Rīga 10°C, skaidrs, bez nokrišņiem, A vējš 3m/s
Piektdiena, 2024. gada 03. maijs 02:38
Vārda dienas: Gints, Uvis
Marikas Grasmanes, Saulkrastu novada pašvaldības sabiedrisko attiecību speciālistes, saruna ar Latvijas Bāriņtiesu darbinieku asociācijas Valdes priekšsēdētāju, Saulkrastu novada Bāriņtiesas priekšsēdētāju BAIBU MELDERI
1993. gada 1. septembrī stājās spēkā atjaunotais Latvijas Republikas 1937. gada Civillikums, kas par aizbildnības un aizgādnības iestādēm atkal paredzēja bāriņtiesas un pagasttiesas. Likums “Par bāriņtiesām un pagasttiesām” noteica ar 1996. gada 1. martu sākt veidot jaunas aizbildnības un aizgādniecības institūcijas kā pašvaldības izveidotas iestādes, kuru galvenais uzdevums – bērnu un citu rīcības nespējīgo personu personisko un mantisko interešu aizsardzība. Lai nodrošinātu bāriņtiesas kompetencē esošo jautājumu kvalitatīvāku risināšanu, pēc toreizējās Bērnu un ģimenes lietu ministrijas ierosinājuma tika izstrādāts jauns Bāriņtiesu likums, kas stājās spēkā 2007. gada 1. janvārī, piešķirot visām aizbildnības un aizgādnības iestādēm vienotu nosaukumu – bāriņtiesas.
Šobrīd Latvijā darbojas 142 pilsētu un novadu bāriņtiesas. Kopš 1996. gada ir pagājuši 20 gadi. Par paveikto un piedzīvoto saruna ar Latvijas Bāriņtiesu darbinieku asociācijas valdes priekšsēdētāju Baibu Melderi.
– Šogad Latvijas bāriņtiesas svin apaļu jubileju. Kā viss sākās un kāds bija pašai sākums šajā darbā?
– Visas lietas dzīvē notiek tā, kā tām jānotiek, nejaušības principu jau nav – acīmredzot tā bija jānotiek. Saulkrastu vidusskolā 15 gadus biju nostrādājusi gan par mūzikas skolotāju, gan ārpusklases darba organizatori, bet domas un ilgas visu laiku kavējās pie darba ar cilvēkiem, palīdzības, atbalsta. Protams, skolā ir bērni un kolēģi, taču tas bija citādi.
Liela nozīme un ietekme manā profesionālajā dzīvē bija Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamenta toreizējai direktorei Ārijai Iklāvai, ar kuru izveidojās cilvēciski sirsnīgas attiecības. Viņa bija tā, kura pamudināja darbam dzimtsarakstu nodaļā, jo man bija liela vēlēšanās vadīt laulību ceremonijas. Iklāvas kundze vienmēr prata uzmundrināt iniciatīvām bāriņtiesu darbības nodrošināšanā.
1994. gada 13. janvārī sāku strādāt Saulkrastu pašvaldībā, un sākās mans apvienotais stāsts – Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja un bērnu tiesību aizsardzības inspektore. Papildus Dzimtsarakstu nodaļas vadītājas pienākumiem nācās risināt arī jautājumus, kas saistīti ar bērnu tiesību nodrošināšanu. Tas bija laiks, kad Latvijā veidojās pilnīgi jauna sistēma – pilsētās un pagastos tika izveidotas bāriņtiesas un pagasttiesas un vajadzēja speciālistus, kas šo darbu veiktu. Tā kā man bija pieredze bērnu tiesību aizsardzības jomā, tad nebija šaubu, ka šis darbs jāturpina. 1996. gada 1. martā uzsāku pildīt Bāriņtiesas priekšsēdētājas pienākumus un izveidoju komandu. Ar gadiem tās sastāvs ir mainījies, taču šī profesionālā piesaiste un atbildība gan nav mainījusies. Esmu ļoti pateicīga, ka man ir bijusi iespēja strādāt ar ļoti viediem, mācīties un strādāt gribošiem kolēģiem. Sākumā viss bija jauns un nezināms – vajadzēja meklēt jaunas iespējas, jaunas formas, kā strādāt. Izveidojām stabilu, darbotiesspējīgu un vienotu sistēmu.
No 1998. gada kādu laiku koordinēju arī bāriņtiesu darbu Rīgas rajonā. Strādājot šajā jomā, ar kolēģiem sapratām, ka nepieciešams veidot lielāku profesionālo apvienību, kas iestātos par dažādiem grozījumiem gan Bāriņtiesu likumā, gan citos ar bāriņtiesu darbu saistītos normatīvos, kā arī apvienotu kolēģus kopīgā darbā, uzklausītu viņu vēlmes, pārstāvētu viņu darba tiesības un rosinātu dažādas aktivitātes.
2002. gada 4. jūnijā, kopā sanākot Rīgas un Ogres rajonu speciālistiem, nodibinājām Latvijas Bāriņtiesu darbinieku asociāciju. Esmu ļoti laimīga un pateicīga kolēģiem, kuri man ir uzticējuši jau 14 gadus vadīt asociāciju. Šo gadu laikā esam izveidojuši vienotu Latvijas bāriņtiesu “ģimeni”, kas ne vien palīdz profesionāli pilnveidoties un attīstīties, uzklausa un analizē kolēģu veikumu, dalās labās prakses piemēros, sniedz priekšlikumus normatīvo aktu izmaiņām, bet arī organizē kopīgas vasaras sesijas – nometnes un tiekas profesionālos svētkos – bāriņtiesu jubileju reizēs. Bāriņtiesu darbības desmit gadu pastāvēšanas svētkus organizējām Saulkrastos, 15 gadus atzīmējām Mālpilī un šoreiz 20 gadu jubilejas reizē tiksimies “Ziemeļblāzmas” Kultūras pilī
Rīgā.
– Kuri bija tie cilvēki, kas piedalījās bāriņtiesu sistēmas izveidē?
– Tas ir īpašs stāsts. Vairāki kolēģi kopš 90. gadu vidus vēl joprojām ir ierindā un turpina darbu. Protams, citi vairs nestrādā šajā jomā, taču ielikuši milzu artavu vienotas sistēmas izveidē, un varu droši teikt – viņu sirdis ir kopā ar mums. Pirmām kārtām jāpiemin nu jau bijusī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāja Laila Rieksta–Riekstiņa, Maija Veide no Jēkabpils, Silvija Odziņa no Cēsīm, Inta Rinmane no Skrīveriem, Mārīte Pabērza no Saldus, kā arī toreizējais bērnu un ģimenes lietu ministrs Ainārs Baštiks.
Milzīgs gandarījums par ilggadējiem kolēģiem, kuri šobrīd turpina veidot un pilnveidot bāriņtiesu darbu, ieguldījuši savas zināšanas un prasmes bērnu tiesību aizsardzības sistēmas izveidē un ierakstījuši savu vārdu bāriņtiesas vēsturē, jo viņi darbu sāka kā bērnu tiesību aizsardzības inspektori, sociālie pedagogi, lektori. Tās ir manas kolēģes Zaiga Rudņicka no Ventspils, Olga Rudaka no Jelgavas novada, Aija Mejere no Rēzeknes, Regīna Sakoviča no Krāslavas novada un Īrisa Guntra Turčinska no Jelgavas. Kolēģu profesionālais pienesums ir īpašs, jo viņu darbu novērtējis katra darba devējs – dome un deputāti, kas atkārtoti uzticējuši kolēģiem vadīt savu pilsētu un novadu bāriņtiesas.
– Ko var uzskatīt par pašu lielāko veikumu bāriņtiesu un asociācijas pastāvēšanas gados?
– Manuprāt, kopā esam uzbūvējuši varenu “ģimenes māju” un atliek vien to apdzīvot, labiekārtot un turpināt darbu ar patiesu misijas apziņu un vēlmi palīdzēt. Esam profesionāli kopā auguši, virzījušies uz priekšu, iesnieguši virkni priekšlikumu normatīvo aktu pilnveidei. Tāpat esam pielikuši savu roku, lai paaugstinātu bāriņtiesu lomu un tās darba kvalitāti. Ja šī institūcija nebūtu attaisnojusi sevi darbībā, tad nebūtu tik daudz sakārtotu lietu un izglābtu bērnu. Tajā pašā laikā nācies sastapties ar sabiedrības neizpratni, kad nevaram atklāt gadījumu konkrētas detaļas. Tas traucē bāriņtiesu darbībai un veido tām negatīvu tēlu. Šo gadu laikā bāriņtiesas izdzīvojušas smagu posmu sevis pierādīšanai un darbības apliecināšanai.
Šobrīd varam teikt, ka šī sistēma tiešām ir laba, tikai vienmēr jācenšas, lai izpildījums katrā bāriņtiesā būtu kvalitatīvs. Ne vienmēr izdodas izveidot monolītu un darbotiesgribošu komandu, tomēr, liekot lietā profesionalitāti, lielākoties tas mums ir pa spēkam.
– Vai ir kāds spilgts un veiksmīgs gadījums, kad, sadarbojoties vairākām bāriņtiesām, izdevies panākt ļoti labu rezultātu?
– Tā ir vispārpieņemta prakse – kolēģu savstarpējā sadarbība. Ļoti daudz ir tādu gadījumu, kad, piemēram, bērna māte dzīvo Kurzemē, tēvs – Latgalē, kas ir viņu deklarētās dzīvesvietas, bet faktiskās mītnes vietas ir kādā vēl citā Latvijas reģionā. Šādās reizēs nākas iesaistīties trim četrām pašvaldībām no dažādiem reģioniem. Un te izpaužas mūsu darbinieku, tostarp arī asociācijas stiprums – kolēģu savstarpējā komunikācija, izpratne un sadarbība. Tā ir dažāda – gan rakstiska, gan telefoniska, gan elektroniska. Šis ir tas lielais koleģiālais spēks, uz ko visus mudinām.
Mēs nevaram būt tikai burta un normatīvu kalpi, jo katrā gadījumā jāieliek arī sirdsgudrība, cilvēciskais aspekts, rūpīgi jāizanalizē un jāizdiskutē. Vienmēr, pieņemot lēmumu, tas ļoti jāapsver un jāizsver. Mūsu lielais virsuzdevums ir nemainīgs – katram bērnam ģimeni un mājas!
– Cik svarīgs ir pašvaldības atbalsts bāriņtiesu un asociācijas darbā?
– Pašvaldība ir kā labs resurss, atbalstot aizbildņus, audžuģimenes, aizgādņus gan materiāli, gan organizējot dažādus kursus, nodarbības un seminārus. Starpinstitucionālās sanāksmes, kā arī izveidotās bērnu tiesību aizsardzības komisijas apvieno speciālistus, kuri kopīgi apspriež problēmsituācijas, analizē tās un kopā meklē vislabākos risinājumus.
Pašvaldības atbalsts ir ļoti svarīgs. Uzskatu, ka pašvaldībai ir jābūt informētai par notiekošo mūsu darbā. Ļoti bieži ir situācijas, kad, lai atrisinātu kādu gadījumu, ir iesaistītas vairākas pašvaldības iestādes – sociālais dienests, policija, izglītības un ārstniecības iestādes. Droši varu teikt, ka Saulkrastu novada pašvaldības vadība atbalstījusi ikvienu iniciatīvu bērna vai rīcībnespējīgas personas interešu nodrošināšanā. Jebkurā gadījumā, kad ir bijis jāpalīdz bērnam, piemēram, viņu pārvietojot, transportējot vai kad jārīkojas nekavējoties, saņemts vislielākais atbalsts un izpratne.
Katra pašvaldības vadība, ja tā panāks soli pretī un uzklausīs savas bāriņtiesas lūgumus vai ieteikumus, būs ieguvēja pašvaldības aizbildnības un aizgādnības iestādes profesionālas darbības nodrošināšanā.
– Ikdienas darbs bāriņtiesā ir specifisks. Kādām īpašībām jāpiemīt, lai varētu pildīt šos ļoti atbildīgos un ne vienmēr vieglos pienākumus?
– Bāriņtiesas darbiniekiem jābūt ar spēju izprast, uzklausīt, saredzēt uz priekšu un intuitīvi sajust. Ir jāstrādā bez naida, bet ne vienmēr tas izdodas. Dažreiz nevari klusēt, saprotot, kas bērnam nodarīts. Tad gribas audzināt, pamācīt, bet arī tā tam jābūt. Nereti ir jāmāk izprast atkarības, jāspēj iejusties atkarīgā ādā. Ir jāprot paņemt pie rokas. Es cenšos saprast mazā bērna mammu un tēti, jo viņiem jau pašiem ir nodarīts pāri, ja noticis tā, kā noticis, un droši vien savā dzīvē viņi bijuši sāpināti. Tāpat ir jāizprot un jānovērtē kolēģi, jo mēs taču strādājam vienotā komandā.
– Ikdienas stress, liela atbildība, nenormēts darba laiks – tas no cilvēka prasa ļoti daudz. Kas pašai palīdz tikt ar to galā?
– Tā ir mana lieliskā bāriņtiesas komanda, kad varam paļauties cits uz citu, kad varam neskaitīt minūtes un stundas, ja ir jāsteidzas palīgā un jautājumi jārisina nekavējoties, varam daudz kopīgi diskutēt un nonākt pie vislabākā risinājuma, kad varam viens otram līdzi just priekos un bēdās, un, protams, tā ir arī mana ģimene mājās. Mani trīs pieaugušie bērni, vēl mazi būdami, ir redzējuši manu vēlmi palīdzēt. Varbūt pārāk daudz citu labā, varbūt...
Bet ar laiku ir mainījušās vērtības, lietu kārtība, un tagad mans brīvais laiks ir veltīts četriem mazbērniem, ar kuriem es ārkārtīgi lepojos un bezgalīgi mīlu. Mums ar vīru ir lieliski bērni! Viņi ir jauki ģimenes cilvēki un ļoti mīl un rūpējas par saviem bērniem. Mēs laulībā kopā esam 38 gadus, kā tai dziesmā – ir visādi gājis un visādi bijis, bet 26. augusts, mūsu kāzu diena, kā katru gadu atnāk ar puķuzirņu pušķīti, jo Jāņa iekšējais miers un sirsnība ir stiprinājums man. Ar katru gadu arvien vairāk novērtēju šo iespēju – būt kopā.
Man ir ļoti cieša saikne ar ģimeni. Šis kods man ir mantots no vecvecākiem, caur manu mammu. Un arī es esmu tā, kas vāc un pulcina kopā ģimeni – svētki, kopīgi izbraukumi, aktivitātes. Tas ir ļoti pamatīgi! Talanti ir iedoti caur vecākiem, vecvecākiem, un man nav jābaidās, ka kādreiz kaut kas pazudīs, jo zinu, ka to turpinās manas mazmeitas un mazdēli...
Vēl viena liela relaksācija man ir ceļošana un opermūzika. Es katru gadu gaidu Opermūzikas svētkus, kas notiek Siguldā. Tā ir mana svētnīca.
Agrāk daudz gribējās darboties sabiedrībā, bet ar gadiem man patīk būt pašai ar sevi, patīk dažkārt laiku pavadīt vienatnē, jo ikdiena tik daudz piepildīta ar citu problēmām. Un, protams, īpašu gaisotni rada bāriņtiesu darbinieku nometnes, kas šogad bija jau devītā. Un tad, kad es esmu tur kopā ar maniem lieliskajiem bāriņtiesu kolēģiem, saprotu – nav lielāka bagātība kā būt un saprasties no pusvārda!
– Kas sniedz patiesu gandarījumu darbā?
– Tas ir tad, kad ir dota iespēja kopā ar savu komandu palīdzēt sakārtot, kad rezultāts pozitīvs. Kad bērns atgriežas savās mājās, kad tās briesmas ar viņu vairs nenotiek vai arī mazais nonāk citā ģimenē un iegūst brīnišķīgu audžumammu. Spilgtie un labie gadījumi, kad bērns pasaka, ka mana bāriņtiesa ir vislabākā bāriņtiesa. Vai arī vecāki, kad saka, ka mūsu bāriņtiesa ir ļoti laba, pie mums varot droši nākt un runāt. Tas arī ir tas lielākais gandarījums. Tad saproti, ka ir vērts te būt! Vienmēr jāpriecājas, ka esi noderīgs un vajadzīgs.
Latvijā bāriņtiesās strādā gudri, zinoši un atsaucīgi kolēģi, kuri ir gatavi savas zināšanas papildināt un uzkrāt pieredzi, jo katrs gadījums ir īpaša mācību stunda. Šie cilvēki lepojas, ka savu dzīvi veltījuši visneaizsargātākajai iedzīvotāju daļai – bērniem un rīcībnespējīgām personām, un turpinās to darīt arī turpmāk, lai cik spriedzes, negāciju un neizpratnes pilns būs viņu darbs.
– Kas pirmais nāk prātā, iedomājoties par saviem tuvākajiem kolēģiem?
– Saviem kolēģiem bāriņtiesās šajā jubilejas gadā vēlu atcerēties, ka mūsu palīdzība tiešām ir vajadzīga. Cilvēki mēdz būt nepateicīgi, tomēr palīdziet viņiem, jo ir taču tik labi iet pa dzīvi un pamanīt brīdi, kad esi vajadzīgs, brīdi, kad esi neaizstājams – kā ūdens, kā gaiss, kā mājas.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017