Rīga 3°C, skaidrs, bez nokrišņiem, Z vējš 3m/s
Piektdiena, 2024. gada 19. aprīlis 07:56
Vārda dienas: Fanija, Vēsma
Līdz šim Pašvaldību savienības darbā ierasts atskatīties un atskaitīties par laikposmu starp kongresiem. Šoreiz izvēlējāmies tradicionālo mērvienību – lūdzām LPS padomniekus izsijāt būtiskāko 2015. gada ietvaros un izvērtēt, kāds bijis aizvadītais gads gan savā pārraudzībā esošajā jomā un salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem, gan katram personiski. Lūk, LPS padomnieku gadumijas pārdomas, ieceres un vēlējumi – gan sev, gan visiem “Loga” lasītājiem.
2015. gads ir bijis ļoti nozīmīgs gan Latvijas valstij, gan Eiropas Savienībai, gan visām pasaules valstīm kopumā. Latvijai – jo bijām prezidējošā valsts Eiropas Savienībā. Eiropai – jo 2015. gadu nosauca par Eiropas gadu attīstībai, turklāt pirmo reizi Eiropas Savienības vēsturē gada tēma tika veltīta ārpolitikas jautājumiem. Un pasaulei – jo 25. septembrī tika apstiprināti 17 jaunie ilgstpējīgās attīstības mērķi nākamajiem 15 gadiem.
Vietējo un reģionālo pašvaldību padomē Latvijas Pašvaldību savienība atbalstīja 11. mērķa iekļaušanu – “Veidot pilsētas un apdzīvotās vietas iekļaujošas un drošas, kas vērstas uz ilgstpējīgu attīstību un spējīgas piemēroties”. Taču pašvaldību loma, lai sasniegtu ilgtspējīgas attīstības dienaskārtībā līdz 2030. gadam nosprausto, iet pāri šim 11. mērķim. Pašvaldību ikdienas darba pienākumi ir tieši vai netieši saistīti ar visiem mērķiem, un tajā pašā laikā pašvaldības nav tikai mērķu ieviesējas, bet arī politikas veidotājas un pārmaiņu veicinātājas.
Šajā attīstības gadā man bija liels gods pieņemt Labas gribas vēstnieka mandātu. Uzskatu, ka tādējādi tika novērtēts LPS un Latvijas pašvaldību ieguldījums attīstības sadarbībā un attīstības izglītībā. Gada garumā kopā ar pārējiem Eiropas gada attīstībai Labas gribas vēstniekiem – bijušo Valsts prezidenti Vairu VīķiFreibergu, bijušo eirokomisāru Andri Piebalgu, Saeimas deputātu un ārstu Hosamu Abu Meri, “SAF Tehnika” valdes priekšsēdētāju Normundu Bergu, mūziķiem Jāni Šipkēvicu un Reini Sējānu, “1000 jūdzes” ekspedīcijas dalībnieku un raidījuma “Bez tabu” vadītāju Egonu Reiteru, “Teterovu fonda” dibinātājiem un filantropiem Ināru un Borisu Tetereviem un Latvijas Zemnieku federācijas priekšsēdētāju Agitu Hauku, kā arī jauniešu vēstniekiem – mēs publiski paudām savu viedokli par Eiropas gadu attīstībai, dalījāmies personīgajā pieredzē un redzējumā par attīstības sadarbības nozīmi un piedalījāmies dažādos pasākumos.
Latvijas Pašvaldību savienība aktīvi iesaistās starptautiskajā tīklā “PLATFORMA”, kas apvieno pasaules, Eiropas un nacionāla mēroga pašvaldības un to asociācijas, kuras aktīvi darbojas attīstības sadarbības jomā. Atkārtoti saņemot Eiropas Komisijas uzticības apliecinājumu un veidojot stratēģisko partnerību, Latvijas Pašvaldību savienība turpina veidot iedzīvotāju izpratni par attīstības sadarbību, organizējot virkni pasākumu dažādās Latvijas pašvaldībās un sadarbības partneru valstīs.
LPS un Latvijas pašvaldības arī šogad turpināja sniegt savu pieredzi gan Austrumu partnerības valstīm, gan Kirgizstānai.
Prezidentūras laikā Ārlietu ministrija uzticēja Pašvaldību savienībai organizēt Austrumu partnerības 1. platformas “Demokrātija, laba pārvaldība un stabilitāte” 2. aktivitātes paneļa “Publiskās administrācijas reforma” ekspertu sanāksmi, kurā nodevām savu pieredzi par pašvaldību un valdības sarunu sistēmu Latvijā.
Latvijas pašvaldības sniedza arī humanitāro palīdzību sadraudzības pilsētām Ukrainā un, sadarbojoties ar Sarkano Krustu, sagādāja Čerņigovas hospitālim nepieciešamo aparatūru un medikamentus.
Pašlaik formātā 16+1 uzsākta pašvaldību sadarbība ar Ķīnas pašvaldībām. Laba pārvaldība, iedzīvotāju iesaistīšana, solidaritāte, cieņa un atbildība ir tās vērtības, kurās mēs dalāmies ar sadarbības partneriem un kopīgi nododam tās jaunajai paaudzei.
Gada otrajā pusē LPS un pašvaldības uzsāka aktīvu dialogu ar valdību par patvēruma meklētāju un bēgļu jautājumiem. Darāmā daudz, un tagad tas ir jo īpaši aktuāli – domāt globāli, bet rīkoties uz vietas!
Viens no gada spilgtākajiem piedzīvojumiem man bija iespēja apmeklēt pavisam citu pasauli – Mjanmu, valsti Dienvidaustrumāzijā. Tur līdz ar krāšņo dabu redzēju arī, kas ir nabadzība, militārā diktatūra, hunta. Bet tas jau cits stāsts…
2016. gadā visiem novēlu – katram savu laimi!
MUDĪTE PRIEDE, LPS ģenerālsekretāre
***
Padomniece finanšu un ekonomikas jautājumos Pašvaldību savienībā esmu kopš 2004. gada 1. augusta, taču sadarbība ar LPS ilgst jau kopš 1994. gada, jo 15 gadus biju sešu Rīgas domes priekšsēdētāju padomniece. Palūkoties uz pašvaldībām nācies arī no valdības skatu punkta, jo divarpus gadus esmu bijusi Ministru prezidenta Andra Bērziņa padomniece.
Latvijas Universitātes Vadības un ekonomiskās informācijas fakultātē apgūstot ekonomisko kibernētiku, esmu ieguvusi ne tikai zināšanas un spēju iedziļināties visdažādākajās sistēmās, bet varētu teikt – arī dzīves uztveri. Nav neizdarāmu lietu, atšķiras vien laika un resursu patēriņš, tomēr spējai novērtēt laika un resursu patēriņa adekvātumu bieži ir ļoti svarīga loma, savukārt neatlaidība kādreiz var izrādīties spēcīgāka par varu un naudu. Izšķiroša nozīme mēdz būt drosmei ietekmēt visu, ko spēj ietekmēt, it sevišķi, ja pietiek prāta to, ko spēj ietekmēt, atšķirt no pārējā.
2015. gads manā darba dzīvē bijis ļoti intensīvs. Atļaušos pakavēties tikai pie trim tēmām, kas dažādā ziņā mani izbrīnījušas un kur neatlaidībai ne tikai ir bijusi loma, bet tā būs nepieciešama vēl ilgi.
Zemes dienests, Zemesgrāmata, Tieslietu ministrija
Raugoties pagātnē, jāteic – tikai šogad sapratu, ka Valsts zemes dienests, kadastrālās vērtības, Zemesgrāmata un citi jautājumi nonākuši manā “pārraudzībā” nemanāmi, bet ļoti gruntīgi. Kā jau visas lielas sistēmas, Kadastrs un Zemesgrāmata jūtas tik pašpietiekami, ka jebkuri rosinājumi tos mainīt tiek uztverti pat ar kaujinieciski noraidošu pozīciju. Iespējams, ja man nebūtu profesora Māra Purgaiļa un nelaiķa profesora Edgara Vasermaņa rūdījuma, es jau būtu padevusies, tomēr šobrīd ļoti spilgti gara acīm ceru sagaidīt to brīdi, kad mazs cinītis gāzīs lielu vezumu.
Kāpēc tik pesimistiski? Viens piemērs – “Sapnis par Zemesgrāmatas un Kadastra apvienošanu”
Fakti:
2010. gada 18. jūnija un 2011. gada 1. jūlija Tieslietu ministrijas un Latvijas Pašvaldību savienības sarunu protokolā tika panākta vienošanās par vienotas datorizētās Zemesgrāmatu un Kadastra informācijas sistēmas izveidošanu.
Ministru kabinets ar 2011. gada 8. novembra sēdes protokollēmuma (Nr. 66, 31.§) 6. punktu Tieslietu ministrijai deva uzdevumu kopīgi ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju līdz 2012. gada 1. septembrim iesniegt Ministru kabinetā koncepcijas projektu par Nekustamā īpašuma valsts kadastra un Valsts vienotās datorizētās zemesgrāmatas vienotas informācijas sistēmas izveidi.
2011. gada 5. decembra Ministru kabineta un LPS domstarpību un vienošanās protokolā puses vienojās apvienot Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmu un Valsts vienoto datorizēto zemesgrāmatu informācijas sistēmu līmenī.
Koncepcijas projektu par Nekustamā īpašuma valsts kadastra un Valsts vienotās datorizētās zemesgrāmatas vienotas informācijas sistēmas izveidi Tieslietu ministrija izsludināja Valsts sekretāru sanāksmē 2014. gada 6. martā.
LPS sniedza iebildumus 2014. gada 24. martā.
Tieslietu ministrija pirmo sanāksmi, lai izskatītu LPS iebildumus, sasauca 2015. gada 15. aprīlī – mazliet vairāk nekā pēc gada kopš iebildumu izteikšanas.
Noteikti jau varētu izskaidrot – kāpēc tik ilgi, varbūt pat saprast, ja vien tiešām tā būtu koncepcija par vienotas informācijas sistēmas izveidi… LPS iebildumiem pēc būtības līdzīgi bija arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, Latvijas Kartogrāfu un ģeodēzistu asociācijas un Latvijas Mērnieku biedrības iebildumi. Notika vairākas sanāksmes un formālās sarakstes, līdz Ministru kabineta komiteja 2015. gada 7. septembrī uzdeva Tieslietu ministrijai tomēr atkārtoti izvērtēt un mēģināt saskaņot projektu ar Latvijas Pašvaldību savienību.
Kaut gan piekritām Tieslietu ministrijai – negrozīt pašu koncepcijas projektu, ja tiks pievienots Ministru kabineta protokollēmuma projekts, ar kuru uzdos rast risinājumu jautājumiem, kas nav atrisināti pašā koncepcijas projektā, tomēr uz īstu kompromisu Tieslietu ministrija nebija gatava un apņēmās veikt tikai šādus uzdevumus:
“3. Tieslietu ministrijai nodrošināt, ka, izstrādājot Valsts kadastra informācijas sistēmas izveides projekta aprakstu, tiek ievērots princips par saskaņotiem Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmas un Valsts vienotās datorizētās zemesgrāmatas darbības procesiem (nekustamā īpašuma procesi), nodrošinot nekustamā īpašuma un ar to saistīto datu, kā arī nekustamā īpašuma procesu integritāti, tajā skaitā:
3.1. nodrošinot, ka nekustamā īpašuma procesu dati informācijas sistēmās nav pretrunīgi;
3.2. nodrošinot, ka nekustamā īpašuma procesos no privātpersonas netiek pieprasīta informācija vai dokumenti, kas ir nonākuši kādas publiskās pārvaldes iestādes rīcībā;
3.3. nodrošinot, ka nekustamo īpašumu procesu ietvaros elektroniski uzkrātā informācija ir pieejama izmantošanai un automatizētai apstrādei citos publiskās pārvaldes darbības procesos.”
Taču Tieslietu ministrija kategoriski atteicās uzņemties veikt sekojošo, ko prasījām kā Ministru kabineta protokollēmumu – uzdot:
“4. Tieslietu ministrijai, lai nodrošinātu 3. punktā minētā izpildi, līdz XX.XX.2016. noteiktā kārtībā iesniegt Ministru kabinetā normatīvo aktu grozījumu projektus, paredzot vienotus un pilnībā integrētus Zemesgrāmatas un Nekustamā īpašuma valsts kadastra (arī Valsts adrešu reģistra un Apgrūtināto teritoriju informācijas sistēmas) darbības procesus, kas nodrošinās:
4.1. nekustamā īpašuma, objektu un īpašnieku datu integritāti – vienu un to pašu datu sinhronitāti vai arī vienu un to pašu datu nedublēšanu;
4.2. informācijas, datu un dokumentu, kas iegūti Zemesgrāmatā vai Valsts zemes dienestā, atkārtotas pieprasīšanas aizliegumu, institūcijām iegūstot nepieciešamo informāciju, datus un dokumentus pašām;
4.3. informācijas, datu un dokumentu, kas iegūti publiskās pārvaldes iestādēs un kuri uzkrāti elektroniski, atkārtotas pieprasīšanas aizliegumu, institūcijām iegūstot nepieciešamo informāciju, datus un dokumentus pašām, nosakot normu spēkā stāšanos pēc attiecīgu automatizēto procesu izveides;
4.4. pārejas periodu un noteikumus attiecībā uz Zemesgrāmatu un Valsts zemes dienesta līdz šim uzkrāto datu, dokumentu un informācijas integritātes pretrunu novēršanu.”
Arī Ministru kabinets šādu uzdevumu neuzdeva, kaut gan Latvijas Pašvaldību savienības viedokli Ministru kabineta sēdē lūdza atbalstīt Ministru prezidentes ārštata padomnieks Normunds Bergs.
Tādējādi palika neatbildēts, kādā veidā Tieslietu ministrija nodrošinās Ministru kabineta komitejas sēdē publiski pausto, ka būvniecības procesos privātpersonām un publisko tiesību juridiskajām personām nebūs jāiesniedz dokumenti, kas ir Zemesgrāmatas un Valsts zemes dienesta rīcībā, piemēram, zemes vienību robežplāni, situācijas plāni, apgrūtinājumu plāni, būvju kadastrālās uzmērīšanas dokumenti (agrāk – inventarizācijas lietas) un citi, īpaši tāpēc, ka pašā koncepcijā nekas tāds nav norādīts, kaut gan publiski tika apgalvots. Tāpat nav skaidrs, vai un kā tiks pildīts Ministru kabineta 2014. gada 2. septembrī sēdes protokola Nr. 46, 32.§ 5. punktā uzdotais:
“5. Ekonomikas ministrijai, izpildot Ministru kabineta 2014. gada 19. augusta sēdes protokollēmuma (prot. Nr. 44, 52.§) 2. punktā doto uzdevumu, sadarbībā ar Tieslietu ministriju izstrādāt priekšlikumus par grozījumiem normatīvajos aktos, lai nodrošinātu, ka privātpersonai nav jāiesniedz citai institūcijai informācija, kas tiek uzkrāta Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā un Valsts vienotajā datorizētajā zemesgrāmatā.”
Ļoti žēl, ka LPS lūgums netika Ministru kabinetā atbalstīts, jo nav iespējama līdzekļu efektīva izmantošana, kā arī nav iespējams nodrošināt atbilstību Informācijas sabiedrības attīstības pamatnostādnēm 2014.–2020. gadam, ja netiek dots uzdevums grozīt normatīvos aktus, kas nosaka Zemesgrāmatas un Nekustamā īpašuma valsts kadastra darbības procesus.
Ministru kabinets tādējādi pats ignorēja pašu pieņemtās Informācijas sabiedrības attīstības pamatnostādnes 2014.–2020. gadam. Tikai daži citāti:
“Pakalpojumu elektronizācija jāskata kontekstā ar publiskās pārvaldes procesiem, kas ir jāpadara efektīvāki, izmantojot tehnoloģijas. Līdz ar to tehnoloģiju attīstību nepieciešams sasaistīt ar darbības procesu analīzi konkrētās jomās pirms attiecīgās tehnoloģijas ieviešanas, tādējādi sakārtojot procesus un neradot situācijas, kad IKT risinājumi tiek ieviesti pēc tādas pašas shēmas kā papīra dokumentiem, nepārskatot procesu būtību, bet tikai tos elektronizējot. Tāpēc 2014.–2020. gada attīstības plānošanas periodā tieši procesu optimizācija ir jāizvirza kā vadmotīvs.”
“Informācijas sistēmu un e–pakalpojumu attīstībai ir jēga tikai tad, ja pirms tam identificēti pārvaldes sniedzamie pakalpojumi un to sniegšanai izmantotie darbības procesi, kuru atbalstam ir nepieciešamas attiecīgās informācijas sistēmas un e–pakalpojumi, veikta šo procesu analīze, apzināti procesu uzlabojumi, kurus iespējams īstenot ar IKT palīdzību. Ja tas netiek izdarīts un ja attīstības projektā netiek ieplānotas aktivitātes procesu uzlabošanai, tad ir liels risks, ka investīcijas tehnoloģijās nesniegs atdevi – tiks turpināta ierastā neefektīvā prakse, bet ar jaunu un dārgu tehnoloģiju palīdzību. Tā, piemēram, procesi, kuru ietvaros notiek dažādu izziņu pieprasīšana, elektroniskā vidē ir neefektīvi, jo elektroniskā vide ļauj atteikties no izziņu pieprasīšanas. Ja tiek saglabāta izziņu nepieciešamība arī elektroniskajā vidē, tad darbības procesi tiek organizēti neefektīvi.”
“Publiskajā pārvaldē ir jāveicina procesorientēta domāšana, darbības procesu analīzes prasmes, tāpat prasmes atrast procesu nepilnības un pielietot tehnoloģijas, lai pilnveidotu procesus un tādējādi samazinātu administratīvo slogu un veicinātu darba produktivitāti.”
Īpaši būtiski neturpināt ierasto praksi, kad IKT risinājumi tiek ieviesti pēc tādas pašas shēmas kā papīra dokumentiem, nepārskatot procesu būtību, ir šobrīd, jo Valsts zemes dienests plāno pilnībā no jauna pārbūvēt kadastra IT sistēmu. Tā kā Zemesgrāmatas un Nekustamā īpašuma valsts kadastra procesi ir detalizēti noteikti normatīvajos aktos, gadījumā, ja Latvijas Pašvaldību savienības lūgums pārskatīt normatīvajos aktos noteiktos procesus netiks izpildīts, tad no jaunbūvējamās IT sistēmas praktiskus ieguvumus privātpersonas un uzņēmēji var arī nesagaidīt. Nav pieņemama situācija, ka gan Kadastrs, gan Zemesgrāmata ir “valsts valstī” un nevienu neuztrauc izmaksas, ko šādu divu sistēmu paralēla uzturēšana prasa visai valstij un jo īpaši privātpersonām un uzņēmumiem.
Maza piebilde – jau 2011. gada 5. decembrī Ministru kabineta un Latvijas Pašvaldību savienības domstarpību un vienošanās protokolā puses vienojās: “2012. gadā Tieslietu ministrijai nodrošināt Zemesgrāmatu datu sinhronizāciju ar Nekustamā īpašuma valsts kadastra datiem.” Retorisks jautājums – nez kad tas tiks īstenots?
Kāpēc tik detalizēti aprakstīju šo “koncepcijas sāgu”? Tādēļ, ka gandrīz visi jautājumi, kas ir Tieslietu ministrijas kompetencē un ar kuriem darbā saskaros es, ir apmēram tikpat “ātri” un tikpat “viegli”. Tomēr turpinu ticēt, ka neatlaidība būs spēcīgāka par birokrātisko nevēlēšanos kaut ko mainīt un pietiks ne vien spēka, bet arī drosmes to visu ietekmēt. Turklāt iedvesmo arvien lielāka domubiedru loka nostiprināšanās šajā jautājumā.
Otrs piemērs – “Sapnis – tirgū vērtīgākam īpašumam arī kadastrālā vērtība lielāka”
Kaut gan Ministru kabineta noteikumos skaidri noteikts, kā aprēķina kadastrālās vērtības, tekstā tiek lietotas pat formulas, kuru nepieciešamību normatīvajā aktā stipri apšaubu un neizprotu pēc būtības. Man tas vairāk atgādina situāciju, kad ir vēlme vienkāršas lietas “atspoguļot” sarežģīti ar mērķi, lai pēc iespējas mazāks cilvēku loks vēlētos šīs vienkāršās lietas izprast pēc būtības.
Tā nu visai valstij tiek stāstīts, ka Latvijā esot gandrīz vai pašas labākās kadastrālās vērtības pasaulē. Par pasauli nezinu, taču pirms vairākiem gadiem virkne pašvaldību, tajā skaitā Mālpils novads, publiskoja fotogrāfijas ar dažādām mājām un to kadastrālajām vērtībām. Dažas bija tīri smukas, bet citām pat jumta nebija. Daudzos gadījumos ēkai bez jumta kadastrālā vērtība izrādījās lielāka nekā blakusesošajam glītajam namam. Šogad Latvijas Pašvaldību savienība Saeimas Nodokļu apakškomisijas sēdē publiskoja piemērus par Vecrīgu un Rīgas kluso centru. Tā kā formālajā atbildē no Tieslietu ministrijas un Valsts zemes dienesta bija teikts, ka tie tikai atsevišķi piemēri un Latvijas kadastrālā vērtēšana esot pati labākā, domāju, būtu vērts ar tiem iepazīstināt arī plašāku auditoriju.
Vecrīga, Līvu laukums, Kaļķu ielas posms starp Vaļņu un Riharda Vāgnera ielu – pieci pēc būtības ļoti līdzīgi nami, tiem vajadzētu būt arī vērtīgiem. Tirgus vērtība un tirgus cena, protams, ir visai mistiska lieta, tirgus vērtības noteikšana dažkārt tiek pielīdzināta arī mākslai, tomēr vispārpieejamā informācija liecina, ka 1 m² Vecrīgā normālā namā varētu būt vērtīgāks par 2000 eiro (gan ēkas, gan zemes vērtība, kopā izteikta, pret ēkas kvadrātmetriem).
Kādas tad ir šo piecu namu kadastrālās vērtības? Kaļķu ielā 26, kur atrodas “Swedbank” filiāle – 903 eiro, nākamais nams Kaļķu ielā 24 – 535 eiro, mans “favorīts” – nams Kaļķu ielā 22 – 216 eiro (varbūt Tieslietu ministrija varētu rosināt, ka pašvaldībai ir tiesības iegādāties īpašumus par to kadastrālo vērtību?), Kaļķu ielā 20 – 761 eiro, pēdējais nams šajā kvartālā – pilnībā rekonstruēta ēka Riharda Vāgnera ielā 2 – 546 eiro. Teiksit, tas ir tāpēc, ka kadastrālajā vērtēšanā smalki un detalizēti tiek ievērtēti n–tie aspekti? Nē, neatkarīgi no tā, vai kadastrālā vērtēšana ir vai nav sarežģīta, ēkas vērtības galvenais noteicošais faktors ir ēkas tips, kādu Valsts zemes dienests reģistrējis kadastrā, jo tieši tipiem tiek apstiprinātas kadastrālo vērtību bāzes vērtības, ko tālāk reizina ar ēkas platību kvadrātmetros un piemēro kadastrā reģistrēto nolietojumu. Te arī slēpjas atbilde, kādēļ ēkai Kaļķu ielā 22 ir tik ļoti zema kadastrālā vērtība, jo Valsts zemes dienests kadastrā šai ēkai reģistrējis tipu – 12510101 “Ražošanas ēkas, kurās lielākās telpas (pēc platības kvadrātmetros) augstums ir līdz 6 m (ieskaitot)”. Manā rīcībā ir arī formāla Tieslietu ministrijas atbilde tieši par Kaļķu ielas 22. nama kadastrālo vērtību, kas nez kāpēc izsauc ļoti spēcīgu analoģiju ar slavenās filmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” vienu no folklorizētajiem izteicieniem, kas valsts valodā skanētu apmēram tā: “Visi dokumenti kārtībā.” Savas dzīves laikā neesmu manījusi, ka šai ēkā notiktu rūpnieciskā ražošana, neticu arī, ka jelkad tur bijusi rūpnīca. Vai tā ir vienīgā “rūpnīca” Rīgas centrā? Diemžēl ne. Gan tajā pašā Kaļķu ielā ir “rūpnīca”, gan lielajai ēkai Marijas ielā 2 ir piešķirts tips 1251002 “Ražošanas ēkas, kurās lielākās telpas (pēc platības kvadrātmetros) augstums ir lielāks par 6 m”. Viena kvadrātmetra kadastrālā vērtība – 179 eiro. Būtu interesanti uzzināt, ko šai ēkā ražo un īpaši tajā telpā, kur griestu augstums ir lielāks par sešiem metriem.
Problēma neslēpjas tikai faktā, ka Kadastrā sareģistrēti dīvaini dati, problemātiskas ir arī pašas kadastrālo vērtību bāzes. Valsts zemes dienests publiski atzinis, ka pamatā bāzes vērtības atbilst padomjlaiku sērijveida ēku 1 m² tirgus vērtībām, taču šīs bāzes vērtības nosaka kadastrālo vērtību ne tikai vecajām ēkām, bet arī pilnīgi jaunām un pilnībā ekskluzīvi renovētajām. Tikai viens piemērs – 2013. gadā pilnībā rekonstruēta ēka Elizabetes ielā 21 a, 1 m² kadastrālā vērtība ir 800 eiro (kopā ar zemes domājamo daļu). Savukārt publiski pieejamie dati Zemesgrāmatā liecina, ka dzīvokļi ar zemes domājamo daļu 2013.–2014. gadā pirkti, izsakot uz dzīvokļa 1 m², par 3500–4700 eiro. Viegli sarēķināt, ka kadastrālās vērtības atbilstība nekustamā īpašuma tirgus cenām ir vien 0,17–0,23 robežās. Bet ko mums stāsta Valsts zemes dienests? Jāceļ kadastrālās vērtības lauku zemēm, jo tām šis koeficients esot tikai 0,53, bet valstī kopumā kadastrālo vērtību un darījumu cenu atbilstība – 0,80. Vai vispirms nebija jāsāk ar ekskluzīvajiem īpašumiem, kur šī atbilstība ir vēl zemāka?
No vienas puses, man ir prieks, ka ar Finanšu ministrijas atbalstu šogad izdevās lauku zemju kadastrālo vērtību pieaugumu atrisināt pašvaldību nodokļu administratoriem mazāk sāpīgi – speciālo vērtību, kas nedrīkstēs būt lielāka par 10% no iepriekšējā gada kadastrālās vērtības, lauku zemēm noteiks Valsts zemes dienests un pašvaldībām nebūs jālauza galva. Taču, no otras puses, skumji, jo Valsts zemes dienests uzskata, ka neviens nedrīkst pat apšaubīt “pašas labākās” kadastrālās vērtības, tāpēc nodokļa aprēķinā tomēr būs izmaiņas. Tās paredzētas prognozes aprēķinā, bet pašas speciālās vērtības Valsts zemes dienests rēķinās ārpus Kadastra sistēmas, respektīvi, visi veiks darbības, ko varētu nedarīt, ja tiktu atbalstīts Latvijas Pašvaldību savienības lūgums to pašu mērķi sasniegt racionālākā un absolūti lētā veidā – ierobežojumu 10% attiecināt uz kadastrālo vērtību bāzes vērtībām, kas tiek apstiprinātas ar Ministru kabineta noteikumiem. Tādā gadījumā nebūtu vajadzības grozīt likumu “Par nekustamā īpašuma nodokli”, savukārt procedūras gan kadastrālo vērtību un nodokļa aprēķinā, gan datu nodošanā pašvaldībām nemainītos vispār.
Tomēr ceru, ka ar laiku arī Valsts zemes dienests sapratīs – kadastrālā vērtība pēc definīcijas ir vērtība nodokļa vajadzībām, un valsts budžeta dotācija (nodokļu nauda, ne maksas pakalpojumi!) Valsts zemes dienestam kadastrālo vērtību aprēķināšanai tiek piešķirta tāpēc, lai varētu aprēķināt nekustamā īpašuma nodokli. Ja kadastrālās vērtības nevar izmantot nodokļa aprēķinā, tad nav pamatoti tērēt nodokļu maksātāju līdzekļus šādu vērtību aprēķinā. Ja kāds vēlas tikai tāpat vien katram objektam aprēķināt vērtību, lai dara, taču tad pašam par to būtu jāmaksā. Citādi liekas diezgan savādi (vismaz man) sabiedriskajā telpā kārtējoreiz dzirdēt ekspertu uzskatus, ka nekustamā īpašuma nodokli vairāk maksā turīgie, jo tie dzīvojot dārgākos īpašumos un tieši tāpēc nekustamā īpašuma nodokli varot iekasēt vairāk. Eksperti gan noklusē vai izliekas nezinām, ka, aplūkojot kadastrālās vērtības, Latvijā nav ekskluzīvu īpašumu un bieži lepnajai villai pat ir mazāka kadastrālā vērtība nekā blakus esošai vienkāršajai un senajai ēkai. Bet varbūt ēkas 1 m² kadastrālā vērtība Valsts zemes dienestam būtu jāliek atspoguļot pie katras lepnās villas ieejas vārtiem – domāju, visi novērtētu “pašas labākās kadastrālās vērtības”.
IT valsts projekti un pašvaldības
Patiesi priecājos, ka izdevies konceptuāli izmainīt valsts institūciju attieksmi pret veidu, kā valsts savā pusē uzlabo informācijas sistēmas, bet pašvaldību pusē nevēlējās to darīt. Bija nepieciešamas vairākas sanāksmes un Finanšu ministrijas kā Eiropas Savienības fondu vadošās iestādes iesaiste, lai arī VARAM un Valsts reģionālās attīstības aģentūra piekristu, ka, veicot jebkādas izmaiņas valsts informācijas sistēmās, kam ir saistība ar pašvaldībām, vienlaikus jāveic un arī jāapmaksā no valsts budžeta vai fondu resursiem nepieciešamie pielāgojumi pašvaldību informāciju tehnoloģiju sistēmās. Iepriekš pat mani kolēģi bija sākuši stāstīt, ka fondu līdzekļus nevarot ieguldīt pašvaldību pusē, nevarot ieguldīt arī tāpēc, ka virknē gadījumu pašvaldību programmatūras ir komersanta pārziņā utt. Savukārt fondu nosacījumi paredzēja pilnīgi pretējo – ka ieguldījumiem ir jābūt efektīviem un tie tādi nevar būt, ja, vienkāršoti izsakoties, “saprogrammē” tikai valsts pusē, bet “vada otrā galā” – pašvaldību pusē neveic nekādas izmaiņas. Turklāt fondu nosacījumi paredz, ka var ieguldīt pilnībā pat komersanta īpašumā esošā programmatūrā, ja vien (!) pamato, ka tas ir efektīvākais, racionālākais, izdevīgākais veids.
Šīs vienošanās izpilde jau atstājusi nelielu iespaidu uz praktisko daļu, jo Valsts reģionālās attīstības aģentūra projektu atlikumu līdzekļus ir izlietojusi atbilstoši šai pieejai. Savukārt attiecībā uz jauno plānošanas periodu, kaut ne uzreiz, tomēr Uzraudzības komitejā izsakot iebildumus un izrādot neatlaidību, šobrīd esam vienojušies, ka jebkuram IT projektam, kas tiks finansēts no Eiropas Savienības fondu specifiskā atbalsta mērķa 2.2.1. “Nodrošināt publisko datu atkalizmantošanas pieaugumu un efektīvu publiskās pārvaldes un privātā sektora mijiedarbību” pasākuma 2.2.1.1. “Centralizētu publiskās pārvaldes IKT platformu izveide, publiskās pārvaldes procesu optimizēšana un attīstība” līdzekļiem, būs jāspēj izpildīt vairāki vērtēšanas kritēriji.
3.6. Ja projektā tiek veidota vai attīstīta informācijas sistēma, kuras atbalstītie procesi mijiedarbojas vai tiem jāmijiedarbojas ar procesiem pašvaldībās, par izvēlēto mijiedarbības tehnoloģisko risinājumu ir saņemts Latvijas Pašvaldību savienības (ja risinājums attiecas tikai uz deviņām republikas pilsētām – Latvijas Lielo pilsētu asociācijas) saskaņojums (ja attiecināms).
3.7. Ja izvēlētais mijiedarbības (starp projekta ietvaros izveidojamo vai attīstāmo informācijas sistēmu un procesiem pašvaldībās) tehnoloģiskais risinājums paredz savienojumu starp projekta ietvaros izveidoto vai attīstīto informācijas sistēmu un pašvaldību informācijas sistēmu, projekta ietvaros ir paredzētas darbības šā savienojuma nodrošināšanai gan izveidotajā vai attīstītajā informācijas sistēmā, gan pašvaldību informācijas sistēmā (ja attiecināms).
3.9. Ja projektā izveidojamajai vai attīstāmajai sistēmai nepieciešamos datus uztur cita valsts iestāde vai sistēmā uzturētos datus atbilstoši Valsts informācijas sistēmu likumam ir jāizmanto citās informācijas sistēmās, nepieprasot datu subjektiem tos iesniegt atkārtoti, projekta ietvaros ir jāparedz automatizēts risinājums šīs informācijas iegūšanai, nodošanai, tajā skaitā nodrošinot šīs informācijas automātisku aktualizēšanu (ja attiecināms).
Kāpēc es tā priecājos? ES fondu projektiem vērtēšanas kritēriju izpilde pēc būtības ir svarīga, ne tikai projektu iesniedzot, bet arī projektu realizējot, un, neizpildot kādu no solījumiem, projekta īstenotājs riskē iegūt finanšu korekciju, neattiecināmās izmaksas. Tāpēc, lai arī cik dīvaini tas nebūtu – valsts pārvalde vērtēšanas kritēriju izpildei seko daudz cītīgāk nekā Ministru kabineta uzdevumu izpildei. Domāju, ka šo kritēriju izpilde sagādās arī virkni jautru momentu, jo vismaz no līdzšinējās komunikācijas ar ministriju pārstāvjiem noprotu, ka tie ministriju cilvēki, kuri ir Uzraudzības komitejā un pieņēma lēmumu par kritēriju apstiprināšanu, īsti par tiem nav noinformējuši kolēģus, kas īstenos IT projektus. (Protams, tas neattiecas uz VARAM un FM.)
Praktiskā īstenošana gan ir mūsu visu rokās – vai spēsim definēt prasības, nepagurt, būt ne tikai attapīgi, bet bieži arī drosmīgi cīņā ar katru konkrēto valsts institūciju, kam primāra, protams, ir savas darbības nodrošināšana, nevis tas, kas nepieciešams pašvaldībām.
Biotopi jeb Kā manī likvidēja vēlmi būt “zaļai”
Lai cik neticami tas neizklausītos, 2015. gads man jānosauc par “biotopu” gadu. Šis ir pirmais gads, kad detaļās esmu bijusi spiesta iedziļināties vides aizsardzības jomā. Uzreiz gan jāsaka, ka tā rezultātā vairs nespēju sevi nosaukt par “zaļu” cilvēku, kaut gan iepriekš tā uzskatīju. Pateikties par šīs jaunās sfēras apguvi es varu Eiropas Savienības fondiem, kuros VARAM iecerējusi par astoņiem miljoniem eiro visā Latvijā fiziski sameklēt visus Eiropas nozīmes īpaši aizsargājamos biotopus.
Kāpēc meklēs? Jo ziņojumā “Novērtējums par 2007.–2012. gada periodu Ziņojumā Eiropas Komisijai par biotopu (dzīvotņu) un sugu aizsardzības stāvokli Latvijā” par Biotopu direktīvas ieviešanu 2007.–2012. gadā esot konstatēts, ka “Latvijā tikai 13% biotopu un 28% sugu ir labvēlīgā aizsardzības stāvoklī”. Uzreiz gan jāsaka, ka tas nav ziņojums latviešu literārās valodas nozīmē, publiski pieejams ir tikai anketu apkopojums, savukārt anketas jeb ziņojuma faktu daļu Dabas aizsardzības pārvaldes uzdevumā apkopoja Latvijas Dabas fonds, sagatavošanā pieaicinot 28 vadošos dzīvotņu un sugu ekspertus.
Lielākā daļa cilvēku noteikti domā tāpat, kā es domāju pirms 2015. gada, ka biotops – tas ir kaut kas ārkārtīgi rets. Diemžēl – nē, un mani visvairāk satrieca tas, ko var kvalificēt biotopā “Sugām bagātas ganības un ganītas pļavas”. Var jau būt, ka man kā kibernētiķei nav nepieciešamo prasmju izprast šā biotopa noteikšanas metodiku, tomēr jāatzīst – lai arī indikatorsugu nosaukumus latīniski nezinu, taču, pateicoties pievienotajām bildēm, es tiešām šīs visas sugas pazīstu un esmu sastapusi Latvijas pļavās pārbagāti. Vai tiešām varētu būt tā, ka esmu staigājusi tikai un vienīgi pa retiem biotopiem?
Visus, kam pieder zeme, es aicinu būt aktīviem un izlasīt biotopu noteikšanas metodikas, kas gan vēl tiek precizētas, bet tieši tāpēc – kaut ko vēl var ietekmēt!
Ne tikai pļavu biotopam, bet arī biotopam “Veci vai dabiski boreāli meži” vajadzētu pievērst īpašu uzmanību, tas nudien nav nekāds retums Latvijā! Vārds “boreāls” nozīmējot ziemeļu skujkoku mežu. Turklāt arī tādu, kas cilvēku stādīts, arī jaunu mežu, kas dabīgi attīstījies pēc ugunsgrēka, arī šaurlapju mežu, minēts arī šāds skaidrojums: “atbilstoši Eiropas Padomes Biotopu direktīvas skaidrojumiem par 9010 ir atzīstamas arī saimnieciskās darbības ietekmētās mežaudzes, kurās saglabājušās dabisko mežu īpašības”. (9010 – veci vai dabiski boreāli meži.)
Kas tur ļauns, ja biotopus “saskaita” tāpat kā cilvēkus? Būtu jau labi, ja Eiropas Savienība par cilvēku aizsardzību rūpētos tāpat kā ar Eiropas Padomes direktīvu 92/43/EEK (1992. gada 21. maijā) par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību, kur noteikts, ka visiem ES nozīmes biotopiem un sugām jānodrošina labvēlīgs aizsardzības statuss. Savukārt Eiropas Komisija izdevusi vadlīnijas “CRITERIA FOR ASSESSING NATIONAL LISTS OF pSCI AT BIOGEOGRAPHICAL LEVEL”, kurās noteikts, ka NATURA 2000 teritorijās jābūt sastopamiem 60% prioritāro ES nozīmes biotopu un 20% pārējo ES biotopu.
Viss, ko šāgada laikā esmu iemācījusies par biotopiem, diemžēl liek man domāt, ka biotops tiks vērtēts augstāk par cilvēka dzīvību un drošību, par ekonomiskajām interesēm pat nerunājot. Kā gan citādi lai vērtē faktu, ka netika īstenots apstiprinātais (!) Eiropas Savienības fondu projekts par Ērgļu ceļa pēdējo nerekonstruēto posmu? Iemesls – ceļa rekonstrukcija nodarīšot būtisku kaitējumu biotopam, vides organizāciju ieskatā esot pietiekami daudz citu ceļu, pa kuriem varot braukt, Ērgļu ceļa attiecīgo posmu apbraucot “ar līkumiņu”. Manā ieskatā tas nozīmē – ja vien valsts nenolemj kādu ceļu likvidēt vispār, tad cilvēka dzīvībai, drošībai un satiksmes organizācijas prasībām ir jābūt primārām pār biotopu jeb dzīvotņu interesēm, kas turklāt nav akmenī iecirstas, bet gan tikai un vienīgi ekspertu viedokļos.
Specifiskā atbalsta mērķa 5.4.2. “Nodrošināt vides monitoringa kontroles sistēmas attīstību un savlaicīgu vides risku novēršanu, kā arī sabiedrības līdzdalību vides pārvaldībā” 5.4.2.1. pasākuma “Bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas un ekosistēmu aizsardzības pasākumi” kritēriju saskaņošanas procesā Latvijas Pašvaldību savienība pieprasīja un VARAM pēc ilgiem strīdiem tomēr piekrita, ka katrs zemes īpašnieks jāinformē par to, ka tiks meklēti biotopi, kā arī jānodrošina, ka gadījumos, ja īpašnieks vēlēsies, viņš varēs asistēt vides ekspertam biotopa meklēšanā viņa īpašumā. Tāpat panākts, ka par katru atrasto biotopu tiks informēts īpašnieks (līdz šim VARAM uzskatīja, ka pietiekot informāciju ievietot Dabas aizsardzības pārvaldes datubāzē “Ozols”).
Kopā ar Satiksmes ministriju panācām, ka Ministru kabinets ar savu 2015. gada 3. novembra protokola Nr. 57 59.§ uzdeva:
“9. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai atbilstoši Satiksmes ministrijas plāniem par transporta infrastruktūras projektiem nodrošināt grozījumus to īpaši aizsargājamo dabas teritoriju individuālajos aizsardzības un izmantošanas noteikumos, kuru teritorija pārklājas ar transporta infrastruktūras aizsargjoslu teritoriju, transporta infrastruktūras aizsargjoslu īpaši aizsargājamās dabas teritorijā nosakot neitrālajā zonā.”
Atliek tikai panākt, lai arī vērtēšanas kritērijos VARAM respektētu MK uzdevumu un piekristu Latvijas Pašvaldību savienības prasībai par šādu kritēriju:
“Projekta iesniedzējs ir apliecinājis, ka, veicot īpaši aizsargājamā dabas teritorijā (ĪADT) dabas aizsardzības plānu izstrādi un izstrādājot priekšlikumus ĪADT zonējumam, transporta infrastruktūra un šīs infrastruktūras aizsargjoslas tiks iekļautas teritorijas funkcionālā zonējuma neitrālajā zonā.”
VARAM apgalvojusi, ka biotopu atrašana neietekmēs neviena īpašnieka tiesības uz savas zemes veikt saimniecisko darbību, ja vien tā konkrēti nav aizliegta un ja vien zeme neatrodas īpaši aizsargājamajās dabas teritoriju robežās vai mikroliegumos. Tomēr nav skaidras atbildes, vai īpašnieks biotopu pļavā (kas nav ĪADT vai mikroliegumā) drīkst ierīkot kartupeļu lauku un būt drošs, ka viņam netiks piemērots Ministru kabineta 2007. gada 24. aprīļa noteikumu Nr. 281 “Noteikumi par preventīvajiem un sanācijas pasākumiem un kārtību, kādā novērtējams kaitējums videi un aprēķināmas preventīvo, neatliekamo un sanācijas pasākumu izmaksas” 42. punkts:
“42. Kaitējumu īpaši aizsargājamam biotopam (iznīcināšana vai bojāšana, piemēram, piesārņošana, uzaršana, apbūve, zemes transformācija, ūdensrežīma maiņa, derīgo izrakteņu ieguve) atlīdzina piecu minimālo mēnešalgu apmērā par katriem 10 m² iznīcinātā vai bojātā biotopa. Nodarītos zaudējumus īpaši aizsargājamiem mežu un krūmāju biotopiem neaprēķina, ja mežam nodarītie zaudējumi aprēķināti saskaņā ar normatīvajiem aktiem par mežam nodarīto zaudējumu noteikšanas kārtību.”
Īpaši jāņem vērā Vides aizsardzības likums un 25. panta trešā daļa, kur definēta ne tikai atbildība neuzmanības dēļ, bet pat bezdarbības dēļ.
“24. pants. Kaitējums videi
(1) Šīs nodaļas nosacījumi par atbildību par videi nodarīto kaitējumu attiecas uz kaitējumu, kas nodarīts īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, mikroliegumiem, kā arī īpaši aizsargājamām sugām un biotopiem, ūdeņiem, augsnei un zemes dzīlēm.
(2) Īpaši aizsargājamām sugām vai biotopiem nodarītā kaitējuma ietekmes būtiskumu novērtē salīdzinājumā ar pamatstāvokli, ņemot vērā Ministru kabineta noteiktos kritērijus.
(3) Kaitējums videi ietver arī kaitējumu, ko izraisījušas gaisu piesārņojošas vielas, ja tās rada kaitējumu īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, mikroliegumiem vai īpaši aizsargājamām sugām un biotopiem, ūdeņiem, augsnei un zemes dzīlēm.”
“25. pants. Atbildības pamatnosacījumi
(3) Persona, kas nav uzskatāma par operatoru, ir atbildīga par kaitējumu videi vai tiešiem kaitējuma draudiem, ko izraisījusi tās tīša vai aiz neuzmanības veikta darbība vai bezdarbība, ar kuru ir pārkāptas vides normatīvo aktu prasības, un šai personai ir pienākums novērst kaitējumu vai tiešus kaitējuma draudus un segt izmaksas, ko radījis tās nodarītais kaitējums videi vai tieši kaitējuma draudi, to skaitā preventīvo, neatliekamo un sanācijas pasākumu izmaksas.”
Interesanti, vai īpašniekam par zuduša biotopa desmit kvadrātmetriem var vai nevar uzrēķināt atlīdzību piecu minimālo mēnešalgu apmērā, ja, piemēram, biotopa pļavā ir iestādīts kartupeļu lauks? Ļoti ceru, ka šo normu nevar piemērot, ja biotopa pļava pazudusi aiz “bezdarbības”.
Tāpat ceru, ka vecumdienas nenāksies pavadīt rezervātā ar nosaukumu “Latvija” lepnā vientulībā ar biotopiem, jo manos nākotnes plānos neietilpst pārcelšanās uz kādu no Eiropas Savienības birokrātu citadelēm. Bet vislielākais paldies Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai – bez viņiem es nebūtu apguvusi tādu zināšanu apjomu man līdz šim svešā nozarē!
SANITA ŠĶILTERE, LPS padomniece finanšu un ekonomikas jautājumos
***
Pašvaldību savienībā manā atbildības jomā ir finanšu un ekonomikas jautājumi, pie kuriem strādāju kopā ar lielisku kolēģi Sanitu Šķilteri.
Gada lielākais darbs parasti saistās ar pašvaldību nākamā gada budžeta jautājumiem, tajā skaitā Ministru kabineta un LPS vienošanās un domstarpību protokola sagatavošanu un pašvaldību finanšu izlīdzināšanas aprēķina veikšanu, taču kopumā piekritīgo tēmu loks ir daudz plašāks un daudzveidīgāks – sākot no specifiskiem grāmatvedības jautājumiem līdz pat konceptuāliem jautājumiem par nodokļu politiku valstī. Esmu atbildīga arī par LPS Finanšu un ekonomikas komitejas darba organizēšanu. Ikdiena galvenokārt aizrit, sagatavojot LPS viedokli par ministriju (pārsvarā Finanšu ministrijas) izstrādātajiem likumprojektiem, Ministru kabineta noteikumu projektiem un citiem dokumentiem; tāpat mans darbs saistīts ar pašvaldību izteikto priekšlikumu tālāku virzīšanu un aizstāvēšanu, pašvaldību informēšanu par aktualitātēm; ar piedalīšanos ministriju organizētajās sanāksmēs, Ministru kabineta vai Saeimas komisiju sēdēs, ja tajās tiek skatīti jautājumi, kas skar pašvaldību intereses; ar līdzdarbošanos ministriju veidotajās darba grupās u.c. Iespējams, kādam regulāra likumprojektu un noteikumu projektu “čekošana” šķiet pilnīgi lieka, taču man gribētos teikt, ka pašvaldību dzīve būtu ievērojami grūtāka, ja šāds process nenotiktu. Dažkārt normatīvajos dokumentos ministriju ierēdņi saraksta zilus brīnumus, taču domāju, ka tas nav aiz ļaunprātības, bet gan nezināšanas dēļ. Joprojām daudziem nav skaidrs, kas ir pašvaldība, ko tā dara un ko tā var izdarīt.
Manuprāt, manā darbā ļoti būtiska prasme ir spēja sadarboties. Ir jāsadarbojas ar pašvaldību speciālistiem, lai uzzinātu viedokli, vai piedāvātais jautājuma risinājums viņus apmierina vai ne, un, ja nē, tad kas tieši jāmaina; jāsadarbojas ar kolēģiem, ja tēma skar vairākas kompetenču jomas, un ar ministriju vai citu valsts iestāžu darbiniekiem, argumentējot savu viedokli un pārliecinot viņus par to. Nereti mums tiek pārmests, ka pašvaldībām sūtām pārāk daudz dokumentu, bet tas tiek darīts tādēļ, lai gūtu detalizētu informāciju par trūkumiem vai birokrātiskām prasībām likumos un noteikumos, kas pašvaldību speciālistiem traucē normāli strādāt. Mēs nevaram pārzināt visus jautājumus vissīkākajās detaļās, taču tās pārzina pašvaldību cilvēki, kas ar konkrētiem jautājumiem nodarbojas ikdienā un labi redz, kas būtu maināms. Saņemot viedokļus no pašvaldībām, varam jau sagatavot konkrētus priekšlikumus un tos tālāk virzīt apspriešanai valdībā vai Saeimā, motivēti argumentējot izmaiņu nepieciešamību. Manā darbā ļoti labi sabiedrotie ir Ventspils, Rīgas un Valmieras pilsētas pašvaldības finanšu speciālisti, kuri aktīvi iesaistās procesos un norāda uz normatīvo aktu nepilnībām un nepieciešamajām izmaiņām. Paldies viņiem par ieguldīto darbu un atsaucību! Pozitīvu pārmaiņu rezultātā ieguvējas ir visas pašvaldības.
Tiesa, ne vienmēr izdodas panākt vēlamo rezultātu un reizēm uz laiku ir jāatkāpjas, lai vēlāk atkal dotos uz priekšu. Tā, piemēram, nesens gadījums – ņemot vērā, ka reģionos arvien aktuālāks kļūst jautājums par izglītotu un profesionālu speciālistu nodrošināšanu pašvaldībās, bija priekšlikums Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā dot tiesības pašvaldībām pašām, ņemot vērā tās konkrēto situāciju, lemt par kompensācijas apmēru mācību izdevumu segšanai. Šobrīd likums paredz, ka pašvaldība nevar segt vairāk par 30% no mācību izdevumu summas. Lielākas daļas mācību izdevumu segšana būtu tikai kā viens papildu instruments speciālistu piesaistē. Priekšlikums tika noraidīts, jo nosacījumiem attiecībā uz valsti un pašvaldībām esot jābūt vienādiem. Te gan jāatzīmē, ka valsts pārvalde koncentrējas galvenokārt Rīgā un vidējā darba samaksa valsts pārvaldē ir apmēram par 45% lielāka nekā pašvaldībās, līdz ar to ir arī būtiski atšķirīgas valsts pārvaldē un pašvaldībās strādājošo iespējas segt mācību maksas izdevumus, kas visiem ir vienādi. Kā tad ir ar vienādo attieksmi attiecībā uz darba samaksu? Saruna tomēr jāturpina, kaut arī šis jautājums varbūt nav valstī vissteidzamāk risināmo problēmu lokā.
Šogad bez 2016. gada pašvaldību budžeta jautājumiem kā nozīmīgs fakts noteikti jāmin arī jaunā pašvaldību finanšu izlīdzināšanas likuma pieņemšana. Esošais likums stājās spēkā 1998. gadā un ar atsevišķām izmaiņām, kas tika pieņemtas tālākajos gados, darbojās 18 gadus, bet sistēma kopumā maz mainītā veidā pastāvēja jau kopš 1995. gada. Vai jaunajam likumam būs tikpat garš mūžs, rādīs laiks. Šobrīd skaidrs ir tas, ka jaunie finanšu izlīdzināšanas nosacījumi būtiski ietekmēs arī katras pašvaldības nākamā gada budžetu.
Kopumā nākamo gadu pašvaldībām var uzskatīt par veiksmīgu, jo 2016. gadā plānots būtiskākais ieņēmumu pieaugums pēdējos gados. 2016. gadā, salīdzinot ar 2015. gadu, iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu prognoze ir par 91,67 milj. eiro (par 8,1%) lielāka. Tomēr ne visas pašvaldības šo ieņēmumu palielinājumu varēs sajust savos budžetos. Ja jaunajā izlīdzināšanas likumā 2016. gadā nebūtu paredzēts pārejas periods, nosakot, ka nevienai pašvaldībai izlīdzinātie vērtētie ieņēmumi salīdzinājumā ar plānotajiem 2015. gadā nevar būt mazāki, ieņēmumi samazinātos 17 pašvaldībām. Ņemot vērā noteikto pārejas periodu, pašvaldību izlīdzināto ieņēmumu palielinājums nākamgad būs robežās no nulles līdz 14,4%.
Jāatzīmē arī tas, ka no nākamā gada pašvaldības varēs sniegt galvojumus savām kapitālsabiedrībām par investīciju projektiem, kas saistīti ar pašvaldību funkciju veikšanai nepieciešamā dzīvojamā fonda nodrošināšanu. Par brīvo dzīvokļu deficīta problēmu atsevišķās pašvaldībās runāts jau kādu laiku un tagad ir rasts zināms risinājums. Tāpat jāatzīmē, ka 2016. gadā pašvaldībām, izņemot republikas pilsētu pašvaldības un reģionālo attīstības centru pašvaldības, iespējamā aizņēmuma summa savu prioritāro investīciju projektu īstenošanai palielināsies no 250 tūkstošiem eiro līdz 400 tūkstošiem eiro. Cerams, ka arī turpmākie gadi pašvaldībām būs izaugsmes gadi un nenesīs nepatīkamus pārsteigumus.
LĀSMA ŪBELE, LPS padomniece finanšu un ekonomikas jautājumos
***
Spilgti atceros, ka mana pirmā darba diena Latvijas Pašvaldību savienībā sakrita ar tagad Latvijā populārā žurnāla “Ieva” pirmo numuru. Un tas liekas nesen, jo laiks rit strauji, taču īstenībā pagājis krietns dzīves posms kopš 1997. gada 1. septembra. Visus šos gadus esmu bijusi uzticīga šā žurnāla lasītāja, vien aptuveni pēdējos trīs pieķeru sevi, ka vietā nāk cita lasāmviela.
Mana galvenā atbildības joma – protams, Tieslietu ministrijas virzītie pašvaldību jomas projekti. Pēdējo pusotru gadu šī atbildība dalīta ar Guntu Kurmi, kura nu izlēmusi vismaz kādu posmu savā dzīvē veltīt nevis jurisprudencei, bet citām jomām. Paldies Guntai par precizitāti un labo sajūtu, ka vari paļauties!
2015. gadā Gunta strādājusi pie vairākiem ļoti nozīmīgiem projektiem, kas šobrīd ir dažādās stadijās. Piespiedu dalītā īpašuma tiesisko attiecību privatizētajās daudzdzīvokļu mājās izbeigšanas likums jeb vienkāršāk – dalītā īpašuma likums pēc ilgām un spraigām diskusijām ministrijas darba grupā tikko atbalstīts Saeimā pirmajā lasījumā. Šā likuma lielā rūpe – finansējums pašvaldībām funkcionāli nepieciešamo zemesgabalu aktualizēšanai, tajā skaitā funkcionāli nepieciešamā zemesgabala pārskatīšanai. Esam uzstājuši, ka tā nav pašvaldības autonomā funkcija, un pamatojušies uz likuma “Par pašvaldībām” 13. pantu. Par to cīnījāmies gan ministrijā un valdībā, pastāvot uz to, ka process finansējams, vairāk iesaistot valsts budžeta līdzekļu, gan nu jau darbs turpināsies Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā, kas ir atbildīgā par šo projektu. Otrs šā projekta problēmjautājums – tas paredz pienākumu pašvaldībām atkārtoti iesniegt Valsts zemes dienestā visus lēmumus par funkcionāli nepieciešamo zemesgabalu noteikšanu. Ir trīs veidu lēmumi, bet šajā gadījumā problemātisks ir viens – lēmums par funkcionāli nepieciešamā zemesgabala noteikšanu iepriekš privatizētām mājām (jo šie lēmumi jau ir nodoti VZD un atrodas arhīvos).
Aizvadītajā gadā Gunta Kurme kopā ar kolēģi Sniedzi Sproģi daudz laika veltīja tik aktuālajam lauksaimniecības zemju jautājumam. Šo varētu nosaukt par problēmu “ar bārdu”, jo šeit ir gan regulējuma piemērošanas problēmas, gan var teikt, ka regulējums nesasniedz mērķi. Darbs noteikti turpināms.
Atskatoties uz 2015. gadu, Gunta ar sašutumu atzīmē valdības nevēlēšanos kaut ko mainīt saistībā ar bezsaimnieka un bezmantinieka mantas tiesiskā statusa sakārtošanu.
Konceptuālas un, varētu teikt, pat revolucionāras izmaiņas Valsts kontroles likumā un Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likumā izstrādājusi Valsts kontrole. Tās saistītas ar Valsts kontroles kompetences paplašināšanu, paredzot tai tiesības piemērot atbildību par revīzijās konstatētajiem pārkāpumiem. Mums ir bažas par tiem gadījumiem, kad pastāv neviennozīmīga interpretācija. Projekti ir iesniegti Saeimā, un gaidāmas nopietnas diskusijas.
Mani aizvadītā gada darbi un gaitas bijuši saistīti arī ar citām jomām. Otra ministrija, kurp visbiežāk mērots ceļš, ir Iekšlietu ministrija un līdz ar to Čiekurkalns. Nācies strādāt ar “seno stāstu” – Dzīvesvietas deklarēšanas likuma problēmjautājumiem; pašvaldību policiju jautājumiem (valdībā iesniegts plašs ziņojums par Valsts un pašvaldību policiju institūciju sadarbības pilnveidošanu); pa brīžam nācies ar kolēģi Aino Salmiņu padalīt arī citu “senu stāstu” – atskurbtuvju jautājumu (tai skaitā ziņojot par to atbildīgajā Saeimas komisijā), kas starp ministrijām tiek mētāts kā karsts kartupelis.
Saistībā ar drošību uz ūdenstilpju ledus Pašvaldību likumā tapis regulējums pašvaldību kompetences paplašināšanai un precizēšanai, jo daudzviet jau tiek piemērotas normas par ledus biezuma mērīšanu un iedzīvotāju informēšanu par noteiktiem aizliegumiem, ja var tikt apdraudēta personas veselība un drošība. Projektu vēl gaida izskatīšana Saeimā.
Daudz enerģijas prasījuši bāriņtiesu kompetences jautājumi, taču tā ir manai sirdij tuva joma. Cieša un operatīva sadarbība notikusi gan ar bāriņtiesām, gan Bāriņtiesu asociāciju. Jau ilgu laiku šajā jomā aktivitāšu pulka un nereti ir gadījumi, kad viedokļi un statistikas dati vajadzīgi ļoti steidzami, jo līdz nākamajai sēdei vien dažas dienas. Ilgi turpinājies darbs Saeimas Juridiskajā komisijā saistībā ar apjomīgiem Bāriņtiesu likuma grozījumiem, ar kuriem tiek paaugstinātas prasības bāriņtiesu vadībai un locekļiem – gan kvalifikācijas, gan darba stāža ziņā. Turklāt prasības tiek paaugstinātas ievērojami, jo uz trešo lasījumu (!) tika iesniegts priekšlikums par maģistra grāda obligātu nepieciešamību bāriņtiesas priekšsēdētājam un vietniekam. No vienas puses, tas ir apsveicami, ka speciālistiem tiek prasīta laba izglītība, bet, no otras – prasības tomēr jāsamēro arī ar citiem saistītiem amatiem (ne pašvaldībās). Un vēl – liela daļa šo grozījumu tika apspriesti darba grupā, bet maģistra grāda prasība “parādījās” pēkšņi. Labi, ka izdevās vienoties par samērīgu pārejas periodu.
Tikko pieņemti grozījumi bāriņtiesu noteikumos, un ir gandarījums, ka, ņemot vērā arī Rīgas bāriņtiesas pamatotos un izvērstos argumentus, varējām vienoties par dažiem it kā sīkumiem, taču bāriņtiesu ikdienas darbā tie ir pietiekami būtiski (teiksim, termiņš, kurā bāriņtiesai jāvēršas tiesā pēc attiecīgā lēmuma pieņemšanas –“viena mēneša” vietā tika noteikti “divi mēneši”). Prieks, ka Labklājības ministrijas atbildīgie ierēdņi ieklausījās mūsu viedoklī pēc būtības!
Bāriņtiesas šogad pārstāvētas arī sakarā ar jauno Patvēruma likumu un tajā noteiktajiem bāriņtiesu pienākumiem attiecībā uz nepilngadīgām personām bez pavadības. Prakse parādīs jaunā regulējuma atbilstību realitātei, tomēr bažas saistībā ar deklaratīvām normām tika paustas Saeimas komisijā gan mutiski, gan rakstiski.
Šīs jomas aktivitātes turpināsies, jo pēc Notāru padomes priekšlikuma Tieslietu ministrijā izveidota darba grupa, lai izvērtētu visu nekustamo īpašumu darījumu obligātu notariālo formu. Vēl viena konceptuāla ideja liek izvērtēt arī to, kas tad ir teikts Civillikumā. Minētais tiešā veidā skar bāriņtiesu kompetenci notariālo apliecinājumu jomā. Līdz šim notikusi viena darba grupas sēde, kurā LPS paudusi viedokli, ka iedzīvotājs ir tas, kuram jāizvēlas, kā sniegtam pakalpojumam – bāriņtiesas vai zvērināta notāra – viņš dod priekšroku. Vairākums pašvaldību atzīst, ka šī funkcija bāriņtiesām saglabājama, argumentējot ar iedzīvotāju ērtībām (pakalpojuma pieejamību, izmaksām utt.).
Pērn atkal atsākusies diskusija par laulības noslēgšanu ne vien dzimtsarakstu nodaļā un baznīcā, bet arī pie zvērināta notāra. Esam iesnieguši plašus argumentus par jau esošās sistēmas dažādajām izvēles iespējām un līdz ar to nozīmīgo jautājumu – cik šī notāru organizācijas ideja ir lietderīga? Tagad viss Saeimas deputātu rokās.
Regulārs darbs bijis pie Administratīvo pārkāpumu kodeksa grozījumiem, kas, kā zināms, kamēr vēl ir spēkā, tiek grozīts nemitīgi. Svaigākie grozījumi, kas tikko izskatīti pirmajā lasījumā, saistās ar audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu regulējumu, nosakot, ka bērnam par administratīvo pārkāpumu prioritāri piemēro audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus, savukārt administratīvo sodu tikai tad, ja audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošana konkrētajā gadījumā nav lietderīga. Aktuāla šajā sakarā gan ir šāda problēma – nav paredzētas noteiktas sekas, ja netiek pildīts piemērotais audzinoša rakstura piespiedu līdzeklis.
Spraigas diskusijas ar Valsts zemes dienestu notikušas par jauno maksas pakalpojumu cenrādi (ņemot vērā Valsts kontroles revīzijas secinājumus, tiek pārskatītas pakalpojumu izmaksas). Un izmaksas tiek paaugstinātas. Neapšaubāmi, finansēšanas modeli vajadzētu mainīt ne tikai uz papīra (Kadastra likumā un VZD nolikumā), bet arī praksē, iedzīvinot finansējumu no valsts budžeta dotācijas, nevis to risināt, paaugstinot maksas pakalpojumus, jo sevišķi pašvaldībām, kas pašas ir kadastra datu “ražotājas”. Šis stāsts, vismaz pašreizējā stadijā, nav noslēdzies ar veiksmīgu iznākumu.
Ilgas diskusijas Tieslietu ministrijas darba grupā tupinājušās pie preventīvo piespiedu līdzekļu likumprojekta. Kā jau esam informējuši, jaunajā projektā nozīmīga kompetence tiek paredzēta pavisam jaunai institūcijai – starpinstitucionālai darba grupai, ko plānots veidot pašvaldībās. Otrs variants, ko valdībai rosināja atbalstīt LPS, paredz darba grupu uz valsts institūciju – Valsts policijas vai Valsts probācijas dienesta bāzes, ņemot vērā šo institūciju (jo sevišķi – Valsts policijas) pašreizējo kompetenci šajā jomā.
Sākts “iekustināt” pašvaldības transportlīdzekļu nomas jautājumu sakarā ar dažādu institūciju interpretācijām par Izšķērdēšanas novēršanas likuma 5.2 pantu (tiekoties gan ar KNAB vadību, gan Valsts kontroli un vairākām ministrijām un piedaloties ieinteresētajām pašvaldībām).
Pašvaldību savienība bijusi pieaicinātā persona dažās Satversmes tiesas lietās.
Ikdienas darbā daudz dod LPS videotiešraižu iespēja. Viena no pēdējām videotiešraidēm, iesaistot Finanšu ministriju, bija par bezmantinieka mantas problēmjautājumiem. Saņēmām visnotaļ komplicētus jautājumus, kas, iespējams, šādā veidā atbildot, ir līdzējuši tikt skaidrībā ne tikai jautājuma uzdevējam, bet arī citiem.
Svārstījos, vai rakstīt par savu gada neveiksmi, bet tad izlēmu, ka varbūt kādam tas var palīdzēt. Šī neveiksme gan reizē ir mācība (kā daudzas neveiksmes) un nav noslēgusies ar kāda nelabvēlīga likuma pieņemšanu, jo projekts ir procesā. Šogad saskāros ar situāciju, kad otra puse (turklāt savas jomas profesionālis, kurš atrodas visnotaļ augstā amatā) ar mērķi “izbīdīt” savu ideju melo, acīs skatīdamies, un sagriež informāciju par 180 grādiem. Vajadzētu jau būt rūdījumam, taču, ja melo tik tieši, kādā mirklī sāc svārstīties – varbūt tiešām man nav taisnība? Bet tad attopies, ka ar tavu viedokli un pārliecību viss ir kārtībā – vienkārši jātic saviem spēkiem, lai ko tev neteiktu it kā vislielākais profesionālis. Turpmāk uz šo cilvēku raudzīšos ar dubultu uzmanību un piesardzību.
Par kompromisiem runājot, varu pieminēt grozījumus Pašvaldību likumā par novadu domju saistošo noteikumu publicēšanas vietu (45. pants), kas novadu domēm jāizpilda līdz 2016. gada 30. jūnijam. Tieslietu ministrijas iecere bija noteikt, ka visi novadu domes saistošie noteikumi publicējami “Latvijas Vēstnesī”. Atsevišķi novadi tam piekrita, bet daļa ne. Gala tekstā iekļauti izvēles varianti (“Latvijas Vēstnesis”, vietējais laikraksts vai bezmaksas izdevums), bet “Latvijas Vēstnesī” obligāti jāpublicē tikai saistošie noteikumi, kuros nosaka saistošo noteikumu publicēšanas vietu. Tā var tikt mainīta ne biežāk kā reizi gadā. Attiecībā uz republikas pilsētu saistošo noteikumu publicēšanu regulējums nemainās.
Kopumā jāteic, ka ar dažādu pašvaldību grupu interešu saskaņošanu manā jomā lielu problēmu nav, jo… juridiskie jautājumi ir juridiskie jautājumi. Protams, viedokļi var dalīties, bet to dažādība lielākoties nav saistīta ar dažādām pašvaldību grupām.
Noslēdzot 2015. gadu, no sirds saku paldies visiem, visiem labajiem gariņiem pašvaldībās, kuriem zvanīts, lūgti viedokļi, iets kopā uz sēdēm un varbūt pat apēsts arī kāds puds sāls. Man prātā ir daudzi konkrēti vārdi un pašvaldības, taču negribu kādu aizmirst – jūsu atsaucība kopā ar profesionalitāti patiešām ir nenovērtējama.
Mans spēka avots ir ūdens, ūdens un vēlreiz ūdens dažādās tā izpausmēs (jūra – jo nemierīgāka, jo labāk un iknedēļas baseins). Uzskatu, ka vasarā ir grēks braukt ārpus Latvijas, un neko vairāk par mūsu pašu jūru man nevajag. Līdz ar to nu jau gadu gadiem vasaras atvaļinājuma daļu baudu, lūkojoties uz zvejnieku laivām netālu no Rojas – Žocenē, Tūjā un Ventspilī, kur jauki rotaļu laukumi. Tikai nu jau jākonstatē – mana jaunatne no tiem pilnīgi un galīgi izaugusi (un reizē arī uzaugusi).
Nesen mana jaunā kolēģe Kristīne Kinča, gaidot, kamēr atradīšu kādu dokumentu, teica: “Nekad nepadodies!” Un es sapratu, ka viņa skatās uz plauktā stāvošo uzrakstu, ko man savulaik uzdāvināja un kas mani tiešām ir spēcinājis brīžos, kad jāsaņemas un mierīgi jāsakopo domas. Tādēļ saku, ka mans darba moto ir –“Nekad nepadodies!”.
VINETA REITERE, LPS priekšsēža padomniece juridiskajos jautājumos
***
Tā kā Pašvaldību savienībā esmu jauna darbiniece, par sasniegumiem īsti nav ko teikt. 2015. gada 15. oktobrī pievienojos LPS kolektīvam, līdz ar to šobrīd man vēl nav daudz ko stāstīt par paveikto. Esmu tikai ar acs kaktiņu ielūkojusies pašvaldībām svarīgajos jautājumos.
Es ceru, ka būšu ieguvums lielajai Latvijas pašvaldību saimei un spēšu dot savu ieguldījumu kopējo mērķu sasniegšanā. Jurista kvalifikāciju esmu ieguvusi Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē un pēdējos astoņus darba gadus pavadīju Tieslietu ministrijas Civiltiesību departamentā. Līdz šim galvenokārt esmu nodarbojusies ar civiltiesiskiem jautājumiem, taču arī publisko tiesību puse man nav sveša, īpaši tā daļa, kas saistīta ar publiskas personas mantas tiesisko regulējumu.
Latvijas Pašvaldību savienības kolektīvam nolēmu pievienoties pēc LPS aicinājuma. Šāds solis man ir izaicinājums, jo būs jāapgūst daudz jauna, jāuzspodrina esošās zināšanas un jāapgūst jaunas. Ceru, ka kopā spēsim sasniegt daudz.
KRISTĪNE KINČA, LPS padomniece juridiskajos jautājumos
***
Gads, kā parasti, bijis raibs. Mēģināšu visu salikt pa saviem plauktiņiem.
Augstākais – pašvaldību interešu aizstāvība likumdevējā – Saeimas komisijās. Mums vissvarīgākajā – Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā iestrēguši vairāki pašvaldībām būtiski likumprojekti. Tā, piemēram, pēc cīniņiem Ministru kabinets jau 2013. gadā atbalstīja Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma grozījumus. Saturiski it kā tehniskais likumprojekts faktiski sevī slēpj jaunas teritoriālas reformas aizmetņus. Saduras atšķirīgas politiķu intereses, process ievelkas, no likumprojekta izdala aktuāli nepieciešamu konkrētu problēmu (divu novadu robežu grozīšana, pārskaitot pusotru hektāru citā novadā), nomainās “bīdošie” ministri, pat Saeimas, bet galu vēl neredz. Līdzīgi iestrēdzis 2011. gadā sāktais Vietējo pašvaldību referenduma likums. Buksē relatīvi jaunais Publisko pakalpojumu likums. Taču Saeimā mums būtiskus lēmumus pieņem arī citas komisijas – piemēram, Tautsaimniecības, vides un agrārās politikas komisija.
Pašreizējā Saeima izveidojusi arī jaunas struktūras. Īpatnēja ir pēc Māra Kučinska ierosmes izveidotā Ilgtspējīgas attīstības komisija viņa vadībā. Tā neskata likumprojektus, bet regulāri meklē valsts attīstības iespējas. Pašlaik priekšlikumi izstrādāti tikai par skolu tīkla optimizāciju un pazemes vērtību apguvi. Jauna ir arī Pašvaldību sistēmas pilnveidošanas apakškomisija. Tajā bijušos pašvaldību vadītājus vada politiķis. Apakškomisija neskata likumprojektus, tikai atsevišķos gadījumos debatē par aktuālām problēmām, piemēram, biļešu cenu Rīgas sabiedriskajā transportā. Kopumā – darba daudz, bet rezultātu maz.
Otrs līmenis – darbs ar ministriju izstrādātajiem likumprojektiem un Ministru kabineta noteikumu projektiem. Šeit dzīvība spriegāka, daudzveidīgāka, dažkārt tāpat gara, citreiz – ātra, gadās arī zibenīga.
Turpat blakus mūsu LPS Reģionālās attīstības un sadarbības komiteja, kā arī gadskārtējās sarunas ar ministrijām. Kopumā te panākumu pulkāk, un šeit arī vairāk varam balstīties uz tiešu pašvaldību līdzdalību.
Stāvu zemāk – pieņemto likumu ieviešanas problēmas. Lai realizētu jauno Zemes pārvaldības likumu, jādomā par jaunu zemes politiku, publisko ūdeņu pārņemšanu valdījumā, jūras piekrastes pārņemšanu pašvaldību kompetencē, zemes konsolidāciju, servitūtu izskaušanu. Ģeotelpiskās informācijas jomā problēmas ir mērniecībā, ģeodēziskajos tīklos, augstas detalizācijas topogrāfiskajā informācijā, kadastrālajā uzmērīšanā, Kadastrā un citās datubāzēs, to nepilnībās un nesadarbībā. Šajā līmenī argumenti lietišķāki, tādēļ lēntermiņā panākumu vairāk. Jāpieskata arī vairāki nacionāla līmeņa projekti – piekrastes nacionālais plānojums, Baltijas jūras Latvijas daļas plānojums, arī “Rail Baltica”.
Tālāk rinda problēmu, kas vēl gaida risinājumu – par ainavām, par dabas aizsardzības plānu integrāciju teritoriālplānošanā, par Latvijas Nacionālo atlantu (valsts attīstības rādītāju detalizēts kartējums), par tematisko plānojumu jēgu, par likumdošanā lietotās terminoloģijas sakārtošanu (tajā skaitā svešvalodās). Blakus virkne biezu pētījumu ar vilinošiem virsrakstiem: “Ilgtspējīga nācija”, “Cik demokrātiska ir Latvija?”, “Challenges of Small and MediumSized Urban Areas, their economic growth potential and impact on territorial development in the European Union and Latvia”, “Shrinking of cities in Latvia”, “Eiropas Komisija. Ziņojums par valsti – Latvija (2015)”, vēl citi. Ja no tiem mācītos...
Ir arī daži slepeni plauktiņi – tie brīvajam laikam, kura tagad man vairāk, jo strādāju nepilnu darba laiku. No viena spraucas ārā neparasts dokuments – Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas 2015. gada 28. maija “Pateicības raksts par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas teritorijas attīstības plānošanas attīstībā”. Cita atskaņa no iepriekšējā darbavietā sastrādātā ir kompaktdisks ar dokumentālu īsfilmu par Vecrīgas reģenerācijas projektu, ko Celtniecības zinātniskās izpētes institūtā Edgara Pučiņa vadībā izstrādāja tālajā 1983. gadā, bet kura nozīmību tikai tagad sāk apzināties.
Kopš 1995. gada, kad sāku strādāt Latvijas Pašvaldību savienībā, darbs kļuvis detalizētāks, jo nu likumdošana sāk regulēt tik sīkas nianses, ka neizbēgami rodas nesaistes, toties citas normas nediferencētas atšķirīgiem lietotājiem. Parādās pat bailes no negaidītām (neregulētām) situācijām. Attīstījusies arī Pašvaldību savienība – tās dalībnieki darbojas gan kopā, gan specializētās apvienībās, arī padomnieki šaurāk specializēti, plaši izmantojam modernās tehnoloģijas. Tas viss ļauj lūkoties nākotnē ar piesardzīgu optimismu.
JĀNIS PIEŠIŅŠ, LPS padomnieks reģionālās attīstības jautājumos
***
Mans darbs Latvijas Pašvaldību savienībā sastāv no diviem periodiem – tūlīt apritēs divi gadi, kopš te atgriezos pēc četrarpus gadu pārtraukuma un pirms tam nostrādātajiem 11 gadiem. Pārtraukumu izjutu, jo pirmais gads pagāja, aptverot man uzticēto jauno jomu – reģionālo attīstību. Cieši sastrādājos ar kolēģiem Jāni Piešiņu un Guntu Lukstiņu, jo visi trīs esam vienā “laivā”. Tātad 2015. gads bija pirmais, kurā jau, kā man šķiet, spēju strādāt ar izpratni un no sirds, ar pilnu atdevi. Tajā pašā laikā šis nebija gads, kurā varētu strādāt un urbties kādā vienā jomā. Sadarbība bija nepieciešama arī ar finanšu padomnieci Sanitu Šķilteri, kuras pārziņā ir Eiropas struktūrfondi.
Arī man sakarā ar jauno plānošanas periodu šis gads pagāja “zem struktūrfondu zīmes” un lika visu apjaust un izprast, lai varētu cīnīties par pašvaldībām labvēlīgāko un izdevīgāko piedāvājumu. Kaut gan, izstrādājot Darbības programmu, Pašvaldību savienībai neizdevās panākt, ka katra pašvaldība saņemtu noteiktu finanšu kvotu savu projektu realizācijai savā teritorijā, šogad sekojām, lai, plānojot struktūrfondus, ministrijas paraudzītos, kā ES nauda sasniegs visu Latvijas teritoriju un tajā dzīvojošos iedzīvotājus.
Struktūrfondu jomā nācās darboties ar citu ministriju sagatavotajiem specifisko atbalsta mērķu jeb, lietojot saīsinājumu – SAM, novērtējumiem. Diemžēl aizvien katra ministrija domā tikai savas nozares ietvaros, neredzot Latvijas teritoriju kopumā. Kaut gan Pašvaldību savienībai ar tuvāko nozares ministriju VARAM daudzos jautājumos ir pretēji viedokļi, tomēr, gatavojot divas SAM aktivitātes, kas paver iespējas atbalstīt uzņēmējdarbību un kur naudas saņēmēji ir pašvaldības, priecē, ka Reģionālās ministrijas speciālisti ir centušies un spējuši paskatīties uz visu Latviju. (Šeit domātas aktivitātes 3.3.1. specifiskais atbalsta mērķis “Palielināt privāto investīciju apjomu reģionos, veicot ieguldījumus uzņēmējdarbības attīstībai atbilstoši pašvaldību attīstības programmās noteiktajai teritoriju ekonomiskajai specializācijai un balstoties uz vietējo uzņēmēju vajadzībām” un 5.6.2. specifiskais atbalsta mērķis “Teritoriju revitalizācija, reģenerējot degradētās teritorijas atbilstoši pašvaldību integrētajām attīstības programmām”.) Tā kā abi SAM skar uzņēmējdarbību, esam strādājušas rokrokā ar šīs jomas padomnieci Andru Feldmani. Šī nebūs viegli paņemama nauda, tāpēc nācies organizēt daudzas videokonferences, arī tādas, kas veltītas tīri tehniskiem jautājumiem. Paldies pašvaldībām par ieinteresētību! Šajos jautājumos sevišķi aktīvi iesaistījās 21 reģionālās nozīmes attīstības centra pašvaldības.
Centāmies pārliecināt Finanšu ministrijas un VARAM ierēdņus, lai, uzraugot naudas turpmāko sadali un ES struktūrfondu ieguldījumus, arī viņi pievērstu uzmanību teritoriālajam principam, vācot datus par katrā pašvaldībā un tās administratīvajā teritorijā ieguldītajām finansēm, veiktu vajadzību analīzi un analizētu teritoriālās atstumtības riskus. Struktūrfondi vēl nav “aizgājuši”, visu rādīs turpmākais. Protams, varam sūroties, ka valstij trūkst datu, kaut radīts bezgaldaudz informācijas sistēmu. Lai spētu raksturot kādu teritoriju, jāpieliek daudz spēka. Taču galvenais, ka jautājumi ir risināmi.
No mūsu reģionālo padomnieku pulciņa esmu tā, kura atbild par LPS Reģionālās attīstības un sadarbības komitejas ikmēneša sanāksmju organizēšanu. Jāsaka liels paldies manam tiešajam “šefam” – komitejas politiskajam vadītājam Gintam Kaminskim. Prieks, ka uz mūsu komiteju allaž sabrauc daudz politiķu – tas liecina, ka viņi vēlas diskutēt savā pulkā. Protams, visas sanāksmes neizdodas vienlīdz veiksmīgi. Katru gadu cenšamies noorganizēt arī kādu izbraukuma komiteju, lai kopā pavērotu un pavērtētu, kas notiek Latvijā. Tā 15. decembrī komitejas izbraukuma sanāksme notika Alojā, un tur bija ieradušies arī Kandavas, Tukuma, Talsu, Kocēnu, Stopiņu un citu pašvaldību priekšsēdētāji un darbinieki. Manuprāt, tikties un paraudzīties uz kolēģu paveikto, gūstot jaunas ierosmes savam darbam, ir ļoti svarīgi.
Gribu pieminēt ne tikai mūsu komitejas, bet visu LPS komiteju tehnisko nodrošinājumu – tiešraidi internetā, par ko paldies pienākas LPS sekretariāta darbiniekam Naurim Ogorodovam. Uzskatu, ka tiešraides ir liels ieguvums, jo ikreiz pieslēdzas daudz cilvēku “no vietām”, vēl citi izmanto iespēju komitejas sēdēm sekot arhīva ierakstā. Pateicoties tam, pašvaldību politiķi un speciālisti ir lietaskursā gan par jaunāko likumdošanā, gan par problēmu iespējamajiem risinājumiem. To tikšanās reizēs allaž uzsver arī pašvaldību pārstāvji. Tiešraides ir ļoti labs un aktuāls veids, kā informēt, runāt un diskutēt ar pašvaldībām ne tikai klātienē. Un, jo vairāk pašvaldību iesaistīsies, jo lielāki ieguvēji būsim mēs visi.
Visai strauji aktualizējies smagais jautājums par administratīvi teritoriālo reformu. Tas prasa padziļinātas diskusijas ne tikai par izvēli starp apvienošanu un sadarbību vien, nepieciešams rūpīgi un vispusīgi izanalizēt iepriekšējās reformas ieguvumus un zaudējumus. Joprojām tas nav izdarīts – daži pētījumi vēl nav izvērtējums. Manuprāt, no valdības puses būtu jāseko skaidrojumam un vīzijai par to, ko viņi ar reformu vēlas panākt. Nepietiek ar formālu paziņojumu, ka jāpalielina pašvaldības teritorija un iedzīvotāju skaits. Vai tiešām ar to gana, lai “viss uzreiz notiktu”? Un vai tiešām tā ir vienīgā problēma, kas traucē Latvijas attīstībai, vai arī tikai piesegs kam citam? Domāju, ka diskusijas turpināsies ne tikai mūsu komitejā, tāpēc ierosinājumu formātam, kā, kur un kādā veidā tām jānotiek, gaidām no politiķiem.
Daudz laika nācies ieguldīt arī parastos ikdienas darbos. Tā kā Pašvaldību savienībā atgriezos pēc pārtraukuma, varu droši apgalvot, ka ārkārtīgi pieaudzis “papīru” apjoms – ne tikai likumu un noteikumu, bet arī dažādu informatīvo ziņojumu un koncepciju skaits. Cilvēciski saprotu pašvaldības, kas nereti sūrojas par to, ka LPS pieprasa arvien vairāk vērtējumu, taču tā nav mūsu vaina. Tieši otrādi – ne reizi vien mūsu kongresos esam vērsušies pret birokrātiju. Diemžēl – panākumus nejūtam.
Pašlaik ir daudz jautājumu, kas vēl gaida risinājumu – zemes dzīles, kūdras ieguve, reformas nianses. Ļoti aktīvu darbību izvērsusi Saeimas Ilgtspējīgās attīstības komisija. Lai visur būtu un paspētu piedalīties, reizēm rodas izjūta, ka vajadzētu “sadalīties”.
Ar gandarījumu varu atcerēties kādu 2015. gada veikumu – VARAM realizēja koncepciju par valsts un pašvaldību vienoto klientu apkalpošanas centru izveidi. Šogad ministrijai bija arī līdzekļi idejas iedzīvināšanai – tāpēc prieks, ka šis nepalika tikai kā “viens no papīriem”. Šajā gadā naudu saņēma trīs reģionālie attīstības centri un 56 novadu pašvaldības, izveidojot Latvijā 72 vienotos klientu apkalpošanas centrus. Kā tie attīstīsies tālāk un kurā pašvaldībā pakalpojums būs vērtīgāks – to rādīs laiks. Tomēr ieguvums nav noliedzams, īpaši tiem iedzīvotājiem, kas dzīvo attālāk no centra, tāpēc pašvaldības bija gana aktīvas. Žēl, ka nākamgad dotācija jaunu centru atvēršanai vairs nav paredzēta, tikai ieplānoti līdzekļi atalgojumam un uzturēšanas izdevumiem jau atvērtajos centros.
Mazliet negaidīta darba joma, kas man sagādāja lielu prieku, bija piedalīšanās AS “Swedbank” bankomātu atklāšanā vairākos novados. To iedzīvotāji, Latvijas banku pakalpojumiem sašaurinoties, bija palikuši bez iespējas izņemt skaidru naudu. 27. aprīlī Pašvaldību savienība un banka parakstīja sadarbības memorandu, un līdz gada beigām 16 lauku pašvaldībās atkal atgriezās bankomāti, kas ne tikai normalizē ikdienas iepirkšanos iedzīvotājiem, bet sekmē arī uzņēmējdarbību. Šī neplānotā, taču lieliskā iespēja ļāva pabūt vairākās pašvaldībās, jo darba apjoms un sanāksmju skaits ir tik liels, ka mēs netiekam pie pašvaldību cilvēkiem tik bieži, cik vēlētos un kā vajadzētu. Šis bija darbs, kam redzēju reālus rezultātus.
Viens no spilgtākajiem pasākumiem aizvadītajā gadā man bija Pašvaldību savienības attīstības seminārs Rēzeknē septembrī. Šāds notikums laikam bija pirmoreiz LPS vēsturē, tomēr ceru uz turpinājumu. Arī tāpēc, ka ikdienā ierastos kolēģus toreiz, pat garajā braucienā ar vilcienu (jā, ar vilcienu!) izdevās ieraudzīt pavisam citādā skatījumā. Galvenais ieguvums bija tikšanās Rēzeknes novada domē – katram LPS padomniekam ar pašvaldības attiecīgās nozares speciālistiem. Parasti pašvaldību pārstāvji ierodas pie mums Rīgā – uz komiteju un apvienību sēdēm, uz diskusijām. Bet septembrī mēs visi aizbraucām pie viņiem! Man pašai gan pietrūka laika, lai ar Attīstības plānošanas nodaļas darbiniekiem pārrunātu visas Reģionālās komitejas rūpju lokā esošās problēmas. Tas paliek 2016. gadam.
Par to, kas ir ārpus LPS sienām? Priecājos, ka manas trīs meitas ir izaugušas gana lielas un patstāvīgas, ka viņas visas ir Latvijā un ka esmu iemācījusies paskatīties uz viņām ne kā uz saviem bērniem, bet, iespējams, kā uz kolēģēm.
Gadiem ritot, mani arvien vairāk saista daba. 2015. gadā pabeidzu kādu lielu savas dzīves projektu – divarpus gados kājām nogāju Baltijas jūras krasta līnijas 496 kilometrus no Ainažiem līdz Nidai. Man joprojām ļoti patīk ceļot, taču arī ārzemēs tagad mani vairāk saista daba, nevis pilsētas un cilvēki.
Protams, tajā pašā laikā manā ikdienas darbā nemitīgi nākas tikties ar cilvēkiem. Un tieši viņi iedvesmo mani visvairāk – tie, kuri mīl savu pašvaldību, lepojas ar to un dzīvo priecīgi un radoši.
Lai mums visiem izdodas jaunais gads! Lai daudz prieka, saules un mīlestības!
IVITA PEIPIŅA, LPS padomniece reģionālās attīstības jautājumos
***
Aizvadītajā gadā saskaitīju četras lielākas darba līnijas – normatīvo aktu vērtēšana, Eiropas Savienības fondu normatīvais ietvars, starptautiskā joma un Piekrastes apvienības darbi un atbilstoši četrus darba devējus – uzdevumus dod ne tikai Pašvaldību savienības priekšsēdis Andris Jaunsleinis, bet arī LPS padomniece finanšu jautājumos Sanita Šķiltere, kura pārrauga Eiropas struktūrfondu virzību, un LPS ģenerālsekretāre Mudīte Priede, kura pārzina starptautiskās aktivitātes. Un, protams, Piekrastes pašvaldību apvienības vadītājs Māris Dadzis.
Paplašinoties darbības līnijām, paplašinājies sadarbības lauks ar ministrijām, tagad sadarbojos ne tikai ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, bet arī ar Kultūras ministriju. Daudzi vides jomas jautājumi skar Zemkopības ministrijas kompetenci. Piedalos sanāksmēs Ārlietu ministrijā par Baltijas jūras reģiona stratēģiju. Bijušas arī tikšanās ar Aizsardzības ministriju par drošības un glābšanas jautājumiem piekrastē. Kad pirms 11 gadiem sāku strādāt LPS, mani uzdevumi bija divās jomās – ikdienas pienākumi vides jomā un Piekrastes pašvaldību apvienības darba organizatoriskā
puse.
Veiktajos darbos ir bijuši gan sīkāki, gan dižāki “akmentiņi”.
ES fondi. Atskatoties uz 2015. gadu, secinu, ka lielu daļu no mana darbalaika aizņēma jautājumi saistībā ar Eiropas fondiem. Manā pārziņā ir vairāki “sami” jeb stratēģiskās attīstības mērķi (SAM), to tematika saistās ar plūdu novēršanu pilsētu teritorijās, ar dabas aizsardzības plānu izstrādi, biotopu kartēšanu, infrastruktūras attīstību dabas aizsardzības teritorijās, sugu un biotopu atjaunošanu un ūdenssaimniecības pakalpojumu kvalitātes uzlabošanu, kā arī dabas un kultūras mantojuma aizsardzību un attīstību.
Šo ES fondu stratēģisko attīstības mērķu dokumentācija ir ļoti apjomīga – sākot no darba uzdevumiem un sākotnējiem novērtējumiem, kritērijiem, kritēriju pielietošanas metodikas un beidzot ar MK noteikumiem. Pie visa nākas atgriezties vēl un vēlreiz, īpaši attiecībā uz konkrētā stratēģiskā attīstības mērķa kritērijiem. Tāpat laiku prasa piedalīšanās ES fondu apakškomitejās.
Mazliet pirms visiem pārējiem ES fondu stratēģiskās attīstības mērķiem virzījās projekts, lai novērstu plūdu un krastu erozijas risku apdraudējumus pilsētu teritorijās – Ogres upes neapplūstoša dambja rekonstrukcijas projekts. Tur nācās pielikt pūles, lai sadarbībā ar VARAM palīdzētu Ogres novada pašvaldībai saprast, kā sakārtot dokumentāciju ES fondu atbalsta saņemšanai. Tagad ar prieku klausos, ka darbs vasarā paveikts un dambis pieņemts ekspluatācijā. Šis bija pirmais īstenotais projekts 2014.–2020. gada plānošanas periodā.
Piekraste. Nākamā darba līnija saistās gan ar ES fondiem, gan Piekrastes pašvaldību apvienību, kuras darba koordinācija ir manā pārziņā. Darbs pie Eiropas struktūrfondu SAM 5.5.1., atbalstot piekrastes pašvaldības, šogad bija intensīvs un krasiem pagriezieniem bagāts un diskusijas ar Kultūras ministriju – ilgas un grūtas. Un, kamēr viss nav līdz galam saskaņots ES fondu rakstiskajā procedūrā, šo uzdevumu nevaru uzskatīt pa paveiktu. Ceru, ka līdz nākamā gada pavasarim tas izdosies. Ļoti žēl, ka pirms gadiem, kad VARAM vadīja ministrs Edmunds Sprūdžs, šo aktivitāti ministrija “pazaudēja”. Tomēr tagad ir skaidrs, ka piekrastes pašvaldības šā stratēģiskā mērķa otrās kārtas ietvaros saņems daļu mērķa finansējuma.
Par kādu notikumu gan ir prieks – piekrastes pašvaldības uzklausīja VARAM rosinājumu pašvaldībām pašām vienoties. “Piekrastnieki” spēja panākt saprašanos, sagatavojot pirmsprojektu ieceres un izvēlējās iespējamo projektu atbildīgās pašvaldības. Tas uzskatāms par piemēru sekmīgai sadarbībai starp VARAM, LPS un piekrastes pašvaldībām. Faktiski šis SAM 5.5.1. arī šogad bija galvenā darbības līnija Piekrastes pašvaldību apvienībai.
Otrs lielāks apvienības darba virziens – divi nacionāla līmeņa plānojumi. Pirmais – ilgtermiņa tematiskais plānojums piekrastes publiskās infrastruktūras attīstībai – vēl nav pieņemts, plānojuma sabiedriskās apspriešanas procesā ir doti priekšlikumi, kas “Grupai 93” tagad jāiestrādā plānojumā, lai varam pie tā atgriezties diskusijās janvārī. Par galaiznākumu vēl negribētu stāstīt, tomēr šis plānojums ir valstī pirmais nacionāla līmeņa tematiskais plānojums un – tas ir tieši piekrastei. Otrs izstrādātais un sabiedriskajai apspriešanai nodotais nacionāla līmeņa dokuments saistībā ar piekrasti ir jūras telpiskais plānojums, kura izstrādei arī tiek rūpīgi sekots.
Starptautiskā līnija. Trešais darba virziens vērsts uz Eiropas pusi – arvien vairāk piedaloties un iesaistoties Eiropas politiku (Latvijas pozīcijas) apspriešanā un arī veidošanā. Te galvenie darbi saistījās ar Eiropas urbāno dienaskārtību. 2015. gada pirmā puse Latvijai bija īpaši nozīmīga sakarā ar prezidentūras norisēm. Tas skāra arī topošo Eiropas urbāno dienaskārtību, kuras veidošanā LPS aktīvi līdzdarbojās. Atbalstījām to, ka Eiropas prezidentūras ietvaros Latvija veidoja ziņojumu par vidējām un mazajām pilsētām, nepārprotami apliecinot, ka mazās un vidējās pilsētas ir nozīmīga un kopēja Eiropas vērtība, lai sasniegtu kopējos ES izaugsmes mērķus. Vairākas reizes sniedzām VARAM savus priekšlikumus un iebildumus, un šoreiz bija vairāk pozitīvā – akcentējām Latvijas pašvaldību prioritātes, tālāk izstrādājot Eiropas urbāno dienaskārtību.
Pie 2015. gada sasniegumiem gribu minēt to, ka tematiskajās partnerībās, kas tagad veidojas Eiropas urbānās dienaskārtības atbalstam, mums kopā ar LPS pārstāvniecības Briselē vadītāju Agitu Kaupužu ir izdevies iegūt divas vietas Latvijas pašvaldību – Salaspils novada un Rīgas pilsētas – pārstāvjiem. SIA “Salaspils siltums” valdes locekle Ina BērziņaVeita jau piedalījās Briselē partnerības sanāksmē par gaisa kvalitātes un enerģijas jautājumiem. Tagad domājam par Rīgas kolēģu iesaistīšanu mājokļu jomas partnerībā. Uzskatu, ka tas ir ļoti svarīgi – mūsu cilvēks aizved Eiropai vēstījumu par reālo šodienas situāciju Latvijā, parāda mūsu labi padarīto un piedalās Eiropas politiku izvērtēšanā un veidošanā.
Ceturtā līnija – darbu kaleidoskops normatīvo aktu vērtēšanā un līdzdalība to veidošanā. Noslēgumā nedaudz par darba uzdevumiem saistībā ar ministriju izstrādātajām politikām un normatīvo aktu projektiem – dalība to izvērtēšanā, arī līdzdalība to veidošanā un piedalīšanās sanāksmēs. Projektu bijis daudz un dažādi – sākot no derīgo izrakteņu tiesiskā regulējuma pamatnostādnēm un beidzot ar normatīvajiem aktiem trokšņu jomā, saistībā ar piesārņojumu, ar rūpniecisko avāriju riska novērtēšanas kārtību, riska samazināšanas pasākumiem un saistībā ar ūdeni dažādās sakarībās (par pazemes ūdeņiem, par zaudējumiem, kas rodas, nodrošinot piekļuvi publiskajiem ūdeņiem un īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, Ūdens apsaimniekošanas likums, dalība darba grupā, tagad jau top no šā likuma izrietošie Ministru kabineta noteikumi). Gribu atzīmēt, ka Pašvaldību savienība uzskatāma par iniciatori tam, ka nopietni tiek plānots runāt par turpmāko ūdens apsaimniekošanas politiku.
Vēl darbs šajā gadā ir saistījies ar normatīvajiem aktiem par siltumnīcu gāzu emisijām, vides nosacījumiem mazo katlumāju apsaimniekošanai un emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta finansēto projektu atklāta konkursa nosacījumiem. Tāpat virkne vērtējamo normatīvo aktu šogad joprojām bija par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, tiesa gan, tie 2015. gadā nebija pārsvarā.
Nākotnes darbos iezīmējas vairāki lieli sakārtojami jautājumu bloki: dabas aizsardzības sistēmas attīstība un ES fondu apguves īstenošanas uzraudzība un rezultātu izvērtēšana šajā jomā; jautājumi, kas skar publisko ūdeņu pārvaldības un ūdenssaimniecības jomas sakārtošanu; grozījumi normatīvajos aktos par troksni. Zinu, ka VARAM top pamatīgi dokumenti klimata politikas un adaptācijas jomā.
P.S. Mani gaišākie mirkļi ārpus darba saistās ar ceļojumiem, kuros dodos kopā ar vīru Juri. Mūs nesaista braucieni ar tūristu grupām gida pavadībā, bet paši plānojam netradicionālus maršrutus, klejojam pa Eiropas valstīm un izjūtam vietu skaistumu. Savukārt Latvijā mūsu atpūtas brīži ir Sapņu mājās pie Kāla ezera Madonas novadā. Par lauku māju to nesaucam, jo galvenais ir ezers, peldēšanās, vakara noskaņas pār ezeru, Jurim makšķerēšana un mums kopīga laivošana. Vēl man ļoti vajag mežu – izjust tā aromātu, salasīt ogas un noteikti sēnes. Māja pie ezera ir arī draugu un radu tikšanās vieta, tur ir plašums un iespēja pulcēties. 2015. gada ievērojamākais notikums bija Jura apaļā jubileja. Sanācām to svinēt vairākkārt – ar ģimeni un draugiem.
GUNTA LUKSTIŅA, LPS padomniece vides jautājumos
***
LPS par lauku attīstības padomnieci strādāju kopš tālā 1998. gada. Būdama Umurgas pagasta padomes priekšsēdētāja, biju klāt arī LPS un Pagastu apvienības dibināšanas pasākumos. Kopš 2009. gada līdz ar lauku jautājumiem manā pārziņā nonākusi arī atkritumu apsaimniekošanas joma un Pagastu apvienību nomainījis pienākums rūpēties par Latvijas Pašvaldību izpilddirektoru asociāciju (LPIA). Sfēras daudz un dažādas, un ir interesanti, ja vien nesanāktu pārslodze un ja daudzu jautājumu normatīvo aktu izmaiņas neskatītu vienlaicīgi.
2015. gads sākās ar Meža likuma sakārtošanu. Domāju, ka veiksmīgi atradām kompromisu par dabīgi aizaugušo lauksaimniecības zemi – saimnieks ir tas, kurš izvēlas, ar kādu nozari turpmāk nodarbosies (lauksaimniecību vai mežsaimniecību), bet, ja nav to izlēmis, tad reģistrē plantācijas mežu un turpina domāt. Daudz laika un enerģijas tika veltīts, lai sakārtotu sadzīves atkritumu normatīvos aktus, varbūt pat vairāk enerģijas iznāca veltīt, cenšoties panākt abu “spēlētāju” attieksmes maiņu. Tagad noteikts, ka par visiem sadzīves atkritumu jautājumiem – tīru teritoriju un apmierinātiem iedzīvotājiem – atbildīga ir konkrētā pašvaldība. Komersants, kas uzvarējis iepirkumā, ir pašvaldības uzdevumu izpildītājs. Šo problēmu turpināsim šķetināt arī nākamgad, jo jāmaina filozofija par maksas noteikšanu, jāsakārto dabas resursu nodokļa jautājumi u.c. Gada otrajā pusē lielu uzmanību veltījām, lai nākamgad pašvaldības pēc iespējas veiksmīgāk varētu uzsākt Lauku ceļu programmas īstenošanu un turpināt meliorācijas sistēmu sakārtošanu.
Aizvadītais gads bija smagu cīņu gads. Laikam tas saistīts ar ES fondu līdzekļu sadali, bet “modē” atkal nākusi pašlabuma “izsišana”, nevis kompromisu meklēšana starp pašvaldību grupām ilgtermiņa vārdā. Ļoti liels gandarījums, ka smagās sarunās un kompromisu meklējumos izdevās saglabāt katrai pašvaldībai kvotu Lauku ceļu programmā. Lielākais rūgtums par to, ka netika novērtēts apjomīgais darbs, ko paveica komisija darījumiem ar lauksaimniecības zemi. Šīs likuma izmaiņas LPS neatbalstīja nevienā posmā. Likās, ka ieguldījām tik daudz laika, lai videokonferencēs un anketēšanā meklētu un pēc tam skaidrotu pašvaldībām kopējo viedokli, bet rezultātā – čiks! – 18 pašvaldības par 13 mēnešu darbu saņēma 118 eiro par nosūtītajām vēstulēm! Palika izjūta, ka apsmieti un pazemoti ir visi.
Padomnieka ikdienas darbs rit ciešā saskarsmē ar ministrijām. Par īsti veiksmīgu šobrīd vairs nevaru uzskatīt nevienu, tomēr jāatzīst, ka, tik ilgi strādājot, daudz pārsteigumu nav. Pateicoties gadu gados uzkrātajai pieredzei, daži jautājumi ar konkrētu ministriju darbiniekiem risinās skaidrāk un prognozējamāk (jāatzīst, ka vienmēr skaidri, saprotami un koleģiāli risinām meža nozares jautājumus), bet ir arī tādi, kuros pēkšņi kāds no malas izjauc ilgi meklēto kompromisu ar sarunāšanu personīgo ambīciju apmierināšanai, un ierēdņi neņem vērā vienošanos pārrunāt arī vissmagākos jautājumus. Tad sāp, ka laiks tērēts veltīgi! Kopumā prognozējama ir Zemkopības ministrija, ar ko mums izdodas apspriest visas problēmas. Ja tomēr tās neizdodas atrisināt tik ātri, kā to vēlētos pašvaldības, tad cēlonis jāmeklē citur – pie sarunu galda sēdošo intereses katrai grupai ir ļoti atšķirīgas.
Pašvaldību savienības prioritāte ir tā, ka redzam situāciju kopumā, bet ministriju ierēdņi – reizēm pat blakus departamentos – uz vienu un to pašu problēmu raugās atšķirīgi, tādēļ nereti ministrijās top pretrunīgi normatīvie akti. Vēl problemātiskāk, ka vienas ministrijas darba grupā nonākam pie laba kompromisa, bet citā ministrijā to neņem vērā un jāsāk atkal no nulles punkta. Tāda situācija veidojas, risinot kopdarbošanās jautājumu Kooperatīvo sabiedrību likumā. Zemkopības ministrijas darba grupā viss izskatījās cerīgi, jo ministrijas ierēdņi līdzīgi pašvaldībām saredz, kā uzlabot lauku attīstību, bet likuma sagatavošanu tālāk pārņēma Ekonomikas ministrija, kur LPS pārstāvjus pat neiekļāva darba grupā.
Jaunība var būt gan priekšrocība, gan šķērslis – īpaši tiem jaunajiem ierēdņiem, kam nav reformas pieredzes. Tāpēc ar gados jauniem ierēdņiem smagi vedas sarunas par zemes reformas pabeigšanu, jo šeit vajadzīga vēsturiskā atmiņa. Nevaram atrast kompromisu, kā ar mazāku publiskās naudas tērēšanu atrisināt reformas gaitā pieļautās visu pušu kļūdas, bet sakārtotu jautājumus tā, lai rītdiena rādītos gaišāka.
Labs “darbarīks”, kas palīdz skaidrot pašvaldību jautājumus, ir videokonferences, taču jāatrod līdzsvars starp šo lielisko instrumentu un diskusijām politikas veidošanai. LPS komitejas, manuprāt, ir jāpārveido par politiķu diskusiju vietu un politikas veidošanas instrumentu konkrētajās jomās, bet videokonferencēs vairāk jārisina praktiskie jautājumi un jāsniedz prezentācijas – tad ar to var iepazīties lielumliels pašvaldību darbinieku un politiķu skaits.
Risinot jautājumus Saeimā vai ministrijās, arvien jāzina pašvaldību viedoklis. Plašajā jautājumu sarakstā, kas ir manā pārziņā, katru risinu ar ļoti dažādām pašvaldībām no katra reģiona un katras pašvaldību grupas. Varētu uzteikt daudzas pašvaldības, kas vienmēr sniedz profesionālu viedokli, kaut arī ministriju uzliktie atbildēšanas termiņi ir nesamērīgi īsi. Man ir ļoti labs resurss – LPIA, ar izpilddirektoru palīdzību gan es, gan citi LPS kolēģi operatīvi saņem atbildes uz visdažādākajiem jautājumiem. Paldies par atbalstu un uzticēšanos!
Protams, pašvaldību intereses nekad nebūs vienotas, tomēr atrast kompromisu un kopīgu viedokli palīdz gados krātā pieredze un uzticēšanās garants no pašvaldībām. Tā ir milzīga balva, tāpēc vienmēr nedaudz bail pazaudēt šo izjūtu. Regulāri jūtos novērtēta no pašvaldību puses, un tas dod atkal jaunu spēku turpināt un nemainīt nodarbošanos, kaut jāatzīstas, ka melnajos brīžos piezogas arī tādas domas.
2015. gadā nenovērtējama bija lieliskā iespēja kopā ar ļoti viediem cilvēkiem piedalīties kultūras zīmes “Latviskais mantojums” izvērtēšanā un piešķiršanā, arī jauniešu darbu izvērtēšanā konkursa “Laukiem būt!” finālā. Un mūsu ikgadējais Meža dienu projekts – tik daudz mazu, sakoptu stūrīšu ar Meža attīstības fonda atbalstu! Tas viss bagātina un dod pārliecību, ka laukos notiek burvīgas, uz nākotni vērstas lietas un nav pamata čīkstēt.
Vēl piebildīšu, ka ilgi darbojos Centrālajā zemes komisijā – jau trešo reizi esmu ievēlēta pārstāvēt pašvaldības CVK. Arī šajās komisijās ir iespēja stāstīt un aizstāvēt pašvaldību intereses, un tas nav mazsvarīgi.
Uz 2015. gadu personiskajā dzīvē vēlos paskatīties filozofiskāk. Jau pirms vairākiem gadiem esmu nonākusi pie secinājuma, ka Dieviņš mani mīl, dodot ļoti dažādas, diametrāli pretējas pieredzes. Un tad laikam vēro, kā tieku ar to visu galā. Reizēm tas gan ir ļoti smagi, taču, no gadu atstatuma veroties, – pieredze izrādās ļoti vērtīga! Šis gads turpināja krāt manu bagātību – interesantus notikumus, ļoti dažādus iepazītos cilvēkus, tajā skaitā atšķirīgu kultūru pārstāvjus no visiem kontinentiem vēlēšanu novērotāju konferencē Biškekā. Man bija iespēja pataustīt šāgada pirmo sniegu Tjanšana kalnos. Protams, vislielāko laimes izjūtu rada mirkļi, kad abu bērnu ģimenēs ir laimīgi notikumi. Mani mazie mīluļi – Justīne un Kristofers – aizpilda daļu brīvā laika, veidojot šobrīd laimīgākos mirkļus manā dzīvē! Prieks vērot, kā mazdēliņš katru nedēļu rāda jaunas prasmes, kā mazmeitiņa spēlē pirmos mūzikas skolā apgūtos skaņdarbus. Savu daļu laika paņem rūpes par mammu, tomēr paspēju arī nūjot, pabraukāt apkārt pa Latviju, Lietuvu, Igauniju. Katru gadu atrodu kādu laiciņu, lai pabūtu kalnos. Gandarījuma mirkļi ir arī darbā, kad beidzot atrodi dzirdīgas ausis, kas saklausījušas prasību pēc pašvaldībām nepieciešamiem uzlabojumiem. Prieka brīžu un gandarījuma izjūtu sarakstiņu varētu turpināt vēl un vēl.
Ilgu laiku dzīvoju ar domu, ka arī smagie darbi jādara viegli, lai rastos prieks pašai un spētu vairot prieku apkārtējos. Tāpat sev un citiem atgādinu un iedrošinu, ka mūsu dzīves laiks mums šeit dots, lai izzinātu un izbaudītu apkārtni, tādēļ nav jākaunas jautāt. Kauns jau nav nezināt, bet kauns ir kā muļķim nomirt! Mēs nekad tā īsti nezinām, kas ir pareizi un kas ne, tāpēc jāklausa sirdsbalsij. Un tas, cik mēs esam spējīgi uzticēties dzīvei, nosaka mūsu pārliecību par rītdienu – ko gaidām, to saņemam. Ja dzīvojam ar pārliecību, ka viss ir uz labu, tad tā arī notiek! “Veiksme atnāk ne no tā, ka aizmūkam no problēmām, bet pateicoties lēmumam. Lietas notiek vislabākajā veidā tiem, kuri katru reizi paņem ko vērtīgu no jebkuras situācijas.” (Džons Buds Kempbelis)
Gadumijā pieļaujams būt apcerīgam. Mani nomoka doma – kas notiek ar cilvēkiem apkārt? Kāpēc tik bieži dominē nenovīdība, neuzticēšanās, kāpēc diskusijās strīdamies nevis par lietu, bet otru publiski pazemojam? Ļoti ceru, ka tā ir pārejoša parādība. Vislabākās investīcijas nākotnei taču ir bieži pateikts “paldies”, atzinība par paveikto, un lielākā bagātība ir labas attiecības starp cilvēkiem apkārt. Izmantosim šīs investīcijas savai nākotnei un kļūsim bagātāki!
Un otra doma – kādēļ pazudusi pašvaldību saliedētība stratēģiski svarīgos jautājumos? Senāk, kad pašvaldību skaits pārsniedza piecus simtus, tādas izjūtas neradās. Jā, mūsu valstī ir tik dažādas pašvaldības, taču to vajadzētu izmantot kā priekšrocību, papildināt citai citu, meklēt kompromisus, nevis kā āžiem uz tiltiņa cīnīties, apkarojot otra idejas, noniecinot otra veikumu. Palūgsim Ziemassvētku vecītim atnest saticību, viedumu un otra pieņemšanas māku!
SNIEDZE SPROĢE, LPS padomniece lauku attīstības jautājumos
***
Pašvaldību savienībā strādāju ilgi – nu jau būs velna ducis. Kaut kā nebiju iedomājies, ka izdosies kopā ar pašvaldībām novecot. Ja tā padomā, traks numurs – saistībā ar pašvaldībām esmu 26 gadus.
Atbildības jomas uzskaitīt nav jēgas, vieglāk minēt tās, kur neesmu iesaistījies (šogad nav bijis darīšanu vienīgi ar Ārlietu ministriju). Ir jau patīkami, ka man uzticas un izmanto manu pieredzi, taču pārlieku lielais “universālisms” reizēm ietekmē kvalitāti. Sadarbībā ar ministrijām neredzu lielas atšķirības, jo katrā ir kāds, kas mūs patiesi “mīl”, un tādi, kas mūsos ieklausās. Diemžēl valsts sektorā turpina attīstīties birokrātija un ievērojami pieaug normatīvisms un kontrolējošo institūciju ietekme. Savukārt pašvaldībās ienāk jauna paaudze ar citu domāšanu un citu pasaules uztveri, tā ka jātur līdzi!
Man prieks strādāt vienā komandā ar Pašvaldību savienības kolēģiem. Viena no padomnieku lielākajām problēmām un mākām ir LPS kopēja viedokļa veidošana konkrētajā jomā, lai izdotos ievērot un saskaņot dažādu pašvaldību grupu intereses – gan lielo pilsētu un lielo novadu, gan reģionālo centru un Pierīgas, gan mazo novadu, gan piekrastes un pierobežas pašvaldību intereses. Es to vairāk uzskatu par pieredzes jautājumu, un reizēm kopēju viedokli nemaz nevajag, jo katra pašvaldība pēc būtības ir unikāla un katrai ir savas intereses. Problēma ir citur, ka ministrijas un Saeima cenšas visu novienādot vai arī gluži otrādi – mēģina rakstīt regulējuma normas speciāli konkrētām pašvaldību grupām, un paradoksāli, ka bez vainas šeit nav arī VARAM.
Pie 2015. gada “neaizmirstamajiem” notikumiem jāmin fakts, ka Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanas komisijā mani mēģināja nominēt kā līdzvainīgu... traģēdijā. Tas tikai tāpēc, ka brūķēju muti un atzinu, ka esmu aizstāvējis ideju likvidēt iepriekšējo Valsts būvniecības inspekciju, kas patiešām bija tiktāl birokratizējusies, ka ne par ko nevēlējās uzņemties atbildību un līdz galam savas funkcijas neveica. Uzskatu, ka arī tagad, veidojot jauno Būvniecības valsts kontroles biroju, nav pietiekami nodalītas valsts un pašvaldības funkcijas un, šķiet, tiek veidots vēl viens KNAB, tikai šoreiz būvniecības nozarē. Skumji, ka komisija, kas tiešām profesionāli sagatavoja uzziņas materiālu, bija spiesta iesaistīties politiskā andelē partiju starpā: sak, ja tu izgaismosi manējo, es no tavas listes likšu divus pretī, tādējādi šis profesionāli sagatavotais uzziņas materiāls, kurā bija iekļauti arī daudzi LPS atzinumi, tika izmantots par pamatu politiskam teātrim, pat uz notikušās traģēdijas fona. Ja politiskās partijas un valsts amatpersonas nav spējīgas uzņemties kaut politisko atbildību par šo traģēdiju, tad lieki ir komentāri par mūsu politiskās elites un vides morāli. Jā, tagad ir izveidots Būvniecības valsts kontroles birojs, taču nav pietiekami skaidri iezīmēta funkciju sadale un likuma normas biroja cilvēki interpretē, bet Ekonomikas ministrija klusē, savukārt pašvaldības ir satrauktas, kādā veidā un termiņos birojs plāno organizēt būvprojektu un būvju ekspertīzes. Šis jautājums par būvekspertīžu organizēšanu un būvekspertu sertificēšanu joprojām ir atvērts.
Pašlaik atrodas izstrādē, taču, cerams, 2016. gadā tiks pieņemti grozījumi likumā “Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā”, kas ļaus pašvaldībām dzīvokļus piešķirt arī pašu noteiktajām grupām – speciālistiem. Paredzams, ka grozījumi dos tiesības pašvaldībām ar saistošo noteikumu palīdzību noteikt darbības nozares vai darbības veidus, kuros trūkst kvalificētu speciālistu pašvaldības funkciju nodrošināšanai, vai pašvaldības attīstībai nepieciešamos speciālistus, darbības veidus un kārtību. Beidzot mūsu valstī sāk runāt par to, ka mājokļu politikai nav tikai sociāls raksturs, bet caur to risināma cilvēkresursu piesaiste. Reiz taču jāizbeidz tāda prakse, ka valsts nosaka politiku, bet pašvaldībām bez finansējuma tas jāpilda! Īstenībā jau šis likums ir pārrakstīti un samiksēti pašvaldību saistošie noteikumi, vienīgi valsts par tiem “aizmirsusi” samaksāt. Ja izdosies pieņemt šos grozījumus, varbūt atdzīvosies reāla mājokļu politika ar iespēju pašvaldībām piesaistīt cilvēkresursus. Paldies Ventspils domei, kas uzņēmusies šis idejas apkopot un izvirzīt, tikai atkal jautājums – kas mūsu valstī ir politikas virzītājs?
Problēma “ar bārdu” manās atbildības jomās ir finansējums autoceļiem. Lai gan šogad saņēmu daudz atzinīgu vārdu par Satiksmes ministrijas un LPS sarunām, tomēr finansējums valsts vietējiem un pašvaldību autoceļiem salīdzinājumā ar valsts galveno ceļu finansējumu ir katastrofāls. Skaidrs, ka vecie argumenti vairs “nestrādā” un šeit jāmeklē daudz atraktīvāki paņēmieni, arī uzstājoties presē, masu medijos utt.
Pēdējo gadu laikā man darbā ļoti palīdz videotiešraides – gan profesionāli augt, jo jāprot precīzāk argumentēt, gan ierakstos iespējams noskatīties vēlreiz un pēc laika, ja nepieciešams, atrast, ko kāda valsts amatpersona vai ministrs teikuši. Tā šogad atkārtoti esmu skatījies videoierakstus ar satiksmes, iekšlietu un ekonomikas ministru un citu atbildīgu amatpersonu piedalīšanos.
Videotiešraides, šķiet, ir noderīgas arī pašvaldību cilvēkiem. Nesen – 17. decembrī manu organizēto videokonferenci skatījās rekordliels apmeklētāju skaits – 747 skatītāji! Ja to darīja pulciņā, tad skatītāju bija vēl vairāk. Labā ziņa – videotiešraides stiprina ģimenes, jo komitejas locekļiem nu nevajag sagudrot visādus ieganstus, lai izrautos uz Rīgu, un nav jātaisnojas otrai pusītei, kur un ar ko esi bijis – pārbaudi tiešraidē! Mīnuss ir tas, ka daži komitejas locekļi tagad labprātāk izmanto iespēju visus jaunumus uzzināt neklātienē un komitejas darbā piedalās attālināti.
Gribu atzīmēt, ka man ir profesionāla komiteja, es ar šiem cilvēkiem patiesi lepojos un man ļoti nepieciešams viņu atbalsts. Lai gan esmu cilvēks ar zināmu gadu nastu, visvairāk pārdzīvoju ne jau to, kas man ir izdevies vai neizdevies, diskutējot valdībā vai Saeimā, bet tieši komitejā. Daudz pateicības parādā esmu komitejas šefam Aivaram Okmanim, reizēm, runājot ar viņu pa telefonu, liekas, ka varam saprasties no pusvārda.
Jau pieminēju Ventspils domi, taču varētu nosaukt vairākas pašvaldības un daudzus cilvēkus, kas pelnījuši paldies. Gadu gaitā man izveidojies noteikts pašvaldību “kontingents”, ar ko konsultējos, turklāt katrā nozarē ar citām pašvaldībām. Priecājos par LPS Būvniecības apakškomisijas kolēģiem – patiesi profesionāli cilvēki! Šoreiz negribētos izdalīt kādas pašvaldības, jo atkarībā no konkrētā jautājuma arī intereses ir atšķirīgas, taču prieks atzīmēt, ka pieaug to pašvaldību skaits, kurām ir savs viedoklis. Grūtāk aizstāvēt to pilsētu vai novadu intereses, kam nav sava viedokļa, sava vērtējuma.
Arī pats esmu saņēmis pateicības un uzslavas, taču uzņemu to ļoti mierīgi, kaut gan, protams, ir gandarījums par paveikto. Uzskatu, ka mums iespējami daudz jātiekas ar pašvaldībām klātienē un viņu vidē, jo tieši tur veidojas kontakti un cilvēciskās attiecības. Visas neveiksmes vai veiksmes ir nosacīti lielumi, tāpat arī uzslavas ir relatīvs jēdziens – piemēram, Andris Jaunsleinis sola prēmēt tos LPS darbiniekus, kurus ministrijas ierēdņi… lamā.
Mans dzīves moto ir vienkāršs – katra diena ir mana. Nu jau vairāk nekā trīs gadus vairs tikai atceros, ka biju vieglatlēts un vēlāk – volejbolists. Neviens jau tam vairs netic, ka man ir kaudze ar diplomiem un vēl ne tik sen pats sportoju. Tagad esmu aktīvs līdzjutējs savam dēlam pludmales volejbolā, un izskatās, ka būs jājūt līdzi arī trim mazbērniem – sporta veids viņiem gan vēl nav noskaidrots.
2015. gada lielākais panākums? Jau gadu nepīpēju, un tagad ar Andri Jaunsleini pa LPS durvīm vienlaicīgi vairs nevaram ieiet, eju pirmais…
AINO SALMIŅŠ, LPS padomnieks tehnisko problēmu jautājumos
***
Pašvaldību savienībā par enerģētikas padomnieku strādāju gadu, pirms tam 18 gadus biju Latvijas Siltumuzņēmumu asociācijas (LSUA) seja/vadītājs. Patlaban kopā ar Aino Salmiņu “kūrējam” komunālās jomas, ieskaitot enerģētiku.
Man galvenā pārraugāmā nozare ir enerģētikas jautājumi pašvaldībās: likumdošana, MK noteikumi, norēķini, dzīvokļu likumdošana u.c., jo tieši tur “aug kājas” komunālajiem maksājumiem par siltumu un elektrību.
Aizvadītais gads LPS man personīgi bija vieglāks nekā darbs LSUA, jo tur paralēli likumdošanas priekšlikumiem bija jānodrošina organizācijas funkcionēšana, arī jāorganizē visi pasākumi – katru mēnesi LSUA padomes sēdes, pieredzes apmaiņas braucieni un citas lietas.
Nozīmīgākās problēmas, kas šogad tika risinātas (ne līdz galam atrisinātas): Enerģētikas direktīva un ar to saistītais jaunais Energoefektivitātes likums, izmaiņas Enerģētikas likumā, ES fondu ieviešanas noteikumi, MK noteikumu prasības energoapgādei un arī dzīvokļu likumdošanas jautājumi.
Diemžēl jāatzīst, ka Saeima nevienu (!) no šiem jautājumiem patlaban nav atrisinājusi līdz galam un likumi iestrēguši Saeimas komisijās, kur notiek diskusijas. Par ES fondiem vēl spriež Eiropas Komisija, jo saskatījuši tur pārāk lielu valsts atbalstu privāto dzīvokļu siltināšanai un negrib pieņemt mūsu piedāvāto redakciju.
Par gandarījumiem un sarūgtinājumiem – gandarījums ir par Energoefektivitātes likumu, kur panācām, ka pašvaldībām netiek uztiepts ne ISO 50 001, ne daudzas citas normas. Likuma beidzamais variants jau ir tīri labs. Enerģētikas likumā turpinām cīnīties par centralizētās siltumapgādes regulēšanas tiesībām pašvaldībām u.c. Patīkami, ka nedaudz samazinājušies siltumparādi. Man interesanta bija iespēja ES Reģionu komitejā pastāstīt par Rīgas pilsētas ilgtspējīgas enerģētikas plānu.
Pretrunīgas izjūtas ir par:
energoefektivitāti un ēku siltināšanu – kā iesaistīt iedzīvotājus ēku siltināšanā? Pagaidām aktīvas ir tikai Valmiera, Liepāja, Ventspils, Salaspils, vēl daži;
dabasgāzes tirgus liberalizāciju – cik siltumuzņēmumiem maksās dabasgāze pēc tirgus liberalizācijas?
ugunsdrošības noteikumu projektu, jo kā obligātu plānots noteikt prasību pēc pieciem gadiem visos dzīvokļos uzstādīt dūmu detektorus – var jau pieņemt prasības, bet kā to panākt?
Cerīgas izjūtas ir par:
energoefektivitāti – ka tiks apstiprināti ES fondi un notiks ēku siltināšana; ka tiks revidēta ES Energoefektivitātes direktīva un Enerģētikas pamatnostādnes.
Sarūgtinājums palicis no 2014. gada un ES Energoefektivitātes direktīvas – par nepārdomātām (Latvijai neizpildāmām) energoietaupījuma prasībām līdz 2020. gadam.
Man sadarbība visvairāk notiek ar Ekonomikas ministrijas Enerģētikas un Būvniecības departamentiem, tad seko VARAM. Sadarbība kā jau sadarbība – parasti vispirms izķīvējamies un tad meklējam kompromisus. Parasti jau ministrijas ļoti grib panākt savu.
Mans dzīves moto: neroc bedri citam, smalkā pasaule palīdzēs tajā iekrist pašam. Brīvos brīžus man aizņem hobiji: ceļojumi (neaizmirstams paliks šāgada brauciens uz Ķīnu un daudzo klosteru apmeklējumi ap Emei kalnu Sičuanas provincē), ķīniešu vingrošana Tai Czi/Qi Gong un visāda koka amatniecība. Diemžēl burāšana man jau beigusies.
ANDRIS AKERMANIS, LPS padomnieks enerģētikas jautājumos
***
Gadu mijā ir svarīgi novērtēt paveikto, bet vēl svarīgāk – spēt saredzēt savas iespējas nākotnē. Mums vajadzētu padomāt, kas mūs sagaida ne tikai 2016. gadā, bet arī turpmākajos gados.
Latvijas Pašvaldību savienība jau ilgu laiku aicina pašvaldību attīstību skatīt ilgtermiņā – lai arī pašvaldības politiskās atbildības cikls ir četri gadi un šā cikla laikā tiek īstenoti priekšvēlēšanu solījumi. Mums ir pašvaldības, kas realizējušas ilgtermiņa attīstības plānu un ir spējušas saskatīt ekonomikas attīstības virzienus un gatavību savu redzējumu pārvērst konkrētos ilgtermiņa projektos konkrētās jomās. Turklāt šajās pašvaldībās tas notiek ar atziņu, ka galvenais resurss ir pašvaldības iedzīvotāji un uzņēmumos strādājošie darbinieki.
Tāpat doma par ilgtermiņu ir būtiska arī uzņēmējiem, jo šogad uzņēmēju kongresā Ogrē viena no apspriestajām tēmām saucās – “Reģionālās attīstības koncepcija. Valsts. Pašvaldība. Uzņēmēji”. Tas liecina, ka uzņēmējiem ir nepieciešams, lai ikvienā pašvaldībā un reģionā būtu skaidra un nepārprotama uzņēmējdarbības attīstības stratēģija un nosprausti mērķi, kuru sasniegšana un īstenošana tiek saskaņota un problēmjautājumi risināti ar vietējiem uzņēmējiem caur uzņēmēju konsultatīvajām padomēm, biedrībām, trīspusējām sadarbības padomēm vai cita formāla organizētās biznesa sabiedrības un pašvaldības sadarbības mehānismiem.
Atskatoties uz šo gadu, jāmin, ka kopā ar kolēģiem lielas pūles veltītas, lai ES fondu 2014.–2020. gada plānošanas perioda aktivitātes, kas vērstas uz uzņēmējdarbību, būtu ilgtspējīgas un reģionālā griezumā efektīvas. Daudzās jomās LPS ir vienīgā, kas izsaka iebildumus ES struktūrfondu un Kohēzijas fonda 2014.–2020. gada plānošanas perioda apakškomiteju sēdēs un tālāk uzraudzības komitejās.
Pašvaldību savienībā kopš 2013. gada 10. janvāra darbojas LPS pašvaldību uzņēmējdarbības atbalsta tīkls, kurā iesaistījušies pašvaldību nominētie eksperti uzņēmējdarbības jomā. Tīkla diskusiju laikā tiek skatītas svarīgas tēmas, kas tālāk palīdz pašvaldībām risināt ar uzņēmējdarbības un vietējās ekonomikas attīstību saistītus jautājumus. Esmu centusies veicināt diskusiju un labās pieredzes apmaiņu starp dažādām iesaistītajām pusēm, tādējādi sniedzot iespēju īstenot projektus pēc labākās prakses.
Sarūgtina, ka politikas veidotāji lielu vērību pievērš startup uzņēmumiem, bet Latvijas ekonomikai ir svarīgi spēt attīstīt arī savus vidējos vietējā kapitāla uzņēmumus un zemnieku saimniecības. Diemžēl šai jomai man nav izdevies pievērst uzmanību.
Mana atziņa – lai mums visiem kopā izdodas, kā tautā saka, būt īstajā vietā ar īsto komandu, uzticamiem kolēģiem un biznesa partneriem uzņēmējiem, kas dod stimulu un spēku noticēt, ka vajag vēl drusciņ iet uz priekšu un mums izdosies. Mums jārod iespēja visiem kopā saskatīt savus nišas produktus, pakalpojumus un spēt ieraudzīt jaunas tēmas, ko nepieciešams attīstīt. Mums ir ļoti daudz priekšrocību – jūra, mājokļi par saprātīgu cenu, salīdzinoši zemas dzīvošanas izmaksas un, pats galvenais, izglītoti cilvēki. Mums ir jārada vide, lai viņi nebrauktu prom tāpēc, ka šeit nevar nopelnīt. Mums jāspēj Latvijā radīt tādu vidi, kur cilvēkiem ir vislabāk dzīvot un izveidot biznesu. Latvija nevar atļauties būt par Eiropas Savienības nomali, un mums ir gudri un mērķtiecīgi jāizmanto savas priekšrocības.
ANDRA FELDMANE, LPS padomniece uzņēmējdarbības jautājumos
***
Latvijas Pašvaldību savienībā strādāju gadu – kopš 2014. gada decembra. Šis ir bijis pārbaudes laiks un nesis jaunus izaicinājumus, pienākumus un zināšanas. Mana atbildības joma ir labklājības un veselības aprūpes jautājumi.
Uzsākot pildīt LPS padomnieces pienākumus, biju pārsteigta par to, cik daudz laika jāvelta darbam dažādās komisijās, padomēs un darba grupās – man tādu šogad ir bijis 23. Jāpiedalās Saeimas dažādu komisiju sēdēs, kad tajās tiek skatīti sociālie vai veselības aprūpes jautājumi, jāorganizē LPS Veselības un sociālo jautājumu komitejas sēdes. Ļoti nozīmīga katra padomnieka, arī manējā, darba daļa ir atzinumu un viedokļu sagatavošana par normatīvo aktu projektiem, politikas plānošanas dokumentiem un aktuāliem jautājumiem. Nereti, aptaujājot pašvaldības, to viedoklis diametrāli atšķiras, tādēļ nepieciešams rast kompromisu – vai nu organizējot tikšanos, vai izrunājot ar katru atsevišķi argumentus un pamatojumu. Bieži vien, tieši diskutējot par problēmu, nonākam pie vienota viedokļa vai rodam kompromisu. Domāju, ka, neraugoties uz pašvaldību darbinieku lielo noslodzi, ir svarīgi informēt pašvaldības par aktuālajiem jautājumiem, normatīvo aktu projektiem, dot iespēju izteikt un ņemt vērā viedokli, ja pašvaldībai attiecīgais jautājums ir būtisks vai tā saredz kādus riskus.
Lai gan pašvaldības atzīst, ka Veselības un sociālo jautājumu komitejas sēžu saturs ir aktuāls, kvalitatīvs un profesionāls, tomēr, kā LPS kongresā akcentēja komitejas vadītājs un Talsu novada domes priekšsēdētājs Aivars Lācarus – komitejas darbā būtu vairāk jāiesaistās politiķiem, salāgojot politisko un profesionāļu viedokli. Šobrīd sēdēs galvenokārt piedalās sociālās jomas profesionāļi, diemžēl pretstatā iepriekšējam periodam sociālo dienestu vadītāji vairs nevar būt pašvaldību deputāti, tādēļ nereti rodas plaisa politiķu un profesionāļu viedokļos.
Ļoti nozīmīgs resurss darbā ar pašvaldībām ir iespēja nodrošināt videotiešraides. 2015. gadā esmu noorganizējusi deviņas videokonferences par dažādām aktuālām tēmām. Gandarījums, ka pašvaldības atzinīgi novērtē šo iespēju – gan uzdot jautājumus tiešraidē, gan noskatīties ierakstu, kad tam ir laiks, iepazīties ar citu pašvaldību labās prakses piemēriem, pieredzi un ministriju aktuālo informāciju. Īpašu atzinību esmu saņēmusi no attālākajām pašvaldībām, kurām retāk ir iespēja piedalīties klātienē. Jautājumus un atgriezenisko saiti esmu saņēmusi no politiķiem, pašvaldību izpilddirektoriem, sociālajiem darbiniekiem un dienestu vadītājiem. Zinu, ka pēc tam pašvaldības savstarpēji dodas pieredzes apmaiņas braucienos, lai jau praktiski iepazītos ar darbu “dabā”.
Manā jomā svarīgākie 2015. gadā risinātie jautājumi ir: deinstitucionalizācija, darbs pie minimālā ienākuma līmeņa koncepcijas ieviešanas, bēgļu uzņemšanas jautājumi un Eiropas fondu aktivitāšu plānošana jaunajam periodam. Darbs pie visiem šiem jautājumiem turpināsies arī nākamajā gadā.
Jāuzsver – lai valstī uzsāktā vērienīgā sociālās politikas reforma “Deinstitucionalizācija”, kas skars visas pašvaldības, būtu veiksmīga un sasniegtu Rīcības plānā izvirzīto mērķi – izveidot “pakalpojumu sistēmu, kas sniedz personai, kurai ir ierobežotas spējas sevi aprūpēt, nepieciešamo atbalstu, lai tā spētu dzīvot mājās vai ģimeniskā vidē”, nepieciešami vairāki priekšnosacījumi – valsts veiksmīga ekonomiskā attīstība, sabiedrības vērtību un attieksmes maiņa, atbilstoši sociālie pakalpojumi un veselības aprūpes pakalpojumi, izglītības un satiksmes infrastruktūras attīstīšana un nodrošināšana, pakalpojumu un nozaru sinerģija.
Domājot par šiem aktuālajiem jautājumiem, manuprāt, svarīgi paturēt prātā 2014. gada 30. maijā Latvijas Pašvaldību savienības 25. kongresā pieņemtajās “Latvijas Pašvaldību attīstības vadlīnijās” izteikto pašvaldību viedokli – “nodalīt atbildību – valsts nosaka kārtību un finansē pakalpojumus, kas visā valsts teritorijā veicami vienādi. Pašvaldības nosaka kārtību pakalpojumiem, kuru sniegšanā svarīgi ievērot teritoriālās atšķirības vai kuriem nepieciešams personas (ģimenes) stāvokļa individuāls izvērtējums. Valsts piedalās ar līdzfinansējumu to pašvaldības pakalpojumu veicināšanai, kurus valsts uzskata par prioritāriem.”
Līdzīgi kā medicīnas un izglītības nozarē, arī sociālā darba jomā arvien vairāk aktualizējas jautājums par profesionālu darbinieku trūkumu, darbinieku noslodzi, atalgojumu un sociālajām garantijām, kā arī profesionālās izglītības kvalitāti. Dienestos ir nepietiekams sociālo darbinieku skaits, un pašvaldības ik dienu saskaras ar grūtībām aizpildīt vakantās speciālistu vietas. Jāatzīmē, ka sabiedrība nereti saredz sociālo darbinieku kā “glābšanas riņķi”, aizmirstot par paša cilvēka, viņa ģimenes un tuvinieku atbildību par savu dzīvi, vēlmi to mainīt un mainīties. Sabiedrības gaidas, atbildība par mazaizsargātajiem, īpaši bērniem, tas, ka sociālie darbinieki ir spiesti cīnīties ar sekām un risināt kompleksas daudznozaru problēmas, rada spriedzi, profesionālo izdegšanu, profesionāļu aiziešanu no profesijas, neveicina sociālā darbinieka profesijas prestiža paaugstināšanos.
Ikdienā cenšos iepazīties ar pašvaldību darbu, apmeklējot tās gan pēc pašvaldību uzaicinājuma, gan pēc savas iniciatīvas, gan LPS īstenotā Norvēģijas Finanšu instrumenta (NFI) projekta “Lietpratīga pārvaldība un Latvijas pašvaldību veiktspējas uzlabošana” ietvaros. Šogad esmu pabijusi 17 pašvaldībās. Jāuzsver, ka NFI projekts dod iespēju iepazīties ar daudzām lieliskām lietām, kas notiek pašvaldībās, un ar pašvaldību iniciatīvām – ne tikai, piemēram, lasīt par to, bet redzēt dzīvē un dalīties tālāk ar labās prakses piemēriem. Veidojas pašvaldību neformālās sadarbības tīkli, kas daudz ātrāk spēj reaģēt uz aktualitātēm.
2015. gada zvaigžņu brīdis? Ar pieri skrienot sienā deinstitucionalizācijas ieviešanas jautājumos, gar acīm nozibējusi ne viena vien zvaigznīte! Nevienam to nenovēlu!
ILZE RUDZĪTE, LPS padomniece veselības un sociālajos jautājumos
***
Pašvaldību savienībā strādāju trīs gadus. Sākumā man bija uzticēti bērnu, jaunatnes un ģimenes jautājumi. Atskatoties uz jaunatnes lietām, ar gandarījumu varu teikt, ka Savienībai ir izdevies dot tādu kā “grūdienu” šai sfērai, kas agrāk nelikās tik nozīmīga. Tagad visās pašvaldībās ir vai nu jaunatnes lietu speciālists, vai cilvēks, kurš atbild par šo jomu. Daudzās pašvaldībās, izmantojot dažādus finanšu avotus, arī Šveices atbalsta programmā, atvērti jauniešu centri
Mums ir svarīgi ne tikai aktīvie jaunieši – jādomā arī par tiem, kas līdz šim bijuši neaktīvi, kas bieži vien nestrādā un nemācās, kuri nav atraduši savu vietu dzīvē. Viņu atbalstam tagad pieejams struktūrfondu finansējums. Esmu gandarīta, ka te bijusi arī mana artava, panākot to, ka struktūrfondos tika izdalīts finansējums jauniešiem. Tiesības piedalīties finansējuma saņemšanā pēc kvotu principa ir visām pašvaldībām. Eiropas līdzekļi paver iespēju aktīvāk darboties jauniešu centriem, arī sociālajiem darbiniekiem, kuru rūpju lokā ir nelabvēlīgie jaunieši. Tagad šīs lietas no manis sekmīgi pārņēmusi un turpina kolēģe Lelde Vazdiķe.
Mana galvenā sfēra ir izglītība un visi ar to saistītie jautājumi. 2014. gada maijā Latvijas valdība pieņēma Izglītības attīstības pamatnostādnes 2014.–2020. gadam. Šajā dokumentā ir noteikti mērķi izglītības sistēmas attīstībai un to sasniegšanas virzieni, kā arī aktivitātes, politikas rezultāti un darbības rādītāji. Izglītības sistēmas primārais mērķis ir nodrošināt iedzīvotājiem “kvalitatīvu un iekļaujošu izglītību personības attīstībai, cilvēku labklājībai un ilgtspējīgai valsts attīstībai”, teikts pamatnostādnēs. Taču jāņem vērā, ka katra bērna nākotne ir tiešā saistībā ar ģimenes sociālekonomisko situāciju un izglītības iespējām. Personības attīstībā ir svarīgi visi izglītības posmi – sākot ar pirmsskolas izglītību, tālāk seko pamatskola, vidusskola vai profesionālā izglītības iestāde un beidzot ar augstāko izglītību. Katrā no šiem posmiem tiek risināti satura, metodikas, organizatoriskie jautājumi, kam nemitīgi mainās regulējums.
2015. gadā pirmsskolas izglītības jomā pieņēma grozījumus Izglītības likumā, kas saistās ar privātajām pirmsskolas izglītības iestādēm. Tika panākts, ka, grozot likumu, pašvaldībai saistošajos noteikumos ir tiesības pašai lemt par veidu, kā organizējama rinda, un noteikt kārtību, kādā tā nodrošina izmaksu segšanu privātajām izglītības iestādēm. Pašvaldības, kur bērnu skaits pieaug, uzskata, ka rindu samazināšanai jāizmanto visas iespējas, arī privātie bērnudārzi, lai vecāki varētu atgriezties darba tirgū.
Izglītības jomā lielākā problēma visus šos gadus ir bijusi leģendām apvītais, labi iecerētais pedagogu atalgojuma modelis. Mērķis – apmaksāt visu pedagoga darbu, uzlabot izglītības kvalitāti, samazināt atšķirības starp skolu līmeņiem un līdzsvarot šo sistēmu – ir atbalstāms. Jāatzīmē, ka sākotnējais uzstādījums bija saistīts ar vēlmi modeli veidot tādu, lai pedagogs saņemtu atalgojumu pilnā apmērā. Diemžēl risinājums bija pārāk primitīvs – vienkārši pārdalīt līdzekļus no tiem, kuriem jau tagad ir labas algas, daļu atdodot zemāk atalgotajiem kolēģiem. Pedagogi nonāca ķīlnieku lomā jau pēc iepriekšējās reformas, kas prasīja, lai “nauda sekotu skolēnam”. Jaunais atalgojuma modelis gribēja šo nevienlīdzību likvidēt, bet... nedrīkst to darīt, kādam atņemot. Izstrādātais modelis radīja sliktāku situāciju tām pašvaldībām, kas jau bija sakārtojušas skolu tīklu. Turklāt pašvaldībām, kur pieaug bērnu skaits, finansējums sanāktu mazāks. Nekādi nevarējām piekrist tam, ka līdzekļi tiktu piešķirti skolām, nevis pašvaldībām. Ja Izglītības un zinātnes ministrija vēlējās veidot pedagogu atalgojuma modeli tik detalizēti, novirzot finansējumu līdz skolai, tad veidotājam jāuzņemas pilna atbildība par to, lai finansējuma pietiktu visam mācību procesam un visām pedagogu kategorijām. Diemžēl izstrādātajā modelī finansējums ir nepietiekams, it īpaši tas skar interešu izglītību, atbalsta personālu – psihologus, sociālos pedagogus, bibliotekārus, karjeras speciālistus. Joprojām ir nenovērtēts pirmsskolas pedagogu darbs, bet prasības šiem pedagogiem ir tieši tādas pašas kā pamatskolas pedagogiem. Tātad arī atalgojumam ir jābūt līdzvērtīgam! Piedāvātajam modelim bez papildu finansējuma avota ir būtiska ietekme uz pašvaldību budžetu. LPS pastāvīgi sarunās ar Finanšu ministriju un valdību uztur prasību pirmsskolas pedagogu atalgojumu finansēt no valsts mērķdotācijām. Pasaule šobrīd un arī bērni jūtami mainās. Daudziem grūti iztikt bez psihologa un sociālā pedagoga atbalsta. Ir jāmeklē citi risinājumi!
Uzskatu, ka skolu finansējuma formulas un pedagogu atalgojuma sistēmu izveide ir kas vairāk par tehniskām darbībām. Tie ir politikas instrumenti, kas pauž to pamatā esošo redzējumu par pedagogu un skolu nozīmi, sabiedrības cerībām un izglītības politikas mērķiem, un radīti, iedalot efektivitātes un vienlīdzības aspektus dažādos nozīmīguma līmeņos. Svarīgi politikas jautājumi, kam jāpievērš uzmanība, izstrādājot skolu finansējuma un pedagogu atalgojuma sistēmu: vai sistēma atbalsta valsts izglītības mērķus attiecībā uz kvalitāti un vienlīdzību; vai sistēma sniedz pietiekamu motivāciju, lai piesaistītu pedagoga profesijai labus absolventus; kādā mērā sistēma piesaista pedagoga profesijai cilvēkus ar saistītu pieredzi, kas gūta ārpus izglītības nozares; cik efektīvi sistēma spēj sekmēt izcilību un novērst skolēnu atbirumu.
Pašvaldību savienība ir piedāvājusi pilnveidot MK noteikumus Nr. 1616 “Kārtība, kādā aprēķina un sadala valsts budžeta mērķdotāciju pašvaldību izglītības iestādēm bērnu no piecu gadu vecuma izglītošanā nodarbināto pirmsskolas izglītības pedagogu darba samaksai un pašvaldību vispārējās pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības iestāžu pedagogu darba samaksai”, lai labotu pašreizējo disproporciju un turpinātu darbu veiksmīgāka modeļa izstrādē. Nemēdz būt tā, ka kāda reforma apmierinās visus simtprocentīgi, tomēr jātiecas pēc maksimāli lielāka apmierināto pedagogu, vecāku un bērnu skaita. Turklāt reformai jābūt jēgpilnai, centrā paturot bērnu.
Otrs samezglojums skar skolu tīkla optimizāciju. Mēs uzstājam uz to, ka nepietiek ar ieceri tuvu dzīvesvietai apmācīt bērnus līdz sestajai klasei. Palasot dažādus pasaules un Latvijas zinātnieku un speciālistu pētījumus, skaidri redzams, ka visbiežāk bērni izglītošanos pārtrauc tieši septītajā vai astotajā klasē. Ar to jārēķinās.
Aizgājušais gads izglītības nozarei bija īpašs ar to, ka pirmo reizi valdība un Ministru prezidente Laimdota Straujuma uzklausīja visas pašvaldības (uzsveru – visas 119 pašvaldības), apspriežot divus jautājumus. Tos pašus, ko ilgstoši analizēja ekspertu grupa – skolu tīkla optimizāciju un pedagogu jauno atalgojuma modeli. Pašvaldības norādīja uz izstrādātā pedagogu atalgojuma modeļa trūkumiem, nepilnībām un riskiem. Sarunās ar Laimdotu Straujumu pašvaldības pierādīja to, ka mazāka skola nenozīmē zemāku izglītības kvalitāti – centralizēto eksāmenu rezultāti liecina, ka nelielas lauku skolas sekmes ir pat augstākas nekā dažām pilsētas skolām un skolēni, beidzot 9. klasi, veiksmīgi iestājas prestižās valsts ģimnāzijās un pēc vidusskolas beigšanas turpina studijas augstskolās, turklāt bērnu individuālajā izaugsmē tieši lauku skolās pedagogam deviņos mācību gados jāiegulda lielāks darbs nekā pilsētas skolās. Tāpat izdevās ar konkrētiem faktiem atspēkot uzskatu, ka pašvaldības neko nedara, lai optimizētu skolu tīklu. Tieši otrādi – vietējā vara plāno un veido novada izglītības stratēģijas, ņemot vērā novada demogrāfisko situāciju un perspektīvu, sociāli ekonomisko situāciju novadā, attālumus starp skolām, ceļu stāvokli, sabiedriskā transporta maršrutus un pašvaldības skolēnu autobusu maršrutus.
Galvenais un vērtīgākais resurss ir cilvēks! Valsts un katra novada attīstību ietekmējošais faktors ir iedzīvotāju vecumstruktūras izmaiņas, kam pamatā – iedzīvotāju emigrācija un dramatiskais dzimstības kritums. Skolēnu skaits no 347 tūkstošiem 1.–12. klašu grupā 2000. gadā sarucis līdz 198 tūkstošiem 2015. gadā. Tomēr prieks, ka demogrāfiskā situācija pašlaik ir stabilizējusies, tāpēc pašvaldībām iespējams jau konkrētāk prognozēt tuvāku un tālāku nākotni.
Šobrīd pasaulē un Latvijā domā par to, kā izglītot bērnus mūsdienīgāk – to rāda pasaules pieredze un apliecina nozares profesionāļu diskusijas arī Latvijā. Izglītības sistēma pašlaik piedzīvo nozīmīgāko paradigmas maiņu pēdējo 100 gadu laikā. Tiek mēģināts rast pagrieziena punktu, veidojot ciešāku mācību satura un vides sinerģiju, kā arī nodrošinot skolotājiem un skolēniem motivējošu mācību procesu, kas vērsts uz pieredzi, nevis virspusēju faktu pārzināšanu. Vienlīdz svarīgi ir gan tas, ko mācām un kādas prasmes attīstām, gan tas, cik atbalstoša ir vide, kurā tas tiek darīts. Šīs iespējas pavērs Eiropas struktūrfondu finansējums izglītības nozarei. Finansējums paredzēts vispārējās izglītības iestāžu mācību vides modernizācijai, kā galveno kritēriju izvirzot audzēkņu skaitu skolā; priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas samazināšanai, īstenojot preventīvus un intervences pasākumus; izglītības monitoringa sistēmas pilnveidei; dalībai starptautiskos pētījumos un nacionālo izglītības pētījumu veikšanai.
Turpinās profesionālās izglītības iestāžu sistēmas sakārtošana un modernizācija. Vairākus mēnešus strādājām pie Profesionālās izglītības likuma grozījumiem. Kopā ar LDDK panācām, ka likumā tika iestrādāta koleģiāla padomdevēju institūcija — konvents, kura mērķis ir veicināt profesionālās izglītības iestādes attīstību atbilstoši darba tirgus prasībām. Konventa sastāvā ir svarīgi piedalīties pašvaldību vadītājiem, tādā veidā iesaistoties mācību iestādes programmu plānošanā, lai tās atbilstu konkrētā reģiona tirgus prasībām un būtu saistītas ar pašvaldību dibināto profesionālās izglītības iestāžu programmām. Valstī plānots izveidot 17 profesionālās izglītības kompetences centrus ar pamatīgu materiālo bāzi. Šādi centri sniegs metodisko atbalstu attiecīgās nozares profesiju apgūšanai citām profesionālās izglītības iestādēm un arī kalpos kā jaunāko tehnoloģiju apguves vieta gan jauniešiem, gan pieaugušajiem un realizēs duālo izglītību.
Pamazām sabiedrība novērtē karjeras izglītības nepieciešamību, ar ko varam palīdzēt izglītojamajiem attīstīt prasmes savu interešu, spēju un iespēju samērošanā, karjeras mērķu izvirzīšanā, atbilstošākā izglītības virziena un profesijas izvēlē, tāpat varam sniegt zināšanas un izpratni par darba pasauli un tās saikni ar izglītību. ES struktūrfondu finansējums aktivitātē “Karjeras izglītības īstenošanas plāns valsts un pašvaldību vispārējās un profesionālās izglītības iestādēs 2015.–2020. gadam” būs pieejams visām pašvaldībām. Tāpat būs pieejams finansējums talantīgo skolēnu atbalstam.
Pasākuma “Attīstīt kompetenču pieejā balstītu vispārējās izglītības saturu” mērķis ir nodrošināt šā satura aprobāciju atbilstoši vispārējās izglītības obligātā satura aprakstam un mācību satura ieviešanu pirmsskolas izglītības, pamatizglītības un vidējās izglītības pakāpē. Līdz šim mūsu izglītības pamatu pamats bija atcerēšanās princips – audzēkņiem vajadzēja atcerēties arvien vairāk un vairāk. Kompetencēs balstīt nozīmē – saprast, kā to, ko lasu un mācos, es varēšu pielietot reālajā dzīvē. Otrs mezgla punkts – kritiskā domāšana. Vai izlasīto es analizēju vai pieņemu nekritiski? Atsevišķas skolas jau tagad, mācot, piemēram, matemātiku, rosina skolēnus vērtēt, kā šīs zināšanas sasaucas ar citiem priekšmetiem – dabaszinībām, ģeogrāfiju u.c. Kompetencēs balstīta izglītība mūsu valstī jau daļēji ir, tikai neesam to īpaši nosaukuši. Un interešu izglītība, kas Latvijā labi attīstīta, arī balstās kompetencēs.
Svarīgi, radot jauno, novērtēt un atzīt to, kas jau sasniegts līdz šim.
Padomnieka darbs mainās līdz ar sabiedrības un pašvaldību vajadzībām. Šobrīd nepietiek tikai ar pašvaldību viedokļu apkopojumu, lai gan svarīgos jautājumos cenšos uzklausīt visu pašvaldību vērtējumu, bet steidzamos gadījumos man ir savi drošie “balsti”, kas vienmēr reaģē ātri un atbildīgi. Gribētu pieminēt Ventspils pilsētu un novadu, Jelgavas pilsētu un novadu, Cēsu, Madonas un Jaunjelgavas novadu, Rīgu, Daugavpili un Valmieras pašvaldību.
Ļoti daudz laika veltu, lai detalizēti iepazītos ar normatīvajiem regulējumiem un koncepcijām, ko nozaru ministrija virza izskatīšanai Ministru kabinetā vai Saeimā. Nereti regulējums jau saskaņots, bet pēkšņi, mainot vienu vārdu kādā teikumā, mainās dokumenta būtība, tāpēc skrupulozi sekoju līdzi visām izmaiņām. Sava darba jēgu saskatu tajā, ka, iepazīstoties ar citu valstu pieredzi, kā arī Latvijas skolu dažādo pieredzi, varu sniegt pamatotu viedokli, aizstāvot pašvaldību intereses. Padomnieka darbs man sniedz gandarījumu. Tas nenāca vienā dienā un viegli. Ja pašvaldības vadītājs piesakās uz konsultāciju, zvana un arī brauc uz Rīgu, tas nozīmē, ka pa šo laiku, kamēr esmu Savienībā, arī man ir izdevies tas, kas citiem kolēģiem, kuri strādā jau sen. Mēs, padomnieki, esam vajadzīgi, jo varam dot pašvaldībai vajadzīgo pienesumu konkrētas problēmas risināšanā. Darbu atvieglo LPS tehnoloģiskās iespējas komitejas sēdes vai aktuālos jautājumus skatīt, izmantojot videokonferences formātu, kas ļauj vienlaicīgi iesaistīt plašāku interesentu loku. Mūsu jomas rekords ir 500 skatītāju.
Pašlaik aktualizējusies internātskolu problēma. Ceru apmeklēt tās visas un tad pulcēt kopā pašvaldību vadītājus un izglītības speciālistus. Nedrīkst uzskatīt internātskolas par atstumto iestādēm, arī tām ir sava vieta izglītības sistēmā.
Šovasar man bija divi skaisti un atmiņā paliekoši notikumi. Pirmais bija Dziesmu svētku gājiens. Esmu gan dziedājusi korī, taču piedalīties svētkos Rīgā man nebija izdevies. Diemžēl – to jau visi zina – ar gājienu saistās arī daudzu bērnu un pašvaldību sarūgtinājums, rīkojoties saskaņā ar emocionālo, bet neizvērtēto lēmumu rūpēs par bērnu veselību gājienu atcelt. Gājiens ir kulminācija daudzu gadu darbam, tāpēc prieks, ka tas tomēr notika. Lai piedalītos svētkos, tika ieguldīts milzīgs pedagogu, skolēnu, vecāku un pašvaldību darbs. Svētki bija skaisti, ne velti tie ierakstīti UNESCO kultūras mantojuma sarakstā. Tāpēc svētku organizatoru komisija izteica atbalstu izpilddirektorei Agrai Bērziņai, kura paveica milzu organizatorisko darbu, un nebūtu pelnīti viņu vainot par atsevišķām neveiksmēm. Pēc rūpīgas svētku analīzes tika nolemts veidot vadības grupu, kas vajadzības gadījumā būtu tiesīga kolektīvi pieņemt izsvērtus lēmumus.
Otrs priecīgais notikums arī saistās ar izglītības jomu, tikai personiskā aspektā. Mana mazmeita Anna Elīna beidza Franču liceju, saņemot Ministru prezidentes Atzinības rakstu, otrās pakāpes “Zelta diplomu”, kā arī Franču liceja augstāko apbalvojumu – Leimaņa stipendiju. Tagad jau viņa studē politikas zinātnes Anglijā, Daremas Universitātē. Mazmeita jau trīs gadus ir Eiropas Jauniešu parlamenta pastāvīgā locekle, bijusi daudzās valstīs, brīvi runā angļu un franču valodā.
Šobrīd brīvais laiks ir reizē arī mans lielākais izaicinājums sagatavot doktora disertāciju. Esmu pabeigusi doktorantūru, darbs ir uzrakstīts, tagad to pilnveidoju un nākamgad ceru aizstāvēt. To esmu sasniegusi, pateicoties ģimenes atbalstam. Tomēr, ja tiešām gadās brīvs brīdis, tad labprāt klausos klasisko mūziku, apmeklēju operas izrādi vai teātri vai vienkārši aizbraucu uz laukiem. Hobija līmenī interesējos par dizainu, jo augstskolā mans mīļākais priekšmets bija tēlotājģeometrija, kas ļauj just telpu. Interesē arī rīkstniecība.
Ar prieku veltu laiku mazbērniem un grāmatām. Esmu uzaugusi lielā ģimenē – biju sestā no septiņiem bērniem. Liela ģimene iemāca sadzīvot kolektīvā, rēķināties ar otru, balstīt citam citu. Pēc horoskopa esmu īsts Strēlnieks – uzreiz pasaka, bet pēcāk domā, tomēr par taisnību vienmēr gatavs cīnīties. Mans dzīves moto ir pavisam vienkāršs – rīts gudrāks par vakaru. Esmu cīrulis, tāpēc lieta, kas vakarā šķita problemātiska, no rīta pamostoties, jau redzu tai risinājumu.
INĀRA DUNDURE, LPS padomniece izglītības, bērnu, jaunatnes un ģimenes jautājumos
***
Latvijas Pašvaldību savienībā strādāju kopš tās nodibināšanas – 1991. gada decembra. Ar savu ilgtspēju jau vairs nelepojos, jo saprotu, ka ir par ilgu. Pēc LPS dibināšanas pirmos piecus gadus daudz pūļu un liels darbs tika ieguldīts Savienības veidošanā un organizēšanā, bet tagad strādāju konkrētās jomās pārmaiņus, pamatā visu laiku esmu bijusi priekšsēža padomniece un palīdze, Valdes sēžu un Domes sēžu organizatore. Šobrīd Pašvaldību savienībā strādāju arī kā padomniece kultūras jomā. Spilgtākais šīsvasaras notikums bija Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki.
Padomnieka darbs Pašvaldību savienībā ar katru gadu kļūst sarežģītāks, neraugoties uz gadu gaitā uzkrāto pieredzi. LPS padomnieks ir kļuvis kā tāds ministriju zinātniskais līdzstrādnieks, jo liels daudzums normatīvo aktu tiek skaņots ar Latvijas Pašvaldību savienību. Tāpēc ikviens padomnieks ir samērā noslogots dažādās darba grupās gan Saeimā, gan ministrijās.
Man veiksmīga sadarbība izveidojusies ar Kultūras ministriju un tās pakļautībā esošo Latvijas Nacionālo kultūras centru (LNKC). Ministrijas un centra darbinieki ir ļoti atsaucīgi un labprāt ierodas un Izglītības un kultūras komitejas sēdēm, ja tiek uzaicināti uz kādu darba kārtības jautājumu. Tad arī kopīgi meklējam risinājumus problēmām. Pašlaik piedalos LNKC darba grupā, kas izstrādā valsts pasūtījuma koncepciju profesionālās ievirzes izglītības programmām. Valsts finansējuma akūtais trūkums krīzes gados grasās pārtapt par hronisku nepietiekamību nākotnē. Šī problēma manā padomnieces praksē tagad ir visaktuālākā, pie kuras arī strādāju.
Tagad pašvaldības ir apvienojušās interešu grupās: piekrastes pašvaldības, Pierīgas pašvaldības, reģionālie attīstības centri un citas. LPS pauž viedokli, kas jāskaņo ar visām pusēm, bet ir arī atšķirīgi viedokļi, kurus katra grupa pārstāv atsevišķi. Pašvaldību savienības vienotības interesēs ir saskaņot viedokļus organizācijas iekšējos jautājumos, lai katrs biedrs izjustu kolēģa plecu un atbalstu, nejustos organizācijā nesaprasts un rastu tajā padomu arī savas konkrētās pašvaldības jautājumu risināšanā. 2015. gadā šis uzdevums ir bijis prioritārs manā darbā kā priekšsēža padomniecei. Par to arī esmu saņēmusi pateicības vārdus no pašvaldību vadītājiem.
Gadu gaitā brīvo brīžu ilgums ir atšķirīgs, un tas pieaug, jo bērni izauguši, aiziet patstāvīgā dzīvē, tādēļ vairāk laika var atlicināt hobijiem. Lasu dažādu literatūru, pavasarī un vasarā darbojos dārzā, bet ziemā uzprojektēju kādu dārza stūrīti vai puķu dobi, ja kāds kolēģis vēlas.
OLGA KOKĀNE, LPS priekšsēža padomniece un padomniece kultūras jautājumos
***
Latvijas Pašvaldību savienībā par jaunatnes lietu speciālisti strādāju kopš pagājušā gada pavasara. Šajā laikā lielākais izaicinājums bija iedzīvināt 2013. gada vasarā LPS organizētajā jaunatnes politikas attīstībai veltītajā konferencē pieņemto lēmumu veidot Latvijas pašvaldību jaunatnes lietu atbalsta tīklu. Toreiz tika noteiktas pašvaldības un to pārstāvji, kas veidos šā tīkla koordinējošo darba grupu. Taču ar to arī viss beidzās, līdz pagājušā gada nogalē nolēmu sasaukt LPS Bērnu, jaunatnes un ģimenes jautājumu apakškomiteju un aicināju piedalīties arī šīs darba grupas locekļus, lai tiktos un saprastu, vai aktivizēt šo tīklu vai ne. Sanāksmē nolēma, ka šāda tīkla darbība ir jāturpina. Tad nu sasaucu arī nākamo tikšanos, kurā piedalījās tieši tīkla koordinējošā darba grupa. Tā kā nebija skaidras koncepcijas par to, kādiem jābūt tīkla mērķiem, uzdevumiem un funkcijām, pirmajā tikšanās reizē nolēmām veidot nolikumu. Kopīgi to izstrādājot, pamazām tapa skaidrs, uz ko tad šis tīkls būs vērsts, un kā mērķi izvirzījām – veicināt jaunatnes politikas īstenošanā iesaistīto personu sadarbību un atbalstīt darbu ar jaunatni pašvaldībās, veicinot izpratni par darbu ar jaunatni.
Nolikuma izstrādes gaitā sapratām, ka ir jāmaina vēl kāda būtiska lieta, respektīvi, ja tiek veidots šāds jauns tīkls, tad jādod iespēja visām pašvaldībām tajā iesaistīties, un galarezultātā tika veidota jauna darba grupa. Šobrīd tīkla koordinējošajā darba grupā darbojas 33 dalībnieki (26 pašvaldību pārstāvji, pieci plānošanas reģionu pārstāvji, viens Izglītības un zinātnes ministrijas un viens LPS pārstāvis (es).
Viens no koordinējošās darba grupas uzdevumiem ir atbalstīt darbu ar jaunatni pašvaldībās, un, lai to īstenotu, uzsākts videokonferenču cikls. Tēmas videokonferencēm definējusi koordinējošā darba grupa, norādot uz būtiskākajām. Grupas locekļi izveidojuši savu pašvaldību shēmas darbam ar jaunatni, kā arī īsus aprakstus, kas būs pieejami LPS jaunajā mājaslapā un dos iespēju pašvaldībām ņemt piemēru no citām pašvaldībām vai atrast atbilstošāko variantu jaunatnes politikas plānošanai savā pašvaldībā.
Būtiski, ka es kā LPS jaunatnes lietu speciāliste varu vērsties pie šīs koordinējošās darba grupas locekļiem, kuriem ir praktiska pieredze, lai lūgtu viņiem sniegt komentārus vai ieteikumus par dažādiem jautājumiem.
Vēl viens nozīmīgs ieguvums ir saistīts ar LPS jauno mājaslapu. Tajā zem profesionālajām apvienībām būs arī Jaunatnes lietu atbalsta tīkla sadaļa, kurā ievietosim videokonferenču ierakstus, shēmas darbam ar jaunatni, kā arī citu informāciju.
Protams, nākas apmeklēt arī dažādus pasākumus, konferences un sanāksmes, kuru mērķauditorija ir gan jaunieši, gan jaunatnes darbā iesaistītie. Esmu arī dalībniece vairākās IZM un Jaunatnes konsultatīvās padomes izveidotajās darba grupās.
Attiecībā uz normatīvajiem aktiem viens no apjomīgākajiem dokumentiem, ar ko man nācies strādāt, ir topošais jaunatnes politikas īstenošanas plāns 2015.–2020. gadam, biju šā plāna izstrādes darba grupā. Lai uzzinātu pašvaldību vajadzības, problēmas un domas par dažādiem jaunatnes politikas jautājumiem, plāna izstrādes sākumposmā sadarbībā ar pašvaldībām, kuras piesaistīju šai darba grupai, izveidojām anketu, ko izsūtījām visām pašvaldībām. Anketu apkopoto versiju nosūtīju IZM, tādā veidā dodot iestrādes punktiem, kas būtu svarīgi pašvaldību griezumā.
Gan tīkla ietvaros, gan saistībā ar citiem jautājumiem ir izveidojusies lieliska sadarbība ar Izglītības un zinātnes ministrijas jaunatnes jomas darbiniecēm. Pie pozitīvajiem piemēriem jāmin jaunizveidotais konkurss “Latvijas jauniešu galvaspilsēta 2016”, kura mērķis ir popularizēt darbu ar jaunatni pašvaldību vidū, veicināt pašvaldību sadarbību un pieredzes apmaiņu jaunatnes jomā, kā arī paaugstināt darbā ar jaunatni iesaistīto personu un jaunatnes organizāciju prestižu. Uzvarētājs visa gada garumā kļūs par epicentru svarīgākajiem Latvijas jaunatnes pasākumiem. Decembra sākumā tika noskaidrots, ka par “Latvijas jauniešu galvaspilsētu 2016” kļuvusi Jelgavas pilsēta, kuras jaunatnes lietu speciāliste Jeļena Grīsle ir arī aktīva tīkla koordinējošās darba grupas locekle.
Jāatzīmē, ka pēdējo gadu laikā pašvaldībās vērojama pozitīva attīstība jaunatnes jomā. Saskaņā ar 2015. gada sākumā IZM veikto aptauju 109 pašvaldību vidū 104 pašvaldībās strādā jaunatnes lietu speciālists vai arī amatu apvienošanas kārtībā ir nozīmēta kontaktpersona darbam ar jaunatni, darbojas 182 jauniešu centri, tajā skaitā multifunkcionālie jauniešu iniciatīvu centri, brīvā laika centri un dienas centri, savukārt 27 pašvaldībās vēl nedarbojas jauniešu centri. 25 pašvaldībās attīstās aktīva starpnozaru sadarbība, pateicoties jaunatnes lietu konsultatīvajai padomei, kurā satiekas dažādu nozaru pārstāvji un jaunieši. 45 pašvaldībās ir izstrādāts un apstiprināts pašvaldības jaunatnes politikas plānošanas dokuments. Tomēr vairākās pašvaldībās jaunatnes lietas vēl pamestas novārtā. Cerams, ka jaunajā gadā šo pašvaldību vadītāji pievērsīsies arī jauniešiem un sapratīs, ka jaunatnes lietas ir tikpat svarīgas kā pārējās jomas.
Kāda ir mana dzīve ārpus darba? Līdz vasaras sākumam man nesanāca īpaši daudz brīvā laika kādām aktivitātēm, jo paralēli darbam es studēju, bet nu jau diploms kabatā un brīvā laika ir vairāk. Pēdējā laikā arvien vairāk aizrauj ceļošana.
LELDE VAZDIĶE, LPS jaunatnes lietu speciāliste
***
2015. gada sākumā, uzsākot 13. darba gadu, nekas neliecināja, ka šis gads būs pilns jaunu izaicinājumu. Šobrīd, gada nogalē, atskatoties uz pagājušo gadu, var teikt, ka prognoze daļēji piepildījusies. Ir bijušas patīkamas darba “uzvaras”, piedzīvoti arī zaudējumi, bet kopumā gads aizvadīts bez lieliem satricinājumiem.
Labākais panākums gada sākumā – kopā ar LPS kolēģēm izdevās Finanšu ministrijai pierādīt, ka vēl iepriekšējā perioda Eiropas struktūrfondu projektos maksas, kas caur Valsts reģionālās attīstības aģentūru (VRAA) bija veiktas Rīgas domei, lai apmaksātu programmatūras uzlabojumus pašvaldību funkciju veikšanai, nav uzskatāmas par tiešu uzņēmējdarbības atbalstu (kā tas sākumā tika nodēvēts) un šāds apmaksas mehānisms tieši atbilst ESF projektu mērķiem. Šis lēmums ļāva organizēt darbus, lai VRAA rīcībā pāri palikušais naudas apjoms tiktu apgūts, ieviešot papildu datu piekļuves pašvaldībām.
Praksē tas izskatās tā, ka šobrīd pašvaldības var slēgt (un lielākā daļa to jau ir izdarījušas) papildu vienošanos ar Valsts ieņēmumu dienestu par papildu datu saņemšanu par fiziskās personas ienākumiem, saimnieciskās darbības veicējiem utt. Līdzīgs darbs tika ieguldīts datu apmaiņas iespējām darījumos ar lauksaimniecībā izmantojamām zemēm, kur darba procesā bija iesaistīts vēl vairāk dalībnieku – gan Valsts zemes dienests, gan Lauku atbalsts dienests, gan Uzņēmumu reģistrs. Arī šie sadarbības jautājumi ir veiksmīgi atrisināti ar datu piekļuves iespējām pašvaldībām.
Līdzīga situācija bija izveidojusies ar Labklājības ministriju, kas, veidojot savu resora apvienotās informācijas sistēmas (LabIS) vienu no sistēmām sociālās palīdzības politikas administrēšanai – SPOLIS, sākotnēji nebija paredzējusi datu apmaiņu ar pašvaldībām. Tas gan nebūtu gluži precīzi teikts, protams, ka apmaiņa tika iecerēta, taču, lai tādu izveidotu, nebija paredzēti līdzekļi “pašvaldību pusē”. Tomēr sarunu rezultātā izdevās panākt, ka šādi uzlabojumi pašvaldību pusē būs apmaksāti, un līdz gada beigām jau visam vajadzētu darboties. Tas ir – strādās datu apmaiņa starp SOPA un SPOLIS.
Gandrīz jau gada beigās LPS izdevās pārliecināt Saeimas Sociālo un darba lietu komisiju un Labklājības ministriju, ka nepieciešams labklājības informācijas sistēmā LabIS kā tiešos datu apstrādes veicējus iekļaut ne tikai pašvaldības, bet arī Latvijas Pašvaldību savienību. Tas ir unikāls gadījums, ka likumā (šajā konkrētajā gadījumā – “Par sociālo drošību”) LPS tiek piešķirtas tiesības piekļūt informācijai “pa tiešo”, bez starpniekiem. Par to jāsaka paldies Labklājības ministrijai! Pie labvēlīgiem nosacījumiem šādu piekļuvi varēs organizēt, lai pašvaldībās veiktu analīzes un izpētes darbus sociālās politikas jomā.
Šāgada lielākais izaicinājums tomēr bija Eiropas struktūrfondu 2014.–2020. gada perioda dokumentu sagatavošana – sākot ar Darbības programmu un prioritārajiem virzieniem un beidzot jau ar konkrētu aktivitāšu koncepcijām un Ministru kabineta noteikumiem. Milzīgajā darba apjomā tika iesaistīti visi LPS darbinieki, lai maksimāli censtos panākt pašvaldībām izdevīgākus nosacījumus.
Mans darbs vairāk fokusējās uz 2.2. aktivitāti “IKT pieejamība, epārvalde un pakalpojumi”. Gada sākumā bija labas ieceres arī par pašvaldībām pieejamiem līdzekļiem, kurus varētu apgūt divās galvenajās jomās – programmatūras un infrastruktūras projektos. Atbilstoši vienā projektā vadošais partneris būtu Rīgas pilsētas dome, otrā gadījumā – Ventspils pilsētas dome. Bija daudz tikšanos gan ar VARAM, gan pašvaldību IT un pat domju priekšsēdētāju starpā, lai vienotos par šādu iespējamību. Diemžēl gada beigās Ministru kabinets apstiprināja indikatīvo 2.2.1.1. pasākuma “Centralizētu publiskās pārvaldes IKT platformu izveide, publiskās pārvaldes procesu optimizēšana un attīstība” projektu iesniegumu atlases 1. kārtas projektu sarakstu, kurā vairs nav iekļauts Rīgas pilsētas domes projekts. Lai cik laba sadarbība šāda projektu saraksta veidošanā bija ar visiem iesaistītajiem, šis tomēr ir diezgan sāpīgs zaudējums.
Šāds pavērsiens liks mums vairāk piestrādāt pie ministriju iecerēm realizēt savus projektus, proti, skrupulozi pieprasīt, lai tiktu nodrošinātas ne tikai pašvaldību vajadzības gadījumos, kad tiek uzlabota (vai izveidota no jauna) kāda valsts informācijas sistēma, bet nepieciešamības gadījumā no konkrētā projekta vai valsts budžeta apmaksāti arī pielāgošanas darbi pašvaldību programmatūrās. Mūsu rīcībā ir ERAF Uzraudzības komitejā apstiprināti vērtēšanas kritēriji, kas paredz, ka visiem projektiem IT jomā jāsaņem LPS un Lielo pilsētu asociācijas atzinums. Arī VARAM tiks izveidota projektu vērtēšanas vienība, kuras sastāvā būs iekļauti pašvaldību pārstāvji no Rīgas un Ventspils. Tas dod cerības, ka, jo vairāk pašvaldību pārstāvju būs piesaistīti projektu vērtēšanā, jo kvalitatīvāk izvērtēšanas darbs varētu noritēt. Bet tas jau būs 2016. gada darba uzdevums.
Ikdienā “darba uzvaras” veidojas no milzumdaudz epasta sarakstēm, klātienes tikšanām, domu apmaiņas un pašvaldību viedokļu apzināšanas ar vienu mērķi – sniegt pašvaldībām vairāk iespēju un efektīvāk organizēt savu darbu. Paldies par atbalstu šajā darbā gan aktīvākajiem pašvaldību IT jomā strādājošajiem lielo pilsētu pārstāvjiem (Rīgas domē – Ēriks Zēģelis un Ainars Andersons, Ventspils domē – Egons Spalāns, Jelgavas domē – Alvils Pierhurovičs un Dainis Ruments), novadu pārstāvjiem (Cēsu novadā – Gints Gārša, Jelgavas novadā – Aivars Kokins, vēl gada sākumā Saldus pašvaldībā strādājošais – Egīls Ķuzis), gan pašvaldību programmatūras izstrādātājam “ZZ Dats” (Edžus Žeiris un Raivis Kivkucāns). Paldies par veiksmīgo un labo sadarbību arī VARAM kolēģiem, jo īpaši valsts sekretāra vietniekam informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jautājumos p.i. Uģim Biseniekam, informācijas sistēmu galvenajam arhitektam un šobrīd jau Valsts kancelejas konsultantam Laurim Linabergam un bijušajam VARAM valsts sekretāra vietniekam IKT jautājumos Arnim Daugulim!
2015. gada beigās būs pielikts skaists punkts vēl vienam darbam gada garumā – LPS ir jauna mājaslapa! Paldies tās tapšanā vēlētos pateikt ne tikai izstrādātājiem (whitedigital.eu), bet arī mūsu bijušajai kolēģei Maijai Pētermanei – par idejām, par darbu, par entuziasmu!
Un noslēgumā – vislielākais un personīgākais paldies Zandai, kura oficiāli piekrita kļūt par manu sievu un turpmāk saukties Krasovska!
GUNTARS KRASOVSKIS, LPS padomnieks informācijas tehnoloģiju jautājumos
***
Cik gadus strādāju Latvijas Pašvaldību savienībā?
LPS strādāju 18 gadus, tā ka droši var teikt, ka pašvaldību politikas ziņā esmu pilngadīgs.
Kādi ir mani amata pienākumi un atbildības joma?
LPS strādāju par padomnieku sporta jautājumos, šobrīd atbildu arī par LPS sekretariāta darbību un saimnieciskajiem jautājumiem, bet kā jau bijušais skolotājs ārpus darba laika labprāt iesaistos jaunatnes politikā un patriotiskajā audzināšanā.
Cik liela vieta sportam ir manā dzīvē?
Protams, varētu teikt kā daudzi – “Man ļoti patīk sports – skatos TV visas sporta pārraides.” Bet ar dīvānu vien viss nebeidzas. Apmeklēju klātienē visas Latvijas futbola izlases spēles, sekoju aktualitātēm arī citos sporta veidos. Kopš dārgas kļuvušas tramvaja biļetes, uz darbu no savām mājām Sarkandaugavā un no darba uz mājām katru dienu staigāju kājām. Liels paldies Rīgas domei par aktīva dzīvesveida veicināšanu!
Kā vēl pavadu brīvo laiku?
Spēlēju futbolu un mazliet trenēju amatieru futbolistus – komandu “Garāža”. Piedalos šaha turnīros, spēlēju ģitāru un dziedu, “piekopju” kulināriju un baudu literatūru.
Vai man ir dzīves moto?
Dzīves moto nav noformulēts un klintī iekalts, taču pieturos pie principa – nedarīt ļaunu citiem, vienmēr saglabāt un veicināt mieru.
Vai ir kādas lietas, kas man ir nepieņemamas?
Nepatīk popkultūra, reklāmas, šovbizness, neveselīga pārtika, globalizācija, Eiropas Savienība, agresija un muļķība.
Ko personīgajā dzīvē nesis 2015. gads?
Personīgajā dzīvē 2015. gads ir bijis neizteiksmīgs, salīdzinot kaut vai ar 2013. gadu, kad kopā ar komandu “Garāža” izdevās uzvarēt “Prāta vētras” rīkotajā “Mītavas kausa” izcīņā minifutbolā, vai 2014. gadu, kad kopā ar slavenās dziedošās Šminiņu ģimenes galvu Ivaru tika svinēta 20 gadu jubileja kopīgai muzicēšanai dueta “Pusbrāļi” sastāvā. Šogad prieks par to, ka izdevās pilnveidoties augstas kvalifikācijas telpu futbola treneru – Somijas izlases vārtsargu trenera Dušana Matiča, bijušā Portugāles izlases un šobrīd Latvijas spēcīgākā kluba “Nikars” trenera Orlando Duartes un pašreizējā Spānijas izlases trenera Hosē Venansio Lopesa Hierro vadītajos kursos.
Kādi darba jautājumi tika risināti aizejošajā gadā?
Sporta politikas jomā to varētu nosaukt par Gaidīšanas gadu – sākts darbs pie Valsts sporta infrastruktūras attīstības koncepcijas izstrādes, kā arī pie grozījumiem Sporta likumā. Te viss vēl ir sākuma stadijā, un LPS Sporta apakškomiteju un pašvaldības nākamgad gaida nopietns darbs. Būtu jāpanāk arī atbilstošs sporta pedagogu un treneru darba atalgojums. Diemžēl šā jautājuma risinājums iestrēdzis kopā ar reformām pedagogu atalgojuma sistēmā.
Prieks par kvalitatīvi sarīkoto Latvijas Jaunatnes olimpiādi Valmierā un par aizvadītājām kārtējām Latvijas Veterānu – senioru sporta spēlēm.
Ārpus sporta jomas prieks, ka šogad beidzot ir savestas kārtībā un izremontētas visas LPS administrācijas ēkas telpas.
Kuras pašvaldības ir aktīvākās, veidojot LPS viedokli sporta jomā?
Komitejas darbā aktīvi piedalās komitejas vadītājs Dobeles novada domes priekšsēdētājs Andrejs Spridzāns, Pļaviņu novada domes priekšsēdētāja Gunta Žilde, pārstāvji no Carnikavas, Mārupes, Jelgavas, Ķekavas un Gulbenes novada. Kvalitatīvu un argumentētu viedokli pauž Ventspils, Liepājas un Valmieras pašvaldība. Darbā palīdz arī tas, ka notiek Sporta apakškomitejas sēžu translācijas internetā. Patīkami saņemt vēstules par to, ka tās ir redzētas arī Madonā, Līvānos un citās pašvaldībās, kaut arī to pārstāvji klātienē nav ieradušies.
Kādas ir attiecības ar sadarbības partneriem?
Cieša sadarbība notiek ar Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamentu. Par jebkurām izmaiņām nozarē mūs nekavējoties informē, un vairs nav lietu, kas tiek risinātas, apejot pašvaldības. Tikpat labas attiecības ir ar Latvijas Sporta veterānu – senioru savienību, Latvijas Olimpisko komiteju un Latvijas Sporta federāciju padomi. Komitejas sēdēs viesojušies arī vieglatlētikas un orientēšanās sporta pārstāvji.
Vai 2015. gadā manā padomnieka darbā bijis kāds “zvaigžņu brīdis”?
Tāds nav bijis arī citos iepriekšējos gados. Tas arī saprotams – ja “zvaigžņu brīdim” par pamatu ir ieguldītais darbs, tad 18 LPS nostrādātie gadi ir vienkārši pārāk maz.
Ko gaidu no 2016. gada?
Kristapa Porziņģa debiju NBA Zvaigžņu spēlē, hokeja izlases medaļas Pasaules čempionātā, šahistes Danas ReizniecesOzolas kļūšanu par premjerministri, karadarbības izbeigšanu Sīrijā, Krimas atbrīvošanu, Latgales ekonomisko uzplaukumu un LPS 25 gadu jubileju.
Ko novēlu citiem 2016. gadā?
Mieru, veselību, labu garastāvokli un optimismu!
GUNTIS APĪNIS, LPS padomnieks sporta jautājumos
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017