Rīga 10°C, apmācies, bez nokrišņiem, A vējš 4m/s
Pirmdiena, 2024. gada 06. maijs 00:26
Vārda dienas: Didzis, Gaidis
Pārskatot svarīgos notikumus un norises mūsu valsts tapšanā un likteņgaitās, nākas atzīt, ka līdztekus allaž daudzinātajam 18. novembrim un 4. maijam negaidīti daudz Latvijai svarīgu un liktenīgu notikumu saistās ar vienu gada mēnesi – augustu. Šāgada augusta numurā atskatīsimies uz dažiem no tiem. Lai atgādinātu un rosinātu pārdomas.
1915. gads
1. augusts. Krievijas cara valdība ir piekritusi, un ģenerālis M. Aleksejevs izdevis pavēli, dodot atļauju dibināt latviešu strēlnieku bataljonus.
12. augusts. Sākās brīvprātīgo pieņemšana un reģistrācija Rīgā, Tērbatas ielā 1/3, bet drīz – arī citur Latvijā. Tika izveidoti pirmie divi bataljoni, pēc tam – vēl seši. Vēlāk, jau cīņu gaitā, tie pārtapa strēlnieku pulkos, kas cīnījās par savu zemi un stiprināja tautas nacionālo pašapziņu. Strēlnieki un viņu varonība iemūžināti Aleksandra Čaka poēmā “Mūžības skartie” un Aleksandra Grīna romānā “Dvēseļu putenis”.
1920. gads
3. un 4. augusts. Bulduros notika piecu valstu – Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas un Somijas konference ar mērķi izveidot šo valstu politisku, militāru, saimniecisku un kulturālu apvienību, kas būtu vērsta pret Krieviju un Vāciju.
11. augusts. Rīgā tika parakstīts Miera līgums starp Latviju un Padomju Krieviju, kas garantēja Latvijai suverenitāti un neatkarību uz mūžīgiem laikiem. Diemžēl šie “mūžīgie laiki” ilga tikai 20 gadus. Ar šo līgumu Latvijas sastāvā iekļāva Abrenes apriņķi, ko pēc Otrā pasaules kara pievienoja Pleskavas apgabalam.
1939. gads
23. augusts. Maskavā tika parakstīts sadarbības līgums starp Vāciju un Padomju Savienību, kā arī šā līguma slepenais protokols ar pievienoto karti. Tajā bija iezīmētas robežas Polijas un Baltijas valstu sadalījumam, nosakot ietekmes sfēru šo teritoriju turpmākai pakļautībai. Vēsturē šis līgums tiek saukts par Molotova–Ribentropa paktu.
Jau pēc nedēļas – 1. septembrī sākās Otrais pasaules karš, un Polijas teritorija tika sadalīta saskaņā ar slepenajā protokolā noteiktajām robežām. Arī Baltijas valstu liktenis jau bija izlemts. Latvijas pakļaušanas plāns Maskavā jau bija izstrādāts, pamatos tas balstījās uz militārā spēka izmantošanu, tomēr tā realizācija sākās pakāpeniski.
Latvijai piedāvāja noslēgt savstarpējās palīdzības līgumu. Sarunas sākās 2. oktobrī. To gaitā tika ultimatīvi paziņots, ka PSRS drošībai esot nepieciešamas militārās bāzes Liepājā un Ventspilī, kā arī piekrastes teritorija starp Ventspili un Pitragu krasta artilērijas pozīciju ierīkošanai. Garnizona skaitliskais sastāvs bija ap 25 tūkstošiem vīru. Pozitīva atbilde no Latvijas tika prasīta 48 stundu laikā.
5. oktobrī puses noslēdza “savstarpējās palīdzības paktu starp Latviju un PSRS”, kas ieguva Bāzu līguma nosaukumu.
Jau 30. oktobrī pirmās Sarkanarmijas daļas ieradās Latvijā. Komandieru rīcībā bija 1938. gadā izdotās slepenās kartes, kurās mūsu valsts teritorija jau nosaukta par Latvijas PSR. Tādu karti var redzēt Mores kauju muzejā. Būtībā tas bija labi sagatavots desants pakļaušanas plāna realizācijai, kā to apstiprināja notikumi pēc astoņiem mēnešiem.
1940. gads
Pagājis gads, kopš parakstīts Molotova–Ribentropa pakta slepenais protokols, Baltijas valstis jau okupētas un zaudējušas suverenitāti. No jūnija līdz augustam bija notikušas parlamenta vēlēšanas, ja tās par tādām vispār var saukt. Pie varas – jauna valdība. Kārlis Ulmanis, daļa ministru un armijas augstākie virsnieki jau apcietināti. Tika veidota delegācija, lai dotos uz Maskavu un “lūgtu uzņemt Latviju brālīgo republiku saimē”.
5. augusts. Ar PSRS Augstākās Padomes lēmumu Latvija tika uzņemta PSRS sastāvā kā viena no 16 republikām.
1944. gads
Augustā Otrā pasaules kara frontes līnijas pilnībā bija aptvērušas visu Latvijas teritoriju, notika smagas kaujas, bet civiliedzīvotāji devās bēgļu gaitās. Abas armijas – gan aizejošā, gan uzbrūkošā – mobilizēja puišus un tūlīt nosūtīja kaujā. Varonīgi cīnījās latviešu leģionāri (to pierāda kaujas Lubānas augstienē, pie Mores un visbeidzot – Kurzemē). Viņi cerēja, ka izdosies atkārtot 1919. gada notikumu gaitu un Latviju varēs atbrīvot no abiem iekarotājiem.
1987. gads
23. augusts. Molotova–Ribentropa pakta 48. gadadienas piemiņai organizētā ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa beidzās ar plašiem arestiem tupat, pieminekļa pakājē.
1989. gads
23. augusts. No Tallinas līdz Viļņai, rokās sadevušies, tūkstošiem cilvēku veidoja “Baltijas ceļu”, prasot brīvību Baltijai. Siguldieši austrumos sarokojās ar līgatniešiem, rietumos, aiz Lorupes gravas – ar inčukalniešiem. Un tā visā šosejas garumā – kaimiņš ar kaimiņu, no robežas līdz robežai.
1990. gads
23. augusts. Tautas fronte un Latvijas pašvaldības aktīvi iesaistījās visu trīs Baltijas valstu (Igaunijas, Latvijas un Lietuvas) kopīgā akcijā, atgādinot pasaulei par nelikumīgā Molotova–Ribentropa pakta noslēgšanu 1939. gadā. Akcija sākās pulksten 19.30, kad Igaunijā skanēja baznīcu zvani un tika iedegti ugunskuri. Tas pats 19.45 turpinājās Latvijas teritorijā, bet plkst. 20 – Lietuvā. Zvanu skaņas un ugunskuri atgādināja par noziedzīgā pakta noslēgšanu pirms 51 gada, kas nesa lielākos cilvēku upurus 20. gadsimtā. Pie karogiem todien plīvoja sēru lentes.
1991. gads
Sevišķi spraigi notikumi risinājās augustā pirms 24 gadiem.
Bija pārdzīvotas barikāžu dienas un naktis, aizstāvēta ar 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarāciju uzsāktā brīvības un valstiskuma atjaunošana. Un tad pēkšņi – jauni draudi mūsu brīvībai.
19. augusts. Maskavā sākās pučs. Varu pārņēma Valsts ārkārtējās situācijas komiteja, kas visā Padomju Savienībā izsludināja ārkārtas stāvokli. Īpašās nozīmes milicijas – omoniešu vienības un militārie spēki ieņēma visus stratēģiski svarīgākos objektus Rīgā un Latvijā. Latvijas Republikas Augstākā Padome un Ministru Padome vērsās pie Latvijas tautas ar aicinājumu sākt nevardarbīgu pretošanos saskaņā ar Latvijas Tautas frontes izstrādāto nevardarbīgās pretošanās taktiku, izteiktu “Aicinājumā X stundai”, un nesadarboties ne ar kādiem nelikumīgiem veidojumiem.
Atšķirībā no 1991. gada janvāra notikumiem, kad mūsu liktenis izšķīrās šeit pat Baltijā – Rīgā, Viļņā un Tallinā, augusta puča laikā no 19. augusta rīta līdz 21. augusta pēcpusdienai Baltijas valstu un visas PSRS liktenis izšķīrās Maskavā. Latvijas Tautas fronte sāka pāriet uz darbu pagrīdes apstākļos, cenšoties pasargāt un organizēt cilvēkus darbam šajos sarežģītajos apstākļos. Viens no svarīgākajiem uzdevumiem – informēt sabiedrību par notiekošo un par Latvijas Republikas Augstākās Padomes un valdības rīcību, jo tobrīd pastāvēja pilnīga informācijas blokāde. Toreizējo Krievijas Federācijas pirmo prezidentu Borisu Jeļcinu atbalstošie spēki, tajā skaitā armijas vienības, 21. augustā Maskavā sāka gūt pārsvaru, un pēcpusdienā pučistu spiediens atslāba, tika atbrīvotas ieņemtās radio un televīzijas ēkas, sakaru centri Rīgā un Latvijā. Īpašās nozīmes milicijas vienības un Padomju armijas vienības
atkāpās.
23. augusts. Gar ceļu no Tallinas līdz Rīgai un tālāk līdz Viļņai dega ugunskuri. Šo akciju Baltijas valstu tautas kustības bija iecerējušas kā protestu pret draudošo komunistisko reakciju. Taču notika tā, kā liktenis bija lēmis: sakarā ar puča izgāšanos protesta akcija pārvērtās par Baltijas tautu triumfa un svētku brīdi. Bija pienācis faktiskās neatkarības laiks.
Šajā dienā Islande pirmā no pasaules valstīm atzina Latvijas Republikas valstisko neatkarību, bet nākamajā dienā, 24. augustā, Boriss Jeļcins parakstīja dekrētu par Igaunijas, Latvijas un Lietuvas valstiskā statusa atzīšanu. Līdz 18. septembrim to bija izdarījušas jau 79 valstis.
Ieskatoties dienasgrāmatas ierakstos, var precīzāk restaurēt to dienu satraucošos notikumus.
19. augusts
Rīta programmā radio pēkšņi sniedz paziņojumu, ka Maskavā noticis militārs pučs. Varu valstī pārņēmusi Genādija Janajeva vadītā Valsts ārkārtējā stāvokļa komiteja. Rīgas ielās bruņumašīnas un armijas vienības.
Plkst. 16.00. Radio izskan Anatolija Gorbunova un Ivara Godmaņa paziņojums par notikušo Maskavā, ka Latvijā ārkārtējais stāvoklis netiks noteikts un ka vienīgais likumīgais varas avots Latvijā ir pati Latvijas tauta.
Plkst. 17.30. Maskavas radio informē, ka Mihails Gorbačovs veselības stāvokļa dēļ nevar pildīt PSRS prezidenta pienākumus. Tos sāk pildīt viceprezidents Genādijs Janajevs. No pulksten 14.00 visā valstī ieviests ārkārtējais stāvoklis, izveidota komiteja, kuras lēmumi ir obligāti visā PSRS teritorijā.
Plkst. 18.00. Alfrēds Rubiks paziņo, ka Latvijā vara pāriet Sabiedrības glābšanas komitejas rokās.
Plkst. 19.00. Latvijas Republikas Augstākās Padomes ārkārtas sēde.
Plkst. 19.20. Radio ziņo, ka ieņemti Latvijas Televīzijas centra pirmie stāvi.
Plkst. 19.30. Romualds Ražuks pa radio nolasa Latvijas Tautas frontes (LTF) valdes paziņojumu, ka X stunda ir situsi. Ziņo, kas jādara un kā jārīkojas.
Plkst. 20.15. Radio ziņo, ka Maskavā ceļ barikādes.
Plkst. 20.50. Ļeņingradā arī ieņemta televīzijas ēka. Vairs nevar piezvanīt uz citām republikām.
Plkst. 23.00. Ieņemta Kauņas televīzija. No Ādažiem izbraukusi bruņutehnika.
Plkst. 23.05. Sašauts mikroautobuss, nogalināts šoferis un ievainots līdzbraucējs.
Plkst. 23.10. Ieņemta milicijas skola, LTF mītne, padzīti darbinieki. Visu nakti radio nepārstāj sniegt paziņojumus.
20. augusts
Plkst. 00.15. Juris Podnieks filmējis uzbrukumu Televīzijas centram, viņam atņemta videokamera.
Plkst. 01.30. Radiostacija “Majak” ziņo, ka Maskavā aizliegts rīkot mītiņus. Aizliegts izdot vairākas avīzes.
Plkst. 02.00. Uz Salu tilta bruņutransportieri.
Plkst. 04.55. Tiek ieņemts radionams, bet raidījumus uzsāk pagrīdes raidstacija.
Plkst. 07.20. Ziņu kopsavilkumā paziņojums, ka Latvija ir atgriezta no ārpasaules. Ielās – armijas vienības, lido helikopteri, tiek nomestas interfrontes skrejlapas.
Plkst. 12.00. Un tā visu dienu satraucošas ziņas. Maskavā tanku kolonnas komandieris paziņojis, ka necīnīsies pret tautu.
Plkst. 18.00. Maskavā darbu atsākusi neatkarīgā radiostacija “Eho Moskvi”.
Plkst. 21.00. Centrālā televīzija vakara ziņās informē par notikumiem Maskavā un citur.
21. augusts
Plkst. 8.00. Grūti uztvert Rīgas radio, beidzot izdodas kaut ko sadzirdēt. Maskavā tanki atkāpjoties no Krievijas Augstākās Padomes ēkas. Priekšpusdienā vēl pienāk satraucošas ziņas. Maskavā ir upuri.
Plkst. 16.00. Radio informē, ka pučistu vadoņi devušies uz Vnukovas lidostu. Jeļcins devis pavēli viņus arestēt. Armija un maskavieši viņu pilnīgi atbalsta. Pučs izgāzies.
Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēmusi konstitucionālo likumu par LR valstisko statusu.
No to dienu notikumiem pagājuši 24 gadi. Dziesmotais, nevardarbīgais ceļš uz neatkarības atgūšanu bija nesis savus augļus – neatkarība kļuva par realitāti. Savu ieguldījumu ceļā uz neatkarību deva tautfrontieši, tautas padomju deputāti, daudzie aktīvisti visā Latvijā.
2015. gada 1. augusts
Rīgā pirmoreiz notika plaši latviešu strēlnieku simtgadei veltīti tautas un armijas svētki ar valsts augstāko amatpersonu piedalīšanos. Elizabetes un Tērbatas ielu stūrī atklāja Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejai veltīto piemiņas plāksni, pēc tam notika koncerti Vērmanes dārzā un 11. novembra krastmalā, kā arī tautas un armijas gājiens un bruņoto spēku paraugdemonstrējumi. Attieksme pret latviešu strēlniekiem nav bijusi viennozīmīga, tāpēc svarīgi, ka valsts augstākās amatpersonas vairākkārt uzsvēra, ka latviešu strēlnieku bataljona izveide bija valsts militārais pirmsākums.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017