Rīga 9°C, apmācies, iespējams lietus, A vējš 3m/s
Pirmdiena, 2024. gada 06. maijs 07:38
Vārda dienas: Didzis, Gaidis
Imanta Ziedoņa runa deputātu saietā “Daugavas” stadionā 1990. gada 21. aprīlī
Jāatjauno izlaupītā Latvija. Pie tam jāatjauno laupītāju līdztiesīgā klātbūtnē. Tāda ir šodienas situācija: laupītāji slēpjas aiz tautu draudzības melīgi iestrādātā lozunga un cenšas pēc parlamentāra koleģiālisma. Vajātāji tēlo vajātos. Un vēl sūdzas Eiropas demokrātiskajai domai, ka lielā un bezkaunīgā Baltija grib apspiest mazītiņo Krievijas impēriju. Zilonis, iekāpis ar vienu kāju skudru pūznī, taurē visai pasaulei, ka skudru majoritāte – šis skudru miljons – dzeļ, kož un apspiež zilonisko mazākumu. Un zilonis pieprasa savai ziloņa kājai parlamentāras tiesības. Un mums nu jārēķinās ar starptautisko tiesību normām, jānomāc savs pašaizsargāšanās instinkts un jāsāk koleģiālas, parlamentāras, savstarpējas cieņas pilnas sarunas ar ziloni. Citādi zilonis piedraud: ja skudras čurās viņam uz kājas, viņš darīs to pašu ar skudrām. Viņš arī tā darīs! Vēl vairāk: viņš liks tām čupu virsū. Mums ar to jārēķinās. Mēs esam jau to piedzīvojuši. Mēs vēl tagad dzīvojam Latvijā, kurai jau vairākkārt zilonis ir licis savu čupu virsū. No tā sagruva, sapuva tūkstošiem skaisto latvisko lauku sētu, nolūza baznīcu torņi, ielūza muižu un piļu jumti, aizauga tīrumi, mežsaimnieki nocirsto skaisto priežu silu un egļu vēru vietā sāka atskaitīties ar alkšņainiem krūmājiem. Mūsu skaistās lauku ģimenes pārvērta par bēgļiem, migrantiem pašu zemē. Par klaidoņiem pašu zemē. Iznīcināja mūsu arāju zirgus. Iznīcināja mūsu šķirnes govis – Latvijas brūnās – izcilu eksterjeru pasaules lopkopībā. Noindēja irbes, noindēja rubeņus, noindēja griezes, paipalas un sienāžus, ieblietēja zemē un nosmacēja mūsu sliekas. Un mums sāka dzimt kropli bērni. Jo tēvi no bezjēgas bija sākuši pārlieku dzert. Šī bezjēgas dzīve, bezjēgas pasaule nodzirdīja pāris latviešu paaudzes, bet nākošās pāris paaudzes kļuva inerti vienaldzīgas pret apkārtējo vidi un kļuva par melomāniem.
Šī manis tēlotā pasaule nav pārspīlēta, tā pastāv vēl joprojām. Tā vēl ir mūsu šodiena. Vēl joprojām tautas ģenētika ir alkohola un narkomānijas piegānīta, vēl joprojām ir daudz valstiska izbīļa pilnu latviešu, “valsts baiļu” pilnu izbiedēto, kuri vairīsies no tautas kopu lietu lemšanas. Vairīsies nevis tāpēc, ka viņi stāvētu pāri politikai aiz humanitārās gaumes vai reliģiozā spēka, bet tāpēc, ka baidās no varbūtējām represijām, ir iebiedēti. Un neviena cita ideja nevar mums izgaisināt šīs šaubas un bailes kā tikai neatkarības ideja. Valstiskās neatkarības ideja ir vienīgais kopsaucējs, pie kura nonāks, ja nav nonākuši, visi loģiski un saprātīgi domājošie Latvijas pilsoņi: gan īstenie etniskie latvieši, gan mūsu tautas dzīves izpratnē ieaugušie cittautieši, gan arī tie, kas varbūt neapgūs latvisko dzīvesveidu un paliks savā cittautībnieka kultūrā, bet cieņā sadzīvos ar vietējo kā savdabīga sporādiska kultūra.
Tikai neatkarības ideja var Latvijas tautām nodrošināt kultūru, kulturālu dzīvi un pārticību.
Interfrontes masu demonstrācijas ir neslēpti rijīgas, tās prasa desu un krējumu, dzīvokļus un amatus pie dzīvokļu sadales, amatus tirdzniecības sistēmā. Ja šodien uz ielas redz cilvēku importa apģērbā, tad tas nav latvietis, latviešiem nav pieejama importētā prece, tā tiek izpirkta jau noliktavās, kuru pārziņi nav latvieši. Tā ir tranu politika, kas izēd mūsu nacionālo ienākumu. Tas notiek visādi. Mazumā un lielumā. Ir piesavinātas mūsu lielo ostu jaudas, ir atsavināta piekrastes zvejniecība, it kā robežapsardzības vārdā, gripas epidēmijas laikā mūsu medikamentu limits steidzas uz Ļeņingradu, atstādams pašus Rīgas bērnus gripas varā. Mūsu ķīmiķi izstrādā pasaulē slavenas zāles, medikamentus, bet mēs paši tos nevaram iegādāties: valūta par pārdotajām licencēm nonāk centra bankās.
Mēs braucam uz Sibīriju – ceļam lielās komunisma celtnes (Tjumeņstroij) un vedam savus būvdēļus uz taigu, uz mūžamežu zemi līdzi no Latvijas. Mēs plēšam vecaines un paši aizlaidām ciet Latgales, Dundagas un Īles tīrumus. Mūsu sudraba lati no Anglijas bankām ir Maskavas piesavināti. Mūsu mecenāta Morberga Universitātei ziedotie sudraba tūkstoši ir piesavināti un pazuduši. Mūsu skaņu plašu fondi iznīcināti. Mūsu grāmatas Valsts bibliotēkā sapūdētas. Mūsu sarkano strēlnieku piemiņa arī tiek sapūdēta slēptajos arhīvos, bet mūsu leģionāru lielais vairākums, kas cerēja ne uz ko vairāk kā tikai uz Latvijas neatkarību, tiek apsaukāti par fašistiem.
Vai interfronte mums nodrošinās latviešu atgriešanos Latvijā – no Tjumeņas, no Baškīrijas, no pārkrievotajām latviešu kolonijām? No Austrālijas, no Jaunzēlandes, no Kanādas, no Anglijas, Zviedrijas, Brazīlijas? Tur ir mūsu bērni, tie ir skaisti un gudri, pasaules izglītību baudījuši mūsu tautieši, kuri vairs nerunā latviski, bet kuriem ir Latvijā dzīvojušo vecmāmiņu un vecvecmāmiņu acis un latviskā darba dziņa. Un latviski viņi nerunā ne jau tāpēc, ka viņi būtu sveši mūsu tautai, bet tāpēc, ka viņu vectēvi tika aizbaidīti no pašu zemes – Sibīrijas un nāves bailēs. Es esmu izbraucis pasauli un saticis trimdas latviešus visos kontinentos – saticis arī daudz nīgru un niknu cilvēku, arī atriebīgi piekasīgus, bet ir jāsaprot, ka tie ir vīri, kurus okupācija, dubultā okupācija vardarbīgi atrāva no līgavām, no jaunajām sieviņām un bērniem – viņi vientulībā un mokās trimdā nodzērās, viņi visu mūžu rija asaras uz iekšu. Tāpēc viņi ir nežēlīgi sāļi un rūgti. Lielākā daļa no viņiem jau guļ pasaules kapos. Taču viņu jaunākie tautasbrāļi ir pasniedzēji pasaules universitātēs – gandrīz katrā Amerikas universitātē ir pa kādam Baltijas izcelsmes profesoram. Šim pasaules rūdītajam un izglītotajam intelektam ir jāatgriežas – taisnības un cilvēcības vārdā – atkal dzimtenē. Tam, kas vēl nav pazaudēts. Ir vērtības, ko nevar mums atmaksāt ne Gorbačovs, ne Rižkovs ne ar kādiem miljoniem, 33 miljoni no Lietuvas par brīvību? Un varbūt tikpat no Latvijas? Bet cik maksā 200 tūkstošu trimdas latviešu intelektu, kas atņemti Latvijai un atrodas tagad Rietumos? Un cik maksā tas vergu darbs Vorkutā un Džezkazganā, pie Belomorkanāla – kas samaksās par vilkaču un vilku apgrauztajiem nomocīto latviešu kauliem? Kas samaksās par ciet aizaudzēto Latvijas aramzemi un par iznīcinātajām Latvijas upēm, noraktajiem Latvijas kalniem? Par pārkrievoto Latgali?
Šī ir tikai mītiņa runa. Parlamentā mēs strādāsim profesionālāk, bezkaislīgāk. Bet lai atceramies! Lai atceramies to arī parlamentā, lai neaizmirstam balsojot! Ka šī centrālā centriskā vara ir blēdīga. Ka nav pašlaik spēka, kas garantētu godīgu PSRS politiku. Visai pasaulei tik simpātiskā prezidenta vara arī to nevar mums garantēt – gan pats prezidents ir šovinistiski iekšpusīgi un ārpusīgi iekrāsots, gan prezidenta padome pati apjukusi no revolucionārās situācijas pati savā tautā: Maskavā, Sibīrijā, visā Krievijā. Nav spēka, kuram būtu tāds spēks, ka mēs uz to varētu paļauties.
Bet ir mūsu pašu spēks. Kas ir lasījis romānu par Pelēkā zirga, Sarkanā zirga un Melnā zirga auļiem pār mūsu zemi, tie zina, ka zeme ir neuzvarama, ja tā dzīvo ar tautas taisnību un patiesību.
Bet es negribu ne sevi, ne jūs baidīt ar pastardienu, badu un mēri. Mēs esam strādīga tauta. Un pasaule ir ieinteresēta mūsu darbā. Vienas paaudzes laikā mēs atdzīvosimies. Jo mums ir taisnība.
Es gribu teikt, ka bez Latvijas valstiskās neatkarības Latvijas kultūrvide cilvēciskā kvalitātē nav sakopjama. Un es jūs lūdzu nevienādot kultūru tikai ar subsidēto kultūru – ar budžeta kultūru: teātri, kino, izstāžu zālēm un koncertiem. Tā ir centralizētā kultūra, ar kuru var diezgan veiksmīgi un diezgan fiktīvi atskaitīties. Bet bez tās pastāv vēl – tik tiešām to tā var saukt – vides kultūra. Un vides kultūra ir mūsu katra. Mūsu ikviena. Jo ikvienam mums ir vide. Un te fiktīvi atskaitīties nevar. Bet, kamēr pastāv vidi postoša, izlaupoša, ekspluatējoša politika, postoši kaimiņi, mēs nama trepju telpā majoliku – kā tas ir bijis – atjaunot nevarēsim, mums būs jāapmierinās ar izdauzītām vitrāžām, sabojātu, nelatviski samocītu savu administratoru valodu, ar izbradātiem pagalmiem un nobendētiem pagalmu kokiem. Latvijas skats ir sabojāts. Posts nav atvairāms ar pārveides solījumiem. Mums nav laika gaidīt, ka mūsu draugs migrants pāraugs. Pa to laiku mūsu tautas kultūras potences jau var būt izsīkušas. Mums nav laika gaidīt, lai zilonis, kas iekāpis skudru pūznī, iemācītos skudru darba likumus. Vēl jo vairāk tad, ja zilonis ir atsacījies mācīties skudru valodu.
Vai mēs varam zilonim piedot? Jā, vienīgi tad, ja zilonis atzīst, ka viņš ir klibs un skudru pūznī ieklibojis aiz savas nepareizības. Nepareizība var būt pašā kājā, nepareizība var būt arī kādā no ziloņa smadzeņu puslodēm.
Kamēr pastāv šī ziloņa kājas nepareizība, tikmēr skudru mājas kultūra ir apdraudēta.
Tagad ziloņa kāja meklē savas autonomijas iespējas skudru pūznī. It kā kāja varētu būt autonoma! Augšā taču ir ziloņa galva, kas viltīgi mirkšķina ačeles vai klapē ar ausīm!
Zilonis ir. Pagaidām mums jāizdod skudru valodas mācību grāmatas ziloņiem. Jo ziloņi skudras vaino, ka tās nav līdz šim pietiekošā daudzumā izdevušas mācību grāmatas ziloņiem. Es tikai gribētu teikt, ka ziloņi nav ne iemācāmi, ne pamācāmi, ne pārmācāmi. Tie gluži vienkārši mums ir par lieliem.
Mums ir vajadzīga valstiskā neatkarība.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017