LATVIJAS UGUNSSARDZEI – 150

Ugunij ir tāda daba –

Brīžiem ļauna, brīžiem laba.

Uguns vienmēr aiziet greizi,

Kad to lieto nepareizi.

Sākusies kā aktīvu pilsoņu grupas vēlme cīnīties ar postošajām ugunsnelaimēm, izveidojot organizētas un apmācītas ugunsdzēsēju komandas, vēlāk izvēršoties plašā brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību kustībā visā Latvijā, pārciešot vairāku varu uzliktās pārmaiņas, ugunsdzēsība Latvijā ir attīstījusies līdz valsts pārvaldītam dienestam. Mainoties laikiem un pārvaldes formām, nemainīgs ir palicis komandas gars un patiesa degsme palīdzēt citiem, riskējot ar to, kas pašam visdārgākais. Tās ir vērtības, kas raksturīgas ugunsdzēsējiem visos laikos!

Pirms 150 gadiem 17. maijā uz ugunsgrēku pirmajā izbraukumā devās jaundibinātā Rīgas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības komanda. Ugunsgrēku Aleksandra (Brīvības) ielā izdevās sekmīgi nodzēst, un šo dienu uzskata par brīvprātīgo ugunsdzēsēju kustības aizsākumu Latvijā. Katru gadu 17. maiju atzīmē kā ugunsdzēsēju un glābēju dienu.

Cilvēces attīstības ceļā ugunij bija un ir milzīga nozīme. Uguns palīdz cilvēkiem, bet var kļūt arī par ienaidnieku. Ugunsdzēsēji, nereti riskēdami ar savu dzīvību, ir glābuši citus – tāda ir viņu sūtība un pienākums.

Kā liecina vēsture, pirmās ugunsdzēsēju vienības jau senatnē dibinājis Marks Licīnijs Krass (115.–53. g. p.m.ē.). Tās sastāvēja no vergiem. Viņi iesaistījās dzēšanā tikai tad, kad degošā nama saimnieks bija vienojies ar vergu īpašnieku par samaksu. Imperators Augusts mūsu ēras 6. gadā apvienoja ugunsdzēsēju vienības un izveidoja apvienoto nomoda ugunsdzēsēju korpusu no 7–35 tūkstošiem vīru. Katram, kas korpusā bija darbojies sešus gadus (vēlāk trīs) un palicis dzīvs, tika piešķirta Romas

pilsonība.

1221. gadā Vīnē tika apstiprināti un izdoti pirmie ugunsdrošības noteikumi.

1666. gadā pēc lielā Londonas ugunsgrēka ieviesa ar rokām darbināmos sūkņus.

Rīgas lielajā ugunsgrēkā 1677. gadā nodega 250 mājas, arī Jāņa un Pētera baznīcas. Pēc šā ugunsgrēka Vidzemes ģenerālgubernators izdeva pavēli Rīgā būvēt taisnas, platas ielas ar šķērsielām, savukārt māju pagalmu pusē ierīkot dārzus. Pētera baznīca otrreiz dega 1721. gadā.

1812. gadā, kad Rīgai tuvojās uzbrūkošā Napoleona armija, pilsētas aizstāvjiem tika dota pavēle nodedzināt daļu Maskavas forštates un Pēterburgas priekšpilsētas koka apbūvi, lai atbrīvotu pārredzamību aizstāvju artilērijai ienaidnieka uzbrukuma atvairīšanā.

Latvijā 19. gs. otrajā pusē sakarā ar ekonomisko uzplaukumu, jaunu rūpnīcu, fabriku un ražotņu izveidi un dzīvojamo ēku būvniecību radās nepieciešamība pēc Vācijas un citu Eiropas valstu parauga veidot jauna tipa brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības. To dibināšanas nepieciešamību pasteidzināja vairāki traģiski ugunsgrēki. 1864. gadā vienā no Rīgas baznīcām drūzmā saspieda 12 cilvēkus – vainojamas bija durvis, kas vērās uz iekšpusi. Rīgas valde izdeva rīkojumu visām baznīcām un sabiedriskajām ēkām, ka to durvīm jābūt veramām uz ārpusi.

1864. gada 19. novembrī Rīgā sanāca biedrības dibināšanas grupa. 1865. gada 15. februārī apstiprināja biedrības statūtus un nolēma iegādāties Vācijā ražoto lielo ugunsdzēsēju rokas sūkni. Bija nepieciešamība veidot organizētu, disciplinētu un labi apmācītu ugunsdzēsēju komandu. Tā Rīgā tika nodibināta cariskajā Krievijā pirmā Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība pēc Eiropas valstu pieredzes.

1865. gada 17. maijā jaundibinātās biedrības komanda pirmo reizi izbrauca uz ugunsgrēku Aleksandra ielā, kur dega dzīvojamā māja. Uguni izdevās ātri apslāpēt. Notikumu plaši aprakstīja laikrakstā “Rigasche Zeitung”, apsveicot ar veiksmīgu iesākumu un novēlot panākumus turpmāk. Šo dienu uzskata par brīvprātīgās ugunsdzēsības kustības pirmsākumu. LR Saeima 2011. gadā noteica 17. maiju par Ugunsdzēsēju un glābēju dienu.

Pēc Rīgas parauga daudzās Latvijas pilsētās, miestos un pagastos tika dibinātas brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības (BUB): Rīgas piemēram tajā pašā gadā sekoja Jelgava, 1866. gadā – Piltene, 1867. gadā – Cēsis, 1868. gadā – Tukums un Jēkabpils, 1870. gadā – Kuldīga un Liepāja, 1871. gadā – Ventspils, 1875. gadā – Rēzekne, 1876. gadā – Daugavpils un Jūrmala. Visvairāk biedrību mazpilsētās un pagastos nodibināja pēc II pasaules kara.

Biedrības līdztekus savam pamatuzdevumam – ugunsgrēku dzēšanai un ugunaizsardzības profilaksei – aktīvi organizēja un iesaistījās kultūras un labdarības pasākumos. Pie biedrībām darbojās kori, pūtēju orķestri, dažādi pašdarbības pulciņi, notika saviesīgi vakari. Daudzviet pagastos un mazpilsētās biedrības bija vienīgās kultūras dzīves organizētājas.

Nozīmīga loma ugunssardzes jautājumu organizēšanā pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados bija vietējām pašvaldībām, kas izdeva saistošos noteikumus, un tie bija obligāti visā pašvaldības teritorijā. Ievēlot pašvaldības priekšsēdētāju, vienlaikus viņš kļuva par biedrības vadītāju, bet ikdienas tiešo darbu veica brandmajors.

Otrā pasaules kara laikā BUB vienības cieta lielus zaudējumus. Gan viena, gan otra karojošā puse atkāpjoties izlaupīja depo telpas, aizdzina automašīnas. Pēc kara viss bija jāatjauno. BUB darbā atgriezās agrākie biedri, un rindas papildināja daudz jauniešu.

Daudzus BUB biedrus 1989. gada 10. decembrī ievēlēja vietējo tautas deputātu padomēs. Biedrības biedri ar savām ugunsdzēsības automašīnām barikāžu laikā dežurēja svarīgākajos punktos. Vienu auto omonieši Vecmīlgrāvī sadedzināja.

Par brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību vēsturi pirms diviem gadiem izdota Solveigas Smiltenas grāmata “Drosmīgu vīru laiks”.

1995. gadā Latvijā tika pabeigta vienota ugunsdzēsības un glābšanas dienesta izveide, paplašinot pienākumu loku – uzdodot sniegt palīdzību glābšanas darbos uz ūdens, plūdos, nelaimē nokļuvušu cilvēku atbrīvošanā no avarējušiem satiksmes līdzekļiem, sabrukušām ēkām, likvidējot vētras sekas utt. Valsts dienests ir vienīgais, kam tiek atjaunots ugunsdzēsības automašīnu parks un speciālie līdzekļi, aprīkojums un inventārs.

Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībām pašreiz šādu finansiālo iespēju nav, tikai dažu biedrību rīcībā vēl ir pa mašīnai. Tādējādi pašreiz brīvprātīgie ugunsdzēsēji savu darbību koncentrē uz ugunsdrošības profilaktiskajiem pasākumiem. Sevišķa vērība tiek pievērsta ugunsdrošībai daudzdzīvokļu ēkās. Ir izdoti metodiskie ieteikumi, iepazīstinot dzīvokļu īpašniekus ar drošības pasākumiem daudzdzīvokļu ēkā, ar gāzes, elektroiekārtu un inženiertīklu normālu ekspluatāciju. Biedrību rūpju lokā vēl jāmin profilaktiskie pasākumi ik pavasari pret kūlas dedzināšanu, bērnu rotaļāšanos ar uguni un daudzi citi.

Svētku reizē vēlreiz atgādinām un novēlam: rūpējieties par sava mājokļa, sētas, apkārtnes sakārtotību atbilstoši ugunsdrošības prasībām! Profilaktiski var daudz ko paveikt ar kopīgiem spēkiem, kā aicina ugunsdzēsēju devīze “Viens par visiem, visi par vienu!”.