Rīga 7°C, mākoņains, bez nokrišņiem, Z vējš 3m/s
Pirmdiena, 2024. gada 06. maijs 23:46
Vārda dienas: Didzis, Gaidis
Ilūkstes novada domes priekšsēdētāja vietnieks Maigurs Krievāns, sveicinot 21. augustā uz LPIA sanāksmi ciemos atbraukušos izpilddirektorus, kuru rindas pamanāmi izdaiļoja līdzi paņemtās izglītības sfēras lietpratējas, uzreiz atklāja dažu noslēpumu. Viesiem par godu esot pat jaunu baseinu uzcēluši! Pašvaldībās, kur lēmējvara un izpildvara darbojas saskanīgi kā roka ar cimdu, var paveikt lielas lietas. Un Ilūkstes novada izpilddirektore Līga Bukovska ir visnotaļ atbilstošs “cimds”. Par to ciemiņi pārliecinājās, vēl zālē sēžot, noskatoties mūsdienīgo un oriģinālo novada prezentāciju bez neviena vārda – vizuāliem asociāciju tēliem bagātu un muzikāli skanīgu (turklāt tā vis nav par bargu naudu pasūtīta kādā superstudijā, bet tapusi mājās rodamiem spēkiem). Pēc sanāksmes ilūkstieši bija sagatavojuši pamatīgu novada iepazīšanas maršrutu klātienē. Jādomā, ka līdz šim tālā un daudziem maz zināmā Ilūkste, Bebrene un Dviete, kā arī citas ceļojumā vērotās vietas sagādāja tik pārsteidzošus iespaidus, ka ne viens vien rīkosies saskaņā ar M. Krievāna novēlējumu – atbraukt šurp vēlreiz nevis darba, bet atpūtas vizītē.
Vēl kādu noslēpumu, atstāstot LPIA valdes sēdē lemto, “pačukstēja” priekšsēdētājs Guntis Kalniņš. Viena no jaukā koncerta dalībniecēm – izjustā dziedātāja Jana esot ne tikai vizuāli līdzīga Ilūkstes novada izpilddirektorei Līgai Bukovskai, bet abas vienojot cieša radniecība. Koncerta izskaņa ar pašu jaunāko dziedātāju gaisā raidītajiem ziepju burbuļiem radīja tik gaišu noskaņu, ka atlika vien pievērsties prezentācijai, ko Līga Bukovska pieteica kā novada sapņu “parādi” – jau izsapņoto un to, kurus vēl sapņo.
Latvijā nemaz nav daudz tādu novadu, kuru teritorijā atrodas divas pilsētas – Ilūkste un Subate, kas Sēlijas tālajā galā sadzīvo ar sešiem pagastiem. Iedzīvotāju skaits novadā pārsniedz astoņus tūkstošus, turklāt dienas ritumā ne reizi nedzirdējām sūrošanos par to, ka jaunie pamet šo Rīgai patālo novadu. Tieši otrādi – novadā jauniešu ir 20 procenti. Varbūt tāpēc prezentācijā var lepni teikt, ka “pēdējos piecos gados esam ļoti auguši”. Un novada svētki raksturoti kodolīgi – kā personiski, piepildīti un skaisti.
Kur meklēt miljonu?
SIA “ZZ Dats” direktora vietnieks Dainis Dosbergs informēja par iespējām gādāt par iedzīvotāju izglītību ar vienotās pašvaldību sistēmas atbalstu, kā arī iepazīstināja ar citām sistēmas iespējām, ko pašvaldības maz izmanto vai nemaz nelieto. Viņa teikto papildināja LPS padomnieks Guntars Krasovskis, atzīstot, ka “ZZ Dats” piedāvātais rīku klāsts pašvaldībām jāizmanto efektīvāk. Turklāt drīzumā uzņēmums piedāvās jaunumu – dokumentu pārvaldību. Pat pašvaldību IT jomas rūdīto “specu” pārsteidza dzirdētie dati par to, cik maz Latvijas pašvaldības izmanto mūsdienu tehnoloģiju piedāvātās iespējas – tikai 15% no paziņojumiem par nekustamā īpašuma nodokli ceļo virtuāli epastā. Pieņemot, ka pasta sūtījums izmaksā vienu eiro un gadā izsūta vairāk nekā miljonu nodokļu aprēķinu, nākas secināt, ka Latvijas pašvaldības, izsūtot paziņojumus ar “sentēvu metodēm”, tērē veselu miljonu eiro gadā! Pētījums liecina, ka izteikts līderis pozitīvā ziņā ir Salacgrīvas novads, kas epastā izsūta ap 40% paziņojumu. Diemžēl ir arī tādas vietvaras, kur virtuāli nosūta tikai 2% paziņojumu.
Guntars Krasovskis meta sapņu tiltu uz laiku, kad valstī tiks izveidota vienotā elektroniskā epasta sistēma, kurā katram iedzīvotājam jau gandrīz reizē ar dzimšanas brīdi tiks piešķirta epasta adrese, kas sekos viņam līdzi visu mūžu. Tajā varēs saņemt visus oficiālos paziņojumus un rēķinus. Taču LPS padomnieku vienlaikus māc bažas, ka, visu ietverot virtuālajā vidē, mūsu saziņā nepaliks ne kas “taustāms”, ne citādi “izgaršojams”. Tomēr vajadzību taupīt pašvaldību resursus tas nemazina. Guntis Kalniņš gan piebilda, ka lielai iedzīvotāju daļai diemžēl nav ne tikai epasta, bet arī apjausmas, ko tas nozīmē. Grozies, kā gribi, atkal nonākam pie izglītības, jo bez IT prasmēm situācija nemainīsies arī nākotnē.
Izglītības sfēras mainīgā un nemainīgā daļa
Jauno gadu izpilddirektori tradicionāli uzsāk ar sarunu par finansēm; jauno mācību gadu sagaida, no “pirmavotiem” skaidrojot izglītības jomas jaunumus. Guntis Kalniņš atzina, ka izglītības jautājumi pašvaldībās sastāv no divām daļām: nemainīgo nodrošina fakts, ka pašvaldību budžetā tieši izglītībai tiek tērēti 50 (vietām pat vairāk) procenti līdzekļu, bet par mainīgo “rūpējas” nebeidzamās reformas.
Jaunākās vēstis no izglītības jomas šoreiz uz Ilūksti bija atveduši Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) valsts sekretāra pienākumu izpildītāja, valsts sekretāra vietniece – Izglītības departamenta direktore Evija Papule, Izglītības departamenta direktores vietniece izglītības statistikas un finanšu plānošanas jomā Līga Buceniece un vecākā eksperte Modra Jansone, kā arī Struktūrfondu un starptautisko finanšu instrumentu departamenta vecākais eksperts Edgars Lore. Vērtējot prezentācijās un diskusijās dzirdēto un uzklausot dalībnieku pārdomas pēc sanāksmes, nākas secināt: varbūt grūti reizē uzrunāt divas visai atšķirīgas auditorijas, jo izpilddirektoriem un pedagoģijas sfēras ļaudīm tomēr ir atšķirīgas intereses. Iespējams, domājot par izpildvaras pārstāvjiem, Evija Papule vispirms deva vārdu Edgaram Lorem, jo iespējas rast līdzekļus izglītības infrastruktūras sakārtošanai ir bezgala svarīgs mezglapunkts pašvaldību darbā. Turpretim pedagogiem un izglītības nodaļu (pārvalžu) vadītājiem tā noteikti nav pirmā rūpe. Viņi gaida atrisinājumu ilgajam pedagogu algu modelēšanas maratonam (starp citu, par to detalizēti tika spriests jau LPIA sanāksmē 2014. gada augustā!). Modra Jansone gan centās skaidrot pedagogu darba samaksas noteikumus, kas varētu stāties spēkā 2016. gada 1. septembrī, tomēr, atceroties Gunta Kalniņa teikto par izglītības mainīgo daļu, ceru, ka sapratīsiet, kādēļ to žurnālā neatspoguļosim.
Ievadot sarunu, Evija Papule norādīja, ka ES struktūrfondu 2014.–2020. gada plānošanas periodā tiks īstenotas Izglītības attīstības pamatnostādnes. Šo izmaiņu iespējas nodrošinās ES struktūrfondi ar aptuveni 322 miljoniem eiro plānošanas periodam. Šoreiz detalizēti nepārstāstīsim LPIA sanāksmē dzirdēto arī tāpēc, ka šajā – izglītībai veltītajā žurnāla numurā – radniecīgas problēmas iztirzātas vairākos rakstos. Savukārt Izglītības un zinātnes ministrijas sagatavotie informatīvie materiāli un statistikas pārskati daļēji publicēti žurnālā, bet pārējās prezentācijas pieejamas LPS interneta vietnē: http://www.lps.lv/Izpilddirektoru_asociacija/?task=sessions&committee_id=1541. Tur katrs var izvēlēties padziļināti studēt to, kas interesē.
Edgars Lore konkrētāk izskaidroja tos mērķus, kam būs paredzēti Eiropas līdzekļi. Vislielākā summa plānota mācību vides uzlabošanai. 8.1.2. pasākuma mērķis (162,81 milj.) ir rekonstruēt un modernizēt 110 – 115 skolas ar kopējo audzēkņu skaitu pāri par 45 tūkstošiem lielajās pilsētās un novados, kur atsevišķi tiek izdalīti reģionālās attīstības centri. Par atbalstāmajām darbībām un citiem obligātajiem nosacījumiem sīkāk skatiet prezentācijā LPS interneta vietnē!
E. Papule uzsvēra, ka struktūrfondi domāti skolu tīkla sakārtošanai, tie būs nevis atbalstam, bet attīstībai. Galvenie IZM nosacījumi (politiskie uzstādījumi) – lielas vidusskolas, koncentrētas. Pirmo līdz sesto klašu audzēkņiem mācības jānodrošina pēc iespējas “tuvāk sirdij, tuvāk mājām”. Ārpus lielajām pilsētām un 21 reģionālā centra pašvaldībām tiesības pretendēt uz atbalstu varētu būt arī citu novadu vidusskolām. Diemžēl tikai trīs no pārējo 89 novadu vidusskolām spēj izturēt prasību par vismaz 270 audzēkņiem, pārējās tātad paliek aiz “Eiropas labumu kuģa borta”.
LPS padomniece Ināra Dundure informēja par tiem jautājumiem, kuros LPS nepiekrīt ministrijas plāniem. Jautājums par struktūrfondu pieejamību izglītības infrastruktūrai ir dienaskārtībā Ministru kabineta darba grupā, ko vada Laimdota Straujuma. Viņiem ir darīts zināms pašvaldību viedoklis, ka 270 vidusskolēnu ir nepieņemami augsts slieksnis. LPS uzturēs prasību, ka nepieciešamas investīcijas vismaz tālu esošajām pašvaldību iestādēm. IT un jauna metodika jāizmanto arī mazajās klasēs, kā to daudzas pašvaldības jau dara. LPS atbalsta viedokli par pirmo sešu klašu izglītību tuvāk mājām, taču arī šīm skolām Latvijā būtu jāparedz investīciju iespējas. Diemžēl IZM un L. Straujumas vadītā darba grupa līdzekļus tam nevēlas paredzēt, atkal visas rūpes noveļot uz pašvaldību pleciem. Tomēr LPS uzturēs šo prasību.
IZM pārstāves prezentācijās uzrādīja arī jaunumus, kas šajā mācību gadā sagaida audzēkņus un pedagogus. To vidū ir daudz lielisku ieceru – brīvpusdienas nu jau arī ceturtklasniekiem, pirmās svešvalodas apguve 1. un 2. klasē, mācību programmas “Datorika” aprobēšana 157 izglītības iestādēs un citi.
Pēc sanāksmes tomēr urdīja dažu tēžu atrautība no reālās dzīves. IZM statistikas ailes liecina par sarūkošo skolēnu, it sevišķi vidusskolēnu skaitu. Taču piecus un sešus gadus veco bērnu skaita pieaugums spriestspējīgos mudina domāt, kas ar šiem ķipariem notiks pēc gadiem. Kurš šobrīd ņemsies apgalvot, ka vairākums nekādā gadījumā nedomās par vidusskolu, tāpēc tās, kur maz audzēkņu, steidzami jāslēdz? It kā mēs jau nebūtu pieredzējuši bērnudārzu “izputināšanu” deviņdesmitajos gados, no kuras daža pašvaldība nav reanimējusies joprojām! Un vai gan iespējamos bēgļu bērnus mēs neskolosim? Šobrīd varam tikai minēt, kādas vecuma grupas viņi pārstāvēs. Itin dīvaini bija no izglītības jomas nākotnes vizionāriem uzklausīt pesimistisku tēzi, ka daļa skolojamo jau tik un tā aizbrauks no Latvijas. Bet valdības lozungs visu laiku bijis par izceļojušo tautiešu atgriešanu dzimtenē...
Pavisam absurda liekas Eiropas Savienības fondu prasība: ieguldīt skolu infrastruktūrā var un vajag, tikai – jāgarantē, ka audzēkņu skaits šajā, par ES līdzekļiem uzprišinātajā skolā piecu gadu laikā nemainīsies, precīzāk – nesamazināsies! Derētu fondu turētājiem un uzraugiem apjautāties, kādus paņēmienus šajā ziņā izmantoja citās valstīs, jo arī vecajā Eiropā ne visur valda demogrāfijas augšupeja.
Autotaures iegrožots ceļojums
Jāatzīst, ka pat diskusijas šoreiz nebija ierasti kaismīgas, varbūt vainīga atskārsme, ka pēc diskusijām gadu iepriekš nekāda virzība nenotika. Tāpēc ar Evijas Papules tradicionālo novēlējumu “Laimīgu jauno gadu!” LPIA sanāksmes tematiskās daļas atreferējumu slēdzam, lai divos autobusos dotos brīnišķīgā ceļojumā pa Ilūkstes novadu.
Ilūkstes novada pašvaldības Attīstības plānošanas nodaļas vadītājas vietniece Ineta Zībārte gan uzreiz atrunājās, ka neesot gide, bet kurš gan vēl labāk visu mums izrādītu un izstāstītu! Turklāt stingrā grafika interesēs viņa brīžam no gides pārvērtās par Gustavu ar auto tauri, lai ziņotu, ka kārtējā vizīte beigusies. Ineta uzreiz atzinās mīlestībā savai pilsētai un novadam, kuru mainīt viņa negrasās. Kāpēc? Tāpēc, ka te ir ģimenei draudzīga infrastruktūra – izglītības, kultūras un sporta iespējas tuvu dzīvesvietai, bet galvenais, ka ir nākotnes cerība (20% jauniešu). Ne reizi vien tika uzsvērta piederība Sēlijai, kas tikai pēdējos gados sasparojusies pieteikt savas tiesības. Brauciena laikā stāsti nomainīja cits citu – par tranzīta ielas rekonstrukciju (pēc divu gadu sarakstes ar ministriju izdevās pierādīt, ka Raiņa un Brīvības iela veido vienotu tranzīta ielu!), par vēsturisko strūklaku, ko atjaunoja reizē ar tranzīta ielas projektu, par ēku siltināšanu (jaunākais no tiem – kultūras centrs, kur notika sanāksme), par dievnamiem, par elektromobiļiem, kas vis nestāv “pie slitas”, bet domes dienesti ar ekoloģisko braucamo ceļo pat uz Daugavpili, jo izmaksas ir 2,70 eiro uz 100 km. Ilūkstes veselības centrs tapis “atņemtās” slimnīcas vietā, taču pašvaldība cenšas savējiem nodrošināt maksimāli daudz medicīnisko pakalpojumu (par projektu naudām iegādāta mūsdienīga aparatūra par pusmiljonu eiro), ko labprāt izmanto arī kaimiņi. Ilūkstē ir 14 daudzdzīvokļu mājas, tomēr pārsvarā – ģimenes mājas vai divu trīs dzīvokļu ēkas, tāpēc pilsēta ir lauku videi atbilstoši “piezemēta” un mūsu gidei patīkama.
Lepna un skaista aiz loga pazibēja Ilūkstes 1. vidusskola, kuru 1927. gadā atklāja toreizējais izglītības ministrs Rainis. Viņam par godu pie skolas 1990. gadā uzstādīts tēlnieka Induļa Folkmaņa veidots piemineklis. Skolas audzēkņi izceļas ar labām sekmēm, gūstot atzinību “Draudzīgā aicinājuma” reitingos. Turpat līdzās jaunā estrāde ar 710 sēdvietām. 20 ielu posmiem nomainīts apgaismojums, turklāt ilūkstieši vis nelika LED lampas kopā ar stabiem, bet tēriņus samazināja, daudzviet atstājot vecos koka balstus. Siltuma tarifs Ilūkstē ir 33,40 eiro, topošais koģenerācijas projekts to vēl samazinās. Renovētajā bērnudārzā uzturas 200 audzēkņu. Pēdējo piecu gadu laikā kopējā apgūto projektu nauda ir desmit miljoni eiro!
Peldbaseins, kas ciemu dienā vēl tikai gaidīja pirmos peldēšanas alcējus, izrādās, tapis ilgi un grūti. Vērienīgs projekts sporta kompleksam vairākos stāvos dzima jau 2008. gadā, diemžēl deputāti to neakceptēja. Sapņu pils palika papīra formātā, vienīgi par pašvaldības līdzekļiem ieliktie pamati iekonservēti pacietīgi gaidīja līdz 2015. gada martam, kad sākās būvdarbi – gan “sašaurinātā” apmērā, bet galvenais sapnis bija un palika baseins. Nu to ir divi – lielais un mazajiem ķipariem paredzētais. Kolēģiem, kam baseina vēl nav, noderēja ilūkstiešu stāsts par tehnisko risinājumu, izdevumiem, bet galvenais – par neatlaidību un uzdrīkstēšanos sapņot.
Dvietes lepnums ir izcilais selekcionārs Pauls Sukatnieks, kura vārds pirmām kārtām saistās ar Latvijas apstākļiem neierastas kultūras – vīnogu audzēšanu. Viņa dzimtas māja “Apsītes” būtu teju vai sabrukusi, ja Ilūkstes novada pašvaldība to neņemtu savā gādībā. P. Sukatnieka vīnkopības un selekcijas centrs uzņēmīgās un apsviedīgās vadītājas Vandas Gronskas uzraudzībā dažu gadu laikā ļāvis atdzimt gan mājai, gan dārzam. Mūsu vizītes dienā te viss bija sevišķi posts nākamās dienas dižajam notikumam – Latvijas vīnkopju un vīndaru svētkiem “Ābele Paula Sukatnieka dārzā”.
Dižo selekcionāru interesēja ne tikai vīnogas, bet arī arbūzi. Varbūt tieši no Paula Sukatnieka savu mazā biznesa ideju aizņēmās jaunā Inetas un Ivara Timšānu ģimenīte. Viņu siltummīļu bizness ir īsts veiksmes stāsts, kas jau pirmajā darbības gadā, par spīti nelabvēlīgajai vasarai, ļāvis atpelnīt visus ieguldījumus! Abi saimnieko ceturto gadu – sākuši ar gaļas lopkopību un graudkopību, bet šogad arbūzu cienītājiem dzimusi doma audzēt tos pašiem, lai būtu drošība par kvalitāti. Abi Jelgavā skolotie agronomi ir lieli praktiķi, kas nepaļaujas uz citu ieteikumiem, bet siltummīļu šķirnes izmēģina paši. Tās pasūtītas gan Latvijā, gan Igaunijā. Uzcēluši siltumnīcu, kas nu jau kļuvusi par mazu. Stādīšana ir roku darbs, ko paveikuši, rīkojot talku. Nākotnē Timšāni cer uz projektiem, diemžēl jaunajiem zemniekiem eksotiskiem labumiem atbalsta nav, tāpēc jādomā citas alternatīvas. Timšāni visu realizē Rīgas bāzē, ar ko noslēgts līgums. Viņu piedāvājumā ir sešas cukīni un kabaču šķirnes, astoņas saldo zirņu šķirnes, 24 arbūzu šķirnes un 12 meloņu šķirnes. Tieši šis nelabvēlīgais gads ļāvis atrast īstās šķirnes Latvijas un Dvietes apstākļiem.
Dabas parka “Dvietes paliene” informācijas centrā “Gulbji” Bebrenes pagasta Putnu salā pie Benitas Štrausas mēs ne tikai degustējām ekskluzīvo ārstniecības līdzekli – bebru dziedzeru uzlējumu un ugunskurā uz grila iesmiem cepto “bebrienes kociņmaizi” (tā būtu izcila latviskā alternatīva jāņusvētku šašlika tradīcijai, jo uztīt uz iesma rauga mīklu spētu katrs). Teiksmainu sapņu noskaņu šai vietai piešķir savvaļas zirgu pelēcīgais bars palienes pļavās.
Bebrenes vispārizglītojošā un profesionālā vidusskola uzņēmīgās direktores Ērikas Šaršunes vadībā jau kopš 2014. gada 7. februāra īsteno mūsdienīgo modeli par vispārējās un profesionālās izglītības satuvināšanu. Direktore nesūrojas par audzēkņu trūkumu, bet izmanto visas iespējas to skaita pieaugumam. Viņas emocionālā uzruna izpilddirektoriem tovakar uzlika vērtīgu punktu Ilūkstes sākumburtam.
“Būtu labi, ja mūsu mazajā valstī tās vadītāji dzīvotu ar SentEkziperī principu – būt atbildīgam par tiem, kurus pieradinājuši. Tādi esam arī mēs, kas vēl turamies laukos, jo esam pieraduši pie šīs vides. Mūsu skolā nav Eiropas noteiktā audzēkņu skaita – 270, mums ir 190. Ja kādam liekas, ka lauku skolai šeit, Bebrenē, tas ir maz, tad ir maz. Mums nepienākas remonts dienesta viesnīcā. Ja mums tas pienāktos, varu droši apgalvot, ka pēc pāris gadiem mums būtu pat vairāk par 270 audzēkņiem, jo mūsu galvenais mērķis ir izglītības kvalitāte. Jūs varēsiet redzēt mūsu Ilūkstes pašvaldības drosmīgo soli, pārņemot Bebrenes profesionālo vidusskolu, kas bija pirmā slēdzamo skolu skaitā. Tagad mēs attīstāmies, mācāmies un nebūt neguļam, jo reizēm tiešām pietrūkst ar 24 diennakts stundām. Tādi mēs šeit esam – mazliet patrioti, gribam dzīvot tur, kur dzīvojam. Un vēl svarīgi, ka neesam gliemeži, kam māja uz muguras – tiklīdz kas, es aizeju. Vai maz ir iespējams, ka Rīga, Daugavpils, Jelgava, Valmiera un citas lielās pilsētas spēs uzņemt visus lauku ļaudis?
Ja kāds izlēmis, ka Latvijai laukus nevajag, tad tā viennozīmīgi ir kļūda. Kāds ir arī izdomājis, ka bērnam jau no dzimšanas brīža rokās jāieliek planšete. Man jāsaka, ka šo cilvēku gaida ļoti rūgtas vecumdienas, jo arī tad viņu bērnus un mazbērnus interesēs planšetes, nevis savu mīļo liktenis. Mūsdienu tehnoloģijas cilvēku emocionāli notrulina. Uzskatu, ka mācību darbu arī bez planšetēm var organizēt radoši un interaktīvi. Klausoties mudinājumus jaunāko klašu skolēniem gādāt planšetdatorus, man gribas jautāt: kāpēc pirms pieciem gadiem vajadzēja izšķiest Eiropas Savienības naudu interaktīvajām tāfelēm, ja to mūžs ir tikai pieci gadi? Varbūt par šo naudu mēs varējām sakopt vidi, veidot radošos centrus un zinātniskās pētniecības centrus. Tagad šīs tāfeles skaitās novecojušas, kaut liela daļa skolu tās vēl pat īsti nav apguvušas. Nu šis brīnums vairs nav vajadzīgs, jo virziens ir planšetes.
Gribi vai negribi, bet raisās pārdomas, ka kaut kas nav īsti pareizi mūsu valstī vai pasaulē vispār. Nekā personīga pret bēgļiem, pret tiem, kas aizbrauc uz citurieni. Tieši otrādi, aizbraucēji īstenībā ir tie cilvēki, kuri grib strādāt, negrib dzīvot un eksistēt uz pabalstiem. Nekā personīga, bet atmiņā palika sanāksmē dzirdētais teiciens: “Bēgļu bērni to nav izvēlējušies, viņi vienkārši ir tāda grupa.” Tāpēc gribas jautāt – bet kā ir ar lauku pašvaldībās dzīvojošiem cilvēkiem un viņu bērniem? Vai viņi to ir izvēlējušies? Vai tas ir normāli, ka skolotāji laikam ir vienīgā kategorija Latvijā, kam divreiz gadā maina algu? Bet mazpilsētās un laukos viņi ir arī sociālie pedagogi, logopēdi, psihologi un vēl daudzkas.
Pagājušajā vasarā biju Gruzijā kopā ar kolēģiem no elitārām Rīgas skolām. Viņi stāstīja: tiklīdz klasē rodas problēmas, atverot durvis un aizsūtot audzēkni pie sociālā pedagoga vai psihologa. Vai valstī ir parēķinājuši, cik tiek ietaupīts uz šo speciālistu neesamības rēķina lauku skolās? Vismaz mūsu Ilūkstes novadā spēj atrast risinājumu, lai arī mūsu skolās būtu logopēds, psihologs un sociālais pedagogs, ja šie speciālisti ir vajadzīgi.
Uz šīs pārdomu nots sveicinu jūs visus “Nekurienes” vidū! Cauri lielceļu un ceļu putekļiem no visām pusēm jūs esat atbraukuši uz Bebreni. Mēs parādām vietu, kur mēs esam, kur lielākā daļa grib arī novecot. Mēs elpojam svaigu gaisu. Mēs mācām mūsu bērniem sajust lapu zeltu rudenī, balto sniegu ziemā, pavasarī mudinām ieklausīties strautu skaņās un vasarā vienkārši atpūsties.
Parādīšu jums Ilūkstes novada pašvaldības drosmīgo soli – vecajos laikos šajā ēkā bija Bebrenes profesionālā skola, tagad te atrodas – Bebrenes vispārizglītojošās un profesionālās vidusskolas profesionālā nodaļa. Ja kāds atļausies teikt, ka šeit pie mums ir nekvalitatīva izglītība, tas lai paliek vērtētāja ziņā. Mēs tā nedomājam.”.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017