Rīga 3°C, apmācies, bez nokrišņiem, D vējš 2m/s
Pirmdiena, 2024. gada 11. novembris 12:17
Vārda dienas: Nellija, Ojārs, Rainers
Guntas Klismetas saruna ar Valsts kontroles Padomes locekli Piektā revīzijas departamenta direktoru AIVARU ĒRGLI
– Kā vērtējat Valsts kontroles veikto revīziju rezultātus pašvaldībās un kam turpmāk pašvaldībām jāpievērš lielāka vērība, gatavojot savus pārskatus un saimniekojot, lai Valsts kontroli varētu gaidīt mierīgu sirdi?
– No 119 pašvaldībām ziņojumā par 2013. gada pārskatiem zvērināti revidenti ir snieguši atzinumus bez iebildēm 110 pašvaldībām, ar iebildēm – astoņām pašvaldībām (Jūrmalai, Rīgai un Durbes, Jaunpils, Kuldīgas, Līgatnes, Mārupes un Rucavas novadam), bet negatīvu atzinumu – vienai pašvaldībai (Rundāles novadam). Lielākās problēmas pašvaldībām sagādā ilgtermiņa ieguldījumu uzskaite. 2013. gada pārskata revīzijā arī esam vērsuši uzmanību, ka nav iespējams gūt pārliecību par bilances posteņa “Zeme, ēkas, būves” pilnīgumu un atbilstošu novērtējumu, jo pašvaldības, neievērojot normatīvo aktu noteikumus, neveic ilgtermiņa ieguldījumu inventarizācijas.
Bet to, ka mūs var droši gaidīt ikviena pašvaldība, saku pavisam noteikti – man priekšā ir saraksts, kur, sākot ar pagājušo, šo, nākamo un aiznākamo gadu, uzrakstīts, kādas pašvaldības pārbaudīsim. Esam sagatavojuši savu darba plānu līdz 2016. gadam ar mērķi iekļaut gada pārskata revīzijā katru gadu 29 pašvaldības – viena daļa jeb lielās pašvaldības, kas veido 60–70 procentu no visu pašvaldību kopējiem aktīviem un izdevumiem, šajā sarakstā būs katru gadu, bet otrajā jeb mainīgajā daļā iekļaujam novadu pašvaldības ar mērķi, lai piecos gados mēs gada pārskata revīzijas laikā būtu ieskatījušies visās pašvaldībās. Tātad pilsētas un novadi var būt droši un skaidri uz priekšu zināt, ka pārbaudīsim visus.
– Pēc kāda principa pārbaudāmās pašvaldības izvēlējāties šogad?
– Mēs katru gadu izpētām pašvaldību iesniegtos gada pārskatus un vadības ziņojumus, kas tiem pievienoti, pētām arī zvērinātu revidentu ziņojumus vadībai par viņu veiktās revīzijas rezultātiem – mainīgo daļu šajā sarakstā izvēlamies pēc riskiem, kādus saskatām pašvaldībās. Vispirms izvēlējāmies tās, kur mums šķita, ka ir jāiet tūlīt, bet tālāk būs atlikušās pašvaldības, sadalītas pa četriem gadiem.
Lai gūtu pārliecību par pašvaldību gada pārskatu daļas sagatavošanas atbilstību normatīvo aktu prasībām, revīzijas izlasē šogad tika iekļautas 29 pašvaldības, tajā skaitā sešas republikas pilsētas (Daugavpils, Jelgava, Jūrmala, Liepāja, Rīga un Ventspils) un 23 novadu pašvaldības – Aglonas, Alojas, Baldones, Dundagas, Jēkabpils, Krimuldas, Ķeguma, Līgatnes, Mālpils, Mērsraga, Neretas, Ogres, Pārgaujas, Pāvilostas, Pļaviņu, Riebiņu, Ropažu, Rundāles, Salas, Strenču, Tērvetes, Vecpiebalgas un Viesītes novads.
– Kādēļ jums šķita, ka šogad jāpārbauda tieši tās pašvaldības, ko izvēlējāties – vai bija nojauta, ka tur kaut kas nav kārtībā, vai arī ienākuši kādi ziņojumi?
– Mūsu revidentiem ir savs viedoklis par to, kāpēc jāiet tūlīt šajās pašvaldībās un varbūt pēc pāris gadiem citās, jo viņi ļoti labi orientējas pašvaldību jautājumos un tas ir viņu lēmums.
Mēs arī saņemam iesniegumus no pašvaldību iedzīvotājiem – no 250 līdz 400 iesniegumu gadā, tas ir, vairāk nekā vienu dienā, un tie satur informāciju par to, kā pilsētu un novadu domes rīkojas ar pašvaldības mantu un finanšu līdzekļiem. Visus iesniegumus nevaram pārbaudīt, taču šo informāciju izmantojam, lai domātu, kurās pašvaldībās kādi jautājumi mums jāpārbauda.
– Tad jau jūsu darbs faktiski balstās uz sabiedriski aktīvu cilvēku signāliem?
– Ne tikai. Mēs taču savās revīzijās arī paši redzam, kādas ir raksturīgākās problēmas pašvaldībās, un ņemam klāt vēl informāciju no vēstulēm. Kad organizējām revīziju par privatizēto dzīvojamo māju apsaimniekošanu, saņēmām pa vairākām vēstulēm dienā ar lūgumiem ieviest kārtību šajā jomā. Sasniedzot noteiktu kritisko masu un gūstot pārliecību, ka šī problēma skar lielu iedzīvotāju daļu, un apzinoties, ka normatīvais regulējums nav vienkāršs, nolēmām izpētīt problēmu un noskaidrot, kas traucē šos jautājumus risināt normāli, tā, lai cilvēki būtu apmierināti.
Dzīvojamo māju apsaimniekošanas revīzijai izvēlējāmies četras pilsētas – Valmieru, Rēzekni, Liepāju un Rīgu, kur konstatējām galvenās problēmas, kas izraisa iedzīvotāju neapmierinātību, un norādījām uz to pašvaldībām cerībā, ka domju priekšsēdētāji pievērsīs tam uzmanību un mēģinās sakārtot šos jautājumus. Diemžēl, pārbaudot pašvaldību kapitālsabiedrību darbību, nācās konstatēt, ka vietvaru vadītāji neuzskata par savu pienākumu kontrolēt kapitālsabiedrības. Taču tā ir kļūdaina attieksme, jo gadījumā, ja kāda pakalpojuma organizēšana vai sniegšana uzticēta pašvaldības kapitālsabiedrībai, tad pašvaldībai un domes vadībai jākontrolē, vai šis pakalpojums ir kvalitatīvs un cena par to noteikta pareizi. Savās revīzijās arī vērtējām, vai pašvaldības nenodarbojas ar to, ar ko tām nebūtu jānodarbojas, un vai kapitālsabiedrības neorganizē gadījumos, kad tās nebūtu jāveido. Pēdējā pilsēta, kur veicām kapitālsabiedrību revīziju, bija Jelgava, un tur guvām pārliecību – esam palīdzējuši pašvaldību vadītājiem apzināties to, ka pašvaldībai ir jākontrolē savas kapitālsabiedrības, kā tās izlieto piešķirtās dotācijas, no kā veidojas pakalpojuma izmaksas un vai kapitālsabiedrību vadītāji neaizraujas ar privātā labuma gūšanu uz kapitālsabiedrības rēķina.
– Kādi bija revīzijās atklātie lielākie trūkumi šogad un kā jūs ieteiktu izvairīties no kļūdām, kas atkārtojas gadu no gada vai arī raksturīgas vairākām pašvaldībām?
– Revīzijas laikā, analizējot izlasē iekļauto 29 pašvaldību 2013. gada pārskatus, Valsts kontroles revidenti konstatējuši, ka deviņu pašvaldību finanšu pārskata skaidrojumos norādītā informācija atšķiras no bilances veidlapā norādītajiem datiem, 14 pašvaldību gada pārskatos nav sniegta patiesa, salīdzināma vai pilnīga informācija par pašvaldības ilgtermiņa ieguldījumiem, krājumiem vai saistībām, sešu pašvaldību grāmatvedības uzskaites pamatprincipu aprakstā nav norādīta informācija par finanšu pārskatos norādīto darījumu uzskaitē un posteņu novērtēšanā piemēroto būtiskuma līmeni, 17 pašvaldību gada pārskatos ir nenozīmīga informācija, bet nav sniegta būtiska informācija vai papildu skaidrojumi, lai varētu saprast, kā konkrētie darījumi vai notikumi ietekmē pašvaldības finansiālo stāvokli vai darbības finansiālos rezultātus – finanšu pārskata skaidrojumā nav informācijas par būtisku gada pārskata posteņu izmaiņu iemesliem un būtiskākajiem darījumiem, piemēram, bilances postenim “Zeme, ēkas un būves”, nepilnīga informācija par gada pārskata posteņu izmaiņu iemesliem vai matemātiski kļūdaina un/vai pretrunīga informācija, tāpat gada pārskatam pievienotajos pašvaldību vadības apliecinājumos Valsts kasei par pārskatā sniegtās informācijas patiesumu sniegtie apliecinājumi neatbilst Valsts kontroles revīzijas laikā konstatētajiem faktiem, piemēram, par kontroles sistēmu, par visiem uz gada pārskatu attiecināmiem darījumiem, notikumiem, ieņēmumiem un izdevumiem, par visiem aktīviem un saistībām un citi. Secinājums – 18 pašvaldību jeb 62 procentu no izlasē iekļautajām pašvaldībām atsevišķajos 2013. gada pārskatos sniegtā informācija nav patiesa, salīdzināma, nozīmīga, saprotama vai pilnīga, kā rezultātā tā ietekmē pašvaldību gada pārskata daļas kvalitāti, tajā skaitā iekļautās informācijas pilnīgumu un patiesumu.
– Šogad jūs pamatīgāk pārbaudījāt 29 pašvaldības – vai bijāt tajās visās uz vietas?
– Analizējot zvērināto revidentu sniegtās atbildes par izlasē ieļauto 29 pašvaldību 2013. gada pārskatu revīziju plānošanu un revīzijas pieejas noteikšanu, konstatējām, ka sešos novados – Baldones, Jēkabpils, Līgatnes, Mālpils, Ogres un Rundāles novada pašvaldībā zvērinātā revidenta izvēlētā revīzijas pieeja tikai daļēji atbilst Valsts kontroles identificētajiem riskiem pašvaldībā un nedod iespēju gūt pārliecību, vai pašvaldību 2013. gada pārskati sniedz skaidru un patiesu priekšstatu. Tāpēc revīzijas ietvaros šajās sešās pašvaldībās Valsts kontroles revidenti uz vietas veica revīzijas procedūras, lai gūtu pārliecību par šādiem gada pārskata posteņiem: ilgtermiņa ieguldījumi; krājumi; naudas līdzekļi; kreditori; ieņēmumi no nekustamā īpašuma nodokļa; autoceļu (ielu) uzturēšanas izdevumi; reprezentācijas izdevumi; komandējumu izdevumi, kā arī papildus tika vērtēta mērķdotāciju uzskaite ceļu un ielu uzturēšanai, ieņēmumi no nekustamā īpašuma nodokļa un degvielas krājumu uzskaite. Par revīzijā konstatēto piecām no šīm sešām pašvaldībām sagatavoti revīzijas ziņojumi.
– Kurai pašvaldībai tad viss ir kārtībā?
– Kārtībā nebija neviena no sešām.
– Bet kāpēc tad jūs nerakstījāt ziņojumu par sešām?
– Sestajā pašvaldībā konstatētie trūkumi galvenokārt bija grāmatvedības uzskaites nepilnības, līdz ar to šī informācija tika iekļauta revīzijas kopsavilkuma ziņojumā.
– Man tas šķiet dīvaini, ka uz vietas pārbaudījāt sešas pašvaldības, bet ziņojumu uzrakstījāt tikai par piecām, nevis visām. Tagad var domāt, ka tās piecas ir “sliktās” pašvaldības, bet sestā laba, jo par to ziņojuma nav.
– Atsevišķu ziņojumu sagatavojām par Baldones, Līgatnes, Mālpils, Ogres un Rundāles novadu, bet kopsavilkuma ziņojumā aprakstīta arī sestā pašvaldība – Jēkabpils novads. Šogad tāpat kā pagājušajā gadā bija sešas “sliktās” pašvaldības, ceram, ka nākamgad tik daudz vairs nebūs.
Mēs izvēlamies noteiktu skaitu pašvaldību, kurās mūsu spēki un laiks atļauj veikt pārbaudes paralēli tam, ko tur dara zvērinātais revidents. Šīs pašvaldības atlasījām tāpēc, ka to pārskatos redzam zilus brīnumus un vēršam arī zvērināto revidentu uzmanību uz to, ko esam tur atklājuši. Ja zvērinātais revidents nevar mūs pārliecināt, ka viņš pievērsīs pietiekamu uzmanību riskiem, ko saskatām, tad nolemjam doties uz konkrēto pašvaldību – šoreiz tās bija sešas. Visām uzrakstīt ziņojumu nepaspējām, jo mums ir tikai seši cilvēki, kuri veic šo darbu.
– Tautā tomēr runā, ka tā nav nejauša sakritība, jo četru pašvaldību pašreizējie vai nesenie vadītāji kandidēja Saeimas vēlēšanās.
– Pirmo reizi dzirdu šādu traktējumu. Nosauciet šo piecu pašvaldību vadītāju partijas vai tos mērus, kuri kandidēja, es vēl šodien nezinu! Valsts kontrolē strādāju jau sešpadsmit gadus, no tiem pašvaldību departamentā septiņus, un pat tajos gadījumos, kad pašvaldība nav apmierināta ar revīziju rezultātu publiskošanu, tā, vienalga, izsaka pateicību par to, ko esam izdarījuši. Jo pašvaldības vadītājs nav grāmatvedības speciālists un viņš nevar izsekot visam, tāpēc mūsu sniegtā informācija viņam ir noderīga. Valsts kontrole šīm piecām pašvaldībām – Baldones, Līgatnes, Mālpils, Ogres un Rundāles novadam, kurām sagatavoti revīzijas ziņojumi, ir sniegusi ieteikumus revīzijā konstatēto kļūdu un nepilnību novēršanai gada pārskatu sagatavošanā.
– Man tomēr liekas, ka vēlēšanu rezultāti varēja būt citādāki, ja paziņojums par šīm piecām pašvaldībām būtu izskanējis nevis dienu pirms, bet krietni agrāk vai pēc vēlēšanām.
– Tātad jūs gribat teikt, ka esam neveiksmīgi izvēlējušies savu taktiku?
– Nē, es domāju paziņošanas datumu.
– Tad tie, kurus šie kandidāti būtu apsteiguši, teiktu, ka Valsts kontrole ir politiski ieinteresēta neziņot par nekārtībām pašvaldībās, lai nesabojātu šo kandidātu reputāciju.
– Arī tagad to saka, tikai citi un apgrieztā kārtībā. Kāpēc jūs ar šo paziņojumu nenācāt klajā nedēļu agrāk?
– Nedēļu ātrāk nevarējām, jo saskaņā ar likumu mums ziņojums jāiesniedz Finanšu ministrijā un Saeimai 15. septembrī, un tikai pēc divām nedēļām tas stājas spēkā. Tātad par to, ka ātrāk, nav runas, bet par to, ka paziņot pēc vēlēšanām – neredzu nekādu atšķirību. Jo arguments, ka šādi tika ietekmēti vēlēšanu rezultāti attiecībā uz šiem kandidātiem, būtu tieši tāds pats, ja mēs ziņojumu publiskotu pēc vēlēšanām, tad daudzi sacītu: būtu jūs pateikuši ātrāk, šos sliktos deputātus neievēlētu, taču Valsts kontrole viņu interesēs ziņojumu novilcinājusi. Tāpēc nolēmām pieturēties pie savas ierastās prakses, saprotot, ka tā mums vismazāk pārmetīs, jo rīkojamies tāpat kā citus gadus, kad ar paziņojumu klajā nākam allaž oktobra pirmajos datumos – pagājušogad 3. oktobrī, aizpērn – 2. oktobrī. Valsts kontroles mājaslapā ziņojumi par šīm piecām pašvaldībām un arī kopsavilkuma ziņojums šogad tika ievietoti 3. oktobrī.
– Publiskajā telpā gan tas izskanēja ar skandalozu apgalvojumu – piecās pašvaldībās atklātas melnās kases. Vai arī šodien jūs teiktu tāpat, ka piecās pašvaldībās ir melnās kases?
– Jā. Un esmu pārliecināts, ka to ir vēl vairāk, mēs tikai pārbaudījām piecas. Ja no sešām pašvaldībām to konstatējām piecās, tad mana dzīves pieredze liecina – paskatītos piecpadsmit, būtu atraduši vismaz divpadsmit pašvaldībās. Padomājiet, kāda tā ir proporcija! Piecās no sešām pašvaldībām atradām kases, kas nav grāmatvedībā reģistrētas, vai, ja ir reģistrētas, tad tur nepareizi uzskaitīta naudas plūsma vai pat tiek nelikumīgi izņemta nauda no kases bez attiecīgi noformētiem dokumentiem.
Kāpēc mēs tās saucam par melnajām kasēm? Lasīju, ka daži pašvaldību vadītāji uzskata, ka viņi ir lielāki lietpratēji attiecībā uz to, kā kases pareizi jāklasificē: melnās, pelēkās vai vidēji pelēkās, un viņi labāk zina, ko nozīmē melnā kase, bet mēs tās nosaucām par melnajām kasēm tikai tāpēc, ka šajās vietās netiek ievērotas normatīvo aktu prasības attiecībā uz naudas plūsmas uzskaiti un skaidras naudas iekasēšanu.
– Vai, jūsuprāt, tas ir milzu pārkāpums, ja, piemēram, attālākā pagastā sniedz veļas mazgāšanas pakalpojumus līdz septiņiem vakarā, bet naudu kasē tik vēlu vairs nav iespējams nodot, jo dome atrodas daudzus desmitus kilometru tālu, un atbildīgais cilvēks to izdara nākamajā rītā?
– Man liekas, ka nevienu šādu gadījumu neesam pārmetuši. Mēs pārmetam tur, kur cilvēks mēnesi staigā, iekasēto naudu nēsādams savā kabatā. Pastāv taču noteikumi, kā skaidra nauda iekasējama, un tos nedrīkst pārkāpt. Ja noteikumos rakstīts, ka pret skaidru naudu skaidras naudas iekasēšanas vietā ir jāizsniedz Valsts ieņēmumu dienestā reģistrēts dokuments, tad tas jāizsniedz.
– Varbūt šie noteikumi ir absurdi, jo, teiksim, lai nokopētu vienu A4 lapu, jāizraksta VID dokuments, kura iegāde maksā dārgāk par pašu kopēšanas pakalpojumu?
– Droši vien arī tur iespējams uzstādīt kases aparātu, jo nekopē taču viens cilvēks vien. Visas situācijas var atrisināt normālā veidā, taču tad, ja maksātājam izsniedz Valsts ieņēmumu dienestā nereģistrētu dokumentu, mums rodas aizdomas, ka varbūt tādi dokumenti ir izsniegti simtiem, nevis tie desmit, kas pēc tam nonāca pašvaldības kasē, jo tie jau nekur nav reģistrēti un nopērkami katrā grāmatnīcā. Un tad, kad iekasētā naudiņa par kādiem pakalpojumiem netiek pašvaldības kasē iemaksāta nākamajā dienā, un tad, kad kā Līgatnē pašvaldība iepērk produktus un tirgo tos informācijas centrā, uzliekot veikala uzcenojumus un pievienojot pie cenas pievienotās vērtības nodokli, bet nevienu santīmu PVN valstij par to nepārskaita, un vispār kādā sakarā pašvaldība tirgo pārtikas produktus savā iestādē? To mēs pārmetam.
Lūdzu, sakārtojiet savu skaidras naudas iekasēšanas vietu atbilstoši normatīvo aktu prasībām, un mums nebūs nevienam ko pārmest! Tad neviens nerunās, ka no kases izņemti vairāk nekā trīs tūkstoši latu bez aktiem.
– Kur šī nauda palikusi – jums taču Līgatnes novada pašvaldība sniedza paskaidrojumus?
– Mēs nezinām, kur šī nauda palika, kaut kādas summas pašvaldības kasē ir iemaksātas, bet šeit notikusi čeku anulēšana un nepamatota naudas izņemšana no kases. Ministru kabineta noteikumos aprakstīts, ka šādā gadījumā jābūt aktam, kurā norādīts, kas, kad un kāpēc izņēma naudu un kāpēc anulēja čeku, bet Līgatnē šos noteikumus neievēro. Vēl vairāk – mēs konstatējām, ka kases kontrollentēs šīs anulētās summas nav atrodamas, tātad nav iemaksātas vispār. Šie ir ļoti nopietni pārkāpumi, kas liecina par to, ka iespējama naudas zagšana. Cerams, ka policija to noskaidros.
Par Līgatnes novada pārkāpumiem mēs ziņojām Valsts ieņēmumu dienestam, kas nekavējoties veica pārbaudi un arī konstatēja to pašu ko mēs un atbilstoši piemēroja sodu pašvaldības vadītājam un pašvaldībai. Pēc revīzijas beigām informējām par šīm darbībām arī Ģenerālprokuratūru.
– Kā jums liekas, ja Valsts kontrolei būtu tiesības arī uzlikt sodus, tas ietekmētu jūsu darbu?
– Kādreiz mums bija tādas tiesības. Ja nemaldos, līdz 1999. vai 2000. gadam Valsts kontrole veica uzrēķinu, un 20 procentu no uzrēķinātās summas pienācās Valsts kontroles budžetam. Kad Latvija izteica vēlēšanos iestāties Eiropas Savienībā, Eiropas Komisija norādīja, ka kontrolējošā institūcija nedrīkst būt materiāli ieinteresēta pārkāpumu konstatēšanā, un šī norma tika svītrota. Tā kā gribam līdzināties Rietumu valstīm un darboties pēc Rietumos pieņemtajiem principiem, tiek uzskatīts, ka iestāde nevar būt materiāli ieinteresēta savā darbībā. Esmu pārliecināts, ka tas ir pareizi, jo tad var rasties interese sākt nepamatoti “piekasīties”. Tagad valsts nodrošina mūsu iestādes darbību ar noteiktu finansējumu, un mēs cenšamies godprātīgi pildīt savus pienākumus, neraugoties uz politisko situāciju valstī un atsevišķu deputātu patiku vai nepatiku par šīs iestādes darbiem.
– Sodi tātad nav un nedrīkst būt pašmērķis, taču jūsu iestādes darbiniekus, piedodiet, labāk redz aizejam nekā nākam.
– Katrs pārkāpums ir jāsoda, jo sodu mērķis jau ir novērst ļaunprātības un turpmākos pārkāpumus. Pie kā novedīs nesodīšana – ja var izņemt no kases trīs tūkstošus, tad nākamreiz paņems sešus vai vēl vairāk? Mēs tātad konstatējam, kas pašvaldībā nav kārtībā, un viņus par to informējam. Tas nozīmē, ka iestādei vajadzētu veikt dienesta pārbaudi, lai noskaidrotu, kas pie tā vainojams – kļūda, darbinieku neprasme strādāt vai ļaunprātība. Ja domes priekšsēdētājs uzzina, ka pašvaldībā bez attaisnojuma dokumentiem no kases tiek izņemta nauda, viņam pienākums noskaidrot, kāpēc tā izņemta, bet, ja viņš nevar to noskaidrot, tad pienākums izvērtēt, vai atbildīgais cilvēks var ieņemt šādu amatu. Likumā ir ierakstīts, ka iestādes vadītājam, tajā skaitā arī pašvaldības vadītājam, ir pienākums nodrošināt iestādes darbības lietderīgumu un tiesiskumu, un, ja viņš no mums saņem signālu, tūlīt uz to būtu jāreaģē.
Mēs esam panākuši, ka Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likumā iekļauta norma, kas uzliek par pienākumu iestādes vadītājam pēc Valsts kontroles revīzijas ziņojuma saņemšanas veikt pārbaudi un noskaidrot, kurš darbinieks tīšām vai netīšām kļūdījies vai ir nekompetents, un mūs informēt par šīs izmeklēšanas rezultātiem. Šī ir jauna norma, kas stājusies spēkā šovasar, un pirmā pašvaldība, ko tā skārusi, ir Ķekavas novads.
– Ko Ķekavā atklājāt tādu, kas attiecas uz visām vai daudzām pašvaldībām?
– Ķekavas novadā veiktās revīzijas mērķis bija iegūt plašāku priekšstatu par to, kā pašvaldība organizē savu darbu. Revīzija jau noslēgusies, un ar Ķekavas novada pašvaldību esam vienojušies, kas viņiem darāms, lai novērstu konstatētos trūkumus.
Ķekavā mūsu uzmanību pirmām kārtām pievērsa autoparka izmantošana, kur ieviesti atsevišķi savdabīgi risinājumi, un pašvaldības automašīnu stāvvietas pie darbinieku dzīvojamajām mājām. Tāpat pētījām arī reprezentācijas izdevumus un vēl citus jautājumus.
Valsts kontroles revidenti atšķirībā no zvērinātajiem revidentiem, kuri dod atzinumu par to, ka pašvaldības gada pārskats lielos vilcienos sniedz patiesu priekšstatu, vēlas, lai pašvaldības grāmatvedībā nebūtu arī tādu kļūdu, kas gada pārskatu būtiski neietekmē.
– Vai rupjākie pārkāpumi pašvaldībās saistās tikai ar skaidras naudas iekasēšanu un uzskaiti?
– Varu teikt, ka pašvaldības autotransporta izmantošana tādā veidā, kā tas notiek mūsu pašvaldībās, nav mazāk rupjš pārkāpums, ko arī konstatējam gadu no gada. Pēc ceļazīmēm jeb maršruta lapām nav iespējams saprast, kādām vajadzībām tiek lietots pašvaldības autotransports un līdz ar to norakstīti pašvaldības līdzekļi degvielai, jo maršruta lapās nav atbilstošas informācijas vai arī tā ir pretrunīga. Ļoti bieži pašvaldībās esam konstatējuši, ka automašīna atrodas, piemēram, Valmierā, bet degviela ielieta Dobelē, turklāt ne vienu reizi vien, tāpat konstatēti standarta maršruti un gadījumi, kad viens cilvēks vienlaicīgi brauc ar divām automašīnām. Vienā no pašvaldībām atklājām, ka darbiniece katru dienu brauc uz banku, kas atrodas piecdesmit kilometru attālumā no darbavietas – kas mūsu dienās grāmatvedim katru dienu var būt darāms bankā?
Visās revīzijās pašvaldībās, kur konstatējam neskaidrības attiecībā uz dienesta transporta lietošanu, ieteikumu formā lūdzam precizēt iekšējos noteikumus par pašvaldības transporta izmantošanas kārtību, vēršot uzmanību, ka Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likumā ir ietverta norma, kas uzliek par pienākumu dienesta transportu izmantot tikai darba vajadzībām.
– Kā nodalīt, piemēram, domes priekšsēdētāja braucienus pa savu pilsētu vai novadu, jo viņam taču kā īstenam saimniekam sava teritorija jāpārrauga 24 stundas diennaktī?
– It sevišķi tad, kad vienlaicīgi ar divām automašīnām brauc? Tad, kad ar dienesta automašīnu izbrauc makšķerēt? Un ko darīt tajā gadījumā, kad pašvaldības iedzīvotāji zvana un saka: lūdzu, atbrauciet pie mums, jo mūsu pašvaldības dienesta transports braukā pa pagasta teritoriju ne tikai sestdienās un svētdienās, bet arī uz jūrmalu sauļoties un ekskursijā uz Igauniju, turklāt brauc nevis pašvaldības darbinieks, kuram ir uzticēts šis autotransports, bet viņa radinieki. Manuprāt, šie nav mazāki par skaidras naudas iekasēšanas pārkāpumiem, jo dienesta autotransportu nedrīkst izmantot kā savu personīgo.
– Vai daudz konstatētu pārkāpumu pašvaldībās arī saistībā ar reprezentācijas izdevumiem?
– Šāgada pārskata revīzijās pievērsām uzmanību arī šim jautājumam, un nācās atzīt, ka diemžēl pat tajās pašvaldībās, kur ir precīzs iekšējais normatīvais akts, kā reprezentācijas izdevumi plānojami un pēc tam norakstāmi, šie noteikumi netiek ievēroti. Noteikumi paredz, ka ir jāsastāda pasākuma tāme un pēc tam, kad pasākums noticis, jāuzraksta norakstīšanas akts.
Mūsu ziņojumos var redzēt, ka atsevišķās pašvaldībās no 150 gadījumiem, kad nauda norakstīta reprezentācijas izdevumiem, pasākuma tāme ir sastādīta gandrīz vienmēr, bet nevienā no šiem gadījumiem nav norakstīšanas akta. Tātad mēs nezinām, cik cilvēku pasākumā piedalījušies un kam šie reprezentācijas izdevumi tērēti, bet vienā pašvaldībā ir tikai pliks rēķins par ēdināšanas pakalpojumiem – nav iespējams konstatēt, ne kur tie sniegti, ne kam, ne kas tur ietilpa – vai labs konjaks vai lašmaizītes.
– Ja veiktu revīziju Valsts kontrolē un to darītu kaimiņi, piemēram, lietuviešu vai igauņu kolēģi vai arī no Eiropas – vai jums pašiem viss ir kārtībā?
– Nav jādomā, kā būtu, ja būtu – varat apskatīties zvērinātā revidenta atzinumu, ko katru gadu sniedz Saeimas, nevis mūsu izvēlēts zvērinātais revidents. Par 2013. gada pārskatu mums nav neviena aizrādījuma, kaut gan revidents ļoti skrupulozi veica šeit pārbaudi, esot pat uz jumta kāpis skatīties, vai tur patiešām uzstādītas dokumentos minētās Tele2 antenas.
Šeit jau nav runa par sīkām nejaušām kļūdiņām, bet par attieksmi pret pašvaldības finanšu līdzekļiem, tajā skaitā reprezentācijas izdevumiem. Mēs taču savām acīm redzam, kā tas pašvaldībās notiek – domes sēdes sākumā galds noklāts ar pīrāgiem un tortēm un tās tiek pirktas kilogramiem, ziedi iegādāti par desmitiem tūkstošiem latu, ko nevar attaisnot ar tām summām, kas paredzētas dažu pensionāru apsveikšanai jubilejās. Šo attieksmi redzam komandējumu sakarā, kas pēdējā laikā vairs nav tik izteikta, taču manā atmiņā ir masveida ekskursijas pa ārzemēm, komandējumi personām, kuras nestrādā pašvaldībā, braucieni 40 cilvēku sastāvā uz siltajām zemēm, kas tika nosaukti par pieredzes apmaiņu, un tā tālāk.
– Ja tādā veidā pašvaldība grib pateikties saviem darbiniekiem par labu darbu, vai to nedrīkst?
– Tad tas nav komandējums, bet dāvana, par ko jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis, jo šī dāvana tiek ne jau īstenajiem naudas “sametējiem” – pašvaldības iedzīvotājiem, bet darbiniekiem, kuri par savu darbu pašvaldībā saņem algu. Es, piemēram, arī saņemu algu, bet mani šajos sešpadsmit gados iestāde ne reizi nav komandējumā aizsūtījusi ekskursijas vai dāvanas veidā. Bet kāpēc pašvaldību darbiniekus masveidā sūta? Kas viņi ir, citādāki? Pašvaldība taču nav nekāds Marss vai cita planēta, kur savi noteikumi, vai varbūt pašvaldību darbiniekiem algu nemaksā? Cik mēs redzam, algas pašvaldībās ir diezgan pieklājīgas, lai aizbrauktu atpūsties, piemēram, uz to pašu Kipru. Vai vietējiem iedzīvotājiem, kas maksā iedzīvotāju ienākuma nodokli, kāds pajautāja: gribat dāvināt pansionāta sētniekam braucienu uz Kipru?
Šeit parādās tā attieksme – pret sabiedriskiem līdzekļiem. Nez kāpēc pašvaldībās daudz izteiktāk nekā valsts iestādēs darbiniekiem liekas, ka viņiem tas pienākas – dāvanas ekskursijas veidā, tortes domes sēdes laikā – uz iedzīvotāju rēķina. Mēs arī kādreiz savā darbavietā kādu jubileju nosvinam, taču paši sametam naudiņu, nopērkam torti un pasēžam.
– Sēžot šajā krēslā, par ko sevi uzskatāt – vai vairāk kā soģi vai prokuroru, vai konsultantu?
– Mūsu darbs nav strīdēties ar pašvaldībām, bet saskatīt, kādas ir problēmas to darbā un kas šo problēmu cēloņi, un sniegt ieteikumus, lai problēmas novērstu. Tātad mēs neesam nekādi soģi.
Vai esam konsultanti, kādus mūs vēlas redzēt Pašvaldību savienība? Manuprāt, ar konsultācijām jānodarbojas grāmatvežu firmām, bet mēs esam tie, kas aiziet, ierauga šauro vai problemātisko vietu un norāda uz to, lai pašvaldība varētu atbilstoši reaģēt un sakārtot šo lietu – ja tā ir konsultācija, tad uzskatiet, ka esam arī konsultanti.
– Jūs katru gadu pārbaudāt noteiktu skaitu pašvaldību. Cik cilvēku revīzijas veic un kā tas praktiski notiek – jūsu darbinieks brauc uz pašvaldību strādāt tur uz vietas?
– Jā, taču nevis viens cilvēks, bet pašvaldībā ierodas vesela brigāde. Viņi ļoti labi zina savus pienākumus un to, kas viņiem jānoskaidro, jo jau iepriekš esam to izdomājuši un pārrunājuši, zina, kur var iegūt šo informāciju, viņi ļoti labi pārzina grāmatvedību, es pat teiktu, droši vien labāk nekā pašvaldību grāmatveži, ir iepazinušies ar pašvaldības iepriekšējo gadu pārskatiem un ceturkšņa atskaitēm un izrunājušies ar zvērinātajiem revidentiem. Pašvaldībā mūsu revidenti izskata attiecīgos dokumentus, kas viņus interesē, nokopē to, ko vajag, palūdz intervijas un nepieciešamos paskaidrojumus. Šogad mēs visās sešās klātienē pārbaudāmajās pašvaldībās prasījām paskaidrojumus no atbildīgajām amatpersonām attiecībā uz skaidras naudas iekasēšanas vietām.
– Un kā vērtējat savus kadrus, vai viņu kvalifikācija, jūsuprāt, ir ļoti augsta?
– Šo revīziju veic mūsu departamenta pirmais sektors, kur strādā seši cilvēki un sektora vadītājs – septītais. Varu apgalvot, ka grupai, kas veica šo gada pārskatu revīziju, kvalifikācija ir ļoti augsta, mums izdevies izveidot grupu, kura ir ļoti profesionāla. Un, ja parunāsiet ar pašvaldību vadītājiem, nesaņemsiet no viņiem nevienu sliktu vārdu par šīs grupas darbu. Kad kopā ar Pašvaldību savienības vecāko padomnieku Pūķa kungu, Saeimas Publisko izdevumu revīzijas komisijas priekšsēdētāju Siliņas kundzi un valsts kontrolieri Krūmiņas kundzi piedalījos radioraidījumā “Krustpunkti”, raidījuma laikā Babītes novada pašvaldības vadītājs pa telefonu teica, ka viņam bijusi sadarbība ar Valsts kontroles revidentiem un tie esot ļoti patīkami, pieklājīgi un zinoši cilvēki. Un tā pateiks jebkuras pašvaldības vadītājs, droši vien izņemot tos, kuriem esam nedaudz patraucējuši vēlēšanās.
– Kā jums liekas, vai nebūtu pareizāk, ja Valsts kontroles mājaslapā blakus jūsu ziņojumiem stāvētu arī pašvaldību paskaidrojumi un skaidrojumi?
– Tas ir apspriežams jautājums, bet tas nozīmē, ka ziņojums, kas jau tagad ir uz 60 lapām par vienu konkrētu pašvaldību un tur konstatētajiem pārkāpumiem, varētu pārvērsties par divtik garu ziņu.
Mēs allaž esam gatavi tikties ar pašvaldību iedzīvotājiem un klātienē viņiem visu izskaidrot. Kad bijām Daugavpilī uz tikšanos ar iedzīvotājiem par pašvaldības kapitālsabiedrību revīzijas rezultātiem, tur piedalījās arī pašvaldības pārstāvji, un iedzīvotāji viņus aiz rokas pievilka pie galda un rādīja mums pašvaldības uzrakstītos dokumentus, aicinot pašvaldības pārstāvjus mūsu klātbūtnē paskaidrot, ko viņi ar katru konkrēto dokumentu domājuši.
Mūsu darbs jau nav vērsts uz to, lai ar pašvaldību spēlētu futbolu, un lielos vilcienos tā arī nav. Visos gadījumos, kad rakstām revīzijas ziņojumu, vispirms aizsūtām pašvaldībai tā projektu un tad uzaicinām pie sevis, dodot iespēju izteikties. Savos ieteikumos norādām, ko vēlamies, lai pašvaldība izdarītu mūsu revīzijas rezultātā atklāto trūkumu novēršanai, tad pašvaldība atsūta mums atpakaļ šo dokumentu, kurā ierakstījusi, kādas darbības tā ir gatava veikt un līdz kuram datumam spēs to izdarīt. Tikai retos gadījumos nespējam vienoties. Tas ir mūsu darba mērķis, nevis publiska izskaidrošanās, kuram ir taisnība un kuram nav. Arī šogad visas piecas “sliktās” pašvaldības pie mums bija, un mēs vienojāmies par to, kas ziņojumā rakstīts, tātad viss uzrakstītais atbilst īstenībai.
– Vai pie šīm “sliktajām” pašvaldībām jūs atkārtoti pēc gada vairs neiesiet?
– Ar šīm piecām pašvaldībām, kurām šogad uzrakstījām revīzijas ziņojumus, mums ir vienošanās, ka viņi novērsīs konstatētos trūkumus. Pagājušajā gadā pašvaldības, kurām sagatavojām revīzijas ziņojumus un sniedzām ieteikumus pie viņiem atklāto trūkumu novēršanai, šāgada laikā mums regulāri atskaitījās par to, kā viņiem veicas ar trūkumu novēršanu. To pašu turpmāk gaidām arī no Baldones, Līgatnes, Mālpils, Ogres un Rundāles novada pašvaldībām, jo, kā saprotu gan no preses, gan sarunām ar pašvaldībām Saeimas komisijā, visi ir gatavi strādāt pie tā, lai trūkumus, ko esam konstatējuši, izskaustu.
– Ja jūs šogad ar šo pašu komandu būtu organizējuši revīzijas visās 119 pašvaldībās, kāds, jūsuprāt, būtu rezultāts procentos?
– To izdarīt viena gada laikā mums nav iespējams, bet pēc trim gadiem, kad būsim pārbaudījuši visas Latvijas pašvaldības, varēsim pateikt arī šos procentus. Uzsvēršu, ka lielā mērā mēs paļaujamies uz zvērinātajiem revidentiem – ja revīzijas plānošanas laikā notikušās sarunas rezultātā viņi spēj pārliecināt, ka paši ar pilnu atbildību izturēsies pret revīziju, tad mēs ticam, ka tiks konstatēti arī visi pamanītie trūkumi, nepilnības un kļūdas.
– Vai jūsu ilggadējā pieredze, darbojoties Valsts kontrolē un vadot pašvaldību departamentu, neliek ierosināt arī kādas izmaiņas normatīvajos aktos vai arī, jūsuprāt, tie ir pilnīgi?
– Mēs katru gadu vēršamies Finanšu ministrijā ar priekšlikumiem sakārtot normatīvajos aktos mūsu konstatētos trūkumus, un ministrija nepieciešamās izmaiņas arī veic. Tā, piemēram, attiecībā uz ostām nodoto pašvaldībām piederošo īpašumu uzskaiti – normatīvajā aktā tika ierakstīts, kā šie īpašumi ir jāuzskaita, bet tagad no tā radusies problēma, jo šogad revīzijā konstatējām, ka ne visas pašvaldības sapratušas, kas tur rakstīts, uzskaitot šajā kategorijā arī nomā nodotos nekustamos īpašumus un fiziskām personām iznomātos zemesgabaliņus.
Diemžēl nācies sastapties arī ar pavisam neizprotamu attieksmi, kad viens no pašvaldību vadītājiem paziņo: kāpēc vispār gada pārskats jāraksta, tas nav vajadzīgs, es taču zinu, kas pašvaldībai pieder. Bet vai Valmieras pašvaldība zināja, cik koku Daliņa stadionā nozaga un aizveda? Nē, jo pašvaldības līdz šim neuzskaitīja parkos esošos kokus, bet tiem taču ir vērtība. Tāpēc mēs prasām pašvaldībām uzskaitīt visus kokus – tieši tādēļ, lai nevarētu izsaimniekot šos resursus. Tāpat arī prasām pašvaldībām uzskaitīt savus pazemes aktīvus, lai nebūtu tā kā Jēkabpils pašvaldībā, kurai pieder uzskaitē neuzņemtie pazemes aktīvi sešu miljonu latu vērtībā.
Šogad revīzijas rezultātā sniedzām Finanšu ministrijai un Valsts kasei četrus ieteikumus, kā pilnveidot normatīvos aktus, kas nosaka grāmatvedības uzskaites kārtību budžeta iestādēs, uzlabot saimnieciskā gada pārskatā atklātās informācijas pilnīgumu un salīdzināmību, izstrādāt vai pilnveidot pašvaldību iekšējos normatīvos aktus un ieviest vai uzlabot pašvaldību iekšējās kontroles sistēmu. Savukārt Satiksmes ministrijai sniedzām ieteikumu, kā pilnveidot autoceļu un ielu uzturēšanai paredzētās mērķdotācijas izlietojuma uzraudzības procesu.
– Jūs sacījāt, ka lielākās problēmas pašvaldībām sagādā ilgtermiņa ieguldījumu uzskaite, bet, ja šādas revīzijas veiktu valsts iestādēs, vai tur ar zemes, ēku, ceļu un tiltu uzskaiti viss ir kārtībā?
– Valsts iestādēs ir nesalīdzināmi labāka situācija. Visus šos gadus, kopš darbojos Valsts kontrolē, varu teikt, ka ministrijās un valsts iestādēs šis jautājums ticis risināts un tur problēmu vairs nav, bet pašvaldībās situācija ir kardināli atšķirīga.
Šai ilgtermiņa ieguldījumu uzskaites problēmai ir ilga vēsture. Es šajā amatā esmu gandrīz septiņus gadus, un, cik atceros, tad šā perioda sākumā pašvaldībām vispār bija grūti saprast, kas tām jāuzskaita un kas nav, jo bija diskusijas par to, vai ir jāuzskaita zemesgrāmatā nereģistrēti īpašumi vai nē. Pašvaldības mēdz uzrādīt savā grāmatvedībā un uzskaitīt kā savus arī tādus īpašumus, kas pieder juridiskām vai fiziskām personām, bet neuzrāda īpašumus, kas tām pieder. Tas liecina varbūt nevis par kaut kādu sistēmisku un tīšuprāt pieļautu kļūdu, bet drīzāk par paviršību vai nekompetenci. Mūsu lielākais pārmetums jau vairākus gadus pašvaldībām ir par to, ka tās neveic savu nekustamo īpašumu salīdzināšanu ar Valsts zemes dienesta informāciju, un rezultātā netiek novērstas kļūdas ne VZD rīcībā, ne pašvaldību grāmatvedībā esošajos datos. Savā revīzijas ziņojumā esam minējuši summu ap 130 miljoniem latu, kādā vērtībā īpašumi nav salīdzināti. VZD katru gadu sniedz pašvaldībām informāciju par viņu rīcībā esošajiem datiem, bet ne visas pašvaldības līdz galam izdara to, kas būtu jādara, lai novērstu neatbilstības. Protams, Valsts zemes dienestam arī var būt kļūdas šajā uzskaitē, taču pašvaldībai šīs neatbilstības abās datubāzēs būtu jāatrod un jānoskaidro, kāpēc tās radušās. Tāpēc ik gadu jāveic inventarizācija, šie dati ir jāsalīdzina un jāsastāda salīdzināšanas saraksti, kur redzamas starpības, bet pēc tam jāinformē pašvaldības vadītājs par nesakritībām un kopā ar Valsts zemes dienestu tās jānovērš.
Viena daļa ir mežaudzes, kas netiek ņemtas uzskaitē, ir arī dīvaini gadījumi ar privatizētām dzīvojamajām mājām, kas vēl arvien miljonos latu vērtībā atrodas pašvaldību uzskaitē kā pašvaldībai piederošas. Tāpat problēmas sagādā nevēlēšanās ņemt uzskaitē visus savus aktīvus. Iepriekšējā desmitgadē veiktajā revīzijā par to, kā pašvaldības apsaimnieko savus pazemes aktīvus jeb, kā tautā sauc, derīgos izrakteņus (Latvijā tie ir kūdra, grants un smilts), konstatējām, ka notiek to nekaunīga izsaimniekošana. Pēc tam Ministru kabinets uzlika par pienākumu pašvaldībām šos aktīvus ņemt uzskaitē, kas tolaik vēl nebija izdarīts, bet ļoti intensīvi tika izstrādāti par pilnīgi neatbilstīgām cenām. Diemžēl arī pagājušā un šāgada revīzijā konstatējām, ka vietumis tas vēl aizvien turpinās.
– Par zemi varbūt var jums piekrist, taču esmu dzirdējusi, ka īstas skaidrības par Latvijas ceļiem un tiltiem nav arī valstij.
– Man grūti komentēt, jo vadu pašvaldību departamentu un to, vai visi ceļi un tilti ir Satiksmes ministrijas uzskaitē, nezinu. Taču pašvaldībās šogad konstatējām, ka ceļu, ielu un arī tiltu saraksts, ko pašvaldības sagatavojušas un iesniegušas akciju sabiedrībai “Latvijas Valsts ceļi”, atšķiras no pašvaldību grāmatvedības uzskaitē esošā. Savos ziņojumos esam norādījuši šīs atšķirības. Pieļauju, ka tas varbūt saistīts ar finansējumu, ko valsts piešķir ceļu apsaimniekošanai.
Revīzijas laikā konstatējām, ka pārskata gada sākumā četrās pašvaldībās jeb 14 procentos no izlasē iekļautajām pašvaldībām grāmatvedības dati par transporta būvēm vairāk nekā 589 tūkstošu latu vērtībā atšķiras no “Latvijas Valsts ceļiem” iesniegtajiem datiem. Vienā pašvaldībā transporta būves uzrādītas divas reizes ar dažādiem nosaukumiem, kā arī uzrādītas pašvaldībai nepiederošas, dabā neeksistējošas transporta būves, bet 12 pašvaldībās tām noteiktas neatbilstošas nolietojuma normas.
– Pārskatu par iepriekšējo gadu pašvaldības iesniedz līdz kārtējā gada 30. aprīlim, tātad 2014. gadu pētīsiet nākamgad?
– Nē, mēs jau otro mēnesi strādājam pie 2014. gada pārskata revīzijas, un Valsts kontroles darbinieki pēta gada pārskatus, vadības paskaidrojumus un zvērinātu revidentu ziņojumus vadībai tām pašvaldībām, kur nebijām iepriekšējā gadā un ko pārbaudīsim nākamgad.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017