstieši atceras, ka veco baznīcu ieskāva skaists sarkanu ķieģeļu mūris un ka pati baznīca bija uzbūvēta no koka un sastiprināta bez skrūvēm.
Vecākais
Aknīstes novadpētniecības muzejs nav vecākais gadu nozīmē (tas dibināts 1998. gadā), bet tajā savāktie eksponāti, senlietu kolekcija un priekšmeti vēsta par apkārtnes ievērojamiem ļaudīm un sēļu kultūru no ļoti seniem laikiem.
Daudzveidīgajā ekspozīcijā ir gan etnogrāfiski, gan sadzīves priekšmeti, gan piemiņas lietas, un apskates vērta ir seno sēļu trauku kolekcija. Pavisam muzejā glabājas aptuveni 2000 vienības par novada vēsturi – senie ikdienas piederumi, etnogrāfija, karalaika un deportāciju liecības. Muzejs piedāvā arī vairākas muzejpedagoģiskās programmas.
Muzejs atrodas vienā no Aknīstes muižas laika ēkām, un tā vadītāja jau ilgus gadus ir Olga Vabeļa.
No Sēļu parka augšas var redzēt Eiropas trešo līkāko tiltu, kam ir ļoti liels līkuma leņķis.
Šarmantākais
“Asare ir mazs pagastiņš, bet fantastisks! Tur viss ir tik kompakti un ar tādu vēstures šarmu – senišķa baznīciņa, pilsdrupas, senas mūra ēkas, dzirnavas, viena no lielākajām muižas vietām šajā pusē, kas palikušas,” jūsmo Līga. “Parkā ir tādas neogotikas liecības! Pilsdrupas no vecās kungu mājas palikušas, tur ir daudz ko stāstīt un rādīt – tur medījumu klēts, tur parastā magazīnas klēts, vēl kaut kāda klēts. Pārvaldnieka māja, kur tagad atrodas pagasta pārvalde, bibliotēka un novadpētniecības istabiņa, baznīca ar valsts nozīmes kultūras pieminekļiem, ar vitrāžām un baznīcas priekšmetiem, nesen atjaunotais kultūras nams, kas agrāk bija krogus māja, muižas kapi, un tas viss tā ļoti kompakti. Aizbrauc uz Asari, un tev nav jānoskrienas vai jānobraucas kilometru kilometriem, tu izkāp vienā laukumiņā un izej riņķī visu Asares vēsturi.”
Muižas parkā ir vairāk nekā 30 dendroloģisko stādījumu un īpatnējas koku sugas. Nesenos laikos izveidota veselības taka ar stādījumiem gar malām – tur ir vecmāmiņas dobe ar dažādiem ārstniecības augiem, dillēm, pētersīļiem, piparmētrām, tauksaknēm un citām zālītēm, tur ir ēnmīļu dobe un saulesmīļu dobe jeb ēnas dobe un saules dobe, tur vis nav šā tā sastādīts, bet uz zinātni un zināšanām balstoties un katram augam pievienojot šiltīti, lai parka apmeklētāji mācītos atpazīt un iepazīt.
Asarē ir aktīva zemnieku saimniecība “Āmuri”, kas sevi pozicionē kā sūnu skulptūru sētu. Viņi arī audzē garšaugus un īpašo mētru tējas – šokolādes mētru, zemeņu mētru, citronmētru, piparmētru, tirgo tās un piedalās izstādēs. To dara māte ar meitu – viena vairāk pa dobēm, otra ar sūnām. Kas tik viss tur nav – i čūskas pa kokiem un lāči, i zilonis un žirafe, i zirneklis un ziņkārīgais surikāts.
Radošākais
Biedrība “Lauku partnerība Sēlija” dibināta 2004. gada oktobrī Aknīstē. Tā apvieno bijušā Jēkabpils rajona teritorijā pēc reformas izveidoto Aknīstes, Jēkabpils, Krustpils, Salas un Viesītes novada pašvaldības, 43 sabiedriskās organizācijas un kopienas un 12 uzņēmējus lauku iedzīvotāju sadarbības un aktivitāšu veicināšanai. Lauku partnerību “Sēlija” vada Skaidrīte Medvecka.
Kopš 2006. gada biedrība rīko konkursu ar ļoti jauku nosaukumu – “Vedējs”, ļaujot plašākai sabiedrībai uzzināt par darbīgiem cilvēkiem laukos, kuriem piemīt dzīves gudrība vadīt un vest sev līdzi citus cilvēkus. Neatkarīgi no tā, vai šis cilvēks tiek saukts no svešām valodām nākušajā vārdā “līderis” vai latviskajā “vedējs”, neatkarīgi no tā, vai viņš rītausmā savāc pienu no viensētām vai varbūt pat ved mēslus. Danču vedējs, dziesmu sācējs, joku plēsējs, gudru projektu vadītājs, organizāciju un biedrību vadītājs, arī uz aizsaules dārziem izvadītājs... Par viņiem visiem katru gadu biedrība aicina rakstīt pieteikuma vēstules, lai noteiktu Gada “vedēju”.
Arī šogad “Lauku partnerība “Sēlija”” rosināja izcelt tos lauku cilvēkus, kuri “spēj un vēlas vest citus, vest prom no pelēcības, neapmierinātības, vest uz aktīvu darbošanos – gan fizisku, gan garīgu”, un jau devīto gadu rīkoja radošo darbu konkursu “Vedējs”, lai mēs apzinātu šādus cilvēkus mums līdzās un par viņu labajiem darbiem pastāstītu citiem.
Kopš 2011. gada par tradīciju kļuvusi noslēguma pasākuma rīkošana iepriekšējā gada konkursa laureāta pagastā, viņa darbības vietā. Lai suminātu savus “vedējus”, šogad konkursa aprakstu varoņi un to autori kopā ar pagastu un novadu pārstāvjiem pulcēsies Aknīstes novada Asares pagasta Ancenes ciemā, jo tur dzīvo titula “Vedējs 2013” ieguvējs Jēkabpils novada izpilddirektors Jānis Subatiņš.
S. Medvecka ir paliecināta: tas, vai lauki arī šodien ir vide, kur vērts dzīvot, atkarīgs no mums pašiem – cik mūsos ir vedējiem un to atbalstītājiem raksturīgo īpašību, vai protam pateikt labu vārdu tiem, kas domā un darbojas plašāk.