Svētdiena, 2026. gada 01. novembris 17:02
Vārda dienas: Ikars
OLGA KOKĀNE (Latvijas Pašvaldību savienība)
– No ceļojuma pa Eiropas Gada pašvaldībām visspilgtāk atmiņā palicis vietējo kopienu cilvēku entuziasms, ar kādu viņi ķērušies pie lieliem un maziem darbiem un rezultātā guvuši gandarījumu par paveikto, jo tiek sakārtotas domas un vide. Pašvaldību līdzekļi ir ierobežoti, taču dažādu nevalstisko organizāciju iniciatīva ir liels dzinējspēks, lai radītu, veidotu un attīstītu.
Raunas novada ļaudis paveikuši daudz vēsturiskā mantojuma saglabāšanā tā, lai tas nebūtu tikai statisks kā muzeja eksponāts, bet izmantojama sakārtota vide, kur var rīkot dažādus tematiskus pasākumus.
Rundāles novads, lai arī tālā leišmalē, ir skanīgs un krāsains, un nemaz ne provinciāls. Pašā pierobežā restaurētā Svitenes pils un sakoptais parks jau vairākas vasaras aicina māksliniekus uz plenēriem. Slaveniem gleznotājiem pievienojas vietējās Mākslas skolas audzēkņi.
Daugavpils pilsēta arī lepojas ar neatlaidīgi un radoši atjaunoto cietoksni, kas nebūs tikai muzeja eksponāts, bet piepildīts ar garīgumu un darbiem. Tur Rotko centrā notiek izstādes un radošās darbnīcas, kā arī visa teritorija tiek apdzīvota un labiekārtota.
KRISTĪNE SPROĢE (Eiropas Parlamenta Informācijas birojs Latvijā)
– Esmu biroja vadītāja asistente un vairāk gādāju par biroja darbības nodrošināšanu, tāpēc konkrētas saskarsmes ar pašvaldībām līdz šai vasarai, kad pirmoreiz piedalījos komisijā, man nebija. Esmu patīkami pārsteigta, cik darbotiesgriboši ir cilvēki ārpus Rīgas! Tomēr katram novadam un pilsētai vērtības ir atšķirīgas, tikai viņiem vien raksturīgas. Turklāt viņi pastāv par savām vērtībām. Vērtējot tik strikti nepieturējos pie tabulas punktiem, cik centos jautāt pati sev: vai es ticu stāstītajam un rādītajam? Vai informācijas aprite par Eiropas Savienību tiešām ir abpusēja?
Braucienos izdarīju atklājumu arī pati sev – cik laimīga esmu ar to, kas man ir.
INESE VĪKSNA (AS “Swedbank”)
– Banku sistēmā strādāju jau 20 gadus, pēdējos desmit biju gan filiāles vadītāja, gan Vidzemes reģiona filiāles direktore un beidzamā gada laikā strādāju par reģiona direktora padomnieci. Man bija darbs ar cilvēkiem, kas ļoti patika. Saskarsmē mēs īstenībā audzinājām cits citu.
Komisijas darbā piedalos jau trešo gadu, tāpēc droši varu apgalvot, ka dzīvot Latvijā kļūst arvien labāk, skaistāk, interesantāk. Redzot izaugsmi visās pašvaldībās, piemēram, veselības un kultūras jomā, tā vien liekas, ka “mēs visu varam un visu darām”! Daudzās pilsētās un novados, pat nelielos pagastos tagad ir uzstādīti trenažieri, daudzviet ne tikai sporta zālē, bet ārtelpā. Pašvaldība gādā par to, lai iedzīvotājiem būtu labāk un skaistāk dzīvot.
Mani īpaši uzrunāja viļacieši – ne tikai pašvaldības vadītājs Sergejs Maksimovs, bet arī iedzīvotāji, ar kuriem tikāmies, uzsvēra garīgo vērtību nozīmi. Prātā nāk režisora Oļģerta Krodera viedie vārdi, ka tauta var izdzīvot tikai caur garīgām vērtībām un kultūru.
VERONIKA JURČA (Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija)
– Mani var uzskatīt par “profesionālu vērtētāju”, jo pirms novadu reformas piedalījos arī “sakoptāko pagastu” vērtēšanā, protams, aspekti un kritēriji toreiz bija citi. Arī konkursa “Eiropas Gada pašvaldība” dalībnieces esmu apceļojusi visus trīs gadus. Šogad priecēja tas, ka uzplaucis nevalstiskais sektors. Beidzot arī Latvijā vērojama “pašu valdīšana” šā vārda vislabākajā nozīmē. Viens no manas nominācijas “Pašvaldība iedzīvotāju iesaistīšanai” vērtējuma kritērijiem saistās ar dienas centriem, kur uzturas cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem – gan pieaugušie, gan bērni. Gandrīz visās pašvaldībās ir jauniešu centri, vietas, kur pulcējas pensionāri. Kad pirms 2009. gada ministrijā modelējām novadu nākotni, lielāku novadu nepieciešamību saistījām arī ar iespēju veidot dienas centrus. Tolaik daudzi bija neizpratnē – kam mums tas? Mani iepriecina, ka iecere ir īstenojusies. Uzrunāja arī iekļaujošās izglītības pirmie aizmetņi vairākās skolās, kur bērni ar dažādiem attīstības traucējumiem mācās vienaudžu sabiedrībā. Varbūt tas liecina, ka Labklājības ministrijas uzsāktā deinstitucionalizācija nemaz nav aplams mērķis.
Iespējams, ka no pagastu komisijas laikiem ikreiz gribas vērtēt pašvaldību kopumā – vai sakopts tikai centrs vai arī ceļmalas un grāvmalas, kādi te ražošanas objekti – arī tie atspoguļo darba kultūru, un to lieliski izjutu Viļakā. Mūsdienās pakalpojumi iedzīvotājiem, manuprāt, nav iedomājami bez saistības ar elektronisko vidi. Tiem jābūt atspoguļotiem pašvaldības mājaslapā sadaļā “Pakalpojumi”, lai iedzīvotājiem nav “jārakņājas” pa dažādām nozarēm. Tiem jābūt ne tikai nosauktiem, bet aprakstītiem un izskaidrotiem. Precīzi šis uzdevums veikts Ventspils pilsētā un Jelgavas novadā. No vērtētajām pašvaldībām jelgavnieku interneta vietnē aprakstīts visvairāk pasākumu, ko piedāvā www.latvija.lv. Diemžēl Saeimā joprojām nav pieņemts Publisko pakalpojumu likums, kas regulētu šo jomu. Tagad jau daudzās pašvaldībās ieviests vienas pieturas aģentūras princips.
Cilvēciski un emocionāli mani uzrunāja brauciens uz Dagdas novada Ķepovas pagastu tālā pierobežā – iedzīvotāju skaits te sarucis, daudzdzīvokļu nami stāv tukši, bet... vides un kultūras centrā “Ķepa” strādā brīnišķīga meitene Inga Sergejeva. Pajautāju, kā viņa nokļuva šajā “nekurienē”. Izrādās, Inga ir dzimusi un augusi Rīgā un šurp pārcēlusies pie vīra. Kad Inga aizbrauc uz Rīgu, tagad viņa vīram sakot: “Brauksim uz mājām!”
SOLVITA ŪDRE (SIA “Lattelecom”)
– Komisijas darbā piedalos otro gadu. Tā kā pārstāvu SIA “Lattelecom”, kur ikdienā gādāju par valsts nozares piedāvājumu, mani visvairāk interesē redzēt, kā pašvaldības savā darbā izmanto modernās tehnoloģijas. Šovasar jau man bija iespējas salīdzināt – gan ar pagājušā gada iespaidiem, gan pašvaldības savā starpā.
Kaut arī mūsdienu tehnoloģijas attīstās neticami strauji, pašvaldības spēj sekot līdzi izmaiņām un jaunumiem un piedāvāt tos arī saviem iedzīvotājiem. Vienu no lielākajiem pārsteigumiem piedzīvoju Rundāles novadā – salīdzinoši neliela pašvaldība spēj saviem iedzīvotājiem piedāvāt dažādus elektroniskos pakalpojumus, turklāt rundālnieki tālredzīgi parāda novadā notiekošo sociālajos tīklos, kur šīs ziņas gaida aizbraucēji. Tie, kas vairs nedzīvo Latvijā, vēlas uzzināt, kas notiek mājās. Patīkami pārsteidza arī Jelgava – viņu pašvaldībā inovatīvi domā par sabiedriskās kārtības nodrošināšanu, mūsdienu tehnoloģijas izmanto uzraudzībā un prevencijas darbā. Dažkārt izskan viedoklis, ka lielajās pašvaldībās viss ir kārtībā, bet mazajām nekad nesasniegt lielpilsētas līmeni. Vērotais liecina par pretējo – mazās pašvaldības nereti ir fleksiblākas un vairāk izmanto moderno tehnoloģiju piedāvājumus, lai sazinātos ar saviem iedzīvotājiem.
MARUTA PAVASARE (Labklājības ministrija)
– Vērtētāja biju pirmoreiz. Cilvēciski priecājos par to, ka bez dalības komisijā nemūžam Latvijā pāris nedēļās neredzētu tik daudz. Protams, dažu stundu laikā profesionāli iedziļināties sociālās sfēras niansēs nav iespējams. Priekšstats par to, kā organizēts sociālais darbs un aprūpe mājās, uz vietas izskatās citādāk, nekā sēžot Rīgā. Neuzskatu, ka visi likumi un normatīvie akti mūsu valstī ir perfekti, tomēr reizēm gribētos, lai pašvaldības tos ievērotu precīzāk. Mēs taču tos rakstām kopā. Arī ar Pašvaldību savienības speciālistiem, kas apkopojuši pašvaldību viedokļus par konkrēto normatīvo aktu. Šajās – labākajās pašvaldībās tas nebija pārāk uzkrītoši.
Interesanti bija redzēt arī uzņēmējus – Pūrē, Jaunpils pienotavā, rapšu audzētājus Latgalē. Pie viņiem sev darbavietu izdodas atrast arī mūsu ministrijas klientiem – bezdarbniekiem, bet vēlāk no viņu nodokļiem aug pašvaldības budžets. Patika Nīcā un Smiltenē izjustā attieksme pret visiem iedzīvotājiem kā savējiem – te dzīves pabērnus neatdala no pārējiem, sak, “mēs” un “viņi”.
Cilvēciski atmiņā palicis viss skaistais, piemēram, rudzupuķe Smiltenes novada ģerbonī, Tukuma rozes, Nīcas dārzi.
SILVA ERBA (Veselības ministrija)
– Veselības veicināšanas sistēmā strādāju jau ilgi, taču darbavietas un pakļautība bieži mainījusies. Tā ir veselības veicināšanas sāpīgākā lieta, ka neviens mūs īsti negrib, mētā no vienas iestādes uz citu. Senāk esmu strādājusi veselības inspekcijā, kontrolēju pirmsskolas izglītības iestādes. Pa šiem gadiem esmu ietrenējusies uztvert svarīgo jau pirmajā acu uzmetienā, piemēram, vai pie ēkas ir uzbrauktuves, kādas tās ir. Staigājot pa iestādēm, dažkārt pieķeru sevi pie domas: laikam gan apmeklētāji te iegriežas reti, ja cilvēks ar atslēgu saišķi katras durvis speciāli man atslēdz un aizslēdz promejot.
Centos ne tik daudz balstīties uz emocijām, cik meklēt atbildes uz konkrētajiem jautājumiem, kas man bija jāvērtē, tāpēc izpelnoties citu komisijas kolēģu doto “mīļvārdiņu” – kasīkle. Protams, pēc tam jau atļāvos arī uzdot kādu personiski interesējošu jautājumu, piemēram, cik pašvaldībā ir simtgadnieku. Esmu piedalījusies visu trīs konkursu vērtēšanā. Apzinos, ka esmu jūtīgs cilvēks. Ja neturētos pie vērtēšanas jautājumiem, ātri izplūstu emocijās, un rezultātā visiem būtu vienāds, visaugstākais vērtējums. Šovasar tāpēc centos būt ļoti konkrēta. Ir vai nav?
Kad biju novērtējusi savu jomu, varēju ļaut vaļu pašvaldības dzīves vērošanai. Ne viena vien pašvaldība konkursā startē jau atkārtoti, daža pat trešo reizi. Tas liecina, ka viņiem ir dzinulis pēc kaut kā tiekties, kaut ko sasniegt, izvērtēt, kā viņi izskatās uz Latvijas kopējā fona. Diemžēl ir arī tādas pašvaldības, kam neliekas aktuāli piedalīties konkursā. Tas rada pārdomas. Vai viņiem nerūp savi iedzīvotāji? Neliekas svarīgi, kā paši izskatās salīdzinājumā ar citiem? Varbūt kādam šķiet, ka nav pietiekami gatavi startam? Tad vajadzētu izdarīt secinājumu, ka jācenšas strādāt labāk. Tomēr man patīk tie, kas piedalās un kuriem vērtība ir viņu iedzīvotāji. Senais teiciens, ka visu izšķir kadri, protams, nav novecojis. Bija pašvaldības, par kurām jau iepriekš zināju – veselības aprūpi un veicināšanu te pārzina “īstais” cilvēks. Neapšaubāmi, komisijai visi rādīja labāko, bet, gatavojoties startam, arī paši skaidrāk redz, kurā jomā vēl jāpacenšas.
Pēc novadu izveidošanas allaž prieks vērot, ka pašvaldības vadībai rūp ne tikai centrs, bet visa teritorija. Patika Jūrmalā dzirdētais piemērs. Uz iedzīvotāju pārmetumiem, kāpēc tādai nomalei kā Ķemeriem ticis tik lielisks bērnudārzs, mērs Gatis Truksnis atbildējis: “Tāpēc, ka Jūrmala nav vis tikai centrs. Tās robežas ir no... līdz..., ieskaitot Ķemerus.” Brauciena laikā reizēm pateicu paldies konkrētiem cilvēkiem, piemēram, bērnudārza saimniecības pārzinei par atbilstoši remontētām telpām, par labiekārtotu rotaļlaukumu. Uzrunātie bija pārsteigti, bet tas taču normāli.
Mans vērtējums bija tikai daļa no komisijas kopējā vērtējuma, visu izšķīra komandas darbs. Bijām komisija kā viena dūre.
BAIBA BAŠĶERE (Izglītības un zinātnes ministrija)
– Braucot pa Latviju, gan pilsētās, gan novados, gan nelielos pagastos bija patīkami redzēt, ka gandrīz visur skolu ēkas ir nesen atjaunotas, skaisti sakoptas. Protams, daudziem raizes rada pastāvēšana sarūkošā audzēkņu skaita dēļ, tomēr skolas sīksti meklē iespējas noturēties, piedāvā skolēniem arvien daudzpusīgākas iespējas – ne tikai mācību vielas apguvē, bet dažādojot ārpusstundu darbu.
Tomēr skaisti sakoptajiem namiem nav nekādas vērtības, ja tos nevada lieliski vadītāji. Tādus sastapu, piemēram, Nīcas vidusskolā, kur direktore Lāsma Petermane domā patstāvīgi, nevis tikai strikti vadās pēc normatīvo aktu diktāta. Ja rezultātā izaug domājoši, iejūtīgi un spējīgi jaunieši, tas pelna drīzāk uzslavu nekā pārmetumus. Paliekošus iespaidus guvu Smiltenē, sevišķi bērnudārzā “Pīlādzītis”, ko vada Santa Rudzīte – pedagoģe, kura izstrādājusi savu individuālo pirmsskolas audzināšanas metodiku. Ne tikai par pašvaldības līdzekļiem speciāli no jauna uzceltā ēka, bet viss, kas tur notiek, ieskaitot brīnišķīgo sajūtu istabu, radīja pārliecību, ka šī skaistā celtne tiešām piepildīta ar bagātu saturu.
LĪGA DIMANTE (Kultūras ministrija)
– Strādāju ministrijas Kultūrpolitikas departamenta Bibliotēku un arhīva nodaļā. Ikdienā vairāk iznāk saskare ar arhīviem, šajos braucienos priecājos tuvāk iepazīt bibliotēkas. Jau pirms vērtēšanas izstudēju pieejamos materiālus par konkursa pašvaldību bibliotēkām. Ne vienmēr tas, ko parāda komisijai, speciālistam liekas pats būtiskākais. Bibliotēkas savdabīgi atspoguļo pašvaldības attieksmi pret iedzīvotājiem un kultūras dzīvi – kā pašvaldība rūpējas par bibliotēkas telpām, par grāmatu iepirkumu. Ne visi var dziedāt un dejot, vajadzīgas kaut nelielas spējas, taču grāmatas var lasīt gandrīz visi. Braucieni skaidri pierādīja, ka pašvaldības turīgumam te nav izšķirošas nozīmes. Turklāt bibliotēka lauku ciematā bieži ir vienīgais kultūras centrs, kur cilvēki nāk ne tikai pēc lasāmā, bet arī samaksāt rēķinus internetā, vienkārši parunāties. Tajā pašā laikā reizēm pašvaldības vadītāji aizmirst par bibliotēkas primāro funkciju. Bibliotekārei prasa organizēt pulciņus un pasākumus, kas gan dod labumu iedzīvotājiem, bet daudzās aktivitātēs ierautam cilvēkam neatliek laika tiešajiem darbiem – krājumu uzskaitei un papildināšanai.
Vērtējot iespaidus kopumā, bija prieks redzēt, cik ļoti pašvaldībām rūp kultūras dzīve. Protams, atšķirības reģionu un pieejamā finansējuma ziņā ir jūtamas. Lielāko pārsteigumu šovasar laikam sagādāja Viļaka – tik daudz pašdarbības kolektīvu tik mazā novadā, tik daudz etnogrāfisko ansambļu, kas pārmanto un saglabā vietējās autentiskās tautas tradīcijas! Viļakā un ne tikai tur mani pārsteidza pašdarbības kolektīvu vadītāju mirdzošās acis un pašu dalībnieku entuziasms. Bez Viļakas gribu pieminēt Smilteni un Raunu. Smiltenes novads ir liels un pietiekami turīgs, tajā ir kolektīvi, kas izcīnījuši augstus sasniegumus Latvijas mērogā. Turpretim Rauna ir mazs novads, kolektīvu skaits nav liels, bet degsme pārsteidza un pārliecināja kā vienā, tā otrā novadā. No Raunas vizītes atmiņā noteikti paliks jaunieši, kas pulcējas nevis tikai tad, ja pašvaldība iedod telpas un kaut ko izdara viņu labā. Nē, jaunieši kā brīvprātīgie iesaistās visos pasākumos. Viņi pierod gan rūpēties, gan atbildēt par tiem, kas vēl vai vairs nespēj par sevi parūpēties pašu spēkiem – rīko pasākumus senioriem un bērnu Ziemsvētku eglīti. Raunas novadā neliek akcentu uz mūsdienās populārajām bērnu un jauniešu tiesībām, te priekšplānā izvirzās pienākums.
Patīkami pārsteidza Daugavpils pilsēta ar savu daudzveidību, pašvaldības rūpēm. Daugavpils Poļu biedrībā izjutu fantastisku enerģijas uzplaiksnījumu. Cik daudzi cilvēki Latvijas laukos burtiski “deg” par savu darbiņu! Fantastiskais darbmācības skolotājs Andis Jakobsons no Tukuma novada Dzirciema internātpamatskolas pierādījis, ka jebkurš jaunietis ir spējīgs strādāt ar koku, arī bērni ar speciālajām vajadzībām un garīgo atpalicību. Turklāt Andis seko savējiem pat pēc skolas beigšanas, palīdzot atrast darbu šajos “bezdarba apstākļos”. Neesmu šīs jomas speciāliste, bet dažās pašvaldībās aizkustināja tieši rūpes par garīgi atpalikušajiem. Tas nav naudas jautājums! Zinu, kāda problēma rodas šiem jauniešiem pēc skolas beigšanas, kad neviens vairs par viņiem nerūpējas. Jūrmalā iekārtotie grupu dzīvokļi ir apsveicama iniciatīva.
Latvija ir izcili daudzveidīga, to mēs redzējām braucienos. Nīcas dārzi, Smiltenes darbīgie uzņēmēji, Latgalē – etnogrāfiskie ansambļi, fascinēja Smiltenes un Raunas amatierteātru kolektīvi, citos reģionos atkal priekšroku dod koriem vai tautas dejām.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017
(0)
