Rīga 10°C, skaidrs, bez nokrišņiem, A vējš 3m/s
Piektdiena, 2024. gada 03. maijs 05:14
Vārda dienas: Gints, Uvis
Latvijas Pašvaldību izpilddirektoru asociācijas (LPIA) izbraukuma sēde 1. augustā visus aizveda uz Priekuli, kur nākamajā dienā sākās visplašāk pazīstamās novada tradīcijas – Ikara svētku – pasākumiem bagātā nedēļa. Saule, sakoptība ne tikai pilsētas centrā, bet arī novadā apvienoto pagastu puķu dobēs un zālienos, ciemiņiem sirsnībā atvērtās sirdis, kaut kurzemniekus parasti uzskata par visai noslēgtiem ļaudīm, un prieks visapkārt. Uzmundrinošo logo “Prieks mājo Priekulē!” joprojām turpina atgādināt dāvinātā pildspalva un reizumis atmiņā uzpeld sanāksmes sākumā dzirdētā priekulnieku himna – dziesma “Mēs lidosim” no Ulda Marhilēviča un Māras Zālītes mūzikla “Priekules Ikars”. Un teiksma par kalējpuisi vairs neliekas traģiski skumja, jo – lidot taču ir priekpilni!
Priekules novada domes priekšsēdētāja Vija Jablonska, uzrunājot izpilddirektorus, atgādināja, ka šis ir novads, kur pirmais cilvēks izgudroja spārnus. Par novada lielāko vērtību viņa uzskata domes brīnišķīgo un neprātīgo komandu. Patīkami, ka priekšsēdētāja savu cieņpilno attieksmi pret kolektīvu nodemonstrēja ne tikai vārdos. Neatceros gadījumu, kad LPIA sanāksmē zāles priekšā publiskai atzinībai būtu tikuši izsaukti visi vadošie speciālisti un pagasta pārvalžu priekšnieki, arī šīs dienas galvenais tamada – izpilddirektors Andris Razma! “Ikars līdzcilvēku acīs bija neprātis. Arī mēs tādi reizēm varam likties, jo dažreiz no kaut kā parasta spējam uztaisīt kaut ko atmiņā paliekošu. Neprāši virza novadu uz attīstību. Celiet arī jūs savus sapņus uz augšu, piepildiet tos!”
Mīļu smaidu skatītājos raisīja mazuļi no deju kopas “Ķinķēziņi”, vienlīdz līksmi atdarinot gan nebēdnīgās vardītes, gan burkšķošos vēderiņus, gan tumsas pavadoņus – sikspārņus, un vidējās paaudzes deju kolektīvs “Duvzare”. Priekšnesumos “priekulnieki centās viesiem dāvināt daļiņu no sava prieka”, un tos kopā saistīja dramatiskā kolektīva “spicākie” aktieri, dialogos savirknējot gan Priekules pagātnes notikumus, gan mūsdienu politikas nedienas un vērojumus. “Kaut arī naudas reizēm nav, lai vienmēr ir prieks! Ja paliek pāri, lieciet kabatā un daliet prieku citiem!” tādu vēlējumu saņēma zālē sēdošie.
Jau iepriekš ciemiņus brīdinot, ka iepazīt visu Priekules novadu varēšot vien tie, kas šurp pārcelsies uz dzīvi, īsu virtuālo ekskursu pašvaldības raksturlielumos priekšā cēla Priekules novada Attīstības nodaļas vadītājs Modris Baumanis. 523 km2 teritorijā draudzīgi sadzīvo vairāk nekā seši tūkstoši iedzīvotāju, kuru pamatvajadzību apmierināšanai paredzēts 7,7 miljonu eiro liels budžets. Priekulnieku labā (kopā ar izglītības iestādēs strādājošajiem) pūlas 461 pašvaldības darbinieks. Novada teritorijas kontūrā esot saskatāms krietns sunītis, kurš, pacēlies uz pakaļkājām, gaida dresētāja komandas. Ne nu gluži dresūrai piedienīgas komandas, bet Priekules pilsētā mītošās domes lēmumus gaida vēl piecos pagastos – Bunkas, Gramzdas, Kalētu, Priekules un Virgas. Novada izkārtojums liekas veidojies veiksmīgi, jo visi pagasti novietojušies visapkārt pilsētai, nav desmitiem kilometru no centra attālinātu nostūru. Par to vēlāk pārliecinājās izpilddirektori pašvaldības iepazīšanas ekskursijā, kad salīdzinoši īsā laikposmā bija iespēja pabūt visos pagastos. Par ceļiem kā galveno “saskarsmes līdzekli” novadā gādā, jo laikam pirmoreiz šādā prezentācijā katram pagastam bija akcentēti trīs parametri – teritorija, iedzīvotāju skaits un... kopjamo ceļu garums!
Jaunā mācību gada priekšvakarā M. Baumanis uzsvēra, ka pagaidām katrā pagastā izdevies saglabāt pa skolai, jo “skola ir izšķirīgais faktors – kāpēc pastāvēt centram”. Turklāt pie katras skolas ir arī sporta zāle. Priekulē atrodas Mūzikas un mākslas skola, kā arī mūsdienīga sporta halle. Ejot līdzi laika garam, priekulnieki pamazām pierod šķirot atkritumus, tos jau savāc 18 vietās.
Savam Attīstības nodaļas vadītāja postenim atbilstoši runātājs īpašu vērību veltīja investīcijām – skaitliski lielākā summa (virs trim miljoniem eiro) ieguldīta ūdensapgādes sistēmu sakārtošanā. Aizskarti jutušies, vēloties startēt tranzītielu sakārtošanas projektā, kam noteikta pārāk liela minimālā summa – pusmiljons eiro, tas priekulniekus “izlika aiz borta”. Reizēm pārsteidz konkursu nosacījumi, kas paģēr likt dārgu iekārtu, kaut varētu iztikt ar mazāku, lētāku un pašu vajadzībām piemērotāku!
Izteiksmīgiem fotoattēliem papildinātās prezentācijas 77 lapas ar neiztrūkstošo novada simbolu – logo iekodēto lidojošā Ikara tēlu nodrošināja pilnvērtīgu virtuālo “lidojumu” cauri visiem pagastiem, uzsverot katras daļiņas neparasto, nozīmīgo un kopējai attīstībai visvajadzīgāko pienesumu. To vēlāk, sadalījušies trijos skolēniem domātajos “Šveices autobusos”, klātienē vēroja Izpilddirektoru asociācijas biedri. Prezentācijas autors pieminēja arī kopējos svētkus un rosību talkās, biedrību un uzņēmēju aktīvo atbalstu novada izaugsmei. “Mums jāraugās, lai viss novads attīstās vienādi, nevaram gādāt tikai par pilsētu. Tieši tāpēc noturam skolas, pie tām ceļam sporta zāles, centros uzpošam bibliotēkas, gādājam par veselības aprūpes pieejamību – par visu to, kas nepieciešams iedzīvotājiem un kas mudina viņus palikt. Jau tagad Latvija draud pārvērsties par vienu milzu pilsētu, mēs tam turamies pretī, attīstības plānos lemjot par līdzsvarotu telpisko struktūru un ekonomikas stimulēšanu,” ar Priekules novada nākotnes vīziju uzstāšanos noslēdza Modris Baumanis.
Tie, kas uzcītīgi seko LPIA sēžu norisei un tematikai, droši vien jūtas mazliet pārsteigti – vai tad tradicionālās aktualitātes šajā sanāksmē bija atceltas? Nebūt ne, tomēr žurnāla nedaudz grozītais iznākšanas grafiks, lai vienuviet sakopotu visu Eiropas Gada pašvaldības konkursa norisi, daļu no 1. augusta tematiskajām aktualitātēm ierindojis mazāk svarīgo kategorijā. Tāpēc šoreiz ieskats spriestajā būs salīdzinoši konspektīvs, it sevišķi tāpēc, ka padziļināto izpēti paver LPS interneta vietnē publicētie ziņojumi un prezentācijas – http://www.lps.lv/Izpilddirektoru_asociacija/?task=sessions&committee_id=1524.
Priekules pirmsskolas izglītības iestāde “Dzirnaviņas”, kuras “siltās pārvērtības” notika KPFI projektā, tikusi atzīta par energoefektīvāko renovēto sabiedrisko ēku Latvijā 2014. gadā. “Ar gudrību un atjautību esam šo projektu ieviesuši un vēl dabūjuši balvu,” palepojās Modris Baumanis. Sīkāk par šo panākumu izpilddirektoriem stāstīja “taupīgās valstības” saimniece Ina Dalbiņa. Rakstā šoreiz nav nepieciešams projekta īstenošanas izvērsts izklāsts, jo... soli pa solim tam iespējams izsekot interneta vietnes prezentācijā. Uzskatiet to par “ēkas siltināšanas projekta rokasgrāmatu”, kas var jūtami palīdzēt radniecīgu projektu īstenotājiem, jo fiksēts gan celtnes apskretušais veidols pirms remontdarbiem, gan gadskaitļi, kuros īstenots kāds ēkas glābšanas darba posms (piemēram, cauro šuvju problēmu sāka risināt jau 1994. gadā), gan ieskicētas sīkās neveiksmes konkursos, gan rūpīgi iegrāmatoti katra uzdevuma veicēji un atrādīts iznākums līdz svinīgajai atklāšanai 2012. gada augustā. Un tālāk vēl – līdz “zvaigžņu stundai”, izlemjot piedalīties Ekonomikas ministrijas izsludinātajā konkursā, un patīkamais pārsteigums – pirmā vieta Latvijā, par ko nu atgādina plāksnīte pie “Dzirnaviņu” ieejas. Gandarījumu par sasniegto uzskatāmi raksturo fakts, ka iestādes apkurei senāk gadā vajadzēja 200 m3 malkas, tagad – uz pusi mazāk!
Priekules sanāksmes degpunktā pašsaprotami tika liktas izglītības problēmas, jo tieši mēnesis bija atlicis līdz Zinību dienai un skolas gaitu kārtējā cēliena sākumam. Par vispārējās un profesionālās izglītības aktualitātēm pašvaldību aspektā izpilddirektorus informēja galvenā “runassieva”– Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) valsts sekretāres vietniece un Izglītības departamenta direktore Evija Papule un Politikas iniciatīvu un attīstības departamenta direktore Līga Lejiņa. Šo prezentāciju var salīdzināt ar enciklopēdiju – izsmeļošu uzziņas materiālu krātuvi, kurā kā stopkadrā fiksēta mūsu laikmeta liecība. Tās detalizēts izklāsts aizņemtu vismaz pusi žurnāla, tāpēc atrodiet laiku un iespēju izpētīt pašiem: http://www.lps.lv/images/objects/committee_files/sittings/e553881b1d30fa4312cd231344d1ebc54_IZM__01082014.pdf.
Uzstāšanās pirmā daļa galvenokārt bija veltīta izglītības iestāžu tīkla analīzei. Liekas, ka izglītības sfēras darbiniekiem vērts saglabāt nākamībai statistisko pārskatu par izmaiņām skolu tīklā novadu ēras pirmajā četrgadē (2009.–2013. gadā) – cik slēgtas, cik pārveidotas, cik apvienotas. Sausi skaitļi, kas varētu noderēt pēc gadiem desmit, analizējot tālākos notikumus. Cik būsim bijuši viedi un tālredzīgi? Nesen lasīju, ka Durbes novads nevēlas atteikties no nosaukuma “Durbes vidusskola”, kaut arī pašlaik vidusskolas klasēs nav neviena audzēkņa – cerot un ticot, ka pēc gadiem atkal būs. Likvidēt ir viegli, bet atjaunot – sarežģīti.
Kā būs turpmāk? Klātesošos noteikti priecēja pamatuzstādījums, ka pirmsskolas izglītība jāiegūst maksimāli tuvu dzīvesvietai neatkarīgi no ģeopolitiskiem kritērijiem un ka sākumskolas izglītība (1.–6. klase) jāiegūst pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai, nodrošinot pakalpojumu pieejamību vietējas nozīmes autoceļu tuvumā. IZM uzsver, ka nozīmīgi ir vērtēt arī pirmsskolas (piecus un sešus gadus vecu bērnu) izglītības integrāciju šajās iestādēs. Turpretim no septītās klases daudziem nāksies “attālināties” no dzīvesvietas, jo pamatskolas izglītība (7.–9. klase) jānodrošina, pielāgojot attiecīgā institucionālā tīkla specifikai, un vispārējā vidējā izglītība (10.–12. klase) pamatā jākoncentrē reģionālas nozīmes pilsētās un novadu centros.
Atbilstoši katra reģiona attīstības scenārijiem vērtējama arī profesionālo izglītības programmu integrācija vispārējā izglītībā, konsolidējot iestāžu pārvaldību un izmaksas. Šādas iestādes dibinātājs ir pašvaldība. Profesionālā vidējā izglītība pamatā tiks koncentrēta reģionālas nozīmes pilsētās un novadu centros. To īstenos valsts nozīmes profesionālās izglītības kompetences centri (PIKC) un pārējās profesionālās izglītības iestādes, kuru padotība pamatā plānota pašvaldībām. Evija Papule uzsvēra, ka bez pašvaldību iesaistes te neiztikt – jāstiprina pašvaldību loma programmu veidošanā. Jābūt ļoti fleksibliem, jo bērnu skaits mazs. Labie piemēri rodami Mazsalacā, Ogrē un citur, kur veido kopīgas iestādes ar filiālēm.
Fakts, ka skolēnu skaits Latvijā samazinās, radītu pārsteigumu vien aborigēniem. Priecīgo vēsti, ka pieaug piecus un sešus gadus veco apmācāmo skaits, pieklusina atskārsme, ka līdz laikam, kad viņi varēs “glābt” iznīkstošās vidusskolas, vēl tālu. 36% Latvijas skolu audzēkņu ir mazāk par simtu. Tomēr statistikas cienītājiem un citiem pētniekiem vērts iedziļināties daudzajās diagrammās, kas bagātina IZM prezentāciju.
Skolas gadu uzsākot, medijos daudz iztirzāti priekšlikumi pedagogu atalgojuma sistēmas pilnveidošanai, jo līdz 2015. gadam jāizlemj, kurš no abiem izstrādātajiem modeļiem būs īstais, kaut gan skolotāju sirdīm tuvs nav neviens no tiem. Sālamana lēmums noteikti nebūs izpilddirektoru ziņā, tāpēc garš izklāsts lemšanas stadijā nav lietderīgs. Referentes pieskārās arī 2014.–2020. gada plānošanas periodā pieejamajam atbalstam no ES struktūrfondiem, skaidroja ieceri uzlabot mācību vidi un mainīt izglītības saturu, kā arī veltīt uzmanību individuālajām kompetencēm (iekļaujošā izglītība, talantu attīstība, interešu izglītība gan skolā, gan pašvaldību veidotajos centros u.c.). Evija Papule uzrunāja izpilddirektorus: “Mudiniet direktorus dažādot interešu izglītību, atbalsts būs!”
“Jauna dziesma jaunās skaņās” bija temats par imigrantu un reemigrantu atvasēm. Līga Lejiņa izteica cerību, ka migrantu bērni skolās audzēkņu trūkuma dēļ tiek uzņemti labprāt, tomēr lūdza “nediskriminēt” Latvijā no jauna atgriezušos skolēnus, ievietojot vienu vai divas klases zemāk, nekā tam jābūt. Tas nav pedagoģiski – jāļauj mācīties kopā ar vienaudžiem!
Noslēdzot izglītības sadaļu, LPS padomniece – izglītības jomas galvenā “kuratore” Ināra Dundure papildināja dzirdēto ar informāciju par skolēnu ēdināšanu. Šajā mācību gadā valsts finansēs pirmo trīs klašu audzēkņu pusdienas, bet 2017. gadā plānots piepulcēt arī 4. klases skolēnus. Izmantojot iespēju, padomniece aicināja ministrijas pārstāves neprasīt savstarpējos norēķinus par arodizglītību tām skolām, ko pašvaldības pārņēmušas, jo tā ir pašvaldību brīvprātīgi uzņemta funkcija. I. Dundure mudināja aktīvi ziņot viņai par katru svarīgu un steidzami risināmu problēmu, piemēram, jauno tendenci – lobēt privātos bērnudārzus pat tad, ja pašvaldības iestādēs ir brīvas vietas.
“Latvijas valsts mežu” valdes loceklis Edvīns Zakovics informēja par atkritumiem mežā un atpūtas vietu uzturēšanu (izteiksmīgus nevīžības lieciniekus – ne atsevišķus maisiņus vai pudeles, bet liela apjoma atkritumu izgāšanu mūsu “kopējās bagātības teritorijā” var skatīt prezentācijas fotoattēlos, turpat arī savāktās “šmuces” aplēses gadu ritumā). Galveno uzmanību runātājs veltīja sadarbībai ar pašvaldībām, konkrētāk – ar tām atkritumu saimniecības firmām, kuras jauno likumu gaismā uzvarējušas pašvaldību rīkotajos konkursos un noslēgušas līgumus.
Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras (LĢIA) Rietumu reģiona vadītājs Ints Liepiņš informēja par LĢIA datiem pašvaldību vajadzībām (datu saņemšana plānošanai, būvniecībai u.c.). Datus var pieprasīt elektroniski, var rakstīt uz veidlapas un sūtīt pa pastu – aģentūra nepieciešamo informāciju sola piegādāt bez maksas vienlīdz kvalitatīvi.
Beidzot varēja sākties ceļojums pa Priekules novada pagastiem. Mūsu autobusa maršrutā ekskursiju vadīja Finanšu nodaļas vadītāja Patricija Andersone, tomēr stāsts vis nebija par naudu, bet par novada vērtībām. Bunkas pagasta pārvaldes (vadītājs Edgars Dargužis) lepnuma centrs ir Krotē, kur līdzās atrodas izskatīgi atjaunotā bibliotēka ar novadnieku – Kronvaldu Ata un Alfrēda Krūkļa ciltskoku zarojumu uz sienas un tikpat skaistā Kronvalda Ata pamatskola. Abas “gaismas pilis” bija pirmās celtnes, kas uzplauka pēc iekļaušanās Priekules novadā. Jaunie krotenieki cerīgi iesakņojas dzimtajā zemē – 2012. gadā Krotes pamatskola saņēma “Sējēja” balvu.
Turpretim Virgas pagasta (pārvaldniece Ruta Balode) lepnuma objekts ir senā Virgas muiža, kurā kopš 1935. gada mājo vietējā pamatskola. Stārķa ligzda muižas apbūves centrā vieš cerības – kaut arī kapitālām pārvērtībām tik vērtīgā celtnē līdzekļu nepietiek, tā uzturēta cītīgi. Turklāt galvenā ēka slēpj kādu skaistu noslēpumu – grezniem kokgriezumiem rotātas aktu zāles ieejas durvis, kas iederētos pat Rundāles pilī, taču pagasta saimniece tās par zelta kalnu nepārdotu. Nostāsti liecina, ka kokgriezumi esot pašas baroneses Noldes darināti!
Virgas pagastā nav nekā neiespējama. Te darbojas un vērienīgu paplašināšanās projektu īsteno uzņēmums “Kurzemes gaļsaimnieks” – viens no retajiem vietējo saimnieku pārziņā, kas nodrošina ar darbu gan vietējos, gan liepājniekus. Atlicis vien virdzeniekiem ekskursijā Ventspilī redzēt āra trenažierus, lai dzimtu apņemšanās: “Ja Lembergam tādi ir, mums arī vajag!” Un ir arī – 90 procentus no izmaksām sedza ELFLA programmas “Pamatpakalpojumi ekonomikai un iedzīvotājiem” finansējums. Aiz autobusa logiem pazibēja Prūšu ūdenskrātuves vizošais ūdens klajums – te radītas iespējas aktīvai un tradicionālai atpūtai, makšķernieki var mēģināt izvilkt kādu no 15 zivju sugu pārstāvēm. Ar LAD projekta atbalstu ūdenskrātuves krastos būs trīs mājiņas atpūtniekiem un elektrības pieslēguma iespējas treileriem. Bet Purmsātos no veca šķūņa uzburts brīvā laika pavadīšanas centrs. Virgas pagastā atrodas vēl viena muiža, kur dzīvo Purmsātu speciālās internātpamatskolas bērni.
Katras grupas maršruts šoreiz tika plānots citādi, šo rindu autores grupas ceļojumu pavadīja izglītības dominante. Tie, kam uzsvars bija likts uz uzņēmējdarbību, apguva pat maiznieka prasmes Priekules maizes ceptuvē. Pēcāk no izpilddirektora vietnieces Andas Valužes e–pastā saņemta virtuālā uzslava: “Jums ir izdevies brīnumskaists cepiens!” un “lietiskais pierādījums” – fotoattēls.
Visi izpilddirektori atkal satikās līdz šim maz zināmā vietā ar neparastu nosaukumu “Kalētu priediens” – mežaparks ierīkots Kalētu muižas agrākajā medību dārzā. Kaut arī ieejas pusē priežu nav atlicis daudz, senā meža plašumos aizstiepjas dabas taka ar vietējo bērnu un tēlnieka Ģirta Burvja radītām dažāda izmēra un niknuma dzīvnieku skulptūrām. Te tikām cienāti ar papildporcijas kāri raisošu bukstiņbiezputru un dažādiem noslēpumainiem našķiem un veselību veicinošas dziras devu, kuru receptes paliek aizslepenotas Kalētu sievu prātos. Ja gadīsies būt šajā pusē, aizvediet uz priedienu arī savas atvases, jo vairāki objekti te neatpaliek no populārajām “mežakaķu” vai “tarzānu” trasēm, tikai šeit atrakcijas ir bez maksas!
Kad pēc noslēguma pasākuma Kalētu priedienā atkal izklīdām pa trim autobusiem, mūsu vadītāja Patricija izplānoja izmest mazu līkumu arī pa Gramzdas pagasta teritoriju, pirms atgriezties Priekulē. Maza individuāla pastaiga pilsētas centrā, un nu varu teikt, ka esmu apceļojusi visu Priekules novadu, un prieka pilna pievienojos Patricijas Andersones pārliecībai: “Visi pašvaldības īpašumi mums ir sakopti!”
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017