216.73.217.6
01.11.2026. 15:12:17
– Vispirms, lūdzu, iepazīstiniet lasītājus ar sevi! Kuras skolas saucat par savējām?
– Pamatskolas gados mācījos Elejas vidusskolā, tad pusgadu mācījos Ozolniekos, bet vēlāk pārgāju uz Jelgavas Spīdolas ģimnāziju, ko absolvēju. Ekonomistes bakalaura grādu ieguvu Lauksaimniecības universitātē, pēc tam kļuvu par socioloģijas maģistri. Esmu strādājusi par lektori, bet no 2011. gada rudens līdz 2013. gada janvārim biju Izglītības un zinātnes ministrijas parlamentārā sekretāre, pa vidu gan aizgāju nedaudz garākā atvaļinājumā sakarā ar maziņo.
– Kā jūtas cilvēks, nokļūstot “ierakumu” otrā pusē?
– Tik traki jau nav! Tagad, redzot ne vienmēr korekto komunikāciju ar varas pārstāvjiem, daudz labāk izprotu pagātnes notikumus, kuros arodbiedrība reizēm bijusi skarbāka un asāka. Kad tikos ar Ministru prezidenti Laimdotu Straujumu un arī mūsu ministri Mārīti Seili, apliecināju viņām, ka vēlamies būt konstruktīvs sadarbības partneris. Protams, būs situācijas, kurās ātri atradīsim kopīgu valodu, bet būs arī tādas, kur paliksim pretējās domās. Tā nav traģēdija, jo līdzīgas domstarpības mums bijušas arī ar LPS vai Rektoru padomi.
– Mūsu saruna sākās par ilglaicīgi strebto un diskutēto pedagogu darba samaksas problēmu, jo tieši todien LIZDAs ļaudis bija pilni sašutuma, ka Ministru kabineta komitejas sēde par šo viņiem tik aktuālo problēmu pēkšņi tikusi sasaukta steigā un gandrīz vai pusslepeni.
– Tas tomēr ir nekrietni, ja tev ir sadarbības partneris, kurš darbojas pēc principa “Pamanīsi pats, tev paveiksies; ja nepamanīsi – vaino pats sevi”.
– Tomēr sarunas atspoguļojumā žurnālā mazvērtīga ir informācija, kur svarīga operativitāte un kur katra jauna diena nes izmaiņas. Mūsu intereses skar citu žurnāla auditorijai nozīmīgu jomu – arodbiedrības saikni ar pašvaldībām.
– Ar Pašvaldību savienību aizvadītajā laikaposmā sadarbība bijusi ļoti laba. Protams, reizēm mēs iebilstam, tomēr labi saprotu savienību, arī jau minētajā pedagogu atalgojuma sakarā. Izprotu, ka pašvaldībām uzticēts ļoti daudz ar izglītību saistītu funkciju, izglītības sfērai vietējā vara tērē pusi budžeta, dažviet pat vairāk par pusi. Tāpēc atbalstām domu, ka jāatjauno (kaut vai pakāpeniski) budžeta finansējums algu nodrošināšanai pirmsskolas izglītības pedagogiem un darbiniekiem. LPS vēlas, lai tas notiktu ar 2018. gada 1. jūniju, mēs kā arodbiedrība to vēlētos ātrāk. Uzskatām, ka algai būtu jābūt lielākai par līdz šim paredzēto amplitūdu no 600 līdz 760 eiro. Vienlaikus saprotam, ka pašvaldību budžets vairākumā gadījumu to nespēj, tāpēc ātrāk jāiesaistās valstij.
Otra mezgla problēma noteikti saistās ar skolu tīkla optimizāciju. Arodbiedrība iestājas par to, ka maksimāli tuvu dzīvesvietai jābūt izglītībai no pirmās līdz sestajai klasītei. Šim vecuma posmam nedrīkst vērtēt vienīgi to, cik tas izmaksā, jo svarīga ir gan drošība, gan bērna spējas adaptēties jaunajā vidē – jāgādā, lai viņš nenogurtu tālajos pārbraucienos līdz skolai un atpakaļ. Piekrītam jaunajiem MK noteikumiem, ka no 2016. gada 10. klasi varēs atvērt tikai tad, ja izglītojamo skaits pārsniegs 12, bet no 2017. gada – 14 audzēkņus. 7.–9. klašu grupā atbalstām viedokli, ka katrs gadījums jāvērtē atsevišķi. Latvija nav nedz Amerika, nedz Ķīna, un tiesības lemt par skolu slēgšanu un reorganizāciju pieder pašvaldībai. Vidusskolēnus aizvest līdz tuvākajai vidusskolai nav pārāk sarežģīti, bet 7.–9. klašu skolēniem jāvērtē konkrētā situācija. Iespējams, ka šobrīd vidusskolēnu skaits liekas nepietiekams, taču jāanalizē arī audzēkņu daudzums iepriekšējā vecuma grupā, lai pēc gada vai diviem nenāktos atkal atjaunot vidusskolu.
Esmu pārliecināta, ka pašvaldības vērtē situāciju ilgtermiņā, turpretim valdību nereti interesē tikai finansiālie aprēķini. Mēs nereti kaut ko izjaucam, aizmirstot to, cik grūti pēc tam atjaunot no nulles. Izglītības un zinātnes ministrija aprēķinājusi, ka vidusskolu slēgšana var skart apmēram 80 pašvaldības, tomēr pašvaldībām drīkst būt savs viedoklis. Ministrija priekšplānā izvirza kvantitatīvos rādītājus, mēs aicinām (jo tiesību uzstājīgi pieprasīt mums nav) akcentēt arī kvalitāti. Visām iesaistītajām pusēm to kopīgi vajadzētu izdiskutēt un tad pieņemt saprātīgu lēmumu. Jāņem vērā būtu centralizēto eksāmenu un olimpiāžu rezultāti, sasniegumi zinātniskās pētniecības jomā, arī pedagogu darbības kvalitāte, iesaiste projektos. Ne mazāk nozīmīgi vērtēt infrastruktūru – cik tālu atrodas cita tuvākā skola, vai tajā ir dienesta viesnīca, ja nāktos slēgt vidusskolu, un vēl daudz citu problēmu.
Mūsu arodbiedrība ir iekļauta pedagogu atalgojuma mērķdotācijas sadales komisijā. Pētot un analizējot mums pieejamo informāciju Valsts izglītības informācijas sistēmā (VIIS), esam atklājuši, ka šajā mācību gadā par 2300 bērniem pieaugs piecus un sešus gadus veco apmācāmo skaits. Liktos – mūsu demogrāfiskajā situācijā par to no sirds jāpriecājas, bet... valsts budžetā nav naudas, lai apmaksātu nepieciešamo papildpedagogu darbu par 2015. gada atlikušajiem četriem mēnešiem. Tas liekas ļoti nesolīdi pret pedagogiem, jo viņi nedrīkst ciest nepilnīgo datubāžu dēļ.
– Man tas liekas sevišķi dīvaini, jo neiespējami būtu prognozēt nākamajam gadam jaundzimušo skaitu. Te tomēr ir runa par bērniem, kuriem jau piecus vai sešus gadus jābūt mūsu valsts statistiskajā uzskaitē!
– Arī mums to grūti saprast, jo ir taču iedzīvotāju reģistrs un citas datubāzes. Pat tad, ja novēloti atklājas, ka uz šo mācību gadu audzēkņu būs vairāk, jābūt rezervei, lai šādu laikus nepamanītu situāciju spētu atrisināt mazsāpīgi. Pateikt, ka pašvaldības VIISā ievadījušas neprecīzas prognozes, ir pats vienkāršākais risinājums. Turklāt to mēs detalizēti nevaram pārbaudīt. Pieņemsim, ka tiešām vainojama kāda nolaidība. Labi, šo jautājumu var risināt konkrēti, bet pedagogam ar to nav nekāda sakara, viņam ir jāsaņem alga par darbu, ko viņš veic. Kur tad paliek princips “nauda seko skolēnam”?! Protams, neviens nešaubās, ka pašvaldības meklēs naudu savā budžetā, lai kompensētu šo valstisko neizdarību. Taču valdība nedrīkstētu to uztvert kā pašsaprotamu labās gribas žestu, nākamā gada sākumā pieklātos pašvaldībām kompensēt šos līdzekļus.
LIZDAs eksperti aprēķināja, ka septembrī 683 pedagogi būs ieguvuši jaunas kvalitātes pakāpes (trešo, ceturto un piekto skaitām kopā). Un arī te atkārtojas tā pati situācija – cilvēks vasarā ieguvis jaunu pakāpi, bet četrus mēnešus viņam par to nemaksās! Kā lai izskaidro cilvēkam, kādēļ viņam būs mazāka alga nekā kolēģim, kurš pakāpi ieguvis jau sen? Skumji, ka mūsu valstī ir tā, ka pedagogs cenšas, bet nezina, vai atbilstošu atalgojumu viņš saņems no 1. septembra vai tikai no budžeta gada sākuma.
Gan Pašvaldību savienība, gan Latvijas Izglītības vadītāju asociācija norādīja, ka par šīm problēmām runāt sāka jau pirms pāris gadiem. Tika ierosināts, ka situāciju varētu itin viegli atrisināt, pedagogiem nosakot vēl kādu trešo atskaites datumu, kurā fiksē skolēnu skaitu un datus par padagogiem. Taču nekas nav mainījies. Šādos brīžos dusmas mijas ar izmisumu – it kā visu laiku uzsveram pedagogu kvalitātes nozīmi; viņi cenšas sevi pilnveidot, lai iegūtu augstāku pakāpi, bet viņus nenovērtējam. Mēs runājam, ka svarīgs ir katrs bērns, bet... Protams, skolotājs jau nedzīs laukā audzēkni, ja par viņu nemaksā. Tomēr tas nav solīdi no valsts puses – cerēt uz pašvaldību kā caurumu lāpītāju.
Trūkstošo naudu mainīgajā situācijā varētu taču “aizdot” gan piecus un sešus gadus veco bērnu audzinātājiem, gan jaunu kategoriju ieguvušajiem – no līdzekļiem, kas bija rezervēti pedagogu atalgojuma jaunajam modelim, ko cerēja jau ieviest. Ja nekādi nav iespējams līdzekļus novirzīt ne šo 2300 bērnu skolotājiem, ne 683 augstāku kategoriju nopelnījušajiem pedagogiem, tad arodbiedrība piedāvā citu risinājumu. Aicinājām ar šo naudu vismaz jau šajā mācību gadā papildināt mazo skolu pedagogu atalgojumu reģionos (šoreiz gan ne privātajā sektorā nodarbinātajiem). Pašlaik lielo skolu skolotājiem viss ir puslīdz kārtībā, viņiem samaksā par visiem veiktajiem pienākumiem. Daļa pašvaldību gan jau tagad veic līdzekļu pārdali, lai mazo skolu pedagogi justos līdzvērtīgāki atalgojuma ziņā. Tomēr vēl joprojām virknē mazo skoliņu pedagogi saņem algu tikai par kontaktstundām, viņiem neapmaksā ne klases audzināšanu, ne darbu labošanu, ne gatavošanos stundām. Līdz jaunā atalgojuma modeļa ieviešanai šis būtu godīgs risinājums.
Nevaram piekrist nākotnē plānotajam atalgojumam, kurā netiks maksāts par starpbrīžiem. Ko tad pedagogi starpbrīdī darīs? Tāpat dežurēs gaiteņos vai visā skolā, neslēgs taču ciet kabineta durvis atpūtai. Vecajā modelī par klases audzināšanu pieskaitīja sešas stundas, jaunajā – vairs tikai četras. Arī par gatavošanos stundām vecajā modelī maksāja vairāk. Starpbrīžu darbs arī tika ierēķināts, bet jaunajā modelī šīs pozīcijas vispār nav. Kā lai tam visam piekrītam?
– Kā jūs iegūstat datus? Izmantojat informācijas sistēmā pieejamos vai kaut ko cenšaties savākt arī paši?
– Mūsu arodbiedrībai ir pieejama daļa no VIIS informācijas, kas gan, kā jau minēju, nav pilnīga. Mums ir paveicies ar sociālekonomisko jautājumu eksperti Ilzi Priževoti. Mērķdotāciju sadales analīzei 119 pašvaldībām mums bija iedotas tikai divas dienas, taču pat tik īsā laikā viņa spēja “uztaustīt” šīs netaisnības. Pirmajā reizē sadalījumu nesaskaņojām. Otrajā reizē pēc sarunām izvirzījām prasību protokollēmumā ietvert šīs problēmas. Lai nākamreiz, sēžoties pie sarunu galda par mērķdotāciju sadali, mēs atkal nesadurtos ar tām pašām nedienām.
– Vai jūsu rūpju loks ietver tikai arodbiedrības biedrus vai visu pedagogu kopumu?
– Visi pedagogi nav mūsu arodbiedrības biedri, tomēr mēs iestājamies par visiem. Protams, ir mazliet netaisni, ka biedri maksā biedru naudu, bet pārējie priecīgi noskatās, ka kāds viņus aizstāv arī tāpat. No solidaritātes viedokļa tas nav pareizi. Pati LIZDAs vadību pārņēmu maijā, tomēr citi kolēģi atgādināja gadījumu, kad arodbiedrībām izdevās panākt pedagogu algu pielikumu un valdīja šķietams prieks, bet daži mūsu biedri pameta arodbiedrību, jo reizē ar algu nedaudz pieauga arī biedru naudas summa. Sanāk, ka grūtā brīdī cilvēks klaudzina pie arodbiedrības durvīm, taču pēc problēmas atrisinājuma pagriež tai muguru.
Tomēr arodbiedrības biedriem ir pieejams kāds diezgan būtisks “bonuss” – mums ir materiālās palīdzības fonds, kas biedriem dod iespēju saņemt pabalstu traumu vai citu nelaimju gadījumos.
– Vai esat prognozējuši, kas notiks brīdī, ja daļu no vidusskolām tiešām slēgs?
– Mēs kā arodbiedrība nevaram nepiekrist tam, ka skolu tīkls, sevišķi 10.–12. klašu grupā, ir jāsakārto. Pati personiski izpētīju datubāzi, tāpēc zinu, ka daudzās vidusskolās ir ļoti maz audzēkņu. Saņemam Eiropas naudas izglītības modernizācijai, bet šie līdzekļi galvenokārt tiek lielajām pilsētām, kur izglītības kvalitāte un mūsdienīgās iespējas arvien pieaug. Jārēķinās ar to, ka nākotnē daļa pedagogu paliks vai nu bez darba, vai viņiem nāksies strādāt nepilnu slodzi. Lai cik svarīga ir nauda, mēs nedrīkstam iestāties tikai un vienīgi par to. Pieļauju, ka privātā sektora pārstāvis paziņotu: nepieciešamas pārmaiņas, nevienam darbu negarantē uz mūžu, katram pašam jāspēj pilnveidoties vai pārkvalificēties, lai spētu no jauna iekļauties darba tirgū. Tomēr vēlos apelēt pie tā, ka valsts nav pietiekami savlaicīgi rūpējusies par demogrāfiskās situācijas jautājumiem. Piekrītu, daudzi ir izceļojuši no Latvijas, bet šo lēmumu taču veicinājusi valsts politika. Ne jau tikai naudas dēļ ļaudis pameta valsti, daudzus neapmierināja gan knapā rocība, tomēr arī valsts politika.
Vēl neesam ar mūsu ministriju un Labklājības ministriju analizējuši šo problēmu – laikus palūkoties, kā palīdzēt pedagogiem, kas nākotnē var zaudēt darbu, būt tam gataviem. Rosināt viņus domāt par citām darba iespējām. Rīgā un Pierīgā joprojām aktuāla ir pirmsskolas pedagogu problēma. Neesam pret to, ka risinājumā iesaistās privātais sektors. Varbūt kāds savu nākotnes darbavietu varētu atrast te. Līdzīga sistēma ir pieaugušo izglītības jomā, kurā arī iesaistījies privātais sektors, jo te ieplūda prāvi Eiropas Savienības līdzekļi. Diemžēl ne visur šā pakalpojuma latiņa ir pienācīgi augsta. Iespējams, ka bez darba palikušie pedagogi varētu sekmīgi iekļauties šajā atzarā. Par to noteikti jārunā.
Gadījumos, kad skolu tomēr slēgs, prasām “lieko” naudu atstāt tajā pašā sektorā. Lai vairāk līdzekļu būtu, piemēram, bibliotēkām. Tad būs nevis viens bibliotekārs uz 500 bērniem, bet viens uz 300 bērniem.
– Vai ir precīzi izskaitļota summa, cik pēc skolas slēgšanas pašvaldība ietaupīs (algas) un cik zaudēs, pārvadājot audzēkņus, maksājot par uzturēšanos internātā, par atbrīvoto telpu uzturēšanu un tamlīdzīgi?
– Tur jau tā lieta, ka nav! Ir taču kaut aptuveni jāsaprot, cik liela summa paliks pāri, kāds būs izdevīgums. Nevar būt, ka to aplēst ir tik neiespējami.
– Vai streiks būs?
– To man jautā daudzi. Arodbiedrībā esam runājuši gan par piketiem, gan streikiem un citām protesta formām. Tomēr esmu ne reizi vien skaidrojusi arodbiedrības biedriem, ka pikets gan ir viena no protesta formām, bet tā sevi ir nedaudz devalvējusi. Piketi pagātnē ir bijuši, tie it kā skaļāk liek manīt sasāpējušas problēmas, taču politiķi jau kļuvuši mazliet imūni pret daudzajiem piketiem. Ja arī mēs iziesim ielās, tad jābūt pārliecībai, ka sasniegsim rezultātu vai kāds – es atvainojos! – zaudēs amatu. Tomēr uzskatu, ka līdz pēdējam jācenšas izmantot citas metodes, ne šo, galējo. Runāt, skaidrot, pārliecināt. Gribu piebilst, ka arī darba devējiem un vecākiem skatījums uz protestiem nav viennozīmīgs.
Starp citu, skaidrot nākas pat šķietami absurdas lietas, piemēram, pēc dažu lielo skolu pedagogu un vadītāju algu publiskošanas atskanēja iebildes: sak’, par ko gan viņi cīnās, ja algas jau tā ir tik lielas?! Arī vecāki nereti vadās pēc publiski pieejamās informācijas, neiedziļinoties tajā. Viņiem nevar pārmest un tomēr. Neslēpšu, ka dažas skolas tiešām bija diezgan veikli izmantojušas iespējas, ko normatīvie akti gan pieļauj, lai savējiem izkārtotu lielāku atalgojumu. Ja reiz nauda seko skolēnam un skolā ir daudz audzēkņu, tad var rasties līdzekļu pārpalikums, ko sadala savējiem. No otras puses, lielās skolas ir lielajās pilsētās, kur dzīvei nepieciešams vairāk naudas nekā laukos. Taču šo gadījumu ar, teiksim, 1700 eiro lielu algu ir nedaudz. Ministrijai būtu jārod risinājums, kā to laikus atklāt un izskaust. Varbūt jāpilnveido normatīvo aktu bāze. Tomēr nav korekti visās prezentācijās izmantot šos atsevišķos faktus, minot, ka pedagogu samaksa ir līdz 1700 eiro. Būsim godīgi! Parādiet, cik pedagogu saņēma lielo algu, bet blakus uzrādiet, cik daudz pedagogu mazajās lauku skoliņās nesaņēma pat 420 eiro, ieskaitot nodokļus! Nepatīkami, ja manipulē ar datiem, kurus vecāki vai privātā sektora pārstāvji uztver par baltu patiesību. Bet īstenībā algu no 420 līdz 500 eiro saņem 56 procenti pedagogu! No 501 līdz 600 eiro saņem pāri par 30 procentiem skolotāju.
Mēs uzstājam, ka nepieciešams vismaz aptuvens nākotnes grafiks (turklāt tas noteikts Izglītības likuma 53. pantā), lai pedagogi zina, kas ar viņu atalgojumu notiks ne tikai šajā un nākamajā gadā, bet arī, piemēram, pēc pieciem un vairāk gadiem. Lai jauniešiem būtu cerība uz izaugsmes iespējām. Arī tiem, kas vēl domā par profesijas izvēli. Nereti dzirdam, ka augstskolas rada pedagogu pārprodukciju, taču sektorā trūkst strādājošo. Par ko te brīnīties, ja jauns cilvēks ar šo minisummu nespēs izveidot un uzturēt ģimeni. Kā tu viņu dabūsi skolā?
– Atgriezīsimies pie mūsu žurnāla mērķauditorijas! Varbūt vēlaties izmantot šo iespēju uzrunāt pašvaldību ļaudis?
– Pašvaldības tiešām dara daudz savu gados jaunāko iedzīvotāju labā. Lai minu kaut vai brīvpusdienas, ko atsevišķās pašvaldībās nodrošina visiem izglītojamiem, citur krietni vairāk audzēkņiem nekā valsts apmaksātās brīvpusdienas trim pirmajām klasēm (šajā mācību gadā arī ceturtklasniekiem). Dāsnu pašvaldību atbalstu saņem interešu izglītības pedagogi, arī valdības plānos neparedzētais, bet ļoti nepieciešamais atbalsta personāls. Gribu pieminēt arī pašvaldību stipendijas gan skolu, gan profesionālo skolu audzēkņiem. Protams, to nedara visi, daudzko nosaka pašvaldības rocība, tomēr šīs stipendijas liecina par attieksmi, par gādību, par savas pilsētas un novada nākotni. Vēl kāds piemērs. Pašvaldības ne tikai apmaksā skolēnu peldētapmācību, bet vairākas pat ir uzcēlušas baseinus, kaut arī katrs zina, cik grūti tos uzturēt finanšu ziņā. Tomēr tas ir ļoti svarīgi, zinot, cik daudz bērnu Latvijā ik gadu dzīvību zaudē ne tikai satiksmes negadījumos, bet arī peldētneprasmes dēļ. (Patīkami, ka tieši šajā numurā, to iepriekš nezinot, varam pastāstīt par vienu šādu piemēru – baseinu, ko nupat atklāja Ilūkstes novadā, kur augustā tikās izpilddirektori. – D.O.)
Man kā arodbiedrības pārstāvei gan būtu kāda vēlēšanās – lai pašvaldības biežāk ar saviem pedagogiem noslēgtu koplīgumu.
Neslēpšu, ka ļoti labi saprotu pašvaldības skolu tīkla sakārtošanas sakarā. Tas nav un nekad nebūs populārs lēmums vēlētāju vidū, drīzāk daudziem tā var izrādīties “politiska pašnāvība”, tomēr daudzos gadījumos tas ir jāpieņem. Strādājot ministrijā, arī man reizēm nācās analizēt gadījumus, kuros kādu “nepaklausīgu un pretimrunājošu” pedagogu skāra politiska izrēķināšanās. Negribētos, lai skolas slēgšana vien sabojātu kāda politiķa karjeru.
Mūsu lielākais nedraugs ir laiks. Daudzkas tiek pateikts pēdējā brīdī, nedodot laiku informācijas analīzei. Gribu piebilst, ka tā nav nejaušība. Ministriju ierēdņi un vadība pavisam labi saprot, ka laika trūkums nāk mums par sliktu. Protams, dažādi viedokļi bija un būs, taču tas neliedz būt korektam vienam pret otru. Kā tik kaut ko noslēpt vai nepateikt! Bet viss jau allaž nāk gaismā, kaut arī novēloti, jo meliem kopš senlaikiem bijušas īsas kājas. Tādi starpgadījumi bojā attiecības. Par Pašvaldību savienību neko sliktu nevaru teikt, par ministriju diemžēl gan.
– Vai, strādājot arodbiedrībā, vienkāršu paldies dzirdat biežāk nekā ministrijā?
– Ministrijā jau īsti nebija, no kā dzirdēt labus vārdus. Tāpēc gribam pamazām apceļot visu Latviju, tikties ar darba devējiem un vecākiem. Augustā mūs bieži aicināja uz tradicionālajām “augusta konferencēm”, ko organizē izglītības pārvaldes. Protams, tikpat labi viņi varētu iztikt bez mums un aizpildīt programmu paši, tomēr aicināja.
Izmantošu iespēju, lai pašvaldības informētu par vēl kādu mūsu ideju – aicinājumu iet uz skolām.
– Vai plānojat jaunu “Iespējamo misiju” deputātiem?
– Domes deputātu sadarbība ar skolām pašvaldībās ir atšķirīga. Daļa labprāt un bieži iegriežas mācību iestādēs, tāpēc spēj pilnvērtīgi lemt par izglītības sfēru. Taču daļai nav bijusi interese iepazīt reālo situāciju uz vietas. Kāds teiks – ko gan vienā dienā var izdarīt?! Var gan pat vienā dienā sarunās apjaust lietas būtību. Lai deputāts novada kādu stundu, stāstot par saviem darba pienākumiem vai dzīves uzskatiem! Lai tiekas un vaļsirdīgi aprunājas ar pedagogiem, lai pavēro, kā norit skolotāju darbdiena, cik aizpildīta tā ir! Pati arī ministrijas darba gados daudz braukāju pa skolām, tāpēc labi zinu, cik atšķirīgas situācijas tajās mēdz būt. Atmiņā ir daudz lielisku skolu, arī starp mazajām lauku skoliņām. Viņiem trūkst līdzekļu, bet esošais inventārs ir kopts un uzpasēts. Turpretim dažā lepnā pilsētas skolā, kas “peldas” par Eiropas naudu iegādātajos labumos, tā vien liekas, ka nauda iztērēta velti, jo mācību līdzekļi glabājas pa roku galam, neaprūpēti. Nereti lauku pašvaldībā ir daudz nelabvēlīgu ģimeņu, tad skolotājam līdztekus tiešajiem pienākumiem jākļūst gan par mammu un tēti, gan psihologu, gan draugu.
Mums ierasts biežāk pelt pedagogu paveikto, salīdzināt viņu veikumu ar citu valstu rādītājiem. Nenoliedzu, ka arī tas ir svarīgi, tomēr labāk, ja tos var salīdzināt kontekstā ar savas skolas konkrēto situāciju un iespējām. Lai vērtētu un salīdzinātu, ir jāiepazīst!
***
Jau pēc mūsu sarunas, kurā jautās vēlme pēc lietišķas un konstruktīvas sadarbības, mazliet pārsteidza agrākā izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa tvīts pēc tam, kad medijos parādījās ziņa, ka Latvijas Darba devēju konfederācija atbalsta pedagogu darba samaksas jauno modeli. Citēju: “Apsveicami, beidzot IZM reformu soļos nav viena pret politisko varzu un LIZDU. Sajūta, ka ļurkāšanās ir piegriezusies.” Palūdzu Ingu Vanagu komentēt šo paskarbo frāzi, kurā arodbiedrības teju vai vienādotas ar “politisko varzu”.
– Liekas, ka Ķīļa kungs nav pietiekami iedziļinājies jaunā modeļa būtībā. LIZDA ir konstruktīvs sadarbības partneris un iestājas par konkurētspējīga atalgojuma nodrošināšanu sektorā strādājošajiem, par pietiekamu atbalsta personāla skaita nodrošināšanu, par kvalitātes jautājumu risināšanu un pārdomātu skolu tīkla sakārtošanu. Ja valstī vēlamies paaugstināt izglītības kvalitāti, tad jānodrošina arī attiecīgs finansējums. Un, ja nepieciešamo finansējumu nevar nodrošināt uzreiz, tad jābūt pakāpeniskam atalgojuma palielinājumam.