KOPĪGĀS INTERESES PAŠVALDĪBU BUDŽETIEM

Katru gadu LPS vienošanās un domstarpību protokolā ar Ministru kabinetu centrālā vieta ir jautājumam par finansējuma sadali starp valsts budžetu un pašvaldību budžetiem.

No pašvaldību puses uzstādījums ir vienkāršs – nodrošināt pašvaldībām stabilu, prognozējamu un funkcijām un pienākumiem atbilstošu ieņēmumu bāzi. No valdības puses katru gadu vērojama vēlme paplašināt savus resursus uz pašvaldību rēķina.

Kopš Latvijas Republikas atjaunošanas valstij vienmēr bijušas gan neatliekamas prioritātes (Krievijas armijas izvešana, banku krīzes pārvarēšana, iestāšanās NATO un ES, iestāšanās eirozonā, glābšanās no pasaules ekonomiskās krīzes), gan neatliekamas saistības (piemēram, skolotāju un mediķu algas). Ik reizi tika izvirzīts piedāvājums samazināt pašvaldību budžetus un atrisināt kādu kārtējo problēmu.

Eiropas Vietējo pašvaldību hartas radītāji labi apzinājās, ka pastāv un pastāvēs šāda centrālās valdības vēlme. Tāpēc hartā tika iestrādāts valsts un pašvaldību finanšu proporcionalitātes princips (9. panta pirmie divi punkti) – pašvaldību politika un valsts politika jāfinansē proporcionāli kompetencei un attieksmei jābūt vienādai (valsts ekonomiskā politika nedrīkst būt dažāda pret valsts un pašvaldību pienākumiem). Oktobra vidū būs šīs hartas 30. gadadiena, un daudzās valstīs tā palīdzējusi saglabāt līdzsvaru starp centrālās, reģionālās un vietējās varas vēlmēm palielināt savu ietekmi, tās principi atkal un atkal ir jāaizstāv pēc katrām vēlēšanām.

Arī pašlaik valdībai ir svarīgas prioritātes – nostiprināt valsts aizsardzības spējas un ievērot savas saistības finanšu disciplīnas jomā. Tā atliek sociāli un ekonomiski neatliekamu problēmu risinājumus, lai izpildītu ES noteiktos taupības kritērijus. Ja katru reizi šādā situācijā pašvaldības padotos valdības spiedienam, tad šobrīd pašvaldību budžets būtu daudzkārt mazāks un lielākā daļa teritoriju iedzīvotājiem nepieciešamo pakalpojumu vispār netiktu sniegti.

Tāpēc mūsu pamatnostādnes:

procentuālais nodokļu pieaugums pašvaldību budžetā nav mazāks par procentuālo nodokļu pieaugumu valsts budžetā (kā minimums jāsaglabā 80% atskaitījuma likme pašvaldībām no iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) vai atskaitījuma likme jāpalielina līdz 83%, ja tiek samazināta IIN likme no 23 procentpunktiem līdz 22 procentpunktiem);

ja tiek pieņemti lēmumi, kas izraisa pašvaldību budžeta izdevumu palielināšanos nākamajā gadā vai vidējā termiņā, tad tiek nodrošināts atbilstošs ieņēmumu pieaugums (piemēram – pedagogu algu reformas gadījumā pirmsskolas pedagogiem nepieciešami vismaz 13 miljoni eiro 2016. gadā un vismaz 38 miljoni eiro 2017. gadā).

Jāņem vērā, ka darbaspēka nodokļu reformas rezultātā pašvaldības kopš 2013. gada jau ir zaudējušas vairāk nekā 140 miljonus eiro, bet, samazinot nodokļa likmi vēl par vienu procentpunktu bez kompensācijas, zaudējumi pārsniegtu jau 200 miljonus eiro.

Katrai pašvaldībai un dažādām pašvaldību grupām ir savas konkrētas intereses. Taču ikgadējās sarunās mūsu spēks vai vājums ir atkarīgs no spējas aizstāvēt pašvaldību kopīgo finanšu apjomu. Bez reālas finanšu decentralizācijas nav iespējama ne administratīvā decentralizācija, ne mūsdienīga demokrātija.