Rīga 23°C, nedaudz mākoņains, bez nokrišņiem, ZA vējš 3m/s
Trešdiena, 2024. gada 01. maijs 13:35
Vārda dienas: Ziedonis
IEVADS
Pašvaldībai pieder pamata un vidējās izglītības iestādes. Cilvēki, kas beiguši šīs skolas, kļūst par pilsoņiem un nepilsoņiem, par vēlētājiem un deputātu kandidātiem. Mēs sastopam savus audzēkņus visos iespējamos amatos.
Daži no mūsu audzēkņiem nevēlas kļūt par pilsoņiem. Tas nozīmē, ka ar viņiem ir viegli manipulēt, viņi neprot kritiski novērtēt Krievijas propagandu. Tā ir valstiskā nihilisma pārākā pakāpe – nicināt valsti, kuru esi izvēlējies par savu dzīvesvietu.
Citi mūsu audzēkņi nezina, ka pašvaldība domāta vietējiem cilvēkiem, viņu interešu aizstāvībai un labāku konkurences apstākļu nodrošināšanai saviem uzņēmējiem. Arī ar viņiem ir viegli manipulēt – masu mediji viņiem iestāsta, ka pašvaldība esot saimnieciska iestāde, bet izvēlēties vajagot tādus, kas vizuāli izskatās godīgāki. Šādiem vēlētājiem nemaz nevar stāstīt, kādas ir reālās problēmas un kā šīs reālās problēmas risināt.
Nepaiet pat viena diennakts pēc vēlēšanām, kad tikko savus pārstāvjus ievēlējušie jau sāk paši savas darbības vai bezdarbības rezultātu lamāt. Cilvēki labprāt ļaujas manipulatoriem – piekrīt aģitācijas aizliegumiem (kādēļ zināt, kāda ir kandidātu programma?), partiju finansēšanas aizliegumiem (manipulatori iestāstījuši, ka partijas ir kaut kas līdzīgs bandām), politiķu un ierēdņu atalgojuma samazināšanai (kādēļ maksāt nevajadzīgiem cilvēkiem?).
Ja kādam ir labi noslēpjama nauda (īpaši, ja tā ienāk Latvijā no ārzemēm), tad atrodas ļaudis, kas izskatās godīgi un runā “sabiedrības interesēs”. Viņi sakūda vēlētājus jebkurā slepenajiem finansētājiem (atklātā finansēšana ir būtiski ierobežota) vēlamā virzienā un sekmē vienu politisko spēku krišanu un citu izvirzīšanos.
Vai mūs šāda kārtība apmierina?
Atbildes varētu būt dažādas. Ar neizglītotu vēlētāju ir vieglāk, ja nevēlamies skaidrot un pamatot grūtus lēmumus. Ar izglītotu vēlētāju ir grūtāk, jo viņš domā un analizē pats, viņam ir grūtāk daudz ko iestāstīt.
Taču, sastopot skolas direktoru, juristu, ministrijas ierēdni vai Saeimas deputātu, kuram nekad neviens nav mācījis, kas ir pašvaldība un kā darbojas demokrātija, reizēm gribas meklēt vainīgo.
Vai tikai vainīgi neesam mēs paši, paļaudamies uz Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdņiem, kuri īsteno izglītības satura reformas?
Neinteresējoties, ko mūsu bērniem māca, mēs kļūstam līdzīgi neizglītotajam vēlētājam, kurš otrā dienā pēc vēlēšanām brīnās, ko ir ievēlējis. Vai esam pamanījuši, ka ik gadu pazeminās prasības matemātikā? Vai esam pamanījuši, ka mācību gadu skaits pieaug, arvien vēlāk cilvēku sāk strādāt, taču Latvijā trūkst darbaspēka, kas prastu zināšanu ekonomikai vajadzīgus darbus?
Šā raksta mērķis nav sniegt atbildes uz iepriekš minētajiem jautājumiem. Autoraprāt, slimība ir pārāk dziļa, lai to varētu steigā izārstēt. Turklāt šī slimība nav tikai mūsu – tā ir starptautiska, un mēs dzīvojam globālā pasaulē.
Tāpēc autors izvirza diskusijai jautājumu par mācību saturu vienā jomā – ko vajadzētu mācīt, ja vēlamies nākotnē gudrākus vēlētājus, prasmīgākus administratorus un talantīgākus politiķus. Bez priekšzināšanām pēc vidusskolas tādu joprojām būs maz.
KO PAŠLAIK SKOLĀ MĀCA?
Pamatskolā no 1. klases līdz 9. klasei māca priekšmetu “Sociālās zinības”. Ja mēs izlasītu atbilstošo izglītības satura standartu vai iepazītos ar skolā akreditētās programmas saturu, tad nonāktu pie secinājuma, ka 9. klasi beigušais orientējas daudzās politikas zinātnes apakšnozarēs un pratīs izmantot (tā solīts standartā) šīs zināšanas dzīvē.
Palūkosimies uz šo solījumu no mazliet cita skatpunkta – ko skolēnam paredzēts iemācīt par pašvaldību. Izrādās, ka deviņos gados pašvaldība tiek pieminēta tikai 9. klasē kā apakštēma vienā no apgūstamajām zinībām par “pašvaldību kompetencēm un valsts iekšējām un ārējām funkcijām”. Tātad no visa kursa šim jautājumam paredzēta 1/180/3 = 1/540 daļa. Pašvaldība nav pat tēma, tikai valsts iekšējās funkcijas palīglīdzeklis. Tiesa – arī par valsti skolēns uzzina tikai nedaudz vairāk.
Vai šo faktu zina tie, kas rosina no 16 gadiem piešķirt vēlēšanu tiesības?
Vidusskolā 12. klasē ir iespējams izvēles priekšmets “Politika un tiesības”, ko lielākā daļa skolēnu neizvēlas. Tam tiek veltītas divas stundas nedēļā, un acīmredzami šo priekšmetu ir izstrādājuši politologi. Šo priekšmetu audzēknis var neizvēlēties. Jāizvēlas trīs priekšmeti no deviņiem, tajā skaitā veselības mācība, mājsaimniecība, ģeogrāfija, ekonomika, filosofija, psiholoģija, ētika un kulturoloģija.
Palūkosimies uz šo priekšmetu no iepriekšējā skatpunkta – cik daudz laika iecerēts veltīt pašvaldībām? Pārskatot Ministru kabineta apstiprināto izglītības standartu, tajā vārdu “pašvaldība” neatrodam nevienā vietā.
Varbūt kaut ko par pašvaldību atradīsim paraugprogrammā, ko arī apstiprina Izglītības un zinātnes ministrija? Nekādi pamatjēdzieni netiek mācīti, taču skolēniem, kuriem nav ne mazāko priekšzināšanu, uzdod pētīt deputātu darbu un pārmaiņas pašvaldībās pēc iestāšanās Eiropas Savienībā. Sastādītājiem nav zināms, ka nekādu pārmaiņu saistībā ar ES nebija, ja neskaita valsts vēlmi pārkāpt subsidiaraitātes principu papildus iejaukties pašvaldību kompetencē. Sastādītāji kaut ko raksta par reģionālo reformu, kaut redzams, ka neviens no viņiem nav pat lasījis Administratīvi teritoriālās reformas likumu, jo nepārvalda pamata terminoloģiju.
Ja programmas sastādītājiem nav priekšstata, ko varam sagaidīt no skolotājiem, kuri pasniedz šo priekšmetu?
Nav brīnums, ka pēc šādas mācīšanās vidusskolā žurnālisti, politiķi un ierēdņi ir tikai dzirdējuši vārdu “pašvaldība”, bet viņiem nav ne mazākā priekšstata par pašvaldības principiem un būtību.
No iepriekš minētā izriet – ja mēs vēlētos, lai kaut ko iemāca, tad vajag jaunu izglītības standartu un varbūt arī jāievieš priekšmets kā obligāts (ja vien neatbalstām ideju, ka labam vēlētājam nav jāzina, ko darīs viņa ievēlētie deputāti).
JAUTĀJUMU LOKS, KAS BŪTU JĀIEMĀCA
Kas jāprot pilsonim kā indivīdam politikā un attiecībās ar varu?
Cilvēki, kas sēž virtuvē un ar kaimiņiem kopīgā dziesmā lamā valdību, vai par viņiem aktīvākie, kas sociālajos tīklos gānās par sabiedriski aktīvām personām, nemaz nezina, kādos daudzveidīgos veidos viņi var iesaistīties politikā pašā pasīvākajā veidā – kā indivīdi.
Pie minimālajām prasmēm varētu piederēt izpratne par plurālismu (cieņu pret citu cilvēku uzskatiem un tiesībām paust šos uzskatus).
Būtu jāpārrunā un jāizspēlē atbilstošas lomu spēles, kas raksturo:
ideju par izglītotu vēlētāju, kurš savu izvēli balsta uz sev pieņemamām idejām un principiem, kā arī uz racionālu vērtējumu, vai viņam, viņa ģimenei sagaidāmā rīcība būs izdevīga;
kā var izmantot administratīvo procesu savu tiesību aizstāvēšanai; kā var panākt šķietami netaisnīga lēmuma pārskatīšanu; kā var panākt kompensācijas piedziņu no valsts un pašvaldības iestādēm;
iespējas, ko nodrošina ombuds (tiesībsargs); kā līdzīgu funkciju pilda pašvaldības un Saeimas deputāti, kuri rīko iedzīvotāju pieņemšanas;
kādas papildu iespējas dod prasību iesniegšana ES tiesās vai Eiropas Padomes Cilvēktiesību tiesā;
līdzdalību tādās aktivitātēs kā piketi, demonstrācijas, streiki, paužot savu atbalstu noteiktām sabiedriskām idejām.
Kas jāprot iedzīvotājam kā organizētas interešu grupas (pilsoniskās sabiedrības) dalībniekam?
Tie, kas uzstājas ar savām individuālajām domām, nesaka, ka viņi pārstāv paši sevi. Parasti jebkurš politiskais paziņojums notiek grupas vārdā. Paši lielākie meļi ir tie, kas runā “sabiedrības vārdā”.
Latvijā pastāv attīstīta interešu grupu sistēma. Daļu no tām dēvē par “nevalstiskajām organizācijām” (angļu valodā lieto labāku terminu – “nevaldības organizācijas”). Ārpus šīm organizācijām paliek profesionālās biedrības (piemēram, Ārstu biedrība vai Notāru biedrība), arodbiedrības un baznīcas (reliģiskās organizācijas).
Pie interešu grupām parasti nepieskaita tādas organizācijas, kas sastāv no valstīm (kā ES) vai pašvaldībām (kā LPS). Protams, šāds dalījums ir nosacīts.
Par nākamo, augstāku pakāpi dalībai politikā var uzskatīt piedalīšanos organizētās pilsoniskās sabiedrības biedrībā, kurai ir kādi sabiedriski (faktiski – šīs grupas) mērķi.
Pamatzināšanas par tādu līdzdalību varētu ietvert:
kā jāorganizē grupa, lai labāk ievērotu biedru intereses;
kāda organizēšanas forma ir vēsturiskajām (slepenajām) biedrībām (piemēram, masoniem);
kā interešu grupa var regulēt iekšējo dzīvi (zināmā mērā – veicot publiskās varas funkcijas);
kā var nodarboties ar labdarību vai sociālo uzņēmējdarbību;
kā interešu grupa lobē pašvaldībās, ministrijās, Saeimā;
kā interešu grupa popularizē savas idejas, organizējot mācības;
kā interešu grupa veido attiecības ar masu medijiem;
kādas pazīmes liecina, ka interešu grupu izmanto citas, publiski neafišētas grupas.
Ko iedzīvotājs var panākt, iestājoties politiskajā partijā?
Negatīvisma kampaņa pret politiskajām partijām ir gan antisabiedriska, gan antivalstiska. Mūsu Satversmē noteiktā kārtība nevar pastāvēt, ja Latvijā nebūtu politisko partiju. Normālā, veselīgā sabiedrībā pārstāvniecība politiskajās partijās būtu daudz plašāka nekā pašlaik.
Var jau teikt, ka vainīgas ir pašas partijas, kuras, savstarpēji apmētājoties ar samazgām, neveicina uzticību sistēmai. Tomēr vainīga ir arī skola, kas neko derīgu par politiskajām partijām līdz šim nav iemācījusi.
Skolas pašpārvaldes organizēšana ir labs lietišķās spēles piemērs, kā iemācīt līdzdalību partijā. Pie pamatzināšanām par partiju vajadzētu piederēt Mihelsa oligarhijas dzelzs likumam, kas izskaidro, kāpēc partijās veidojas iekšēji oligarhiska pārvaldes forma un kādi ir šādas kārtības cēloņi. Svarīgi jau kopš skolas sola izskaidrot domu daudzveidību modernas partijas iekšienē un prast novērtēt tos, kas partijas cenšas veidot kā paklausīgus mehānismus.
Pamatzināšanas par līdzdalību partijā varētu ietvert:
dažādu lēmuma pieņemšanas veidu priekšrocības un trūkumi;
sarunu organizēšana, meklējot kompromisu starp uzskatiem partijas iekšienē;
frakcijas darba (Saeimā, pašvaldību domēs) saskaņošana ar partijas programmu;
vēlēšanu kampaņas organizēšanas principi un paņēmieni;
partijas sadarbība ar dažādām satelītorganizācijām;
partijas ideju izplatīšana, izmantojot zinātni, izglītību un masu medijus;
partiju finansēšanas principi.
Ko dara pašvaldība (ko pilsonis var ietekmēt, kļūstot par domes deputātu)?
Lai izprastu, kā sadalās atbildība un pienākumi, jāaplūko subsidiaritātes princips un jāvingrinās tā pielietošanā. Varētu analizēt, cik lielā mērā subsidiaritātes principam atbilst varas sadalījums starp Latvijas Republiku un pašvaldībām.
Pie pamatzināšanām noderētu:
to nozaru saraksts, kurās īstenojas pašvaldības autonomā kompetence;
tās darbības formas, kurās šī kompetence īstenojas (regulēšana, administrēšana, pakalpojumi, veicināšana, preču ražošana, īpašuma apsaimniekošana, publiskā un privātā partnerība un ārējais iepirkums).
Par deputātu Latvijā var kļūt pilsonis. Iespējams, ka nepilsonis, izvērtējot vēlētā amata iespējas, varētu kļūt par pilsoni.
Godīgi būtu skolēniem iemācīt, ka aktīvi dalībnieki politikā līdz šim reti gūst pateicību vai atzinību. Tajā pašā laikā darbs ir satraucošs, radošs, riskants un interesants.
Izprast, ko tieši dara deputāts, būtu ārkārtīgi svarīgi, ja sagaidām gudrus lēmumus vēlēšanās. Tāpat arī svarīgi, lai būtu mazāk neaktīvu deputātu, kas īsti neizprot savu misiju un ko tauta no viņiem drīkst sagaidīt.
Pamatzināšanas par deputāta darbu (ko vajadzētu nostiprināt lomu izspēlē) varētu ietvert:
frakciju (vairākuma un mazākuma) veidošanas īpatnības pašvaldības domē;
darbs pašvaldības domes pastāvīgajā komitejā;
deputāta papildu pienākumi – iedzīvotāju pieņemšana, tikšanās ar vēlētājiem;
deputāta loma pašvaldības lēmumu izskaidrošanā.
Ko dara centrālā valdība (ko pilsonis var ietekmēt, strādājot par ierēdni vai ministru)?
Vēlams skolēniem radīt izpratni par suverenitātes sadalīšanu, kā norisa nacionālās pašnoteikšanās process un kā daļa no valstiskās suverenitātes tika deleģēta globālajām, Eiropas varām un pašvaldībām ar starptautisko līgumu starpniecību.
Latvijas Republikas kompetence mācībās aplūkojama kā piemērs subsidiaritātes principa pielietojumam. Vēlams analizēt, vai centralizācija tiešām ir attaisnojusies un, saimniekojot vai pārvaldot lielākā mērogā ar vienveidīgiem paņēmieniem, tiešām tiek iegūts ekonomiskais efekts vai ētiskais apmierinājums.
Pamatzināšanas par publiskās pārvaldes veidiem varētu aptvert vairākus modeļus:
pārvalde kā dienests “likuma valstī” (Makša Vēbera birokrātijas pamatjēdzieni);
pārvalde ar uzņēmējdarbības vadīšanas metodēm (jaunā publiskā pārvalde);
pārvalde ar atvērtā civildienesta palīdzību (neovēberisms);
minimālā pārvalde (minarhisma pamatjēdzieni).
Pamatzināšanas par ierēdniecību un par valsts darba procedūrām varētu ietvert šādas tēmas:
ierēdņa neitralitāte un diskusija par tās lietderīgumu;
ierēdnis kā sabiedrības iesaistītājs un lobētāju viedokļa uzklausītājs;
ierēdnis kā dalībnieks starpnozaru saskaņošanas procedūrā;
administratīvā procesa pamatjēdzieni;
likumu un Satversmes tiesas lēmumu loma;
kontrolēšanas jēga un lietderīgas kontrolēšanas robežas;
vadīšana, lai būtu ievērotas procedūras;
vadīšana uz rezultātu.
Ko dara Saeima (ko var ietekmēt Saeimas deputāts?)?
Sabiedrībā tiek veidots uzskats, ka Saeimas deputāti tukši pļāpā vai arī guļ Saeimas sēdēs. Tiek rosināts atņemt viņiem varu un izveidot prezidentālu republiku. Tiek sagrozīti vēstures fakti un slavēts Kārļa Ulmaņa režīms, noklusējot koncentrācijas nometņu veidošanu Saeimas deputātiem un partiju aktīvistiem, partiju aizliegšanu, pašvaldību ievēlēšanas pārtraukšanu un attaisnojot šādas darbības ar to, ka kaimiņvalstīs darīja līdzīgi.
Diemžēl šobrīd Saeimā tiešām sēž cilvēki, kuri mācījušies pašvaldībām piederošās skolās un precīzi īsteno pārstāvniecības demokrātiju. Ja jau pilsoņi neko daudz nezina par valsts un pašvaldības funkcijām, tad arī Saeimā tiek pārstāvēti tādi paši nezinīši.
Vēlams skolēniem radīt izpratni par kopsakarībām starp pieņemtajiem likumiem un to iespējām tapt īstenotiem. Ja budžets neļauj kādus solījumus izpildīt, tad tie arī netiek izpildīti. Veidojas tiesiskā nihilisma atmosfēra – vienus likumus ierēdņi un pašvaldības deputāti cenšas ievērot “vairāk”, citus – “mazāk”. Atbildīgie par šādu situāciju ir gan lēmumu gatavotāji, gan lēmumu pieņēmēji.
Vēlams izdiskutēt jautājumu, cik sīki vajag dzīvi regulēt. Jo sīkāk kāds jautājums noregulēts ar likumu vai Ministru kabineta noteikumiem, jo tā izpilde vairāk atšķiras no optimālas. Vienveidīgu normu piemērošana ir ļoti dārga, nodokļu maksātāju nopelnītais tiek izmantots izšķērdīgi.
Tāpat vēlams izdiskutēt jautājumu par atvieglojumiem un priekšrocībām dažādām sociālām un profesionālām grupām. Tiek radīta nepārskatāma situācija, kurā neuzskaita atvieglojumu faktisko izlietojumu. No šādas situācijas lielākie ieguvēji ir tie, kas gūst no valsts neproporcionālu personisko labumu.
Minimālajās zināšanās par Saeimas darbu varētu ietvert:
pamatjēdzieni par frakciju veidošanas procesu un valdošās koalīcijas veidošanas procesu;
frakcijas sadarbības principi ar partijas valdi;
darbs Saeimas komisijā; likumprojektu virzības procedūras, tajā skaitā kompromisu veidošana ar citādi domājošajiem;
deputāta brīvība un atbildība frakcijai;
deputāts kā ombuda funkciju pildītājs (iedzīvotāju uzklausīšana).
Ko dara Eiropas Savienība (ES ierēdņa un Eiropas Parlamenta deputāta iespējas)?
ES plaši nodarbojas ar propagandu, taču samērā maz tiek stāstīts par Eiropas Savienības patieso lomu un tās iekšējās vadības procesiem.
Gan politiķa, gan ierēdņa karjerā var būt etaps, kurā tiek pārstāvētas Eiropas pilsoņu (dalība Eiropas Parlamentā), Eiropas Komisijas (kļūstot par ES ierēdni), dalībvalsts (pārstāvot Latviju), pašvaldību (piedaloties ES Reģionu komitejas darbā) vai valdības sociālo partneru (piedaloties Ekonomikas un Sociālo lietu komitejas darbā) intereses.
Skolēniem vajadzētu zināt galvenās atšķirības starp šīm lomām un izspēlēt tās praktiskajās nodarbībās.
Minimālās zināšanas varētu ietvert priekšstatu:
par proporcionalitātes principu un ES solījumu to pildīt, minimizējot ES iejaukšanos dalībvalstu un ES dalītās kompetences jomās;
par Latvijas pārstāvju pienākumu aizstāvēt nacionālās intereses;
par ES ierēdņu pienākumu pildīt Eiropas valdības uzdevumus, saglabājot morālo atbildību par savu rīcību;
par Eiropas Parlamenta pilnvaru apjomu un iespējām ietekmēt Eiropas Komisijas sagatavotos likumprojektus.
Mūsu skolu absolventi piedalās Eiropas Parlamenta vēlēšanās, un viņiem jāsaprot, ko ievēlētie deputāti darīs. Mūsu skolēni ietekmē valdības veidošanu Latvijā, tāpēc viņiem jāsaprot, kāda ir mūsu valdības loma ES politikas veidošanā.
Morālā un profesionālā izvēle – iesaistīties vai neiesaistīties politikā
Iespējams, ka lasītājam piedāvātais jautājumu loks liksies pārāk plašs. Tomēr mēģināsim to aplūkot no citas puses – vai ir labi, ka skolas beidzēji (rezultātā arī juristi, politologi un žurnālisti, kuriem augstskolā par šiem jautājumiem maz ko māca) par šo jautājumu loku zina visai maz?
Vai nav tā, ka arī ar mums šādas nezināšanas dēļ ir viegli manipulēt?
Būtībā šāds kurss būtu pamats pilsoniskajai izvēlei – cik lielā mērā indivīds uztic vadības grožus citiem un cik lielā mērā viņš uzņemas atbildību pats. No teorētiskā viedokļa tas ir filozofijas jautājums. No praktiskā viedokļa – lai lemtu, ir vajadzīgas priekšzināšanas.
Kā nosaukt šādu kursu? Aplūkojamie jautājumi praktiski nedublē nevienu no izvēles priekšmetiem vidusskolai. Iespējams, ka nosaukums varētu būt “Pilsoniskā iesaistīšanās”.
NOBEIGUMĀ – CERĪBA UZ KONSTRUKTĪVU KRITIKU
Šādu kursu skolā var ieviest tikai tad, ja pietiekams skaits ietekmīgu ļaužu to atbalstītu. Taču diskusija jāuzsāk tiem, kas paši līdzīgus jautājumus risina ikdienā – pašvaldību politiķiem un darbiniekiem.
Pašvaldība ir skolas īpašnieks, tā ieceļ direktoru un ir tiesīga prasīt arī noteiktus papildinājumus programmai, ja uzskata tādus par derīgiem. Pašvaldībai ir pienākums ne vien nodrošināt vēlēšanas, bet arī sagatavot vēlētājiem elementāras pamatzināšanas.
Autors cer, ka aplūkotajiem priekšlikumiem sekos konstruktīva kritika.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017