Rīga 9°C, apmācies, iespējams lietus, A vējš 3m/s
Pirmdiena, 2024. gada 06. maijs 06:39
Vārda dienas: Didzis, Gaidis
Daudziem cilvēkiem, kuri 1990. gada 21. aprīlī bija “Daugavas” stadionā, prātā palikusi kopības izjūta, taču apziņa, ka viņi ir vēsturiska pavērsiena dalībnieki, nākusi vēlāk.
Visu Latvijas deputātu sapulce tika rīkota, lai vēsturiskajos lēmumos, kurus pieņems Augstākā Padome, tiktu ievērota Latvijas tautas griba. Un tā bija skaidra – Latvijai atkal jākļūst brīvai.
Daudzas šā vēsturiskā notikuma aculiecinieku atmiņas dienasgaismu ieraudzīs šāgada 21. aprīlī, kad Zinātņu akadēmijā notiks Tālava Jundža sastādītās grāmatas atvēršanas svētki, citas jau publicētas.
Viens no aktīvākajiem tautfrontiešiem Vidzemes pusē – toreizējais Cēsu rajona padomes priekšsēdētāja vietnieks Māris Niklass: “Tas bija fantastiski. No Cēsu rajona aizbrauca ap 300 deputātu. Mums bija pat savs ģerbonis līdzi, ar ko ļoti lepojāmies. Jau visa tā pulcēšanās bija spriedzes un saviļņojuma pilna, bet, kad Romāns Apsītis, tolaik Augstākās Padomes deputāts, sāka lasīt Tautas frontes rezolūciju ar prasību valsts augstākās varas deputātiem pieņemt Neatkarības deklarāciju, daudzi pat raudāja. Pēc tam sākās balsojums, un pacēlās roku mežs... Par citādi domājošiem svilpt gan neviens nesvilpa, pat netrokšņoja, tikai gandrīz mēmā klusumā, ar milzīgu pārmetumu acīs raudzījās uz, mūsuprāt, Latvijas brīvvalsts pretiniekiem. Domāju, ka viņi īsti labi nevarēja gan justies. Vēsturiskā patiesība ir tāda, ka to lielāko “jā” vārdu Neatkarības deklarācijas pieņemšanai teica lauku pašvaldības. Reizē ar to mēs pilnvarojām Augstākās Padomes deputātus izpildīt tautas gribu un pierādījām, kāds spēks valda Latvijā.”
JĀNIS LĪPACIS, tagad pensionārs, bet 1990. gadā – Cēsu rajona Priekuļu pagasta Tautas deputātu padomes priekšsēdētājs:
– Īpašu atmiņu un pierakstu par aizvadīto laiku man nav, kaut gan šogad, kad notiek gatavošanās Latvijas deputātu sapulces 25 gadu jubilejai, mēs, cēsnieki, esam tikušies un apmainījušies domām un atmiņām par šo notikumu. Galvenais organizators bija Cēsu rajona padomes priekšsēdētāja vietnieks, vēlāk – priekšsēdētājs Māris Niklass. Viņš jau agri iesaistījās Latvijas Tautas frontē, bija LTF Domes loceklis. Māris bija tas, kurš mūsu pusē visu kārtoja, rīkoja, gādāja transportu braucienam uz Rīgu. Tagad jau gandrīz katrai pašvaldībai ir savi autobusi, skolēnu autobusi un citi transporta līdzekļi. Tolaik nekā tāda nebija. Autobusus gādāja no kolhoziem un padomju saimniecībām.
Atceros, ka cēsnieku grupai “Daugavas” stadionā vietas bija pa labi no ieejas vārtiem. Man pašam iznāca sēdēt celiņa malā. Uzskatu, ka ar vietu man ļoti laimējās, jo sēdēju augstu, tāpēc labi varēju pārredzēt stadionā notiekošo.
Šis notikums manā atmiņā palicis ar diviem iespaidiem – labo un ne tik labo. Sākšu ar pēdējo. Kā zināms, aicināti bija visi deputāti, protams, neviens netika speciāli mudināts, jo tas likās pašsaprotami. Cerēju, ka todien brauks visi priekulieši, taču atklājās, ka braucēju gan bija daudz, tomēr mazāk, nekā es biju cerējis. Turpretim balsojums sagādāja pretējas izjūtas. Zinot spēku samērus Latvijas pašvaldībās, nešaubījos, ka neatkarības balsojums būs pozitīvs, bet tas izrādījās daudzkārt pozitīvāks par gaidīto.
Tas savā ziņā bija risks
Nikolajs Stepanovs, Gulbenes novada domes priekšsēdētājs:
– Toreiz uz Rīgu devos kā Gulbenes rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs. Turp braucām ar autobusiem. Noīrējām autobusu no toreizējā autokombināta – tika dots uzdevums braukt uz Rīgu. Devāmies ceļā lielākā daļa toreizējo pagastu priekšsēdētāju no mūsu rajona. Daudzi no viņiem vēl tagad ir aktīvi darbinieki.
Protams, ka, stadionā esot, sajūtas bija pacilātas – ja ne mēs stāvēsim par šo ideju, tad kurš gan cits to darīs? Bijām ļoti patriotiski noskaņoti par savu valsti, par nacionālo identitāti, kaut gan vienlaikus līdzās bija diezgan daudz šaubu, nedrošības un nenoteiktības. Šis bija viens no tiem pasākumiem, kas skaidri parādīja tautas gribu un nostāju – atgūt savas valsts neatkarību.
Tagad droši varu teikt, ka tas savā ziņā bija risks. Tomēr īsta nacionāli patriotiskā kustība bija dzimusi.
Ļoti labi atceros un zinu tās pašvaldības, kurās toreiz parādījās pirmie Latvijas Republikas karogi – viņi bija drosmīgi un nelokāmi, kalpojot idejai “PAR”. Protams, bija malāstāvētāju pulks, kas uz visu skatījās ar skepsi un prātoja – kas būs un kurā pusē nostāties.
Ja runājam par šodienu, mums cilvēkos daudz kas ir zudis. Tolaik visi bija daudz saliedētāki, draudzīgāki, cits citu saprata, bija izpalīdzīgāki. Tagad pārsvarā dominē nauda un “ka tik man”, bet kā kaimiņam klājas – sak’, tā vairs nav mana bēda. Domāju, ka laukos tas ir mazāk izteiktāks. Lauki īstenībā kļūst skaistāki, sakoptāki – pagastos notiek pamatīgi labiekārtošanas darbi, veidojas stabila kultūrvide. Šobrīd pagastu pārvaldniekiem vairs nav politiskās atbildības. Tas nozīmē, ka, no vienas puses, ir vieglāk strādāt, bet, no otras – jābūt labiem un prasmīgiem saimniekiem. Runājot par reformu, kad jau pagājis zināms laiks, redzam, ka mūsu lielā novada izveide ir veiksmīga – attīstāmies, realizējot lielus projektus, organizējam skaistus pasākumus, uzņemam ciemiņus un dalāmies pieredzē, soli pa solim atgūstot vienotas teritorijas pārliecību.
Jā, pēc tam sekoja asiņainie 1991. gada notikumi, pučs. Tajā periodā bija vēl lielāka bīstamība, taču mēs bijām savās vietās. Atceros, kā no sava kabineta logiem, skatoties pāri skvēram uz bijušo kara komisariāta ēku, redzēju visu, kas tur apgrozās un kas uzstādīts. Tad es trīs dienas uzturējos darbā, nemaz nedodoties uz mājām. Bija jāstrādā un jābūt gataviem uz visu. Interesants ir fakts, ka 1991. gadā biju dabūjis vienīgo faksa aparātu visā apkaimē, caur kuru saņēmām un nodevām informāciju. Protams, mums bija krīzes plāns, kā rīkoties, ja notiek nenovēršamais.
Ļoti labi atceros, kā uz barikādēm sūtījām savu miliciju. Ieroču praktiski nebija, bet puiši brauca!
Jutāmies atbildīgi un ticējām savam spēkam
Saulcerīte Indričeva, 20 gadu pieredze pašvaldības darbā, pašlaik LAD Ziemeļaustrumu reģionālās lauksaimniecības pārvaldes vadītāja:
– Ļoti labi atceros, ka diena bija silta un saulaina. Toreiz ļoti daudzi tieši no pagastiem devāmies uz Rīgu – kā nekā bijām “svaigi” ievēlēti, jo vēlēšanas bija notikušas pirms gada – 1989. gadā. Mēs pagastā bijām 25 deputāti! Tas bija liels skaits, salīdzinot ar šodienu.
Kā ierādāmies Rīgā, tā devāmies uz “Daugavas” stadionu. Tas bija sadalīts pa sektoriem – katram rajonam savs. Ļoti laba organizācija.
Mēs bijām tautas vēlētie deputāti, kuri 21. aprīlī kā priekšvēstneši deva mandātu Augstākajai Padomei balsot par neatkarību.
Toreizējās iekšējās izjūtas bija pilnas pacilātības un svarīguma – jutāmies atbildīgi un ticējām savam spēkam. Par bailēm un risku vispār nebija laika domāt, jo mūs vadīja iekšējs patriotisms. Tas pats bija gan barikāžu laikā, gan puča laikā – ticība par savu lietu stāvēja visam pāri.
Laiks ir aizskrējis, bet palikušas labas atmiņas un pārliecība, ka bijām un esam spēks.
Savukārt no Balviem vēsturiskajā 21. aprīļa sanāksmē Rīgā piedalījās gan toreizējais Balvu pilsētas pašvaldības vadītājs Juris Annuškāns (šobrīd – Balvu novada pašvaldības juriskonsults), gan toreizējais Balvu rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs Voldemārs Šļakota, gan Juris Salmanis, gan arī toreizējais Balvu pilsētas domes deputāts un pašreizējais Balvu novada domes priekšsēdētāja vietnieks Juris Boldāns, kurš cauri gadiem saglabājis savu apliecību par dalību šajā sanāksmē.
Atrados vēsturisku notikumu virpulī!
Anastasija Sergejeva – 1990. gadā Ludzas rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejas sekretāre, Latvijas Tautas frontes Ludzas nodaļas biedre:
– Tas bija emocionāls un notikumiem piesātināts laiks. Tautas frontes sanākšanas reizēs pārrunājām, ko katrs no mums varētu darīt uz vietas un ko nepieciešams paveikt valsts līmenī, lai atjaunotu valsts patstāvību. Sapratu, ka atrodos vēsturisku notikumu virpulī. Izjutu pacilātību un vienlaikus arī sasprindzinājumu: kas un kā notiks? Ikdienas raizes šķita maznozīmīgas un viegli pārvaramas.
Radio bija ieslēgts 24 stundas diennaktī – tvēru jebkādu informāciju gan no Rīgas, gan no Maskavas. Ļoti gribējās sekot līdzi, par ko vienosies valstsvīri un kā tiks bruģēts ceļš uz Latvijas neatkarību.
21. aprīļa agrā rītā VAI patruļmašīnas pavadībā no Ludzas rajona izpildkomitejas autobusu kolonnā devāmies uz Latvijas visu līmeņu padomju deputātu sapulci Rīgā. Mūsu rajonu sapulcē pārstāvēja 177 cilvēki.
“Daugavas” stadionā tribīnes bija pilnas, plīvoja karogi, valdīja pacilāts noskaņojums. Ar lielu atbildības izjūtu noklausījāmies Aicinājumu Latvijas PSR Augstākajai Padomei un Latvijas tautai un piedalījāmies balsošanā.
Tautas deputāti, kas neaizbrauca uz Rīgu, jau Ludzā ar saviem parakstiem bija apliecinājuši atbalstu sapulcē pieņemtajiem dokumentiem un nosūtīja vēstules valdībai.
Balsošana “Daugavas” stadionā – mirklis no cīņas par neatkarību
Juris Dombrovskis ir vēlēts pašvaldību deputāts jau kopš 1989. gada 10. decembra. Viņš ir viens no tiem tautas vēlētiem deputātiem, kas pirms 25 gadiem piedalījās Vislatvijas deputātu sanāksmē “Daugavas” stadionā Rīgā.
Toreiz viņš bija Zvirgzdenes ciema padomes deputāts. 1989. gada vietējo padomju vēlēšanas bija īpašas ar to, ka ritēja cīņa pamatā starp kompartijas virzītiem un Latvijas Tautas frontes virzītiem kandidātiem. Rezultāti Zvirgzdenes ciema padomes teritorijā izrādījās tam laikam pārsteidzoši – tika ievēlēti daudzi tautfrontieši. Juris Dombrovskis, jauns speciālists, pārspēja ilggadējo padomju saimniecības “Ludza” direktoru Mihailu Maksimenkovu. Līdzīgi rezultāti bija arī citās ciema padomēs un pilsētās.
Daudzi to laiku aktīvie cilvēki atceras izjūtas, noskaņas, bet konkrētu notikumu hronika atmiņā nav saglabājusies jeb krietni pabalojusi. Līdzīgi ir ar atmiņām par piedalīšanos Vislatvijas deputātu sanāksmē Rīgā 1990. gada 21. aprīlī.
Juris Dombrovskis stāsta, ka bijusi grupa Zvirgzdenes un citu Ludzas rajona deputātu, kas devusies uz Rīgu, lai piedalītos šajā sanāksmē. Skaidra bija nostāja – jābalso par Aicinājumu atjaunot Latvijas Republikas neatkarību. Apņemšanās to paveikt un notiekošā procesa nozīmīguma apziņa bijusi liela. Atmiņā palicis satraukums par to, vai būs pietiekami balsu “par”, un milzīgais prieks, ka ir nobalsots.
– Pati balsošana bija īsa. Tika nolasīts Aicinājuma teksts. Un mēs balsojām… Un tad bija sajūsma, ka izdevies! – atceras Juris Dombrovskis.
Arī laika apstākļi bijuši labvēlīgi – saulaina pavasara diena. Atmoda dabā bija skaista. Un Atmoda visā Latvijā arī skaista un cerīga.
Ar šo balsojumu “Daugavas” stadionā, protams, nekas vēl nebeidzās. Bija tikko ievēlēta LPSR Augstākā Padome, kas 4. maijā pieņēma Neatkarības deklarāciju. Augstākajā Padomē no Ludzas rajona pēc sīvas cīņas tika ievēlēti LTF pārstāvji Marija Kārkla un Aleksejs Grigorjevs, bet arī kompartijas komitejas vadītājs Filips Strogonovs. Cīņa pirms vēlēšanām neatkarības atbalstītājiem bija prasījusi ļoti daudz gara spēka. Latgalē laikam īpaši, jo te bija spēcīga Interfrontes ietekme. Pēc 4. maija sekoja spēcīga pretdarbība, arī vietējā mērogā. Daudzi tālaika LTF aktīvisti ir prom no aktīvās dzīves un sabiedriskās darbības – kāds aizbraucis, kāds jau aizsaulē vai dziļā vecumā.
Juris Dombrovskis visus aizvadītos gadus darbojies politikā, vadījis Zvirgzdenes pagasta padomi, Ludzas rajona padomi, tagad Ciblas novada domi.
– Tā ir sanācis. Man pašam ļoti patīk visi lauku darbi. Tagad laikam būtu zemnieku saimniecības īpašnieks, – spriež Juris Dombrovskis. Bet Atmoda viņa dzīvi ievirzīja citās sliedēs – 25 gadus rit darbs tautas un Latvijas labā. It kā skaļi, bet patiesi vārdi.
“Grūdiens” uz neatkarību
Sandra Viškure, Dagdas novada domes priekšsēdētāja:
– Lai pieminētu 1990. gada 21. aprīli, ir jāmin notikumi, kas ar šo dienu ļoti saistās.
Ar Latvijas Tautas frontes kustības pirmajām dienām sākās brīvās Latvijas atgūšanas pasākumi. 1989. gada decembra vēlēšanās tika izvirzīti un arī no tautas puses ievēlēti progresīvi deputāti. Daudzās pašvaldībās par priekšsēdētājiem ievēlēja jaunus, demokrātiski domājošus cilvēkus, kuri piedalījās dažādās aktivitātēs, kas bija saistītas ar citādas Latvijas veidošanu.
1990. gada 18. martā notika Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanas, kur iedzīvotāji atkal ievēlēja pārsvarā demokrātiskus cilvēkus no Latvijas Tautas frontes.
Šie notikumi, kur vēlēšanās tauta jau ievēlēja demokrātiskus cilvēkus, deva grūdienu, lai ar LTF organizētu atbalstu virzītos uz Latvijas nacionālās neatkarības atjaunošanu.
1990. gada 21. aprīlī Rīgā, “Daugavas” stadionā, notika visu Latvijas PSR pašvaldību deputātu sapulce.
Manas atmiņas par šo pasākumu vairs nav tik spilgtas un memuārus arī nerakstīju, taču atceros, ka no Dagdas puses nebijām daudz braucēju. Uz Rīgu devāmies ar autobusiņu, ko bija iedalījusi kāda Dagdas puses organizācija. No Dagdas pagasta piedalījos vienīgā, jo daudzi deputāti, kuri atbalstīja šo ideju, nevarēja piedalīties sakarā ar pavasara sējas darbiem.
Rīgā pulcējāmies “Daugavas” stadionā – tur bija autobusu rindas un cilvēku jūra, citi rajoni pat ar desmit autobusiem bija ieradušies.
Stadionā uzrunas teica Dainis Īvāns, Ita Kozakeviča, Romualds Ražuks un citi LTF dalībnieki. Runas bija tikai par valstisko atmodu un brīvību.
Mums ikvienam deputātam bija savs balsošanas mandāts. Tagad pagājuši jau 25 gadi, un neatceros, kā šie mandāti tika dalīti. Pie manis saglabājies mandāts, kas bija izdots Skaistas ciema padomes deputātei Annai Moisejai.
Atminos, kā Vislatvijas deputātu sapulce tuvojās kulminācijas brīdim, kad visiem bija jāizsaka sava attieksme par Latvijas nacionālās neatkarības atjaunošanu. Gaisā pacēlās dalībnieku roku mežs, bet bija arī tādi, kas balsoja pret šo pasākumu, jo tie bija no Interfrontes ievēlētie deputāti.
Līdz ar to tika pieņemta Vislatvijas deputātu deklarācija, kas deva pamatu valstiskās neatkarības atgūšanai. Tas arī bija kā drošības mandāts Augstākās Padomes deputātiem. Bet pirmie par Latvijas valsts neatkarību balsoja un parādīja, kas ir kas, tieši šie pašvaldību deputāti.
Braucot mājās, bijām pacilātā noskaņojumā, tomēr arī ar rūgtumu, jo ne visi uzskatīja, ka Latvijai ir jābūt brīvai.
1990. gada 21. aprīļa sanāksmē “Daugavas” stadionā Rīgā piedalījās arī vairāki viļānieši no toreizējā Rēzeknes rajona. Diemžēl atpazīt izdevās tikai dažus: pirmajā rindā pirmais no kreisās puses – J. Ragausis un trešais – N. Rudko, otrajā rindā otrais no kreisās puses – I. Galūza un trešais – V. Arbidāns, trešajā rindā pirmais no kreisās puses – M. Ribakovs, otrais – B. Lapkovskis, trešais – A. Indāns un ceturtais – A. Noviks.
Savukārt līvāniešiem ir zināms, ka no Līvāniem un apkaimes pieciem pagastiem vēsturiskajā notikumā pirms 25 gadiem piedalījies gan tagadējais Līvānu novada domes priekšsēdētājs Andris Vaivods, kurš tolaik bija Rožupes pagasta deputāts, gan toreizējais Līvānu pilsētas vadītājs Arnolds Jeļisejevs, kurš tagad ir pensijā. Tāpat “Daugavas” stadionā balsoja arī pašreizējais Turku pagasta pārvaldes vadītājs Aivars Smelcers (toreiz – Turku pagasta priekšsēdētājs), toreizējie Sutru pagasta un Rudzātu pagasta vadītāji Marija Rusiņa un Jānis Grandāns, toreizējais Jersikas pagasta deputāts Jānis Eiduks un Viktors Kūka, kurš pašreiz ir pensijā, bet tolaik bija Rožupes pagasta priekšsēdētājs. Tieši viņa novēlējums jaunajai paaudzei ir šāds: “Mīliet savu Dzimteni kā paši sevi!”
Gan dziedājām, gan raudājām
Inta Purviņa, Olaines novada domes priekšsēdētāja pirmā vietniece:
– Atskatoties uz 25 gadiem deputāta statusā, vispirms atceros pirmās vietējās demokrātiskās vēlēšanas – Tautas deputātu padomju vēlēšanas pa vēlēšanu apgabaliem 1989. gada 9. decembrī, kad vienā vēlēšanu apgabalā varēja izvirzīt vairākus deputātu kandidātus, tajā skaitā no inženiertehniskā personāla.
1990. gads jau ritēja dažādu politisko vēju ietekmē. 16. februārī notika Rīgas rajona Olaines pilsētas Tautas deputātu padomes 11. sasaukuma pirmā sesija ar 50 ievēlētiem deputātiem, kad vēlēja vadību un izpildkomitejas valdi. Šobrīd no viņiem jau piektā daļa ir aizsaulē.
Organizējot dalību Vislatvijas tautas deputātu sapulcē 21. aprīlī Rīgā, “Daugavas stadionā”, sameklējām autobusus un aicinājām piedalīties visus deputātus neatkarīgi no tautības, lai balsotu par Latvijas neatkarības dokumenta projektu un pieņemtu Aicinājumu Augstākajai Padomei.
“Daugavas” stadionā bija cilvēku jūra, visi draudzīgi, saviļņoti. Katrs deputāts ar speciālu mandātu varēja izteikt savu viedokli. Ar sajūsmu uzņēmām simpātisko vadoni Anatoliju Gorbunovu, viņa skaidri izteikto nostāju par Latvijas neatkarību. Tad dziedājām un raudājām...
No Jaunpils novada vēsturiskajā sapulcē “Daugavas” stadionā piedalījās gan tagadējā Jaunpils novada domes priekšsēdētāja Ligita Gintere, kuras atmiņā šis notikums iegūlis ar “stadiona sajūtu”, un Viesatu pagasta bibliotēkas vadītāja Sandra Šteina, kura arī tolaik strādājusi turpat un visus šos gadus cītīgi raksta dienasgrāmatu, atzīmējot svarīgākos notikumus. Saglabājies arī ieraksts par 1990. gada 21. aprīli.
Mans trumpis – auto
GUNĀRS LAICĀNS, Dundagas novada domes priekšsēdētājs, 1990. gadā – Talsu rajona Izglītības nodaļas vadītāja vietnieks:
– Uzreiz atzīšos, ka “Daugavas” stadiona sapulcē gan piedalījos, taču mandāta man nebija. Tolaik jau dzīvoju Dundagā, bet vēl nebiju deputāts – darbojos savai skolotāja pamatprofesijai tuvā lauciņā Izglītības nodaļā. Uz Dundagas pašvaldību atnācu tikai 1991. gadā. Zinu, ka svarīgā balsojuma laikā padomē bija 35 deputāti. Man ir oficiāls dokuments par Dundagas deputātu sēdi, kurā balsots par lēmumu dot mandātu Augstākās Padomes deputātiem balsojumam par Latvijas neatkarības atjaunošanu.
Deputāts nebiju, toties mans trumpis bija auto – fotogrāfijā redzamais moskvičs ar numuru 6855. Mana aizraušanās tolaik saistījās ar mūzikas ierakstiem, tāpēc bieži braucu uz Pārdaugavu pie nekronētā ierakstu karaļa Jura Lapinska. Pat tagad mana kolekcija ir noderējusi ballēs – tādu diseni nospēlēju! Tur pat KNAB nevarētu piesieties par neatļautiem budžeta tēriņiem.
Ar mašīnu gan gāja, kā daudziem tolaik. Akumulatori bija deficīts, bremzes īsti nedarbojās, taču to gadu satiksmē tas neradīja tādas problēmas, kā būtu tagad. Pat galvaspilsētā. Atceros, kā reiz mani Rīgā gribēja apturēt milicis, bet es viņam izmisīgi ar zīmēm centos rādīt, ka nedrīkstu apstāties, jo švakā akumulatora dēļ nevarēšu atsākt braukt. Mani saprata.
Bet, atgriežoties pie tēmas – reiz kādā braucienā mani pārtvēra talsinieki: vai nevarot šos līdz Rīgai aizraut. Kāpēc ne? Tā nokļuvu “Daugavas” stadionā, kur valdīja liela burzma, sanoņa bija kā īstā bišu spietā. Deputāti reģistrējās, taču arī man netika liegts būt par brīvklausītāju un piedzīvot šo vienu no Atmodas laika svarīgajiem notikumiem. Atceros Imanta Ziedoņa izcilo runu par ziloni un skudru pūzni. To gan derētu atrast un publicēt pilnībā.
Kuldīgas novada muzejam nav precīzu datu un veiktas izpētes par šo vēsturisko notikumu pirms 25 gadiem, taču saglabājusies publikācija vietējā laikrakstā “Kurzemnieks”, kas iznāca trīs dienas pēc Vislatvijas deputātu sapuulces “Daugavas” stadionā Rīgā.
Savukārt no Ventspils puses 1990. gada 21. aprīļa pašvaldību sanāksmē Rīgā, “Daugavas” stadionā, balsojumā par neatkarību piedalījās Ventspils rajona deputāti Krists Skuja (nu jau mūžībā), Māris Pamše un Jānis Abakuks. Kopā ar viņiem bija arī Piltenes vidusskolas skolotāja Zane Pamše.
Gandrīz deviņu tūkstošu visas Latvijas deputātu lielajā pulkā 1990. gada 21. aprīlī Rīgā, “Daugavas” stadionā, sēdēja arī vairāki tagadējie LPS darbinieki – Pašvaldību savienības priekšsēdis Andris Jaunsleinis, LPS vecākais padomnieks Māris Pūķis un padomnieki Sniedze Sproģe un Andris Akermanis. Arī viņiem ir atmiņas par šo nozīmīgo dienu pirms 25 gadiem.
Aculiecinieki un dalībnieki
Andris Jaunsleinis, LPS priekšsēdis:
– 21. aprīlī “Daugavas” stadionā Rīgā bija daudz liepājnieku – gan Arnolds Bērzs, kurš reizē bija LPSR Augstākās Padomes un arī Liepājas pilsētas TDP deputāts, gan liepājnieki Silvija Demme, Ingrīda Junghāne, Jevgēnija Mickēviča, Astrīda Stūre, Guntis Gūtmanis, Jānis Kazāns, Armands Pauris, Gunārs Silakaktiņš, Aivars Stūris, Ojārs Šics, Aļģirts Šlaits, Kārlis Vecbrālis un daudzi citi. Arī man bija tas gods būt šā Atmodas laika svarīgā notikuma aculieciniekam un dalībniekam.
Jāatzīmē, ka 1988. gadā, kad izveidojās Latvijas Tautas fronte un arī LTF Liepājas nodaļa, un 1989. gadā situācija Liepājā tāpat kā daudzviet Latvijā bija smaga – trešdaļu pilsētas teritorijas aizņēma viena no lielākajām Padomju Savienības militārajām bāzēm. Pilsētā bija aptuveni 120 tūkstoši iedzīvotāju, sestā daļa no viņiem – militārpersonas, turklāt civilo iedzīvotāju vidū bija daudz armijnieku ģimenes locekļu. Padomju varas pēdējos gados piekoptā rusifikācijas un mehāniskās imigrācijas politika padarīja Liepājas nacionālo sastāvu visai sarežģītu – latviešu skaits bija nokrities zem 50 procentiem. Pilsētā bija uzbūvēti jauni lieli uzņēmumi, brīva darbaspēka nebija, tāpēc tos ieveda no citām republikām. Liepājas infrastruktūru veidoja pakārtoti viesstrādnieku interesēm un vajadzībām – cēla daudzstāvu namu masīvus, atvēra divplūsmu skolas.
Uz tāda fona sākās gatavošanās vietējo pašvaldību vēlēšanām 1989. gada decembrī. Tās vēl notika pēc padomju likumiem 133 pilsētas vēlēšanu apgabalos. Vēlēšanās tolaik varēja piedalīties un startēt arī militārpersonas. Gaidāmo vēlēšanu sarakstos izvirzītos deputātu kandidātus Liepājā nosacīti varēja iedalīt trīs grupās – tautfrontieši, Interfrontes biedri, kā arī kompartijas atbalstītie kandidāti.
Tautas frontes izvirzītie kandidāti un pārējie aktīvisti, viņu tuvinieki un draugi pirms vēlēšanām veica grandiozu aģitācijas darbu, cenšoties uzrunāt gandrīz katru liepājnieku. Arī karaspēka daļās, kur, protams, attieksme bija dažāda. Etniskais sastāvs vedināja domāt, ka Tautas frontes kandidātiem ir maz cerību gūt pārsvaru, tomēr vēlēšanu rezultāti bija negaidīti – tautfrontieši izcīnīja 71 no 133 mandātiem!
Par Liepājas pilsētas Tautas deputātu padomes priekšsēdētāju ievēlēja Imantu Visminu, bet divi vietnieki katrs pārstāvēja pretējo “nometni” – mani izvirzīja LTF, bet Vladimiru Vlasovu – Interfronte. Šāds spēku sadalījums bija apzināts, lai censtos rast kompromisus turpmākai sadarbībai. Interesanti, ka tolaik sabiedrībā uzskatu atšķirības nebalstījās uz etnisko dažādību. Robežšķirtne vairāk bija starp demokrātisku, uz pārmaiņām orientētu eiropeisku uzskatu paudējiem neatkarīgi no tautības un totalitārās valsts kompartijas ideoloģijas atbalstītājiem.
Tautas fronte turpināja darbu arī pēc vēlēšanām. Vairāki LTF Liepājas nodaļas valdes locekļi bija kļuvuši par deputātiem, arī priekšsēdētāja vietnieks bija valdes loceklis, tāpēc pamazām Atmodas laika idejas izdevās iemiesot arī Tautas deputātu padomes lēmumos. Turpinājās aktīvs darbs liepājnieku vidū, lai sagatavotos gaidāmajām Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanām 1990. gada maijā. LTF aktīvisti, biedri un ģimenes locekļi arī šoreiz veica tikpat aktīvu darbu kā pirms pašvaldību vēlēšanām, cenšoties uzrunāt un pārliecināt vēlētājus. Tautas frontes ideja paredzēja nākamajiem deputātiem uzticēt stingru mandātu balsojumam par Latvijas neatkarības atgūšanu.
Lai izplatītu un popularizētu šo mērķi, radās iecere sasaukt Vislatvijas tautas deputātu kopsapulci. Šo ideju atbalstīja arī Liepājas tautfrontieši. 1990. gada 21. aprīlī “Daugavas” stadionā kopā sabrauca gandrīz deviņi tūkstoši deputātu, kas nobalsoja par uzdevumu – jaunievēlētajiem Augstākās Padomes deputātiem pirmajā sesijā balsot par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu. 4. maijā tas notika, taču šis mērķis uzlika sevišķi lielu atbildību – panākt LTF ideju atbalstītājiem vairākumu Augstākajā Padomē.
Starp interfrontiešiem
MĀRIS PŪĶIS, LPS vecākais padomnieks, 1990. gadā – Rīgas pilsētas Ļeņingradas rajona (vēlāk – Kurzemes priekšpilsēta) Tautas deputātu padomes deputāts:
– No 1989. gada rudens līdz 1991. gada rudenim pamatdarbā strādāju Latvijas Zinātņu akadēmijā, Fizikas institūta Speciālajā Magnētiskās hidrodinamikas speciālajā konstruktoru birojā par Zinātniski pētnieciskās nodaļas vadītāju. Biju tehnisko zinātņu kandidāts un vadīju projektus, kas ietvēra teorijas izstrādi, aprēķinus, konstruēšanu, eksperimentus un izgatavošanu lietišķās magnētiskās hidrodinamikas jomā.
Kā LTF kandidāts piedalījos 1989. gada pašvaldību vēlēšanās un tiku ievēlēts Rīgas Ļeņingradas rajona padomē. Vēlāk kļuvu par LTF frakcijas vadītāju, bet pēc 1991. gada augusta puča – par sava rajona pašvaldības valdes priekšsēdētāja vietnieku. Piedalījos LTF darba organizēšanā un dažādu demokrātisko spēku darbības koordinēšanā savā rajonā. Biju Rīgas Ļeņingradas rajona pārstāvis LTF Domē un iesaistījos LTF politikas izstrādē. Piedalījos arī 1991. gada barikāžu dalībnieku darbības koordinācijā Doma laukumā.
Man situācija neatkarības priekšvakarā atšķīrās no daudziem Latvijas pašvaldību deputātiem, jo Kurzemes rajons ar migrantu tūkstošiem Pārdaugavas jaunuzceltajos mikrorajonos bija viens no retajiem Interfrontes “midzeņiem”. Darbojos opozīcijā. Laikam to pat nevar nosaukt par darbošanos. Uz darbu gāju, darāmā bija daudz, kā vienmēr, bet jauno laiku aktivitātēs varēju iesaistīties tikai pēc darbalaika. Tāpēc arī sevi nevaru uzskatīt par dižu Tautas frontes cīnītāju, taču mūsu rajonam bija “piekomandēti” divi LTF pārstāvji – viens darbojās ar tautfrontiešiem, otrs – ar mūsu pozīcijā esošo frakciju.
Latvijas Tautas frontē daudz aktīvāk darbojās mana sieva Ingrīda. Viņa kā mājsaimniece varēja veltīt tam vairāk laika, ieskaitot dažādu lapiņu un uzsaukumu dalīšanu un izlīmēšanu. Mūsu dzīvoklis tolaik bija kļuvis par tādu kā konspiratīvo dzīvokli, kur bieži pulcējās aktīvisti. Tikai nesen uzzināju, ka “Baltijas ceļa” 25 gadu atceres konferencē pašreizējā Ministru prezidente Laimdota Straujuma, kavējoties atmiņās, pieminējusi arī faktu, ka esot reizēm bijusi aktīvistu pulcēšanās vietā Māra Pūķa dzīvoklī. Teikšu godīgi, ka es viņu neatceros, bet Ingrīda gan.
Arī “Daugavas” stadionā mana Kurzemes rajona situācija bija neviennozīmīga, jo tieši no mums nāca daļa to, kas balsoja “pret”. Kā viņi jutās, izjūtot milzīgo pārspēku, nemāku teikt, kaut gan zinu, ka tribīnēs vietas bija ierādītas katrai padomei un rajonam, tātad pretiniekiem bija jābūt turpat blakus. Tomēr nekādus nepatīkamus pārdzīvojumus neatceros. Arī no nākamajām dienām mūsu deputātu padomē, kad nācās būt kopā ar Latvijas brīvības nīdējiem. Kā viņi jutās, nezinu.
Tikai nesen Tautas frontes aktīvists Artis Ērglis mums abiem ar Andri Jaunsleini atstāstīja kādu to dienu kompartijas presē lasītu faktu. (Interesanti, ka arī Andra pārstāvētajā Liepājas pilsētā bija vēl viens Interfrontes “midzenis”, gan nedaudz mazāks.) Nākamajā dienā pēc mūsu balsojuma “Daugavas” stadionā arī Interfronte pulcējusi savējos pašvaldību deputātus agrākajā Politiskās izglītības namā Rīgā, Skolas ielā 6, lai izvērtētu radušos situāciju un graujošo zaudējumu. Tikusi pieņemta nosodoša rezolūcija, bet kāds no Rīgas pilsētas deputātiem sūrojies, ka stadionā esot “apcelts” – gribējis pieteikt arī savu uzstāšanos, bet visi LTF vadoņi sūtījuši cits pie cita. Tā arī neesot ticis pie vārda. Tagadnes skatījumā šī uzstāšanās, kaut arī absolūtajam vairākumam nepieņemama, būtu liecinājusi par demokrātiju. Kā uz to būtu reaģējuši 8000 citādi domājošo deputātu, kas sēdēja tribīnēs, varam tikai minēt.
Bija jāiet, un mēs gājām
ANDRIS AKERMANIS, LPS padomnieks, 1990. gadā Rīgas pilsētas Ļeņina rajona (vēlāk – Zemgales priekšpilsēta) Tautas deputātu padomes deputāts, priekšsēdētājas Zaigas Strodes vietnieks:
– Atšķirībā no otra Pārdaugavas rajona, kur valdīja Interfronte, mūsu rajonā Latvijas Tautas frontei bija kvalificētais vairākums – ja nekļūdos, bijām 67 no 100 rajona padomes deputātiem.
Nekādas svārstīšanās mums nebija, teica, ka jāiet, un mēs arī gājām. Nevis gājām, bet braucām, protams. Mūsu vietas bija netālu no centrālās tribīnes (žurnāla publikācijai savāktajās 21. aprīļa fotogrāfijās Andris mēģina sazīmēt pazīstamus ļaudis un pats sevi, jo attēlos lielākoties iemūžinātas galvenās tribīnes, kur sēdēja arī Augstākās Padomes deputāti un rīdzinieki. – Red.piezīme.). Sēdējām, klausījāmies runātājos, pēc tam ar lielu pārsvaru nobalsojām par neatkarību. Viss ritēja tā, kā gaidījām. Taču pateikt, cik daudzi no mūsu rajona Interfrontes deputātiem riskēja piedalīties, nevaru. Gan jau kāda daļa brauca.
No tālaika notikumiem pašas spilgtākās atmiņas saglabājušās no puča dienām. Mūsu deputātu padome atradās visiem labi zināmajā namā Eduarda Smiļģa ielā. Sākumā jau darba telpas bija šauras, bet vēlāk, kad “izmetām ārā” kompartiju un komjauniešus, katrs tikām pie sava kabineta. Puča laikā uz brīdi viss sagriezās kājām gaisā. Žēl, ka tolaik neviens neiemūžināja, kā nākamajā dienā zosu gājienā ejam visi no otrā uz ceturto stāvu, bet blakus mums viens “muļķis ar automātu”. Viņš jau nezināja, ka pārņemt nāksies iztukšotas telpas. Ha–ha! Puča dienā pirmā stāva zālē notika deputātu sapulce ar visai optimistisku noskaņojumu: “Pučisti nenoturēsies ilgi. Taisnība uzvarēs! Tauta uzvarēs!” Pieņēmām rezolūciju. Taču pa to laiku, kamēr mēs aktīvi spriedām, no pagalma puses neuzkrītoši bija piebrauktas mašīnas, kurās klusītēm tika iekrāmēta visa padomes mantība, lai to nogādātu drošā vietā. Tehniku aizvedām pie uzticamiem tautfrontiešiem.
Varbūt tāpēc, ka “Daugavas” stadionā iztika bez kolīzijām, atmiņā palikusi saulainā diena, pilnās tribīnes un pārliecinošais balsojums.
Dažas zīmīgas detaļas
SNIEDZE SPROĢE, LPS padomniece, 1990. gadā Limbažu rajona Umurgas pagasta Tautas deputātu padomes priekšsēdētāja:
– Atmodas laika notikumus atmiņa saglabājusi ar lielo emocionālo pacēlumu, ticību neatkarības ideāliem, kas tūlīt, tūlīt īstenosies. Daudzo notikumu virknē, protams, neiespējami katru atcerēties no “A” līdz “Z”, tomēr no katra ir saglabājusies kāda zīmīga detaļa.
Pirmais no tiem – festivāls “Baltica 88” Ogres estrādē, kur pirmoreiz plašam skatītāju pulkam skanēja vēl nesen slepus dziedātās dziesmas, kur lepni tika iznests sarkanbaltsarkanais karogs. Īpaša nozīme tovakar bija neticami spēcīgajām lietusgāzēm, kas pār estrādi nolija koncerta izskaņā. Tomēr visiem, arī mūsu ģimenei, mazos bērnus ieskaitot, atceļš cauri dubļu jūrai likās nevis nomācošs, bet vēl vairāk pacilājošs. Tā, it kā lietus būtu aizskalojis kaut ko no padomju gadu notikumiem.
Izjūtu ziņā radniecīgi saviļņojošs notikums bija pieminekļa atklāšana Latvijas Valsts himnas autoram Baumaņu Kārlim 1988. gada 17. septembrī. Tēlnieka Viļņa Titāna veidoto pieminekli uzstādīja Baumaņu Kārļa dzimtajās mājās Viļķenes pagasta “Indriķos”. Tur īsti sajutu sarkanbaltsarkano karogu klātbūtni.
Atceros manifestāciju Daugavmalā. Kā apzinīga mamma parasti visur līdzi vedu arī bērnus. Tā bija laikam vienīgā reize, par kuru atmiņa saglabājusi baiļu sajūtu. Ne par sevi tik daudz, bet par mazajiem gan. Ļaužu tūkstoši visapkārt, neatkarības stunda vēl nav situsi. Un ja nu...
Toties uz “Daugavas” stadionu 21. aprīlī gan bērnus līdzi nevedu. Šoreiz nevis baiļu dēļ, bet tāpēc, ka pasākums bija ar citādu ievirzi – atbildīgs balsojums par neatkarību. Umurgas pagastu klātienē nepārstāvēja visi deputāti, kā esmu dzirdējusi stāstām citus kolēģus. Par iemesliem gan nezinu. Tomēr Limbažu rajona autobusā Umurgas puses braucēju arī bija gana daudz. Stadiona tribīnēs sev apkārt redzēju un sastapu daudzus vidzemniekus, spilgti atceros Kārli Albergu no Valkas, Māri Niklasu no Cēsīm un citus. Tomēr detalizēti runātājus vai dziedātājus neatceros, jo atmiņa šo pasākumu iekodējusi kā pirmo publiski plašo balsojumu par Latvijas neatkarību.
Pēc manām domām, šis pašvaldību deputātu tūkstošu balsojums stiprināja pārliecību un drosmi lielai daļai LPSR Augstākās Padomes deputātu, kuri vēl šaubījās vai svārstījās nobalsot par Latvijas neatkarību 1990. gada 4. maijā. Turklāt tolaik bijām atpalikuši jau no abām Baltijas māsām – Igaunija un Lietuva par valstisko neatkarību nobalsoja februārī!
Pavisam drīz – 21. aprīlī Rīgā, Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) Lielajā zālē, notiks LZA un LPS rīkotā konference "Vietējo padomju deputātu loma Latvijas valsts neatkarības atgūšanā" un rakstu, atmiņu un dokumentu krājuma atvēršanas svētki. Šajā grāmatā iekļautas arī vairākas no žurnālā atainotajām epizodēm.
Taču ar to vēsture nebeidzas, tāpēc aicinām visus šā svarīgā notikuma dalībniekus pierakstīt arī savas atmiņas un nodot tās gan vietējam muzejam, gan Tautas frontes muzejam.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017