KĀ KĻŪT STIPRĀKIEM?

Drēgni lietaino dienu ielenkumā 15. maija rīts Latvijā uzausa saulaini priecīgs, ļaujot saglabāt vienu no pašvaldību galvenā saieta tradīcijām – labvēlīgus meteoapstākļus, kas palīdz viest optimismu, nevis grīnu purpināšanu. (Smiltenieši tik nešaubīgi ticēja saulainumam, ka pat pusdienu galdus uzdrīkstējās servēt zem klajas debess.) Spēkā palika arī otra tradīcija – nepulcēties Rīgā. Pēdējo kongresu mājvietām – Koknesei, Preiļiem, Aucei un Aizkrauklei – šāgada maijā piepulcējās viens no Vidzemes rosīgajiem attīstības centriem – Smiltene. No Latvijas lielo pilsētu un novadu pašvaldībām todien visi ceļi veda... uz Romu jau nu nē, bet uz Smilteni gan, jo novada Kultūras centrs bija izraudzīts par LPS 26. kongresa norises vietu.

Jauko neformālismu paspilgtināja arī Valsts prezidenta Andra Bērziņa ierašanās stundu pirms kongresa sākuma, pārsteidzot kongresa delegātus, kas tik tikko sāka piepildīt Kultūras centra foajē. Prezidentu, tāpat kā citus ciemiņus, pie ieejas jauki sagaidīja mājastēvi – Smiltenes novada domes priekšsēdētājs Gints Kukainis un izpilddirektors Kārlis Lapiņš kopā ar mājasmāti, kongresa norises “centrālo asi” – Kultūras pārvaldes vadītāju Pārslu Jansoni, kurai todien piesēst sanāca mazāk par citiem.

Domes priekšsēdētājs Gints Kukainis sveica kongresa delegātus, izsakot cerību, ka dienaskārtība būs tik piesātināta, lai nākotnē spētu veicināt visu Latvijas pašvaldību attīstību. Atbildes uzrunā LPS priekšsēdis Andris Jaunsleinis pateicās smilteniešiem par gatavību uzņemties kongresa rīkošanu, bet zālē sēdošajiem atgādināja kongresa moto: “Rīt – stiprāki nekā šodien”, kas atbilst katra Latvijas iedzīvotāja interesēm. Vēršot uzmanību uz kongresa norises datumu, A. Jaunsleinis izteica cerību, ka varbūt arī 2015. gada 15. maijs atstās paliekošas pēdas Latvijas jaunlaiku vēsturē. Viņš arī publiskoja Valsts prezidenta vēlmi runāt kā pēdējam no kongresa ciemiņiem.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards atgādināja publiski maz daudzināto, bet Latvijas liktenī bezgala nozīmīgo notikumu – 1990. gada 21. aprīlī “Daugavas” stadionā vairāk nekā 8000 pašvaldību deputātu teiktais “jā” deva mandātu LR Augstākajai Padomei 4. maijā atbalstīt Neatkarības deklarāciju. Šobrīd uzdevums ir saglabāt Latvijas neatkarību, cik labi tas ir iespējams. Ja būs stipras pašvaldības, būs reģionālā attīstība, būs visas valsts attīstība, būs neatkarīga Latvija.

Ministrs atzina, ka 2008. gada decembrī pieņemtā administratīvi teritoriālā reforma pēc būtības nav pabeigta, pašvaldību sistēmā ir daudz nepilnību. Tām ir gan tieša, gan netieša ietekme uz valsts iedzīvotāju dzīves kvalitāti. Jāmin pašvaldību funkciju samērojamība ar pieejamo finanšu resursu apjomu, normatīvo regulējumu apjomu un kvalitāti. K. Gerhards uzskata, ka jārunā par nākamajiem soļiem pašvaldību sadarbības un apvienošanas jautājumā. Priekšplānā jāizvirza nevis forma vai mērogs, bet saturs. Viena no iespējām ir policentriska attīstība, kad bez Rīgas ir spēcīgi attīstības centri visā Latvijas teritorijā, kas aiz sevis “pavelk” uz priekšu apkārtējās teritorijas. Līdz ar to nepieciešams izstrādāt pašvaldību sistēmas ilgtermiņa attīstības politiku, kas būtu arī kā vienota vadlīnija visai valsts pārvaldes veidotajai pašvaldību politikai. Reģionu un pašvaldību attīstību nevar efektīvi veicināt, domājot tikai par Rīgu. Galvenā ir pašvaldību un pašu reģionu loma, tādēļ nepieciešama nopietna diskusija par pašvaldību sistēmas turpmāko attīstību.

K. Gerhards uzsvēra pamatnosacījumus turpmākajām sarunām. Pirmkārt, jārespektē iedzīvotāju viedoklis, viņu vajadzības. Otrkārt, lai straujas un nepārdomātas izmaiņas pašvaldību sistēmā neapdraudētu mērķtiecīgu un sistēmisku 2014.–2020. gada plānošanas perioda ES fondu finansējuma apguvi, ir jāsabalansē pieejamo ES fondu finansējums ar ambicioziem mērķiem reģionālajai attīstībai, vides direktīvu izpildei un e–pārvaldes attīstībai. Ministrs uzteica LPS aktīvo iesaisti viedokļu apmaiņā par ministrijas gatavotiem jaunā plānošanas perioda ES fondu programmu ieviešanas nosacījumu projektiem. Būtiski, lai struktūrfondu finanšu līdzekļi pēc iespējas ātrāk nonāktu tautsaimniecībā un sekmētu uzņēmējdarbības infrastruktūras attīstību reģionos. Runātājs atgādināja, ka Nacionālā apvienība ir panākusi atbalsta iespējas visām Latvijas pašvaldībām. Ņemot vērā augsto bezdarbu un zemos sociāli ekonomiskos rādītājus, īpaša uzmanība ir pievērsta Latgales reģionam.

Līdz šim nereti bijusi jūtama neuzticēšanās pašvaldībām, bailes piešķirt vietējai varai vairāk tiesību, piemēram, iesaistoties uzņēmējdarbībā. Ir atbalstāmas plašākas pašvaldību iespējas, gan iesaistoties sociālajā uzņēmējdarbībā, gan gadījumos, kad iedzīvotājiem un teritorijas attīstībai svarīgās jomās pakalpojumus nesniedz privātais bizness. Ministrija turpinās atbalstīt priekšlikumus pašvaldību lomas tālākai nostiprināšanai, jo normatīvais regulējums tām joprojām nav elastīgs. Uzrunas noslēgumā Kaspars Gerhards uzsvēra labas sadarbības nozīmi starp valsti, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju (VARAM) un pašvaldībām, lai sekmētu Latvijas attīstību.

No kolēģa stafeti pārņēma kultūras ministre Dace Melbārde, kura kongresa delegātus sveica kultūras kopienas vārdā. Sakot paldies pašvaldībām par līdzšinējo sadarbību, viņa atzina, ka šīs vasaras kultūras kalendārs apliecina augšupejošu sadarbību ar pašvaldībām. Pašvaldību kultūras darbinieki strādā uzteicami, un daudziem organizētajiem pasākumiem ir arī nacionāla nozīme.

Kultūras ministre aicināja uz sadarbību, gatavojoties Latvijas valsts simtgades svētkiem 2018. gadā. Lai izveidotu svētku ietvaru, MK ir apstiprināta rīcības komiteja, ko vada kultūras ministre, tajā līdzdarbojas arī pašvaldību pārstāvji. D. Melbārde rosināja pašvaldības izveidot savas vietējās rīcības komitejas un izvēlēties kontaktpersonu. Simtgades svētku pamatmērķis ir stiprināt piederības izjūtu savai valstij un zemei. Plānots, ka programma ilgs piecus gadus – no 2017. līdz 2021. gadam. Svarīgi, lai svētki kopumā modina sabiedrībā atbildības vērtību. Ministre iepazīstināja klātesošos ar pieciem svētku programmas virzieniem un uzsvēra, ka šajos svētkos jāakcentē valsts galvenā vērtība – cilvēki. To apliecina arī svētku sauklis: “Es radu Latviju, es daru Latviju”. Uzrunu noslēdzot, kultūras ministre Dace Melbārde izteica cerību uz radošu un auglīgu sadarbību ar katru no pašvaldībām.

LR Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija kongresā ieradās gandrīz pilnā sastāvā, apliecinot ieinteresētību vietējās varas problēmās. Turklāt šajā “komandā” bija daudz “savējo”, kas līdz ievēlēšanai Saeimā bija Latvijas pašvaldību līderi, arī Smiltenes novada domes priekšsēdētāja Ginta Kukaiņa priekštecis Ainārs Mežulis.

To savā uzrunā uzsvēra arī Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētājs Sergejs Dolgopolovs: “Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem komisijas sastāvā lielākā daļa ir pašvaldību darbinieki. Ņemot vērā, ka komisijā nevarēja iekļaut visus pašvaldību darbiniekus, kuri tagad ir Saeimā, tika izveidota apakškomisija, kas nodarbojas ar pašvaldību attīstības problēmām un jautājumiem, kas ir tuvi pašvaldībām.”

Viņš akcentēja trīs svarīgākos risināmos jautājumus: Valsts pārvaldes iekārtas likums, pašvaldību referendumi un reģionālās reformas turpināšana. Administratīvi teritoriālā reforma nebija veiksmīga, jo tā nesasniedza gandrīz nevienu no plānotajiem rezultātiem, tāpēc radusies dilemma, vai turpināt šo reformu tādā pašā garā vai meklēt citus principus. Tad svarīga vieta būs dialogam starp pašvaldībām un valsti, parlamentu. S. Dolgopolovs akcentēja, ka jāpieliek kopējas pūles, lai juridiski sakārtotu visu, kas saistīts ar mājokļu, atkritumu apsaimniekošanas, komunālo pakalpojumu u.c. jautājumiem. Ļoti būtiska ir pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēmas pilnveidošana.

LPS ilggadējās sadarbības partneres – Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Līga Meņģelsone pateicās tām pašvaldībām un vadītājiem, kuri uzņemas papildu slogu un tic, ka trīspusējā sadarbības padome ir īstais veids, kā runāt ar saviem iedzīvotājiem. Paldies izskanēja arī tām pašvaldībām, kas palīdzēja noorganizēt Eiropas līmeņa konferenci, pierādot, ka Latvija var! Līga Meņģelsone uzsvēra, ka LDDK ir par vietējiem ražotājiem un par nacionālo kapitālu, tāpēc aicināja pašvaldību vadītājus arī turpmāk maksimāli atbalstīt savus uzņēmējus.

Mūsu ilggadējā kolēģe LR Saeimas deputāte Silvija Šimfa, kura līdz ievēlēšanai ilgus gadus atbalstīja pašvaldības, risinot sāpīgos sociālos jautājumus, un tagad pašsaprotami iesaistījusies Saeimas “pašvaldību komisijas” darbā, atgādināja tautvaldības lielo vērtību. Diemžēl mūsdienās tā netiek izmantota pilnvērtīgi, jo valsts pārvaldē dominē varas koncentrācija un centralizācija, milzīgs normatīvisms un kontrole. Jau 11 gadus Latvija ir ES valsts, bet pietrūcis vēlmes ieviest likumdošanā Eiropas Vietējo pašvaldību hartas principus pilnā apjomā un pēc būtības. S. Šimfa aicināja pašvaldības kļūt par demokrātijas vērtību stiprināšanas paraugu.

Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš uzrunā solīja atskatīties uz 25 gadu laikā sasniegto. Diemžēl ne visās jomās sasniegumi mūs priecē. Latvijas iedzīvotāju ienākumu līmenis sasniedz tikai 64 procentus no pārējo Eiropas valstu iedzīvotāju ienākumiem. Iedzīvotāju skaits valstī ir noslīdējis zem divu miljonu robežas, un Eiropas Komisija prognozē, ka nākamo 25 gadu laikā tas Latvijā kritīsies līdz 1,6 miljoniem! A. Bērziņš uzsvēra, ka kongresa rezolūcijas rāda to, ko pašvaldības gribētu, tajās ir daudz loģikas, piemēram, par vēlēšanu laika koriģēšanu. Prezidenta atbalstu guva arī rezolūcija par Valsts kontroli. Labi, ka pašvaldību lietu ministrs sola šim jautājumam pievērst uzmanību. Valsts prezidents norādīja, ka izglītības jomas sakārtošanā “bumba” ir pašvaldību pusē. Ar finansējuma palielināšanu skolotāju algām vien nekas neatrisināsies. Pēc runātāja domām, nekavējoties jārisina reģionālās reformas jautājums. Februārī A. Bērziņš iepazinās ar VARAM redzējumu. Tas ir ļoti loģisks ilgākam laika periodam. Kā to sasniegt, ir pašu rokās. Četru gadu laikā Valsts prezidents apciemojis gandrīz simts pašvaldības, tāpēc droši var teikt, ka Pašvaldību savienības pieredze ir pietiekama, lai veiksmīgi atrisinātu problēmas. Viņš pauda atbalstu iecerei nevis uzreiz strikti pārskatīt robežas, bet sākumā virzīt pašvaldības uz sadarbību ar kaimiņiem.

Eiropas Savienības gudrie lēmumi un likumi sakņojas tirgus ekonomikā. Diemžēl starptautiski globālai biznesa darbībai Latvija ir par mazu, tāpēc glābiņš var būt tikai sadarbība lielāka reģiona ietvaros. Valsts prezidents norādīja, ka valdībai daudzas valsts funkcijas nākotnē būs jānodod pašvaldībām, un izteica cerību, ka Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija, kurā šajā sasaukumā ienākuši daudz zinošu agrāko pašvaldību vadītāju, atradīs sapratīgu risinājumu. Viņš mudināja skatīties tālākā nākotnē, ko katrs varētu darīt, lai šīs lietas risinātos, lai varētu izveidot efektīvu Latvijas valsts pārvaldi, kas balstīta uz pašvaldību bāzes. Negribot uzņemties pareģa lomu, Andris Bērziņš tomēr atzina, ka nākotnē jāveido lielākas pašvaldību struktūras, kas spēj pildīt vairāk funkciju un kuru rīcībā nodots lielāks finansējums. Atsevišķi risināms būs Rīgas un tās apkārtnes jautājums. Uzrunas noslēgumā Valsts prezidents pateicās klātesošajiem un Latvijas Pašvaldību savienībai par veiksmīgo sadarbību un uzsvēra, ka nākotnē Latvijas pašvaldībām jāspēj virzīties uz priekšu ātrāk, nekā to spēs Eiropas Savienība kopumā. Citādi mēs viegli un nemanāmi varam izzust zem šķietami skaistā lozunga “mobilitāte”.

Pēc uzrunām LPS 26. kongresā tika apstiprināta mandātu komisija, redakcijas komisija un balsu skaitīšanas komisija, jo LPS Revīzijas komisijā bija jāievēl jauni locekļi uz Saeimu aizgājušo kolēģu vietā. Kongresa delegātu atbalstu guva abi izvirzītie kandidāti – Aizkraukles novada domes priekšsēdētājs Leons Līdums un viņa kolēģis no Viļakas novada Sergejs Maksimovs.

Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēža Andra Jaunsleiņa ziņojums

Kongresa moto “Rīt – stiprāki nekā šodien!” nav izvēlēts nejauši. Pēdējā gada notikumi mēģina rādīt to, ka šodien esam vājāki, nekā bijām vakar. Bet mēs tādi neesam. Mēs gribam rīt būt stiprāki nekā šodien, mācīties no savām kļūdām un iet uz priekšu. Atbildību par vietējās varas attīstību Latvijā Pašvaldību savienība uzņēmās pirms 25 gadiem, un tāpēc mums nav cita ceļa. Jau pirmajā vēlēšanu periodā Latvijas pašvaldības pierādīja, ka tās spēj rīkoties valstiski, palīdzēja arī izveidot šo valsti. Svarīgs ir vērtību pamats nākotnei.

Diemžēl totalitārisms ir atstājis jūtamas sekas – iespaidojis mūsu domāšanu, apziņu un rīcību. Pagātnes bagāža ir kavējusi sasniegt mums vairāk. Totalitārisms paredz, ka visiem jābūt vienādiem, visiem jādara tā, kā ir nolemts “augšā”, arī tagad daudzi cilvēki uzskata, ka visu var unificēt. Tas nav mūsu Latvijas nacionālās valsts interesēs. Pēdējā laikā ļoti spilgti parādījusies neiecietība pret atšķirīgiem viedokļiem, tiek radīta baiļu atmosfēra, lai cilvēki vairītos brīvi paust savu viedokli, baidoties, ka pretējā gadījumā viņi varētu nonākt represīvo orgānu redzeslokā. Par šīm lietām ir jārunā atklāti!

Bažas par “vienādošanu” varam attiecināt uz pašvaldībām – ir jāskaidro un jāsaprot, ka tās ir un būs dažādas, ka tām būs atšķirīgi viedokļi. Nevajag unificēt lietas, kas nav unificējamas! Interešu grupas LPS ietvaros ir objektīva parādība. Kopš Pašvaldību savienības dibināšanas brīža nekad neesam cīnījušies pret tām. Kopējās vērtības un demokrātiskie principi veido pamatu, uz kura var uzbūvēt visu pārējo. Mūsu spēks ir vienotībā kopīgu mērķu vārdā. Ar gandarījumu varu uzsvērt, ka aptaujas apliecina – pašvaldību prestižs sabiedrībā ir ļoti augsts. Nacionālās politiskās partijas nevar lepoties ar labiem rezultātiem vietējo pašvaldību vēlēšanās, un tas ir novedis pie reģionālo partiju veidošanās, kuras pēc tam noslēdz sadarbības līgumu ar koalīcijas pusi. Tā ir viela pārdomām nacionālā līmeņa partijām. Diemžēl, reģionālajiem spēkiem aktivizējoties, jāpārdzīvo gan partijas biedru pārvilināšana, gan nelabvēlīga gaisotne, Rīgas nostādīšana pret pārējām pašvaldībām. Stingri atgādinu, ka LPS galvenais uzdevums ir kalpot tikai savu biedru interesēm. Un tā nekalpos vienas konkrētas partijas vai grupas interesēm, vismaz līdz brīdim, kamēr būšu organizācijas vadībā. LPS būs tik stipra, cik pašvaldību vadītāji būs gatavi šo vienotību un stiprumu atbalstīt.

Kā LPS Finanšu un ekonomikas jautājumu komitejas vadītājs informēšu arī par šīs svarīgās komitejas veikumu pārskata periodā. Uzņēmējdarbība ir pamats nākotnei, tāpēc gribam, lai pašvaldībām pieejamā Eiropas Savienības struktūrfondu nauda tiktu izmantota prasmīgi un lietderīgi, lai nākotnē nebūtu jākaunas par šodien pieņemtajiem lēmumiem. Pēc atteikšanās no kvotām ierosinājām veikt teritoriālo kartējumu, lai nozaru šķērsgriezumā paraudzītos, kas valstī jau ir, bet kas būs vajadzīgs nākotnē, kuras ir vājās vietas, kur resursi jāiegulda pirmām kārtām.

Daudzos jautājumos esam raduši vienotus uzskatus ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju un ministru Kasparu Gerhardu. Pēdējā laikā valdība un daudzi nozaru ministri saprot, ka vēlamo varam sasniegt, tikai sadarbojoties. Kopīgi ar VARAM cenšamies sakārtot informācijas tehnoloģiju sistēmu. Grūti noskatīties uz to, kādi milzu līdzekļi Latvijā ieguldīti informācijas tehnoloģijās. Iznākums – sabūvētas daudzas savstarpēji nesavietojamas sistēmas. Tas ir pilnīgi nepieņemami! Daudz diskutēts par pašvaldību iesaisti uzņēmējdarbībā, taču atbalsts uzņēmējiem nav iespējams bez informācijas. Pašvaldības vadītājam ir jāredz, kas notiek viņa teritorijā, kādi nodokļi ienāk budžetā, kāds ir atalgojums uzņēmumos u.c. Nepieciešami dati, lai spētu analizēt un argumentēti runāt ar uzņēmējiem. Visu datu (sevišķi jau nodokļu pārskatu) pieejamība reizē ir cīņa pret aplokšņu algām un ēnu ekonomiku. Ar pašvaldību ministriju sadarbojamies arī, risinot īpaši aizsargājamo dabas teritoriju problēmu. Precīza informācija te nodrošinātu atbilstošu rīcību.

Daudz diskusiju – gan Pašvaldību savienības biedru vidū, gan Saeimas komisijās – bijis par finanšu izlīdzināšanas jauno modeli. Pēc trīs stundu garām diskusijām LPS Domes sēdē tika noformulēts pašvaldību kopīgais viedoklis, priekšlikumus esam nosūtījuši visiem Saeimas deputātiem un astoņiem reģionālo politisko partiju vadītājiem, kas noslēguši sadarbības līgumu. Ja nekas no Domē pieņemtā netiks ietverts jaunajā izlīdzināšanas likumā, jau tagad var prognozēt, ka tas ir īstermiņa bezperspektīvs projekts, kas radīs problēmas, veidojoties pirmajai krīzes situācijai kādā pašvaldībā.

Izglītības reformā mūsu prioritāte ir bērns, kuram jāsaņem kvalitatīva izglītība. Skolotāju algas, skolotāju tīkls utt. ir nākamie jautājumi. Kvalitatīvas reformas prasa skaidrus aprēķinus. Ir jānomaina dažādu lobiju rezultātā radītais ierobežojums, ka mazām klasēm katram priekšmetam nepieciešams savs skolotājs. Ja var pastāvēt “mazās” skolas ar 40–60 bērniem, viņiem nevajag 40 skolotājus, kā to prasa dažādi normatīvi.

Par Valsts kontroli pēdējā laikā ir daudz runāts. Es kā šis valsts pilsonis, maksājot nodokļus, uzturu arī Valsts kontroli un gribu, lai tās darbs ir kvalitatīvs. Jāizveido stipra Valsts kontrole, kurai sabiedrība tic. Pašvaldībām nav iebildumu pret līdzekļu pārbaudi, bet ir iebildumi pret to, kā tas tiek veikts. Savu viedokli esam izteikuši kongresa rezolūcijā par sadarbību ar Valsts kontroli. Valsts kontrolei jāapzinās, ka tās lēmumi ir pārsūdzami. Tā tas bija kādreiz, kad tiesa pieņēma galīgo lēmumu. Nav pieļaujams, ja Valsts kontrolei uztic pēdējās instances godu bez pārsūdzēšanas tiesībām.

Vēl kāds steidzami risināms jautājums ir pašvaldību atalgojuma sistēma. Līdz krīzei desmit gadus pašvaldības par to lēma pašas. Krīzes situācijā mūs mudināja iekļauties vienotā atalgojuma sistēmā. Pirms krīzes mēs bijām spējīgi konkurēt, pieņemt lēmumu un saglabāt amatā profesionāļus, kas mums bija vajadzīgi. Šobrīd ir lielas problēmas ar darbinieku aizplūšanu, it sevišķi no reģioniem. Ko mēs esam ieguvuši no šīs vienotās atalgojuma sistēmas? Esam pilnīgi sabojājuši valsts pārvaldes publiskās pārvaldes sfēru. Likumā vajadzētu noteikt principus, kas mums kā publiskās pārvaldes dalībniekiem būtu jāievēro, nosakot atalgojumu, nevis jānosauc konkrēti skaitļi. Citādi mēs nebūsim konkurētspējīgi. Ja uzskatām, ka esam pārvarējuši krīzi, pēdējais laiks pašvaldības atdalīt no vienotās atalgojuma sistēmas un atgriezties pie pirmskrīzes regulējuma.

Par pašvaldību komercdarbību. Tirgus ekonomika darbojas tikai tur, kur tas ir izdevīgi. Bet kurš darbosies neizdevīgajās jomās? Citās valstīs to dara valsts vai pašvaldības. Kāpēc mēs gribam piedāvāt modeli, kurā publiskajam sektoram uzņēmējdarbība tiek liegta, atstājot tikai privāto monopolu, taču jebkurš monopols ir slikts. Ne valstij, ne pašvaldībām nav mērķa nodarboties ar uzņēmējdarbību. Mēs negrasāmies konkurēt ar privāto sektoru, tomēr sabiedrības interesēs esam gatavi iesaistīties.

Iepriekšējā kongresā aicinājām politiskās partijas izvērtēt ierosinājumu – vienādot Eiropas Parlamenta un vietējo pašvaldību vēlēšanu periodu. Tā mēs novērstu vēlētāju aktivitātes kritumu, kas, balsojot par Eiropas Parlamentu, nākotnē var vēl pieaugt, turpretim interese un vēlme lemt par savu vietējo varu nezudīs. Piecu gadu vēlēšanu cikls pašvaldību līmenī nodrošinātu ilgtermiņa plānošanu. Iespējams, ka pēc tam arī Eiropas Parlaments varētu pāriet no četriem uz piecu gadu sasaukuma termiņu. Tas, protams, var mainīt Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātus, iespējams, ka no tā baidās politiskās partijas.

“Norvēģu projekts”, ko šobrīd īsteno Pašvaldību savienība, ir orientēts uz visām Latvijas pašvaldībām. Sadarbība un pieredzes apmaiņa ir drošs un stabils pamats mūsu nākotnei. Pašlaik projektā iesaistītas 18 pašvaldības, taču par praktiskajiem rezultātiem mēs informējam un turpināsim informēt arī pārējās pašvaldības. Uzkrātā pieredze mums ļaus rīt kļūt labākiem, efektīvākiem un tātad arī stiprākiem, nekā esam šodien.

Par Latvijas pašvaldību kopējām interesēm. Pēc pēdējās administratīvi teritoriālās reformas LPS nācās mainīt iekšējo struktūru. Tagad ir skaidrs, ka šīs pārmaiņas jāturpina. Aicinu kongresa dalībniekus iesniegt priekšlikumus, lai varētu atrast labāko LPS darbības modeli. Ir jāizveido efektīvs mehānisms mūsu pašvaldību grupu dažādo interešu saskaņošanai.

Pēc pusdienu pārtraukuma pārskatu par starpkongresu periodā paveikto sniedza LPS komiteju vadītāji.

Izglītības un kultūras jautājumu komitejas priekšsēdētāja Ligita Gintere mudināja zālē sēdošos kopā ar viņu meklēt atbildes uz vairākiem jautājumiem. “Galvenais no tiem – vai tas, ko mēs šobrīd darām, sekmēs mūsu bērnu izaugsmi. Diskusiju centrā ir pedagogu algas. Tas, protams, ir svarīgs jautājums, esmu pateicīga visiem pedagogiem par nesavtīgo darbu mūsu bērnu labā, bet vai nav pārāk šauri izglītības reformu saistīt tikai ar pedagogu atalgojumu? Vai materiālie labumi ir panaceja, kas atrisinās visas problēmas? Pedagoga darba kvalitāti, izglītības kvalitāti, bērnu izaugsmes kvalitāti ietekmē daudz dažādu faktoru. Vai mēs par tiem runājam, domājam, gādājam? Jau ilgus gadus vadot Jaunpils pašvaldību, arī LPS Izglītības un kultūras komiteju, nākas atzīt, ka gandrīz nekad neesam analizējuši mācību saturu, metodes, jaunās tehnoloģijas skolu dzīvē. Neesam diskutējuši arī par optimālo mācību gadu skaitu un ilgumu. Varbūt tās mūsu bērnu izglītībā ir daudz būtiskākas lietas nekā komiteju sēdēs daudzkārt apspriestā pedagogu atalgojuma problēma.”

Izglītībā nākas saskarties ar daudzām nestandarta situācijām. Pašvaldības cenšas tās risināt, bet vai normatīvisms mums to atļauj, vai neliek šķēršļus? Varbūt tomēr pašvaldībām jāuztic brīvība pašām izlemt, ka jaunāko klašu skolēnus vajag izglītot savā teritorijā pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai. Vecākie skolasbērni, sākot no septītās klases, jau spēs bez grūtībām izglītoties kaimiņu pašvaldībā vai sava novada centra ģimnāzijā. Reformas ir nepieciešamas, taču izglītības sistēmas valsts programma ir vajadzīga tāda, lai visi bērni spētu radoši attīstīties, izaugt, izglītoties. Mums ir stingri jāturas pretim tam pārbaudījumam, ko sauc par naudu. Nevar būt, ka nauda ir vienīgais motivētājs mūsu dzīvē.

Otrs komitejas problēmloks skar kultūras norises. Visu pašvaldību pašdarbības kolektīvi piedalās reģionālajās skatēs. Tiek gatavoti tērpi, finansēti deju kolektīvu vadītāji, koru diriģenti. Tas prasa lielus līdzekļus, un to visu maksājam no pašvaldību budžetiem. Pēc valsts ierosinājuma dziesmu un deju svētki ir iekļauti UNESCO sarakstā, tomēr gribētos jautāt – kā pati valsts rūpējas par dziesmu un deju svētku nezūdamību, saglabāšanu, procesa nepārtrauktību? Liekas, ka tomēr par maz. Skolu mācību programmas, profesionālās ievirzes izglītības finansējums, mācību saturs diemžēl nav mērķēts uz tradīciju saglabāšanu un attīstīšanu. Profesionālās ievirzes izglītības programmu nepietiekamā finansēšana no valsts budžeta ir apliecinājums tam, ka valstij nav vēlmes šo tradīciju saglabāt. Tikai pašvaldību neatlaidība, atbalstot ar savu finansējumu, notur vajadzīgo līmeni, lai dziesmu un deju svētki joprojām atrastos UNESCO sarakstā. Daudz līdzekļu pašvaldības iegulda kultūras objektu un infrastruktūras modernizēšanā un uzturēšanā. Diemžēl jaunais pašvaldību finanšu izlīdzināšanas modelis vērsts uz to, lai pieliktu punktu kultūras infrastruktūras attīstībai novados. Taču kultūra ir tā, kas stiprina Latviju.

Veselības un sociālo jautājumu komitejas priekšsēdētājs Aivars Lācarus atzina, ka pārskata posmā komitejas darbā nav bijis lielu izmaiņu. Darbā aktīvi piedalījušās divas lielas profesionālas apvienības – Latvijas Pašvaldību sociālās aprūpes institūciju apvienība (LPSAIA) ar 65 biedriem un Latvijas Pašvaldību sociālo dienestu vadītāju apvienība (LPSDVA), kurā ir 81 biedrs. Tomēr iezīmējas jauna tendence – komitejas darbā palielinās sociālā darba speciālistu ieguldījuma īpatsvars, bet samazinās pašvaldību politiķu aktivitāte. Liekas, ka politiķus attur pārmērīgais normatīvisms, unificēšana un nihilistiska attieksme pret pašvaldību suverēno politiku. Divi valstij obligātie pašvaldības pabalsti – GMI un dzīvokļa pabalsts – jau sen kļuvuši par pašvaldību finansētu sociālās palīdzības formu, kas nesaprotamā kārtā ir stingri valstiski reglamentēta. Vietējās varas iniciatīvas sociālās palīdzības sistēmas izstrādāšanā vienmēr tiek apšaubītas kā nelietderīgas!

Asas diskusijas raisīja kritēriji trūcīgas personas statusa piešķiršanai, jo Labklājības ministrija rosināja, izvērtējot atbilstību, neņemt vērā vairākas ienākuma grupas. Komiteja noraidīja šo ierosinājumu, paredzot tā nelabvēlīgo ietekmi uz pašvaldību budžetu 2015. gadā. Komiteja cenšas vērtēt ne tikai klientu vajadzības, bet arī gādāt par pašvaldību finansiālā stāvokļa stabilitāti. Vēl kāds plaši diskutēts jautājums bija valdības iecerētais deinstitucionalizācijas process. Šo problēmu komiteja daudzkārt apspriedusi ar Labklājības ministriju, turpmāk vairāki aspekti tiks pārrunāti ar Veselības ministriju.

Kongresā ne reizi vien tika pieminēta Valsts kontrole. Pēc revīzijām pašvaldību sociālajos dienestos komiteja nolēma aicināt tās speciālistus uz komitejas sēdi, lai pārrunātu konstatētās nepilnības. Diemžēl Valsts kontroles speciālisti nerada iespēju piedalīties, bet uzaicināja LPS pārstāvjus ierasties uz savu sanāksmi. Problēmas risinājumu komiteja atrada, kopā ar Labklājības ministriju noorganizējot semināru par Valsts kontroles revīzijas rezultātiem reģionos.

Komitejas aktualizēto jautājumu vidū bija arī sociālā darba izglītības un profesionālās izaugsmes iespējas Stradiņa universitātes sagatavotajiem sociālo dienestu darbiniekiem, nacionālā veselīgo pašvaldību kustība un veselības veicināšana skolās, asistentu pakalpojumu izmaksas, bērnunamu audzēkņu problēmas u.c. jautājumi. Līdzīga misija un problēmu loks ir arī Tiesībsargam, diemžēl reālajā dzīvē sadarbība nav izveidojusies. Runātājs atzina, ka veselības aprūpes problēmu jautājumi pārskata periodā ir apspriesti mazāk – tas uzdevums nākotnei. Aivars Lācarus gandarīts atzīmēja kādu jaunumu, ko atzinīgi vērtē speciālisti, – videokonferenču ciklu “Labā prakse sociālajos dienestos”.

Tehnisko problēmu komitejas vadītājs Aivars Okmanis ziņojuma sākumā akcentēja komitejas darba galvenos virzienus. Šis loks ir plašs: energoefektivitāte un siltumapgāde, Ūdenssaimniecības pakalpojumu likums, civilā aizsardzība, būvniecība, publiskie iepirkumi, transports un ceļi. Viens no svarīgākajiem secinājumiem – ļoti nepieciešams beidzot izveidot salīdzināmas un savietojamas valsts un pašvaldību datubāzes. Tas skar gan būvniecības informatīvo sistēmu, ko var saistīt ar dzīvokļu pabalstiem, gan dažādas sociālās palīdzības uzturēšanas sistēmas. Pārskata periodā neizpratni raisīja valdības centieni sašaurināt pašvaldību kompetences autonomo funkciju veikšanā. Savukārt likumprojekts par civilo aizsardzību un katastrofu pārvaldīšanu rada bažas, ka kārtējoreiz pašvaldību pienākumi tiks palielināti bez atbilstošiem finanšu resursiem. Joprojām līdz galam neatrisināts palicis jautājums par valsts kontroli būvniecībā. Pārskata periodā notikušas vairākas komitejas sēdes (arī izbraukuma sēdes) par siltināšanas jautājumiem, gatavojoties jaunajai programmai. Komitejas secinājums: realizējot šos projektus, nepieciešams vērst uzmanību ne tikai uz energoefektivitātes pasākumiem, bet arī uz māju kompleksu renovāciju, to tik strikti neatdalīt, lai sasniegtu labākus rezultātus. Ar ES fondu finansējumu ir par maz, nepieciešams veidot arī citus energoefektivitātes fondus. Renovējamo māju skaits varētu būt ap 23 500, taču šajā plānošanas periodā labākajā gadījumā varētu tikt nosiltinātas tikai 1777 mājas.

Iebildumus raisa arī Energoefektivitātes likuma projekts, kurā 65 procentus ietaupījuma paredz likt uz pašvaldību siltumapgādes uzņēmumu pleciem, tādēļ turpinās sarunas ar Ekonomikas ministriju par to, kā šo atbildību dalīt ar galalietotājiem – māju īpašniekiem. Tiks grozīti Enerģētikas likuma panti, kas ļaus pašvaldībām definēt centralizētās siltumapgādes vietas un novērst iespēju mājām atslēgties no šā pakalpojuma.

Joprojām aktuāls ir jautājums par finansējuma saņemšanu pašvaldību autoceļiem. Jaunajā programmā paredzēta finanšu institūcija, kas to nodrošinās, taču joprojām pastāv risks, ka šis atbalsts var tikt apstrīdēts kā nepamatots valsts atbalsts. Šajā gadā ir neliels autoceļu finansējuma palielinājums, bet tas ir nepietiekams. Prasība par Autoceļu fonda atjaunošanu nerealizējas. Saskaņā ar Nacionālo attīstības plānu autoceļiem gadā būtu nepieciešami 243 miljoni eiro, bet autoceļu sakārtošanas programmā līdzekļu iedalīts ievērojami mazāk. Būtisks jautājums skar valsts vietējos ceļus. Nepamet izjūta, ka joprojām tiek gaidīts uz brīnumu – ka tos pārņems pašvaldības. Tikai pēc iedzīvotāju spiediena galēji kritiskā situācijā izdevies vismaz kaut ko iekustināt.

Tiek gatavots civilās aizsardzības likuma projekts. Komiteja ir definējusi savu uzstādījumu: stingri nodalīt atbildības jomu nozarei un administratīvajai teritorijai, protams, neaizmirstot arī finansēšanas avotu. Vai ar civilo aizsardzību valstī saprot tikai rīcību katastrofu gadījumā vai tomēr tas ir nepārtraukts process? Kāda saskaņā ar jauno likumprojektu būs pašvaldības civilās aizsardzības komisijas kompetence, kā tiks iesaistīti valsts resursi, valsts institūcijas, kādas būs pašvaldību tiesības izsludināt ārkārtējās situācijas un kā tiks nodrošināta ārkārtējo situāciju laikā veikto pasākumu un radīto zaudējumu kompensācija?

Sabiedriskā transporta jomā komiteja pievērsa uzmanību bezskaidras naudas norēķinu ieviešanai, izvērtēja Jelgavas pilsētas pieredzi un atbalstīja tās ieviešanu. Turklāt uz šīs sistēmas bāzes var apmaksāt arī citus pašvaldības pakalpojumus. Saeimā ir pieņemti grozījumi Autopārvadājumu likumā, kas definē sabiedriskos, neregulāros pasažieru pārvadājumus. Varbūt izdosies beidzot samazināt nelegālos pārvadājumus.

Komitejā ilgstoši tika diskutēts par elektrības tirgus atvēršanu, kas nu jau ir notikusi. Izdevās panākt, ka atbildību par tirgus atvēršanas negatīvo seku mazināšanu sociālajā aspektā sadala “Latvenergo” un valdība.

Jaunais Būvniecības likums darbojas, bet tas joprojām raisa daudz problēmu un diskusiju. Svarīgākais jautājums – kā realizēt likumā noteikto atbildību. Vēl kāda problēma – saskaņā ar jauno likumu projekta derīguma termiņš ir tikai divi gadi. Ja šo divu gadu laikā netiek izņemta būvatļauja, visa būvniecības iecere jāsāk no jauna.

Reģionālās attīstības un sadarbības komitejas priekšsēdētājs Gints Kaminskis akcentēja sešus komitejas aktualizētos jautājumus sarunās ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju (VARAM). Vienīgais jautājums no ministrijas puses bija par publisko pakalpojumu sistēmas pilnveidi. Jūnijā notiks sarunas ar Zemkopības ministriju, arī te izkristalizējušies temati par lauku attīstību un infrastruktūru, apdzīvotību, nodarbinātību, instrumentiem lauku attīstības veicināšanai. Pašvaldībām aktuāla ir mazo zemes vai meža īpašnieku komersantu kopdarbības formu attīstības veicināšana, kādā veidā te var iesaistīties vietējā vara. Pirms gada veiksmīgi noritēja pilotprojekts par valsts un pašvaldību vienoto klientu apkalpošanas centru izveidi. Ir pagājis gads, bet vēl joprojām netiekam pie šīs naudas. Spēkā stājies Zemes pārvaldības likums, diemžēl tajā ir daudz deklaratīvu normu. Svarīgi ir atrast pareizos risinājumus, kā nodrošināt piekļuvi īpašumiem, kā konsolidēt zemi. Aktuāls ir jautājums par jūras piekrastes joslu, un VARAM nepieciešams rast papildu finansējumu tās apsaimniekošanai. Nenoregulēti ir publisko ūdeņu apsaimniekošanas jautājumi saistībā ar Zvejniecības likumu. Otrajā lasījumā pieņemtais Ūdenssaimniecības pakalpojumu likums nepieļaujami sašaurina pašvaldību tiesības, kā arī nerisina jautājumus par ES finansējuma piesaisti pievadu izbūvei. Attiecībā uz ilgi apspriesto Atkritumu apsaimniekošanas likumu runātājs uzsvēra, ka beidzot rasta skaidrība par to, kādā veidā valstī tas plānots.

Nopietna uzmanība arī turpmāk jāpievērš grozījumiem Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumā. Finansējums paredzēts no dažādām programmām, tomēr vajadzētu izvērtēt, kur tas patiešām ir nepieciešams un kā šos līdzekļus izmantos. Nacionālais attīstības plāns šim nolūkam paredzēja 1,5 miljardus eiro, reāli plānotie līdzekļi ir tikai pāri 600 miljoniem. Likums ir spēkā, bet valsts investīcijas “nestrādā”. Ne visām pašvaldībām būs iespējas saņemt pietiekami lielas ES investīcijas, varbūt šajos gadījumos jādomā par valsts finansējumu. Izskanējis priekšlikums aizsardzības budžeta palielināto finansējumu izmantot ne tikai valsts aizsardzībā, bet arī attiecīgās teritorijas infrastruktūras sakārtošanai, jo Latvija ir Eiropas Savienības ārējo robežu valsts. Pagaidām nav skaidrs, vai šāda iespēja pastāv.

Laikam jau pašvaldību aktuālākās problēmas bija pietiekami uzrādītas kongresa gaitā, tāpēc neveidojās garumgara debatētāju rinda. Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas priekšsēdētāja Eiženija Aldermane vēlreiz atgriezās pie izglītības sistēmas un topošā pedagogu algu modeļa, ko viņa vērtēja skarbi: “Ir tapis vanckars!” Runātāja mudināja kolēģus aizmirst par savām lokālajām interesēm, bet censties šo problēmu risināt visas valsts kopainā, bez haotiskuma. Jaunā atalgojuma modeļa otrais bloks skar pirmsskolu pedagogus, interešu izglītībā un profesionālās ievirzes izglītībā nodarbinātos, arī atbalsta personālu. Modelī ierakstītas konkrētas summas, bet tā ir pašvaldību nauda, ko kārtējoreiz plāno “no augšas”, nesaskaņojot ar pašvaldībām! E. Aldermane uzsvēra, ka nekavējoties jāorganizē plašāka diskusija starp pašvaldībām un iesaistītajām ministrijām.

Baldones novada domes priekšsēdētājas vietnieks Jānis Eglītis uzsvēra Latvijas Pašvaldību savienības nozīmi un devumu pašvaldību sistēmas darbības nodrošināšanā. Rezultāts ilgtermiņā parāda gan organizācijas nepieciešamību, gan vajadzību pēc tās. Tomēr nav viegli saskaņot tik daudz viedokļu un vajadzību, īpaši situācijās, kad pašvaldību viedokļi krasi atšķiras. Tad mūsu rīcībā ir divas iespējas: nedarīt neko vai rīkoties un izmantot visas iespējas, lai panāktu vienotu viedokli. Tas prasa laiku un resursus, taču tāds ir organizācijas mērķis un uzdevums. Jaunu organizāciju veidošanās uz kopēju interešu bāzes rada risku nākotnes vienotībai, risinot problēmas. J. Eglītis aicināja kolēģus kopīgi domāt un aizstāvēt kopējās intereses. Būtiski ir noteikt kopējās prioritātes un veicamos darbus. Prioritātei būtu jābūt ģimenei un bērniem – vecāku darba iespējām, bērnudārziem. Noturēt ģimeni Latvijā ir vieglāk nekā mēģināt atgriezt viņus dzimtenē pēc tam. Svarīgi domāt valstiski un rast kopēju viedokli.

Babītes novada domes priekšsēdētājs Andrejs Ence vēlējās izmantot ministra Kaspara Gerharda klātbūtni, lai pievērstu uzmanību dažiem jautājumiem, kas var radīt problēmas nākotnē, piemēram, negatīvās sekas, ko sevī ietver Zemes pārvaldības likuma 7. panta 2. daļa. Tajā teikts, ka pašvaldībām, apstiprinot detālplānojumus, ir jāvienojas ar zemes īpašniekiem par ielu nodošanu pašvaldībai. Runātājs arī atgādināja valdības lēmumu nepastāvīgumu. Daudzi atceras, kā pašvaldībām 2002. gadā nācās veidot regulatoru sistēmu, bet tad pēkšņi tos likvidēja. Pēdējais brīdinājums, kas zālē izraisīja smieklu vilni, saistās ar lauksaimniecības zemes privatizāciju lauku apvidos: “Ja man ir desmit hektāru mantotas zemes laukos un es gribu Pierīgā nopirkt 1200 kvadrātmetru zemes detālplānojuma teritorijā ar lietošanas mērķi “apbūves zeme”, tad es to nevaru nopirkt, ja man nav attiecīgās izglītības lauksaimniecībā!”

Nemainīga palika vēl kāda LPS kongresu tradīcija – debates allaž noslēdz Mālpils novada domes priekšsēdētājs Aleksandrs Lielmežs ar Haijama (vai cita klasiķa) dzejas rindām. Pirms tam gan viņš uzsvēra arī dažas neatrisinātās problēmas – normatīvismu un birokrātiju. Tāpat viņš norādīja, ka aplami ir tik dažādās pašvaldības unificēt ar vieniem Ministru kabineta noteikumiem, likumiem, regulām, direktīvām, kas visi mums it kā māca vienu – kā labāk dzīvot. Tā nav īstā atslēga! Pareizā atslēga ir uzticēšanās mūsu cilvēkiem, ticība, ka vietējā vara spēj izdarīt lietas godprātīgi, jo pašvaldība ir vistuvāk cilvēkiem. A. Lielmežs arī atgādināja, ka nav tiešas korelācijas starp pašvaldību lielumu un ekonomisko attīstību un labklājību.

Pašvaldību viedoklis par pašreizējā laika aktualitātēm tika “iekodēts” LPS 26. kongresa rezolūcijās – “Par izglītības finansēšanas reformu,” “Par izglītības strukturālo reformu,” “Par pašvaldību komercdarbības nosacījumiem,” “Par sadarbību ar Valsts kontroli” un “Par vēlēšanu perioda palielināšanu”. Redakcijas komisijas vārdā LPS vecākais padomnieks Māris Pūķis atzīmēja dažus precizējumus, kas tika izdarīti rezolūciju projektos. Dokumentus kongresa delegāti atbalstīja vienprātīgi.

LPS priekšsēdis Andris Jaunsleinis norādīja, ka delegātiem jāizlemj jautājums par LPS biedru maksām. Viņš ierosināja arī šogad, tāpat kā līdz šim, neko nemainīt, kamēr nepalielināsies pašvaldību ieņēmumi. Kongresa delegāti atbalstīja A. Jaunsleiņa ierosinājumu biedru naudai saglabāt līdzšinējo apmēru.

LPS 26. kongress noslēdzās ar vēl dažiem tradicionāliem rituāliem – pateicības vārdiem un veltēm kongresa rīkotājiem un LPS apbalvojumu pasniegšanu. LPS ģenerālsekretāre Mudīte Priede aicināja saņemt LPS Atzinības rakstu par ieguldījumu demokrātiskas pašvaldību iekārtas veidošanā un Eiropas Vietējo pašvaldību hartas principu īstenošanu Latvijā, kā arī īpašās LPS goda zīmes bijušos pašvaldību vadītājus, kuri ievēlēti LR Saeimā – Aināru Mežuli, bijušo Smiltenes novada domes priekšsēdētāju, Inesi Boķi, bijušo Valmieras pilsētas domes priekšsēdētāju, Aldi Adamoviču, bijušo Preiļu novada domes priekšsēdētāju, un Nelliju Kleinbergu, bijušo Skrundas novada domes priekšsēdētāju.

Punkts uz “i” visos kongresos allaž ir LPS administrācijas tradicionālā kopbilde.