Rīga 4°C, mākoņains, bez nokrišņiem, Z vējš 3m/s
Piektdiena, 2024. gada 19. aprīlis 04:19
Vārda dienas: Fanija, Vēsma
Jau kopš 1978. gada katru vasaru visi Puķu draugi tiekas kādā no Latvijas pilsētām, novadiem vai pagastiem, lai kopīgi raudzītu, kā veicas šīs puses apstādījumu un privātmāju kopējiem, kā te noris sabiedriskā dzīve, ko jaunu var izrādīt selekcionāri, ziedu kārtotāji, tautas daiļamatu meistari, rokdarbnieki un pašdarbnieki, lai izjustu vietējo iedzīvotāju savstarpējo gaisotni un apdzīvotās vietas auru. Tā ir goda lieta – padižoties ar sava pagasta vai pilsētas sakoptību un labiekārtojumu un dalīties priekā, ko sniedz rūpīgi nopļauts mauriņš, iestādīti krūmi, aprūpētas puķu dobes un glīta norāde pie pagastmājas vai lauku mājas ceļa galā. Katrā pusē ir daudz vietējas un valsts nozīmes vēsturisku un dabas dotu veidojumu, dažādas būves, ainavas, ezeri, upes, kalni un ielejas. Priecāsimies par to paši un ļausim arī citiem izjust šā novada atšķirību un kopību mūsu Latvijai!
Kas ir Puķu draugi? Tie ir pavisam vienkārši cilvēki, kas papildus citiem darbiem regulāri cenšas kopt savu dzīvesvietu. Puķu draugi – tas ir ļoti simbolisks dažādu profesiju cilvēku kopas apzīmējums, kuri mīl un prot izjust visu skaisto gan dabas, gan cilvēku roku radītajos veidojumos. Šī kustība aizsākās Dzidras Smiltnieces dārzā Nīgrandes “Rožkalnos” 1978. gadā.
Pēc tam regulāri saieti bijuši Siguldā, Smiltenē, Valmierā, Skrundā, Ventspilī, Staicelē, Ogrē, Aizputē, Iecavā, Bauskā, Jelgavā, Kuldīgā, Tukumā, Jūrmalā, Salaspilī, Cēsīs, Baldonē, Varakļānos, Madonā, Talsos, Apē, Nīcā, Jaunpiebalgā, Priekuļos un dažās vietās ne vienu reizi vien – nu jau 37 reizes.
Pirmajos gados cilvēki tikās paši, līdzi ņemot nelielu cienastu un kādu puķu stādu vai sīpolu, lai apmainītos ar līdzīgi domājošiem dārzu kopējiem. Man ar gandarījumu palikusi prātā Puķu draugu saieta reize 1987. gadā Staicelē, Alojā un Lēdurgā, kad te tika reģistrēti 165 dalībnieki un kur tad vēl pašu ļaudis. Visās šajās vietās pat katra grāvmala bija rūpīgi izpļauta, nemaz nerunājot par dārziem, kur tikām ievesti.
“Tādu pozitīvo emociju pārbagātība! Un vai var nerunāt par staiceliešu sirsnību? Bija katram gan kaklā karamas medaļas, gan pīrāgi, gan ragu mūzika, gan pa senču modei Tautas daiļamatu meistares Strazdiņu Annas mazdēla sestklasnieka Janča austa prievītes piespraude. Vai redzējāt, kā izpildkomitejas priekšsēdētāja Ausma Nuķe pati ēdnīcā palīdzēja pasniegt šķīvjus ar ēdienu? Kas tad mēs esam? Nedz kongresa delegāti, ne organizācija, ne klubs... Jā, kas tad ir šie cilvēki, kas sevi sauc par Puķu draugiem?” Tā pēc saieta rakstīja Ludmila Sakne laikrakstā “Padomju Jaunatne” 1987. gada 2. decembrī.
Tomēr ar gadiem šī kustība kļuva aizvien plašāk apmeklēta, un to organizēt iesaistījās Latvijas Dārzkopības un biškopības biedrības attiecīgo rajonu nodaļas. Nereti viņu rīkotās dažādu ziedu izstādes bija kā neatņemama saieta sastāvdaļa. Cilvēki brauca un ar interesi vēroja visu, ko kārtējā saieta organizētāji ar prieku centās parādīt – apstādījumus, privātos dārzus, dažādas izstādes, muzejus, dabas veidotus un cilvēku koptus ainaviskus veidojumus, pašdarbnieku priekšnesumus gan saieta atklāšanā, gan noslēgumā. Katru reizi saņēmām uzaicinājumu: “Nākamajā gadā mēs jūs visus mīļi gaidīsim pie sevis...”
2002. gadā Tukumā uz 25. Puķu draugu saietu sabrauca jau ap 800 dalībnieku. Pasākumu sarūpēja un vadīja Tukuma dārzkopji. Tas bija labi organizēts, bet vakarā šķiroties netika atrasti drosmīgie, kas varētu visus aicināt pie sevis nākamajā vasarā. Daudzas dārzkopju biedrības vairs nebija tik aktīvas kā agrāk vai atradās tuvu likvidācijai, tāpēc vajadzēja rast citu risinājumu šim iecienītajam un jau ļoti plaši apmeklētajam pasākumam, jo bez nopietna atbalsta tik lielu sarīkojumu ne “krusttēvam” (Aivaram Irbem), ne “krustmātei” (žurnālam “Dārzs un Drava”) jau nebūtu pa spēkam sagatavot un novadīt.
Šajā laikā jau plašākai sabiedrībai bija zināmi daudzie labi sakoptie un iekārtotie Nīcas privātie dārzi, un Aldonis Vēriņš, būdams žurnāla “Dārzs un Drava” galvenais redaktors, devās pie turienes pašvaldības ar piedāvājumu – 2003. gadā Puķu draugu saietu organizēt Nīcā. Viņš saņēma nedalītu atsaucību no Nīcas pašvaldības vadītāja Agra Petermaņa un toreizējās dārzkopju dvēseles Annas Neimanes. Kaut gan sākumā likās – kas tad brauks tik tālu uz šo Latvijas attālo nostūri, tomēr 19. jūlija rītā te saradās gandrīz tūkstotis Puķu draugu no visiem Latvijas rajoniem. Izrādījās, ka attālums nav šķērslis cilvēkiem nokļūt tur, kur virmoja īpaša labestība, sapratne, smaidi un draudzīgi rokasspiedieni, kur raisījās radošas domu apmaiņas un tika izrādīti skaistie kurzemnieku lauku māju sakoptie pagalmi. Tā kā Nīcā – tā nebija bijis vēl nekur. Te sabiedrības priekšā tika vesti etnogrāfiskie ansambļi un deju kolektīvi, kori un muzikanti, izrādītas ziedu kārtotāju un dažādu veidu rokdarbnieču prasmes un veikumi. Protams, arī daudzie dārzi un apstādījumi. Visas Latvijas priekšā Nīca izcēlās kā “skaistu dārzu galvaspilsēta”, kā to ar prieku un pārsteigumu nosauca Valsts prezidents Valdis Zatlers 2010. gadā, kad nīcenieki atkal bija gatavi uzņemt šo saietu savās mājās. Bija radusies jauna forma ar jaunu, interesantu saturu, kā šo sabiedrībai tik vajadzīgo pasākumu pacelt citā līmenī – ar pašvaldības līdzdalību un iniciatīvu.
Un tā kopš 2003. gada Latvijas Puķu draugu saietus jau 12 reizes organizējušas vietējās pašvaldības. 2004. gadā svētkus Baldonē atklāja domes priekšsēdētāja Karina Putniņa, un pirmo reizi Puķu draugu saiets notika pašiem ar savu karogu – tas uzvijās Vanagkalna estrādes mastā, un pusotra tūkstoša cilvēku lielā Puķu draugu saime svinīgā klusumā to godināja, piecēlusies kājās.
Karoga meta autors Juris Strūbergs ir no Vecumnieku pagasta Beibežiem. Lieki piebilst, ka viņš ir no Puķu draugu saimes, un Strūbergu ģimene leišmalītē iekopusi skaistu dārzu.
2005. gadā visi skaistuma mīlētāji devās uz Varakļāniem, kur mūs draudzīgi uzņēma Varakļānu pilsētas domes darbinieki ar saviem palīgiem. Aiz muguras bija laiks, kad pāris desmitu Latvijas aktīvo puķkopju paši ik gadu pulcējās mazā draugu pulkā, tagad šie saieti jau bija kļuvuši par lieliem svētkiem, kur dalībnieku skaits sniedzas tālu pāri tūkstotim. Baldones pašvaldības vadītāja Karina Putniņa nodeva saieta karogu Varakļānu pilsētas domes priekšsēdētājam Ivaram Ikauniekam, un svētki varēja sākties. Ciemiņi tika iepazīstināti ar pilsētas 27 ha lielo vēsturisko parku, ar skaistiem dārziem gan pilsētā, gan Dekšāru pagastā un pie Viļānu mežzines Zaigas Graudiņas, kuras dārzs ir savdabīgs un bagātīgs ar retu augu kolekciju. Viesi atbrauca un aizbrauca, bet vislielākais ieguvums, manuprāt, bija pašiem vietējiem iedzīvotājiem, domes darbiniekiem un skaisto dārzu īpašniekiem, jo viņiem radās pārliecība, ka arī Latgales pusē ir daudz ko rādīt, un tas viņiem izdevās ļoti labi. Pārsteigumu sagādāja Madonas rajona un pilsētas domes priekšsēdētājs Andrejs Ceļapīters, aicinādams visus nākamajā gadā uz Madonas 80. dzimšanas dienas sarīkojumiem un Puķu draugu saietu savā pilsētā.
2006. gada saietu Madonas estrādē vadīja pilsētas simbols – gailis, kurš ar savu skaļo “kikerigū” sveica visus 1300 dalībniekus. Pēc Andreja Ceļapītera labajiem vēlējumiem visi tika sadalīti piecās grupās, un tad varēja doties iepazīt izraudzītos objektus. Daudzi jau bija paspējuši stādu tirgū iegādāties augus savam dārzam – nu tas jau pierasts, ka šajās reizēs te sabrauc audzētāji vai no visas Latvijas. Cilvēki pērk vispirms ar acīm. Ja noskatītais augs ir veselīgs, ziedošs un kārdinošs, tad tiek noskaitīta vajadzīgā naudas summa, un abi ir apmierināti – gan pircējs par jaunieguvumu, gan tirgotājs par sava darba rezultātu. Stādu tirgus bija arī Kalsnavā, un, kaut laika maz, tomēr viens otrs paguva ko aiznest uz autobusiem vai vieglajām mašīnām. Kalsnavas plašie dendroloģiskie stādījumi ar arborētumu, lauku sētas “Rūķi”, “Aronmūrnieki”, “Jānīši”, Strodu un Seikstu ģimenes dārzi Madonā patiesi priecēja un rosināja, kā dažādos apstākļos un situācijās var veiksmīgi sakārtot savu dzīvesvietu. Redzēts bija pietiekami daudz, tikai katram pašam vajadzēja izlemt, vai no tā visa arī būs kas noderīgs savas dzīvesvietas papildināšanai.
“Esat visi laipni gaidīti trīs pakalnu pilsētā Smiltenē!” aicināja domes priekšsēdētājs Ainārs Mežulis. Pilsēta Puķu draugus 2007. gadā sagaidīja Jāņkalna estrādē, bet karogu pacēla pilsētas centrālajā laukumā – lai visi redz, ka blakus Latvijas un Smiltenes karogiem lepni plīvo arī tāds skaists, dzeltens karogs ar labi izlasāmu uzrakstu “Latvijas Puķu draugu saiets”. Kaut gan vienlaicīgi notika arī pilsētas svētki, kas piesaistīja dažādas aktivitātes Smiltenes teritorijā, tas netraucēja tikties 800 Puķu draugiem, taču spriedze domes darbiniekiem un palīgiem bija dubultliela.
Šīs dienas lielāko gandarījumu man sniedza Blomes pagasta “Sirmiņi”, kur saimnieko liliju selekcionāri Ilona un Andris Krūmiņi. Pie viņiem ir gan liliju šķirnes, gan hibrīdi, gan jaunie sējeņi, kas savu burvību parāda tikai pēc vairākiem gadiem. Mēs staigājām pa lielo lauku un priecājāmies par ziedu krāsām, to kombinācijām un niansēm. Visapkārt zibēja fotoaparāti – cilvēki vēlējās šo skaisto ziedu mirkļus saglabāt vēl un vēl, taču katras grupas gidi centās ievērot grafikā noteikto laiku. Tas bija kāda domes darbinieka rūpīgs darbs, lai viss noritēti raiti un bez īpašas drūzmēšanās. Iepriekš bija apsekotas daudzas vietas, lai izlemtu, ko vajadzētu parādīt un iekļaut brauciena maršrutā. Tad braukts vēl vairākas reizes un hronometrēts laika patēriņš ceļā un apskatei, nereti izrēķinot laiku līdz vienai minūtei. Sākumgados, kad cilvēku un transporta bija mazāk, tas nebija tik būtiski, bet izvadīt lielas masas tā, lai viena grupa netraucētu citai, ir liela prasme un atbildība.
“Priecāsimies kopā!” – sagaidot viesus savā pilsētā 2008. gadā, teica Talsu pilsētas domes priekšsēdētājs Aivars Lācarus. Novada domes darbinieki bija ieplānojuši parādīt daudz skaistu vietu, un katram bija jāizšķiras, vai braukt pa vienu maršrutu un skatīt Laumu dabas parku vai izvēlēties dienliliju audzētavu un tai tuvumā esošos dārzus. Cilvēki jau izvēlējās, taču sirdī palika mieles, ka ne visu izdevās redzēt. Tāpat kā Smiltenē, arī Talsos paralēli notika pilsētas 777 gadu svētki. Ejot pa pilsētas parkiem, redzējām, ka garām aizbrauca veco mašīnu parāde, bija arī citi pasākumi, kas piesaistīja daudz skatītāju. Toties brauciens uz Laucienu, Valdemārpili un Laumu dabas parku noritēja bez jebkādiem sarežģījumiem.
Ar īpašu sirsnību visus Puķu draugus 2009. gadā gaidīja Ziemeļvidzemes pilsēta Ape. Tā bija pārsteigumiem pilna un reizē prieka un raižu diena. Es izjutu īpašu mājas ļaužu lepnumu un prieku par savu pilsētu Vaidaviņas krastos un par cilvēkiem, kuri šeit dzīvo. Te nejutu vadītājus un padotos, visi bija viena ranga cilvēki ar skaidrām dvēselēm un atklātību uz delnas. Apes novada domes priekšsēdētāja Astrīda Harju apsveikuma vārdos sacīja: “Mēs katrs esam piesaistīti kādai vietai uz pasaules. Un mēs katrs sākamies ar savu māju. Katrai mājai ir sava “dvēselīte”, savs mājas gariņš un, protams, ceļš, kas ved mājās un prom no mājām... Mēs nedrīkstam aizmirst, ka ne tikai mājas ir mūsu patvērums, bet arī mēs esam patvērums mājām. Mūsu mājas būs dzīvas tikmēr, kamēr sirdī jutīsim, ka šī ir tā vieta, kuras priekšā visi labie vārdi nometas ceļos, kur gribas cepuri līdz debesīm uzsviest, kur sirds kā strauts palu laikā kūleni met un pati zina ceļu uz mājām. Šī ir mana vieta un paliek, jo citur es nevaru būt, kaut liktenis ņem mani pie rokas un ved, bet atkal un atkal basām kājām es mājās skrienu, kur gaida vairāk, nekā iespējams gaidīt...”
Apenieši parādīja deviņus dažādus dārzus, no kuriem katrs ir kā spoža pērle kopējā Apes vainagā. Puķu svētki bija visas dienas saturs un piepildījums, jau sākot ar iebraukšanu pilsētā, ar ziedu dekoriem krustojumos, lai svešinieks nemaldītos, ar floristu veidotajiem darbiem pilsētas zālienos un ar iekļūšanu svētku laukumā. Protams, arī viss skatuves noformējums stāstīja, ka te dzīvo cilvēki, kuri prot un var radīt svētku izjūtu visiem. Un kā skanēja tās skaistās puķu dziesmas, ko uz skatuves dziedāja “Skaisto dārzu kopēju apvienotais koris”! Tādu labestību, draudzību, sirsnību un mīlestību kā Apē Latvijas Puķu draugi piedzīvoja pirmo reizi. Pamazām ieviesās tradīcija nākamajā gadā šeit pat rīkot “mazos Puķu draugu” vai dārzu svētkus, kā to jau praktizē Nīcā. Cilvēkiem ar kopējām interesēm ir vajadzīgi kopānākšanas svētki un pagodinājumi, un atzinība par darbu vides kopšanā un veidošanā.
2010. gada Latvija uzziedēja Nīcā. Bija pagājuši tikai septiņi gadi kopš iepriekšējā Puķu draugu saieta šajā skaistajā Latvijas nostūrī. Darbinieki reģistrēja 1334 dalībniekus, bet cik vēl palika nepierakstīti, kas kautrējās savu artavu piesviest kopējo izdevumu segšanai. Taču izdevumi rodas – gan par krāšņiem dārzu bukletiem, gan par citiem iespieddarbiem, par ēdināšanu, transportu utt.
“Nīcas novads turas. Kā lai neturas pie dzimtās zemes skaistuma – ar abām rokām un kājām stingri uz mīļās Nīcas zemes, ar lepnumu un, ja pamati veidojušies gadu simteņos, pie tēvu zemes sīkstuma. Nīcas novada skaisto sētu saimnieki un viņu veikums ir apliecinājums novada ļaužu skaistuma izjūtai, darba mīlestībai, neatlaidībai, sīkstumam. Katrā dārzā, kurā ieejam, mūs uzrunā tā saimnieka sirds. Tāpēc man gribas tos nosaukt par sirdsdārziem. Paņemsim līdzi sētu saimnieku un viņu lolotās valstības dvēseles atspulgu un uzsmaidīsim dzīvei un daiļumam pasaulē,” – tā savus ceļa vārdus svētku dalībniekiem izteica Nīcas novada domes priekšsēdētājs Agris Petermanis.
Pasākums bija Nīcas novada domes darbinieku ļoti rūpīgi izplānots, izkalkulēts uz minūtēm, lai visu laikus paspētu un izrādītu iecerētos dārzus, lai katrā pagalmā būtu kāds pašdarbības kolektīvs ar dziesmām, dejām, prasmīgu rokdarbnieču darinājumu ekspozīcijām, lai izrādītu sava novada skaistos tērpus un rotas, lai caur Puķu draugu saietu pavērtu aizkaru uz visa novada dzīvi un sasniegumiem. Un atkal man gribas teikt – tā, kā tas bija Nīcā, nebija bijis vēl nekur.
Jau daudzus gadus Ventspils pilsēta izceļas ar savu straujo attīstību un noformējumu. Katru reizi, kad man izdodas būt šajā pusē, es redzu ko jaunu, iepriekš nebijušu. Zinu, ka šeit strādā gudri un zinoši vides veidošanas speciālisti, bet es arī izjūtu, ka šajā pilsētā ir kāda stingra roka, kas visu vada un ļauj te ienākt svaigām un progresīvām idejām. 2011. gadā reizē ar pilsētas svētkiem ventspilnieki aicināja visus interesentus piedalīties Ziedu dienā. Puķu un strūklaku galvaspilsēta bija gatava izrādīt savus parkus, ielu noformējumus, ziedu skulptūras, strūklakas un visu to, ko jebkurš, izstaigājot vai izbraukājot pilsētu, varēja ieraudzīt. Gidu pavadīti, mēs bez liekas maldīšanās to visu arī redzējām. Puķu dienas pasākumu apmeklēja pāri par 1300 cilvēku, bet tajā pašā laikā pilsētas svētkus baudīja gandrīz 30 tūkstoši apmeklētāju.
2012. gada Puķu draugu saiets Jaunpiebalgā bija organizēts ar īpašu sirsnību un prasmi. Kāda tu esi, Jaunpiebalga? Tevī mijas pakalni un lejas, ceļu līkumi un meži, māju puduri un atsevišķas viensētas. Tev ir iekopti lauki un leknas pļavas ganībām. Tavi cilvēki ir ar gaišām domām un lepni par savu vietu zemes virsū. Jūs saprotaties no pusvārdiem un steidzaties cits citam palīgā, ja to prasa dzīves nepieciešamība. Jūs protat saliedēties vienā veselumā un iet ar augsti paceltu galvu, ar lepnumu par savu novadu un saviem cilvēkiem. Var izbraukt cauri visai jūsu teritorijai un neko vairāk par savdabīgo ainavu neieraudzīt, bet tās desmit lauku sētas, ko parādījāt, bija mums kā Dieva dāvana, kurā izbaudījām katras sētas sūtību pasaules priekšā ar sakārtotiem pagalmiem, piebraucamajiem ceļiem, dīķiem, zaļajiem mauriņiem, puķu un krūmu stādījumiem, šķūņiem, kūtīm un vecajām mājām. Par katru no šīm Jaunpiebalgas mājām varētu stāstīt vēl un vēl, tāpat kā par to saimniekiem, kuri bija plaši atvēruši vārtus visai 2012. gada 1700 cilvēku lielajai Puķu draugu saimei. Visam Jaunpiebalgas novadam vārti bija līdz galam vaļā. Kas vien nebija par kūtru, tie visi tika laipni un ar sirsnību un mīlestību uzņemti, ar Ķenča ceļavārdiem dienas gaitās izvadīti: “Puķe ir tā, kas priecē, kā sacīt jāsaka, sirdi, un smarža aizdzen dienas rūgtumu, un tā nu man gribētos jums vēlēt, lai jūs šodien dziļā mīlestībā izskatat to mūsu Jaunpiebalgu, mūsu kalnaino, skaisto Piebalgas vietu no viena gala līdz otram un savās dvēselēs aiznesat līdzi, mājās braukdami, ne vien, jāsaka, Piebalgas skaistumu, puķu smaržu, bet arī Piebalgas cilvēka dižo labestību.”
Visa novada dvēsele bija atvērta, un mēs redzējām tur lepnumu par savas puses ļaudīm, par viņu paveikto un iecerēto. Tie bija svētki Ziediem un Cilvēkiem, Dieviem un Eņģeļiem, kas sarga no dažādām likstām tos, kuri paši ir uzmanīgi, rūpīgi un čakli, kuri uztur latviešu tautas dvēseli no paaudzes uz paaudzi tīru un spodru. Man liekas, ka ļoti svarīgi un nozīmīgi ir prast pateikt paldies pasākuma organizētājiem un dalībniekiem, kā to izdarīja Jaunpiebalgas novada domes priekšsēdētājs Laimis Šāvējs savā novada avīzē “Avīze Jaunpiebaldzēniem” 2012. gada jūlija un augusta numurā.
“Pirmais – vislielākais paldies mūsu desmit saimniecēm un saimniekiem par drosmi, par čaklumu, par uzdrīkstēšanos atvērt savas sētas, savus dārzus un arī savas sirdis tūkstošiem viesu no visas Latvijas. Paldies visiem par ieguldīto darbu.
Otrs paldies – visapzinīgākajai, visorganizētākajai, viskārtīgākajai sabiedrības daļai – Puķu draugu salidojuma dalībniekiem, jo aiz viņiem nepalika ne izmīdītas dobes, ne zemē nomesti papīri.
Trešais paldies – Jaunpiebalgas novada domes un vidusskolas darbiniekiem, visiem jaunpiebaldzēniem, kas pielika savu roku, izdomu, iniciatīvu svētku veidošanā.
Tikai visi kopā mēs varējām radīt šo skaisto pasākumu, kas izskanēja visā Latvijā. Paldies jums visiem par to. Lai mums izdodas arī turpmāk!”
Pasākuma noslēgumā visi tika aicināti 2013. gadā uz jaunu Puķu draugu saietu Kuldīgā.
Kuldīga patiesi ir pilsēta ar savu dvēseli. Tās parki un vecpilsētas ielas ar seno apbūvi un labiekārtojumu tā vien aicināja iekļauties tajā un izbaudīt senatnes elpu, prasmīgu un radošu speciālistu aprūpētu un sakārtotu. Saieta apsveikuma runā Kuldīgas novada domes priekšsēdētāja Inga Bērziņa sacīja: “Kuldīgas pilsēta un novads iepriecinās jūs ar krāšņu, sakoptu un skaistu vidi, kas noskaņos pozitīvi, sniegs mieru un labsajūtu. Sakopjot savu sētu, pilsētu un pagastu, mēs kopīgi darām Latviju par krāšņu un ziedošu zemi. Lai veselība, spēks un darba prieks ikvienam dārzu kopējam!”
Jau agri no rīta desmitiem tirdzniecības firmu un stādu tirgotāju rosījās ap Kuldīgas jauno estrādi. Puķu draugiem tika piedāvāts bezgala daudz dažādu stādu un dārziem nepieciešamu lietu. Te bija gan rozes, dažādas ziemcietes un augļu koki, gan dažādu stādu retumi un jaunumi, kas līdz šim vēl nekad nekur netika piedāvāti. Ziedošās delfīnijas, ehinācijas, dienziedes, flokši, astilbes, īrisi un heiheras ātri vien aizceļoja uz pircēju mašīnām. Tas likās kā brīnums, ka pašā pilsētas centrā ierīkots plašs parks ar estrādi svētku svinēšanai. Te liela skatuve un sēdēšanas laukums, ko gandrīz aizņēma vai visi 1700 tāsdienas dalībnieki. Turpat netālu, sarkanos krekliņos tērptas, rosījās 45 puķu meitenes – katra ar savas puķes emblēmu. Tās visas bija gides un pavadones tāsdienas ceļojumam pa Kuldīgas pilsētu un tās tuvākās apkārtnes dārziem. Visi maršruti bija jau savlaicīgi izstrādāti un precizēti, un katrs pulciņš devās savā ceļā, lai iepazītu šīs puses skaistos parkus un dārzus, arī slaveno Ventas rumbu un daudzko citu. Noteiktā laikā grupa pēc grupas atgriezās pie estrādes, kur saņēma siltu pusdienu paketi. Ēdināšanas uzņēmumi bija gatavi īsā laika sprīdī paēdināt visus Puķu draugus. Sakārtotā vecpilsēta, Pilsētas dārzs, atjaunotais Ventas tilts un vienmēr čalojošais ūdenskritums ir vērtības, kas liek šo pilsētu ierindot Latvijas skaistāko pilsētu vidū. Kā jau tradicionāli, vakara noslēgumā tika izteikts uzaicinājums 2014. gadā braukt uz Priekuļiem, tad vēl skaisto dārzu saimnieku un visu gidu godināšana un ceremoniju orķestra “Miers un Bērziņš” plašs koncerts.
2014. gadā Priekuļi visiem dāvāja daudz prieka un saules gan sirdī, gan dabā. Daudzās solu rindas visa stadiona garumā bija cilvēku pilnas (svētki pulcēja ap 2000 apmeklētāju). Saieta atklāšanas vārdus teica novada domes priekšsēdētāja Māra Juzupa: “Esiet sveicināti visi Puķu draugi Priekuļos! Mēs esam pašā vasaras vidū, un šis ir brīdis, kad pasaule sniedz mums nebeidzamu prieku, enerģiju un spēku izturēt tumšos un garos ziemas mēnešus. Šis ir laiks, kad priecāties par augu bagātību un krāšņumu mūsu – Priekuļu novada – lauku viensētās, dārzos, apstādījumos un parkos. Šis ir laiks, kad ļauties vasaras vējam, pasaules un puķu ziedēšanas brīnumam. Priekuļu novada ģerbonī attēlotā saule raksturo novada iedzīvotāju tiekšanos pēc gaismas, siltuma, izaugsmes un labklājības. Saule ar pulksteņa ciparnīcu vidū nosaka mums atvēlēto laiku pasaules laiku lokos. Arī šo brīdi – ziedu un vasaras vidū. Lai šie svētki mums visiem kopā dāvā daudz prieka un saules gan dabā, gan sirdī, izbaudot ziedošās vasaras mirkļus Priekuļos!”
Priekuļu puse daudziem bija jaunatklājums. Kaut gan tepat netālu Cēsis, Valmiera, Rauna un Smiltene, tomēr Priekuļu novads ir kas īpašs – te divi atšķirīgi saules pulksteņi ar veselības takām, te rūpīgi izplānotas un koptas kapsētas, savdabīgi bērnudārzi, dabas veidotas smilšakmeņu klintis, tālas ainavas un, protams, īpaši koptas un uzturētas lauku sētas un ciematu dārzi. Visur jūtama zinošā ainavu speciālista Jāņa Sirlaka aktīvā darbība. Katrā novada pagastā ir daudz veiksmīgu labiekārtošanas paraugu un risinājumu – gan pašos Priekuļos, gan Mārsnēnos, Veselavā un Liepas pagastā. No tālienes atbraukušie Puķu draugi varēja Priekuļos pārnakšņot un tad otrā dienā vēl apskatīt daudz interesanta tuvējā apkārtnē un kaimiņu novados.
Pasākuma noslēgumā ar prieku tika uzņemts jauns piedāvājums – 2015. gadā doties uz Alūksni.
“Viena no Alūksnes novada bagātībām ir skaista daba, un mūsu novada iedzīvotāji ir čakli ainavas kopēji gan Alūksnē, gan novada pagastos. Tādēļ ar prieku vērsim savas sētas un pagalmus brīnišķīgajai Puķu draugu saimei. Esat laipni gaidīti Alūksnē, lai kļūtu par daudziem pārsteidzošu iespaidu mozaīkas gabaliņiem bagātāki,” – aicina Alūksnes novada domes priekšsēdētājs Artūrs Dukulis.
Tad nu, lūk, nākamajā gadā tiksimies Alūksnē. Bet kur pēc tam? Lūdzu, runājiet ar saviem pašvaldības ļaudīm un nebaidieties aicināt uz savu pilsētu vai novadu, pie saviem dārzu kopējiem, pie interesantiem cilvēkiem. Nu, izvēdiniet taču savu pūru, ka visi putekļi kūp, un lai paliek tikai tās mirdzošās, skaistās rotas, tās pērles un dimanti, tie saules ziedi un rasas smaragdi mauriņā agrā rīta stundā! Esiet droši pārliecināti – visa Latvija brauks pie jums šos skaistumus apbrīnot un teiks un slavēs jūsu pusi kā vienu no mūsu zemītes skaistākajām vietām. Sadūšojieties un sakiet šos burvju vārdus: “Mēs jūs visus nākamajā gadā gaidām savā pilsētā...” Ja būsiet izlēmuši, sakiet skaļi, lai dzird! Gan jau “krusttēva” vai “krustmātes” adresi atradīsit. Tikai nevilcinieties, kāds cits var jums aizsteigties priekšā...
P.S. Apkopojot šo tradicionālo puķkopju saietu norises un iepazītos daiļdārzus, šogad iznākusi ļoti krāšņa un skaista grāmata “Puķu draugi”, kuras autors ir Aivars Irbe un ko sakārtojusi un noformējusi māksliniece Māra Ranka.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017