Rīga 10°C, apmācies, iespējams lietus, A vējš 4m/s
Pirmdiena, 2024. gada 06. maijs 13:02
Vārda dienas: Didzis, Gaidis
Vācot materiālus par 1990. gada 21. aprīļa ievērojamā notikuma atspulgiem tā dalībnieku atmiņās, pierādījās labi zināmais – vinnē tie, kuri nav bijuši par slinku kaut ko pierakstīt, pat sīkas un šķietami mazsvarīgas epizodes palīdz vērst krāsaināku un daudzšķautņaināku to dienu ainu. Diemžēl lielākais vairums no mums apmierinās vien ar pārliecību – kaut ko tik saviļņojošu nav iespējams aizmirst! Bet izrādās, ka ir gan. Klājas un uzslāņojas jauni, nereti vēl neaizmirstamāki notikumi, izdzēšot iepriekšējā pēdas. Protams, pa visiem kopā jau atmiņu un emociju tīne pielocīta diezgan raiba, tomēr visbagātākais krājums izrādījās pašam gados vecākajam atmiņu restauratoram – siguldietim Aivaram Janelsītim, kurš novembrī, ņiprs un darbīgs kā vienmēr, atzīmēja jau 85 gadu jubileju.
Šis nu ir gadījums, kad prāvo gadskaitli nav vajadzības slēpt. Protams, gadu virknē īpaši nozīmīga bijusi līdz šim Latvijā nepārspētā Siguldas slavenā trošu vilcieniņa iecere un īstenošana 1969. gadā, aicinot talkā speciālistus no Čiatūras Gruzijā. Aivars Janelsītis joprojām ir aktīvs LPS Tehnisko problēmu komitejas dalībnieks, cītīgs žurnāla “Logs” līdzautors. Tieši viņa novadpētnieka “gēns” mudinājis saglabāt daudzu notikumu liecības, arī savā dzīvē. Un viena no šīm liecībām saistās arī ar 21. aprīli “Daugavas” stadionā. Siguldas nenogurdināmais patriarhs un Goda pilsonis plašu publikāciju sagatavoja nozīmīgā notikuma ceturtdaļgadsimta atcerei LR Zinātņu akadēmijas veidotajam krājumam. Tomēr gribētos publiskot vēl dažus emocionālus atmiņu zibšņus no sarunas mūsu žurnāla redakcijā.
AIVARS JANELSĪTIS, rosīgs un aktīvs pensionārs, novadpētnieks, 1990. gadā – Siguldas pilsētas Tautas deputātu padomes priekšsēdētāja vietnieks:
– Centrālās tribīnes bija paredzētas Augstākās Padomes deputātiem, kā arī Rīgas vietējo pašvaldību deputātiem. Spēku samērs starp Tautas fronti un Interfronti galvaspilsētā bija visai bēdīgs, sevišķi Ļeņingradas rajonā. Ne visi brīvās Latvijas pretinieki vēlējās publiski demonstrēt savu nostāju, tāpēc visvairāk tukšo vietu sanāca tieši pašā redzamākajā daļā. Pavisam cita aina valdīja lauku pašvaldībām atvēlētajos sektoros – mazajās tribīnēs otrpus stadiona laukumam, kas tagad ir nojauktas. Mēs, siguldieši, sēdējām 22. sektorā, mums blakus bija cēsnieki (fotogrāfija žurnāla nākamajā lappusē rāda viņus 20. sektorā). Diena bija burvīga, saulaina. Jau no rīta puses virs Rīgas lidinājās helikopters, laikam cerot mūs iebiedēt. Protams, pretinieka pusē taču bija armija, militārā tehnika. Starp citu, viena no armijas daļām bija dislocēta Grīziņkalnā, pavisam tuvu “Daugavas” stadionam. Faktiski, ar tagadējo prātu aptveru, ka būtu pieticis ar vienu Baltijas kara apgabala virspavēlnieka zvanu, lai...
Bet tolaik bailēm nebija ne laika, ne vietas. Izjutām milzīgu atbildību, lemjot par Latvijas nākotni. Nezinu, kā citur, bet Siguldā tam piegājām ļoti nopietni. Pilsēta bija iedalīta 30 vēlēšanu apgabalos, no katra tika ievēlēts viens deputāts. Siguldas Tautas deputātu padomē bijām 30. Kopā ar trim bijušajiem ciemiem (Allažu, Mores un Siguldas) no mums vien braucienam uz Rīgu sanāca ap 90 mandātiem. Kur tad vēl Rīgas rajona padomes lielais pulks! Labi, kāds varbūt darba dēļ netika, bet tie bija reti izņēmumi. Braucām četros pilnos autobusos – pilsētai savs, katram ciemam – savs. Bija gan ļaudis tuvu pensijas vecumam, gan gados jauni, visādi. Braucām dziedādami, mēs – siguldieši – kultūras nama autobusā.
Tagad neviens nenovērtē, ka izšķirošos brīžos var būt nozīme ne tikai daudzinātajai kvalitātei, bet arī deputātu skaitliskajam sastāvam. Tā bija milzīga laime, ka tolaik Latvijas pašvaldībās deputātu bija tik daudz. Mūsu dienās ar katru gadu tiek sarucināts vietējās varas skaitliskais sastāvs. Kas notiktu līdzīgā situācijā?! Bet tolaik astoņi tūkstoši, kas sabrauca no malumalām, bija milzīgs spēks. Varbūt tieši tāpēc armija toreiz neiejaucās.
1989. gada Tautas deputātu padomju vēlēšanās mani ievēlēja astotajā vēlēšanu apgabalā, kas ietvēra Leona Paegles ielu. Dažas dienas pirms 21. aprīļa apstaigāju savus vēlētājus mājās. Izstāstīju, kādam notikumam gatavojamies, un vaicāju viņu viedokli. “Tikai par brīvu Latviju balsojiet!” – cita vēlējuma nebija. Ne jau tikai latvieši, arī ukraiņi un arī daļa krievu, kas dzīvoja tā saucamajās celtnieku mājās, domāja tāpat.
Sapulci atklāja LTF līderis Dainis Īvāns. Daudziem atmiņā vēl tagad palikusi Imanta Ziedoņa runa, sevišķi metaforām bagātā daļa par “ziloni” un “skudru pūzni”. Atceros arī, kā tūkstošbalsu koris lielajā zālē – dabas zālē – nodziedāja “Dievs, svētī Latviju!”. Skaisti līdz asarām. Mēs tribīnē bijām visai saspiesti, bet tieši tāpēc varējām just, ka tie, kas tev blakus, ir aizkustināti tieši tāpat. Tie bija neaizmirstami brīži. Sevišķi, ja aptver, ka oficiāli joprojām, tāpat kā aizvadītos 50 gadus, taču bijām Padomju Savienības republika. Ne katram izdodas piedzīvot tādus mirkļus.
Pēc balsojuma, kad tika ziņoti balsu skaitīšanas rezultāti, daudzi bija aizkustināti līdz asarām. Kaut gan, braucot uz Rīgu, nešaubījāmies par pozitīvu iznākumu – zinājām taču vēlēšanu rezultātus Latvijā. Katram sektoram bija savs balsu skaitītājs, no četriem pieciem tuvumā esošajiem sektoriem savāktos rezultātus speciāls cilvēks ziņoja sekretariātam.
Sapulce prasīja lielus organizatoriskos pūliņus, ko uzņēmās Latvijas Tautas frontes biedri, pirmām kārtām sekretariāta vadītāja Drosma Blagoveščenska. Kad atceros filmas ar kadriem no Smoļnija, rodas asociācija ar Drosmu. Viņa bija tieši tāda štāba vadītāja. Parasti jau neviens nedevās tālāk pie LTF priekšniekiem klāstīt savu problēmu vai vajadzību. Priekšā bija Drosma, kura visu atrisināja.
Mēs, siguldieši, plānojam rīkot savu atceres pasākumu, veltītu Latvijas pašvaldību deputātu sapulces 25 gadu atcerei. Protams, ne jau 21. aprīlī, kad pulcēsimies konferencē Zinātņu akadēmijā, bet pēc tam noteikti. Gribas taču savējo lokā atcerēties izjūtas, kas valdīja stadionā. Reiz jau mēs tikāmies – pēc 15 gadiem.
Ļoti gribētu, lai par šo vēsturē maz daudzināto notikumu uzzinātu iespējami plašs lasītāju loks. Ieejiet jebkurā domē! Tur taču daudz tādu jauniešu, kas 1990. gadā bija nesen dzimuši vai skolā gāja. Siguldas novada domē pašlaik nav neviena no deputātu sapulces dalībniekiem. Iepriekšējā sasaukumā bija viens – Tālis Puķītis, pirms tam bija divi. Nu vairs neviens. Jaunajiem to visu ir svarīgi zināt, atcerēties un stāstīt tālāk. Tiem, kas nāks pēc viņiem.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017