Rīga 10°C, skaidrs, bez nokrišņiem, A vējš 3m/s
Piektdiena, 2024. gada 03. maijs 04:15
Vārda dienas: Gints, Uvis
Varonīgo “Valmieras puiku” dzīvi 20. gadsimta sākumā romānā iemūžinājis Pāvils Rozītis, Valmieras Stikla šķiedras rūpnīcas strādnieču gaitas 1970. gadā kinolentē “Valmieras meitenes” nofilmējis režisors Ivars Seleckis, jo tobrīd viņas bija kļuvušas par pilsētas simbolu, kas ļāva apjaust arī citu sieviešu dzīves izjūtas. Rozīša varoņi jau sen turpina cīņas Aizsaules pilsētā, Selecka “meitenes” droši vien audzina mazbērnus. Valmieras atpazīstamību nu uztur vēl citi zīmoli – slavenas vidusskolas, augstskola, teātris, tāpēc nejutos pārsteigta, kad, summējot iegūtos punktus, Valmiera – triumfēja kā pašvaldība izglītotam, radošam un aktīvam iedzīvotājam lielo pilsētu konkurencē.
Valmieras mērs Inesis Boķis neslēpa, ka viņa vadītā pašvaldība konkursā startē jau trešoreiz, jo sacensība paver iespēju izvērtēt paveikto, un to, ka ciemiņiem priekšā cels domes speciālistu sagatavoto prezentāciju. Viena no deviņām Latvijas lielajām pilsētām pretēji lauku pašvaldībām nesūdzas par iedzīvotāju trūkumu un aizplūšanu, jo par valmieriešiem sevi sauc aptuveni 30 tūkstoši cilvēku, tāpēc lielas raizes sagādā dzīvokļu trūkums. “Valmiera domā un rada” – tā skan šīs pilsētas sauklis. Daļu no izdomātā un radītā konkursa vērtētāji iepazina 15. augustā. Dalīšanai grupās atbilstoši nomināciju ievirzei, neapšaubāmi, ir plusi, jo ministriju pārstāvjiem iespējams dziļāk izzināt savu jomu, turpretim zaudētājos paliek notikuma iemūžinātāji tekstā un fotoattēlos, jo dažu stundu laikā “džigitēt” starp vairākiem maršrutiem nozīmētu īsti neredzēt neko. Jau iepriekš atvainojos par objektīvo apstākļu diktēto subjektivitāti!
Veidot pašvaldību izglītotam, radošam un aktīvam iedzīvotājam – šos centienus Valmieras mērs Inesis Boķis uzskata par katra pašvaldības vadītāja vadmotīvu. Šīs īpašības aplami attiecināt tikai uz inteliģences pārstāvjiem, Valmierā tās piemīt daudziem ikvienas profesijas un vecuma iedzīvotājiem. Sākot ar mazajiem ķipariem, kurus pašvaldība ir pilnībā nodrošinājusi ar vietu kādā no septiņām pirmsskolas izglītības iestādēm. Skolu kapacitāte un audzēkņu sasniegumus jau minēju. Vidzemes augstskolā studētkārotāju koeficients pārsniedz vidējo līmeni, toties pašvaldība turpina cīņu par nevienlīdzīgo budžeta vietu sadali, kas augstskolai ticis pēc pārpalikuma principa. I. Boķis akcentēja jaunākos no izglītības jomas projektiem: decembrī Latvijas vecākajai Mūzikas skolai, kas līdz tam mitinājās četrās ēkās, atklāja brīnišķīgi rekonstruētu namu Gaujas krastā; ne mazāk skaistā vietā, kur Gauja met līkumu uz jūru, atrodas Valmieras profesionālā vidusskola, kas pārtop par kompetences centru; Vidzemes augstskola tobrīd vēl gatavojās atklāt jauno Inženierzinātņu kompleksu. Valmierā prasmīgi un iejūtīgi īstenota iekļaujošā izglītība bērniem ar mācīšanās, redzes, dzirdes vai garīgās attīstības traucējumiem, nodrošinot viņiem tiesības dzīvot pilnvērtīgi.
Valmieras kultūras dzīve nebalstās tikai teātra nopelnos vien. Vērienīgi darbojas Valmieras Kultūras centrs, šovasar tiek atjaunots baleta zāles grīdas segums un interjers, bet tā iespējamo rekonstrukcijas un attīstības modeli drīzumā varēs izsapņot metu konkursā. Valmieras Mākslas vidusskolai jurģi uz jauno mājvietu jau aiz muguras. Kultūras izglītībai lielu vērību velta skolu pulciņos, to vidū valdošā konkurence rada labvēlīgu sacensību garu.
Dzīvot veselīgi un aktīvi katru valmierieti mudina plašā sporta infrastruktūra, turklāt Inesis Boķis, tiekoties ar skolēniem, mēdz atgādināt: “Ir jākustas! Vai nu dejojiet, vai sportojiet! Vismaz divas reizes nedēļā. No tukliem un slimīgiem nekādi zinātnieki nesanāks!” Ar gājēju – velosipēdistu celiņiem astoņu kilometru garumā pilsēta kļūst arvien draudzīgāka velosipēdistiem. No jaunākajiem objektiem mērs izceļ pie Daliņa stadiona izveidoto Sajūtu taku, ko brīnumaini sapostās Meža mātes virsvadībā izstaigāja arī daļa vērtētāju – “cits ar vīzēm, cits ar zeķēm, cits ar basām kājām”. 2,7 km garumā no dažādiem dabas elementiem ierīkotā taka palīdz atmodināt visas piecas maņas. Sēžot Jāņa Daliņa stadiona tribīnēs un vērojot sacensībā iekarsušos dažādu vecumu futbolistus, kam te pieejami vairāki laukumi, uzklausījām vērtīgākos un mazāk zināmos faktus par Latvijas pirmo olimpiskās sudraba medaļas ieguvēju un viņa vārdā nosaukto stadionu, kas atklāts 1938. gadā – sešus gadus pēc soļotāja slavenā starta Losandželosā.
Tiem, kuri grib, nav pamata sūroties par iespēju trūkumu, jo grūti nosaukt sporta veidu, kas pilsētā būtu aizmirsts. Diemžēl dati liecina, ka sporto 30, bet dejo aptuveni 10 procenti skolēnu. Ko dara pārējie? Pašvaldības vadītājs izmantoja iespēju, lai kārtējoreiz atgādinātu par netaisnību interešu izglītības finansējumā, kur “nauda neseko skolēnam”, bet Valmieras uzturētajās profesionālās ievirzes skolās 48% audzēkņu nav vietējie. Pasaules mērogā Valmiera necik diža metropole nav, toties sportistu sniegums tāds ir. Sporta skolas centīgākie audzēkņi vēlāk var iesaistīties kādā no 25 sporta klubiem, turklāt trīs organizācijas domātas tieši cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.
Zinot kopējo situāciju valstī, Inesis Boķis var būt gandarīts, jo pilsētā ir un būs sava Vidzemes slimnīca, kurā viss ir “pašu mājās”. Tomēr veselības aprūpi mērs uzskata par vienu no vissvarīgākajām jomām, ko valsts nepelnīti atstājusi novārtā. Valmierieši ir pelnījuši rūpes, jo I. Boķis uzskata, ka darbs Valmieras Piena un Gaļas kombinātos, Stikla šķiedras rūpnīcā nav uzskatāms par vieglu. Viens no “stipriniekiem” – AS “Valmieras stikla šķiedra” prezidents un valdes priekšsēdētājs Andris Oskars Brutāns atzīts par Eiropas Gada cilvēku. Viņš vada lielāko uzņēmumu un darba devēju Vidzemē, kurā pats strādā teju no dibināšanas pirmās dienas. Viņa zināšanas un pieredze sekmīgi ļauj pārvaldīt ražošanas un attīstības procesus uzņēmumā, tādējādi virzot to rūpnieciskās stikla šķiedras ražotāja līderpozīcijā Eiropā un pasaulē.
Valmierieši grib un spēj būt aktīvi arī ārpus darba laika. Pirms Latvijas valsts svētkiem iedzīvotājus aicina talkā salocīt sarkanbaltsarkano lentīšu piespraudes – metrus pasūta arvien vairāk, bet allaž pietrūkst. Viņi aizrautīgi apzina savas apkārtnes dižkokus. Gada beigās allaž tiek rīkota iedzīvotāju aptauja, lai noskaidrotu, vai vietējie ir apmierināti ar dzīvi pilsētā. Rezultāti uzlabojas, kas liecina, ka izvēlētais attīstības virziens ir pareizs, bet iedzīvotāju ierosinājumi palīdz to konkretizēt.
Stāstot par sadarbību ar uzņēmējiem, mēram par to ir savs viedoklis. Pirms darba domē Inesis Boķis strādāja par virsmežzini, tolaik veidojās dažādi klubi un konsultatīvās padomes: “Sastājos daudzos – Direktoru padomē, vienā no pirmajiem uzņēmēju klubiem “Ozols”, Rotari klubā un citur. Pamazām esmu daļu atmetis, tomēr šie klubi lieliski pilda tādu kā domes “konsultatīvās padomes” funkciju, jo tiešās sarunās var uztaustīt svarīgas idejas.” Valmierieši ir aktīvi gan savas ikdienas, gan Eiropas Savienības norišu vērtētāji un atbalstītāji. Būdams Latvijas pašvaldību pārstāvis ES Reģionu komitejā, I. Boķis Briseles jaunumus var pavēstīt “no pirmavotiem”. Viņš atgādina, ka bez vērienīgajiem Eiropas Savienības fondu līdzekļiem daudzas pilsētas un lauku novadi Latvijā izskatītos nesalīdzināmi bēdīgāk. Valmierā šīs investīcijas novērtē.
Turpretim priekšsēdētājs kategoriski neatzīst dīvaino iedalījumu trūcīgajos un maznodrošinātajos. Pēdējo viņš pieprasa skaust no aprites, jo tie ieviesti tikai dažās pašvaldībās. Kā tādā juceklī godīgi sadalīt kaut vai elektrības kartes? Sociālā nodaļa nav aizcelta “tālāk no acīm”, bet apmeklētājus pieņem domes pirmajā stāvā. Reiz, Labklājības ministrijas vaicāti, paskaitījuši, ka pie domes vadības divu gadu laikā par sociālajām problēmām vērsušies tikai pārdesmit cilvēku. Tas liecina, ka prasības (un kurš gan uz domi nāk bez tām!) spēj apmierināt jau pirmajā stāvā! Pabalstus priekšsēdētājs nav gatavs dāļāt pa labi un pa kreisi, jo finanšu līdzekļi ir jātaupa, arī jau uzceltās infrastruktūras uzturēšanai un saglabāšanai.
Inesis Boķis mēdz būt kategorisks, tomēr viņa viedoklī allaž ir interesanti ieklausīties. Uz jautājumu, vai pilsētā nav domāts par vēl kādas bibliotēkas celtniecību, atbilde sekoja momentā: “Neatzīstu jaunu objektu celtniecību tad, ja pēc tā nav jūtama nepieciešamība! Esošā bibliotēka piepildās eksāmenu un sesiju laikā, ikdienā ar to pagaidām pietiek, jo jaunie ļaudis aktīvi izmanto citas zinību vākšanas iespējas.”
Valmieras Mūzikas skola ir vecākā Latvijā, tās atklāšanā 1920. gadā piedalījies Valmierā dzimušais Jāzeps Vītols. Kaut arī pagājuši astoņi mēneši, skolas pedagoģēm nav zudis acu mirdzums, stāstot un izrādot jaunās mājas. Arī ciemiņiem, kāpjot pa kāpnēm, tā vien gribējās vēl un vēl uzmest skatu gleznainajām Gaujas ainavām aiz logiem. Interesanta šķiet ideja “sapīt” visas klases un stāvus kopā, visgarām sienai ritinot zīmēto “dziesmu kamolīti”. Kamolīšus tina sadarbībā ar otru mākslas citadeli – Valmieras Mākslas skolas audzēkņiem. Viņi katram stāvam izdomāja atšķirīgus elementus, bet dārza koncertu vajadzībām koši apgleznoja iedzīvotāju ziedotos krēslus. “Topa” instrumentos pašlaik izvirzās kokle, skolas koklētāju ansamblis dziesmu svētkos kļuva par laureātiem II grūtības pakāpes sacensībās.
Pēc muzikāli gaišās noskaņas nācās atgriezties dzīves īstenībā, kurā, pēc statistikas datiem, arvien pieaug vājdzirdīgo un nedzirdīgo bērnu skaits. Pirmā kurlmēmo bērnu skola Valmierā atvērta 1875. gadā, gadiem ritot, mainījās skolas nosaukums. Jauns loks Valmieras Vājdzirdīgo bērnu internātvidusskolas – attīstības centra vēsturē sākās 1994. gadā, kad kopā ar Valmieras sadarbības partneriem no Gīterslo pašvaldības ieradās arī profesors Roberts Mēlmanis. Viņš rūpīgi pārbaudīja audzēkņus ar Latvijā līdz tam nezināmām metodēm, bet rudenī 150 audzēkņu saņēma dzirdes aparātus. Tie bija kvalitatīvāki nekā agrākie, tomēr nekas nav mūžīgs. Vest tos remontēt uz Rīgu likās pārāk sarežģīti. Lai sniegtu servisa pakalpojumus turpat Valmierā, skolā tika izveidots Dzirdes centrs. Par tā vadītāju kļuva skolas audiologopēde Dina Tanberga, kura aktīvi sadarbojās ar Mēlmaņa kungu, cītīgi uzsūcot jaunākās atziņas darbā ar vājdzirdīgajiem. Lai uzkrātu līdzekļus darbības paplašināšanai, centrā uzsāka arī aparātu remonta ārpakalpojumus. Tomēr telpas pagrabstāvā nebija īsti piemērotas jaunizvirzītajam mērķim – iegādāties modernu dzirdes diagnostikas aparatūru. 2012. gadā centrs tika pie jaunām telpām un izcilas aparatūras. Te piedāvā pilnu pakalpojuma spektru – sākot ar ārsta apmeklējumu līdz dzirdes aparātu izgatavošanas laboratorijai un remonta servisam. Lielākos naudas līdzekļus (20 tūkstošus eiro) atkal ziedoja Roberts Mēlmanis, bet Vājdzirdīgo asociācija, Vājdzirdīgo internātskolas vadība (no dzirdes centra ieņēmumiem) un Valmieras pašvaldība – katra 4000 latu. Gīterslo draugi nodrošināja transportu, lai aparatūru un mēbeles nogādātu Valmierā. Jaunā iekārta spēj ne tikai noteikt dzirdes problēmu, bet arī izmērīt, kā aparāts ir pielāgojies ausij. Tas īpaši svarīgi maziem bērniem, kuri vēl nespēj izstāstīt savas izjūtas. Jaunākā modernizācija ļauj dzirdes problēmu vizualizēt datorekrānā, lai klientam vai bērna vecākiem izskaidrotu tieši viņa situāciju. Skolā tagad uzņem bērnus arī pirmsskolas izglītības programmā. Izveidota programma izglītojamiem ar garīgās attīstības traucējumiem. Centra darbinieki visus aizvadītos gadus apguvuši pieredzi dažādās valstīs, bet uzņēmīgā Dina Tanberga atzīta par Eiropas Gada cilvēku.
Par trešo Eiropas Gada cilvēku izvirzīta Vidzemes slimnīcas Paliatīvās un īslaicīgās sociālās aprūpes nodaļas un Infekciju slimību nodaļas virsmāsa Inta Sīka, kura rūpējas par iespējami ērtāku un drošāku uzturēšanās vidi vissmagākajiem pacientiem. Pēc viņas iniciatīvas sākusies un turpinās sadarbība ar humānās palīdzības organizācijas “Baltikhjalpen” pārstāvjiem no Zviedrijas, kas sagādājuši pacientu kvalitatīvākai aprūpei nepieciešamo aprīkojumu. Tomēr “radošās un domājošās” Valmieras sakarā sevišķi gribas uzsvērt to, ka virsmāsa nodaļā labprāt uzņem brīvprātīgos jauniešus, kas palīdz aprūpēt smagi slimos un gados vecos pacientus. Tāda līdzjūtības skola ir zelta vērts kapitāls pašreizējiem Valmieras “puikām” un “meitenēm”, kā arī pilsētas nākotnei.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017