Rīga 9°C, apmācies, iespējams lietus, A vējš 3m/s
Pirmdiena, 2024. gada 06. maijs 06:45
Vārda dienas: Didzis, Gaidis
Pašvaldību loma Latvijas valstiskās neatkarības iegūšanā un atjaunošanā līdz šim nav pietiekami novērtēta, kaut gan nacionālās identitātes attīstībā un nacionālas valsts izveidošanā tā ir likumsakarība, kas bija pazīstama jau ilgi pirms Latvijas valstiskuma nodibināšanas. Tā izrietēja no citu nacionālo valstu dibināšanas pieredzes 19. gadsimta otrajā pusē. Augsta pašvaldības līmeņa esamība bija arī latviešu tautas pirmās Atmodas nosacījums. Tauta, kuras rīcībā nav reālu pašpārvaldes elementu, nemaz nespēj sasniegt augstu nacionālās pašapziņas pakāpi. Tas pats attiecas uz nacionālās valsts izveidošanās periodu.
Tikpat nozīmīga loma pašvaldībām bija arī trešās Atmodas posmā. Pirms 1990. gada valstiskās neatkarības atjaunošanai tika izmantoti vairāki pamatojumi.
Galvenais no tiem balstījās uz starptautisko tiesību principiem. Lai paskaidrotu gan sabiedrībai, gan starptautiski 1940. gada agresijas rezultātā zaudētās varas atjaunošanu, tika skaidrots, ka Latvija de jure nekad nav beigusi pastāvēt, ka tās okupācija bija nelikumīga un līdz ar to nekādi PSRS vai nacionālsociālistiskās Vācijas lēmumi nav Latvijai saistoši. Tika izvēlēts juridiskais pamatojums, ka 1922. gada Satversme joprojām ir spēkā.
Tomēr būtiska loma bija arī tautas mandātam. Vajadzīgais mandāts tika iegūts pašvaldību deputātu sapulcē.
1989. gada decembra pašvaldību vēlēšanas kļuva par pirmajām vēlēšanām kopš 1934. gada 15. maija valsts apvērsuma, kad vairākpartiju apstākļos atkal tika ievēlēti tautas pārstāvji. Tām sekoja Augstākās Padomes vēlēšanas martā. Pašvaldību vēlēšanās no tālaika 600 pašvaldībām tikai trijās uzvarēja Interfronte, pārējās pašvaldībās ar lielāku vai mazāku pārsvaru uzvarēja un priekšsēdētāju vietas ieguva LTF kandidāti.
Lai pastiprinātu Latvijas Republikas atjaunošanas leģitimitāti, ne tikai latviešu tautai (kurai šaubu toreiz nebija), bet arī starptautiskajā kontekstā bija vēlama tautas nobalsošana. Okupācijas armijas klātbūtnē un PSRS funkcionāru vadībā aprīlī tas nebija iespējams. Taču “perestroikas” darbinieki, kas cerēja saglabāt varu, īstenojot vispirms vietējās vēlēšanas, bet vēlāk sarīkojot nacionālās (sākotnēji – LPSR Augstākās Padomes vēlēšanas), kļūdījās – vietējā vara jau bija tautas rokās.
Tāpēc bija iespēja paust visā Latvijā ievēlēto tautas deputātu viedokli, sasaucot sapulci “Daugavas” stadionā 1990. gada 21. aprīlī. Šajā sanāksmē tika pieņemts dokuments, kurš uzdeva jaunievēlētās LPS Augstākās Padomes deputātiem jau pirmajā sēdē neatliekami atjaunot Latvijas valstisko neatkarību. Šīs vēsturiskās sapulces lēmums izmantots 4. maija Neatkarības deklarācijas tekstā, turklāt skaidri norādot uz 21. aprīļa sapulces mandātu (LPSR Augstākā Padome, 1990).
Mandāts, ko pašvaldības deva valsts atjaunošanai, ir neapšaubāms. Lai arī kā centrālisti nenopūlētos apgalvot pretējo, hronoloģiski pašvaldības ir sākotnējā vara, kas sekmēja un ietekmēja valstiskuma izveidošanu un atjaunošanu.
Decentralizēta tautas vara pārejas periodā
Pēc uzvaras 1990. gada Augstākās Padomes vēlēšanās Ivars Godmanis tika iecelts par Ministru Padomes priekšsēdētāju, paņēma līdzi no Tautas frontes darbiniekiem savu padomnieci Ilzi Cielavu un devās uz darbu. Viņu sagaidīja iepriekšējās – komunistu valdības darbinieki, kuri piepildīja Ministru Padomi, valsts pārvaldes iestādes un tiesas. Turpināja darboties Latvijas Komunistiskā partija, un aptuveni 500 karabāzēs bija izvietots PSRS okupācijas karaspēks. Latvijā turpināja darboties okupācijas varas specdienesti, PSRS funkcionāru rokās bija represīvās struktūras. Uz sanāksmēm PSRS laika nomenklatūras vadībā pulcējās Interfronte. Kā pārvērst uzvaru vēlēšanās par faktisko varu?
Talkā nāca vecās nomenklatūras kļūda. LPSR Augstākā Padome pieņēma likumu, kas paredzēja pašvaldību vēlēšanas pirms Augstākās Padomes vēlēšanām. Pārbūves konstruktoriem tolaik bija ilūzija, ka vietējās vēlēšanas notiks līdzīgi iepriekšējām, kurās pie varas nonāca nomenklatūras pārstāvji. Patiesībā vēlēšanu rezultāti izrādījās citādi.
Balsošana notika vienmandāta apgabalos. Viena kandidāta esamība bija liels retums, lielākoties piedalījās divi kandidāti – no LTF un no Komunistiskās partijas. Dažkārt piedalījās arī Interfronte. Pastāvot konfrontācijai starp Interfronti un Latvijas PSR Komunistisko partiju, no vienas puses, un Latvijas Tautas fronti, no otras, vēlētāju izvēle bija par labu Tautas frontei. Izņēmums bija trīs teritorijas – Daugavpils, Rēzekne un Rīgas Ļeņingradas (tagad – Kurzemes) rajons.
Liela daļa no valdības darbiniekiem, pat no PSRS armijas virsniekiem bija gatavi strādāt kopā ar tautu. Taču katrs no viņiem ar šo darbošanos kopā varēja iedomāties jebko. Tautas frontes atbalstītājiem bija skaidrs, ka jāatjauno Latvija. Bet kāda Latvija?
1989. gada pašvaldību vēlēšanas bija otrā iespēja vēlēt Latvijas teritorijā kopš 1934. gada 15. maija valsts apvērsuma. Iespēja piedalīties reālās vairākpartiju vēlēšanās vēl bija jaunums. PSRS laiku “vēlēšanās” bija tikai viena izvēle, turklāt balsu skaitīšana novērsa jebkuru neparedzētu iznākumu. Vēlēšanu dalībnieki varēja balsot, kā vēlas, taču balsu skaitītāji uz Maskavu nodeva valdībai vēlamo rezultātu.
PSRS impērijas un tās satelītvalstu sabrukuma laikā joprojām dominēja centralizācija. Pēc uzvaras vēlēšanās vairumā valstu nomainīja galvu, bet ķermenis palika tas pats vecais. Latvijai palaimējās ar citu risinājumu – decentralizāciju. Bija iespēja pirms nākamā parlamenta izveidošanas pārņemt reālu varu uz vietām. Tā bija pašvaldību vara, kas tika iegūta 1989. gada decembra vēlēšanās.
1989. gada vietējo tautas deputātu padomju vēlēšanās izvēle notika saskaņā ar vienīgo toreiz aktuālo jautājumu – neatkarīga Latvija vai PSRS. Otro reizi kopš 1934. gada valsts apvērsuma notika īstas vēlēšanas (iepriekšējās bija PSRS Tautas deputātu kongresa vēlēšanas). Vēlētāju atbilde bija tikpat skaidra kā iepriekš – tauta vēlas neatkarību.
Sākums nozīmēja politisko decentralizāciju. Tautas fronte bija uzvarējusi vēlēšanās un tai bija vara. Taču sistēma vēl nebija mainījusies. Šai sistēmai bija divas galvenās pazīmes:
pašvaldības 1990. gadā vēl darbojās daudzpakāpju budžeta apstākļos. Tagad nav viegli iedomāties, ka “neatkarīgas valsts” budžets bija PSRS budžeta sastāvdaļa. Izmaiņas budžetā finanšu ministrs Siliņš brauca saskaņot uz Maskavu. Budžeta sastādīšana vēl bija izpildkomiteju pārziņā;
padomes loma vēl bija vairāk politiska nekā administratīva vai ekonomiska. Darbu vadīja izpildkomiteja, kas pēc inerces darbojās nozaru ministriju vadībā, taču pakāpeniski arvien lielāku lomu ieguva padomes.
Reāla decentralizācija nepastāv, ja nelikvidē šīs abas totalitārismam raksturīgās pazīmes. Ne velti centralizācijas piekritēji vairākkārt ir centušies abas minētās pazīmes atjaunot, iesniedzot attiecīgus priekšlikumus likumā “Par pašvaldībām”. Tomēr sākotnēji, lai padarītu Latvijas neatkarību neatgriezenisku, Tautas fronte veicināja lielas varas daļas pāreju pašvaldību rokās.
Deklaratīvas normas, ka pašvaldībām esot liela vara, PSRS sabrukuma periodā tika pieņemtas visās bijušajās PSRS republikās un visās PSRS satelītvalstīs. Taču reti kur tās tika reāli ieviestas, atradās dažādi aizbildinājumi (nepietiekama prasme, līdzekļu trūkums, neatliekamas valsts vajadzības, neiespējamība uzticēties vietējai varai u.tml.). Patiesais iemesls bija centrālās valdības nevēlēšanās izlaist publisko finanšu kontroli no savām rokām. Latvijā Godmaņa pirmā valdība tomēr atdeva kontroli pār būtisku finanšu daļu pašvaldībām un darīja to apzināti.
Tika īstenoti divi izšķiroši pasākumi – finanšu decentralizācija un atteikšanās no daudzpakāpju budžeta, aizstājot daudzpakāpju budžetu ar autonomu budžetu sistēmu, kurā katrs budžets atbilst savai, atšķirīgai politikai.
Finanšu decentralizāciju pavadīja funkciju decentralizācija. Toreiz pašvaldības pārņēma pirmsskolas, pamata un vidējo izglītību pilnībā, pašvaldību atbildībā bija primārā un sekundārā veselības aprūpe. Bijušo PSRS laika funkcionāru pārziņā bija atstāts minimāls kompetenču daudzums.
Galvenā īpatnība tālaika Latvijas modelī bija centralizēto normatīvu neesamība. Toreiz bija saprotams, ka jebkuru centralizēto normatīvu noteikšana potenciāli sadārdzina izmaksas. Lemjot konkrēti, risinot precīzi definētas un problēmas, kas attiecas uz konkrētiem iedzīvotājiem vai uzņēmējiem, var atrast lētāko, pieejamajam naudas daudzumam arī kvalitatīvāko risinājumu. Šī īpatnība izrietēja arī no veco, PSRS likumu neatzīšanas. Kaut arī valsts vara aicināja vecos likumus ievērot (kamēr nav jaunu), pašvaldības centās pašas pieņemt lēmumus, kas derīgi reālajā situācijā.
Demokratizācijas veicināšana un iegūtās brīvības aizstāvēšana
Latviešu tautas trešajai Atmodai bija nacionāli demokrātisks raksturs. Tai bija divas vadlīnijas – nacionālā (rūpes par mazās latviešu tautas izdzīvošanu) un demokrātiskā (totalitārā sistēma bija ļaudīm tiktāl apnikusi, ka cilvēki kā svaigu gaisu vēlējās pārmaiņas).
Vēlēšanu rezultāti parādīja, ka vecā vara ir apnikusi visiem. Rīgas pilsētas Ļeņingradas rajonā, kurā piedalījos vēlēšanās kā LTF kandidāts, mēs ieguvām 36% balsu, kaut arī latviešu bija ievērojami mazāk – 21%.
Totalitārismā varas piramīda balstās uz ideoloģiju. Totalitāristiem pasaule nav krāsaina – tā redzama vai nu baltā, vai melnā gaismā. Vienīgā patiesība tiek mācīta, sākot ar bērnudārzu, un turpināta visur un vienmēr. “Smadzeņu skalošana” tika veikta netalantīgi un sistemātiski. To papildināja bailes. Kaut arī “pārbūves” laika paaudze ar ekstrēmo boļševismu vairs nesadūrās, tomēr pret tautu vērstais genocīds nebija aizmirsies – ja ne apziņā, tad vismaz zemapziņā.
1989. gada pašvaldību vēlēšanās uzvarēja antikomunisms. Sabiedrībā ilgi bija krājies negatīvisms pret esošo sistēmu, kura galu galā pati sevi noveda līdz bankrotam. Gan LTF, gan LNNK ietvaros arvien reljefāk izvirzījās trīs uzdevumi:
1) deokupācija (PSRS armijas izvešana);
2) dekolonizācija (PSRS gados mērķtiecīgi ievesto kolonistu skaita mazināšana);
3) demokratizācija (demokrātiskas, pirms apvērsuma Latvijas Republikas atjaunošana).
Pēc 1989. gada vēlēšanām, kad LTF Domē pieauga pašvaldību deputātu līdzdalība un ietekme, šai “3d” formulai tika pievienots ceturtais uzdevums:
4) decentralizācija (varas tuvināšana pilsoņiem).
Pirmajam uzdevumam bija skaidra praktiska nozīme. Kamēr šeit paliks Lielā Tēvijas kara uzvarētāji (faktiski Otrā pasaules kara uzsācēji – agresori), tikmēr izkļūt no “ļaunuma impērijas” nebūs iespējams. Vēsturiskajā perspektīvā pēc 25 gadiem tas ir redzams pat skaidrāk nekā toreiz.
1989. gadā pašvaldībām bija būtiska loma Krievijas armijas izvešanā. Latvija bija pārpildīta ar visdažādākajām karabāzēm. Tajās mitinājās un trenējās pašvaldību un Latvijas Augstākās Padomes vēlētāji, ar kuriem vajadzēja uzturēt kontaktus ik dienu vairāku gadu garumā. Vajadzēja likt saprast, ka šeit ir Latvija, un tajā pašā laikā – nenovest situāciju līdz konfrontācijai.
Otrais uzdevums bija izpildāms tikai daļēji. Cilvēki bija šeit iedzīvojušies, izveidots daudz jaukto ģimeņu. Par vardarbīgiem pasākumiem nevarēja būt ne runas. Šobrīd mēs redzam, pie kādām sekām ir noveduši mēģinājumi veikt etniskas vai reliģiskas deportācijas citos pasaules reģionos. Paldies Dievam, Latvijā nekas tamlīdzīgs nav noticis.
Vārdos demokratizāciju 1990. gadā ieviest bija viegli. Pēc LTF uzvaras pašvaldību vēlēšanās strauji pieauga tautas pašapziņa. Mode mainījās. Marksistiski ļeņiniskās filozofijas pasniedzēji kļuva par nacionālisma ideologiem, Komunistiskās partijas vēstures pasniedzēji sāka dēvēt sevi par politologiem, padomju laika juristi sāka interpretēt Satversmi un stingri iestājās par demokrātiskiem tiesību principiem, partijas un komjaunatnes funkcionāri kļuva par baņķieriem un jaunveidojamo politisko partiju finansētājiem.
Secinājumi
Pašvaldības kā hronoloģiski sākotnēja vara ietekmēja gan Latvijas Republikas izveidošanu 1917.–1918. gadā, gan tās valstiskās neatkarības atjaunošanu 1990.–1991. gadā.
Pašvaldības nodrošināja tautas varu un sākotnējo sabiedrisko kārtību valstiskās neatkarības atjaunošanas gaitā.
Pašvaldības kļuva par vienu no nevardarbīgās pretestības organizatoriem 1991. gadā.
Pašvaldības īstenoja galvenos administratīvos un sociāli ekonomiskos pārveidojumus, kas nostiprināja iegūto valstisko neatkarību.
Pārejas periods pierādīja, ka ir iespējama pašvaldību efektīva darbība ar minimālu normatīvo regulējumu, balstoties uz nelielu likumu skaitu un pašvaldības patstāvīgi pieņemtiem lēmumiem.
Efektīvu pašvaldību attīstību un līdz ar to arī valsts sociāli ekonomisko attīstību kavē no totalitārisma aizgūtās vērtības un aizspriedumi, tādējādi novājinot arī valsti.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017