PATVĒRUMA MEKLĒTĀJUS UN BĒGĻUS GAIDOT

Guntas Klismetas saruna ar Iekšlietu ministrijas valsts sekretāres vietnieku un Nozares politikas departamenta direktoru DIMITRIJU TROFIMOVU

Pēc LPS Domes sēdes aicinājām uz sarunu vienu no darba grupas dalībniekiem un rīcības plāna līdzautoru, kura ikdiena cieši saistīta ar patvēruma meklētāju un bēgļu jautājumiem, kas ir Iekšlietu ministrijas pārziņā. Saruna notika 17. decembrī.

– Lūdzu, pastāstiet par mūsu valsts līdzšinējo pieredzi – cik Latvijā jau uzņemts patvēruma meklētāju un cik – bēgļu, cik personām piešķirts alternatīvais statuss un kas ar viņiem noticis tālāk?

– Patvēruma sistēma Latvijā tika izveidota 1998. gadā, par pamatu ņemot Skandināvijas modeli, taču līdz šim mums ir pieņemts salīdzinoši maz lēmumu par statusa piešķiršanu. No 1998. gada līdz 2015. gada 1. septembrim Latvijā starptautisko aizsardzību ir lūgusi 1641 persona, visvairāk to bija pērn – 364 personas, kas ir visu gadu lielākais skaits. Bēgļa statuss, ko piešķir uz 12 mēnešiem, šajos gados piešķirts kopumā 65 personām, savukārt alternatīvais statuss, ko starptautiskās aizsardzības gadījumā piešķir uz deviņiem mēnešiem, šajos 17 gados piešķirts 137 personām. Šogad līdz rudenim aizsardzību Latvijā lūgusi 201 persona – bēgļa statuss nav piešķirts nevienam, bet alternatīvais statuss piešķirts 12 personām. Mūsu līdzšinējā pieredze aprobežojas tikai ar pašas patvēruma procedūras īstenošanu.

Kas ar šiem statusu saņēmušajiem cilvēkiem noticis tālāk? Pēc “Mucenieku” atstāšanas viņi tika pamesti savā un likteņa varā un pašiem vajadzēja gādāt par turpmāko dzīvesvietu un lemt, ko darīt tālāk. Laikam tāpēc, pēc datiem uz 2015. gada 1. janvāri, Latvijas pilsonību ieguvuši tikai pieci bēgļi un divas alternatīvo statusu saņēmušās personas.

– Līdz šim tie vairāk bijuši atsevišķi gadījumi, taču 2015. gads ienesis nesalīdzināmas korekcijas gan Eiropas Savienības valstīs, gan jaunas problēmas priekšā nostādījis arī Latviju.

– Gada sākumā Eiropā sākusies humanitārā krīze lika politiski lemt par starptautisko solidaritāti, jo migrācijas plūsmas visvairāk skartās valstis – Itālija un Grieķija – administratīvi netika galā ar patvēruma procedūras prasību īstenošanu. Cilvēku skaits bija tik milzīgs, ka šīs valstis vienkārši vairs nespēja visus patvēruma meklētājus piereģistrēt, pārbaudīt un pieņemt atbilstošu lēmumu. Tāpēc sekoja apspriedes un politiskie lēmumi gan Eiropas Savienības Tieslietu un iekšlietu ministru padomē, gan arī Eiropadomē par reevakuācijas jeb pārvietošanas shēmas iedarbināšanu. 20. jūlijā ES Tieslietu un iekšlietu ministru padomē vienojās par 54 670 patvēruma meklētāju uzņemšanu Eiropas Savienībā. Šis lēmums tika pieņemts atbilstoši tā saucamajai koplēmumu procedūrai, kur notika saskaņošana ar valstu parlamentiem, un šā koplēmuma ietvaros savu pozīciju definējusi arī Latvija.

– Cik patvēruma meklētāju Latvijai jāuzņem saskaņā ar Eiropas programmu migrācijas jomā un vai šis skaitlis varētu mainīties?

– Latvijas pozīcija paredz to, ka mūsu valsts politiskā gatavība un kapacitāte ļauj uzņemt ne vairāk par 776 cilvēkiem. Šī ir tā sarkanā robeža, par ko mūsu koalīcija līdz šim spējusi vienoties. Tīri juridiski Eiropas Padomes lēmums paredz Latvijai līdz 2017. gada septembrim uzņemt 531 cilvēku. Kāpēc šāda starpība? Tobrīd, kad Briselē pieņēma šo lēmumu, nebija ierēķināti tie 50 tūkstoši bēgļu, kas atradās Ungārijā. Vai šis skaitlis tiks vai netiks sadalīts – to rādīs laiks, jo situācija ir ļoti dinamiska. Nu jau arī Zviedrija paziņojusi, ka vairs netiek galā ar to patvēruma meklētāju skaitu, kas pie viņiem ierodas, jo Zviedrija un Vācija ir divi galvenie pamatmērķi, kur šie cilvēki grib nonākt.

– Kā Latvija gatavojas sava pustūkstoša vai nedaudz vairāk cilvēku uzņemšanai?

– Lai šos cilvēkus uzņemtu Latvijā, vasarā tika izveidota augsta līmeņa darba grupa, kurā iekļāva arī ministriju valsts sekretārus, un šis ir vēsturisks gadījums, kad augstākā administratīvā vadība piedalās šajā reevakuācijas sistēmas izveidē. Jau pašā sākumā sapratām, ka nepieciešams apzināt citu valstu pieredzi un labāko praksi, tāpēc darba grupas sēdēs vispirms uzklausījām tās sabiedriskās organizācijas, kas strādā ar patvēruma meklētājiem, lai noskaidrotu, ar kādām problēmām šie cilvēki saskaras pēc statusa iegūšanas. Un tās ir ļoti konkrētas – kur dzīvot pēc “Mucenieku” atstāšanas, kur strādāt, kas ir tā institūcija, kurā vērsties pēc atbalsta. Nevalstiskā sektora pārstāvji arī informēja par līdzšinējām integrācijas programmām un kursiem, un kopā spriedām, cik tie bijuši veiksmīgi, vai sasnieguši plānoto rezultātu, kas būtu jāpilnveido un vispār cik šīs programmas ir jēgpilnas. Oktobra beigās nevalstiskās organizācijas nodibināja konsorciju, lai apvienotu savas zināšanas, piedāvātu risinājumus un piedalītos šo cilvēku uzņemšanā. NVO sektors iesniedza valdībai 22 rekomendācijas ar konkrētiem priekšlikumiem, ko vajadzētu iekļaut rīcības plānā. Tāpat esam uzklausījuši ANO Augsto pārstāvi bēgļu lietās, apmeklējām biroju Stokholmā, kur bija pieaicināti arī citu Skandināvijas valstu pārstāvji, sadarbojamies ar Lietuvas un Igaunijas kolēģiem. Var teikt, ka esam saakumulējuši un apkopojuši visu, kas šajā jomā zināms un arī atzīts kā kļūdas. Tā, piemēram, jāizvairās no šo cilvēku izvietošanas centralizētā veidā, patvēruma meklētāja un bēgļa tiesības saņemt atbalstu no valsts nepieciešams sasaistīt ar personas pienākumu piedalīties integrācijas programmās un vēl citi pasākumi. Tas viss ir iekļauts rīcības plānā, kura mērķis ir sniegt atbildi, ko tad darīt ar šiem cilvēkiem, uzņemot viņus Latvijā. Plāns tika izskatīts ļoti īsā laikā – novembra sākumā Ministru kabinets apstiprināja, un decembra sākumā to oficiāli publicēja “Latvijas Vēstnesī”.

– Ko tad valdības pieņemtais rīcības plāns konkrēti paredz?

– Pieņemtais plāns sastāv no trim daļām. Par pirmo daļu – šo personu atlasi Grieķijā un Itālijā – pamatā ir atbildīga Iekšlietu ministrija. Otrā plāna sadaļa paredz patvēruma meklētāju uzņemšanu un izmitināšanu, bet vēl patvēruma procedūras ietvaros. Tas nozīmē, ka trīs mēnešus, kamēr tiek pieņemts lēmums par statusa piešķiršanu, šie cilvēki dzīvos speciālajā centrā “Mucenieki”. Un plāna trešā, būtiskākā daļa, kas līdz šim nav bijusi – integrācija jeb sociālekonomiskā iekļaušanās.

– Kā tiek īstenots rīcības plāna pirmais pasākums – personu atlase un pārvietošana un kad Latvijā ieradīsies pirmie patvēruma meklētāji?

– Šobrīd ir nozīmēti divi sakaru virsnieki atlases procesam Itālijā un Grieķijā. Iekšlietu ministrija sadarbībā ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi, paziņojot Itālijai un Grieķijai par gatavību sākt uzņemšanu, nosūtījusi patvēruma meklētāju uzņemšanas kritērijus un laika grafiku. Šie kritēriji personām, kam nepieciešama starptautiskā aizsardzība, ir vienoti un atbilst starptautiskiem nediskriminācijas principiem, taču katra valsts var norādīt papildu kritērijus, lai nodrošinātu veiksmīgu šo cilvēku integrāciju. Latvija norādījusi, ka vēlas uzņemt ģimenes ar bērniem un ka būtiskas ir šo cilvēku svešvalodu prasmes, iegūta pamatizglītība vai profesionālā izglītība, vēlama darba pieredze vai vismaz elementāras iemaņas. Tas, protams, nenozīmē, ka visi pārvietojamie cilvēki atbildīs šīm pozīcijām, taču tas ir mūsu sarunu mandāts jeb prasību saraksts, un atbilstoši tam Latvijai tiek gatavotas uzņemamās personas. Atteikt mēs varam vienīgi drošības apsvērumu dēļ, kaut gan visi šie cilvēki, kas nonākuši pārvietošanas programmā, jau ir pārbaudīti. Turklāt pēc katras konkrētās personas lietas saņemšanas Latvijas Drošības policija veiks vēl papildu izvērtēšanu, un, kamēr nepārliecināsimies par to, ka cilvēks atbilst mūsu drošības standartiem, viņam nekāds pozitīvs lēmums “nespīd”. Pirmie desmit cilvēki no Grieķijas ieradīsies Latvijā jau janvārī.

– Viņi un pārējie patvēruma meklētāji tiks izmitināti “Muceniekos” – cik personu var uzņemt šis centrs un vai tā kapacitāte ir pietiekama?

– Latvijā ir viens patvēruma meklētāju izmitināšanas centrs – “Mucenieki”, kura kapacitāte, nodrošinot adekvātus sadzīves apstākļus, ir 100 personas, bet ārkārtas situācijā tajā var izmitināt līdz 200 personām. Šobrīd tiek plānota “Mucenieku” telpu pielāgošana lielāka patvēruma meklētāju skaita izmitināšanai, kā arī papildu uzņemšanas telpu ierīkošana. Tas saistīts ar to, ka paralēli patvēruma meklētājiem mums jādomā arī par nelegālo imigrantu izmitināšanu, tāpēc valdība lēmusi “Muceniekos” renovēt divas vecās padomjlaiku kazarmas, izbūvējot nelegālo imigrantu aizturēšanas centru. Šobrīd šāds centrs atrodas Daugavpilī, taču spiediens uz austrumu robežu ir tik ievērojams, ka šogad vairāku mēnešu garumā bijām spiesti izmantot vēl arī Daugavpils policijas izolatora infrastruktūru. Ir skaidrs, ka vienam šādam centram jābūt austrumu robežas tuvumā, kur notiek aizturēšanas, bet otram – netālu no lidostas. Galveno rūpi mums sagādā vjetnamieši, kas pamatā tiek izraidīti, tāpēc, lai ekonomētu budžeta līdzekļus un procedūru veiktu ātri, šāds loģistikas centrs lidostas tuvumā ir ļoti nepieciešams.

– No kādiem avotiem paredzēts finansējums rīcības plāna īstenošanai?

– Lai iedzīvinātu šo mehānismu, finansējums paredzēts gan no ES fondiem, gan valsts budžeta. Daļu izdevumu varēs segt no saņemtā vienreizējā maksājuma – 6000 eiro par katru pārvietoto personu, taču tā nebūs konkrēta naudas summa, kas sekos konkrētam cilvēkam, bet fondā paredzētā nauda, ko apgūs, balstoties uz projektiem. Plāna ietvaros visi izdevumi Finanšu ministrijas vadībā skrupulozi tika sadalīti trīs aptuveni līdzīgās sadaļās. Pirmajā ir tie līdzekļi, kas nepieciešami tūliņ un tagad, un tos piešķirs no valsts budžeta, piemēram, “Mucenieku” kapacitātes stiprināšanai. Otrā ir Eiropas Savienības projektu sadaļa, bet trešā – līdzekļi neparedzētiem gadījumiem (LNG), kur programmēti tie pasākumi, kuru aprēķins šobrīd balstīts uz pieņēmumiem. Šajā sadaļā ietilpst arī pašvaldību izdevumi, kas radīsies sociālajiem dienestiem, bāriņtiesām vai citām iestādēm – tos finansēs no LNG pēc fakta. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija līdz pavasara beigām atbilstoši pašvaldību sniegtajām ziņām sagatavos informatīvo ziņojumu valdībai par nepieciešamo finansējumu. Šobrīd vēl nav noteikts, cik bieži VARAM turpmāk šādu ziņojumu sniegs, bet, izskatot pirmo, valdība lems par nākamo periodu.

– Pirmie patvēruma meklētāji “Muceniekos” ieradīsies jau janvārī. Tas nozīmē, ka pēc trim mēnešiem viņi iegūs bēgļa statusu un meklēs turpmāko dzīvesvietu. Kā šo trīs mēnešu laikā viņus tuvinās integrācijai Latvijā?

– Rīcības plāna sociālekonomiskās iekļaušanas sadaļā paredzēts būtisks jaunums – latviešu valodas apmācība jau kopš pirmās dienas, kad cilvēks ierodas “Muceniekos”, agrāk tas bija tikai pēc statusa saņemšanas. Šobrīd tiek īstenots pilotprojekts ar tiem cilvēkiem, kas patlaban atrodas “Muceniekos” un ir pieprasījuši patvērumu, nav bijuši bīstami Latvijai un viņiem dota iespēja uzturēties šajā centrā.

Pilotprojektā Labklājības un Kultūras ministrijas speciālisti kopā ar NVO īsteno programmas, kas paredzētas tiem cilvēkiem, ko mēs uzņemsim. Izstrādājot rīcības plānu, ņemta vērā gan Labklājības ministrijas un sociālo darbinieku pieredze, gan Nodarbinātības valsts aģentūras pieredze darbā ar ilgstošiem bezdarbniekiem, kad tiem nozīmē karjeras konsultantu. Tāpēc paredzēts, ka patvēruma meklētājiem jau “Muceniekos” tiks piešķirts savs mentors un sociālais darbinieks jeb, citiem vārdiem – uzticības personas, ar kuru palīdzību svešinieki varēs vieglāk tikt galā ar sadzīviskām rūpēm un iejusties svešajā vidē.

– Ropažnieku līdzšinējā pieredze liecina, ka liela problēma saskarsmē ar svešiniekiem ir valodas barjera. Vai un kā tiks nodrošināti tulka pakalpojumi?

– Ir paredzēts, ka gan šajā laikā, kamēr cilvēks atrodas “Muceniekos”, gan pēc tam, tulka pakalpojumus nodrošinās Kultūras ministrijas organizētā centralizētā iepirkuma uzvarētājs. Šo pakalpojumu varēs izmantot visi eksperti, arī sociālie darbinieki, ārsti, skolotāji, juridiskās palīdzības sniedzēji.

– Kādu valodu tulku pakalpojumus paredzēts pirkt?

– Precīzu specifikāciju var sniegt Kultūras ministrija, taču pilnīgi noteikti tās būs arābu valodas. Šobrīd Grieķijā un Itālijā uzturas galvenokārt cilvēki, kas nāk no trim valstīm, kuras ir atzītas par nedrošām un kur nav iespējama uzturēšanās, tāpēc vajadzīga starptautiskā aizsardzība. Un šīs trīs valstis ir Sīrija, Irāka un Eritreja. Tāpēc iepirkums pirmām kārtām tiks balstīts uz šo valodu prasmēm.

– Vai Latvijā ir apzināti speciālisti, kas spējīgi piedāvāt šādu pakalpojumu?

– Savu atbalstu jau piedāvājis Latvijas Universitātes Arābu studiju centrs, arī brīvprātīgo atbalstu, piesaistot šim procesam studentus. Domāju, ka uz šo pakalpojumu varētu pretendēt arī Robežsardzes un Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes darbinieki, kuri strādā ar robežšķērsotājiem un imigrantiem. Likumā ir noteikts, ka visas patvēruma procedūras ietvaros cilvēkam ir jānodrošina tulkojums. Nu klāt nācis plānā paredzētais papildinājums, ka, patvēruma meklētājam vai bēglim nonākot, piemēram, slimnīcā vai pašvaldības sociālajā dienestā, speciālistiem ir iespēja vērsties pēc tulka palīdzības. Jācer, ka arī paši bēgļi kaut ko iemācīsies, jo agrāko 40 stundu vietā viņiem latviešu valodas apguvei paredzētas 120 stundas mēnesī.

– Ja tulku, kuri prot arābu, kurdu un citas nepieciešamās valodas, mums tomēr nepietiks?

– Šobrīd plānā saprogrammēts tā, ka jāpietiek. Ja saistībā ar to radīsies kādi papildu izdevumi, tad būs atsevišķa saruna valdībā, taču saplānots ir tādā apjomā, kāds paredzēts uz uzņemamo cilvēku skaitu.

– Kas mums būtu jāzina vēl pirms bēgļu un patvēruma meklētāju uzņemšanas un kā pašvaldībām vajadzētu tam gatavoties?

– Ar pašvaldībām esmu ticies gan izpilddirektoru auditorijā, gan Novadu dienā Priekuļos. Pašvaldībām vislielākās bažas saistās ar sociālo dienestu darbu, bāriņtiesām, izglītības iestādēm un dzīvokļiem.

Protams, kad persona saņems bēgļa vai alternatīvā statusu, izmitināšanas centrs “Mucenieki” tai būs jāatstāj, un par galveno kļūs dzīvesvietas atrašana. Šā plāna ietvaros pašvaldībām nav paredzēts pienākums nodrošināt šos cilvēkus ar dzīvesvietu. Rīcības plāns balstās uz to, ka trijos mēnešos “Muceniekos” ar viņiem notiks intensīvs darbs pie katra spēju un vajadzību apzināšanas un kopā ar sociālo darbinieku un Nodarbinātības valsts aģentūras konsultantu tiks meklētas gan darba vakances, gan arī dzīvesvieta. Plāns paredz uzdevumu Ekonomikas ministrijai sagatavot datubāzi par mazcenas dzīvojamām platībām, lai šie cilvēki varētu rast informāciju par pieejamām telpām. Tāpat plānā paredzēts, ka Ekonomikas ministrijai jārod risinājums par pirmās iemaksas segšanu – līdzīgi kā šobrīd tas ir jaunajām ģimenēm, ko organizē “Altum”.

– Vai šajā datubāzē paredzēts iekļaut privātpersonu dzīvokļus, ko varētu izīrēt, vai arī pašvaldību piedāvājumus no sava dzīvojamā fonda?

– Negribētos atbildēt Ekonomikas ministrijas vietā, taču domāju, ka tur būtu jāparādās gan vieniem, gan otriem. Mūsu rīcībā esošā informācija liecina, ka ne visas pašvaldības pret bēgļiem ir noraidošas, dažas būtu gatavas viņus uzņemt vai piedāvāt kādas telpas no sava dzīvojamā fonda. Otrs resurss šiem cilvēkiem būs sludinājumu portāls ss.lv.

Protams, skaidrs, ka šis būs ļoti smags jautājums, jo ko atlicināsi no 139 eiro! Diemžēl mūsu valstī nolemts, ka pabalsts pienākas 139 eiro par pirmo personu un 97 eiro par otro personu, tāpēc šie cilvēki noteikti griezīsies pēc papildu atbalsta. Ja to sniegs pašvaldība, tad visi izdevumi tai tiks kompensēti no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem.

– Citur Eiropā bēgļiem ik mēnesi maksā 256 eiro, un sākotnēji tā bija plānots arī Latvijā. Vai ir iespējams, ka šo summu tomēr palielinās, lai neliktu šiem cilvēkiem domāt par zagšanu vai citiem nelegāliem līdzekļu iegūšanas veidiem?

– Par šo jautājumu koalīcijas partneri vienojušies, un tā ir stingra pozīcija. Darba grupa gan norādīja, ka tā nevajadzētu darīt, jo, ja cilvēkam nebūs pietiekamu ienākumu, tad pieaugs visi pārējie riski. Turklāt šis atbalsts jau plānots tikai noteiktu laika posmu. Visās valstīs darbojas princips, ka šis atbalsts ir terminēts, un parasti termiņš ir gads, kad cilvēkam jākļūst spējīgam nostāties uz savām kājām un atrast iespēju turpināt dzīvi patstāvīgi, jau bez šā atbalsta.

– Kāda ir patvēruma meklētāju uzņemšanas sistēma citās valstīs un vai lietuvieši un igauņi rīkojas pēc tāda paša mehānisma kā mēs?

– Dažādu valstu rīcība ir dažāda, pat kardināli dažāda. Igaunijas modelis paredz to, ka patvēruma meklētājus jau Tallinas lidostā sagaida uzticības persona, kura viņus nogādā uz konkrētu ģimeni vai konkrētu pašvaldību. Šie cilvēki netiek izvietoti kaut kur pa vidu, un viņiem bēgļa statuss tiek piešķirts uzreiz. Savukārt Lietuvā ir cits risinājums, kas veidojies vēsturiski. Arī viņiem ir līdzīgs centrs kā mūsu “Mucenieki”, bet pēc lēmuma saņemšanas šie cilvēki nonāk integrācijas mājā. Mēs iegaumējām somu pieredzi, ka labāk šos cilvēkus nekoncentrēt vienā vietā, jo tad viņu motivācija sekmīgi integrēties vietējā sabiedrībā un valstī ievērojami krītas.

– Un kas mūsu sabiedrībai būtu jāzina par šiem cilvēkiem, kurus drīz ieraudzīsim Latvijā?

– Tie ir citādāki cilvēki nekā mēs, bet viņi nav ne sliktāki, ne labāki. Tāpat kā kaimiņš, apmetoties mums blakus, neprasa pirms tam saskaņojumu un mums viņš jāpieņem, gribam to vai ne un vienalga, vai tā ir sociāli nelabvēlīga ģimene vai kāds operas dziedātājs. Šī būs jauna situācija, kaut gan uzņemamo skaits, matemātiski sadalot uz Latvijas iedzīvotāju skaitu, ir niecīgs salīdzinājumā ar tiem apmēriem, ar ko saskaras citas valstis. Mans personīgais uzskats ir tāds, ka šī ir iespēja mūsu sabiedrībai pašai augt caur šo cilvēku pieņemšanu – tāpat kā ikvienam ikdienā saskaroties ar dažādiem cilvēkiem. Attiecībā uz riskiem, ko šie iebraucēji varētu radīt, uzsvēršu, ka rīcības plānu veidojām tā, lai tos maksimāli novērstu. Cerams, ka mēs kā sabiedrība no šīs jaunās saskarsmes tikai iegūsim, jo šie cilvēki noteikti būs tādi, kuriem vajadzēs mūsu atbalstu – tāpat kā tiem mūsu valsts iedzīvotājiem, kuri spiesti izdzīvot. Mūsu attieksmei vajadzētu būt tādai pašai kā pret vieniem, tā otriem.