Rīga 25°C, nedaudz mākoņains, bez nokrišņiem, A vējš 6m/s
Ceturtdiena, 2024. gada 23. maijs 13:26
Vārda dienas: Leokādija, Leontīne, Ligija, Lonija
Laikam gan mežiniekiem ir “tiešais vads” saziņai ar Dabas māti, jo oktobra pirmā piektdiena pirms negaidīti agrīnā sala “uzbrukuma” dažas dienas vēlāk bija spožas saules apmirdzēta uz žilbinoši zilās debesu bļodas fona. Tieši kā radīta tam, lai Latvijas Pašvaldību izpilddirektoru asociācijas (LPIA) biedri – rekordkuplā 140 dalībnieku pulkā! – 2. oktobra seminārā Tērvetes novadā varētu ne tikai krāt jaunas zināšanas par pašvaldību aktuālajām problēmām – šoreiz par grants ceļiem, bet no sirds izbaudīt pasākuma “alternatīvo saimnieku” – VAS “Latvijas Valsts meži” sarūpētos pārsteigumus vienā no viņu atbalsta krāšņākajiem objektiem – Tērvetes Dabas parkā.
Laikam pirmoreiz izpilddirektori sanāksmi sāka, bez īpaša uzaicinājuma piecēlušies kājās. Kā gan citādi, ja tika pieteikta Tērvetes himna.
Sanāksmes “mājastēvs” – Tērvetes novada domes ilggadējais vadītājs (tagad domes priekšsēdētājas vietnieks) Edvīns Upītis, kurš todien aizstāja priekšsēdētāju Daci Reiniku viņas atvaļinājuma laikā, sveica visus, no malas vērtējot, “mazajā” novadā. Reizē izsakot cerību, ka uzzinātais un redzētais liks apšaubīt “mazuma” klātbūtni, kā arī dos iespēju katram aizvest līdzi kādu dzirdēto atziņu vai redzēto dabas ainavu.
Izpilddirektors Māris Berlands, priecīgi pārsteigts par uzstādīto apmeklētības rekordu, Tērvetes novada koptēla radīšanu bija uzticējis domes Attīstības nodaļas vadītājai Lindai Mierlaukai. Jāpiekrīt viņas teiktajam, ka katram no ciemiņiem tā vai citādi būs zināms Tērvetes vārds, kaut asociācijas varētu būt ļoti dažādas, jo vienlīdz slavens ir Tērvetes Dabas parks vai alus un zirgi, bet varbūt senvēsture, Anna Brigadere un Sprīdītis. Pat Tērvetes novada mājaslapa apliecina ciešo saistību ar Dabas parku un Annas Brigaderes pasaku varoņiem. Skatiet paši – vispirms jūs sastapsit Sprīdīti, sparīgi soļojam uz novada kartes fona. Netradicionāls ir pat pašvaldības avīzes nosaukums “Laikam līdzi!”.
“Tas, ka mūsu vārdu zina katrs, uzliek pašvaldībai papildpienākumus – gādāt par to, lai vārds arī nākotnē būtu tikpat skanīgs. Tāds tas bija mūsu sensenčiem, kad Tērvetes pilskalnā slējās koka pils un atradās senās Zemgales vēsturiskais centrs,” sacīja L. Mierlauka.
Tērvetes novads bija starp teritoriālās reformas pirmrindniekiem – jau 2002. gadā Lietuvas pierobežā tajā kopdzīvi uzsāka Augstkalnes, Bukaišu un Tērvetes pagasta iedzīvotāji. Iedzīvotāju skaits, tāpat kā visās lauku pašvaldībās šajos gados sarucis no 4,5 līdz 3,7 tūkstošiem. 77% teritorijas aizņem lauksaimniecības zemes, no kurām vairāk nekā 80% ir augstvērtīgas un meliorētas. Tērvete atrodas valsts reģionālo autoceļu (Bauska–Dobele un Jelgava–Žagare) krustpunktā, to (ne)kvalitāti varēja izbaudīt arī visi tāsdienas braucēji, tāpēc tērvetniekiem aktuāla ir semināra tēma par pašvaldību grants ceļiem.
Jau vairākus gadus visus novada skolēnus (arī tos, kas mācās citās skolās) ēdina par budžeta naudu. 2014. gadā noslēdzās pārdomāta skolu reforma, četru agrāko izglītības iestāžu vietā tagad novadā ir divas skolas – Annas Brigaderes pamatskola Kroņaucē (2013. gadā pie tās uzcēla sporta halli, kur laiku pavada ne tikai jaunie ļaudis vien) un Augstkalnes vidusskola ar filiāli (līdz 6. klasei) Bukaišos. Nopietni tika lemts par agrākās Tērvetes pamatskolas likteni, kur kādreiz mācījusies Anna Brigadere. Tās liktenis vieš optimistiskas cerības, jo ēku iegādājies uzņēmējs, kurš te ierīkos viesu namu ar akcentu uz laulību reģistrāciju, izmantojot ēkas Balto zāli.
Pašvaldības attīstības pamats ir uzņēmējdarbība. Tērvetes novada trīs pamati ir lauksaimniecība (ne tikai lielie individuālie saimnieki, bet arī juku un pārmaiņu laikus pārdzīvojusī agrofirma “Tērvete”; tās alus darītavā pašlaik rit vērienīga rekonstrukcija), tūrisms (Dabas parks gaida gājēju tiltu, tajā top novada pirmā “pilsēta” – Rūķu pilsēta 0,6 ha platībā, kur plānotas 50 nelielas rūķu mājas, no kurām pagaidām ciemiņus var uzņemt tikai viena; nākotnē pie Tērvetes ūdenskrātuves taps kempings ar mājiņām kokos, zem zemes un pie ūdens; tūrismā iesaistījušies arī mazie “spēlētāji”, kas piedāvā novērtēt smiltsērkšķu plantācijas, tulpju dārzus un senvēstures muzeju) un veselības rehabilitācijas pakalpojumi (sanatorija “Tērvete” ne tikai sniedz ārstnieciskos pakalpojumus, bet tās ēka ir arhitektūras piemineklis, to apsaimnieko pašvaldības kapitālsabiedrība, un sociālās aprūpes centrs “Tērvete”, kurā ir gan bērnu, gan veco ļaužu nodaļa).
Pēdējos gados pašvaldības investīcijas ieguldītas ne tikai sporta hallē, bet arī 70. gadu sākumā celtās pirmsskolas izglītības iestādes pārbūvē – uzbūvēts otrais stāvs, un tagad atjaunotajā ēkā atrodas arī Tērvetes pagasta pārvalde. Mainot prezentācijas attēlus, Linda Mierlauka uzskaitīja vēl citus labos darbus – Augstkalnes vidusskolas internāta siltināšana, visos ciematos atjaunots ielu apgaismojums, atbalstīti sabiedrisko organizāciju projekti, pašvaldības finansējums palīdzējis atjaunot arī gājēju tiltu pie Annas Brigaderes muzeja “Sprīdīši”, Augstkalnes Mežmuižas baznīcas fasādi u.c. Stāstam par darbu sekoja stāsti par novada svētkiem un citām kopāsanākšanas dienām. Tērvetes novada prezentāciju viņa noslēdza iedvesmojoši: “Lai cik lieli vai mazi mēs katrs esam, nebaidīsimies sapņot un būvēt gaisa pilis!”
Par labiem ceļiem!
Semināru par valsts un Eiropas Savienības atbalsta piešķiršanas kārtību pasākumā “Pamatpakalpojumi un ciematu atjaunošana lauku apvidos” atklātu projektu iesniegumu konkursu veidā (pašvaldību grants ceļi) ievadīja LPIA valdes priekšsēdētājs Guntis Kalniņš. Viņš atgādināja, ka LPS organizēto videokonferenci par grants ceļiem var skatīt LPS mājaslapā, arī prezentāciju visi saņēmuši. Diemžēl programma neparedz ceļu atjaunošanu, bet tikai būvi vai pārbūvi. Nav izdevies panākt piekrišanu šīm būvēm iztikt bez tehniskā projekta, tāpēc G. Kalniņš skumji secināja, ka pašvaldībām pieejamā nauda “tāds čiks vien ir”. Tomēr svarīgi šo pašu mazumiņu izlietot ar lielāko efektu, tāpēc seminārā bija uzaicināti vieslektori, kuri palīdzēja saprast, kā tālāk rīkoties ar grants ceļiem.
VAS “Latvijas Valsts ceļi” (LVC) Tehniskās pārvaldes direktors Valdis Laukšteins izklāstīja ceļinieku skatījumu uz gaidāmo pašvaldību ceļu būvi un pārbūvi, aicinot neskaidros jautājumus viņam droši taujāt e–pastā: [email protected]. Kaut arī LVC viņš strādā kopš 1992. gada, varot gadīties arī kāds pašam nezināms jautājums; tad atbildē iesaistīšot kolēģus. (Prezentāciju skatiet: http://www.lps.lv/Izpilddirektoru_asociacija/?task=sessions&committee_id=1543.)
Vispirms V. Laukšteins atgādināja pamatnoteikumus, kas jāievēro saistībā ar ES fondu apguvi, tad detalizētāk akcentēja svarīgākās tehnisko projektu prasības un iespējamās nepilnības, kas kavētu paredzēto 126 miljonu eiro apguvi. Pieredze uzkrāta jau kopš 2006. gada, būvējot ap 300 km valsts galveno autoceļu un pārbūvējot vairāk nekā 400 km valsts reģionālo autoceļu. Nākamajā plānošanas periodā Latvijas galvenie ceļinieki apgūs ap 500 miljoniem eiro, turpinot būvēt gan valsts galvenos, gan reģionālos autoceļus. LVC pārstāvis pakavējās arī pie pašvaldību ceļu pārraudzības, kas viņiem uzticēta. Tomēr pamatinformāciju studējiet interneta vietnē! Atreferējumā vairāk par izpilddirektoru uzdotajiem jautājumiem un akcentētajām problēmām.
Runātājs atzina, ka ceļu pārraudzības jomā viņi cītīgi sadarbojas ar pašvaldībām, tomēr piebilda, ka savai darbībai necenšoties piešķirt tādu publicitāti kā Valsts kontrole, tāpēc, no malas raugoties, tā neliekas tik pamanāma. Pēc tehniskās revīzijas viņi tikai konkrētajai pašvaldībai nosūtot ziņojumu par nepieciešamajiem uzlabojumiem. Tā drīzāk jāuzlūko kā palīdzība, jo nekādas sankcijas LVC nepieņem.
MK 173. noteikumos noteiktais mērķdotācijas sadales koeficients daudzus neapmierina, bet par proporciju izmaiņām LPS jāvienojas ar pašvaldībām. Satiksmes ministrija neiebilstu.
Izprotot iebildumus par mazo finansējumu, kas paliks pēc tehnisko projektu izstrādes, V. Laukšteins tomēr uzsvēra, ka grants ceļiem faktiski nekas nav darīts pēdējos 20 gadus, tāpēc nepieciešama pamatīgāka pārbūve vismaz 10 km, nevis kaut kas... Jālūkojas pēc iespējami lielākā labuma, tad izvēli būs viegli pamatot jebkurai kontrolei. Labu projekta sagatavošanu un īstenošanu raksturo: kompetents pasūtītājs (pasūtītāja projekta vadītājs); kvalitatīvs būvprojekts; atklāts būvdarbu konkurss un trešās puses būvuzraudzība.
Valdis Laukšteins atgādināja, ka viņi nav speciāli ieinteresēti nodot pašvaldību pārziņā valsts ceļus, tomēr katru gadu divus, piecus vai desmit kilometrus nodod. Minot konkrētu piemēru par Saldus novada Pampāļiem, runātājs teica: “Ja jūs savā teritorijā atrodat kādu valstij piederoša ceļa gabaliņu, ko varētu sakārtot kā grants ceļu, bet nākotnē to asfaltētu, pārņemiet to!” Tā, piemēram, Ogres novadā šādi problēmceļi ir Lauberē un Meņģelē. Tos varētu savest normālā kārtībā ar grants ceļiem domāto finansējumu, bet pēc diviem trim gadiem, kas zina, atrastos pašu vai, politiķu prātiem mainoties, valsts nauda. Tomēr īpaši aizrauties ar pārņemšanu nav ieteicams līdz brīdim, kad tam sekotu arī atbilstošs finansējums.
Pirms jautājumu un atbilžu daļas ziņotājs izpilddirektoriem novēlēja veiksmi, par spīti lielajam papīru kalnam, kas būs jākārto. Šo pārbaudījumu viņš ieteica uztvert kā treniņu vērienīgākiem darbiem nākotnē.
– Pēc cik ilga laika no pašvaldības pieteikuma pārņemt ceļu tas notiks?
– Pēc trim četriem mēnešiem. Pašlaik kopā ar ceļu nekādu finansējumu nesaņems, toties pavērsies iespēja tur ielikt Eiropas naudu.
– Vērtējot projekta pieteikumu, LAD izvērtēs pašvaldību iepirkuma procedūru un izvērtēs arī pieņemtā lēmuma cenu salīdzinājumā ar reģiona vidējām izmaksām. Realitātē pašvaldības divi vai trīs kilometri vienmēr būs dārgāki nekā lielie iepirkumi.
– Šāda pieeja nav pareiza, pašvaldībām pret to jācīnās. LVC mājaslapā regulāri tiek atspoguļotas vidējās cenas, kas tiek piedāvātas konkursos. To nosaka tirgus konjunktūra. Šobrīd cenas pieaugušas par 20%, jo ir pieejama Eiropas nauda. Ap 2018. gadu cenas kritīsies, jo valstij Eiropas nauda būs beigusies. LAD kontrole par vidējo cenu ir nepareiza, jo cenas nav prognozējamas. Tikai konkurss visu parāda – jābūt labai dokumentācijai un konkursam.
– Pašvaldību ceļu posmi, kas iemērīti privātīpašumā, jāsakārto līdz 2020. gadam. Kas notiks, ja līdz šim laikam attiecības nebūs sakārtotas?
– Ja pašvaldību šis ceļš interesē, jo tas vajadzīgs vairākiem iedzīvotājiem, jānodibina servitūts, un tad visu noteiks tiesa. Tas ir juridisks jautājums. LVC tuvāko gadu laikā iztērēs 50 miljonus eiro, lai visus valsts ceļus ierakstītu zemesgrāmatā. Ilgi centāmies pārliecināt politiķus un Valsts zemes dienestu, ka tas nav jādara. Tas izskatās pēc “sociālās politikas”, lai zemes ierīkotājiem ir darbs.
G. Kalniņš: – Servitūti ir, bet pa virsu pašvaldības būve – ceļš, kurā gulda naudu pašvaldība, saņemot Valsts kontroles pārmetumus.
– LVC ir labākā situācijā, jo jūsu ceļiem ir nodalījuma joslas, bet pašvaldību ceļiem nav – tikai brauktuves platums 4, 5 vai 6 metri. Kur ņemt zemes novadgrāvjiem, ja iedzīvotāji iebilst?
– Pašvaldība ceļu taisa iedzīvotājiem. Vienmēr atradīsies kāds, kurš nepiekrīt. Netaisiet tam, kurš nepiekrīt! Uztaisiet ceļu no abām pusēm līdz viņa robežai un redzēsit, ka šī metode darbojas. Arī mums jāsastopas ar šo problēmu, jo vietām zemes komisijas neievēro LVC nodalījuma joslas.
Meža ceļu trīs ienaidnieki
Semināra turpinājumā savu pieredzi ceļu būvniecībā un sakārtošanā izklāstīja otra lielā ceļu “turētāja” – VAS “Latvijas Valsts meži” pārstāvji. “LVM Mežsaimniecības” Meža infrastruktūras direktors Indris Stulpāns atzinās, ka nav ceļu profesionālis kā Laukšteina kungs, bet gan mežinieks, kura pārziņā ir meža autoceļi. Salīdzinājumā ar Vāciju, kur meža ceļu kopgarums uz 100 ha meža ir 3,6 km, Latvijā šis skaitlis ir vairāk nekā uz pusi mazāks (ap 1,4 km), tomēr Krievijas Eiropas daļā tas ir tikai 0,2 km. LVM saimniecībā ceļi nav vienādi, pēdējā laikā uzbūvētie ir ievērojami kvalitatīvāki. I. Stulpāns raksturoja meža ceļu atšķirību no autoceļiem, galvenā no tām – tie projektēti zemai vidējās kustības intensitātei, taču lielai īslaicīgai noslodzei. Drošs braukšanas ātrums tur ir tikai 30 km/h, tāpēc viņu pieredzi nevar viens pret vienu pārņemt vispārējās lietošanas ceļiem.
Detalizētāk meža autoceļu izbūvi ieteicams iepazīt bagātajā prezentācijā, jo izpratni pat seminārā nebijušajiem atvieglos daudzās ilustrācijas. Citēšu tikai I. Stulpāna teikto, ka meža ceļiem ir trīs ienaidnieki – ūdens no augšas (lietus), no apakšas (gruntsūdens) un no sāniem (sāngāzes). Prezentācijā atradīsit projektēšanas, uzraudzības un būvniecības izmaksas, kā arī izmaksu pieauguma iemeslus (objektīvos un subjektīvos), ieskaitot “sabiezinātos” projektus. Izmaksu amplitūda meža autoceļiem atkarībā no objekta sarežģītības 2014. gadā bijusi no 48 000 EUR/km līdz 159 EUR/km!
– Vai ir normatīvie akti meža ceļu ikdienas uzturēšanai? Iedzīvotāju māja atrodas mežā pāris kilometru attālumā, viņi pieprasa pašvaldībai to tīrīt.
– Aktuāla tēma – sadarbības līgumi ar pašvaldībām. Tie ir divu veidu: vienu slēdzam, lai nodrošinātu tehnikas pārvietošanos pa pašvaldības ceļiem rudeņos un pavasarī ar smago tehniku, otru pašvaldības noslēdz par atļauju tīrīt LVM ceļā sniegu tur, kur nepieciešams iedzīvotājiem, jo LVM tīra ceļu tikai savai ražošanai.
– Kāda pieredze projektēšanai un būvniecībai vienā iepirkumā? Vai ir tāda pieredze? LAD prezentācija videokonferencē lika saprast, ka tas ir vienkārši un tā varētu darīt. Bet process ļoti sarežģīts.
– Tādas pieredzes nav, LVM nošķir šos procesus, jo tas ir ne tikai sarežģīti, bet arī riskanti.
G. Kalniņš: – Tas noteikti sadārdzina projektu, jo projektētājs var būt uz vienu roku ar būvnieku. Labāk nošķirt un algot labus juristus.
– Kā noteikt smilts atbilstību sertifikātam? Vai uzsākt būvniecību, pirms pārbaude beigusies?
– Būvnieki zina par prasību kontroli, atved materiālus un paši mudina noņemt paraugu, sagaidīt operatīvo pārbaudi un tikai tad uzsākt ceļa būvniecību.
– Kur attiecina pārbaužu izmaksas?
– Laboratorijas testēšanas izmaksas ietilpst projektā kopā ar būvniecību.
G. Kalniņš: – Būvnieki sākumā piedāvā smilti un granti, kas vesta no 20 līdz 30 kilometru attāluma. Pēc uzvaras iepirkumā nereti sāk vietējā teritorijā zondēt vietas, kur paņemt būvmateriālus. Pašiem jākontrolē!
– Vai vajadzības gadījumā LVM pārdos granti un smilti no saviem karjeriem?
– Jā, LVM ir ieinteresēti to darīt, visa informācija atrodama mājaslapā.
Kas ir SNV?
“LVM Mežkopības” izpilddirektors Edmunds Linde analizēja sadarbību ar pašvaldībām jaunu rekreācijas objektu ierīkošanā (skat. prezentāciju!). Daudzi klātesošie uzzināja jaunu, ļoti vērtīgu saīsinājumu: SNV – sabiedrībai nozīmīga vieta. Par SNV var kļūt labiekārtotas vietas un objekti, kas tiek izmantoti rekreācijas vajadzībām (sportam, atpūtai un rehabilitācijai), kā arī vides, vēstures liecību, kultūrvēsturisko vērtību izzināšanai un saglabāšanai.
LPIA saruna nebija par komercobjektiem, bet tikai par objektiem, kas sabiedrībai pieejami bez maksas teju vai 24 stundas diennaktī. Kritēriji vietas izvēlei: objekta popularitāte; nepieciešamība aizsargāt dabas vērtības; nepieciešamība aizsargāt un saglabāt unikālus objektus; ja vietējā sabiedrība ierosina atzīt kādu vietu par SNV, to atbalsta, vienojoties par sadarbību uzturēšanā. SNV izveidošana un kapitālais remonts ir LVM uzdevums; bet pašvaldības ziņā paliek SNV uzturēšana un uzraudzība. Ar vairākām pašvaldībām šādi līgumi jau noslēgti. Interesanti, ka sadarbībā ar pašvaldībām apsaimniekoto SNV infrastruktūras vērtība uz 2015. gada 1. septembri dažādos Latvijas reģionos jūtami atšķiras – Ziemeļlatgales un Zemgales reģionu teritorijā tā ir daudzkārt lielāka nekā Ziemeļkurzemē un Dienvidkurzemē, taču tam izskaidrojums ir nesen veiktās prāvās investīcijas.
Kā lai neizjūt bezgalīgu pateicību “Latvijas Valsts mežiem”, kas vairāk nekā jebkurš cits mūsu valstī domā par mums, iedzīvotājiem. Sevišķi tiem, kuriem nav savas vasarnīcas vai lauku mītnes, bet šie sakārtotie un atpūtai atvērtie SNV ir teju vai vienīgā iespēja. 2015. gadā LVM apsaimnieko 363 sabiedrībai nozīmīgas bezmaksas vietas – 302 atpūtas vietas, kurās ir tikai soli, galdi un nojumes; 32 kultūrvēsturiskus vai vides izzināšanai nozīmīgus objektus; 29 takas gājēju un riteņbraucēju maršrutos! Investīcijas un uzturēšana kopā šogad prasījusi 369,5 tūkstošus eiro.
Diemžēl Latvijas ļaužu pateicība LVM nereti izpaužas gluži pretēji, turpinām dzīvot “cūkmeniski”. Diagramma liecina, ka laikā no 2010. līdz 2014. gadam jūtami pieaudzis mežos savākto atkritumu apjoms, kas vis nenokrīt no debesīm, pamatā tos atved ar autotransportu. Tā nu mežinieki pārtop atkritumu apsaimniekotājos. Mežos 95% ir sadzīves atkritumi, tikai 5% – būvniecības atkritumi. Sabiedrības apziņas līmenis nav uzlabojies. Pašvaldībām būtu jāuzrauga mājsaimniecības, lai visi noslēgtu līgumus par atkritumu izvešanu. Kad atrod atkritumus, administratīvajā protokolā LVM tiek formāli uzrādīti kā atkritumu radītāji. Skumji, taču citu vaininieku atrast ne vienmēr izdodas. LVM lūdz aktīvāk iesaistīties vainīgo meklēšanā. Reizēm palīdz mežā uzstādītās kameras, aktīvu iedzīvotāju iejaukšanās.
– Priekšlikums LVM uzstādīt barjeras uz meža ceļiem, lai neved atkritumus.
– LVM filozofija paredz to, ka īpašums ir visiem pieejams. Aizsākta diskusija par to, vai neierobežot pieejamību autobraucējiem, dodot priekšroku kājiniekiem. Diemžēl barjeras neatrisina problēmu, jo tās demolē. Dažreiz slēdz ceļu, bet tas ir sarežģīti.
– Pašvaldības interesētu sadarbība novada teritorijā ar atkritumu izvedējiem – lūgums sakoordinēt rīcību tā, lai LVM teritorijā apkalpojošais atkritumu savācējs ir novada teritorijā izvēlētais un atkritumi aiziet uz to vietu, kā paredzēts likumā.
– LVM labprāt sadarbotos ar to pašu atkritumu savācēju, bet dažu pašvaldību izvēlētie apsaimniekotāji neuzņemas veikt arī šo darbu, jo ir citas izmaksas, ja iepirkumu organizē LVM. Visi atkritumi nonāk poligonos, jo tas paredzēts līgumā. Atkritumi nonāk pēc piederības. Ja tas tā nav un ir zināmi fakti par to, lūdzam informēt LVM.
Seminārā bija sarūpēts īpašs “saldēdiens” – SIA “Meža un koksnes produktu pētniecības un attīstības institūts” (MeKA) direktors Andrejs Domkins iepazīstināja ar koka tiltu būvniecības iespējām. Šis nu ir gadījums, kad vārdos neiespējami aprakstīt pasaulē jau uzcelto, taču Latvijā tikko aizsākto tiltu būvniecību nevis no metāla, betona, stikla vai dažādiem jaunmateriāliem, bet no Latvijas “zelta” – koka. Kāds teiks – kas tur jauns, Latvija pilna ar koka tiltiņiem. Tiesa, pēc Otrā pasaules kara Latvijā koka tiltiņu kopgarums sasniedza ap 30 km, bet tiem bija cita koncepcija un tehnoloģijas, un tagad jau liela daļa no šiem tiltiem ir dzīvībai bīstami. Ja vēlaties līdzīgi zālē sēdošajiem izpilddirektoriem sajūsmināties par iespējām, kādas koka tiltu būvniecībā paver mūsdienu tehnoloģijas, noteikti ieskatieties A. Domkina prezentācijā! Latvijā pagaidām nav atbilstošu koka konstrukciju projektētāju, tos vēl tikai audzina.
Diemžēl todien neizdevās ieplānotais paraugdemonstrējums gājēju tiltam pāri autoceļam pie Tērvetes Dabas parka, lai tūristiem (īpaši skolēniem, kas ierodas klašu grupās) būtu drošs gājiens no stāvlaukuma uz infocentru, kafejnīcu un ieeju parkā. Redzējām tikai topošās uzejas apmēram 40 metru garumā. Lai atvestu no Jelgavā atvērtās eksperimentālās rūpnīcas vidējo posmu, tā augstuma dēļ būtu nepieciešami vairāki elektrības atslēgumi. Tomēr prezentācijas pēdējā attēlā varat ielūkoties drīzā nākotnē, aplūkojot oriģinālo un Latvijas dabas videi tik piemēroto koka tiltu. Varam pievienoties Andrejam Domkinam, kurš izteica prieku par “Latvijas Valsts mežu” ieinteresētību sadarboties koka tiltu būvniecībā. Cerams, ka, jauno tiltu Tērvetē ieraugot, ne viens vien autobraucējs pārsteigumā apstāsies. Nākotnē ne tikai uz Tērvetes Dabas parku, bet vēl citiem SNV soļosim pa neparastiem koka tiltiņiem.
Pārsteigumā apstāties nācās tiem semināra dalībniekiem, kuri sen nebija ciemojušies kādā no “sabiedrībai īpaši nozīmīgām atpūtas vietām” – Tērvetes Dabas parkā, ko jau sen asociē ar Annu Brigaderi un “Sprīdīšiem”. Šie vārdi ir svēti joprojām, bet teritorija un objektu dažādība arvien paplašinās. Šoreiz vēl pāri ceļam nācās iet pie luksofora, lai uzklausītu ģimenēm ar bērniem draudzīgākās atpūtas vietas – parka direktora Normunda Namnieka stāstījumu, novērtētu atklājumus pārsteigumiem bagātajā pastaigā, aplūkojot parka jaunumus, un noslēgumā baudot īpašo Tērvetes zupu. Iespējams, ka attēli rosinās apciemot Tērveti, jo tur ir labi jebkurā gadalaikā.
* * *
Reizēm nosāp sirds, dzirdot izskanam negatīvu viedokli par Latvijas valstij piederošo mežu apsaimniekotājiem. Bieži viņiem tiek piedēvēti izcirtumi, kuru īpašnieki īstenībā ir privātie saimnieki. Varbūt LVM koncepcijā ietilpst ne tikai pieejamība, bet arī cerība, ka labos darbus iedzīvotāji agri vai vēlu pamanīs un novērtēs. Vismaz sabiedrībai nozīmīgajās vietās (SNV) pievērsīs uzmanību uzrakstam, kas šo atpūtas vietu sarūpējis, un kaut vai domās pateiks paldies.
Latvijas Pašvaldību izpilddirektoru asociācijas semināra dalībnieku rekordlielais pulks saka vienbalsīgu paldies visiem organizētājiem, tomēr lielākā pateicība par atmiņā paliekošo dienu pienākas LPS senajiem un atsaucīgajiem sadarbības partneriem – VAS “Latvijas Valsts meži” un valdes loceklim Edvīnam Zakovicam, kurš ir biežs un ieinteresēts viesis LPIA sanāksmēs! Par šo semināru pat nerunājot.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017