Rīga 12°C, skaidrs, bez nokrišņiem, ZR vējš 1m/s
Piektdiena, 2024. gada 17. maijs 04:32
Vārda dienas: Dailis, Herberts, Umberts
Guntas Klismetas saruna ar Latvijas Tautas frontes (LTF) vecāko lietvedi ARTI ĒRGLI
– Pēc Iedzīvotāju reģistra datiem, Latvijā atzīmēta 91 persona, kuru dzimšanas datums ir 1990. gada 21. aprīlis, 85 personas no tām kā pēdējo dzīvesvietas adresi norādījušas Latviju. Tātad šogad 85 jaunieši savu “apaļīgo” dzimšanas dienu svinēs reizē ar 21. aprīļa vēsturiskā notikuma ceturtdaļgadsimta atceri. Cik jums pašam bija tolaik un kā nonācāt Tautas frontē?
– Man tad bija nedaudz mazāk, taču pāri divdesmit. 1987. gada rudenī atgriezos no dienesta Padomju armijā un turpināju mācības Jelgavā, Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības fakultātē, kur biju iestājies pirms armijas. Paralēli studijām iesaistījos jaunizveidotā Latvijas Kultūras fonda dibinātajā Talku vadītāju centrā, mazliet vēlāk – alu pētnieku grupā. Tā mēs talkojām pa visu Latviju un darbojāmies, bet bija skaidrs, ka ar to vien par maz, jādara kaut kas vairāk – kad esi jauns, tad jau gribas dikti daudz izdarīt.
1988. gada vasarā sāka veidoties Tautas frontes kustība. Liekas, tas bija vasaras otrajā pusē un televīzijā – dzirdēju aicinājumu, ka Tautas fronte uzrunā cilvēkus, kas varētu palīdzēt, un aicina pieteikties darbam orgkomitejā. Un es pieteicos, laikam bija tāda iekšēja sajūta. Sākumā apmetāmies Rakstnieku savienībā jeb Benjamiņa namā, kā tagad to sauc, pēc tam iemitinājāmies divās mazās istabiņās Smilšu ielā, kur nostrādājām no novembra beigām līdz februārim. Atceros, kā ziemā iznāca pirmās “Atmodas” un cilvēki pēc tām stāvēja garā rindā. Avīzes iznākšanas diena bija otrdiena, un tajos rītos rinda stiepās jau no Kara muzeja. Pēc tam mēs pārcēlāmies uz Vecpilsētas ielu.
– Vai darbošanās Tautas frontē notika brīvprātīgi un kuri cilvēki kopā ar jums veica ikdienas pelēko darbu?
– No sākuma pilnīgi visi visu darīja brīvprātīgi, ārpus darba vai studijām, bet pēc kāda laika un arī pateicoties tautas atbalstam un ienākošajam finansējumam, Tautas frontes vadība saprata, ka tādā tempā un tādā apjomā nav iespējams strādāt ilglaicīgi un ka arī mums kaut kur tā naudiņa dzīvošanai jānopelna. Tāpēc vairāki cilvēki tika pieņemti algotā darbā Latvijas Tautas frontē.
Ar laiku Tautas frontei izveidojās diezgan paliels štats – kanceleju vadīja Ruta Barauska, un kopā ar viņu strādāja vēl kādi četri darbinieki, bija grāmatvede Vija Kupcova, komercdirektors Arturs Dudars, bija Koordinācijas centrs, kur laukus pārzināja Dzintra Pededze un Rīgas pilsētu – Drosma Blagoveščenska, kura vēlāk kļuva par Koordinācijas centra vadītāju. Mums bija Vēlēšanu centrs, kurā strādāja septiņi astoņi cilvēki, bija divi juristi – Egils Radziņš un Ints Upmacis, Informācijas centrs, ko vadīja Sarmīte Ēlerte, bija dažādas komitejas un vairākām no tām arī algotie darbinieki, piemēram, Ārlietu komitejas vadītājs Jānis Jurkāns. Mums bija palīgi, mājas saimnieks, šoferis vai pat divi. Algotie darbinieki bija arī Sandra Kalniete kā atbildīgā sekretāre un pēc tam LTF priekšsēdētāja vietniece, Dainis Īvāns kā LTF priekšsēdētājs, vēlāk arī Ivars Godmanis kā priekšsēdētāja vietnieks. Tāpat maizes darbs Tautas frontē bija arī vairākiem referentiem, tajā skaitā kādu laiku arī tagadējam Latvijas Bankas šefam Ilmāram Rimšēvičam, ko daudziem laikam grūti iedomāties kā aktīvu tautfrontieti. Visā šajā brigādē es nebiju vienīgais jaunais, arī pašam Dainim Īvānam tolaik bija tikai 33 gadi.
– Kādu amatu jūs ieņēmāt Tautas frontes “aparātā”?
– Laika gaitā mans amats mainījies – biju Tautas frontes kancelejas lietvedis, tad vecākais lietvedis. Ko es darīju? Rakstīju, kopēju materiālus ar kopētāju – ne tādu kā mūsdienās, kad atliek tikai nospiest pogu un sagaidīt gatavo produkciju. Toreiz bija ar roku griežams aparāts, un, cikreiz pagriezi, tik kopiju arī bija. Tāpat protokolēju dažādas sēdes un apspriedes. Tagad tas viss ir vēstures materiāls, ko pētīt un pētīt.
Gatavojot publikāciju Tālava Jundža veidotajai grāmatai par 21. aprīļa Vislatvijas tautas deputātu sapulci, pamatā ir tieši dokumentālais fons, nevis atmiņas. Viena vēsture ir tas, ko mēs atceramies, kādas atmiņu drumslas ir palikušas, bet kaut ko arī neatceramies vai atceramies nepareizi. Cita lieta – saglabātie dokumenti – gan Domes protokoli un valdes sēžu pieraksti, gan materiāli no privātajiem arhīviem. Šo laiku ir ļoti grūti parādīt, jo cilvēkiem, iepazīstot vēsturiskus notikumus, vairāk patīk skatīties uz lietām, bet ko tu parādīsi – pamatā tie ir plakani materiāli – papīri, dokumenti, fotogrāfijas. Tādu spilgtu objektu kā, piemēram, tautastērps, ko cilvēktiesību aizstāvības grupas “Helsinki–86” dalībniece Eva Biteniece bija uzvilkusi 1987. gada 14. jūnijā, dodoties nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, vai Dainim Īvānam bebreniešu dāvinātais lielais krēsls, kurā viņš tā arī nesēdēja, vai citas šā laikmeta liecības, – tādu lietu nav daudz. Bet, ja izdotos atrast un izvietot Tautas frontes muzejā – tas būtu vareni, tāpēc materiāli jāturpina vākt, un mēs to darām.
– Vai, vācot un pētot materiālus, var skaidri pateikt, kā un kuram pirmajam radās doma par visas Latvijas deputātu sapulces rīkošanu?
– Precīzi nav zināms, kurā brīdī radās šāda ideja, bet jau janvārī LSDSP aicināja pašvaldības izteikt viedokli par neatkarību, taču ne šādas sapulces formā. Agrākais pieminējums ar šādu nosaukumu, ko esmu atradis, ir 1990. gada 26. marta Tautas frontes Politiskās komitejas sēdē. Šī komiteja nebija LTF lēmējstruktūra kā Dome vai valde, bet tā bija ideju kalve, kur no dažādām nodaļām nāca cilvēki un ģenerēja visādas idejas. Un šajā 26. marta sēdē fiksēti pieraksti, ka Aivars Bernāns no Tautas frontes Zinātņu akadēmijas nodaļas (pēc tam viņš kļuva arī par TF valdes locekli) ierosina rīkot visas Latvijas Tautas fronti atbalstošo deputātu saietu. Pēc tam bija vēl citas spriešanas, un vienā no tām Baldones nodaļas pārstāvis tautfrontietis Juris Freimanis arī izteicies par to, ka būtu jārīko visas Latvijas tautas deputātu sapulce, bet tas pieminēts tikai tēžu veidā. Vai kāds ir ko pateicis ātrāk vai ne, to nezinām.
Nākamais solis bija 30. martā, kad šī ideja tika apspriesta Tautas frontes Domes sēdē, kur pieņēma lēmumu, uzdodot valdei šo jautājumu risināt. 3. aprīlī jau tika izveidotas divas darba grupas: organizatoriskā darba grupa Sandras Kalnietes vadībā un redakcionālā darba grupa Pētera Laķa un Edgara Meļķīša vadībā, kas izstrādāja dokumentus – Aicinājumu Latvijas PSR Augstākajai Padomei un Latvijas tautai un rezolūciju Lietuvas un Igaunijas atbalstam. Šos divus dokumentus Vislatvijas deputātu sapulce 21. aprīlī pieņēma, bet izstrādāti bija daudz vairāk dokumentu. Tajā pašā 3. aprīļa sēdē LTF Domes un valdes loceklis deputāts Andris Grūtups ierosināja, ka vajadzētu iesaistīt arī Augstākās Padomes Prezidiju, kas arī tika izdarīts. LTF uzrakstīja vēstuli, Tautas frontes vadība tikās ar AP Prezidija sekretāru Imantu Daudišu, un Augstākās Padomes Prezidijs iesaistījās šīs sapulces organizēšanā – 9. aprīlī tika izsūtīta telegramma visām pašvaldībām, uz kuras pamata ciemu, pilsētu un rajonu padomes sastādīja deputātu sarakstus. Šos sarakstus APP nodeva Tautas frontei, un mēs atbilstoši tiem izgatavojām mandātus. Šie saraksti ir saglabāti Tautas frontes arhīvā.
– Kā notika paziņošana, apziņošana un saskaņošana – tolaik taču nebija ne mobilo telefonu, ne datoru, ne epastu?
– Ja jau mēs 1989. gada 23. augustā mācējām divi miljoni sastāties “Baltijas ceļā”, kas tad tur ko nesavākt astoņus tūkstošus! Viss notika pa telefonu, kaut arī tie bija nevis ar podziņām, bet ripu griežami. Atbilstoši sastādītajiem sarakstiem katram deputātam tika sagatavots mandāts, ko izgatavoja Tautas frontes darbinieki. Iedomājieties – ar roku vajadzēja izrakstīt 13 tūkstošus lapiņu, jo tik deputātu tolaik bija Latvijā, turklāt tas bija jāizdara nedēļas laikā! Kad to paveicām, pie darba ķērās kurjeri, kas mandātus izvadāja pa rajoniem, un šo darbu organizēja Tautas frontes komercdirektors Arturs Dudars.
16. aprīlī Augstākās Padomes Prezidijs pieņēma lēmumu par Vislatvijas deputātu sapulci, un publikācijas bija arī avīzēs, piemēram, “Cīņā” 19. aprīlī Imanta Daudiša parakstīts informatīvais ziņojums visu līmeņu tautas deputātiem un delegāciju vadītājiem. Tur bija aprakstīta kārtība, kādā jāierodas, kad notiks delegāciju vadītāju sapulce, kā notiks balsošana un citas tehniskas detaļas.
Taču viss tapa uz LTF dokumentu bāzes un pateicoties Tautas frontes koordinatoru precīzam organizatoriskajam darbam un pašaizliedzīgumam. Tajā pašā “Cīņas” publikācijā bija arī norādīti telefonu numuri, kur nepieciešamības gadījumā zvanīt, un tie bija Tautas frontes Koordinācijas centra telefoni. Arī oficiālo iesniegumu, lai saņemtu atļauju 21. aprīlī rīkot sanāksmi “Daugavas” stadionā, Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomei iesniedza LTF.
– Kas veidoja 21. aprīļa sanāksmes scenāriju, izvēlējās runātājus un secību, kādā viņi uzstāsies?
– Pamatā to domāja Tautas frontes redakcionālā un organizatoriskā darba grupa Sandras Kalnietes vadībā. Saglabājusies darba kārtības lapa, kur lielākā daļa labojumu veikti tieši ar viņas roku.
Pirmajos sapulces darba kārtības uzmetumos figurē pat vairāk nekā četrdesmit cilvēku, kuriem varētu dot vārdu, arī tēmu saraksts sākumā bija ļoti plašs, bet beigās izveidoja tādu scenāriju, lai sapulce pārāk neievilktos – tā taču paredzēta brīvdienā, turklāt pavasaris un sējas laiks, bet cilvēkiem jāmēro tāls ceļš. Visas runātāju kandidatūras tika ļoti rūpīgi izvērtētas, un tie visi bija deputāti – vai nu Latvijas PSR Augstākās Padomes, vai vietējā līmeņa.
– Daudziem atmiņā palikusi spilgtā Imanta Ziedoņa runa, bet kas vēl uzstājās šajā sapulcē?
– Divas runas ir publicētas – Ziedoņa runa un Anatolija Gorbunova runa. Bet pirms runātājiem Vislatvijas deputātu sanāksmi ievadīja koris “Rīga”. Nav gan zināms, ko viņi dziedāja sākumā, taču sapulces noslēgumā viņi un visi kopā dziedājām “Dievs, svētī Latviju!”.
Sapulci atklāja Dainis Īvāns, un pēc dažādiem procedūras jautājumiem runāja Imants Ziedonis – par ziloni, kas iekāpis skudru pūznī. LPSR Augstākās Padomes un Rīgas padomes deputāts Māris Budovskis runāja par Latvijas Republikas okupāciju, aneksiju un Latvijas pašreizējo statusu. Pēc viņa uzstājās Anatolijs Gorbunovs, kurš izteicās par nākamo pilsonības likumu un cittautību garantijām neatkarīgā Latvijā. Tad runāja Liepājas rajona padomes deputāts Indulis Ozoliņš – par vietējo padomju uzdevumiem pārejas posmā uz neatkarīgu Latviju. Ivara Godmaņa runas tēma bija Latvijas un Baltijas kopīgais ceļš. Tad sekoja Romāna Apsīša uzruna par Latvijas Republikas proklamēšanu kā latviešu tautas pašnoteikšanās tiesību realizējumu, un tā bija pirmā reize, kad publiski izskanēja pēc divām nedēļām pieņemtās Neatkarības deklarācijas pamattēzes. Jāpiebilst, ka šo sapulci translēja arī televīzija un radio, un tādējādi to vienlaikus ar deputātiem uzzināja visa tauta. Pēc tam bija paredzēta Daiņa Īvāna uzruna, bet kaut kādu iemeslu dēļ tā tika pārcelta pēc balsošanas.
Nolasīt pašu svarīgāko sapulces dokumentu – Aicinājumu Latvijas PSR Augstākajai Padomei un Latvijas tautai sākotnēji bija paredzēts aicināt visu mīlēto aktieri Eduardu Pāvulu, kurš tajā laikā bija arī Jūrmalas pilsētas padomes loceklis. Taču nezinu, kādu iemeslu dēļ viņš to nevarēja, tāpēc Aicinājumu lasīja cits aktieris – Jānis Kuplais no Liepājas teātra, kurš bija viens no Tautas frontes līderiem Liepājā un arī Liepājas pilsētas TDP deputāts.
– Cik tad īsti nobalsoja par sapulces pieņemto Aicinājumu LPSR Augstākās Padomes deputātiem un Latvijas tautai? Avīžu publikācijās minēti dažādi skaitļi.
– Mandāti bija 8086 deputātiem, bet dažādos avotos figurē “par”, “pret” un atturējušos skaits, tomēr svārstās tikai par dažiem uz vienu vai otru pusi. Jāņem vērā, ka tajā brīdī neviens nepievērsa uzmanību tam, ka viens un tas pats deputāts balsoja ar vienu balsi, bet viņam varēja būt divi mandāti, piemēram, Arnolds Bērzs bija gan Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāts, gan Liepājas pilsētas deputāts. Un tādu cilvēku bija diezgan daudz, uz ko Māris Niklass arī norādīja. Bet tobrīd, kad viss notika dažu stundu laikā un lielā emocionālā pacēlumā, īpašu vērību tam nepievērsa.
Tāpat arī viens no Latgales priekšpilsētas tautfrontiešiem norādīja uz to, ka daudzi nav varējuši ierasties, bet tas nenozīmē, ka viņi būtu pret. Tautas frontes arhīvā saglabājusies vēstule no kāda deputāta, kas saņemta pirms sapulces – viņš diemžēl nevarēšot ierasties, jo dēlam kāzas, bet balsojot “par”. Tādēļ sapulces beigās tika nolemts lūgt tos deputātus, kas nav piedalījušies sapulcē, līdz 29. aprīlim izteikt savu viedokli par Vislatvijas tautas deputātu sapulcē pieņemto Aicinājumu LPSR Augstākajai Padomei un Latvijas tautai. Pēc sapulces saņemtie viedokļi ir saglabāti Latvijas Valsts arhīva Augstākās Padomes fondā.
– Un cik bija “par” balsu, kas tika iesūtītas vēlāk?
– To es nevaru pateikt. Saraksti arhīvā gan ir, bet neviens nav pētījis un visus saskaitījis. Tagad, gatavojoties šīs sapulces 25 gadu jubilejai, konstatējām šādu faktu.
Ir precīzi zināms, cik tajā laikā deputātu varēja būt – vietējo tautas deputātu (pilsētu, rajonu, ciemu) mandāti varēja būt 14 586 cilvēkiem, PSRS tautas deputāti – 52, un uz 21. aprīli bija ievēlēti 184 Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāti (vēl 17 vēlēšanu apgabalos notika atkārtotas vēlēšanas 29. aprīlī). Bet tas nenozīmē, ka tik daudz cilvēku arī bija “Daugavas” stadionā. Turpretī, piemēram, Alfrēds Rubiks, pat neraugoties uz likumu, tobrīd bija ievēlēts visos trijos līmeņos – PSRS, Latvijas PSR AP un Rīgas pilsētā, ko viņš atstāja, jo likums to neatļāva, taču 21. aprīlī viņam bija trīs mandāti. Nav arī precīzi izpētīts, cik no tiem 14 586 mandātiem bija aizpildīti, tas ir, cik bija ievēlēti vietējās padomēs, jo daudzviet notika atkārtotas vēlēšanas, citur notika pat vairākās kārtās. Tomēr šis skaitlis – 8086 un attiecīgi “par”, “pret” un “atturas” balsojušie parāda kopainu, tāpēc izteikt spekulatīvus apgalvojumus, ka, lūk, no 13 tūkstošiem tikai astoņi nobalsojuši par Aicinājumu, nav pareizi.
– Kas “Daugavas” stadionā notika tālāk, kad deputāti bija nobalsojuši?
– Tad sākās mans un pārējo tehnisko darbinieku “laiks”. Es biju darba grupā un vadīju Tehnisko biroju, kas atradās augšā tribīnēs. Mēs birojā saskaitījām gan ieradušos deputātus atbilstoši mandātiem, gan nobalsojušo skaitu. Saziņa ar sapulces prezidiju notika pa telefonu. Tāsdienas bildēs redzams, ka sapulces vadītājiem uz galda priekšā stāv balts telefons, tāds mums bija arī augšā birojā.
Šādā stadionā organizēt balsošanu nenācās viegli, bet jau iepriekš bija precīzi izdomāta sistēma – katrai delegācijai bija tā sauktais kurjers, kurš paņēma no delegāciju vadītājiem aizpildītos protokolus un nogādāja pie mums, tagad teiktu: uz mobilo biroju. Protams, toreiz tik lepni nesaucāmies, taču mums tur bija atvests gan dators, gan milzīgs printeris un smags kopētājs, ja nu pēkšņi ievajagas. Protokolus mums atnesa kurjeri – avīžzēni un meitenes ar sarkanām cepurītēm galvā. Tādas bija arī tehniskajiem darbiniekiem, un uz sapulces 25 gadu atceres konferenci mēģināšu sameklēt savējo.
Darba scenārijā rakstīts: kamēr skan mūzika, birojs skaita balsis no protokoliem. Un mēs arī saskaitījām visus astoņus tūkstošus.
– Ar to arī viss beidzās un sapulce izklīda vai arī saviļņojums bija tik liels, ka gribējās vēl palikt kopā?
– Sapulce pieņēma vēl otru dokumentu – rezolūciju par atbalstu Lietuvai un Igaunijai, ko nolasīja deputāts no Rēzeknes Osvalds Zvejsalnieks. Jāpiebilst, ka savu apsveikuma telegrammu Latvijas deputātu sapulcei bija atsūtījis arī Igaunijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs Arnolds Rītels.
Sapulces noslēgumā runāja Dainis Īvāns. Tad visi kopā nodziedājām Latvijas himnu, un ar to arī pasākums beidzās – cilvēkiem bija jātiek mājās, jo gaidīja lauku darbi, toreiz jau mazdārziņos sējām visu iespējamo un katrs pats pildīja savu pārtikas programmu, turklāt lielākā daļa sapulces dalībnieku bija atbraukuši organizēti. Vienīgi daži deputāti vēl uzstājās pēc sapulces rīkotajā preses konferencē.
– Kā jums pašam iegūlis atmiņā 21. aprīlis pirms 25 gadiem?
– Tā bija ļoti skaista diena, spīdēja saule, kokiem vēl lapu nebija, taču laiks bija silts.
Parasti cenšamies no tiem laikiem un daudzajiem notikumiem atcerēties labo un jauko, kas bijis, un cilvēka atmiņa jau tāda ir, ka slikto un grūto aizmirstam. Arī par 21. aprīli, kas nebija tikai skaisti svētki vien, jo darbojās pretvara. Sākot ar šo dienu, PSRS uzsāka Lietuvas blokādi un Mažeiķiem vairs nepiegādāja naftu, tāpēc privātmašīnas palika bez benzīna. Tā tas turpinājās kādas desmit vai vairāk dienas, līdz pamazām atsāka uzpildīt noteiktu litru skaitu.
Tolaik notikumi sekoja cits citam – Vislatvijas deputātu sapulce notika sestdienā, bet nākamajā dienā, svētdien, tika dibināta deputātu grupa “Sojuz”, ko izveidoja uz Interfrontes un rubikiešu platformas. Tomēr 4. maijā Augstākā Padome pieņēma Neatkarības deklarāciju, un šajā Latvijas Republikas neatkarības pamatdokumentā ir arī atsauce uz mūsu 21. aprīļa Aicinājumu.
– Vai jūs, vecie Tautas frontes cīņubiedri, satiekaties arī pēc gadiem un ko pats tagad darāt?
– Šobrīd strādāju Medicīnas vēstures muzejā un nodarbojos arī ar grāmatniecības sfēru un Tautas frontes lietām. Domāju, ka Tautas frontes laiks ir ļoti nozīmīgs Latvijas jaunāko laiku vēstures periods, kurā jau tagad ir daudz neskaidrību un kur nu vēl pēc gadiem. Kaut vai par vienu tādu mazu bruģakmenīti ceļā uz neatkarības atjaunošanu kā šo sapulci 1990. gada 21. aprīlī...
Ar senajiem tautfrontiešiem satiekamies diezgan regulāri. Plašākā lokā tie ir vairāki oficiālie saieti, un ironiski var teikt, ka “ieslēdzies piecgažu posms”, jo satiekamies ik pēc pieciem gadiem – pirms trim gadiem atzīmējām ceturtdaļgadsimtu pirmajām demonstrācijām, tad Tautas frontei un “Baltijas ceļam”, šogad aprit 25 gadi vēsturiskajam 4. maijam, tad sekos tādi paši cipari barikādēm un pučam un jau drīz atkal varēsim svinēt trīsdesmitgadi tiem pamatnotikumiem, kas šajā posmā bijuši. Tiekamies arī šaurākā lokā ar tiem, ar ko toreiz kopā strādājām. Tā jau ir mūsu dzīve, ne tikai atmiņas, bet diemžēl daudzu vairs nav mūsu vidū, aizgājis Arturs Dudurs, Guntis Beņķis, vairāki deputāti, kas darījuši daudz laba un vajadzīga.
– Kā jums šobrīd ikdienā visvairāk pietrūkst no tiem laikiem?
– Kopības izjūtas, ko tagad rada vien atsevišķi uzviļņojumi, kad skatāmies kādus vecus kadrus vai tiekamies. Bet, ja man jautā, vai es gribētu vēlreiz to piedzīvot un tā darboties, būtu ļoti grūti atbildēt, jo tādā saspringtībā kā šie daži gadi cilvēks nevar dzīvot ļoti ilgi. Deviņdesmito sākumā man bija mazāk par 25 gadiem, bet es jutos daudzreiz vecāks – notikumu gūzma bija tik milzīga mums visiem, ka cilvēki vienā gadā izdzīvoja daudzus.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017