Rīga 16°C, skaidrs, bez nokrišņiem, ZA vējš 2m/s
Ceturtdiena, 2024. gada 02. maijs 21:22
Vārda dienas: Sigmunds, Zigismunds, Zigmunds
2016. gada ceļojumi, iepazīstot Latvijas plānošanas reģionus, vasarā aizveda uz Latgali. Šis gads Latgalei ir īpašs – darboties sāk otrā “Latgales programma”, kas pavērs iespēju saņemt finansējumu attīstībai arī mazajiem novadiem, bet 20. jūnijā tika izsludināts Latgales speciālās ekonomiskās zonas likums. Ko tas nozīmē Latgalei? Vai sekos cerētā izaugsme? To skaidrojām plānošanas reģiona Attīstības padomes sēdē Riebiņos, kur uzklausījām arī pašvaldību vadītāju viedokļus gan par jaunumiem, gan plānošanas reģionu nozīmi. Tomēr vispārēju priekšstatu par šim reģionam raksturīgo guvām Rīgā.
I. Noraidošo attieksmi nomainījusi sapratne
Ar Latgales plānošanas reģiona (LPR) administrācijas vadītāju Ivetu Maļinu–Tabūni tikāmies pašā Rīgas viducī, kur Jēkaba kazarmu sākuma galā uz Brīvības pieminekli un Bastejkalnu “raugās” Latgales reģiona pārstāvniecība. Pārējie biroji atrodas Daugavpilī, Rēzeknē un Balvos. Tā nu sanāca, ka, sēžot Vecrīgā, runājām par Latgali.
– Cik sena ir plānošanas reģiona vēsture un jūsu darbs tajā?
– Latgales plānošanas reģionā strādāju kopš tā izveidošanas 2006. gadā, biju pirmā darbiniece. Pirms tam strādāju Latgales reģiona attīstības aģentūrā – sākumā vadīju Rīgas biroju, pēc tam biju aģentūras direktora vietniece. Kad izveidoja reģionus, Attīstības padomes pirmais priekšsēdētājs – Līvānu novada domes vadītājs Andris Vaivods man piedāvāja vadīt administrāciju. Pēc tam viņu nomainīja Rita Strode, Gunārs Upenieks, Aldis Adamovičs. Tagad Latgales plānošanas reģiona Attīstības padomi vada Ludzas novada domes priekšsēdētāja Alīna Gendele. Zinu, ka citos reģionos ierasta dažāda kārtība, bet mums pēc pašvaldību vēlēšanām nākamo vadību ievēl uz visu sasaukuma laiku. Izņēmuma gadījumi rodas vien tad, ja vadītāju ievēl Saeimā.
Manai izglītībai it kā ir vairākas daļas – beidzu Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolu, apgūstot keramiķes arodu, pēc tam Latvijas Universitātē mācījos starptautiskās ekonomiskās attiecības. Nevaru teikt, ka mākslas skolā apgūtais vairs ir tikai hobijs, zināšanas man lieti noder pašreizējā darbā, veidojot reģiona tēlu. Iepirkumos uzvar dažādas firmas, to redzējums mēdz būt atšķirīgs, reizēm redzējuma vispār nav, tad nākas rosināt, jo tomēr kādam jānotur ģenerālā līnija. Keramikai laika neatliek, taču apgūtās zināšanas mani pavada vienmēr – kad top jauna mājaslapa, tiek veidotas audio vai vizuālās reklāmas par Latgali. 13. augustā Rīgas svētku laikā notiks tradicionālā Latgales diena Rīgā, ko organizējam kopā ar “Latgales tematiskajiem ciemiem”. Šī biedrība uzvarēja iepirkumā, tāpēc lielāko darbu veic viņi. Protams, mēs izsakām savas vēlmes, visu saskaņojam, taču mūsu kapacitāte neļauj būt visur un darīt visu pašiem, bet nevar jau speciāli algot cilvēku, kurš šādu pasākumu rīkotu reizi gadā. (Mūsu saruna notika pirms Rīgas svētkiem. Nu jau zināms, ka viss noritēja, kā plānots, vienīgi Dabas māte todien bija pārāk “raudulīga”, neļaujot apmeklētājiem pilnībā izbaudīt latgaliešu iecerēto. – D.O.)
Jau aģentūras laikā mums bija Rīgas birojs (neliela telpa tepat netālu, Smilšu ielā), tāpēc novērtējām tā nepieciešamību un biroju saglabājam joprojām. Latgale atrodas tālu, tāpēc grūti būtu izbraukāt uz galvaspilsētu, lai klātienē tiktos ar ministriju darbiniekiem, ar valdību. Pateicoties VARAM atbalstītajai Latgales programmai, pārcēlāmies uz šīm telpām Jēkaba kazarmās. Šeit esmu sapratusi, cik liela nozīme ir atrašanās vietai un ko nozīmē teiciens “vietas magnētisms”. 12. Saeimā ir prāvs no Latgales reģiona ievēlēto deputātu pulks. No rīta, ejot uz Saeimu, viņi mēdz te iegriezties, apjautāties, kādas problēmas pašlaik risinām. Gadās pat tā, ka vakarā, pēc darba, deputāts atnāk jau ar gatavu risinājumu. Atrodoties pašā Rīgas “sirdī”, daudz ko varam atrisināt ātrāk. Ar Latgales deputātiem tiekamies arī īpašās sanāksmēs. Daudz to bija šogad, kad tika gatavots Latgales speciālās ekonomiskās zonas likums. Paldies mūsējiem par ieinteresētību un sadarbību! Domāju, ka šeit, Rīgas biroja telpās, abpusēji tiek iegūta svaigākā informācija no pirmavotiem.
Šīs telpas allaž pieejamas arī mūsu uzņēmējiem. Investoriem nav jāmēro tālais ceļš, bet jautājumus izdodas nokārtot tepat. Pie mums brauc arī pašvaldību pārstāvji – iepriekšējā dienā te bija Daugavpils novada un Ludzas novada pārstāvji. Kopā apspriedām mūžīgo ceļu problēmu. Jāmeklē iespējas samazināt pašvaldības līdzfinansējumu no 25 uz 15 procentiem, diskutējām arī par iedzīvotāju ienākuma nodokļa procentiem. Pasākumu mums ir daudz. Nesen kopā ar VARAM uzņēmām moldāvu delegāciju. “Tematiskie ciemi” nu jau kļuvis par Latgales “brendu”. Katru ideju cenšamies aplūkot no visām pusēm un to “nolaist uz zemes”.
Vieta ir ideāla arī no publicitātes viedokļa – šeit ērti tikties ar presi, fotografēties. (Sarunas laikā iemaldījās pavecāks pāris, kas Jēkaba kazarmu labirintos meklēja kādu firmu. Iveta atvainojās un atsaucīgi iesaistījās viņiem palīgos. – D.O.) Šeit rīkojam preses konferences par nozīmīgākajiem pasākumiem, piemēram, “GORĀ” vai Daugavpils teātrī, arī grāmatu prezentācijas. Atrodamies tūristu maršrutu krustpunktā, tāpēc labprāt piedāvājam informāciju un materiālus par Latgali. Dažs ienāk, lai noskaidrotu par kādu konkrētu galamērķi, cits interesējas par Latgali vispār.
Iveta rāda brīnišķīgus un pamatīgus izdevumus par Latgali – “Latgale Unites” (Latgale vieno), kas tapa ar Latvijas un Krievijas pārrobežu sadarbības programmas finansējumu, tāpēc te aicināts pavadīt brīvdienas Latgalē un Pleskavā; izdevums bija pieejams “airBaltic” pasažieriem. Vēl citi izdevumi – “Atver muzeju vārtus!”, “Investē Baltijas ezeru zemē – Latgalē” (latviešu, krievu un angļu valodā) un daudzus citus, kas skatāmi arī Rīgas biroja plauktos un vitrīnās. Tādus apskatot, nudien rodas pārliecība, ka darīšana te nav vis ar kādiem niekkalbjiem, bet pamatīgiem ļaudīm, kas “zina drēbi”.
– Vai laiku no 2006. gada, kamēr vadāt LPR administrāciju, varat iedalīt kādos posmos?
– Nē, jo viss norit nepārtraukti, kaut gan visu laiku gaisā vīd arī reģionu likvidācijas draudi. Tomēr, neraugoties ne uz ko, mēs ejam uz priekšu, gatavojam daudz projektu. Pirmajiem no reģioniem mums bija iespēja ar pilotprojekta atbalstu jau 2013. gadā izveidot Latgales Uzņēmējdarbības centru. Tieši uzņēmējdarbības vektoru gribētu minēt kā mūsu reģionam raksturīgāko iezīmi. Var izdalīt divus virzienus: strādājam ar jau esošajiem uzņēmumiem un investoriem, kā arī sekmējam jaunu uzņēmumu rašanos. Esam radījuši speciālu “produktu” – Latgales biznesa mēnesi (parasti tas ir oktobris un novembris), kurā uzmanību veltām jauniešiem. Mūs labprāt atbalsta uzņēmēji – viņi kopā ar mūsu pārstāvjiem ciemojas skolās, stāsta, kāds bijis viņu biznesa ceļš. Rīkojam arī konkursus un noslēgumā konkursa uzvarētājus vedam ekskursijā uz dažādiem uzņēmumiem. Esam nonākuši pie domas, ka uzņēmējdarbības pamatus nepieciešams apgūt jau bērnudārzā. Pieļauju, ka tas interesēs ne visus, citiem bērniem varbūt attīstītāks ir radošo talantu gēns. Ceram atrast atbilstošu fondu vai programmu, kas atbalstītu šādu pilotprojektu.
Atļaušos piemēru no savas dzīves. Skolas gados māksla man bija visai patāla, taču vecākiem likās, ka ar keramiku varēšu nopelnīt. Mācības lietišķajā skolā sākumā man īpaši nepatika, bet biju spiesta to darīt. Tolaik man likās, ka tie ir zaudēti gadi. Tagad esmu pateicīga vecākiem, jo ieguvu specialitāti, kas turklāt noder arī citā darbā. Bērnībā un skolas gados daudzi vēl neapjauš savas dotības. Tomēr tiem, kam ir uzņēmēja spēju iedīgļi un kuri to vēlas, bērnudārzā un jaunākajās klasēs jādod izpratne par to, kas ir uzņēmējdarbība. Es pati būtu ļoti margināla un liktu to apgūt visiem (atzīmes nav tik svarīgas kā izpratne).
Šo ideju aizguvām, ciemojoties Norvēģijā. Kopš mazotnes sākot mācīt biznesa pamatus, valsts panākusi to, ka jau trīspadsmit četrpadsmit gadu vecumā skolēni spēj veidot savus uzņēmumus, strādāt tajos. Svarīgi saprast, ka tavas nācijas labklājība ir cieši atkarīga no uzņēmējiem. Eiropas vecajās valstīs, kur biznesa attīstību neapturēja sociālisms, viss notiek daudz vienkāršāk un pašsaprotamāk. Daudziem bērniem ir gan vecāku, gan vecvecāku paraugs – kā strādā uzņēmums, kā veidojas izmaksas – ienākumi, izdevumi, peļņa, kā ņemt kredītu, kā par to norēķināties, kā grūtību gadījumā kredītu restrukturēt. Mums šajā ķēdītē bija pārrāvums, tāpēc mums jābūt pietiekami gudrai tautai, lai domātu par bērnu un mazbērnu nākotni, par viņu spēju gādāt nākotnē ne tikai par sevi, bet arī par valsti. Ko tevī bērnībā ieliek vecāki un skola, ar to tu arī lielākoties aizej dzīvē.
– Kur domājat atrast cilvēkus, kam šāda “vienkāršā valoda” būtu pa spēkam?
– Gan jau atradīsim. Skaidrs ir viens, ka zem guloša akmens ūdens netek! Jau augustā iesniegsim projektu ar šādu ievirzi Latvijas un Lietuvas pārrobežu sadarbības programmā. Domāju, ka tas būtu interesanti arī kaimiņiem. Protams, mums pašiem vēl īsti nav skaidrs, kā to gudrāk darīt, bet gan jau idejas radīsies. Svarīgi ir darīt, un tad jau beigās arī sanāks. Varbūt esmu vecmodīga, taču uzskatu, ka skolā vajadzētu mācīt arī ticības lietas.
Atgriežoties pie uzņēmējdarbības, gribu pieminēt vēl kādu mūsu pasākumu ar jūtamiem rezultātiem – pieredzes un tirdzniecības misijas dažādās valstīs. To rezultātā jau noslēgti padsmit līgumi ar dažādu zemju uzņēmējiem. Ievirze ir visdažādākā – plastmasa, tekstils, koks. Sagatavot šīs misijas nav viegli, taču mūs atbalsta Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra. Ar viņu palīdzību misijas galamērķī atrodam atbilstoša profila uzņēmumu mūsējiem – tikai tad šīs pūles dod rezultātus. Braukt kaut kur uz labu laimi un cerēt atrast kaut ko veiksmīgam biznesam – tas nestrādā. Katru misiju nākas gatavot diezgan ilgi, toties braucienam ir konkrēti rezultāti. Ne jau tikai veiksmes mūs pavada. Mēģinājām dibināt kontaktus ar Poliju. Jā, tā ir liela valsts, taču... pašpietiekama, jo paši spēj visu saražot. Tomēr cerīgs ir sākums ar Norvēģijas, Somijas un Nīderlandes uzņēmējiem. Viņi ir ieinteresēti sadarbībā gan izstrādājumu kvalitātes, gan salīdzinoši zemo izmaksu dēļ. Šīs aktivitātes ir vērts turpināt, jo partneri mūsu uzņēmējiem ļauj piedzīvot nepieciešamo “izrāvienu”. Tagad, protams, jauns izaicinājums gūts ar Latgales speciālās ekonomiskās zonas statusu.
Bijām pirmie, kas izstrādāja arī Latgales attīstības stratēģiju, ko apstiprināja 2010. gadā. Jau tobrīd sapratām, ka jākoncentrējas uz uzņēmējdarbību. Noteicām četras prioritātes: efektīvi uzņēmumi, prasmes, savienojumi un gudra pārvaldība. Klasiskā variantā tas mums neizdevās, jo fondu ieviešanu centralizēja, taču Latgales programma mums izdevās. Jau pirmajā Latgales programmā koncentrējām uzmanību uz uzņēmējdarbību, kaut arī tolaik vēl īsti nebija atbilstošas programmas. Aktivitātes, kas saistījās ar citām ministrijām, pačibēja, bet ar VARAM mums sadarbība izdevās un izdodas joprojām. Tiesa, ministri mainījās, tomēr sapratni radām ar visiem.
Mūsu centienus atbalstīja arī bijušais Valsts prezidents Andris Bērziņš. Viņš uzaicināja mūs pievienoties vizītei Polijā. Abu valstu prezidentu klātbūtnē noslēdzām sadarbības līgumu ar Mazpolijas reģionu. Kaut arī sadarbību ar Poliju neminēju kā veiksmes stāstu, viņu piemērs mums parādīja vajadzīgo Latgales attīstībai. No viņiem aizguvām brīvās ekonomiskās zonas modeli, kas atšķiras no pārējiem. Arī mēs savu jauniegūto statusu izmantosim līdzīgi – skaidri neiezīmējot teritoriju, bet noteicām reģiona kvotu – piecus procentus no visām platībām. Mēs taču nezinām katra uzņēmēja intereses un vajadzības, tāpēc viņam dodam iespēju nākt un attīstīt savu biznesu jebkurā no šīs zonas vietām. Protams, ka labprātāk gribētu, lai viņš izvēlas mūsu potenciālās industriālās teritorijas, bet, ja tur nav viņam nepieciešamās infrastruktūras vai izmaksas šķiet pārāk dārgas, savu biznesu viņš var attīstīt jebkur, tā teikt, “nolaisties jebkurā vietā”. Vienojamies, slēdzam līgumu, un viņš var izmantot speciālās ekonomiskās zonas labumus. No Mazpolijas reģiona aizgūtās pieredzes dēļ arī esam tik pateicīgi Andrim Bērziņam.
Bijām turp aizbraukuši arī speciāli – visi Latgales pašvaldību vadītāji. Katru gadu Kriņicā viņi rīko investīciju forumu, kā paši to sauc, “Mazo Davosu”. Protams, vēriens un spēki te ir cita līmeņa. Gandrīz visu Eiropas valstu pārstāvji – baņķieri, investori, dažādu uzņēmējdarbības nozaru pārstāvji, arī premjeri un prezidenti. Arī šo ideju ielāgojām un Daugavpilī kā Latvijas otrajā lielpilsētā kopā ar pilsētas domi noorganizējām pirmo Latgales investīciju forumu. Mūsu uzņēmējdarbības centrā ir it kā daudz darbinieku, taču viņi lielākoties strādā uz nelielu slodzi – pārzina kādu konkrētu teritoriju, tās uzņēmumus. Tā veidojas personiskāka attieksme.
Esam izdevuši investīciju katalogu, izveidojuši mājaslapu www.invest.latgale.lv. (Iveta lepni parāda lapā publicēto visnotaļ mūsdienīgo un asprātīgi sprigano videorullīti “Investē Latgalē”, kas esot populārs sociālajos tīklos un ko iesaku noskatīties arī citiem.)
– Kā jūsu reģiona 21 pašvaldības vadītāji vienojās par speciālās ekonomiskās zonas teritorijām?
– Jāatzīst, ka, arī apspriežot lielākus projektus, pašvaldības ir ļoti saprotošas un spēj skatīties pāri sava novada vai pilsētas teritorijai. Viņi saprot kopīgās lietas, atbalsta cits citu, bet neaizmirst arī lokālās vajadzības. Viedokļi mēdz būt dažādi, tomēr, visu izdiskutējot, allaž atrodam kompromisu. Gribu atzinīgi novērtēt mūsu abu lielo pilsētu – Daugavpils un Rēzeknes – vadību. Viņi ir “lielie spēlētāji” un mierīgi varētu iztikt bez mazajiem novadiem, tomēr vienmēr ieklausās un atbalsta. Domāju, ka daudz nosaka pilsētu līderi, viņu spēja domāt stratēģiski par visa Latgales reģiona attīstību. Pirmajā Latgales programmā diemžēl bija maz iespēju mazajiem novadiem. Otro kopā ar VARAM veidojām tā, lai arī mazajiem būtu iespējas piedalīties. Ja viņi savā novadā saskata teritoriju, kur varētu veidoties industriālā zona vai attīstīties uzņēmējdarbība, arī viņi iesaistās.
– Jūs jau minējāt to, ka strādāt iznāk, zemapziņā vai prātā nemitīgi jaušot reģionu likvidācijas draudus.
– Reģiona funkcijas nemitīgi tiek mainītas – šo to atņem, citu uzdod. Laikam esam pieraduši, jo, kā jau teicu, visu laiku pastāv pašu reģionu likvidācijas draudi. Daudz vērības veltām tūrismam. Sākumā mūs daudz kur neņēma vērā, “nepiedalīja”, nelika kartēs mūsu ieteikto, tāpēc izvēlējāmies iet paši savu ceļu. Domāju, ka vairāku gadu smagajam darbam tagad ir rezultāts – Latgale kļuvusi par tūristu vispieprasītāko reģionu! Brauc individuālie ceļotāji, jūtami pieaug tūristu grupu skaits. Gluži kā anekdotē. – Ar ko “mersedess” atšķiras no “toijotas”? – Ne ar ko, vienīgi ar naudu, kas ieguldīta mārketingā!
Mums izdevās tāpēc, ka visu darām kopā ar pašvaldībām. Spējam vienoties draudzīgi. Piedalāmies dažādās izstādēs, daudzās valstīs, jo Latgalei ir ko piedāvāt! Mums ir tūkstotis ezeru. Pārrobežu projektus esam izmantojuši, lai sakārtotu pludmales ezeru krastos. Tagad dabas doto papildina jaunas pērles – Rotko centrs Daugavpilī, “GORS” Rēzeknē, Balvu jaunais muzejs, Ludzas senās pilsdrupas, Latgales mākslas un amatniecības centrs Līvānos, jaunais Šmakovkas muzejs Daugavpilī (nesen ar Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas pārrobežu projekta atbalstu tam izveidota, domāju, oriģināla mājaslapa). Pārrobežu projektus izmantojam daudz. Protams, meklējam saskares punktus ar kaimiņiem, tomēr galvenokārt domājam par mūsu reģiona vajadzībām.
Daudz esam strādājuši ar Latgales reģiona muzejiem. Jau minētajā projektā piedalījās 16 mūsu muzeji (rezultāts skatāms bukletā “Atver muzeju vārtus!”). Mūsu muzejniekus esam veduši uz Eiropas valstu muzejiem iepazīt jaunākās metodes viņu darbā. Muzeju mārketings ir ļoti nozīmīgs. Apmeklētājam svarīgs ir stāsts. To jāprot radīt. Labs piemērs te ir Šmakovkas muzejs, kas latgaliešu seno pašbrūvēto dzērienu spējis apaudzēt ar stāstu, interaktīviem eksponātiem utt. Precīzi jāzina, cik daudz informācijas cik ilgā laikā spēj uztvert apmeklētājs. Stāstījumam jābūt interesantam un atraktīvam.
Kultūras funkcija vairs neietilpst plānošanas reģionu pienākumos. Tas netraucē mums radīt jaunas ieceres un arī tās īstenot. Sevišķi tāpēc, ka drīzumā mūs gaida divas nozīmīgas gadskārtas – gatavojamies Latgales kongresa simtgadei 2017. gadā, kas faktiski ievadīs Latvijas Republikas simtgadei veltītās norises. Abi šie svarīgie notikumi cieši savijas viens ar otru. Nākamgad 4. maijā plānojam katrā pašvaldībā iestādīt ozolu aleju no simts ozoliem.
– Jūsu reģiona mājaslapa liekas ļoti piesātināta ar informāciju par notikumiem, darba virzieniem, projektiem. Taču jūsu stāstā nejūt smaguma klātbūtni.
– Stāstot par plānošanas reģiona ikdienu, iespējams, ka viss izklausās it kā viegli, taču visam apakšā ir grūts un ilgs darbs. Lai kā censtos, bērnu pasaulē nevar laist pēc divām nedēļām. Darbs ir līdzīgs puzles likšanai – liec pa gabaliņam, meklē katrai idejai atbilstošu fondu, kur tas iederas. Cītīgi sekojam MK noteikumiem to tapšanas gaitā. Cenšamies noskaidrot pašvaldību vēlmes, lai tās tiktu iestrādātas likumos.
Bija brīdis, kad Latgales pašvaldībām nebija investīciju pietiekamā apjomā, pret mums kā reģionu bieži vien izturējās visai noraidoši. Tagad tiešām jūtam Saeimas un valdības atbalstu. Mēs, protams, joprojām nevaram konkurēt ar Rīgu un citiem attīstītajiem novadiem, tomēr tagad mums ir dotas iespējas un tās jāizmanto, cik labi vien spēsim.
II. Latgalieši neļaus kāpt uz galvas!
29. jūlijā Latgales plānošanas reģiona Attīstības padome kārtējai sēdei pulcējās nevis kādā sēžu zālē, bet vasarai atbilstošā vietā – viesu mājā “Ēdene” Bicānu ezera krastā. Ne tāpēc, lai sauļotos un peldētos, bet tomēr sēdes laikā kaut nedaudz izjustu arī vasaras pilnbrieda klātbūtni, kas vējoja pa atvērtajām durvīm. Atstāstīt sanāksmes ir visai nepateicīgs uzdevums, jo lasāmviela parasti nav pārāk interesanta un spraiga. Tomēr latgalieši pierādīja, ka viņu gars un domas ir brīvi no visai ierastās gatavības piekrist visam, kas “nāk no augšas”.
Vispirms, Alīnas Gendeles vārdiem runājot, “sumināja, sveica un labu vēlēja” jūnijā un jūlijā dzimušajiem Latgales pašvaldību vadītājiem. Šoreiz aplausus saņēma Stefans Rāzna (Ilūkste), Juris Dombrovskis ( Cibla) un Pēteris Rožinskis (Riebiņi).
Pēterim Rožinskim kā mājastēvam arī piederēja pirmā runātāja gods, īsā prezentācijā iepazīstinot ar savu novadu. Riebiņu novads izveidojās jau 2004. gadā no sešiem lauku pagastiem – Galēnu, Riebiņu, Rušonas, Silajāņu, Sīļukalna un Stabulnieku. Tā ir tipiska lauku teritorija, kurā neietilpst pilsēta vai pilsētciemats. Teritorijas platība ir 630 km2, iedzīvotāju skaits tuvu sešiem tūkstošiem. Iedzīvotāju blīvums te ir zemāks nekā vidēji Latvijā. Toties līksmību izsauca priekšsēdētāja paziņojums, ka novadā izjūtot sieviešu trūkumu, kas Latvijai retums! Kā visur Latgalē, novadā daudz ezeru. Rušonas pagasts kurā notika sanāksme, ir ezeriem bagātākais (no 32 novada ezeriem te “pierakstīti” 23 ezeri). Šeit ir daudz dabas liegumu. Puse no novada budžeta ir pašu nopelnīta, otra ienāk no Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda. Kā visur, arī te ir skolas, kultūras nami un amatiermākslas kolektīvi, bibliotēkas. Netieši metot loku uz plānošanas reģiona virsuzdevumu, P. Rožinskis teica paldies kolēģiem par pašvaldībai iedalīto Latgales programmas naudu, kas nākotnē ļaus ne tikai izdzīvot, bet arī virzīt novadu augšupejai.
23. un 24. septembrī Latgales vēstniecībā “GORS” Rēzeknē notiks “Uzņēmēju dienas Latgalē” (pērn tās notika Daugavpilī). Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) Latgales reģiona Uzņēmējdarbības padomes priekšsēdētājs Andrejs Jermolajevs un valdes padomniece reģionālajos jautājumos Ilze Brice izklāstīja iecerēto (gan par izstādi, gan biznesa forumu un diskusijām par Latgales reģiona uzņēmējiem svarīgo) un aicināja piedalīties arī tos, kas tobrīd vēl nebija pieteikušies.
Kad Attīstības padomes sēdē kārta pienāca vienai no Latgales reģiona nākotnes “naglām”, Alīnas Gendeles labā (šoreiz gan – kreisā!) roka Iveta Maļina–Tabūne ziņoja par Latgales speciālās ekonomiskās zonas (LSEZ) platību noteikšanas peripetijām, kas visiem par prieku vainagojās ar uzvaru. Diskusijas skāra pašvaldības iespēju 80% atlaidi nekustamā īpašuma nodoklim samazināt līdz 10%, ja uzņēmējs nepilda solīto. Izskanēja iebildes, ka spēles vidū mainīt noteikumus nav korekti. Cīkstēšanās ieilga, bet likuma neizsludināšana draudēja aizkavēt labo ieceru uzsākšanu. Ar Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa atbalstu un sapratni LSEZ likums tika izsludināts. Speciālajai zonai reģionā paredzēti 5% no zemes kopplatības jeb 72 tūkstoši hektāru. Iveta pateicās visiem pašvaldību vadītājiem, kas atsūtījuši tabulas ar plānotajām zemes platībām. Latgales uzņēmējdarbības centra vadītājs Vladislavs Stankevičs uzteica visus par to, ka LSEZ atvēlēta gan publiskā, gan privātā zeme, tātad investoram būs iespējas izvēlēties, kā arī sīkāk skaidroja “spēles noteikumus”.
Iveta parādīja tabulu, kurā provizoriski sadalīta LSEZ noteiktā kvota – 72 000 ha. Latgalieši nolēmuši būt tālredzīgi un pagaidām pašvaldībām sadalīs tikai 25 000 ha, atbilstoši grupai, kurā ietilpst pašvaldība (nacionālās nozīmes centri; reģionālās nozīmes centri; novada nozīmes centri un pārējie novadi). Pārējo nolemts paturēt rezervē reģionālas nozīmes projektu īstenošanai. “Rezervju mums pietiek, varat neraizēties, kolēģi!” drošināja Alīna Gendele.
I. Maļina–Tabūne tomēr atklāja vēl kādu latgaliešu “noslēpumu”, kas viņiem būs atšķirīgs no Latgalē jau esošās Rēzeknes speciālās ekonomiskās zonas, kam kvotas teritorija iezīmēta likumā. Līdzīgu prasību LR Saeimas Juridiskais birojs izvirzījis arī plānošanas reģionam. “Laikam domāja, ka mēs visi sakausimies,” komentē Iveta. LSEZ gadījumā kartē teritoriju iezīmēs tikai tad, kad atnāks konkrēts uzņēmējs un izteiks savas vēlmes.
Attīstības padome vienojoties atbalstīja šos priekšlikumus, kā arī Latgales plānošanas reģiona 2015. gada publisko pārskatu, ar ko visi bija iepazinušies jau iepriekš.
Attīstības, plānošanas un projektu ieviešanas nodaļas vadītāja Kristīne Uzula prezentācijā iepazīstināja ar nākamā perioda plānotajiem projektiem Latvijas un Lietuvas pārrobežu sadarbības programmā, bet, kamēr tiem nav dots starts, informāciju “noslepenošu”.
Par Latgales reģiona deinstitucionalizācijas (DI) vadības grupas pārstāvju apstiprināšanu ziņoja projekta koordinatore Ināra Krūtkrāmele. Interesanti, ka tieši Latgalē raisījās daudz diskusiju par šo jau it kā akceptēto jaunumu. Arī vēlāk sarunās ar pašvaldību vadītājiem izskanēja bažas par šo ieceri: “Jau pašā sākumā mums lika saprast, ka neatkarīgi no mūsu piekrišanas DI process virzīsies uz priekšu; ar gudru ziņu mums parādīja “burkānu”– iespējamos labumus (jauni projekti, līdzekļi dzīvokļu labiekārtošanai brīvlaistajiem u.c.); mēs gribējām palikt pie sava, bet pēc gadiem sūrotos, ka palikām bez naudas.”
Saprātīgs bija Alīnas Gendeles ierosinājums nevirzīt šajā grupā politiķus, jo tuvojas pašvaldību vēlēšanas, bet sociālās jomas zinātājus. Savukārt Attīstības padomes viedokli tajā uzturēs Iveta Maļina–Tabūne. Tomēr daļu klātesošo pat aizkaitināja plāns centralizēti tērēt naudu sabiedrības izglītošanai par šo neviennozīmīgi vērtēto ieceri. Diskusijas uzsita tik augstu vilni, ka iznākumā pašvaldību vadītāji (dažiem atturoties) nobalsoja par šādu lēmumu:
“Noslēgt ar Labklājības ministriju sadarbības līgumu “Par sadarbību sabiedrības izpratnes veidošanā un informēšanā par sabiedrībā balstītu pakalpojumu attīstību” ar nosacījumu, ka sadarbības līgums tiks papildināts ar punktu, ka Labklājības ministrija uzņemas atbildību par tās veikto centralizēto iepirkumu un apņemas kompensēt pilnā apmērā Latgales plānošanas reģionam visas izmaksas, kas tam radīsies Labklājības ministrijas rīcības rezultātā un tiks atzītas par neatbilstoši veiktām (neattiecināmajām izmaksām).”
Latgalieši vis neļaus sev kāpt uz galvas! Alīnas Gendeles vadītā sēde ritēja lietišķi un raiti, bez lieka “ūdens”. Uz sēdi bija atbraucis arī viens no aktīvākajiem Latgales interešu aizstāvjiem LR 12. Saeimā Aldis Adamovičs, kurš līdz tam vadīja Preiļu novadu un Latgales plānošanas reģiona Attīstības padomi, kā vienmēr, bija gatavs bijušajiem kolēģiem dot vērtīgus padomus turpmākajam darba cēlienam.
Aktīvāko diskutētāju gods todien pienācās Jānim Lāčplēsim no Daugavpils un Stefanam Rāznam. Jautrību izraisīja Stefana kunga (lietoju Alīnas Gendeles jauko uzrunas formu) spriganais priekšlikums: “Mēs plānojam apmācības muzejniekiem. Vai nebūtu laiks līdzīgas apmācības organizēt arī Saeimas un valdības darba kapacitātes celšanai?!”
III. Plānošanas reģions – mūsu pirmais glābiņš
Pēc Attīstības padomes sēdes lūdzām vairākiem pašvaldību vadītājiem izteikt savu viedokli par Latgales plānošanas reģionu un Latgales izaugsmes iespējām.
Alīna Gendele, Latgales plānošanas reģiona Attīstības padomes priekšsēdētāja, Ludzas novada domes priekšsēdētāja:
– Tas, ka tika izveidoti plānošanas reģioni, ka Attīstības padomes pulcē kopā visu pašvaldību vadītājus, ka viņi kopīgi izskata sava reģiona attīstību, izstrādā attīstības dokumentus, manuprāt, ir ļoti svarīgi. Reģiona robežās mēs ātrāk rodam risinājumus kopīgajām problēmām. Latvijā ir ļoti dažādas pašvaldības – gan teritorijas lieluma un iedzīvotāju skaita, gan atrašanās ziņā (vērtējot attālumu no Rīgas), gan finanšu daudzumā. Turpretim reģiona ietvaros pašvaldības ir aptuveni vienādā situācijā, jo risināmie jautājumi ir līdzīgi. Pat, aizbraucot uz sanāksmēm Pašvaldību savienībā, kur pulcējas visu reģionu pārstāvji, jūtama daudz lielāka viedokļu atšķirība, bieži vien pat diametrāli pretēja. Un tad sākas…
Šeit mēs daudz vieglāk un ātrāk spējam vienoties, ja nepieciešams, arī rast kompromisus. Mēs apzināmies, ka jāatbalsta citam citu. Protams, arī mēs diskutējam, bet nekad nav tā, ka otru nespējam saklausīt.
Mūsu Latgales reģionam ir ļoti aktīva administrācija. Mums ir paveicies ar administrācijas vadītāju Iveta Maļinu–Tabūni. Viņa ir ļoti aktīva, ar savu redzējumu. Iveta prot lieliski komunicēt ar ministriju ierēdņiem. Tas nozīmē, ka arī man pēc tam tikties un risināt jautājumus ir vieglāk, jo tiltiņš starp Latgales reģionu un ministriju jau ir izveidots. Administrācijas speciālisti rosīgi iesaistās projektos. Veiksmīgi izmantojam pārrobežu sadarbības projektu iespējas, risinot Latgales kopīgās vajadzības. Arī tūrisma jomā svarīgi ir redzēt visu Latgali. Mūsu administrācija to spēj, jo viņiem rūp attīstīt visu Latgali kopumā.
Latgales reģionam ir vēl kāda, domāju, stiprā puse – mums ir nacionālā līmeņa centri (Daugavpils un Rēzekne), bet mēs protam sadzīvot. Zinu, ka tā nav visur. Mūsu lielo pilsētu vadītāji izprot arī rūpes par reģionu kopumā. Savukārt novadu pašvaldības apzinās, ka abu pilsētu izaugsme ir svarīga visiem. Ja Daugavpils un Rēzekne attīstīsies, tur būs vairāk darbvietu reģiona ļaudīm. Viņiem nebūs jāmeklē darbs ārzemēs, viņi paliks Latgalē! Tas ir ļoti svarīgi.
Uzskatu, ka plānošanas reģioniem ir jābūt. Katram no tiem ir sava specifika un veiksmes. Pašlaik daudziem liekas, ka Latgalei ticis vairāk vērības un labumu. Latgales programma un speciālā ekonomiskā zona tiešām ir liels solis uz priekšu. Beidzot valdība sapratusi, ka Latgales reģions ir jāatbalsta nevis vārdos, bet darbos. Būsim godīgi – tā ir pierobeža! Nedrīkst pieļaut, ka cilvēki no turienes aizbrauc projām un lauki paliek tukši. Tā ir visas valsts drošība. Piešķirtie “labumi” ir tikai instruments. Pārējais paliek cilvēku ziņā – cik aktīvi pašvaldības uzrunās savus iedzīvotājus, cik liela būs uzņēmēju aktivitāte. Tikai tad varam gaidīt rezultātus. Gribu uzsvērt, ka mēs vienlaikus uzņemamies arī sava veida atbildību. Lai nenotiktu tā, ka pēc gadiem publiski izskanētu viedoklis: sak’, viņiem deva un deva, bet rezultātu nav. Ceru, ka būsim arī piemērs citiem reģioniem, kā uzstājīgi un neatlaidīgi prasīt valdībai atbalstu savu pašvaldību izaugsmei. Zinu, ka situācija, piemēram, Vidzemes pierobežā problēmu ziņā daudz neatšķiras no Latgales.
Mums visiem ir prieks par to, ka Latgale mainās, top arvien skaistāka. Ne velti šovasar visdažādākās tūristu grupas un individuālie ceļotāji uzskata par godu atbraukt uz Latgali! Rīgā daudziem vēl saglabājies priekšstats, ka Latgalē nav ko redzēt un darīt, turklāt tur nemaz nav ceļu. Jā, situācijas ir dažādas, tomēr reģions mainās un attīstās.
Sēdēt uz diviem krēsliem un domāt gan par Ludzas novadu, gan Latgali kopumā, protams, nav viegli. Tomēr cenšos nodalīt reģiona un Ludzas novada sāpes un intereses.
Andris Vaivods, Līvānu novada domes priekšsēdētājs, un Stefans Rāzna, Ilūkstes novada domes priekšsēdētājs, savas pārdomas par plānošanas reģionu pauda “tandēmā”.
A. Vaivods: – Mūsu Latgales plānošanas reģions, būdams pirmais, ir parādījis, kādam jābūt plānošanas reģionam. Atbalstu viedokli, ka plānošanas reģioniem bija jākļūst par otrā līmeņa pašvaldībām (tāda savulaik bija ministra Edgara Zalāna ideja). Tie ir vienīgā reģionālā valsts struktūra, kas vēl dod iespēju kaut ko paveikt tepat, uz vietas.
S. Rāzna: – Domāju, ka lielākā kļūda bija – nezinu, vai tā notika alkatības vai varas turēšanas dēļ – nepasniegt Eiropai Latviju kā četru reģionu valsti. Tādējādi reģionu izlīdzināšana nedarbojas, jo ERAF mūs uzskata par vienu reģionu.
A. Vaivods: – Ja šīs kļūdas nebūtu, naudas plūsma jau sen tiktu tuvāk iedzīvotājiem. Reģionālais likums būtiski nav mainīts kopš brīža, kad iedeva statusu plānošanas reģioniem, mazas izmaiņas es neskaitu. Zalāna izstrādātais modelis paredzēja plānošanas reģioniem būtiskas tiesības, pat ar pārstāvniecību Ministru kabinetā.
S. Rāzna: – Sekas tāpēc arī skaidras – Rīga attīstās, tai un apkārtnei dod arvien vairāk līdzekļu, jo Eiropa mūs uztver kā vienu reģionu. Rezultātā atšķirības starp Rīgu un lauku reģioniem plešas vēl tālāk plašumā. Viss notiek pilnīgi pretēji sākumā iecerētajam.
A. Vaivods: – Visdažādākās iestādes tiek centralizētas Rīgā, taču nav noslēpums, ka naudu vienmēr vislietderīgāk var izmantot nevis sadalot “no augšas”, bet uz vietām.
Vai uzņēmēji sajutīs labumu no Latgalei atvēlētajiem līdzekļiem un speciālās ekonomiskās zonas priekšrocībām? Ceru, ka jā, taču tas būs atkarīgs no daudziem faktoriem, pirmām kārtām no valsts attieksmes. Bijām aizbraukuši uz Poliju, kur speciālās ekonomiskās zonas modelis reāli darbojas. Pēc viņu parauga iesniedzām savus priekšlikumus, veidojot likumu. Tagad viss atkarīgs, vai tos pieņems arī investori, taču arī viņi skatās uz valsti, jo daudz kas jau ir nokavēts. Pirms pieciem desmit gadiem būtu cita situācija. Mums ir dota iespēja, kas varētu būt, bet atkal jau skan valodas, ka mēs ar savu ekonomisko zonu sagrausim Eiropas konkurenci. Varat iedomāties – Latgales uzņēmēji sagraus visu konkurenci Eiropā! Tas ir smieklīgi!
Jānis Lāčplēsis, Daugavpils pilsētas domes priekšsēdētājs:
– Pārējiem reģioniem nav pamata turēt uz mums greizu prātu par piešķirtajiem Latgales programmas līdzekļiem. Muļķības, paskatieties, kādas kohēzijas naudas aizplūst, piemēram, uz Rīgas Brīvostu – pusotras reizes vairāk. Tikai mēs ne uz vienu tāpēc “zobu neturam”, bet priecājamies, ka tiek arī citiem reģioniem. Par sadali vienojāmies godīgi – katrai pašvaldībai tiks dota iespēja realizēt kādus projektus. Kāds būtu visgudrākais projekts? Iespēja atbalstīt uzņēmējdarbību!
Viennozīmīgi esmu par to, ka pašvaldībai var un vajag iesaistīties uzņēmējdarbībā, tikai ar vienu noteikumu – to nedrīkst dotēt, lai konkurence būtu godīga. Ja pašvaldība kā kārtīgs saimnieks sniedz pakalpojumu labāk, konkurē godīgi, jo godīgi maksā nodokļus, nodrošina darbiniekiem sociālās garantijas, turklāt saimnieko efektīvāk un piedāvā lētāku pakalpojumu, – kāpēc to nesniegt iedzīvotājiem? Pašvaldība ir objektīvi ieinteresēta visu peļņu ieguldīt uzņēmumā un pakalpojumā, tāpēc tās piedāvātais pakalpojums būs lētāks. Privātajam īpašniekam gribas kaut ko ielikt arī savā kabatiņā. Protams, bankrotēt var jebkurš slikts saimnieks – gan pašvaldība, gan privātais. Tomēr ir viena sfēra, kurā privātais spēj saimniekot “sevišķi efektīvi” – cenas pacelšana, saņemot publisko pasūtījumu!
Pašvaldības iesaistīšanās uzņēmējdarbībā ir arī tirgus cenas regulēšanas mehānisms. Tāpēc es absolūti nepiekrītu kailajam liberālisma uzstādījumam, kas pašvaldībai liedz šādu iespēju.
Janīna Jalinska, Daugavpils novada domes priekšsēdētāja:
– Latgales reģiona stiprās puses – ezeri un daba, viesmīlība, kas mums laikam ir gēnos un tiek nodota no paaudzes uz paaudzi. Bērni jau kopš mazotnes redz, kā lielie gatavojas ciemiņu uzņemšanai. Tūrismam viesmīlība ir bezgala svarīga. Kā trešo minēšu uzņēmējdarbību, kas šajā plānošanas periodā ir izvirzīta par prioritāti. Otrā Latgales programma mums dod šādu iespēju, tomēr vienlīdz liela atbildība gulstas uz abām pusēm. Pašvaldība var palīdzēt ar līdzekļiem, bet uzņēmējam nauda maksimāli gudri jāiegulda iekārtās vai jaunās darbvietās. Jūtam, ka uzņēmēji noskaņoti optimistiski. Ja viņu labās un skaistās ieceres īstenosies, novadā būs papildu darbvietas.
Atbalsts uzņēmējiem palīdzēs attīstīt visu reģionu, jo pašlaik katra jauna darbvieta ir zelta vērta. Daugavpils novada veiksmes stāsts ir “Latgales bekons”, kas iet uz priekšu. Latgales programmā palīdzēsim viņiem attīstīt pārstrādes cehu. Šis uzņēmums gan izveidots uz kolhoza laiku “pamatiem”. Taču ne mazāks veiksmes stāsts ir “Eko paipalas”, ko jauns uzņēmējs iesācis no nulles. Ražošana sokas SIA “Dubiki”, kas savus kūpinājumus piedāvā ne tikai Latgalē, bet jau arī Rīgā un Vidzemē.
Impulsu varam gaidīt arī tūrisma jomā. Šis gads ir slavens tieši ar to, ka cilvēki brauc atpūsties uz Latgali. Iespējams, iemesls ir cits – visa Latvija jau apceļota, Latgale palikusi neiepazīta, taču tūristu pieplūdums priecē jebkura gadījumā. Tagad Latgalē ir viesu nami un tūristu bāzes, vilina daudzie ezeri. Ja cilvēks visu mūžu dzīvo pie jūras, varbūt viņam sagādā prieku pabūt pie neliela ezeriņa klusā un mierīgā vietā. Tāpēc daudzi mūsu plānošanas reģiona projekti vērsti tieši uz atpūtas un tūrisma objektu sakārtošanu. Mums ir skaista un maz sabojāta daba, lieliski amatnieki, brīnišķīgs kulinārais mantojums, kas celts godā. Jau izsenis daudzināta latgaliešu viesmīlība. Vajag tikai interesentus, kas brauks šurp to visu novērtēt.
Mūsu, Daugavpils novadā, visapmeklētākie ir Daugavas loki. Esam tur atjaunojuši skatu torni, arī slaveno Slutišķu sādžu, kur dzīvo vecticībnieki. Otras tādas Latvijā nav. Esam ievērojuši, ka cilvēki, kas brauc atpūsties pie upes vai ezera, velta kādu dienu arī tuvākās apkārtnes iepazīšanai. Dažu interesē sakrālais mantojums, citu – arhitektūras pieminekļi. Pie mums var atrast piedāvājumu visām gaumēm.
Arī mūsu pašvaldību paredzētie ceļu sakārtošanas projekti faktiski veicinās uzņēmējdarbību. Pirmām kārtām rūpējamies par jau esošajiem uzņēmējiem, lai viņiem būtu labs piebraucamais ceļš. Ja viņam nav ceļa, tad arī nākotnes nebūs. Tāpēc uz Latgales programmu mēs, pašvaldību vadītāji, skatāmies ļoti pozitīvi.
Latgales plānošanas reģionam (protams, arī visiem pārējiem) ir jābūt. Kad pirms laika kārtējo reizi pavīdēja doma likvidēt reģionus, mūsu pašvaldību vadītāji bija pret to. Esam 21 pašvaldība un ļoti dažādi. Lielajām pašvaldībām ir vieglāk, bet mazs novadiņš saviem spēkiem nespēs pretoties centieniem, piemēram, kaut ko likvidēt “no augšas”. Reģiona aizstāvība tad ir ļoti vajadzīga. Kopā mēs esam spēks, kas kā plānošanas reģions spēj iestāties par daudzām un dažādām problēmām. Ar reģiona atbalstu attīstās visa Latgale. Vēl jau daudz sapņu varētu izsapņot. Senāk mums bija sava Daugavpils lidosta. Formāli tā vēl pastāv, bet attīstīt to ar projektu palīdzību nevaram. Tomēr tas dotu iespēju ne tikai ceļotājiem, bet arī kravu pārvadātājiem.
Apzinos, ka no Latgales, sevišķi pierobežā, aizgājis prom daudz iedzīvotāju, taču brīdis, kad Latgali pameta lavīnveidā, ir pagājis. Tagad izbrauc atsevišķi cilvēki, tomēr mūsējie arī atgriežas atpakaļ. Ārzemēs nopelnījuši naudu, nomaksājuši kredītus, var sākt dzīvi bez parādu nastas. Zinu, ka vēl daudzi domā atgriezties, piemēram, pensijas vecuma cilvēki, kas ārzemēs būs nopelnījuši Latvijas apstākļiem solīdu pensiju un varēs te baudīt mierīgas vecumdienas. Citāda situācija ir jaunajām ģimenēm, jo viņu bērniem pēc desmit emigrācijas gadiem Latvija ir sveša. Atgriezties nav tik vienkārši. Akciju saukt tautiešus atgriezties uztveru ar dalītām jūtām. Aicināt drīkstētu tad, ja spētu piedāvāt darbvietas un adekvātu atalgojumu.
Vairāk jādomā par reģionālo attīstību visā Latvijā. Pie mums diemžēl parasti filiāles likvidē perifērijā, bet Rīgā visas iestādes turpina strādāt pa vecam. Pašlaik man sāp sirds par Kalkūnes bērnunamu, ko plānots likvidēt. Skaidrs, ka šie bērni ar īpašām vajadzībām aizceļos uz citiem reģioniem, jo mēs nespēsim tik smagi slimiem bērniem nodrošināt audžuģimenes. Ar katru bērnu aizies arī darbvietas. No visām sociālās aprūpes centru filiālēm, kuru skaits ir tuvu 30, Latgales reģionā atrodas tikai trīs! Vienu turklāt grib likvidēt. Jātērē tik daudz nervu, enerģijas un spēka! Visu laiku Pašvaldību savienībai ar kaut ko jācīnās. “Augšas” izlemj, bet tad sāk domāt un meklēt kompromisus.
Juris Dombrovskis, Ciblas novada domes priekšsēdētājs:
– Pašvaldībā strādāju jau daudzus gadus, kopš 1990. gada. Plānošanas reģioni ir vajadzīgi, tomēr forma varbūt nav īsti pareiza. Reģioni faktiski ir valsts struktūras atvasinājums, jo tiesību jau nav. Tagad pat iepirkumi jāveic centralizēti. Ja plānošanas reģioni būtu patstāvīgi un pilntiesīgi subjekti, ar savu budžetu un pārējo, tiem būtu lielāka nozīme. Mēs spētu strādāt labāk un paveikt vairāk. Uzskatu arī, ka reģioniem jābūt vēlētiem. Dažas partijas to atbalsta, citas ne.
Rajonus likvidēja ar vieglu roku, tikai dažus novadus veidojot, īstenojās iecere par novadu rajona robežās. Tagad pamazām mūs atkal mudina uz sadarbību, bet mēs jau visu laiku sadarbojamies! Bijušā Ludzas rajona novadiem ir kopīga izglītības pārvalde, būvvalde, tūrisma sistēma, daudz kopīgu kultūras pasākumu. Viss turpina darboties tāpat, kā tas bija rajona laikos, jo 2009. gadā mēs tālredzīgi neko nesagrāvām.
Iedzīvotājiem gan tiek daudzināts ņemt par piemēru Lietuvu vai Igauniju, kur pašvaldību skaits esot mazāks. Nieki, tur ir cita sistēma – divi, pat trīs līmeņi! Mums uztaisīja faktiski tikai vienu līmeni, tad nu arī vienādas prasības tiek izvirzītas milzīgajai Rīgai, Ogres novadam, kurā ir ap 40 tūkstošiem iedzīvotāju, un mazajai Baltinavai ar tās 1,3 tūkstošiem. Nav tur loģikas! Tāpēc bija vajadzīgs otrais līmenis (apriņķi vai kaut kas radniecīgs), kas organizētu kopīgās funkcijas. Vēl varētu pārņemt daļu no valsts funkcijām, taču ministrijas – neparko nav gatavas kaut ko atdot prom. Tām svarīgas savas finanses, jau sen ierastā struktūra. Kaut ko mainīt tās nevēlas.
Pirmajai “Latgales naudai” mēs klāt netikām. Toreiz bija noteikts, ka nauda jāiegulda tikai tur, kur tai ir perspektīva, proti, lielajos novados. Labi, par mums vēl varētu piekrist, bet nedabūja arī Dagda, Kārsava, Zilupe, kas ir gana lielas pašvaldības. Tagad “Latgales programmā” savu daļu saņems visi, kaut gan – kas ir šie 52 miljoni uz 21 pašvaldību? Tomēr priecājamies, jo tas ir kaut kas. Tāpēc arī esam sarosījušies, bīdām projektus, domājam, vismaz kaut ko no ceļiem un infrastruktūras varēsim sakārtot.
Par speciālās ekonomiskās zonas labumiem mums, Ciblas novadam, tik drošs neesmu. Iedziļinoties likumā, nespēju iedomāties investoru, kurš ieradīsies Latgalē ar 50 miljoniem eiro. Tad jau tai jābūt robotu vai autorūpnīcai! Vismaz mazajās pašvaldībās tādus atrast neizdosies! Daugavpilī un Rēzeknē – cita lieta. Vai šīs atlaides darbosies? Manuprāt, summai vajadzēja būt mazākai, vismaz pirmos trīs gadus. Tomēr pozitīvi, ka visi atvieglojumi šoreiz nav paredzēti tikai lielajiem “spēlētājiem”, varbūt kāds uzņēmējs atradīs arī Ciblu, un viņam piedāvāsim izmantot citus “labumus” – piemēram, nekustamā īpašuma nodokļa atlaides.
Maruta Plivda, Preiļu novada domes priekšsēdētāja:
– Esmu priekšsēdētāja ar samērā nelielu vadītājas stāžu, tomēr uzskatu, ka lēmums veidot plānošanas reģionus bija ļoti pareizs. Tas “strādā”. Mūsu Latgales plānošanas reģionā ir ļoti spēcīga komanda – atvērti cilvēki un labi kolēģi. Labi, ka mēs regulāri tiekamies Attīstības padomes sēdēs, ka kopā pārrunājam lietas, zinām cits par cita problēmām, daudzas no tām ir visiem kopīgas. Varu uzteikt arī mūsu plānošanas reģiona pašreizējo vadītāju Alīnu Gendeli. Viņa ir ļoti enerģiska un lietišķa sieviete. Lielu darbu Latgales attīstībā iegulda visa Ivetas Maļinas–Tabūnes vadītā administrācijas komanda.
Nenovērtējama vieta mūsu dzīvē ir Rīgā atvērtajai Latgales pārstāvniecībai, kur atrodas arī Latgales plānošanas reģiona Rīgas birojs. Mums ir sava vieta, kur aiziet, piestāt, satikties. Tuvāk Rīgai dzīvojošie bieži nesaprot, kāpēc sūrojamies par attālumu no mūsu tālākajām pašvaldībām līdz galvaspilsētai. Lai laikus nokļūtu uz kādu sanāksmi, jāceļas piecos sešos, vakarā mājās pārbraucam vēlu. Labi, ka centrā ir šāds stūrītis, kur piesēst un atpūsties.
Vērtējot mūsu plānošanas reģiona veikumu, gribu uzsvērt viņu aktīvo rīcību, izstrādājot speciālās ekonomiskās zonas likumu. Tāpat cerības saistām ar otro Latgales programmu. Dažs neiedziļinoties varbūt teiks – kāda Latgalei bēda, viņiem dod naudu. Bet kas notika iepriekš? Esmu pētījusi iepriekšējo gadu naudas plūsmu. Latgales attīstībai atvēlēja daudz mazāk līdzekļu nekā citiem reģioniem. Pārmest mums, ka attīstība nav bijusi pietiekama, nedrīkstētu. Visi mēs labi zinām, cik svarīgi ir attīstīt uzņēmējdarbību, tomēr Latgales reģionam traucē gan attālums līdz Rīgai, gan ostu trūkums. Jāsaprot, ka nevaram cerēt uz tādiem uzņēmumiem, kuru produkciju var pārvadāt tikai pa ūdeni vai dzelzceļu.
Pats svarīgākais ir noturēt šeit iedzīvotājus. Uzskatu, ka iepriekš lielākā kļūda bija tā, ka laukos atļāva veidot neierobežoti lielas saimniecības. Sekas bija iedzīvotāju skaita samazināšanās. Kāpēc Polijā var veiksmīgi strādāt atsevišķi nelieli zemnieki, bet Latvijai šis modelis neder? Arī Igaunijā nav milzu saimniecību, tāpēc ģimene vairākās paaudzēs dzīvo savā viensētā, turpina senču ierastās nodarbes. Visiem pietiek darāmā, nav jāmeklē laime lielpilsētās. Sevišķi draudīgi, ka pamazām iztukšojas pierobeža. Ne tikai Latgalē, bet tas vērojams pa perimetru visā valstī.
Ceru, ka jaunumi – speciālā ekonomiskā zona un Latgales otrā programma – dos mums iespējas. Tomēr esmu reāliste – cenas, ar ko jārēķinās projektos un iepirkumos, ir padārgas. Preiļu novadam ieceru ir daudz. Ja mēs spētu tās īstenot, pašvaldībai izdotos liels lēciens uz augšu, tomēr pieļauju, ka no kaut kā nāksies atteikties. Tieši tāpēc, ka mums pietrūks finansējuma.
Andris Kazinovskis, Balvu novada domes priekšsēdētājs:
– Viedoklis par Latgales un īstenībā visas valsts attīstību man nav pārāk optimistisks. Pēkšņi visi runā par uzņēmējdarbības attīstību. Man ir sajūta, ka uz pašvaldībām vēlas novelt vainu par uzņēmējdarbības slikto attīstību perifērijā. Normāla reģionālā attīstība, tajā skaitā uzņēmējdarbības attīstība, nav normāli ritējusi jau kopš neatkarības atgūšanas. Kad ciests fiasko, kad katrs skaidri saredz “šķēres” starp uzņēmējdarbības attīstību Pierīgā un galvaspilsētā, salīdzinot ar perifēriju, tad tiek meklēts vainīgais. Turklāt pašvaldībām vēl piespēlē šķietamus atbalsta instrumentus. Palieku pie uzskata, ka tā ir atbildības novelšana.
Pašvaldība ir pakalpojumu sniedzēja – gan likumā noteikto, gan ministriju uzdoto. Pašvaldību iespējas ierobežo budžets, kas visām kopā veido mazāk nekā ceturto daļu no valsts budžeta līdzekļiem. Jau sen savu iespēju robežās esam centušies sekmēt uzņēmējdarbību. Balvos tagad darbojas Ziemeļlatgales biznesa un tūrisma centrs, kas sniedz atbalstu un padomus uzņēmējiem, taču mēs kā pašvaldība nevaram atbildēt par uzņēmējdarbību, nedz paši tajā iesaistīties. Mēs darām un darīsim, bet uzņemties atbildību – to prasīt nav korekti.
Jau tagad jūtams, ka daudzi jauni politiķi iesaistās politikā (arī pašvaldībās) ar domu gūt sev labumu, nevis kalpot. Tas ir pretrunā ar deputātu un ierēdņu sūtību. Tā mēs iebrauksim vēl dziļākā purvā. Politika kā vide nav labvēlīga uzņēmējdarbības attīstībai perifērijā. Normālās valstīs tieši valdība cenšas izlīdzināt dzīves līmeni visā teritorijā, meklē tam līdzekļus. Eiropas Savienības struktūrfondi domāti, lai veicinātu attīstību un izlīdzinātu dzīves līmeni. Mums ir ačgārni – naudu saņem ministrijas un spēcīgākie, iztrallina naudu. Arī šodien apspriestais deinstitucionalizācijas plāns manā skatījumā ir viens no piemēriem. Tomēr pašvaldības spiestas piekrist, jo tām piesola naudu.
Pašvaldībās strādāju kopš neatkarības atgūšanas, tāpēc varu salīdzināt un droši teikt, ka pašvaldību loma samazinājusies, jo to tiesības ir apcirptas. Reizēm liekas, ka nestrādāju pašvaldībā, jo normatīvie akti, ko “ražo” ministrijas un kontrolējošās iestādes, ir tik stingri, ka jūtos kā padomju laika izpildkomitejā. Pie visa vainīga milzīgā ierēdņu armija – birokrātija, kas pakāpeniski izveidojusies mūsu valstī. Aptuveni rēķinot, uz katriem diviem darbspējīgajiem iedzīvotājiem ir viens ierēdnis. Velti runāt par naudu veselībai, ceļiem un izglītībai, ja ierēdniecība “apēd” arvien lielākas summas. Turpretim pakalpojumi, kurus sniedz laukos, arvien samazinās un attālinās no cilvēkiem.
Ne jau ierēdnis no Rīgas kabineta noteiks, ko man laukos vajadzētu audzēt, kā pareizi ražot pienu un sviestu. Par šo jautājumu esmu runājis ar politiķiem, bet... vēlēšanās zaudēt 180 tūkstošus balsu negribēs neviena politiskā partija. Otra problēma ir banku diktāts, turklāt šīs bankas nav Latvijas, bet svešu valstu bankas. Indulis Emsis nesen intervijā atzinis, ka Latvijai vajag savu attīstības banku. Cik banku jau Latvijai nav bijis līdz šim? Kur ir Krājbanka, “Parex”, kur “Olimpija”?
Valsts zaudē savu jēgu, ja dzīves līmenis tajā jūtami atšķiras, bet valsts vara necenšas to izlīdzināt. Pieņemsim, ka visi atradīs darbu Rīgā, taču cilvēkam vajag arī nekustamo īpašumu – zemesgabalu vai savu māju, jo īpašums piesaista vietai. Vajadzētu pārtraukt lobēt svešzemju bankas, tomēr saprotu, ka vairs tas nav iespējams.
Jekaterina Ivanova, Viļānu novada domes priekšsēdētāja:
– Ja nebūtu Latgales plānošanas reģiona, kā tad mēs dzīvotu? Tas ir mūsu pirmais glābiņš! Tas, ka no reģiona katrs no mums varētu vēlēties saņemt kaut ko vairāk, ir cits temats. Tomēr apzinos, ka plānošanas reģionam “rokas ir sasietas”, viņi daudz ko nevar. Pašvaldības vadītājam ik dienas nākas karot par daudziem jautājumiem. Daļu no tiem palīdz atrisināt reģiona speciālisti, pie kuriem allaž varam konsultēties.
Pēteris Rožinskis, Riebiņu novada domes priekšsēdētājs:
– Latgales plānošanas reģions izveidots veiksmīgi. Neraugoties uz to, ka mums ir divi lielie attīstības centri – Daugavpils un Rēzekne un vietējie attīstības centri, tomēr 60 procenti pašvaldību ir “mazulīši”. Plānošanas reģiona speciālisti un darbinieki mums, “mazulīšiem”, nedara pāri. Veiksmīgi spējām vienoties par Latgales programmas līdzekļu sadali. Pirmajā programmā mūs neatbalstīja, taču šoreiz arī lielās pilsētas bija par to, ka nauda nepieciešama visiem, arī mazajiem novadiem.
Sandra Kapteine, Rugāju novada domes priekšsēdētāja:
– Man pašai plānošanas reģions un Attīstības padomes sēdes nozīmē tikšanos ar kolēģiem, iespēju izrunāt un izdiskutēt svarīgas problēmas, ko nereti katrs uztveram citādi. Tāpēc ir labi apmainīties viedokļiem, uzklausīt, kā risināt to vai citu situāciju. Vienlaikus Attīstības padomes sēdes dod iespēju iepazīt mums pašiem savu Latgali, jo sēdes allaž notiek citā vietā.
Reģions tomēr ir spēks, tā ir iespēja cīnīties par kādu lietu, ko visi kopā varam mēģināt pacelt, un savu viedokli paust jau augstākstāvošām institūcijām, kuru uzdevums ir problēmas risināt. Uz “Latgales naudu” tiek liktas cerības. Mums jau izdevies atrast divus uzņēmējus, kas tajā ir ieinteresēti. Turklāt viens ir gados jauns, tikko beidzis augstskolu. Ceram, ka izdosies lietas novest līdz galam.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017