3.141.8.247
03.05.2024. 08:42:35
Ievads – divas pieejas budžeta ieņēmumiem
Dažkārt cilvēki domā, ka pašvaldībai pašai nav jācenšas palielināt savus ieņēmumus, jo par to rūpējas valsts.
Centralizētas komandu ekonomikas laikos pastāvēja daudzpakāpju budžets, ko sagatavoja Valsts plāns un kas paredzēja ieņēmumus un izdevumus visos mērogos un visos līmeņos. Tika piesaistīti zinātnieki, lai visu optimāli saplānotu un lai pēc iespējas vairāk pūļu varētu veltīt kara gatavošanai, bet pēc iespējas mazāk pūļu – patēriņa priekšmetu ražošanai. Šāda budžeta galvenā iezīme – augstākā līmenī jau ir noteikti visi galvenie izdevumu veidi, kurus drīkst detalizēt zemākā līmenī.
Finanšu līdzekļus tolaik savāca vienā “katlā” (Maskavā) un tad vēlīgi dalīja pa teritorijām atbilstoši augstākā līmeņa budžetā apstiprinātajam.
Šāda sistēma ciešami darbojas, ja pašvaldības funkcijas ir noteiktas no augšas un pašvaldība strādā kā aģents – īsteno nevis savu politiku, bet valsts politiku. Šādas funkcijas varētu realizēt valsts pārvaldes iestādes bez pašvaldībām, jo pašvaldības tiek iesaistītas galvenokārt ekonomijas apsvērumu dēļ.
Likumā “Par pašvaldībām” šādas funkcijas sauc par valsts deleģētajām. Šīs funkcijas būtu jāfinansē no valsts budžeta. Likumā gan ir viltīgi paredzēts, ka pašvaldība var brīvprātīgi veikt valsts deleģēto funkciju arī par savu naudu.
Centralizēti izplānota līdzekļu sadale slikti darbojas pašvaldības patstāvīgo (autonomo) funkciju gadījumā. Patstāvīgu pienākumu, par kuriem jāatbild saviem vēlētājiem, ir tik daudz, ka pieejamo finanšu līdzekļu izrādās par maz. Tāpēc katrs izdevumu veids rūpīgi jāpārdomā, jācenšas optimizēt savas darbības, piemērojot tās vietējiem apstākļiem.
Aktīva pašvaldība domā, kā vairāk saņemt resursus un kā labāk tos izmantot. Jebkādu valstī izveidotu kārtību šāda aktīva pašvaldība skata caur savu prizmu – kā likumīgi iegūt vairāk finanšu saviem iedzīvotājiem, turklāt izmantojot likumīgās atlaides teritorijas attīstībai.
Negatīvas atgriezeniskās saites princips
Jebkura sistēma (arī pašvaldība) var pastāvēt tikai tad, ja tā spēj saglabāt stabilitāti. Tas nozīmē, ka uz ārējām vai iekšējām darbībām tai jāspēj reaģēt pareizā virzienā. Lūk, vairāki piemēri.
No fizikas – pagrūžot ķermeni, kuram smaguma centrs atrodas zem rotācijas ass, smaguma spēks izraisa reakciju ar pretēju efektu un atgriež šādu ķermeni (pēc vairākām svārstībām) sākotnējā stāvoklī.
No medicīnas – ja cukura daudzums asinīs pieaug, tad aizkuņģa dziedzeris izstrādā insulīnu, kas samazina cukura līmeni. Ja cukura daudzums asinīs samazinās, tad otrādi – aizkuņģa dziedzeris izstrādā glikozi. Sistēmas reakcija samazina ierosināto procesa virzību.
No administrēšanas – ja, apkarojot korupciju (iespēju ierēdnim izmantot dienesta stāvokli personīgajam labumam), tiek samazināts ierēdņu skaits, tā ir negatīva atgriezeniskā saite, un korupcijas risks samazinās. Ja pretēji – cerībā samazināt korupciju tiek ieviestas papildu ierēdņu vietas, tad tā ir pozitīva atgriezeniskā saite, un korupcijas riski palielinās.
Tādējādi jebkuras (arī ekonomiskās) sistēmas vai organizācijas stabilitātes nepieciešamais nosacījums – novirze no iecerētā organizācijas virsmērķa (misija virzībā uz vīziju) izsauc reakciju, kas virza sistēmu atpakaļ vīzijas virzienā. Šāds nosacījums daudzus gadsimtus bija pazīstams katram, kurš pētīja stabilitāti matemātikā vai mehānikā. 20. gadsimta vidū Norberts Vīners, attīstot šo ideju, iniciēja jaunu zinātnes nozari – kibernētiku.
Pašvaldība ir organizācija ar savām pašnoteikšanās tiesībām. Eiropas Vietējo pašvaldību harta paredz vēlētās pārstāvniecības
atbildību vēlētājiem;
budžeta autonomiju;
administrācijas autonomiju;
personāla autonomiju.
Savukārt Civillikums nostiprina pašvaldības īpašuma autonomiju. Likums “Par pašvaldībām”, Budžeta un finanšu vadības likums, Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likums un citi likumi nedaudz sašaurina augstāka juridiskā spēka līgumā noteiktās tiesības, taču saglabā minētās autonomijas.
Šāda pašvaldība, kas balstās uz četrām minētajām autonomijām, var patstāvīgi organizēt savas procedūras un noteikt savu politiku atbilstoši vēlmei saglabāties un attīstīties. Ja tiek ievērots negatīvas atgriezeniskās saites princips, tad sistēma var attīstīties.
Pašvaldības ieņēmumu struktūra
Pašvaldības ieņēmumiem ir divas daļas – objektīvā un subjektīvā. Eiropas Vietējo pašvaldību hartas principiem labāk atbilst objektīvā daļa, kas ir atkarīga no pašvaldības un tās iedzīvotāju darbības un ko nevar ietekmēt politiski centrālās valdības lēmumi. Nebūtu problēmu, ja valsts ar savu subjektīvo daļu nodrošinātu valsts politikas izpildi. Daudz sliktāk ir, ja pašvaldībai savām obligātajām autonomajām funkcijām nauda jāiegūst ar centrālās valdības subjektīvu lēmumu palīdzību.
Objektīvā daļa veidojas tā, ka centrālajai valdībai ir minimālas iespējas ietekmēt pašvaldības budžetu, jo ieņēmumi veidojas vai nu no pašvaldībai piekrītošiem ieņēmumiem, vai no mērķdotācijas, ko aprēķina saskaņā ar publiski zināmām formulām. Šādas objektīvās daļas ieviešana 90. gadu vidū bija LPS panākums, jo līdz ar finanšu izlīdzināšanas sistēmu izdevās iedibināt pašvaldībām piekrītošus nodokļus.
Objektīvā daļa sastāv no valsts regulējamās daļas un no pašas pašvaldības nopelnītās daļas. Šajā rakstā galveno vērību pievērsīsim valsts regulējamajai daļai.
Valsts regulējamā daļa sastāv no pašvaldību savstarpējai izlīdzināšanai paredzētās sistēmas (Robina Huda princips – pašvaldībām ar augstākiem nodokļu ieņēmumiem daļu ieņēmumu atņem, lai sadalītu pašvaldībām ar zemākiem nodokļu ieņēmumiem), no nelielas valsts dotācijas, kas domāta papildu izlīdzināšanai, un no mērķdotācijām pedagogu algām. Šo valsts regulējamo daļu papildina ieņēmumi no azartspēļu nodokļa, no dabas resursu nodokļa un no pašvaldības administrētajām valsts nodevām.
Pašvaldības objektīvo ieņēmumu struktūrā dominē četri valsts regulējamie avoti: 80% iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN), 100% nekustamā īpašuma nodoklis (NĪN), pašvaldību ieņēmumu pārdale (izlīdzināšana) un mērķdotācija pedagogu algām.
Pirmās divas sastāvdaļas netiek ierobežotas ar nosacījumiem, kā dotācija no izlīdzināšanas sistēmas un valsts vispārējās izlīdzināšanas dotācija jālieto. Teorētiski pašvaldības patstāvīgi optimizē šo izlietojumu, kā arī pašvaldībai piekrītošo nodokļu izlietojumu. Šī brīvība gan ir relatīva, jo valsts cenšas regulēt pašvaldību izdevumus, pēc iespējas padarot šos izdevumus obligātus. Ja pašvaldība iedomātos pilnībā izpildīt visus likumos un Ministru kabineta noteikumos paredzētos uzdevumus, tad pašvaldības darbība apstātos, jo finanšu resursu trūkuma dēļ visām pašvaldībām (arī pašām “bagātākajām”) būtu jādemisionē.
Trešā minētā objektīvo ieņēmumu sastāvdaļa nav brīvi lietojama – to drīkst izmantot tikai un vienīgi pedagogu algām un sociālās apdrošināšanas obligātajam maksājumam.
Pašvaldībai ir arī citi objektīvie, no valsts neatkarīgi ieņēmumi, kas veidojas atšķirīgi katrā pašvaldībā, kuru veidošanā pašvaldības meklē vietējiem apstākļiem piemērotāko līdzsvaru starp vēlmi rīkoties izdevīgāk iedzīvotājiem un nepieciešamību apmaksāt pakalpojumus vai nodrošināt investīcijas.
Pie šiem citiem objektīvajiem ieņēmumiem pieder ieņēmumi no dabas resursu nodokļa un no azartspēļu nodokļa, pašvaldības nodevas un valsts nodevas (ja pašvaldība īsteno valsts pārvaldes uzdevumus), maksa par pakalpojumiem, ieņēmumi no uzņēmējdarbības, dāvinājumi un aizņēmumi.
Subjektīvā daļa sastāv no mērķdotācijas ceļiem un valsts investīcijām (pamatā no ES fondiem un arī no citiem avotiem). Subjektīvā daļa veidojas tā, ka koalīcijas valdību veidojošajām partijām un ierēdņiem, kas vada dažādu nozaru attīstību, ir plašas iespējas pieņemt lēmumus atbilstoši politisko vai ekonomisko grupu interesēm. Šī daļa tiek sadalīta, lai nostiprinātu vienas interešu grupas un lai novājinātu citas interešu grupas. Formāli valstī ir izveidota attīstības plānošanas sistēma, saskaņā ar kuru vajadzētu finansēt šo subjektīvo daļu. Sabiedrībai un pašvaldību politiķiem mēģina iestāstīt, ka investīcijas ceļiem un publiskajai infrastruktūrai dalot saskaņā ar savstarpēji saskaņotām ilgtspējīgas attīstības stratēģijām, Nacionālo attīstības plānu un saskaņotām pašvaldību attīstības programmām un tamlīdzīgi.
Faktiski nekas tāds nenotiek, jo visu veidu attīstības dokumentus nav pieņemts saskaņot ar finansēm. Tāpēc centrālā valdība ik gadu var izlikties, ka pilda dažādas stratēģijas, bet patiesībā subjektīvi sadalīt investīcijas. Oficiālā plānošanas sistēma ir domāta voluntārās finansēšanas “piesegšanai”, lai sabiedrība noticētu, ka šajā jomā viss notiek objektīvi.
Pareto 20/80 princips
Savulaik itāļu ekonomists Vilfredo Pareto ievēroja, ka 20% no parādību ietekmējošiem faktoriem parasti nosaka 80% no rezultāta un otrādi – 80% no šo pašu parādību ietekmējošiem faktoriem nosaka atlikušos 20% no rezultāta.
Lai arī šim principam drīzāk ir kvalitatīvs nekā kvantitatīvs raksturs, tas ir ļoti noderīgs gan problēmas risināšanai, gan risinājuma kavēšanai.
Politikas zinātne apraksta abas situācijas. Politiķi, kas īstenībā vēlas kavēt procesu, izvērsīs plašas aktivitātes 80% faktoru jomā. Savukārt tie politiķi, kas vēlas panākt reālas pārmaiņas, nodarbosies ar daudz mazāku faktoru skaitu – darbosies 20% jomā.
Tā, piemēram, ja vāja valsts ir izdevīga, tad tiek izveidots milzīgs legālo nodokļu atvieglojumu apjoms, bet ieņēmumu palielināšanas plānā ieraksta daudzus desmitus pasākumu, kā papildus iekasēt no “ēnu ekonomikas” vai no atlikušajiem godīgajiem maksātājiem, kuri jau tāpat veido faktiskos nodokļu ieņēmumus. Ja būtu izdevīga stipra valsts, tad papētītu, uz ko attiecas nodokļu atvieglojumi un atbalsta politikas, kādu labumu sabiedrībai šie legālie nodokļu atvieglojumi vai subsīdijas sniedz.
Šis raksts ir domāts tiem lasītājiem, kuri vēlas palielināt savu pašvaldību ieņēmumus, tāpēc turpmākie ieteikumi attieksies uz paņēmieniem, kas nosaka 80% no palielināšanas iespējām, bet mazāk svarīgiem paņēmieniem netiks pievērsta uzmanība.
Objektīvā ieņēmumu daļa – tās apjoms un nozīme
Šajā rakstā ir izvēlētas astoņas pašvaldības, lai varētu ar piemēriem ilustrēt ieņēmumu struktūru un to palielināšanas iespējas. Divas lielākās republikas pilsētas – Rīga un Daugavpils raksturo donoru un saņēmēju no izlīdzināšanas. Divas Pierīgas pašvaldības – Mārupes novads un Ādažu novads raksturo pašlaik “bagātāko” pašvaldību daļu, kurā noris iedzīvotāju pieaugums. Divas mazās pašvaldības – Vārkavas novads un Baltinavas novads raksturo teritorijas, kas tālu no Rīgas un ar izteiktu lauksaimniecības dominanti. Divi lielie novadi – Balvi un Smiltene ir tuvu iepriekšējo rajonu apmēriem un ar dažādāku ražošanas struktūru. Šāda piemēru izvēle neaptver visus raksturīgos gadījumus, tāpat tā nav paredzēta šo pašvaldību sekmju jebkādai vērtēšanai (tas prasītu pavisam citādu iztirzājumu), bet ir domāta tiem lasītājiem, kuri vēlas palielināt savu pašvaldību ieņēmumus.
Kā redzams no 1. tabulas, finanšu izlīdzināšanas sistēma (vērtētie ieņēmumi) veido aptuveni pusi pašvaldību ieņēmumu 80% no IIN, summējot ar 100% NĪN visā valstī. Atsevišķas pašvaldības vērtētos ieņēmumus apzīmējam ar Vi, i = 1,119. Tabulā redzams, ka vērtētie ieņēmumi var veidot ļoti atšķirīgu daļu no kopējiem ieņēmumiem – Pierīgas pašvaldībai Mārupes novadam vērtētie ieņēmumi pārsniedz 3/4 no kopējiem ieņēmumiem, turpretī Baltinavas novadam nesasniedz pat 1/4.
Tam ir divi iemesli – iedzīvotāju objektīvā bagātība un nodokļu atvieglojumu sistēma. Ja kādā pašvaldībā ir mazi ieņēmumi, iemesls var būt gan tirgus nepilnība (investori neveido pelnošus uzņēmumus), gan valdības nepilnība (progresīvie nodokļi, nodokļu atlaides esošajiem uzņēmumiem, nevienmērīgs pārvaldes iestāžu sadalījums u. tml.). ES lauksaimniecības politika ir valdības nepilnības piemērs, taču kopumā kā nepilnības darbojas daudzi faktori, kas nav atkarīgi no pašvaldības darbības.
Vērtētie ieņēmumi pašvaldībai paliek tikai 40% apmērā, jo pārējie ieņēmumi ir jāpārskaita kopējā katlā. No pašvaldību līdzekļiem izveidotā “katla” jau atgriežas ne vairs savi ieņēmumi, bet gan vispārējā dotācija no finanšu izlīdzināšanas sistēmas, kā arī neliela valsts dotācija (D) trūcīgāko pašvaldību stāvokļa uzlabošanai. Attiecīgā ieņēmumu formula ir noteikta Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas likuma pielikumā. Līdz pašreizējai izlīdzināšanas sistēmai (1995.–2014.) pašvaldībām rīcībā tika nodrošināta daudz augstāka proporcija no pašas ieņēmumiem. Jaunajā sistēmā solidaritāte (Robina Huda princips) ir paaugstināta.
Objektīvo ieņēmumu dominējošā daļa izveidojas, summējot 40% no patstāvīgajiem ieņēmumiem ar dotāciju no finanšu izlīdzināšanas fonda:
O1i = 0,4 Vi + 0,6 Ni/N V + D Ni/N (Imax – Ii)/(Imax – I), (1),
kur i = 1, ..., 119 (pašvaldības kārtas skaitlis) un tiek izmantots pēdējās izlīdzināšanas reformas gaitā izgudrotais jēdziens – “izlīdzināmā vienība”. Šī izlīdzināmā vienība Ni ir atkarīga no pašvaldības demogrāfiskās struktūras un pašvaldības platības:
Ni = di + 3,34 bi + 4,26 ji + 1,74 vi + 1,52 pi (2),
kur četras pozīcijas atkarīgas no pašvaldībā (i) reģistrētajiem darbspējas vecuma iedzīvotājiem (di), bērniem (bi), jauniešiem skolas vecumā (ji) un vecajiem ļaudīm (vi), bet piektā – arī no kvadrātkilometru skaita pašvaldības teritorijā (pi).
No formulas (2) redzams, ka “visnevērtīgākais” ir iedzīvotājs darbspējīgā vecumā, bet “vērtīgākie” ir bērni un jaunieši. Tas atspoguļo tradicionālo pašvaldības izdevumu struktūru, kāda tā izveidojusies kopš 1990. gada. Pašvaldība finansē skolu, bērnudārzu, sociālo aprūpi, bet pieaugušajiem domātās aktivitātes tiek finansētas pēc pārpalikuma principa.
Formulā (2) attēlotais sadalījums vēsturiski ir veidojies, analizējot informāciju par pašvaldību faktiskajiem izdevumiem. Savulaik bija iecerēts, ka izdevumu svara koeficienti ik gadu tiks mērīti un sadalījumā (2) ieviesīs korekcijas (sākotnējā sadalījuma autori bija akadēmiķe Raita Karnīte un tālaika pašvaldību lietu valsts ministrs Jānis Bunkšs (pirms tam – pirmais LPS priekšsēdis)). Tomēr, izgudrojot sistēmu, netika ņemts vērā, ka budžeta klasifikācija nav piemērota šādiem mērījumiem. Radās arī politiski šķēršļi – koeficientu maiņa būtu izdevīga pusei no pašvaldībām, bet otrai pusei – neizdevīga. Radās arī ideoloģiski šķēršļi – vēlme grozīt objektīvi aprēķināmus svara koeficientus par labu ideoloģiski izvēlētām fokusgrupām.
Kopumā pašreizējais sadalījums atgādina trūcīgas ģimenes budžetu, kad maksimāli iegulda izdzīvošanā un maz domā par attīstību.
Formulā (1) ar Ii apzīmēti patstāvīgie ieņēmumi uz izlīdzināmo vienību skaitu: Ii = Vi/Ni (3), bet bez indeksa ar lielajiem burtiem V, N tiek apzīmēta attiecīgo lielumu summa pa 119 pašvaldībām, Imax – maksimālie patstāvīgie ieņēmumi, I – vidējie patstāvīgie ieņēmumi I = V/N.
Objektīvo ieņēmumu otrā daļa ir saistāma arī ar pedagoģisko darbinieku atalgojumu. Kaut gan ministrija apgalvo, ka notiekot izglītības reforma, kas sākšoties ar atalgojuma paaugstināšanu, bet turpināšoties ar izglītības kvalitātes pieaugumu, pagaidām faktiski notiek algu pārdale iepriekšējā finansējuma ietvaros. Tomēr no finansēšanas viedokļa saglabājas svarīgs princips – Ministru kabineta noteikumos tiek publicētas formulas, saskaņā ar kurām jāaprēķina pedagoģisko darbinieku slodzes atbilstoši normatīvajam klašu piepildījumam (pedagogu likmju skaits atbilstoši normatīvajam skolēnu skaitam klasē). Tas nenozīmē ne procesu, ka nauda seko skolēnam, ne arī taisnīgumu, kam visi piekristu. Taču, tāpat kā finanšu izlīdzināšanas gadījumā, tiek publicētas formulas un finanšu saņēmējiem ir iespējams pārbaudīt, vai valsts mērķdotācija ir izrēķināta atbilstoši publicētajām formulām.
Pilns šo formulu pieraksts (ņemot vērā daudzveidīgās skolu, programmu, pedagogu, skolēnu kategorijas, īpašos direktora fondus u. tml.) aizņemtu vairākas lappuses, taču aprēķina “ kodolu” var attēlot šādi:
Q2i = n/nnorm. 12 (a + s) (4),
kur normētais skolēnu skaits nnorm ir atkarīgs no pašvaldību politiski veikta dalījuma – Rīga, republikas pilsētas, Pierīga, novadu lauki, novadu pilsēta, bet a – minimālā darba alga, s – atbilstošās sociālās apdrošināšanas iemaksas.
Kopumā mērķdotācija pedagogu algām ir būtiska izglītības finansējuma sastāvdaļa, tomēr tā nebūt neveido izglītības uzdevumu galveno daļu (tas tiks ilustrēts tālāk). Lielākoties sākuma, pamata un vidējā izglītība tiek finansēta no pašvaldības, nevis valsts budžeta.
Ieņēmumu objektīvās daļas palielināšanas iespējas
Kā redzams 2. tabulā, vidēji objektīvi aprēķināmie ieņēmumi pašvaldībām pārsniedz 63% no visiem ieņēmumiem. Ja šo daļu papildina ar citiem pašvaldības patstāvīgi iegūstamajiem ieņēmumiem – pilnas vai daļējas maksas pakalpojumi, nodevas, atskaitījumi no vides nodokļa un azartspēļu nodokļa, ieņēmumi no uzņēmējdarbības, aizņēmumi un ziedojumi, tad aina neliekas tik slikta – vidēji valsts ar subjektīviem lēmumiem pašvaldību nemaz tik stipri neietekmē.
Kopējā “katla” – 60% visu vērtēto ieņēmumu pārdale tabulā rēķināta, izmantojot pieņēmumu, ka valstī iedzīvotāju struktūra un platības sadalījums ir homogēns. Faktiskie aprēķinātie ieņēmumi ir atkarīgi no faktiskās iedzīvotāju un platības struktūras, taču tabulā attēlota kopējā “katla” sadale proporcionāli reģistrēto iedzīvotāju skaitam. Faktora potenciālās ietekmes izvērtējumu labāk sākt ar vienkāršāku modeli. Piemērojot attiecīgā gada faktisko iedzīvotāju struktūru, būs vērojama neliela pārdale, ko pašvaldība var censties ietekmēt.
Atsevišķām pašvaldību grupām objektīvo ieņēmumu struktūra ir dažāda:
pašu ieņēmumi ir visbūtiskākie Pierīgas pašvaldībām un Rīgai, palielinot vērtētos ieņēmumus par 10%, tās gūst 2,5–3% budžeta pieaugumu;
mazākā ietekme uz budžetu būs pašu ieņēmumu pieaugumam Baltinavā, Vārkavā un Balvos – 10% palielinājums ieņēmumos dos tikai 0,9–1,2% budžeta pieaugumu;
vidēja ietekme uz budžetu būs pašu ieņēmumu pieaugumam Saldū un Daugavpilī – no 1,5 līdz 1,7%.
Aplūkojot šo situāciju saistībā ar atgriezenisko saiti, valstī izveidotā sistēma destabilizē pašvaldības – vismazākā interese palielināt savus nodokļa ieņēmumus ir tieši tām pašvaldībām, kurām šie ieņēmumi ir niecīgi. Baltinavai un Vārkavai interese audzēt patstāvīgos ieņēmumus var būt tikai ļoti būtiska šo ieņēmumu palielinājuma gadījumā.
No pašvaldību kopējā “katla” pārdalāmie ieņēmumi rāda atšķirīgu ainu:
pārdales ieņēmumi ir visbūtiskākie Daugavpilij, kas izskaidrojams ar mazo pašu ieņēmumu daļu. Daugavpils ir savdabīgs “antipiemērs” administratīvi teritoriālajai reformai – pašvaldība ar otru lielāko iedzīvotāju skaitu valstī, turklāt relatīvi attīstītu uzņēmējdarbību atrodas izlīdzināšanas sistēmas lejasgalā. Tas apgāž reformas gaitā tā arī nepierādīto hipotēzi, ka lielāks iedzīvotāju skaits pašvaldībā automātiski nodrošina lielāku labklājību un augstāku ieņēmumu līmeni;
pārdales ieņēmumu nozīme tuvu vidējai Latvijā ir Rīgā, Balvos, Vārkavā un Smiltenē;
pārdales ieņēmumi ir mazāk būtiski Ādažos, Mārupē un Baltinavā, kas liecina, ka šāda situācija ir iespējama pie dažādu nosacījumu kombinācijas.
Patstāvīgo (vērtēto) ieņēmumu palielināšanai ir vairāki paņēmieni, no kuriem pašvaldība izvēlas efektīvāko vai arī lieto šo paņēmienu kombināciju.
Pirmām kārtām var attīstīt vietējo uzņēmējdarbību cerībā, ka vairums darbinieku vietējos uzņēmumos būs no savas teritorijas un maksās nodokļus. Tomēr, kā redzams 3. tabulā, daudzos gadījumos fakti šādas pieejas lietderību neapstiprina.
Aplūkojot 3. tabulu, redzams, ka ieņēmumi pēc reģistrētās dzīvesvietas un ieņēmumi pēc pašvaldībā reģistrētajām adresēm būtiski atšķiras visā Latvijā.
Pirmkārt, vietējo uzņēmēju iemaksātais nodoklis var būt niecīgs (kā Vārkavā un Baltinavā). Tā ir valsts nodokļu politikas nepilnība, kas daļēji saistīta ar ES lauksaimniecības politiku, daļēji ar mūsu valdības kļūdām nodokļu politikas veidošanā. Jāņem arī vērā, ka padarīt nodokļu sistēmu “plakanāku”, atņemot atvieglojumus lielām uzņēmēju vai iedzīvotāju grupām, ir politiski riskanti.
Vārkavā ir visvairāk reģistrēto uzņēmumu uz vienu iedzīvotāju valstī, taču pašvaldības budžetā visu vietējo uzņēmēju kopējais ieguldījums ir tuvu nullei. Arī maksātājos pašvaldības teritorijā dominē nevis uzņēmumu, bet iestāžu un pensionāru iemaksas. Ja šādās pašvaldībās ir vēlme palielināt ieņēmumus, tad jāmaina ražošanas struktūra, samazinot lauksaimniecībā nodarbināto lomu. Baltinavā – vairāk nekā pusi nodokļa, bet Vārkavā – 2/3 nodokļa veido strādājošie citās teritorijās reģistrētos uzņēmumos. Tas nenozīmē, ka viņi uz darbu iet Rīgā. Pilnīgi iespējams, ka uz darbu AS “Latvenergo” vai AS “Latvijas valsts meži” šie nodokļa maksātāji dodas savas pašvaldības teritorijā.
Vietējie uzņēmēji ir reģistrējušies Latvijas Republikā, nevis pašvaldības teritorijā. Juridiskā adrese nenozīmē stingru saistību ar teritoriju. Ja Ādažu novadā vietējo uzņēmēju maksājums nedaudz pārsniedz ceturto daļu no Ādažiem piekrītošā nodokļa, tas nenozīmē, ka būtisku daļu šie uzņēmumi ar juridisko adresi Ādažu novadā nepārskaita uz citām teritorijām, no kurām Ādažos ierodas darbaspēks.
Ir arī pretējas situācijas – ja darbaspēks ierodas no ārienes, tad vietējo uzņēmumu nodoklis var pārsniegt pašvaldībai piekrītošās kopējās iemaksas. Tā tas ir Mārupē un Rīgā.
Otrkārt, noteicošais faktors nav arī attālums līdz galvaspilsētai. Tā, piemēram, Daugavpilī vietējo uzņēmēju samaksātais nodoklis tikai nedaudz pārsniedz 40% no teritorijai piekrītošā IIN.
Tādēļ svarīgi piesaistīt tādus uzņēmumus, kas maksā lielu algu savas pašvaldības iedzīvotājiem. Šī atziņa var būt pašvaldības mārketinga stratēģijas pamatā. Tā, piemēram, VID datu analīze par vietējiem uzņēmumiem parādīja, ka 2014. gadā atalgojumu, kas lielāks par 880 eiro mēnesī, Daugavpilī vietējie uzņēmēji maksāja tikai 42 personām. No mazajām algām, ņemot arī vērā neapliekamo minimumu un citus atvieglojumus, ievērojami nodokļa ieņēmumi nesanāk.
Cits darbības virziens ir vērā ņemamu nodokļa maksātāju piesaiste teritorijai. Tā izpaužas kā konkurence starp pašvaldībām. Katrs maksātājs, kas palielina vienas pašvaldības ieņēmumus, samazina citas pašvaldības ieņēmumus.
Beidzamajos gados ar atbilstošām aktivitātēm izceļas Rīga (priekšlikumi par bezmaksas transportu Rīgā reģistrētajiem) un Jūrmala (nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumi, iebraukšanas maksas saglabāšana). Tomēr ne mazāk svarīga šāda stratēģija ir arī citām teritorijām, kurās ieņēmumus veido cilvēki, kas reāli strādā citur.
Ieņēmumu palielināšana no pārdales mehānisma – šajā gadījumā pašvaldībai ienākumi nav pašai jānopelna, bet jāveido nosacījumi lielākas daļas saņemšanai no citu nopelnītā.
Lai palielinātu izlīdzināmo vienību skaitu, ir izdevīgi, ka pašvaldības teritorijā reģistrējas skolēni un bērni. Situācija ir pretēja nekā attiecībā uz patstāvīgajiem ieņēmumiem, kad vajadzēja piesaistīt darbspējīgos. Pašvaldība var izrēķināt, kas izdevīgāk – piesaistīt darbspējīgo, kas pelna četras vidējās algas (40% no samaksātā IIN nonāks pašvaldības budžetā), vai vienu skolēnu (no kopējā izlīdzināšanas “katla” 60% apmērā skolēns ienesīs 4,26 reizes vairāk).
No šā viedokļa pašvaldības finanšu iespējas pieaug, ja skolēns tikai reģistrējies iedzīvotāju reģistrā, bet skolā mācās citur. Citādi ir ar mērķdotāciju pedagogu algām. Dotācija no finanšu izlīdzināšanas līdzekļiem, ko tagad saņem katra pašvaldība, nav atkarīga no darba ražīguma pašvaldībā, bet ir atkarīga vienīgi no iedzīvotāju struktūras, taču par to iespējams lemt patstāvīgi, tāpat kā par pašu “nopelnīto” nodokļu izlietojumu.
Mērķdotācijas palielināšana izglītībai – izdevumus izglītībai pašvaldības drīkst iegrāmatot dažādi. Pastāv tradīcija pie izglītības pieskaitīt pedagoģiskā un atbalsta personāla algas, taču skolas transports, investīcijas skolas vai sporta laukuma celtniecībai var parādīties dažādās budžeta sadaļās.
4. tabulā parādīts, kā valsts mērķdotācija pedagogu algām 2014. gadā saistījās ar vispārējās izglītības audzēkņu skaitu, ar kopējiem pašvaldības izdevumiem izglītībai un ar pašvaldības kopējiem izdevumiem.
Baltinavā un Saldū mērķdotāciju pedagogiem ietekmē ne vien vispārizglītojamo programmu audzēkņu skaits, bet gan speciālajām pirmsskolas izglītības iestādēm un speciālajām internātskolām bērniem ar fiziskās un garīgās attīstības traucējumiem pārskaitītās dotācijas.
Tā vai citādi redzams, ka dažādās pašvaldībās mērķdotāciju līmenis uz vienu audzēkni ir visai atšķirīgs un centrālās valdības mērķdotācijas veido vidēji tikai trešo daļu no izglītības izdevumiem, bet daudzās pašvaldībās valsts mērķdotāciju devums ir vēl zemāks.
Lai palielinātu mērķdotāciju izglītībai pēc jaunās sistēmas, pašvaldībā ir svarīgs normatīvais skolēns – jo vairāk skolēnu, salīdzinot ar normatīvo skaitu, jo vairāk varēs samaksāt pedagogiem. Ja audzēkņu skaits sakrīt ar normatīvo vai ir zem tā, tad jāsamazina pedagogu slodzes un līdz ar to pedagogu atalgojums būs ievērojami zem Izglītības un zinātnes ministrijas solītā.
Līdz ar to attiecīgo ieņēmumu palielināšanai ir divi pamatpaņēmieni:
rosināt “savu” (teritorijā reģistrēto) bērnu un jauniešu vecākiem sūtīt bērnus pašvaldības skolās;
rosināt savas pašvaldības skolās savus bērnus sūtīt arī kaimiņu pašvaldību vecākiem.
Lai iegūtu lielāku mērķdotāciju, jāpalielina skolēnu skaits, ja vien skolas piepildījums to atļauj. Pie lielāka skaita varēs labāk plānot noslodzi, nodrošināt pedagogu likmes tuvāk maksimālajām, līdz ar to arī būs spēkā galvenais arguments labākai mācību kvalitātei – atalgojums.
Subjektīvā ieņēmumu daļa un tās palielināšanas iespējas
Vidēji subjektīvā daļa veido aptuveni trešo daļu pašvaldību budžeta, taču tā veidojas daudz nevienmērīgāka nekā objektīvā daļa. Šai subjektīvajai daļai ir vairākas pamatkomponentes.
1.) Valsts ir uzņēmusies pašvaldības autoceļu finansēšanas funkciju, ko regulāri pilda daudz sliktāk nekā valsts autoceļu finansēšanu. Teorētiski pašvaldībai nekas netraucē savus ceļus uzturēt par saviem līdzekļiem, taču, pastāvot centralizētās finansēšanas shēmai, finansēšana no saviem līdzekļiem atgādina izšķērdību. Turklāt Satiksmes ministrija plāno un saskaņo visu ceļu būvniecību un uzturēšanu.
90. gadu otrajā pusē tika izstrādāta autoceļu finansēšanas shēma no akcīzes nodokļa par naftas produktiem. Dažus gadus šī shēma darbojās samērā veiksmīgi, izveidojās tradīcija 30% no Ceļu fonda (tā tika nosaukts speciālais budžets) novirzīt pašvaldību ceļiem un ielām. Tomēr alkatība šo shēmu pazudināja, jo centrālajai valdībai pietuvinātie uzņēmēji panāca tik būtiskas dažādu nodokļu atlaides, ka vairs nebija no kā finansēt ministriju izdevumus. Jau dažus gadus pēc veiksmīgās un iedzīvotājiem saprotamās shēmas ieviešanas tā tika likvidēta.
Pakāpeniski nacionālais finansējums ceļiem tika samazināts, vienlaikus palielinot ceļu finansējumu no ES fondiem. Šādai pieejai ir vairāki trūkumi: pirmkārt, Eiropas Komisija neatbalsta aktivitātes, kurās dalībvalsts pati neiegulda; otrkārt, Eiropas Komisija atbalsta Transeiropas ceļus un uzskata, ka ar vietējas nozīmes ceļiem jātiek galā pašiem; treškārt, Eiropas Komisija nefinansē ceļu uzturēšanu, kas pašvaldību gadījumā ir kritisks jautājums.
Šāda pieeja bija vairāk vai mazāk loģiska pasaules finanšu krīzes apstākļos 2009. un 2010. gadā, taču turpināt atteikties no nacionālā finansējuma vēlākajā periodā nozīmēja nekādi nepamatojamu valsts saistību neizpildi, un šāda rīcība ir tiesiskā nihilisma piemērs.
Likums paredz, ka normālos apstākļos ceļiem jānovirza valsts budžeta līdzekļi 80% apmērā no ieņēmumiem par akcīzes nodokli no naftas produktiem, ja valsts budžeta likumā nav noteikta cita kārtība. Valsts budžeta likums var noteikt šo citu kārtību ārkārtas situācijā – kara, plūdu, katastrofu un tamlīdzīgos gadījumos, taču šāda ārkārtas situācija būtu atbilstoši jāpamato un jāizskaidro. Tomēr tiesiskā nihilisma apstākļos ārkārtas situācijas noteikumi ceļu finansējumam tiek piemēroti katru gadu – valstij naudas pašvaldību ceļiem nepaliek, bet ES fondi pašvaldību ceļu finansēšanu neparedz!
Tiesiskais nihilisms šajā gadījumā ideāli atbilst vienam no ES mērķiem – darbaspēka mobilitātes veicināšanai un ir diametrāli pretējs citam ES mērķim – līdzsvarotai reģionu attīstībai. Pašvaldību ceļu un ielu sabrukums nekādi neveicina augsti produktīva darbaspēka un gudru uzņēmēju piesaisti teritorijām.
2.) Valsts ir uzņēmusies investīciju līdzfinansēšanu sabiedriskajā infrastruktūrā (dominējošā apmērā). Pārņemot no pašvaldībām publiskā sektora ieņēmumus (Eiropas Komisijas ierēdņu kļūdas dēļ tos dēvē arī par “vispārējās valdības ieņēmumiem”), valsts uzņēmās rūpes par publiskās infrastruktūras investīciju finansēšanu un centralizētu plānošanu. Latvijas piemērs kārtējo reizi pierāda, ka, centralizēti plānojot, vietējās intereses tiek piemirstas vai tiek plānotas un īstenotas neefektīvi.
Viena no lielākajām iepriekšējo Latvijas valdību ekonomiskajām kļūdām bija Valsts investīciju programmas likvidēšana. Šī programma, kas tika mantota no PSRS Valsts plāna un 90. gadu sākumā saruka gandrīz līdz nullei, tomēr ļāva noteikt nacionālās prioritātes un potenciāli varēja kalpot arī par pašvaldību finansēšanas avotu.
ES fondi ir derīgi, taču šos fondus var izmantot tikai un vienīgi ES noteiktajām prioritātēm. Lai kādu labumu arī dotu ES kopīgo jautājumu risināšana, tā neaptver visu, kas vajadzīgs dalībvalstīm, reģioniem un vietējām pašvaldībām. Tāpēc tikai to politiku īstenošana, ko atbalsta Eiropas Savienība, ir principā nepareiza, tuvredzīga un tikai īsos laika periodos attaisnojama.
Sākumā nebija naudas. Pazaudējot PSRS tirgus, sagruva rūpniecība un lauksaimniecība, valdošā elite aizrāvās ar privatizāciju, bet teorētisko pamatu meklēja neoliberālajā ekonomikā. Taču, lai darbotos tirgus spēki, nevar izvērst plašu nodokļu atlaižu un subsīdiju sistēmu, kas dzen ar pilnām nodokļu likmēm apliktos ēnu ekonomikā.
Praktiski Valsts investīciju programma darbojās ar katru gadu sliktāk, līdz 2007. gadā to nolēma likvidēt. Sākumā tajā iekļāva dažas nebūtiskas investīcijas. Vēlāk to pārvērta par citās budžeta sadaļās ievietotu projektu kopsavilkumu bez atsevišķa finansējuma. Uzkrājoties nerealizētiem ES projektiem, īstermiņā radās iespaids, ka jābeidz niekoties ar ES neatbalstāmām idejām. Galu galā tika pieņemts stratēģiski kļūdains lēmums.
5. tabulā izmantota Centrālās statistikas pārvaldes informācija par kopējiem izdevumiem pašvaldību ceļiem un ielām, kurā ES fondu finansējums un pašvaldību patstāvīgais finansējums nav atdalīti. Var redzēt, ka šie kopējie izdevumi gan uz vienu ceļu kilometru, gan pēc lomas kopējos pašvaldības izdevumos ievērojami atšķiras.
Tas apstiprina hipotēzi par būtisku subjektīvā faktora lomu investīciju politikā. Kā palielināt ieņēmumus šādos apstākļos?
Pirmkārt, jāievēro likumā noteiktā kārtība attiecībā uz attīstības plānošanu. Jebkura investīciju joma tiek noregulēta ar deleģējumu likumā un ar atbilstošiem Ministru kabineta noteikumiem par sadales kārtību. Šajos dokumentos vienmēr ir atsauce uz ilgtermiņa un vidēja termiņa plānošanas dokumentiem.
Tādēļ ir sistemātiski jāievēro ēdienkartes princips – ilgtermiņa attīstības stratēģijā un attīstības programmā jāparedz viss iespējamais, kas kādreiz varētu būt noderīgs pašvaldības teritorijā. Ja kāda pašvaldība šajos dokumentos ievietos rūpīgi izvērtētas prioritātes, tad tā var palikt bez investīcijām.
Ēdienkartes principa ievērošana ir nepieciešams, bet nav vienīgais nosacījums. Vēlams, lai konkrēti politiķi un ministrijas atbalstītu pašvaldības vēlmes.
Tāpēc, otrkārt, jāiestājas pareizajā partijā vai vismaz jāslēdz līgums par dalību valdošajā koalīcijā. Tādas institūcijas kā valdības Koalīcijas padomes darbība pierādīja, ka iepriekš izplānoto vienmēr ir iespējams optimizēt atkarībā no politisko spēku samēra. Esot pie varas, ir grūtāk uzvarēt nākamajās vēlēšanās, taču var izdarīt vairāk labu darbu.
Tādēļ, treškārt, aktīvi jālobē pašvaldības intereses ministrijās un valsts aģentūrās, kas strādā ar investīciju projektiem. Lielākā māksla ir lobējot palikt likuma robežās, jo izpratne par interešu konfliktiem vai par personiskajām interesēm var būt visai atšķirīga. Ir dažādi pieļaujamo lobēšanas paņēmienu standarti ES un Latvijā, darbības, kas skaitās korektas Briselē, ne vienmēr pozitīvi tiks uztvertas Rīgā.
Tomēr lobēšana ir milzīgs, taču nepietiekami izmantots resurss, kas var būtiski uzlabot pašvaldību ieņēmumus.
Secinājumi
• Saskaņā ar negatīvas atgriezeniskās saites principu pašvaldībai jāveido sava politika un administratīvās struktūras tā, lai mazinātu likumdošanas un normatīvu negatīvās ietekmes.
• Pastāvot konkurencei starp pašvaldībām un ar nozarēm, katra pašvaldība var palielināt savus resursus, optimizējot rīcības virzienus.
• Lai palielinātu pašvaldības vērtētos ieņēmumus, kas vidēji veido 19,8% ieņēmumu, galvenie līdzekļi ir:
– organizēt bagātu cilvēku deklarēšanos pašvaldības teritorijā;
– veicināt tādu uzņēmēju piesaistīšanu, kas maksā lielas algas.
• Lai palielinātu ieņēmumus no pašvaldību kopējo ieņēmumu pārdales caur izlīdzināšanas sistēmu, galvenie līdzekļi ir:
– skolēnu deklarēšana pašvaldības teritorijā;
– bērnu deklarēšana pašvaldības teritorijā.
• Lai palielinātu ieņēmumus no mērķdotācijas pedagogu atalgojumam, kas vidēji veido 13,8% ieņēmumu, galvenie līdzekļi ir:
– vecāku ieinteresēšana, lai bērni mācītos savas pašvaldības skolās;
– citu pašvaldību bērnu ieinteresēšana mācīties pašvaldības skolās.
• Lai palielinātu neobjektīvi valdības administrējamo ieņēmumu daļu, plānošanā jāizmanto ēdienkartes princips, un galvenie līdzekļi ir:
– iestāšanās valdošās koalīcijas partijā;
– aktīvs pašvaldības interešu lobēšanas process ministrijās.
• Redzot tādu vai citādu likumdošanas nepilnību, var rosināt situāciju labot, taču pašvaldībai ir pienākums savu iedzīvotāju interesēs izmantot likumīgos ienākumu palielināšanas paņēmienus.
***
Pašvaldības objektīvie ieņēmumi
Valsts regulētie ieņēmumi Pašvaldības regulētie vai nopelnītie ieņēmumi
80% IIN Pašvaldības nodevas
100% NĪN Maksa par pakalpojumiem
Pašvaldības ieņēmumu izlīdzināšana Peļņa no uzņēmējdarbības
Valsts dotācija izlīdzināšanai Ziedojumi
Atskaitījumi no azartspēļu nodokļa
Atskaitījumi no dabas resursu nodokļa
Mērķdotācija pedagogiem
Pašvaldības administrētas valsts nodevas
***
1. tabula
Objektīvā ieņēmumu daļa, kas pakļauta izlīdzināšanai
(2014. gada dati, avoti: RAIM, Valsts kase un VID)
Pašvaldības Ieņēmumi, eiro Iedzīvotāji, reģistrētie IIN no iedz., eiro NĪN teritorijā, eiro Vērtētie ieņēmumi, %
Ādaži 12 593 977 10 450 8 456 501 1 611 733 66,52
Mārupe 22 371 533 17 039 17 129 971 3 448 648 76,67
Rīga 713 097 398 701 184 450 525 822 94 227 582 63,76
Baltinava 1 651 120 1252 372 106 74 876 22,56
Balvi 16 000 871 14 608 4 462 234 505 218 25,47
Daugavpils 77 568 288 98 089 37 970 192 3 067 264 43,11
Vārkava 1 648 127 2225 448 935 142 462 30,43
Saldus 26 746 202 27 239 10 864 426 1 748 920 39,04
Latvijā 2 189 924 343 2 180 291 11 08 087 919 196 993 935 49,47
*
2. tabula
Pašvaldību objektīvo ieņēmumu (izlīdzināšanas sistēma) proporcija pret pašvaldības ieņēmumiem 2014. gadā
(Avoti: salīdzināmo datu datubāze un MK noteikumi)
Pašvaldības Ieņēmumi, eiro Iedzīvotāji, reģistrētie pašvaldības teritorijā 40% no vērtētajiem ieņēmumiem, % no visa 60% no vērtētajiem ieņēmumiem proporcionāli iedzīvotāju skaitam, % no visa Mērķdotācija pedagogiem, % no visa
Ādaži 12 593 977 10 450 26,61 24,74 9,73
Mārupe 22 371 533 17 039 30,67 22,71 7,85
Rīga 713 097 398 701 184 25,50 29,32 11,41
Baltinava 1 651 120 1252 9,02 22,61 38,24
Balvi 16 000 871 14 608 10,18 27,77 16,05
Daugavpils 77 568 288 98 089 17,24 37,70 14,50
Vārkava 1 648 127 2225 12,17 40,25 14,30
Saldus 26 746 202 27 239 15,62 30,37 22,20
Latvijā 2 189 924 343 2 180 291 19,79 29,68 13,79
*
3. tabula
Pašvaldību iedzīvotāju ienākuma nodokļa veidošanās 2014. gadā
(Avoti: VID un RAIM)
Pašvaldības IIN ieņēmumi pēc dzīvesvietas, eiro IIN, ko valstī maksā vietējie uzņēmēji, eiro IIN, ko maksā teritorijā reģistrētas personas, eiro Vietējo uzņēmēju daļa maksājumos pēc juridiskās adreses, % IIN iemaksas pēc teritorijas pret iemaksām pēc dzīvesvietas, %
Ādaži 8 456 501 2 372 150 4 602 807 51,54 54,43
Mārupe 17 129 971 35 048 170 33 191 972 105,59 193,76
Rīga 450 525 822 601 227 460 712 963 891 84,33 158,25
Baltinava 372 106 9060 167 768 5,40 45,09
Balvi 4 462 234 1 243 120 2 088 944 59,50 46,81
Daugavpils 37 970 192 17 371 480 22 560 470 77,00 59,41
Vārkava 448 935 6410 129 050 4,97 28,75
Saldus 10 864 426 5 684 590 7 300 052 77,87 67,19
Latvijā 1 108 087 919 932 402 920 1 126 271 455 82,79 101,64
*
4. tabula
Pašvaldības izglītības izdevumu avotu raksturojums 2014. gadā
Pašvaldība Ieņēmumi kopā, eiro Mērķdotācija pedagogu algām,eiro Vispārējās izglītības programmās audzēkņu skaits Izdevumi izglītībai,
eiro Mērķdotācija pedagogu algām,% no izglītības izdevumiem Mērķdotācija pedagogu algām uz vienu izglītojamo, eiro/skolēns
Ādaži 12 593 977 1 224 862 2794 510 302 22,2 438,39
Mārupe 22 371 533 1 757 611 3308 11 048 529 15,9 531,32
Rīga 713 097 398 81 380 847 137 048 237 668 548 34,24 593,81
Baltinava 1 651 120 631 424 282 1 313 871 48,06 2239,09
Balvi 16 000 871 2 567 535 2924 7 267 746 35,33 878,09
Daugavpils 77 568 288 11 247 278 17 864 35 211 419 31,94 629,61
Vārkava 1 648 127 235 607 332 530 734 44,39 709,66
Saldus 26 746 202 5 938 665 5654 14 480 669 41,01 1050,35
Latvijā 2 189 924 343 302 047 464 417 190 911 559 766 33,13 724,00
*
5. tabula
Pašvaldības ceļu un ielu finansēšanas avotu raksturojums 2014. gadā
(Avoti: Valsts budžeta likums, CSP)
Pašvaldība Izdevumi kopā,eiro Mērķdotācija pašvaldību ceļiem un ielām,tūkst. eiro Mērķdotācija ceļiem un ielām,eiro/km Kopējie izdevumi pašvaldību ceļiem un ielām,eiro/km Kopējie izdevumi pašvaldību ceļiem/kopējie pašvaldību izdevumi, %
Ādaži 11 221 360 452,8 372,94 324,61 1,31
Mārupe 20 697 475 140,7 1265,57 11 148,83 7,58
Rīga 743 170 107 1181,9 7797,15 55 298,21 8,79
Baltinava 2 027 646 123,2 329,25 257,00 1,56
Balvi 16 626 276 452,8 738,58 576,45 1,57
Daugavpils 82 634 120 123,2 12 193,92 124 434,33 18,55
Vārkava 1 454 518 146,2 329,25 257,00 1,56
Saldus 28 480 733 869,9 805,84 1166,57 3,56
Latvijā 2 280 411 272 38 479,2 1116,69 3947,02 6,66
.