LPS DARBINIEKI – PAR PAŠVALDĪBĀM UN SEVI

Latvijas Pašvaldību savienību veido tās biedri – pilsētu un novadu pašvaldības. Dižas un nelielas, lepni pašpietiekamas un klusi pieticīgas, galvaspilsētai pietuvinātas un nomaļā pierobežā mītošas. Katrai no tām ir sava “odziņa” un sava harisma, bet arī savas vajadzības un intereses.

Šo raibo buķeti izzināt un saprast, vienot un kopā saturēt, par katras atšķirīgajām un visiem kopējām vēlmēm turēt rūpi, cīnīties un aizstāvēt to intereses Saeimā, valdības namā, ministrijās un visplašākā spektra iestādēs jau 25 gadus bija, ir un arī nākotnē būs LPS kolektīva darbības moto un mūžīgais dzinulis. Ne vienmēr tas izdevies vienlīdz sekmīgi, nereti kāda pašvaldība vai vietvaru grupa bijusi gandarīta vairāk, citās palicis rūgtums par “mūsu interešu neaizstāvēšanu”. Un tomēr katrs, kurš garāku vai īsāku laikposmu strādājis LPS, visiem spēkiem centies būt zinošs un varošs pašvaldību advokāts – gan vadība, gan padomnieki, gan saimniecisku, matemātisku un tehnisku pienākumu veicēji.

Jubilejas numurā aicinājām kolēģus atskatīties uz LPS aizvadītajiem gadiem, mēģinot izsvērt pieredzēto un piedzīvoto, atbildot uz kādu no 17 jautājumiem: par ienākšanu LPS, spilgtākajiem atmiņu mirkļiem un mīļāko vietu mūsu “rūķu namiņā” Vecrīgā; par pārraugāmo jomu un sadarbību ar pašvaldībām; par LPS statusu sabiedrībā, par savienības spēku un vājumu, par nākotnes darbības modeli. Lasot atbildi, jautājumu nebūs grūti nojaust.

Jūsu vērtējumam – Latvijas Pašvaldību savienības kolektīva 2016. gada modelis.

Andris Jaunsleinis

LPS priekšsēdis

– Latvijas Pašvaldību savienības vadītājs esmu kopš 1993. gada rudens, sanāk 23 gadi, tā ka apsteigt LPS stāža ziņā man nekādi nav iespējams.

Stājoties amatā, šaubām par savām spējām vai piemērotību postenim neatlika laika, par to vispār nepadomāju. Es jau uz Pašvaldību savienību atnācu neplānoti un speciāli necīnoties, it kā garāmejot. Piekritu, ka manu kandidatūru izvirza, bet pats pat nesagaidīju balsojuma rezultātus, jo aizsteidzos uz kādu tikšanos. Pa šiem 23 gadiem arī nav sanācis laika par to iedomāties, darbs ir darbs, un kādam tas jādara. Pirmos gadus braukāju no Liepājas, uz Rīgu atnācu tikai 1996. gadā. Tā trīs gadus nobraukāju, paralēli arī strādājot Liepājā.

Pamest šo posteni gan esmu grasījies vairākkārt, šāda vēlme parasti uznāk ik pa četriem gadiem, kad ir kārtējās LPS priekšsēža vēlēšanas, īpaši pirms tagadējās četrgades. Man jau šķiet, ka esmu šeit aizsēdējies, jo stāža ziņā periods Latvijas Pašvaldību savienībā ir garākais, līdz tam 15 gadus nostrādāju Liepājas uzņēmumā “Lauma”. Kad sāku strādāt Pašvaldību savienības priekšsēža amatā, LPS vadītāju jau vēlēja nevis pēc četriem, bet katru gadu, tāda kārtība bija līdz 1996. gadam, ja nemaldos. Ko tad varēji daudz domāt, turklāt strādājot gandrīz vai sabiedriskā kārtā.

Vairs neatceros, kura bija pirmā pašvaldība, uz kuru aizbraucu, kad biju kļuvis par LPS priekšsēdi. Toreiz mēs daudz braukājām, jo pašvaldību bija vairāk nekā 600 – pilsētas, rajoni un pagasti, un mēs braucām un aicinājām iestāties Pašvaldību savienībā. Lielās pilsētas ātri sastājās, man liekas, drīz arī rajoni bija gandrīz visi, bet palika mazās pilsētas un simtiem pagastu. Tad jau vēl bija arī Pilsētu savienība, kas LPS iestājās kā kolektīvais biedrs, bet arī pašas pilsētas “pa tiešo” sastājās LPS, un mums nācās mainīt organizācijas statūtus. Tā ir vesela vēsture, kā daudzu gadu laikā uzbūvēta Latvijas Pašvaldību savienība.

Viegli nav bijis ne pirmajos gados, ne pa vidu, ne tagad. Sākumposmā mēs bijām tikai pāris cilvēku, un mītnes vieta atradās Vecpilsētas ielā Latvijas Tautas frontes mājā, tāpat naudas resursi bija stipri ierobežoti. Tagad varu atklāt, ka daudzus gadus bija smaga situācija – algas varējām izmaksāt, bet nodokļiem naudas nepietika. Taču ne tad, ne vēlāk nekad neesmu publiski žēlojies, ka kāds nav nomaksājis biedru naudas. Ārpusē un pat kolektīvā nezināja, kā ir patiesībā. Nereti nācies gada beigās zvanīt kādiem pašvaldību vadītājiem ar lūgumu jau decembrī ieskaitīt nākamā gada maksājumu, lai varētu izmaksāt darbiniekiem algas, bet viņi paši to, protams, nezināja. Kad atnācām uz tagadējo mājvietu Mazajā Pils ielā 1, mums bija tikai viena istabiņa. Šobrīd darbiniekiem kabinetos jau kļūst par šauru, kam piemīt gan plusi, gan mīnusi, bet plašākas telpas nozīmētu arī vairāk speciālistu un, bez šaubām, vairāk finanšu resursu un lielākus uzdevumus. Arī tagad veicamo darbu apjoms mums ir milzīgs, un, jo vairāk dari, jo vēl vairāk jādara.

Salīdzinājumā ar citu Eiropas valstu pašvaldību asociācijām mūsu rīcībā esošie resursi ir stipri minimāli, radniecīgās organizācijās citās valstīs strādā simtiem speciālistu, bet profesionālajā ziņā mēs esam vieni no specīgākajiem. Savulaik, būvējot Latvijas Pašvaldību savienības modeli, mēs mācījāmies no dāņiem, bet vēlāk daudzi mācījušies no mums, īpaši Austrumu partnerības valstis. Pie mums braukuši gan gruzīni, moldāvi, azerbaidžāņi, gan citu valstu kolēģi un, veidojot savu asociāciju, daudz aizguvuši no Latvijas pieredzes. LPS pamatā ir Dānijas modelis, tikai ar nesalīdzināmi mazāku cilvēku skaitu un desmitreiz mazākiem finanšu resursiem. Mūsu kaimiņi igauņi un lietuvieši ir apmēram tādā pašā līmenī kā mēs. Vai organizācijas paplašināšana tuvāko gadu laikā nonāks LPS dienaskārtībā – tas jālemj biedriem, vai viņi to grib, cik daudz resursu var atvēlēt un kādus uzdevumus uzstādīs.

Protams, ka LPS ir jāmainās, un to mēs arī darām. Esam nolēmuši nākamgad žurnālu “Logs” izdot tikai elektroniskā formātā, un šādam solim gatavojāmies vairāku gadu garumā. Daudzas pašvaldības saka paldies, ka aizstāvam pašvaldību informatīvos izdevumus, bet gan šajā, gan komunikācijas un publisko attiecību jomā darāmā ir vēl ļoti daudz. Un tā jebkurā jautājumā, kas pašvaldībai ir aktuāls, – mums jāspēj laikus reaģēt, informēt un palīdzēt. Spektrs, ar ko nodarbojas pašvaldības, ir ļoti plašs, līdz ar to arī mūsu darbalauks – tāds pats.

Noteikti tālāk jāattīsta sadarbība ar mūsu partnerorganizācijām – Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību, Latvijas Darba devēju konfederāciju, Tirdzniecības un rūpniecības kameru un Zinātņu akadēmiju – tur ir ko darīt un darīt, lai koordinētu savstarpējās pozīcijas un viedokļus, kur tie sakrīt. Tas, ka katrai organizācijai ir tiesības uz savu viedokli, nav nekas slikts, ne vienmēr viss simtprocentīgi sakritīs, jo katrai ir savi uzdevumi un mērķi, kuru dēļ tā izveidota. Māksla ir atrast mums kopīgo, jo tas darīs stiprākus visus partnerus.

Pašvaldību savienībā pakāpeniski ieviešam jaunas tehnoloģijas, un tas jādara arī turpmāk. Bijām pirmie, kas sāka demonstrēt videokonferences, un nu jau daudzviet mums ir sekotāji, tāpat mūs var uzskatīt par e–paraksta pionieriem Latvijā. Jāskatās tālāk un jāievieš citi jauninājumi un inovatīvi risinājumi, kas varētu palīdzēt pašvaldību darbā. Droši vien tuvākās nākotnes jautājums ir mobilā telefona aplikācija un dažādu elektronisko pakalpojumu ieviešana pašvaldībās.

Turpmākās attīstības plānos ietilpst arī tādas platformas radīšana, kurā pašvaldības varētu operatīvi saņemt un apmainīties ar informāciju un pieredzi, piemēram, par jauno un pārņemšanas vērto, ko kāds savā pašvaldībā izdomājis, ieviesis un izmanto, varētu pastāstīt arī citiem kolēģiem, lai šī labā pieredze kļūtu zināma pēc iespējas plašākam lokam – nosacīti saukšu to par jauno ideju jeb pieredzes apmaiņas platformu.

Līdz šim mums nav bijis tāda formāta, kurā varētu padiskutēt par nākotni. Ikvienam jau ikdienas darbi izsūc spēkus un paņem lauvastiesu dienas, tomēr šad tad vajadzētu atrast laiku arī diskusijai par rītdienu. Nereti liekas, ka varbūt mēs pārāk daudz spēka, laika un līdzekļu tērējam maziem ikdienišķiem jautājumiem un vairāk būtu jāpievēršas lieliem, stratēģiskiem risinājumiem. Man gan šķiet, ka vienlīdz svarīgi ir abi, turklāt virzām arī stratēģiskos mērķus – pasekojiet kaut vai visiem kongresiem, to moto, vadlīnijām – tajos redzami arī lielie uzstādījumi.

LPS tuvākās nākotnes plānos ietilpst vides jomas nostiprināšana, jo vides jautājumi ir ļoti plaši un pašvaldībām kļūst arvien nozīmīgāki. Pirmo mēs nostiprinājām finanšu sektoru, tad pievērsāmies uzņēmējdarbības atbalstam, pēc tam nostiprinājām juridisko sektoru, nu pienākusi kārta vides jomai. Pašvaldību savienībai jau pirmajai jāredz, kas ir pašvaldībām aktuāls un kur nepieciešams savienības atbalsts un palīdzība. Domāsim arī par platformu, kurā varētu efektīvi risināt ar iepirkumiem saistītos jautājumus.

Šajā žurnāla jubilejas numurā pašvaldību vadītāji izsaka savu vērtējumu un ierosinājumus Latvijas Pašvaldību savienībai un atbild arī uz redakcijas uzdotajiem jautājumiem. Tādus saņēmu arī es un mēģināšu atbildēt.

“Vikipēdijas” šķirkli “Latvijas Pašvaldību savienība” es gan neņemtos aizpildīt, jo, manuprāt, to objektīvi novērtēt var tikai no malas, tie, kas nav saistīti ar LPS un pašvaldību darbu. “Vikipēdiju” taču veido daudzi cilvēki, un viņiem ir dažādi viedokļi. Kāds sabiedrībā ir priekšstats par LPS un mūsu darbu, kā tiek uztverta mūsu organizācija, tas arī būtu “Vikipēdijā”.

Daži LPS darbinieki saka, ka viņiem, stādoties priekšā kā LPS pārstāvjiem, nereti nācies skaidrot, kas ir Latvijas Pašvaldību savienība. Man tā nav gadījies, taču, ja esmu aizbraucis uz kādu attālāku vietu kopā ar ministriju vai valsts iestāžu pārstāvjiem un mani arī pieskaita “Rīgas kungu” kompānijai, pretī nestrīdos. Viena daļa sabiedrības jau mūs uzskata par kaut kādu ministrijas “piedēkli” vai “priedēkli”. Kas ir LPS, to zina samērā šaurs loks – tie, kas saistīti ar pašvaldībām, valsts pārvalde, parlaments, politiķi, paši pašvaldību cilvēki. Organizācijas atpazīstamība pa šiem 25 gadiem gan tikai augusi, un es apzinos, ka pirmām kārtām to saista ar pirmo personu, jo jebkurai organizācijai tās vadītājs jeb pirmā persona ir tās seja, tā teikt, ietilpst amata pienākumos.

Vai atpazīstamība man ikdienā traucē vai palīdz, grūti novērtēt, drīzāk palīdz. Es jau speciāli necenšos, lai mani pazīst vai atpazīst, tomēr medijos, dažādās prezentācijās un pasākumos parādīties sanāk bieži. Tā ir šā darba viena puse, tā, kas man ne sevišķi patīk, tomēr darbs prasa savu un ir jāpiedalās.

Vai par darbu domāju 24 stundas diennaktī? Laikam jāatbild, ka dažreiz sanāk pat divdesmit septiņas. Parasti nedēļas sākumā saplānoju darbus un tikšanās turpmākajām dienām, taču dzīve bieži ievieš savas korekcijas. Un tad, jauno nedēļu plānojot, konstatē, ka ne viss ir izdevies un daudzi darbi jāpārceļ vēl par nedēļu.

Kā vislabāk atpūšos? Strādājot!

Vai es būtu ar mieru mainīties vietām ar kādu LPS padomnieku? Tā kā esmu tehnisks cilvēks, tad man tuvākas ir tehniskās lietas un, protams, arī finanses – divas tādas konceptuālās tēmas.

Kāda bijusi lielākā kļūda šo gadu laikā? Domāju, ka man vajadzēja rīkoties citādi tajā LPS Domes sēdē, kurā piedāvāju domniekiem balsot par LPS un Ministru kabineta vienošanās un domstarpību protokolu, jo pēc šā balsojuma Rīga izstājās no Latvijas Pašvaldību savienības. Toreiz es varēju apturēt Domes sēdi un izsludināt pārtraukumu, lai pašvaldību vadītāji varētu aprunāties, kā rīkoties, jo šis priekšlikums nebija apspriests. Iespējams, tas būtu mainījis notikumu gaitu.

Un pēdējā laika “karstais kartupelis” – Krāslava? Nezinu, ko te vēl var izdarīt. No savas un LPS puses esam centušies, daudzreiz tikušies un pat saņēmuši solījumus, ka iestāsies savienībā atpakaļ. Acīmredzot vēl nav pienācis īstais laiks.

Vai man pašam sakrājies daudz neizpildītu solījumu? Es savus solījumus cenšos pildīt, tomēr nevaru droši apgalvot, ka esmu izpildījis visus, gan jau kāds palicis. Cilvēka daba jau tā iekārtota, ka neizpildītos parasti aizmirsti, bet izpildītos atceries un ar tiem lepojies.

Vai humors saskarsmē ar Saeimu, valdību, ministrijām un pašvaldībām palīdz vai arī tāpēc gadījies iemantot kādu ienaidnieku? Ar pēdējām – noteikti palīdz, ja nu vienīgi patrāpās kāds, kurš galīgi nesaprot jokus.

Kāds darba gaitās bijis lielākais kuriozs? Reiz viens ministrs apvainojās, kad izstāstīju anekdoti par cūku fermu un diviem dzīvi palikušajiem tās iemītniekiem. Anekdotei jau nav ne vainas, vienīgi tobrīd tika gatavota administratīvi teritoriālā reforma. Kaut, anekdoti stāstot, es nemaz nebiju domājis šīs lietas sasaistīt, to uztvēra tieši tā. Lai nelietotu nepieklājīgo vārdu, kas ir anekdotes atslēga, teikšu, ka tā bija par muldēšanu. Vēl vienreiz reformas un 102 pašvaldību izveides sakarā uz mani ļoti apvainojās, kad es, ierodoties uz tikšanos tieši pēc Okupācijas muzeja apmeklējuma, kur biju redzējis vāciešu pirms kara sagatavoto karti, sacīju, ka ministrijas piedāvātā ir tieši tāda pati.

Vai tuvāko gadu nākotni saredzu kopā ar LPS? Konsultācijas, padomus un atbalstu paša lolotajai organizācijai es droši vien sniegšu līdz mūža galam. Taču Pašvaldību savienībai, manuprāt, vajag “jaunus vējus”.

Vai mana sirds pieder jūrai un Ventspils pusei? Gan jūrai un Ventspils pusei, gan Liepājai, no kuras nāku, gan Jūrmalai, kur dzīvoju, gan Rīgai, kur strādāju, gan visai Latvijai. Jautājums laikam bija domāts par mani kā Ventspils novada deputātu, un te ar gandarījumu varu teikt, ka ar kolēģiem Ventspils novada domē man patiesi ir laimējies. Ikreiz turp braucu nevis, pienākumu pildot, bet ar patiesu prieku, ka satikšu jaukus cilvēkus. Un tā nav tikai man, to apgalvo arī pārējie deputāti. Mums nav ne opozīcijas, ne kašķu, strādājam kā viena komanda, un es arī mācos no viņiem.

Atmiņā paliekošākais PALDIES no pašvaldībām? Vislielākais paldies saņemts katru reizi, kad esmu ievēlēts par LPS priekšsēdi, taču visvairāk mani aizkustina, ka tas noticis aizklāto balsojumu rezultātā. To es uzskatu par sava darba augstāko novērtējumu. Šis uzticības mandāts iedod spēku – cilvēki tev ir uzticējušies, tātad viņi tic, ka es to varu.

Mudīte Priede

LPS ģenerālsekretāre

– Mans darba stāžs LPS ir jau 19 gadi (ar nelielu pārtraukumu), tātad pilngadība aiz muguras.

1997. gada novembrī pēc pusotra gada darba pieredzes Pašvaldību lietu pārvaldē referentes amatā LPS priekšsēdis Andris Jaunsleinis uzaicināja strādāt par padomnieci finanšu un ekonomikas jautājumos. Mana atbilde uzreiz bija “jā”, kaut gan darba nopietnību un atbildību neapzinājos. Pirmo darba dienu neaizmirsīšu nekad, jo tā bija pirmdiena, kad notika Ministru kabineta (MK) paplašinātā komitejas sēde, kurā izskatīja MK un LPS domstarpību un vienošanās protokolu 1998. gadam. Sēde beidzās ļoti vēlu un mājās tiku īsi pirms pusnakts. Emocijas, iespaidi – fantastiski, kaut gan, par ko sēdē runāja, es tiešām nesapratu.

Nākamajā dienā uzzināju, ka man pēc divām dienām jābrauc uz Alūksnes rajonu stāstīt pašvaldībām par pašvaldību finanšu izlīdzināšanu un valsts budžetu. Man bija tikai divas dienas un naktis, lai to saprastu un apgūtu, un es to izdarīju (ak, skaistā jaunība!). Brauciens uz Alūksni bija emocionāli bagāts, jo braucu ar Olgu Kokāni un Māri Pūķi.

Taču kopumā viegli nebija, jo visi kolēģi – personības, bet es “jauns zaķis”, kuram uzticēts nopietnākais padomnieka amats. Man izdevās to apgūt, galvenokārt pateicoties fantastiskākajai darbaudzinātājai un sargeņģelim Irēnai Škutānei, kā arī labu pamatu, strādājot pirmajā darbavietā, bija ielicis Oskars Spurdziņš.

Mans spilgtākais darba piedzīvojums bija 1998. gadā un saistās ar Ugandas delegācijas uzņemšanu, kad mīnus 18 grādos satiku sešus pārstāvjus žaketēs, jo kungi bija atbraukuši no plus 25 grādiem. Pirmais, ko ar Andri Jaunsleini izdarījām, – Gerkena veikalā nopirkām viņiem ziemas drēbes. Tā sākās mana pirmā pieredze delegāciju uzņemšanā – draudzene bija tulks, Andra dēls – šoferis, bet pašvaldības mūs uzņēma, kā vienmēr, sirsnīgi, un es sapratu, ka vēlos strādāt pasākumu organizēšanas virzienā.

Pagājušajā gadā Latvijas Pašvaldību savienībai tika uzticēta pat Eiropas Savienības Prezidentūras pasākumu organizēšana – viss pēc etiķetes, uz minūti, tāpēc ir liels gandarījums par komandas darba profesionalitāti. Jā, tāda tagad ir LPS, un esmu priecīga, ka Pašvaldību savienība dod iespēju jauniem cilvēkiem augt un kļūt par profesionāļiem.

Olga Kokāne

LPS priekšsēža padomniece un padomniece kultūras jautājumos

– Latvijas Pašvaldību savienībā esmu kopš šīs organizācijas dibināšanas. Vispirms strādāju Latvijas Tautas frontē (LTF), koordinēju pašvaldību aktivitātes LTF ietvaros, rīkoju konferences pašvaldību vadītājiem un 1991. gadā, kad Augstākās Padomes Pašvaldību nodaļa izveidoja darba grupu Pašvaldību savienības dibināšanai, aktīvi tajā iesaistījos.

Esmu bijusi ļoti daudzās pašvaldībās, kur kopā ar pirmo priekšsēdi Jāni Bunkšu un vēlāk ar Andri Jaunsleini veicām aģitācijas pasākumus vairāku gadu garumā, kamēr izveidojām pilnvērtīgu pašvaldības pārstāvošu organizāciju. Šķiet, pirmais izbrauciens bija uz Lubānas pilsētas domi. Atceros, ka uz tikšanos bija ieradušies vairāku apkārtējo pašvaldību pārstāvji.

Garo darba gadu laikā esmu bijusi daudzviet. Man grūti pateikt, kurās pašvaldībās esmu bijusi, vieglāk laikam būtu uzskaitīt, kurās nav būts. Ja uzskaitei izmanto pēcreformas modeli, tad sanāk, ka esmu apmeklējusi visas pilsētas un novadus. Taču viena vieta, kur neesmu pabijusi, ir Piltene, ko ceru vēl apmeklēt.

Mani vienmēr no sirds ir priecējušas mazās pilsētiņas ar savu neatkārtojamo šarmu un izcilo sakoptību. Dažādu konkursu laikā esmu pabijusi gandrīz visās mazpilsētās, kā arī, ierodoties ar ģimeni ekskursijā, vēroju pilsētiņu izaugsmi. Šķiet, visās pašvaldībās strādā daiļdārznieki vai ainavu arhitekti. Lielo pilsētu grupā pārsteidza Daugavpils ar savām ielām un Cietokšņa sakārtoto ansambli. Esmu gandarīta par manas izglītošanās pilsētas Liepājas izaugsmi.

Savā darba mūžā man daudz nācies stāstīt, kas ir Latvijas Pašvaldību savienība, jo esmu bijusi klāt pie tās radīšanas. Sākumā ļoti daudz vajadzēja darīt pašām pašvaldībām, kam bija jākļūst par šīs organizācijas biedriem un veidotājiem. Liels paldies Dānijas Pašvaldību asociācijai, kura palīdzēja likt pamatus LPS!

Ir bijuši rīti, kad, nākot uz darbu, domās dziedu dziesmu “Lai nāk smaga diena, mēs dzīvosim to stundu pa stundai”, un manā piezīmju kladē pa minūtēm sarakstīti nepatīkamie padarāmie vai pārdzīvojamie darbi, par kuriem jubilejas reizē negribas runāt. Kad nācies “izlīst” caur adatas aci vai stāvēt brīvā kritiena impulsa gaidās, jo esam ļoti kritiski bijuši sašķelšanās priekšā, gandrīz jau skaitot sekundes. Esmu analizējusi, kāpēc tā notiek, savā darbā saskatījusi kļūdas, pie kurām ļoti cītīgi piedomājusi, lai tās vairs neatkārtotu, un gadu gaitā tikusi pie atziņas, ka ir procesi, kurus ietekmēt nav iespējams.

Pieļauju, ka dažas pašvaldības stāv nomaļus tāpēc, ka viņus apmierina Latvijas Pašvaldību savienības darbība un viņi uzticas LPS vadībai. Komiteju darbā jau iesaistās ne tikai pilsētu un novadu politiķi, bet arī darbinieki. Kopš komiteju sēdes tiek pārraidītas interneta vidē, pašvaldību aktivitāte LPS darbā ir ļoti palielinājusies.

Veicot savus darba pienākumus, man ir bijušas tikšanās un sadarbība ar vairākiem cilvēkiem, kuri tagad ir labi pazīstami, un augsti stāvošām amatpersonām – ministriem, valsts sekretāriem, premjerministriem, kā arī cilvēkiem, kas strādā masu informācijas līdzekļos: radio, televīzijā, laikrakstos. Tomēr uzticamākais sadarbības partneris ir LPS priekšsēdis Andris Jaunsleinis, arī LPS padomnieki.

Māris Pūķis

LPS vecākais padomnieks

– Dzīvi nācies mainīt divreiz – piedaloties 1989. gada vēlēšanās un pēc puča 1991. gada augustā, kad pārņēmām varu Rīgas Kurzemes rajona pašvaldībā.

Pirmā apmeklētā pašvaldība bija tā, kur mani ievēlēja. Sanācām Latvijas Tautas frontes frakcijā (tagadējās Stradiņa universitātes telpās, jo pašvaldības ēkā dominēja komunisti) pirms pirmās sēdes. Mani ievēlēja par frakcijas vadītāju. Spriedām, kā, esot mazākumā, dabūt daļu no varas. Vietējā politiķa statusā man bija ideja veicināt pašvaldību demokrātiju kā stingru pamatu Latvijai.

Pirms gadsimta ceturkšņa stāvēju pie Latvijas Pašvaldību savienības šūpuļa un ne tikai stāvēju, bet aktīvi piedalījos organizācijas dibināšanā un veidošanā – kopš 1991. gada vasaras kā atbildīgais Latvijas Tautas frontes Valdē par pašvaldībām, līdz 1994. gada pašvaldību vēlēšanām biju LPS Valdē, pēc tam iesaistījos PHARE projektā, kopā ar dāņu konsultantiem un sadarbībā ar LPS ieviešot vienas pieturas aģentūru. Šķiet, ka 1995. gadā uzņēmos atbildību par pašvaldību sistēmas attīstību kā LPS konsultants. Darba stāžā Pašvaldību savienībā bijuši seši pārtraukumi – visas reizes, strādājot valsts politiskos amatos, un vienu reizi (trīs mēnešus – eksperta amatā Valsts kancelejā) nepārtraucu darbu LPS.

Sākot ar dibināšanas kongresu, sāku rakstīt dokumentus Latvijas Pašvaldību savienībai. Pirmo darba dienu grūti nodalīt – it kā turpināju to pašu, turpinājām lobēt pašvaldību intereses valdībā.

Šo gadu laikā esmu apmeklējis apmēram pusi no sākotnējām gandrīz sešsimt pašvaldībām. Stādoties priekšā kā LPS pārstāvim, nav bijis jāskaidro, kas ir Latvijas Pašvaldību savienība – parasti visi kaut ko zina (līdzīgi kā par bērnu audzināšanu). Esmu izjutis gan naidu, gan apbrīnu, gan vienaldzību.

Dažas pašvaldības aktīvi līdzdarbojas LPS norisēs, bet citas stāv nomaļus. Ir dažādi scenāriji, kā pašvaldību vadītāji plāno un īsteno savu karjeru. Tam var izmantot Pašvaldību savienību, partijas, sadarbību ar uzņēmējiem, sadarbību ar medijiem – tas ir visai individuāli. Mums, LPS darbiniekiem, vairāk jādomā, ko klienti (pašvaldību vadītāji) no mums sagaida. LPS darba uzlabošanai nākotnē jāturpina tā saucamajā norvēģu projektā iesāktais, proaktīvi piedāvājot tēmas strukturālām pārmaiņām vietējā mērogā.

Mūsu LPS kolektīvā jaunajiem ir visas perspektīvas, ja vien viņi strādās pie savas izaugsmes. Vairāku nozaru padomniekam jācenšas kļūt kompetentākam par valsts sekretāru un jāizkopj līdera īpašības. Ir vērts izkopt analītiskās spējas, risinot politiskās dienaskārtības problēmas.

Vai es būtu gatavs mainīt savu pārraugāmo jomu? Mani joprojām interesē vairākas sfēras, esmu paradis analizēt visu ainu kopumā. Turklāt man ir paradums iesaistīt problēmu risināšanā visus kolēģus.

Aizvadītajos darba gados interesanta diena bija, kad Barselonas pašvaldības un Katalonijas parlamenta organizētajā konferencē par publisko iepirkumu es vienīgais pārstāvēju Eiropas Savienību, jo LPS izrādījās vienīgais Katalonijas draugs. Tāpat interesanta izvērtās sadarbība ar Latvijas masonu Lielložas lielmeistara vietnieku.

Pa šiem garajiem gadiem esmu pieradis pie LPS namiņa. Pašvaldību savienības mītnes vieta Vecrīgā un izmēri ir optimāli. LPS jāaug vairāk kvalitātē nekā apmērā.

Vineta Reitere

LPS priekšsēža padomniece juridiskajos jautājumos

– LPS manas pārraugāmās jomas saistās ar juridiskajiem jautājumiem visnotaļ plašā izpratnē, kā arī personāla jautājumi saistībā ar LPS darbiniekiem. Darba stāžs Pašvaldību savienībā man tuvojas apaļam skaitlim – nākamgad būs tikai par pieciem gadiem mazāk nekā jubilārei – LPS.

No pirmās darba dienas Pašvaldību savienībā atceros glīti tukšu galdu (atšķirībā no tagad “apaugušā”) un divus ļoti inteliģentus un zinošus kabineta kolēģus – Lilitu Seimuškāni un Jāni Piešiņu. Pašā sākumā mums pat bija jādala dators… Pirmā darba diena LPS palikusi spilgtā atmiņā arī tādēļ, ka todien pirmo reizi iznāca žurnāls “Ieva”, un tas bija 1. septembris. Īstenībā arī pati sākumā biju skolniece – tā atbilstoši datumam.

Pirms tam strādāju Madonas rajona padomē, kur Latvijas sociālo dienestu izveides pašos pirmsākumos vadīju Sociālo dienestu, vēlāk to nododot citiem kolēģiem un sākot pašvaldībā darboties jomā, ko biju mācījusies Latvijas Universitātē. Pieredze pašvaldībā noteikti deva apjausmu par to, cik bezgala plaša ir pašvaldību kompetence (lai gan rajona padomes funkcijas, protams, bija citādas). Pašvaldības periods sniedza arī iespēju kopā ar vairākiem citu pašvaldību sociālo dienestu vadītājiem un ministrijas pārstāvjiem mēnesi pamācīties Stokholmā tik vērtīgo Zviedrijas pieredzi.

Paldies visiem kolēģiem un pārējiem, kas man laipni atbildējuši, bet vissvarīgākais darbaudzinātājs laikam tomēr ir laiks. Pieredze, piemēram, kā droši un pārliecinoši nostāties pie mikrofona valdības vai valdības komitejas sēdē, kad uz tevi no visām pusēm raugās vai cik ministru un citu klātesošo acu pāri, nāk ar laiku. Tas prasa mobilizēšanos, nereti jau svētdienu pievakares vai pavisam agrus pirmdienas rītus, tā jau brīvdienā atvirzot domas no atpūtas, taču dod arī labi padarīta darba izjūtu, ka izdarīts ir viss, ko varēji. Vislielākais gandarījums gan tad, kad izdodas un ieklausās…

Visvairāk palīdzējis izšķirties, kā rīkoties un salikt punktus uz “i”, ir priekšsēdis. No vienas puses, tā jau tam arī vajadzētu būt, bet, no otras – vai visur tā ir? Dažreiz pat apbrīnojami, kā tik sarežģītās lietās nāk risinājumi un ka tiešām nereti rīts ir gudrāks par vakaru. Savam Šefam gribu pateikt vissirsnīgāko paldies un pajautāt – kā viņam viss izdevies un izdodas, jo tas taču ir tik ellišķīgi grūti – visu laiku turēt roku uz pulsa.

Šo gadu laikā man nav bijis nekādu “pretēju nometņu” vai citu darbu – viss tikai par un ap pašvaldībām, kaut gan “pretējā nometne” savā ziņā varbūt nebūtu slikta, jo ļautu paraudzīties arī no cita skatpunkta. Darba gaitās skaidrot, kas ir Latvijas Pašvaldību savienība, man nav nācies nekad. Par to prieks un lepnums! Cita lieta – stāstīt par kompetenci, tas gan ir bijis nepieciešams.

Darba ziņā spilgtākās dienas ir reizē grūtākās jeb, citiem vārdiem, grūtākās ir reizē tās spilgtākās, jo kontrasti sniedz vislielāko gandarījumu. Tādi brīži bijuši radiostudijā pie tik korektā un cienījamā Aida Tomsona “Krustpunktā”, kad esmu iepriekš rūpīgi gatavojusies, pētījusi, domājusi, veltījusi daudz laika un enerģijas, lai nekristu kaunā, jo otrā pusē sēž, piemēram, valsts kontroliere. Kad piekritu runāt radio krieviski par dzīvesvietas deklarēšanu, nācās svētdienā pavadīt vairākas stundas pie virknes likuma terminu krievu valodā, kas, ikdienā nelietojot, piemirsušies. Jā, tas nebija viegli, taču spilgti un paliekoši, jo īpaši tādēļ, ka radio ēterā zvanītāji teica, ka pievienojas manam viedoklim par deklarēšanās sistēmas nejēdzībām Latvijā. Dažreiz pēc pārraides esmu saņēmusi zvanus un īsziņas ar labām atsauksmēm par dzirdēto, un šādi brīži atsver visu grūto un dod daudz spēka.

Spilgta un priecīga diena bija šāgada maijā, klausoties Saeimas sēdes tiešraidi par iespēju nodot tiesības laulāt arī notāriem un ieraugot balsojuma rezultātu. Daudz enerģijas un laika bija ieguldīts, lai pārliecinātu deputātus, ka līdzšinējā sistēmā viss ir kārtībā un ka ar šādu funkciju nu gan notāru darbs nebūtu papildināms. Dzimtsaraksti strādā labi, un iespējas laulībām ir tik dažādas. Arī daudzi deputāti savās runās pauda atbalstu pašreizējām iespējām un pašvaldību ieguldījumam.

Darba gaitās ceļi krustojušies ar daudziem cilvēkiem. Daži no “ceļabiedriem” satikti pēc kāda laika – nu jau citos amatos. Īpašs gandarījums, ka ar vairākiem, neraugoties uz viedokļu dažādību, izdodas kontaktēties tā pozitīvi un ar prieku, piemēram, ar Martu Zvauni no Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes vai Ilonu Kronbergu. Savulaik daudz laika pavadīts, braukājot pa pašvaldībām un stāstot par kriminālsodu – piespiedu darbu (kad vēl pašvaldības to uzraudzīja). Toreiz bija tāda brīvprātīgo braucēju komanda, kas centās to visu iedzīvināt Latvijā (paldies Anhelitai Kamenskai par lielo atbalstu pašvaldībām, jo valsts tam vispār neparedzēja naudu!), un tās sastāvā bija arī “Providus” pārstāve Ilona Kronberga. Nu jau Ilonu sveicu jaunā un ļoti atbildīgā amatā, un ceļi atkal krustosies.

Gribētos pateikties daudziem, daudziem, kuri ir mani galvenie balsti un uzticamākie sadarbības partneri, taču uzskaitīšana var novest pie kāda piemiršanas, tāpēc jau iepriekš atvainojos… Tomēr mēģināšu – paldies un vēlreiz paldies Baibai Melderei, Rudītei Krūmiņai, Aivaram Krasnogolovam, Aurikai Zīverei, Olitai Liekniņai un Andrim Alpeus no Bāriņtiesu asociācijas un lielās saimes (Saulkrastiem, Balviem, Rīgas, Smiltenes, Krimuldas, Valmieras u.c.), Inetai Vašukai, Elīnai Feldmanei un Jānim Arājam (Ventspils pilsētas pašvaldība un pašvaldības policija), Fatmai Frīdenbergai, Inesei Bumbierei–Kažei, Sandrai Zamurei, Diānai Medvedevai un Egilam Vidrikam (Rīgas pašvaldība un Rīgas pašvaldības policija), Initai Pelnēnai un Dacei Arājai (Liepājas pašvaldība), Helēnai Soldatjonokai (Daugavpils pilsētas dzimtsaraksti), Andai Strautniecei (Jelgavas novada dzimtsaraksti), Guntrai Tālbergai (Talsu pašvaldība)… Uzskaitījums, protams, ir turpināms.

Ļoti reti, taču arī man bijuši brīži, kad gribējies ko mainīt – varbūt pat ne LPS ietvaros, bet uz kādu šaurāku jautājumu bloku, kur vari visu “izkost” un dzīvot tā mierīgāk. Bet šādas domas ātri pārgājušas, jo ir taču tik interesanti! Un reizē arī ļoti atbildīgi. Kopā ar LPS kolēģiem turpināšu pašvaldības un to pārstāvjus uzklausīt, iesaistīt, diskutēt, stāstīt, rādīt – vairāk, biežāk, aktīvāk, aizrautīgāk un profesionālāk.

Man patīk mūsu LPS mītnes vieta un patīk katru dienu iet cauri visai Vecrīgai. Pašvaldību savienībā es ļoti labi jūtos kabinetā, kur ir mana darba vieta. Taču nesen atklāju vēl kādu mīļu vietu – no 3. stāva zāles loga paveras skaists skats pa labi ar divu baznīcu korēm. Ļoti spēcinošs. To arī gribu novēlēt sev un kolēģiem – lai spēks un daudz jaunu ideju katru dienu arī LPS!

Kristīne Kinča

padomniece juridiskajos jautājumos

– Mans darba stāžs Latvijas Pašvaldību savienībā uz 4. decembri ir viens gads, viens mēnesis un 20 dienas. Galvenā pārraugāmā joma – juridiskie jautājumi, papildus nodarbojos ar īpašuma lietām (piespiedu dalītais īpašums u.c.), zemes reformu, pašvaldību kapitālsabiedrībām, arī uzņēmējdarbības jomas atsevišķiem aspektiem, tāpat valsts kontroles un konkurences jautājumiem un valsts pārvaldes reformām. Kolēģiem palīdzu ar lauksaimniecības zemju problemātikas risināšanu, mājokļu politikas, nekustamā īpašuma nodokļa, zemes pārvaldības, kā arī izglītības jomas jautājumiem.

Kaut gan LPS ienācu tikai pirms gada, pirmo darba dienu atcerēties nevaru. Tomēr, kā nokļuvu Pašvaldību savienībā, ir vērts izstāstīt. LPS sāku strādāt pēc priekšsēža padomnieces juridiskajos jautājumos Vinetas Reiteres uzaicinājuma, īstenībā diviem. Pirmo reizi Vineta mani uzrunāja, kad biju dēliņa gaidībās un līdz ilgam atvaļinājumam bija palikuši daži mēneši. Žēl bija atteikt, tāpēc ieteicu zvanīt pēc manas atgriešanās no garā atvaļinājuma, protams, ja vēl vajadzēs. Un tā nu sagadījās, ka trīs mēnešus pēc manas atgriešanās darbā Tieslietu ministrijā Vineta mani uzrunāja atkārtoti, un es nolēmu pievienoties jaukajam LPS kolektīvam. Šeit man gribētos teikt, ka nekas nenotiek tāpat vien. Turklāt darba vieta man patīk, tas ir ekskluzīvi – būt kaimiņos ar Valsts prezidentu.

Iepriekš strādāju Tieslietu ministrijā, tā teikt, “pretējā nometnē”. Izjūtas ir ļoti interesantas, jo, gadiem strādājot valsts pārvaldē, bija gūta zināma pieredze un izpratne par to, kā darbojas valdības aparāts. Sākums nebija grūts, taču vajadzēja laiku, lai pārorientētu domāšanu, proti, nedomāt vairs valdības interesēs, bet domāt jau pašvaldību interesēs. Tā kā darba lauciņš man īpaši nemainījās, bija jāmaina tikai uzsvari. Izaicinošākais, pārstāvot LPS, ir atkal pierādīt sevi kā kompetentu un zinošu ekspertu. Kuriozākā situācija man bija Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā, kad skatīja piespiedu dalītā īpašuma izbeigšanas likumprojektu, ko biju sagatavojusi tieši pirms darba pamešanas Tieslietu ministrijā. Nu man nācās Saeimā izteikt un uzturēt iebildumus pašvaldību interesēs.

Pirmā pašvaldība, ko apmeklēju pēc stāšanās darbā LPS, bija Priekuļu novads, kur norisinājās 2015. gada Novadu diena. Šā novada apciemojums man bija kā atgriešanās mājās – savas skolas gaitas aizvadīju Priekuļu vidusskolā. Bija patīkami redzēt un priecāties par to, kas novadā ir noticis un kā tas attīstījies.

Stādoties priekšā kā LPS pārstāvei, man nav bijis jāskaidro, kas ir Latvijas Pašvaldību savienība. Valsts un pašvaldību institūcijās, kā arī organizācijās, kas sadarbojas ar valdību, nevienam nav jāskaidro, kas ir LPS. Tas jādara cilvēkiem, kas no publiskās pārvaldes ir tālu. Tagad sanāksmēs, pārstāvot Pašvaldību savienību, reizēm gadās dzirdēt: “Atkal tas LPS, ko viņi gribēs šoreiz!” vai “Par šo jau LPS noteikti iebildīs.”

Izskaidrot, kāpēc dažu pašvaldību pārstāvji aktīvi līdzdarbojas LPS norisēs, bet daži stāv nomaļus, es nevaru. Tas var būt saistīts ar daudz un dažādiem iemesliem, taču man šķiet – iemesls ir viņu neticība, ka kaut kas varētu mainīties. Mēs strādājam, izsakām iebildumus, mēģinām uzlabot/labot situāciju, bet valdībā un Saeimā lēmumus tik un tā pieņem neizprotamus vai kādas atsevišķas nelielas sabiedrības grupas interesēs. Tāda izjūta, ka valdība un Saeima mūs nedzird un mūsos negrib ieklausīties. Nav dialoga, bet ir diktāts.

Vai es būtu gatava mainīt savu pārraugāmo sfēru? Nē, man patīk mani tagadējie pienākumi. Neviens kolēģis, kuram esmu lūgusi atbalstu, nav atteicis un vienmēr ir palīdzējis. Es teikšu, ka visi kolēģi apvienojas kopīga mērķa sasniegšanai – kā viena liela ģimene.

Sanita Šķiltere

padomniece finanšu un ekonomikas jautājumos

– Darba stāžā pirms Pašvaldību savienības man ierakstīta Rīgas dome, kur kopš 1994. gada septembra manos pienākumos ietilpa regulāra un aktīva sadarbība ar LPS. Kopš 2004. gada 1. augusta uz pusslodzi strādāju arī Pašvaldību savienībā.

Mana pirmā saskarsme ar Rīgas pilsētas pašvaldību bija jau studiju gados, kad rakstīju kursa darbu par Rīgas kapitālās celtniecības projektiem un Rīgas domes un Rīgas pilsētas rajonu un priekšpilsētu padomju deputātu viedokļiem par šo projektu prioritāti. Interesanti, ka šo kursadarbu tā vadītājs profesors Māris Purgailis bija saglabājis un man uzdāvināja ap gadsimtu miju, piebilstot, ka bijis gan vērts šo rakstu darbu paglabāt. No šodienas viedokļa raugoties, arī pati biju pārsteigta par savu studentes gadu aso vērtējumu, kā arī to, ka 20 gadu laikā vairāki no toreiz vērtētajiem projektiem tomēr ir pabeigti, kaut arī ar ievērojamu laika nobīdi, piemēram, vēl PSRS laikos iesāktais, ilgu laiku iekonservētais Vairoga ielas satiksmes pārvads pie VEF kultūras nama, kas šobrīd saucas – Gustava Zemgala ielas pārvads.

Pirmo darba dienu LPS gan neatceros, bet es jau līdz tam biju ļoti aktīva Rīgas domes pārstāve Pašvaldību savienībā finanšu jautājumos, piedalījos LPS viedokļa formulēšanā, iebildumu paušanā, arī sanāksmēs ar valsts pārvaldes iestādēm. Vienīgās atšķirības, kas ienāca manā dzīvē līdz ar jauno amatu, bija divas – man uzradās otrs darbagalds Vecrīgas pretējā stūrī, un mans uzvārds sāka parādīties vēstules sagatavotāja rekvizītos.

Formāli jomas, ko pārraugu, ir finanses un ekonomika, taču gadu gaitā esmu bijusi iesaistīta ļoti daudzos un dažādos jautājumos, kas visai tālu no finansēm, kaut gan, finanses, protams, ir katrā jomā. Īpaši spilgti tas izpaudās krīzes gados, kad biju premjera vadītajā Reformu vadības grupā vai kad diskutējām gan ar Starptautisko Valūtas fondu, gan Eiropas Komisiju. Jomas, kas ar finansēm tieši nav saistītas, bet kuras no plašā spektra vēlētos uzsvērt – Zemesgrāmata, Valsts zemes dienesta saimniecība ar Kadastru, Adrešu reģistru, kadastrālo vērtēšanu, dzīvesvietas deklarēšana, beidzamajos gados arī valsts informāciju sistēmas. Tā kā Andris Jaunsleinis mani pierunāja papildu pienākumam – būt par LPS pārstāvi Eiropas Savienības fondu Uzraudzības komitejā, jomu skaits, kurās ik pa brīdim tieku “iemesta”, ir palielinājies. Īpašu iedziļināšanos prasīja vides joma un konkrēti – īpaši aizsargājamie biotopi.

Man nekad nav nācies skaidrot, kas ir Latvijas Pašvaldību savienība, un gandrīz vienmēr esmu jutusi, ka LPS vārds izsauc pietāti, pat tajos gadījumos, kad sarunas biedri labprātāk mūs nedzirdētu un neredzētu. Pašai visinteresantāk un arī uzjautrinošāk bijis tajās sanāksmēs vai pasākumos, kad sarunu partneri no valsts institūcijām līdz tam ar mani nav bijuši pazīstami vai arī sarunas tēma būtiski atšķīrusies no tām, kādās jomās esam sadarbojušies agrāk. Pēdējos gados gan šādu mazu prieciņu skaits ir samazinājies.

Mani ļoti aizkustinājušas Latvijas Republikas proklamēšanas svinības mūsu kolektīvā, dažubrīd pat liekot skudriņām skriet pa ķermeni. Šādi brīži ir svarīgi, jo vieno un liek atcerēties, ka mēs paši veidojam savu valsti katru dienu ar katru savu veikumu.

Lāsma Ūbele

padomniece finanšu un ekonomikas jautājumos

– Mana atbildības joma ir finanšu un ekonomikas jautājumi, pie kuriem strādāju kopā ar kolēģi Sanitu Šķilteri. Gada svarīgākie darbi ir saistīti ar pašvaldību nākamā gada budžetu, tajā skaitā Ministru kabineta un LPS vienošanās un domstarpību protokola sagatavošanu, taču kopumā piekritīgo tēmu loks ir daudz plašāks un daudzveidīgāks – sākot no specifiskiem grāmatvedības jautājumiem līdz pat konceptuāliem jautājumiem par nodokļu politiku valstī.

Latvijas Pašvaldību savienībā esmu kopš 2007. gada. Tikko savienībā biju paguvusi “apsildīt degunu”, kad 2008. gadā sākās globāla krīze finanšu tirgos un radās problēmas pasaules ekonomikā, Latvijā novembrī finanšu problēmu dēļ “sabruka” “Parex” banka, un tās glābšanai no valsts budžeta tika ieguldīts vairāk nekā miljards eiro, kas būtiski pasliktināja situāciju Latvijas ekonomikā, izraisot valsts budžeta krīzi un nepieciešamību aizņemties jau vairākus miljardus eiro no Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) un Eiropas Komisijas, galu galā Latvijā aizsākot pamatīgu ekonomisko krīzi. Krīzes gadi bija grūts un dinamisks laiks – bieža nosacījumu un situāciju maiņa, lieli strīdi ar valdību par pašvaldību budžetu, pašvaldībām aktuālu jautājumu skaidrošana un aizstāvēšana SVF un Eiropas Komisijas pārstāvjiem, pašvaldību politiķu un darbinieku informēšana par izmaiņām utt., taču tieši šajā laikā, strādājot kopā ar kolēģiem, izjutu sevi kā pilntiesīgu LPS komandas daļu. Esmu pateicīga dzīvei, ka man ir dota iespēja strādāt LPS kopā ar enerģiskiem, pozitīvi noskaņotiem un radoši domājošiem kolēģiem!

Lai arī diezgan lielu daļu mana darba laika aizņem dažādi “papīru darbi”: jāgatavo viedoklis par normatīvo aktu projektiem un ministriju iniciatīvām, jāvirza tālāk un jāpamato pašvaldību izteiktie priekšlikumi, jāorganizē LPS Finanšu un ekonomikas komitejas darbs un citi, interesantākā man tomēr šķiet tā darba daļa, kas saistīta ar cilvēkiem. Ir jākomunicē ar pašvaldību pārstāvjiem, lai uzzinātu viņu viedokli par risināmajiem jautājumiem; ar kolēģiem, ja tēma skar vairākas kompetenču jomas; ar ministriju un citu valsts iestāžu darbiniekiem, argumentējot savu viedokli par konkrētu jautājumu un mēģinot pārliecināt viņus par to. Šajā darbā joprojām mācos smalko kompromisa mākslu, lai sarunu puses ar dažādām interesēm tomēr spētu vienoties par kopīgo. Tāpat mācos iecietību pret atšķirīgu viedokli, kaut reizēm gribas uzspiest savu viedokli, jo tas taču ir vienīgais pareizais.

Īpašu paldies par atbalstu vēlos teikt saviem kolēģiem pašvaldībās! Es nevaru pārzināt visus jautājumus vissīkākajās detaļās, taču tās pārzina pašvaldību speciālisti, kuri ar konkrētiem jautājumiem nodarbojas ikdienā, līdz ar to nepieciešamības gadījumā ir iespēja saņemt konsultācijas, uzzināt viņu viedokli par vienu vai otru jautājumu. Īpaši laba sadarbība manā skatījumā ir izveidojusies ar Ventspils, Rīgas un Valmieras pilsētu pašvaldību finanšu speciālistiem, kuri arī paši aktīvi iesaistās procesos un norāda uz normatīvo aktu nepilnībām un nepieciešamajām izmaiņām. Paldies viņiem par ieguldīto darbu un atsaucību!

Ināra Dundure

padomniece izglītības, bērnu, jaunatnes un ģimenes jautājumos

– Nākamgad 4. janvārī apritēs jau četri gadi, kopš strādāju Pašvaldību savienībā. Salīdzinot ar kolēģiem, mans darba stāžs nav liels, taču notikumu šajā laikposmā bijis tik daudz, ka jūtos strādājusi daudz ilgāk. Acīmredzot darbavieta ir tāda, kur gribu strādāt, tāpēc liekas, ka viss un visi ir jau sen un labi pazīstami. 2013. gada sākumā pārraudzīju bērnu, ģimenes un jaunatnes jautājumus. Rudenī no Olgas Kokānes pārņēmu izglītības jomu. Mana iepriekšējā saikne ar izglītību bija augstskolā “Turība”, kur pati studēju un vēlāk lasīju lekcijas banku darbībā un loģistikā un šos pašus priekšmetus vadīju arī e–studiju vidē. Protams, saskare ar citiem izglītības līmeņiem man bija no pašas skolas gadiem, tad no bērnu un mazbērnu skološanās.

Uzsākot darbu izglītības jomā, uzstādīju sev mērķi būt zinošai un kompetentai, lai spētu jēgpilni pārstāvēt un aizstāvēt pašvaldību viedokli. Un ne tikai. Vēlējos pašvaldību vadītājiem un izglītības speciālistiem vēstīt arī par aktualitātēm un jaunumiem izglītības jomā. Šī joma, tāpat kā citas tautsaimniecības nozares, nepārtraukti attīstās. Jaunajā pedagoģijā līdzsvarā ir jābūt modernai mācību videi, izmantojamām tehnoloģijām, mācību saturam un metodēm.

Te lieti noderēja projekts “Lietpratīga pārvaldība un Latvijas pašvaldību veiktspējas uzlabošana” ar Norvēģijas finansējumu, izveidojot ilgtspējīgu “mācīties salīdzinot” sistēmu. Organizējot izglītības un kultūras tīkla (T4) darbu, es tuvāk iepazinu pašvaldības, savukārt pašvaldības iepazina mani. Tagad varu droši apgalvot, ka četru gadu laikā esmu izpētījusi un pārzinu visus izglītības posmus – pirmsskolas, pamatskolas, vidusskolas, ģimnāzijas, internātskolas un speciālās skolas, profesionālo un arī augstāko izglītību.

Lai kaut ko aizstāvētu, pašam jābūt ļoti zinošam. Protams, darbā allaž balstos uz pašvaldību vadītājiem, uz pašvaldību izglītības pārvalžu vadītāju domām un pieredzi. Labs palīgs ir LPS Izglītības un kultūras komiteja, ko jau daudzus gadus vada Ligita Gintere. Reizēs, kad nepieciešams plašāks politiskais skatījums, palīdz saruna ar mūsu priekšsēdi. Andra Jaunsleiņa pieredze visās jomās, ieskaitot izglītību, nav noliedzama. Viņš pārredz visu laukumu “pa pilnu perimetru”. Kā labam šahistam, katra figūra viņam ir savā vietā un spēle notiek, paredzot pat trīs gājienus uz priekšu.

Pašreizējā aktualitāte ir izglītībai veltīts konferenču cikls. Pirmā konference “Kā izvērtēt centralizēto eksāmenu nozīmi Latvijas izglītības procesos?” notika 30. novembrī. Projekta laikā tika izveidota apjomīga datubāze par centralizēto eksāmenu rezultātiem Latvijā. Tagad ir tapusi arī pēdējo divu gadu eksāmenu analīze. Konferencē diskutējām par centralizēto eksāmenu nozīmi mācību saturā, par to jēgu katra skolēna tālākā izaugsmē. Ciklā plānotas vēl trīs konferences, tās veltot visām izglītības pakāpēm līdz pat pirmsskolas izglītībai.

Esmu pateicīga liktenim, ka par manas disertācijas vadītāju kļuva Māris Pūķis. Šī sadarbība man pavēra ceļu darbam Pašvaldību savienībā. Zinātniskā darba temats saistījās ar pensiju sistēmu. Organizēju konferenci par to, kā pensiju uzkrājumus iekļaut Latvijas ekonomikā, un tās laikā iepazinos ar Andri Jaunsleini. Nākamā konference bija veltīta jautājumam, kādai būt pensiju sistēmai Latvijā. Acīmredzot mana organizatoriskā darbība, arī uzstāšanās konferencēs likās atzīstama, un saņēmu uzaicinājumu pievienoties LPS kolektīvam.

Uzskatu tā: strādājot par padomnieku, svarīgi ir pārzināt savu nozari, tomēr ne mazāk būtiska ir spēja pārstāvēt pašvaldības, runājot kā līdzīgam ar līdzīgu ar Saeimas deputātiem, Ministru kabineta locekļiem un ministriju ierēdņiem. Jāpārzina norises publiskajā pārvaldē un politikā. Man nebija īpašu grūtību tajā iekļauties, jo doktorantūrā Māris Pūķis mums lasīja lekcijas par publisko pārvaldi. Daudzi kolēģi LPS ienākuši no praktiskās pieredzes pašvaldību darbā. Man sanāca no teorētiskām zināšanām pāriet uz praktiskās puses apguvi. Grūtības sagādāja drīzāk pienākumu tehniskā daļa – dažādu dokumentu rakstīšana, kas paņem daudz laika. Labprātāk to veltītu izzināšanas darbam. Tomēr cilvēks pierod pie visa, tikai darbdienas garums reizēm jūtami ievelkas.

Četru gadu laikā esmu pabijusi daudzās pašvaldībās; visās gan vēl nē, tomēr ceru to paspēt. Parasti viesošanās saistās ar kādu aktuālu jautājumu vai konferenci. Tomēr pat darba darīšanas netraucē pamanīt to, kā pēdējos gados attīstās visas pašvaldības. Ne vien vizuālā sakārtotība un infrastruktūra, bet arī ārēji netveramais – iedzīvotāju izaugsme. Vislielākais pārsteigums līdz šim man saistās ar Ilūkstes novada apmeklējumu. Tā ir pašvaldība, ko ne pārāk bieži dzird un redz, ar visai sarežģītu atrašanās vietu starp pierobežu un Daugavpils pilsētu. Un tomēr tā spējusi atrast savu nišu. Negribētu kādu īpaši izcelt, tomēr pārsteidz Kuldīgas prasme saglabāt un izcelt vēsturisko.

Kad satieku agrākos kolēģus un stāstu viņiem par savu darbavietu, visbiežāk dzirdu frāzi: “Ā, jums tas Jaunsleinis!” LPS identificē ar Andri Jaunsleini, turklāt piebilst: “Tev gan ir paveicies!” Mūsu priekšsēdis tiešām ir cilvēks, kuru nav sabojājusi ne karjera, ne apbalvojumi. Pastāv dažādas pārvaldības formas. LPS valda demokrātija un uzticēšanās padomniekiem. Uzticība paaugstina padomnieku atbildību, un tu esi atbildīgs par lēmumiem un atzinumiem. Jāspēj tos skaidrot, un nevari vairs atsaukt kā nebijušus, turklāt atsaukties vari tikai pats uz sevi. Pašvaldību savienībā katrs darbinieks ir personība, un katrs arī jūtas novērtēts. Taisnība ir tiem, kas mūsu sabiedriskā labuma organizācijas darbību saista ar sabiedrības interešu aizstāvēšanu. Manā gadījumā katru normatīvo aktu vai grozījumu es vērtēju, ņemot vērā tā paredzamo ietekmi uz bērniem, viņu vecākiem un kopumā uz sabiedrību.

Grūtākā un sarežģītākā problēma izglītības padomnieces darbā man saistās ar pedagogu atalgojuma jauno modeli – tā ieilgušo izstrādi un nepilnībām. Joprojām to nevar uzskatīt par tādu, kas apmierina visas pašvaldības, pedagogus, skolēnus un vecākus. Otra problēma ir sabiedrībā valdošie stereotipi. Tā, piemēram, ka lauku vidusskolās izglītības līmenis ir zemāks, kaut gan izglītības līmeņi, izņemot valsts ģimnāzijas, kurās skolēni tiek uzņemti konkursa kārtībā, ir dažādi neatkarīgi no atrašanās vietas un skolas lieluma; ka internātskolām nav vietas izglītības sistēmā – izliekamies neredzam, ka daudziem bērniem pēc dažādu skolu nomaiņas internātskolās ir iespēja dzīvot un mācīties sakārtotā vidē un nebūt pazemotiem.

Manos pienākumos ietilpst arī jautājumi, kas saistās ar bērniem, jaunatni un ģimeni. Man emocionāli smagi ir tie, kas skar bērnus, piemēram, vecāku bezatbildība. Jaunatnes lietās patstāvīgi darbojas Zane Začeva.

Strādājot savienībā, man iznācis sastapt cilvēkus, ar kuriem pirms gadiem esmu darbojusies kopā kā deputāte. Satieku pašvaldību vadītājus, ar kuriem kopā risinājām problēmas iepriekšējā darbavietā. Mana saskarsme ar “VIP”? Tāds brīdis man saistās ar skolēnu dziesmu un deju svētkiem. Darbojos organizācijas komitejā un kopā ar Valsts prezidentu sveicām visus dalībniekus – tāds notikums dzīvē bieži negadās.

Izglītība ir sfēra, kam parasti budžetā tiek aptuveni puse no visiem pašvaldības līdzekļiem. Tā satrauc un interesē visus. Kopējās problēmas šķetinu ar visām pašvaldībām, un attieksme vienmēr ir ieinteresēta un atbalstoša. Taču specifiskos jautājumus, piemēram, par internātskolām, apspriežam ar tām pašvaldībām, kurām šis jautājums ir aktuāls.

Pašvaldību aktivitāti un iesaisti LPS norisēs var mērīt dažādi. Videokonferences palīdz sasniegt plašu auditoriju, lieki netērējot laiku. Lielākais skatītāju skaits – 1033 pieslēgumu – bija konferencei par pedagogu atalgojuma modeli. Turklāt šajā reizē bija arī daudz uzdoto jautājumu. Parasti skatītāju pulks ir ap simtu un vairāk, un tas liecina, ka iesaistās gandrīz visas pašvaldības.

Citu darbības sfēru pašlaik sev nevēlos. Pārmaiņas vajadzīgas tad, ja cilvēks amatā jūtas sevi izsmēlis, bet es pēc nepilniem četriem darba gadiem LPS tā nejūtos. Turklāt šobrīd problēmas spēju izprast arvien niansētāk, tāpēc jautājumus varu risināt daudz kompetentāk nekā sākumposmā.

Izglītības jomā darbam daudz deva jau minētais projekts par lietpratīgo pārvaldību; šeit rezultāts bija tiešām labs. Tā, piemēram, pašvaldības izstrādāja novada vai pilsētas izglītības attīstības stratēģiju, kas ļāva pašiem labāk novērtēt izglītības iestādes un izglītības kvalitāti savā pašvaldībā. Kaut arī oficiāli projekts “Lietpratīga pārvaldība un Latvijas pašvaldību veiktspējas uzlabošana” ir noslēdzies, izveidotā “izglītības tīkla” sanāksmes tiks turpinātas, aptverot arvien plašāku pašvaldību loku.

Domājot par LPS darbības uzlabošanu, kā pirmo rosinātu šādu priekšlikumu: kongresā būtu lietderīgi apstiprināt komiteju sastāvu. LPS komitejās svarīga ir pašvaldību politiskā pārstāvniecība, nepietiek tikai ar nozares speciālistu dalību. Tāpat nepieciešama ciešāka sadarbība ar plānošanas reģioniem, specifiskus jautājumus vispirms apspriežot reģiona līmenī, ņemot vērā, ka mums ar plānošanas reģioniem ir kopējs mērķis – pārstāvēt pašvaldību viedokli un intereses. Ar darbu komitejā vai e–pasta saraksti vien ir par maz – darbībai, risinot problēmas, jābūt stipri vērstai uz āru. Izglītības, veselības un sociālo pakalpojumu vajadzības valsts līmenī būtu efektīvāk un vieglāk risināmas, ja administratīvi teritoriālās reformas rezultātā izveidotu reģionālās (apriņķa) vēlētas pašvaldības. Bez šāda līmeņa lēmumi, arī izglītības jomā, tiek pieņemti, neņemot vērā reģionu īpatnības, kas veicina valsts depopulāciju. Manuprāt, darbs iegūtu, ja precīzāk tiktu noteikts, par kurām atbild konkrētais padomnieks un ar kurām ministrijām viņš sadarbojas, jāsalāgo ar dienestiem pašvaldībās.

Par skaistāko notikumu manā darba laikā LPS uzskatu nesenās Lāčplēša dienas svinības mūsu kolektīvā. Bija pozitīvs pārsteigums redzēt, cik erudīti ir kolēģi ne tikai darba jautājumos vien. Un svecīšu iedegšana krastmalā! Vismaz man šī diena paliks atmiņā kā emocionāli saviļņojoša. Šogad novembris bija bagāts ar skaistiem notikumiem: 16. novembrī braucām uz Liepāju, lai būtu klāt brīdī, kad mūsu priekšsēdim pasniedza Ministru kabineta balvu, savukārt 18. novembrī Atzinības krustu saņēma mana disertācijas darba vadītājs Māris Pūķis.

Par LPS kolektīva “šķērsgriezumu” esmu labās domās, jo modelis ir pietiekami vispusīgs. Sieviešu skaits gan ir nedaudz lielāks. Ja mūsu kolektīvā darbs liktu visiem augu dienu sēdēt uz vietas, varbūt “šķērsgriezumam” un dzimumu proporcijām būtu kāda nozīme. Mēs katrs darbojamies autonomi, tāpēc nelielais sieviešu pārsvars, pēc manām domām, nerada sarežģījumus. Toties mums ir lieliski jaunieši, kurus pakāpeniski iesaista katru savā jomā, palīdz viņiem augt un kļūt zinošiem. Domāju, ka Pašvaldību savienības padomniekiem nepieciešams zināms briedums. Ne vienmēr lēmumu var pieņemt, apklaušinot pašvaldību viedokli; reizēm tas jāizdara momentā, un tam nepieciešams briedums un dzīves pieredze.

Vecrīga kā LPS mītnes vieta ir brīnišķīga. Aiz loga – Valsts prezidenta pils. Tuvu – Saeima. Tepat Daugava un krastmala, kur notiek vērienīgi pasākumi. Izcila vieta! Es pat teiktu – ekskluzīva!

Ilze Rudzīte

padomniece veselības un sociālajos jautājumos

– Šogad decembrī aprit divi gadi, kopš strādāju LPS. Iepriekš strādāju divās pašvaldībās – Aizkrauklē un Skrīveros. Mana atbildības joma ir Veselības un Labklājības ministriju kompetences jautājumi.

Mans “darbaudzinātājs” bija priekšsēdis, kuru mēs ikdienā saucam par Šefu. Viņš salika “pa plauktiņiem” galvenās lietas, kā arī ar savu taktiku, jautājumu un politisko procesu pārzināšanu demonstrēja LPS darba stilu. Citādi tiku iemesta ūdenī kā kaķēns un peldēju, kā nu mācēju.

Cenšos, cik vien iespējams, apmeklēt pašvaldības, komunicēt un konsultēties ar kolēģiem visdažādākajos forumos, jo man ir svarīgi nepazaudēt saikni ar tiešo darbu, ar realitāti – neraugoties uz to, ka komunikācija prasa no manis papildu laiku, tā ir vienīgā iespēja izzināt pašvaldību viedokli un aktuālos jautājumus.

Ļoti žēl, ka, neskatoties uz argumentiem, bieži vien neizdodas politikā virzīt un panākt saprātīgas un nepieciešamas pārmaiņas. Domāju, ka tas ir viens no iemesliem pašvaldību pasivitātei LPS darbā – cilvēki cīnās, raksta, vērtē normatīvos aktus, piedalās diskusijās, bet nekas nemainās, un rokas nolaižas. Protams, aktivitāti ietekmē arī laika, finanšu un cilvēkresursi, tādēļ LPS pamatoti ļoti novērtētas diskusijas videokonferenču režīmā. Pieslēgumu skaits liecina par cilvēku interesi, un šādā veidā tiek nodrošināta informācijas apmaiņa ne tikai ar pašvaldību vadību, bet arī ar visu līmeņu speciālistiem. Ļoti augstu vērtēju šādu iespēju, tomēr nevēlos pazaudēt “aci pret aci” komunikāciju.

Ivita Peipiņa

padomniece reģionālās attīstības jautājumos

– Manā pārraudzībā jau gandrīz trīs gadus ir reģionālās attīstības jautājumi. Pirms tam (ar četru gadu pārtraukumu) desmit gadus pildīju padomnieces pienākumus izglītības, kultūras un sabiedrības integrācijas jautājumos.

Pašvaldību savienībā sāku strādāt pēc trim aizvadītajiem gadiem Pašvaldību lietu pārvaldē. Nebija viegli, jo gan kolēģi LPS, gan pašvaldību vadītāji uzskatīja, ka nezinu “drēbi”, kas daļēji bija taisnība. Tajā laikā bija ļoti spēcīgas pašvaldības, vadītāji – personības, kuri sākuši strādāt Tautas frontes laikos un pieņēma ļoti patstāvīgus un drosmīgus lēmumus. Man tas bija izaicinājums, taču patika atmosfēra un izjūta, ka vari reāli izdarīt daudzas lietas un palīdzēt. Pārnākot no valsts iestādes uz LPS, visgrūtāk man bija atkāpties no domas, ka kāds noteikti zina labāk un ir jābūt priekšrakstam, kā pašvaldībai jārīkojas.

Pirmoreiz kādu pašvaldību apmeklēju vēl Pašvaldību lietu pārvaldes laikos, kad piedalījos Limbažu rajona padomes sēdē. Tajā dienā nākamā kolēģe Sniedze Sproģe, kura tolaik bija Umurgas pagasta padomes priekšsēdētāja, klausījās Saeimas tiešraidi, jo viņu ievēlēja par Zemes komisijas locekli. Atceros, Limbažos kaut ko stāstījām par jaunajiem normatīvajiem dokumentiem un dabūjām riktīgu “vēju” no visiem pagastvečiem.

Darba gaitas mani aizvedušas uz daudzām pašvaldībām. Saskaitīt nevaru, kur visur būts, un jebkuru braucienu uztveru ar prieku un kā dāvanu. Visvairāk atmiņā iespiežas cilvēki un padarītais. Kad braucu pa Latviju ar savējiem, gandrīz par katru vietu, kam braucam cauri, man ir ko pastāstīt un atcerēties.

Par saviem galvenajiem balstiem un uzticamākajiem sadarbības partneriem, risinot man uzticētos jautājumus, uzskatu visu LPS komandu. Diemžēl ne visi pašvaldību vadītāji ir līdzīgās domās. Es gan personīgi neesmu izjutusi noraidījumu no pašvaldību vadītājiem, uzrunājot viņus, un vienmēr cienu viņu viedokli. Domāju, ka katram cilvēkam ir izvēle, kurā organizācijā un kā darboties. Ja kāds šobrīd nav aktīvs, tad acīmredzot jautājumi vai veids, kā mēs tos risinām, nav viņam saistoši.

Man ļoti patīk LPS mītnes vieta, jo šajā namā ir kas tāds, kas visiem te ļauj justies labi un brīvi, nav oficiālā “stīvuma”. Esam pašā centrā, Vecrīgā, ar savu “garšu” un atšķirīgi. Mīļākā vieta šajā namiņā man tomēr ir nevis pašreizējais kabinets, bet vecais trešajā stāvā, kurā bijām superīgs trio – Silvija Šimfa, Sniedze Sproģe un es – tik atšķirīgas, bet tajā pašā laikā tik ļoti atbalstošas un godīgas cita pret citu.

Sniedze Sproģe

padomniece lauku attīstības jautājumos

– Latvijas Pašvaldību savienībā esmu “sena”, jo strādāt sāku 1998. gada 16. janvārī. Manā rūpju lokā ietilpst lauku attīstība, atkritumu apsaimniekošana, izpilddirektoru darba koordinēšana, jaucos zemes reformas un zemes pārvaldības jautājumos un šo to zinu par vēlēšanu organizēšanu un norisi.

Biju LPS “iekšā” jau kopš dibināšanas kongresa sagatavošanas darbiem, saietiem, diskusijām Latvijas Tautas frontē. Strādāju Umurgas pagastā par priekšsēdētāju un no Limbažu rajona kopā ar Ainažu priekšsēdētāju Liliju Tauriņu, kas jau bija iestājusies Pilsētu savienībā un aktīvi tajā darbojās, bijām organizatoru (iniciatīvas) grupā. Pēc dibināšanas kongresa jau kā pilntiesīga LPS dalībniece ienācu patstāvīgajā darbā viegli un turpināju iesākto sarunās ar Zemkopības ministriju. Tas bija neplānoti. Pēc ilgi apsvērtā lēmuma nekandidēt 1997. gada marta vēlēšanās biju pārliecināta, ka nodarbošanos mainīšu pilnīgi. Taču sanāca tā, ka man bija lemts palikt pašvaldību darbā, un tūlīt varēšu atzīmēt pilngadību LPS! Pieredze pašvaldības vadībā tālajos deviņdesmitajos ir neatsverama skola. Neliekuļojot varu teikt, ka pagasta vadītājas laikā regulārās diskusijas ar kolēģiem, klātbūšana Pašvaldību savienībā, savstarpējie kontakti ar ministriju un arī ar Ministru padomes (MP) darbiniekiem (pašvaldību vadītāja apliecība tolaik bija caurlaide MP, neviens jau bez vajadzības uz šo ēku neplēsās!), regulārās sēdes pie Ministru prezidenta, projektu semināri un mācības (daudz diskutējām ar zinātniekiem un ekspertiem) bija īsta doktorantūra un neatsverams palīgs ikdienas darbā pagastā. Tāpēc uzsākt darbu LPS bija krietni vieglāk, jo faktiski pamatlietas zināju ļoti labi.

Grūti? 90. gadu sākums pagastā bija ļoti smags, kā visur, taču reizē ļoti skaists laiks manā dzīvē. Jaunības laiks! Centos būt laba mamma un ģimenes pavarda turētāja, biju pieradusi būt sabiedriski aktīva, bet reizē ļoti daudz strādāju, jo citādi nevarēja. Ģimene bija pamatstimuls, kuras dēļ radās milzu enerģija veidot citādu vidi, būvēt jaunu valsti. Mūsu ģimenēm bija arī pazīstama rūgtā padomju varas garša. Uz jautājumu par darbaudzinātājiem pirmie prātā nāk tie, kas man kā jaunai speciālistei neticēja, lika sprunguļus, tomēr tie norūdīja visātrāk, visveiksmīgāk uzjundīja manī spītu un vēlmi izdarīt! Vārdā nesaukšu šos iepriekšminētos, taču noteikti pieminēšu savus Limbažu rajona kolēģus, ar kuriem kopā bijām stiprs un vienots spēks. Noteikti jāpiemin Armands Krāģis ar savu stratēģa domāšanu un spēju vienot. Pašvaldību darba iesākumos Limbažu rajona izpildkomitejā mani labākie darbaudzinātāji noteikti bija ilggadējā Salacgrīvas pašvaldības sekretāre Zigrīda Ozoliņa, rajona izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieks Uldis Sisenis, kurš mani ievilka šajā pašvaldību darbā, sekretāre Ilga Andersone, un spēks bija mūsu “orgdaļas trīsvienība”! Pagastā vispār viss turējās uz kopīgu darbu un uzticēšanos, nežēlojot arī vakara stundas un brīvdienas. Manas sekretāres Skaidrīte un Lolita bija ar milzīgām darba spējām un atdevi, tāpat visi pārējie kolēģi zemes komisijā, grāmatveži, iestāžu vadība, ikviens. Citādi nevarēja. “Garāmgājēji” ātri atkrita. Ļoti laba sadarbība man izveidojās ar Edvīnu Vanagu, no kura ļoti daudz esmu mācījusies, Andra Jaunsleiņa stingrā nostāja darba lietās, labā humora deva un viņa stratēģa un taktiķa spējas – tik’ mācīties un mācīties... Daudz mācījos no LPS erudītās kolēģes Ligitas Začestas. Fantastiskie kolēģi – pagastveči (visus nevar nosaukt, bet paši jau zina!), zinošie un interesantie kolēģi un priekšnieki Centrālajā zemes un Centrālajā vēlēšanu komisijā, tagad mani darbīgie un īpašie kolēģi – izpilddirektori! Ikviens kolēģis Pašvaldību savienībā ir dzīves Skolotājs! Man (kā mežsarga meitai) īpaši ļaudis ir ar mežu saistītie. Nozarē ir tik daudz spēcīgu dzimtu, viedu vīru un sievu, no kuriem smelties spēku un gudrības! Esmu pateicīga un laimīga, ka esmu tik bagāta, jo ik dienu varu mācīties no lieliskajiem līdzcilvēkiem. Labajās dienās dvēseli bagātinu, smagajās dienās prātu norūdu!

Viss iepriekš rakstītais liecina, ka visu dzīvi esmu darbojusies “vienā nometnē”. “Nometnes” neesmu mainījusi, bet dzīvi gan kardināli samainīju pati un līdz ar mani – mani tuvākie – mana ģimene. Tas nebija viegli!

Pirmo reizi pašvaldību vis neapmeklēju, strādājot LPS, bet vēl senāk, kad izpildkomitejā Vaidavā iegāju kā jaunā vēlētāja. Īsti nekādas intereses par to, ko dara šajās iestādēs, nebija ne tad, ne vēlāk, kad kļuvu par Umurgas TDP deputāti. Visu apjaust un mācīties sāku tikai, kļūstot par rajona izpildkomitejas Organizatoriskās nodaļas vadītāju. Uzdotais jautājums gan bija domāts par pašvaldību apmeklējumu no LPS. Tas jau bija ierasti, bez bažām, jo braucu kā kolēģe pie kolēģiem. Diemžēl neatceros, kura bija pirmā, taču zinu, ka tā bija diskusija kopā ar Šefu un Māri Pūķi kādā Latgales, manuprāt, Preiļu rajona padomē. Man bija jāatbild uz diviem jautājumiem par zemes reformas lietām.

Man ir tā laime, ka šo gadu laikā esmu bijusi pilnīgi visos pagastos un pilsētās. Sākumā krāsoju karti, lai saprastu, kur vēl manā ģeogrāfiskajā biogrāfijā atrodami “baltie plankumi”. Vēl Pagastu apvienības “ziedu laikos” aizkrāsoju pēdējo apmeklēto pagastu. Un ar lielu interesi turpinu braukāt un iepazīt Latviju gan darba lietās, gan atpūšoties.

Tā kā daudzās pašvaldībās atgriežos arvien no jauna, varu apgalvot, ka pārsteigt spēj katra no tām, jo visām ir interesanti projekti, būves, lietas, vietas un galvenais – entuziasma pilni cilvēki ar radošām idejām. Pēdējais novads, kur 4. oktobrī ciemojāmies ar izpilddirektoriem, bija Valkas novads, tādēļ šoreiz par to. Kaut gan Valkā esmu regulāri, ļoti priecājos par augstas raudzes uzņēmumiem, ko skatījām, par īpaši veidojamo dzīvi vienā pilsētā, bet divās valstīs. Tūlīt 2016. gada noslēguma sapulcē būsim pavisam atšķirīgā novadā – Salaspilī, kur dzīve rit ne vieglāk, ne grūtāk, bet stipri atšķirīgāk gan! Tā ir liela priekšrocība – redzēt un sajust, kā patiesi novados un pilsētās dzīvo un kā ļaudis tur jūtas. Tas atvieglo ikdienas darbu un uztur pareizo adrenalīna līmeni strīdos ar ierēdņiem.

Skaidrot sarunu biedram to, kas ir LPS, nav nācies. Laikam tiekos ar tiem, kas jau sen apraduši ar to, ka pārstāvu Pašvaldību savienību. Īpaši gandarījuma mirkļi ir tad, kad uzslavē ne tik bieži satikti, pat sveši cilvēki un izsaka atzinību par pašvaldību darba specifikas skaidrošanu un stingras “līnijas turēšanu” pašvaldību labā, lai arī auditorijā esi mazākumā vai pat bijis vientuļš savā nostājā...

Aizvadīto gadu spilgtākie atmiņu zibšņi tomēr saistās ne ar ikdienas darbu, jo aizņemtībā mēs bieži skrienam cits citam garām, pirmdienu plānošanās padalāmies ar viedokļiem un informāciju. Īpaši ir svētku mirkļi, kad jūtam īsto kolektīva garu! Kolektīvie attīstības semināri, piemēram, Alūksnes pusē, arī seminārs Rēzeknes novadā, kurp devāmies ar vilcienu. Neaizmirstama ir nesen aizvadītā Lāčplēša diena, kas LPS bija īpaša... Novembris mūsu kolektīvam bija ļoti īpašs, jo esam lepni par lielo, bet sen pelnīto atzinību pašvaldību darbam – divi augsti apbalvojumi mūsu izcilajiem kolēģiem – LPS priekšsēdim Andrim Jaunsleinim un vecākajam padomniekam Mārim Pūķim, arī mūsu ilggadējai kolēģei Daugavpils novada izpilddirektorei Vandai Kezikai. Es ļoti lepojos, ka novērtēts senākais pašvaldību uzņēmums atkritumu apsaimniekošanā ZAAO un tā vienīgais šefs Aivars Sirmais. Grūti, manuprāt, mums ir tajās dienās, ja runā skaidri saprotamas lietas, bet deputāti komisijā it kā saprot, tomēr nobalso pilnīgi citādi, un pēc kāda laika par to pašu balso, kā ieteici jau iepriekš. Nav tad gandarījuma izjūtas, bet ir mieles par nesaprātīgu laika tērēšanu.

Atsaucot atmiņā sastaptos cilvēkus, pirmais, kas noteikti nāk prātā, ir fantastiskie lauku ļaudis ar gudru un sirsnīgi patiesu acu skatu, kurus sastapu konkursā “Sakoptākais Latvijas pagasts”. Katram varēja piešķirt “pagasta odziņas” statusu! Cik interesanti dažādi cilvēki darbojās gan vērtēšanas komisijās, gan organizatoru grupā kopā! Tāpat arī tagad esam īpaši dažāda komisija, “Latviskā mantojuma zīmes” pretendentus meklējot. Varam smelties cits cita pieredzē. Un kur vēl paši viedie zīmju ieguvēji! Klausies viņu gudrajās un patiesajās atziņās un mācies saprast galveno dzīvē! Ar ļoti daudziem interesantiem un gudriem cilvēkiem šajos garajos gados ir nācies sastapties, tā ir LIELA DĀVANA! Turpinu no viņiem smelties un smelties.

Pašvaldību savienība un tās biedri, manuprāt, stipri varam būt tikai kā komanda! Cits citu atbalstot, “uzlādējot” un stiprinot, no tā visvairāk iegūst arī pašvaldības, ja mēs nojaušam no pusvārda pašvaldību vairākuma vajadzības un spējam neieslīgt sīkumos, bet noturēt kopā ar politiķiem LIELĀS LIETAS! Pretstatot, neatbalstot un grupējoties, mēs diemžēl saskaldām sevi. Un kam tas ir izdevīgi – mēs zinām!

Tādi LPS biedri, kas liekas klusāki un nomaļus stāv, ir bijuši vienmēr, bet reizēm izrādās, ka tieši viņi ir lielāki LPS patrioti nekā skaļie un tie, kas visur ir klāt... Svarīgākais – kopīgās lietas prast visiem kopā noturēt!

Par mana “lauciņa” nomaiņu pret citu. Laikam tādēļ tik ilgi esmu varējusi strādāt Pašvaldību savienībā, ka vienmēr ir bijis jārisina problēmas daudzās un dažādās jomās. Nākušas klāt jaunas, citas samazinājušas nozīmi. Darbs spraigs, un no rīta bieži nezini, kur tevi “iemetīs”. Vienmēr apkārt ir bijis daudz domubiedru, kas strīdas par lietu, ne viens pret otru! Allaž esmu gatava pārmaiņām, ja tas kolektīvā nepieciešams.

Kolektīva “šķērsgriezums” nav slikts, taču priecātos atkal par jauniem, azartiskiem, zinošiem un strādātgribošiem jauniešiem, kas papildinātu mūsu foršo jauniešu pulciņu! Tas palīdz uzturēt labā formā arī mūs – vecos.

LPS nams Vecrīgā man patīk. Te viss gadiem ierasts un ir daudz labāk nekā Vecpilsētas ielas mazā istabiņa LPS sākumā, kas, protams, bija pirmā un tādēļ nozīmīga. LPS mājā man nav mīļas vietas, bet ir ierastas – mūsu kabinets, protams. Arī apspriežu telpas un zālīte, kur viss tik pierasts. Reizēm pietrūkst tāda maza jauka “kabūzīša”, kur nolīst, kad vajag apspriesties divatā, trijatā, iemalkojot tēju.

Noteikti gribu mums visiem novēlēt skaidru saprātu pirmsvēlēšanu un pēcvēlēšanu laikā. Atcerēsimies, ka turpināsim strādāt pašvaldību labā kopā ar tiem, ko ievēlēs! Turēsim godā sava karoga un pašvaldību cunftes godu vēl daudzus gadu simta ceturkšņus! Darīsim viegli smagās lietas, lai skauģiem liekas, ka tās pašas notiek!

Jānis Piešiņš

padomnieks reģionālās attīstības jautājumos

– Pirmais nestandarta Atlantijas šķērsotājs izvēlējās devīzi “Vecums nav šķērslis!”. Vienreiz, atgriežoties no atvaļinājuma, man ministrijā, kurā strādāju, paziņoja: “Jūs esat pārsniedzis Valsts reformu ministrijas noteikto vecuma cenzu, mēs jūs varam atbrīvot bez brīdinājuma.” Kad to izstāstīju Ligitai Začestai, momentā sekoja: “Nāc pie mums!” Tā es te 1995. gadā ietiku un vienlaikus tiku pie sava darbaudzinātāja – par to viņai paldies!

Savu profila apzīmējumu pārņēmu no ministrijas – padomnieks reģionālās attīstības jautājumos. Kas tā tāda “reģionālā attīstība”, nekur tā īsti nav formulēts, un, loģiski, tur ietilpina gan pašvaldību reformu, gan daudz ko citu, kaut ko no būvniecības, no vides un dabas aizsardzības un vēl, un vēl. Tas, protams, dzīvi padara interesantāku, dažkārt liek skaidrot, kas tā LPS, taču, protams, ne jau pašvaldībām.

Pašvaldības ir dažādas, un tas ir gan pluss iedzīvotājiem (precīzāk var piemēroties situācijai), gan mīnuss valsts pārvaldei (neder vienveidīga pieeja). Taču daudz nopietnāk ir tas, ka ministrijas ir vienādas tajā ziņā, ka katru no tām interesē tikai sava joma, bet ne attīstība kopumā. Vēl vairāk – valsts pārvalde bieži darbojas bez cēloņu analīzes. Mūsu cerība – Māris Pūķis ar virsplāna palīgiem.

Savukārt mērķtiecību nodrošina Andris Jaunsleinis – gan virzot reālas attīstības virzienā, gan efektizējot pašu darbu. Vēl tagad atceros, ka Valsts kanceleja nāca uz LPS paskatīties, kā var iztikt bez papīra vēstulēm ar pastmarkām, jo valstī citur tā vēl nebija.

Ne mazāk svarīgi ir strādāt jaukā kompānijā, un te tāda ir, sākot no pirmā stāva līdz augšējam, turklāt ļoti bieži pat pa pāriem – divas Olgas, Guntas, Andras, Zanes, Andri un Jāņi, bet arī “vieninieki” spoži, man prieks sadarboties ar Sniedzi, Ivitu, Aino, Vinetu un pārējiem.

Un kā aizmirst savulaik spožos pagastu pārvaldniekus! Līvija Plavinska “reformējās” bez ministriju (politiķu) ziņas – ar visu Nautrēnu pagastu pārgāja citā rajonā. Gulbenes Nikolajs Stepanovs pareizi novērtēja rajonu nozīmi, reformas gaitā to faktiski saglabāja, gan ar citu nosaukumu. Aivars Lembergs man iemācīja, ka pašvaldības LPS nav biedri, bet ir dalībnieki. Bet tie ir tikai daži piemēri, vēsturē to ir vairāk.

Un vēl mums ir sava māja – gan sava izdevība, gan aprobežojums. Varam būt lepni – pat mūsu kaimiņam Valsts prezidentam ir gan pils, bet arī kaimiņš tajā. Un arī otrs ievērojamais kaimiņš, Saeima, ir sliktākā stāvoklī – izmētāts pa piecām ēkām. Bet mums viss pa rokai, pat savs pagrabiņš. Un ēkai ir arī savi noslēpumi, bet par tiem citureiz.

Jauku gada nogali un veiksmi tālākajā!

Gunta Lukstiņa

padomniece vides jautājumos

– Latvijas Pašvaldību savienībā strādāju kopš 2004. gada pavasara, tātad darba stāžs LPS ir jau 12 gadi. Oficiāli esmu padomniece vides jautājumos un Latvijas Piekrastes pašvaldību apvienības (LPPA) sekretāre, tomēr man iznāk piedalīties arī Eiropas Savienības urbāno/pilsētvides attīstības politiku veidošanas un teritorijas attīstības plānošanas jautājumu risināšanā.

LPS nokļuvu no Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas, taču gribu uzsvērt savu darbu pašvaldībā. Pirms darba gaitām ministrijā un pirms vēl kāda laika Rīgas plānošanas reģionā vairākus gadus 90. gadu sākumā strādāju Jūrmalas pilsētas domē. Un šai darba pieredzei pašvaldībā un “pašvaldības gēnam” sevī noteikti ir ļoti, ļoti būtiska nozīme darbā Pašvaldību savienībā.

Šo LPS darba gadu laikā man ir bijusi iespēja vērot pašvaldību attīstību. Esmu ļoti gandarīta par visu to labo, kas paveikts, uzcelts, atjaunots, sakārtots pēdējās desmitgadēs. Manuprāt, īpaši pēdējie gadi raksturīgi ar to, ka pašvaldībām ir bijusi iespēja vairāk laika veltīt gan publiskās infrastruktūras attīstībai, gan apkārtējās vides sakopšanai. Tam pierādījums ir arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas organizētā Eiropas Ainavu balva, kurā piedalās arvien vairāk pašvaldību.

Manā pārziņā ir daudzie vides jomas “sami” jeb ES fondu stratēģiskās attīstības mērķi. Viens no tiem ir “piekrastes sams” – SAM 5.5.1. “Dabas un kultūras mantojums”. Tas prasīja lielas pūles, taču, pateicoties visu ieinteresēto pušu sadarbībai, rezultāti būs un nākamā gada laikā gandrīz visas piekrastes pašvaldības varēs gatavot projekta pieteikumus dabas un kultūras mantojuma saglabāšanai un tam nepieciešamās infrastruktūras attīstībai.

Tāpat ar gandarījumu varu atzīmēt, ka šogad tieši pirms valsts svētkiem 17. novembrī Ministru kabinets pieņēma Piekrastes publiskās infrastruktūras tematisko plānojumu − pirmo nacionāla līmeņa tematisko plānojumu valstī.

Ar labiem vārdiem gribu atzīmēt visas piekrastes pašvaldības, jo ik gadu, rīkojot LPPA gada sapulci, katrā no tām man bija fantastiska iespēja iepazīties ar pašvaldību sasniegto. Pierādījums labajiem darbiem piekrastes attīstībā un pludmales labiekārtošanā bija redzams arī šāgada LPPA sanāksmē Grobiņā – Liepājas, Pāvilostas, Rojas, Jūrmalas un Saulkrastu pašvaldību sniegtajās prezentācijās un, protams, skatot un vērtējot pašā Grobiņā izdarīto.

No iekšzemes pašvaldībām negribu kādu īpaši izcelt, tad labi vārdi būtu jāvelta visām par paveikto, bet tomēr – tā kā manas brīvdienu mājas atrodas Madonas novadā, tad iznāk biežāk būt Madonā, un šovasar Madona “spīdēja”, bija tik sakopta un skaista. Prieks par to!

Esmu pateicīga, ka, strādājot LPS, man ir bijusi iespēja sastapt “sirds un dvēseles” cilvēkus no pašvaldībām, tāpat ļoti jaukus un atsaucīgus partnerus no valsts institūcijām un labus kolēģus. Paldies visiem!

Aino Salmiņš

padomnieks tehnisko problēmu jautājumos

– Nu jau 14 gadus novecoju kopā ar saviem kolēģiem Mazajā Pils ielā 1. Pēc 12 gadiem Cēsu domē, kur biju gan Cēsu pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks, pēc tam izpilddirektors, pāriet LPS draudzīgajā kolektīvā nemaz nebija grūti, vēl jo vairāk tāpēc, ka puse no Tehnisko problēmu komitejas locekļiem mani jau pazina. Pirmā darba diena sakrita ar manu dzimšanas dienu, laikam taču liktenis...

Mans lielākais darbaudzinātājs ir pieredze, bet galvenie balsti un uzticamākie sadarbības partneri – pašvaldības. Strādājot izveidojies noteikts pašvaldību “kontingents”, ar kurām konsultējos, turklāt katrā nozarē ar citām pašvaldībām.

Manā pārziņā ir jautājumi, kas ietilpst Satiksmes, Ekonomikas, Aizsardzības un Iekšlietu ministriju kompetencē, dažkārt eju palīgā arī kolēģēm jautājumos, ko mēģina risināt VARAM, piemēram, komunālo jautājumu sadaļā (Ūdenssaimniecības likums un ar to saistītie normatīvie akti, atskurbtuvju problemātika utt.). Sevišķi man imponē tas, ka ministrija, kas atbild par reģionālo politiku, risina atskurbtuvju problemātiku – iespējams, ka teritoriju attīstības indeksi ir tieši jāsaista ar konkrēto atskurbtuvju skaitu, kas zina.

Neesmu skaitījis, cik atskurbtuves un pašvaldības pa šo laiku esmu apmeklējis, visās noteikti neesmu vēl pabijis. Negribu izcelt nevienu, jo katra pašvaldība ir unikāla. Tās ir kā mazas vai lielas demokrātijas saliņas mūsu valstī, vērtība, ko atkarojām Tautas frontes laikos. Tāpēc man allaž patīk satikties un parunāties ar Cēsu pirmo deputātu tautfrontisko iesaukumu. Cik gan jauni un naivi tad bijām, taču brīvību atkarojām! Varu pateikties liktenim, ka biju tur klāt.

Vērtējot tagadējo pašvaldību deputātu un darbinieku aktivitāti un iesaisti LPS dzīvē, uzskatu, ka neko nevajag rosināt, mudināt, aicināt vai skubināt. Ir jāprot radīt interesi! Politiķiem arvien vairāk saistošākas kļūst politisko partiju intereses, kādēļ viņus pelt, jo savas pašvaldības interešu vārdā politika ir dažāda. Skumji, ka LPS tiek mēģināts šķelt un dalīt, kas, iespējams, ir daudzu politisko partiju virsmērķis.

Mums visiem ir jāmainās, jo valsts sektorā birokrātija turpina attīstīties, normatīvisms un kontrolējošo institūciju ietekme ievērojami pieaug. Pašvaldībās ienāk jauna paaudze ar citu domāšanu un citu pasaules uztveri, mums, vecajiem, jātur līdzi. Liekas, ka arī komiteju sēdes jāveido atraktīvāk, jāreaģē operatīvāk un mērķtiecīgāk. Augstākajos forumos – LPS kongresos mēs izvirzām augstus mērķus, izstrādājam kvalitatīvas rezolūcijas, taču jebkura lieliska ideja sabrūk, ja nepasakām, kā to izdarīt. Lai kā mūsu oponentiem negribētos, joprojām esam stipri, tādēļ mums visiem ir saistošs 26. kongresa moto “Rīt – stiprāki nekā šodien”.

Pašvaldību spēks ir atšķirībā, tās nekad nebūs tikai pakalpojumu centri kā “RIMI”, “BETA” vai “Maxima”, jo tajās ir dažādi cilvēki, intereses un vērtības. Ar pārliecību varu teikt, ka izaugsme vērojama visās pašvaldībās. Mani tikai biedē, ka cilvēki joprojām izbrauc.

Vai es pats būtu gatavs kam radikāli jaunam savā dzīvē, teiksim, mainīt pārraugāmo sfēru? Protams, ir patīkami, ka man uzticas un izmanto manu pieredzi, taču reizēm pārlieku lielais universālisms ietekmē kvalitāti. Tomēr liekas, ka “spēles laukumu” vēl pārredzu pietiekami un neizjūtu vēlmi to mainīt.

Es patiesi lepojos, ka Ministra kabineta balvu par mūža ieguldījumu pašvaldību demokrātijas attīstībā saņēma Andris Jaunsleinis. Vienīgi jūtos nedaudz vīlies – pirms apbalvojuma saņemšanas Šefs teica, ka apbalvojumu pelnījis viss kolektīvs. Ja reiz tā, ņēmu un aizbraucu līdzi uz balvas pasniegšanas ceremoniju Liepājā, taču man neko citu, izņemot vakariņas, neiedeva – skumji.

Tāpat priecājos arī par mūsu ideju ģeneratoru “doktoru Māri Pūķi”, kurš valsts svētkos saņēma Atzinības krustu. Ikdienas komunikācija ar Māri liek domāt nestandartā, līdz ar to cilvēkiem, kuri ir viņa ikdienā, mazāks risks pāriet uz kvadrātveidīgu, standartizētu domāšanu. “Pūķisms” saprātīgās devās ir veselīgs un dzīvībai nav bīstams.

Andris Akermanis

padomnieks enerģētikas jautājumos

– Latvijas Pašvaldību savienībā strādāju kopš 2014. gada, un mana galvenā pārraudzības joma ir enerģētika un palaikam arī citi tehniski un komunālie jautājumi. Paralēli kā eksperts/izpildītājs esmu iesaistīts divos ES projektos: “CITYnvest” – par ēku renovāciju un “Baltic Integrid – ‘offshore’ vēju parku attīstības iespējas Baltijas jūrā”.

Pašvaldību savienībā nokļuvu no Latvijas Siltumuzņēmumu asociācijas (LSUA), taču pašvaldībā pastāvīgi esmu strādājis no 1990. līdz 1994. gadam. Sākumā biju Rīgas Zemgales priekšpilsētas TDP, vēlāk – valdes priekšsēdētāja vietnieks, gāju cauri visām Rīgas pašvaldības cīniņu un struktūras peripetijām, biju arī Rīgas domnieks. Daudzo tikšanos un sēžu galvenā pamattēma bija ķīviņi par budžeta pārdali starp pilsētu un rajoniem (priekšpilsētām). Īpaši atmiņā palicis Zemgales priekšpilsētas pašvaldības deputātu balsojums par atdalīšanos no Rīgas pilsētas un atsevišķas pilsētas izveidi kopā ar Kurzemes rajonu (jo Pārdaugavai principā bija atsevišķai pilsētai nepieciešamais – atsevišķa teritorija, budžeti, nesaistīta infrastruktūra u.c.). Tad gan pilsētas galva Andris Teikmanis ārdījās, taču Zemgales priekšpilsētas deputāti arī ietiepās un negribēja lēmumu tik vienkārši atcelt.

Tālaika pašvaldības darba pieredze ir nenovērtējama. Toreiz Zemgales priekšpilsētas pašvaldībā tiešām bija grūti darbi, nemaz nerunājot par cīniņiem ar interfronti un vēlāk – barikāžu aizsardzības organizēšana. No toreizējā darba pašvaldībā man daudz kas ir skaidrs par pašvaldībām. Piedalījos arī LPS dibināšanas kongresā. Tad jau darbaudzinātāju nebija, cīnījāmies paši, kā mācējām.

Pāreja darbā LPS man galīgi nelikās grūta. Dažiem kolēģiem, uzsākot darbu Pašvaldību savienībā, nācies kardināli mainīt dzīvi un nonākt “pretējā nometnē”. Man kardināli neko nevajadzēja mainīt, arī pašvaldību darbs un procedūras bija pazīstamas, bet par “pretējo nometni” daļēji ir taisnība – iepriekš LSUA mans tiešais darbs bija siltumuzņēmumu interešu lobēšana, tagad jālobē to īpašnieku – pašvaldību intereses. Taču tur ir daudz kopīga.

LPS man ir divi darbaudzinātāji – Aino Salmiņš mani darbaudzina par praktiskajiem LPS darba jautājumiem (enerģētiku un citiem) un Māris Pūķis – par pašvaldību un valsts ideoloģiskajiem un vispār – plašāka skatījuma jautājumiem (kurp iet un kur jāiet pašvaldībām un valstij). Ar LPS “idejisko tēvu” Māri Pūķi esam kopā daudz strādājuši jau iepriekš – viņš Kurzemes rajonā, es – Zemgales priekšpilsētas pašvaldībā, risinot pašvaldību jautājumus.

Ar tagadējām pašvaldībām vairāk sanācis tikties saistībā ar siltumuzņēmumiem – esmu organizējis “siltumnieku” izbraukumus uz visiem lielākajiem siltuma uzņēmumiem, un tikšanās reizēs bieži piedalījusies arī pašvaldības vadība. Pilsētu un novadu izaugsmi es profesionāli vērtēju caur siltumapgādes prizmu, un lielākā siltumapgādes izaugsme man liekas Liepājā, Rīgā, Ventspilī, Jelgavā u.c. Apciemojot siltumuzņēmumus un arī pilsētas, ir gandarījums, ka siltumnieku (un arī LSUA) darbs nav bijis veltīgs.

Stādoties priekšā kā LPS pārstāvim, man nav nācies skaidrot, kas ir Pašvaldību savienība, LPS pazīst. Parasti vecie kolēģi satiekoties uzdod jautājumu, ko tieši es patlaban daru savienībā, un viņu attieksme nav mainījusies. Saiknes ar vecajiem draugiem un paziņām cenšos saglabāt, arī ilggadējo LSUA prezidentu Leonu Žutautu no Saldus, Barikāžu fonda vadītāju Renāru Zaļo, “Latvenergo” ilggadējo “seju” Ilmāru Stukli un citiem. Par saviem tagadējiem galvenajiem balstiem un uzticamākajiem sadarbības partneriem, risinot man uzticētos jautājumus, uzskatu reģionālās enerģētikas aģentūras, arī vairākus Ekonomikas ministrijas departamentus.

Kā skaidroju to, ka ne visas pašvaldības aktīvi līdzdarbojas LPS norisēs? Domāju, ka visa pamatā ir pašu cilvēku redzesloka plašums un vēlme ietekmēt procesus valstī un pašvaldībās. Tādēļ daļa līdzdarbojas, daļa – ne.

Vai es būtu gatavs mainīt pārraugāmo jomu? Atbilde vienkārša: ja būtu jāmaina – mainītu. Savā dzīvē jau esmu mainījis sava darba sfēras – sākumā bija zinātne, bet diemžēl gandrīz reizē ar ķīmijas doktora disertācijas aizstāvēšanu atnāca Atmoda un sanāca pāriet uz pašvaldības darba sfēru. Pēc pašvaldības perioda atradu nodarbošanos enerģētikā (20 gadi siltumapgādē). Mana pieredze vairāk saistīta ar saimniecisko (komunālo, enerģētikas) sfēru, kas man liktos saistošākā.

LPS kolektīvā starp jaunajiem un pieredzējušajiem kolēģiem ir vēlamā proporcija, bet starp sievietēm un vīriešiem – nav, jo daiļais dzimums smagi dominē. Es ļoti cienu erudīciju gan vīriešos, gan sievietēs, un ar to šeit viss kārtībā, tomēr jāatzīst, ka LPS kolektīvs ir sieviešu kolektīvs, kurā vīriešu daļa ir par mazu. Veiksmīgai dzīvei tomēr jābūt Jiņ un Jan līdzsvaram.

Andra Feldmane

padomniece uzņēmējdarbības jautājumos

– Pašvaldību savienībā strādāju trīsarpus gadus. Pārraugu uzņēmējdarbības jomu, kas ietver ļoti daudzus aspektus – nodokļus, komercdarbības atbalstu, struktūrfondus, grantu programmas, iepirkumus un tamlīdzīgi. Esmu priecīga, ka ir izdevies ne tikai izveidot uzņēmējdarbības atbalsta tīklu, bet arī iesaistīt tajā gandrīz visas pašvaldības. Līdz tam LPS nebija uzņēmējdarbības padomnieka, un domāju, ka Pašvaldību savienībai varēju būt īpaši noderīga, kad sākās Eiropas Savienības struktūrfondu un Kohēzijas fonda programmu izveide un notika kritēriju saskaņošana Uzraudzības komitejā, jo tieši šajā procesā noderēja mana līdzšinējā darba pieredze.

Pats grūtākais, uzsākot darbu LPS, bija nepieciešamība “ielēkt” visai smagos un sarežģītos politikas un struktūrfondu jautājumos. Tā, piemēram, mēs vēlējāmies, lai Ekonomikas ministrija (EM), izstrādājot finansējumu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVI), vairāk akcentē, ka “rūpniecības segments” ir specifisks segments un tajā būtu nepieciešama komunikācija ar finanšu pakalpojuma sniedzējiem, lai nodrošinātu ražošanas un apstrādes rūpniecības uzņēmumu spēju piesaistīt piemērotāko finansējumu no piemērotiem finanšu avotiem. Kopā ar padomnieci Sanitu Šķilteri mēs aicinājām gan EM, gan ES fondu uzraudzības komitejās apzināties, ka Latvijā riska kapitāla tirgus nav attīstīts un riska kapitāla instrumenta būtība ir stimulēt investīcijas inovatīvos straujas izaugsmes MVU, tad “rūpniecības segments” nav riska kapitāla segments, un ka mums vajadzīgi mūsu ekonomikai pareizi stimuli. No savas puses piedāvājām risinājumu un pasākumus, kas būtu vērsti uz īpaša atbalsta instrumenta – rūpniecības atbalsta fonda – izveidi, jo tas paaugstinātu potenciālu finansēt grūtāk izvērtējamus projektus un uzņēmumus. Tāpat šo instrumentu būtu nepieciešams sasaistīt ar konkrētām prioritārām valsts līmenī attīstāmām nozarēm un reģionālo attīstību. Diemžēl LPS viedoklis ne vienmēr sakrīt ar politiķu iecerēm.

Nokļuvu visai neierastā situācijā – nule esi ienākusi LPS, bet daudzos jautājumos nākas būt konfrontācijā ministrijām, Saeimas komisijām, arī dažādām institūcijām. Lai spētu diskutēt un iebilst, sākumā vajadzēja ļoti gatavoties. Tagad ir vieglāk, jo uzkrāta pieredze un galvenais – apzinies, ka drošāk, ja ideju vari labi iesaiņot un piedāvāt kādam no deputātiem.

Ar pašvaldībām esmu saistīta jau kopš 1997. gada, strādājot par finansisti Pasaules Bankas (PB) izveidotā Pašvaldību kreditēšanas fonda pilotprojektā. Vēlāk iegūtās zināšanas PB pilotprojektā izmantoju darbā ar Ziemeļu investīciju bankas un Eiropas Investīciju bankas kredītlīnijām. Visās šajās starptautiskajās institūcijās līdzekļi bija paredzēti pašvaldību infrastruktūrai – galvenokārt vides un siltumapgādes attīstībai. Tie bija ļoti izdevīgi aizdevumi – tolaik Valsts kases aizdevumiem kredītlikme bija virs 10%, bet, piemēram, Ziemeļu investīciju bankai – tikai no viena līdz diviem procentiem. Tomēr šiem aizdevumiem bija nepieciešams izpildīt noteiktus kritērijus un izstrādāt finanšu aprēķinus ar IRR un NPV (agrāk par izdevumu un ieguvumu analīzi nerunāja). Tā bija mana darbības sfēra, tāpēc strādāju ar pašvaldībām. Biju saistīta arī ar privātās un publiskās partnerības aizsākumiem, kad Latvijā tika uzcelti četri bērnudārzi. Turklāt senās saites turpinās. Jāatzīst, ka daudzus pašvaldību cilvēkus, ar kuriem sanāca strādāt tolaik, joprojām satieku gluži vai kā tuvus radiniekus. Tās ir pavisam citas, ļoti pietuvinātas attiecības, kad viens otram apjautājamies par bērniem, suņiem un kaķiem.

Pirmā darbdiena Pašvaldību savienībā man nesa pārsteigumu, jo, parakstot līgumu, Andris Jaunsleinis pateica, ka pārraudzīšu ne vien uzņēmējdarbību, bet arī publiskā iepirkuma jautājumus! Tolaik aktuāli bija grozījumi Publisko iepirkumu likumā, un atzīšos, ka bez praktiskas pieredzes iepirkumu jomā sākumā šos grozījumus pat iztulkoju nepareizi un biju tos uztvērusi no ekonomistes skatījuma. Atceros, ka zvanīju pēc padoma sev zināmām pašvaldībām, zinošiem juristiem, prašņāju, taču arī sapratu, ka katram gadījumam ir tik daudz detaļu, bet knifs slēpjas tieši tajās mazajās detaļās. Iepirkumu jomā man ļoti palīdzēja kolēģis Aino Salmiņš. Viņš bija saprotošs, un pats svarīgākais – Aino mani nepameta, atrada laiku, lai pārrunātu dažādas publisko iepirkumu detaļas, un mēs divatā gājām uz Saeimas Tautsaimniecības komisiju. Pēc gada LPS “norvēģu projektā” darbam ar iepirkumiem pieņēma Dainu Dzilnu, nu biju brīva no šīs papildjomas. Iepirkumu likuma grozījumi gan tad jau bija pieņemti. Pašlaik top jauni grozījumi. Ja laiks atļaus, plānoju aiziet uz Saeimas trešo lasījumu.

Neatceros gadījumu, kad man kā LPS pārstāvei kādam būtu nācies īpaši skaidrot, kādu organizāciju es pārstāvu. Uzskatu, ka mūsu iestādi zina visi, tās reitings ir augsts. Cits jautājums, vai vienmēr uzklausa un ņem vērā, jo bieži dzird iebildumus. Pateicoties Šefam, LPS prestižs tiek noturēts. Viņam ir gan harizma, gan spēja saliedēt ļoti dažādus viedokļus. Kā to izdosies viņa pēctecim, grūti prognozēt, sevišķi ņemot vērā, cik daudzi vēlas Pašvaldību savienību sašķelt mazos grupējumos. LPS spēks allaž ir bijis lielumā un vienotībā.

Darba gadu laikā spilgtākie iespaidi saistās ar kolektīvajiem pasākumiem. Apzinos, ka tos organizēt nav viegli, vienkāršāk ir nedarīt neko. Kolektīva saliedēšana “Valguma pasaulē”, nesenās Lāčplēša dienas svinības, kur mūsu sekretariāta Guntis Apīnis un Nauris Ogorodovs (prāta spēļu dalībnieki) sagatavoja apjomīgu un daudzpusīgu viktorīnu kolēģiem – šajos pasākumos allaž jūtu, ka rīkotāji ir par mums domājuši. Par to paldies gan viņiem, gan Andrim Jaunsleinim, kurš atļauj to darīt un, par spīti aizņemtībai, piedalās arī pats. Darbdienas mums visiem ir ļoti noslogotas, reizēm pat, laiku taupot, neaizeju pusdienās. Tāpēc brīdis, kad man saka: “Andra, uzpucējies un atnāc!”, tiešām ir manējais.

Saskarsmē ar cilvēkiem mani iepriecina brīži, kad pēc novadīta semināra vai videokonferences kāds pasaka, ka bijusi ļoti laba diskusija. Reizēm sanāk uzstāties ne gluži pēc iepriekšēja plāna, bet “no sirds”. Man bieži nākas braukt uz reģioniem vai pašvaldībām piedalīties semināros, arī uzstāties. Nereti izskan jautājums: “Vai Pašvaldību savienības pārstāve nevēlas mums kaut ko teikt?”, un esmu gandarīta, ja izdodas emocionāla uzruna, par tādiem brīžiem pašai prieks.

Par pašvaldību atšķirīgo aktivitāti domāju arī es – kas man jādara, lai pašvaldību uzņēmējdarbības “tīkliņā” iesaistītos arvien vairāk cilvēku un kā mums visiem kopā saskatīt savus nišas produktus un pakalpojumus un spēt ieraudzīt jaunas sfēras, kuras nepieciešams attīstīt. Esmu pārliecināta, ka mums ir ļoti daudz priekšrocību, mums ir jūra, mājokļi par saprātīgu cenu, salīdzinoši zemas dzīvošanas izmaksas un pats galvenais – šeit mīt izglītoti cilvēki. Esmu apjautusi, ka pašvaldībās strādājošo noslodze ir ļoti liela. Reizumis izskan iebildes, ka LPS prasa viedokļus daudz, bieži un dažādās jomās. Es tiešām cenšos domāt un izdomāt, tomēr joprojām gudroju, kā aktivizēt pašvaldību domu apmaiņu. Pārsvarā organizēju videotiešraides, lai neraustītu cilvēkus uz Rīgu, taču šim variantam ir liels mīnuss – atbraukušie gan sēž zālē, bet neuzdod jautājumus. Iespējams, viņus sasaista doma, ka to redz visā Latvijā. Tiklīdz beidzas tiešraide, jautājumu slūžas atveras ar milzu sparu. Gribētu panākt, lai visi saprot: nav jākautrējas vaicāt, jākautrējas kļūdīties, kaut ko līdz galam nenoskaidrojot. Pašlaik gatavoju videotiešraidi par biznesa inkubatoriem. Kādu brīdi pat svārstījos, vai labāk neaicināt dalībniekus klātienē, tomēr saprotu, cik noslogotas visiem ir gada beigas, tāpēc paliku pie tiešraides. Apzinos, ka informāciju par to, kur var aizvest savus uzņēmējus pieredzes apmaiņā, kā piesaistīt lektorus, kā nodarbināt cilvēkus, dzirdēs ne visas pašvaldības. Tik un tā videotiešraides ir lielisks līdzeklis, lai uzrunātu daudzus. Turklāt videoieraksts reizēm noder pavisam cita iemesla dēļ – lai vēlāk pierādītu kādam speciālistam vai ekspertam to, ka šo viedokli ir paudis viņš. Nemaz nestrīdos, ja dzirdu: “Nē, Feldmanes kundze, mēs tā nevarējām teikt!” Ieslēdzam ierakstu un... Ieraksts jau ir gandrīz vai kā “akmenī iecirsts vēstījums”.

Savu pārraugāmo sfēru noteikti nemainītu pret citu, kaut gan tajā pašā laikā uzņēmējdarbības joma aptver gandrīz visu kolēģu jautājumus, piemēram, izglītību, jo tieši saistīta ar darba tirgu. Drīzāk pārmetu sev, ka visu uzņēmējdarbību vēl neesmu aptvērusi, piemēram, tikai pamazām iedziļinos tūrismā.

Guntars Krasovskis

padomnieks informācijas tehnoloģiju jautājumos

– Darbojos Latvijas Pašvaldību savienībā kopš 2002. gada novembra un visus šos gadus vienā jomā – tagad to vairāk pazīst kā informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) jomu.

Pašu pirmo darba dienu neatceros, bet todienu izjūtas gan – mana darba vieta bija diezgan palielā telpā (tagad tā vairāk zināma kā 4. stāva zāle), kopā ar četriem kolēģiem, kuri ik pa brīdim ieslīga skaļās kopīgās diskusijās. Nemitīgi zvanīja telefoni, ik pa laikam ienāca kāds no pašvaldību cilvēkiem, kas izraisīja jaunu kopīgu problēmu apspriešanas vilni. Tāds atvērtā biroja piedzīvojuma šoks!

“Darbaudzinātāja” man nebija, taču neviens no kolēģiem neatteica padomu un reizēm labdabīgi zobgalīgu pamācību, kā rīkoties vai kā risināt problēmas. Līdz tam biju strādājis valsts struktūrās, un šāda darba stila pieredze bija kas jauns. Jāatzīst, ka pašvaldības darba pieredzes man nav, kaut gan problēmu un jautājumu loks, uzsākot darbu LPS, pavisam svešs nebija.

Esmu viens no tiem, par kuriem var teikt, ka nonācis “pretējā nometnes pusē”, jo darbu valsts pārvaldē sāku vēl Valsts reformu ministrijas Pašvaldību departamentā pie direktora Andra Rukmaņa. To tālo 90. gadu izskaņā šo departamentu Andris Jaunsleinis dēvēja par “pašvaldību piekto kolonnu” valsts pārvaldē, ar to apliecinot, ka tika darīts ļoti daudz, lai pašvaldību viedokli valsts pārvaldē ņemtu vērā. Šis rūdījums un pašvaldību problemātikas pārzināšana bija par pamatu, lai pieteiktos darbā LPS, kad atbrīvojās informātikas speciālista vieta. Es jau uzskatu, ka mani pieņēma darbā ne jau Andris Jaunsleinis, bet Juris Miķelsons, kurš toreiz vadīja LPS Informātikas apakškomiteju un bija Rīgas domes Izglītības un kultūras komitejas vadītājs. Rīgas domē bija mana darba intervija gan ar Andri Jaunsleini, gan Juri Miķelsonu. Abi kungi sīki un smalki iztaujāja mani par motivāciju darbam un “biedēja” ar darba apjomu, kas rezultējās ar Jura Miķelsona piekrišanu pieņemt mani uz pārbaudes laiku. Cik ilgs tas būs, tas gan netika norunāts, jācer, ka varbūt jau ir beidzies!

Pirmo apmeklēto pašvaldību kā LPS pārstāvim tomēr neatceros, taču labi atminos pirmo LPS IT apakškomiteju, kas bija īstas ugunskristības. Vairāki pašvaldību IT speciālisti, kuri toreiz aktīvi darbojās šajā apakškomitejā, strādā vēl šobrīd un ir tikpat zinoši un aktīvi. Tomēr pati pirmā vizīte pašvaldībā man palikusi atmiņā ļoti labi. Tā bija pirmā nedēļa, kad uzsāku darbu Valsts reformu ministrijā pēc darba “Lattelecom”. Vēl nebiju pat paspējis iepazīties ar saviem darba pienākumiem, kad jau bija jābrauc uz pašvaldību sanāksmi – Ludzas rajonā. Toreiz rajonu padomes aicināja uz informatīvajām dienām pilsētu un pagastu pašvaldības. Ludzas rajona padomes priekšsēdētājs Jānis Krivmanis bez iebildēm apsēdināja mani sev blakus prezidijā (kā nu ne, ministrijas pārstāvis no Rīgas!). Man jau uzmetās auksti sviedri. Ar to vēl nebija gana, vajadzēja arī runāt! To nu vairs neatminos, zinu tikai, ka pēc uzrunas biju slapjš no uztraukuma un bailēm, ko Krivmaņa kungs palīdzēja novērst ar draudzīgu atbalstu ne tikai vārdos. Lepojos, ka varēju Jāni ilgus gadus saukt par draugu, ne tikai pašvaldības vadītāju.

Stādoties priekšā kā Pašvaldību savienības pārstāvim, nereti nācies skaidrot, kas ir LPS. Mums pašiem šķiet, ka burtu salikumu LPS zina un pazīst, taču tie, kas ikdienā nav saistīti ar valsts un pašvaldību problemātiku, neko nezina par mums. Pēc nelielas iepazīstināšanas ar pamatdarbības jautājumiem un darba rezultātiem pārsvarā rodas pozitīva attieksme. To gan ne vienmēr var teikt par valsts iestāžu pārstāvjiem. Izveidojies noteikts pieņēmums, ka LPS ir tie, kas parasti rada problēmas ierēdniecībai ar saviem jautājumiem, iebildumiem, prasībām.

Protams, bez pašvaldību atbalsta un viedokļa nav iespējams pilnvērtīgs darbs. Aktīvāko pašvaldību skaitā jāmin Aglonas, Cēsu, Gulbenes, Jelgavas novada, Ventspils, Rīgas, Jelgavas un Jūrmalas pilsētas pārstāvji. Ļoti spēcīgs partneris ir kompānija “ZZ Dats” – viņu profesionalitāte un zināšanas bieži palīdzējušas aizstāvēt pašvaldību intereses.

Manuprāt, virziens, kurā LPS vajadzētu vairāk darboties, – sniegt pašvaldībām iespēju piekļūt jau izanalizētiem, apkopotiem datiem gan par konkrēto jomu, gan par pašvaldību darbu kopumā, tā teikt, radīt pievienoto vērtību informācijai.

Kā es skaidroju to, kādēļ ne visas pašvaldības aktīvi līdzdarbojas LPS norisēs? Domāju, ka tā nav LPS “vaina”, varbūt mainās paaudzes? Lai atceramies pirmos kongresus – bija nepieciešamas pat divas dienas, līdz apsprieda un izdiskutēja kopīgos viedokļus! Pie mikrofoniem stāvēja runātgribētāju rinda – katram savs viedoklis, kas bija jāaizstāv, katram bija pārliecība, kas jāpauž. Dzīve nebija tik elektronizēta, informācijas aprite ne tik strauja. Šodienas informācijas pārbagātībā vairs nav nepieciešama klātienes diskusija, viedokļi bieži tiek apspriesti un formulēti publiskajā telpā.

Vai esmu apmierināts ar savu pārraugāmo sfēru? IKT jautājumi jau sen pārvērtušies no iestāžu atbalsta funkcijas par tās pamata kodolu. Neviena pašvaldība, neviena valsts iestāde nav iedomājama bez informācijas sistēmām, bez to savstarpējās sasaistes un kopdarbības. Tēlaini runājot, Latvijas valsts veidošana šobrīd notiek interneta vidē, un tajā vēl ir daudz darāmā.

Pašvaldību savienībā man vislabāk patīk LPS darba stils, kas reizē ir brīvs, atbildīgs un grūts. Brīvs – jo neesi “piesiets” darba galdam un darba laikam, ir visas iespējas strādāt attālināti. Atbildīgs – jo par tev uzticēto “pārraugāmo sfēru” ir jāzina daudz, nemitīgi jāseko līdzi visiem jaunumiem, pašam jāpieņem arī atbildīgi lēmumi. Grūts – jo attālinātā darba iespējas saplūdina darba un mājas laiku, nojaucot strikto dalījumu – darbs, mājas, darbs, mājas. Bet tā jau vairs nav LPS iezīme, tā ir šā laikmeta iezīme.

Kamēr visa valsts pārvalde nav pārcēlusies uz Grīziņkalnu vai Pārdaugavu, tikmēr LPS ir ļoti labā vietā – salīdzinoši ātri var nokļūt uz sanāksmēm gandrīz jebkurā iestādē. Man gan LPS mītne neasociējas ar Vecrīgu, ar lielu izbrīnu noraugos agrajos tūristos, kas ar karti rokā jau pulksten astoņos no rīta staigā pa Pils laukumu. Šis ir ļoti kluss un mierīgs Vecrīgas stūris, kas kļūst skaļāks tikai vasarās no organizēto tūristu kolonām vai pēc LPS sanāksmēm, kad visi dalībnieki reizē steidz prom savās ikdienas darīšanās.

Mana mīļākā vieta LPS namiņā – nē, vieta, ar ko lepojos, ir 4. stāva zāle. Tā jau kļuvusi leģendāra, un cerams, ka varēsim vēl to uzlabot, lai nodrošinātu vēl kvalitatīvāku servisu.

Jānis Upenieks

NFI projekta IT administrators

– Darba stāžs Pašvaldību savienībā man ir trīs gadi. Šis laiks pagājis kopā ar “norvēģu projektu” (NFI) un tā dalībniekiem. Manos darba pienākumos ietilpst BLIS informācijas sistēmas uzturēšana, dažādu veidu datu analizēšana un vizualizēšana.

Kad reizēm bijis jānosauc sava darbavieta, nekad nav nācies izjust neizpratni par to, kas ir Latvijas Pašvaldību savienība. Cilvēki ne tikai ir ļoti informēti, kas ir Pašvaldību savienība jeb LPS, bet arī tās darbiniekus vērtē ļoti augstu kā augsta līmeņa profesionāļus.

Elita Kresse

padomniece ārējo sakaru jautājumos

– Mans darba stāžs Latvijas Pašvaldību savienībā ir 20 gadi, joma – ārējie sakari un projekti.

Mums visiem ir ļoti paveicies, jo pašvaldībām pieder sava mītne Vecrīgas sirdī, Mazajā Pils ielā 1. Tā ir ēka ar mājīgu atmosfēru un dzīvesgudriem kolēģiem. Mājas viesi – pašvaldību ļaudis un mūsu sadarbības partneri – te vienmēr var justies gaidīti un, braucot citās darīšanās uz Rīgu, vienlaikus iegriezties arī LPS mītnē, zinot, ka allaž tiks silti uzņemti, uzklausīti un uzcienāti ar tēju vai kafiju.

Mūsu nams ir vairāk nekā 200 gadus sens, to 1788. gadā uzbūvējis viens no izcilākajiem Latvijas arhitektiem Kristofs Hāberlands (1750–1803) kā dzīvojamo namu drēbniekmeistaram Johanam Frīdriham Vēberam. Par to, kā namā jutās skroderis, vēsture klusē, bet mēs šeit jūtamies ļoti labi.

Māja gadu gaitā piedzīvojusi dažādas pārbūves un pārkārtojumus, un tagad katram ir iespēja izvēlēties, pa kurām kāpnēm doties uz sanāksmju zāli – pa senajām, šaurajām vītņu kāpnēm vai pa platajām dzelzsbetona. Jāatzīst, ka, sākot strādāt Latvijas Pašvaldību savienībā, man dažkārt gadījās “apmaldīties” trepju un gaiteņu labirintos. Tagad LPS ir nama vienīgais īpašnieks, bet pagājušā gadsimta 90. gados te zem viena jumta sadzīvoja gan Pašvaldību savienība un Vides ministrijas departaments, gan Biznesa skola, veikals un kafejnīca.

“Pastāvēs, kas pārvērtīsies” – šos Raiņa pravietiskos vārdus var pilnībā attiecināt uz mūsu māju, pašvaldībām un ikvienu no mums. Pārvērtīsimies?!

Ligita Pudža

padomniece ārējo sakaru jautājumos

– Pašvaldību savienībā strādāju jau trīs gadus. Mani galvenie pienākumi līdz šim bija saistīti ar Norvēģijas Finanšu instrumenta (NFI) projekta “Lietpratīga pārvaldība un Latvijas pašvaldību veiktspējas uzlabošana” vadīšanu. Darbā LPS noteikti palīdz mana 20 gadu pieredze ārējo sakaru jomā Liepājas pilsētas domē.

Neatceros pirmo apmeklēto pašvaldību kā LPS darbiniecei, taču katrā ziņā tas ir viens no maniem ieguvumiem kā NFI projekta vadītājai – iespēja apmeklēt un iepazīt tādas pašvaldības, kur līdz šim nebija nācies būt, piemēram, Gulbenē, Alojā, Pārgaujā, Amatā un citur. Latvijā ir aizrautīgi, gudri un radoši ļaudis!

Priecājos, ka varu strādāt Pašvaldību savienībā un mītam Vecrīgā. Ir interesanti “dzīvot” ēkā ar 200 gadu vēsturi – iztēloties, kādi cilvēki spēruši soļus uz šīm kāpnēm, kas reiz atradies mana darba kabineta vietā…

Kristīne Kūlīte

padomniece ārējo sakaru jautājumos

– Jau piecus gadus Pašvaldību savienībā pārraugu ārējo sakaru jomu.

Atceros pirmo apmeklēto pašvaldību – kopā ar kolēģēm no Ārējo sakaru nodaļas īsi pirms Lāčplēša dienas braucām uz Pārgaujas novadu. Tikšanās mērķis bija uzzināt, kāda sadarbība novadam notiek ar citām pašvaldībām ārvalstīs, tomēr apciemojums izvērsās daudz plašāks un patīkamu pasākumu piepildīts – protams, satikām pašvaldības vadītāju Hardiju Ventu, piedalījāmies Lāčplēša dienai veltītajā skrējienā (tiesa gan, skatītāju lomā), apmeklējām “Straupes” piena pārstrādes uzņēmumu un noslēgumā piedalījāmies lāpu gājienā.

Līdzīgi vizītei Pārgaujas novadā mūs ļoti sirsnīgi uzņēma arī Priekuļu un Priekules novados. Darba gaitā esmu bijusi daudzās pašvaldībās, piedaloties dažādos pasākumos, pavadot ārvalstu delegācijas un jāteic – katra pašvaldība pārsteidz ar kaut ko savu. Man vienmēr prieks redzēt, kā pašvaldību vadītāji ar lepnumu sejā stāsta par savu pašvaldību, tajā paveikto un nākotnes plāniem.

Visvairāk mani pārsteigusi Jelgava. Pirms desmit gadiem pārvācos no Jelgavas uz dzīvi citā valstī un, pirms pieciem gadiem atgriežoties, nespēju noticēt savām acīm, kā pilsēta izmainījusies. Joprojām nevaru vien nopriecāties par jauno promenādi un iespēju jelgavniekiem vasaras karstajās dienās izpeldēties.

Katram no mums aizvadītajos gados iznācis sastapt daudzus cilvēkus – gan VIP, gan ierindas ļaudis. Strādājot dažādos projektos sadarbībā ar citu valstu pašvaldībām un organizācijām, esmu sastapusi un iepazinusi ļoti daudz cilvēku, un ar daudziem sadarbība turpinās joprojām. Šāda sadarbība atver apvāršņus, ļauj iepazīt citas kultūras, aptvert kopējos izaicinājumus un dažkārt kopīgi tos risināt.

Esmu apmierināta ar LPS kolektīvu, kurā proporcijas starp jaunajiem un pieredzējušajiem kolēģiem un starp sievietēm un vīriešiem nu jau kļuvušas vēlamākas. Prieks, ka kolektīvam pēdējo gadu laikā pievienojušies gados jauni kolēģi. Nākotnē taču kādam būs jāpārņem pieredzējušo biedru loma.

Guntis Apīnis

padomnieks sporta jautājumos, saimnieks

– Pašvaldību savienībā strādāju jau 19 gadus, kopš 1997. gada 3. novembra. 1. novembris toreiz iekrita sestdienā, bet 2. novembris – svētdienā. Pārraugu sporta jautājumus, sekretariāta darbus un saimniecības lietas.

LPS nokļuvu no Madonas pašvaldības, kur līdz tam strādāju par skolotāju un futbola treneri. Pirmajā darba dienā ierados no Baldones pilsētas pašvaldības, pa ceļam šķērsojot Ķekavas pagasta un Baložu pilsētas teritorijas. Sākums nebija grūts. Pusotru stundu sēdēju LPS administrācijas sanāksmē un no tajā runātā pilnīgi neko nesapratu. It kā visi runāja latviski…

Toreiz viss arī bija vienkāršāk. Vēstules – tikai papīra formātā, aploksnēs. Iknedēļas Infolapa – pa pastu. Internets un e–pasts darbam vēl netika izmantoti, tikai nedarbiem, turklāt tas bija nežēlīgi dārgs prieks.

Precīzi varu pateikt, cik pašvaldības pa šo laiku apmeklētas: atbilstoši pašreizējam iedalījumam – esmu bijis 119 pašvaldībās. Vienmēr patikusi Tērvete, tāpat Užava un Bauska. Pēdējos gados arvien patīkamāk iegriezties dzimtajā Madonas novadā. Vispār kā alus cienītājam man šķiet – ja jau valstī turpināt administratīvi teritoriālo reformu, tad apsverama būtu doma izveidot Brenguļu un Valmiermuižas novadus, kā arī apvienot Vecpiebalgas un Jaunpiebalgas novadu vienā – Piebalgas novadā. Arī Rīgā no Ziemeļu rajona varētu atdalīt Aldara priekšpilsētu.

Staigājot un braukājot pa Latviju un stādoties priekšā kā LPS pārstāvim, dažreiz nācies skaidrot, kas ir LPS, bet vienmēr palīdzējis tas, ka nav nepieciešams skaidrot, kas ir Andris Jaunsleinis.

Par saviem galvenajiem balstiem, risinot man uzticētos jautājumus, uzskatu zināšanas un dzīves pieredzi, bet uzticamākie sadarbības partneri – mobilais telefons, dators un “One” dokumentu aprites sistēma.

Kā skaidroju to, kāpēc dažu pašvaldību pārstāvji (ne tikai vadītāji) aktīvi līdzdarbojas LPS norisēs, bet daži stāv nomaļus? Tas nozīmē, ka pašvaldībās strādā patstāvīgi, gudri un domājoši cilvēki, kuri paši izlemj, kas viņiem darāms. Rosināt nevienu nevajag – kad vajadzēs, viņi tāpat piedalīsies.

Mans priekšlikums LPS darba uzlabošanai nākotnē – vajadzētu divkāršot sasniegumus un līdz nullei samazināt neveiksmes.

Daži uzskata, ka kolektīvā jābūt samērīgai proporcijai starp jaunajiem un pieredzējušajiem kolēģiem un starp sievietēm un vīriešiem. LPS kolektīvā šādas proporcijas izveidojušās, pamatojoties uz kolēģu kompetenci un spēju veikt savu darbu. Kaut ko mainīt mākslīgi nebūtu pareizi, turklāt kāpēc tieši šie kritēriji? Varbūt izvērtēt, vai ir pareiza seriālu/futbola vērotāju, tējas/kafijas lietotāju, sapņotāju/racionālistu, suņu/kaķu mīļotāju proporcija?

Atzīstu, ka LPS mītnes vieta ir lieliska! Vecrīgā patiešām – kā slavenajā Aleksandra Kublinska dziesmā – var sajust “senu gadsimtu soļus”. Arī nama senā vēsture man ir svarīga. Vispār domāju, ka tikai kolēģim Jānim Piešiņam tā ir vēl svarīgāka nekā man. Tā kā pārraugu LPS saimniecību jau gandrīz 20 gadus, esmu izložņājis katru LPS namiņa vietu un katra no tām man ir tuva un mīļa.

Vai es būtu gatavs mainīt savu pārraugāmo sfēru? Tā kā LPS pārraugu trīs jomas, pilnīgi pietiek, ka ik pa brīdim pamainu tās. Tā, piemēram, ziemā – no rīta ietērpjos alpīnista uzkabē, uzkāpju uz LPS ēkas jumta notīrīt sniegu, bet pēc pāris stundām uzvalkā un ar šlipsi ap kaklu dodos uz Nacionālās sporta padomes sēdi. Neticu, ka šādas lomu maiņas piedzīvo kāds cits no tur ap galdu sēdošajiem kungiem.

Jautājums, uz kuru es noteikti gribētu atbildēt – kā tev iet? Lieliski!

Andra Rakšte

sekretariāta vadītāja, padomniece novadu darbības jautājumos

– Gandrīz nemanot aizritējuši jau desmit gadi, kopš esmu Pašvaldību savienībā, pārraugot sekretariāta darbu un veicot dažādus papildu pienākumus – biju palīdze Aino Salmiņam tehnisko problēmu jautājumos, kādu laiku arī darbojos ar izpilddirektoriem (aizvietoju Bruno Otersonu, kad viņš slimoja), esmu Lielās Talkas darba grupas locekle – divus gadus vadīju Pagalmu kustību, organizēju arī “Latvenergo” elektrības karšu izsniegšanu pašvaldībām, piedalījos konkursa “Sakoptākais Latvijas pagasts” un konkursa “Eiropas Gada pašvaldība” organizēšanā, kā arī citu pasākumu rīkošanā un pavisam nesen – darbs ar Novadu apvienību.

LPS nokļuvu 2006. gada 2. janvārī kā Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes studente, kad pieteicos šeit praksē. Tobrīd pat nenojautu, ka pēc mēneša mani pieņems darbā par sekretāri. Man tā bija un ir pirmā pastāvīgā darbavieta, un par to ļoti priecājos, jo laika gaitā esmu bijusi gan sekretāre, gan sekretariāta vadītāja, gan iepazinusi citu padomnieku darbu, esmu darbojusies un darbojos dažādās sfērās.

Pirmā pašvaldība, ko apmeklēju, bija Ērgļi – mans pirmais kongress, kas notika 2006. gada 19. maijā. Toreiz guvu pirmo pieredzi, kas tad ir kongress, un mēģināju atpazīt un iepazīt kādu no vairāk nekā 500 pašvaldību vadītājiem.

Tā kā mana dzimtā puse ir Latgalē, nereti šo gadu laikā bijis jāmēro tālais ceļš uz mājām, un viennozīmīgi varu teikt, ka pašvaldības ir ļoti mainījušās, kaut vai vizuāli. Taču vislielāko priekšstatu par pašvaldību izaugsmi esmu guvusi tieši konkursā “Eiropas Gada pašvaldība”, kad sanāca pabūt ļoti daudzās pašvaldībās un to iestādēs (gan izglītības, gan sociālās, gan kultūras, medicīnas – visdažādāko jomu), tad arī radās daudz lielāks priekšstats par cilvēku iespējām tur uz vietas, pakalpojumiem, kas viņiem ir pieejami, un šajās reizēs arī pašai sev ir nācies atzīt, ka es gribētu dzīvot tieši tur, nevis Rīgā.

Tā nu sanācis, ka, darbojoties Lielās Talkas organizatoru vidū, esmu tikusies ar vairākiem Valsts prezidentiem – gan Valdi Zatleru, gan Andri Bērziņu un ceru, ka pavisam drīz arī ar Raimondu Vējoni. Tas tiešām ir pagodinoši – spiest viņiem roku un stāstīt par idejām un lietām, kas rūp – jo mēs jau visi strādājam Latvijas labā.

Spilgtākais notikums, kas saistās ar LPS ikdienu vai svētku reizēm, noteikti ir 2009. gada 16. novembris, kad mūsu Šefs saņēma Triju Zvaigžņu ordeni. Mēs visā LPS ēkā sadedzām svecītes, izveidojot svecīšu ceļu un tādā veidā viņu sagaidot un godinot. Tas bija kārtējais apliecinājums man pašai, ka Andris Jaunsleinis ir mana autoritāte kopš dienas, kad šeit sāku strādāt; viņš ir lielisks cilvēks un izcila personība! Un arī šogad – zīmīgi, ka septiņus gadus vēlāk, tieši tajā pašā dienā, 16. novembrī, Andrim pasniedza arī Ministru kabineta balvu. Pati diemžēl nevarēju būt klāt Liepājā, bet tieši tajā laikā braucu mājup no darba un telefonā ieslēdzu tiešraidi no balvas pasniegšanas ceremonijas – sēdēju trolejbusā un birdināju asaras par to, ka šis izcilais cilvēks ir mans Šefs!

Man ir arī lieliski kolēģi sekretariātā – vienmēr varu uz viņiem paļauties, tas ir mans lielākais balsts.

Darbu gaitā esmu sapratusi, ka man patīk organizēt (sanāksmes, pasākumus, konferences, konkursu vērtēšanas u.c.), un šķiet, tas arī padodas – salikt visu pa plauktiņiem un pārdomāt visdažādākās nianses, lai pasākums izdotos. Un, ja tas ir izdevies bez aizķeršanās, tad rodas vislielākais gandarījums. Nereti liekas, ka manus kolēģus gandarījuma izjūta apciemo reti, jo savās sfērās viņi cīnās kā zvēri, bet iznākums diemžēl ne vienmēr ir no viņiem atkarīgs. Man laikam patīk tāds darbs, kurā redzu rezultātu, kas atkarīgs no mana darba, tāpēc diez vai es spētu būt padomniece un visu laiku cīnīties…

LPS namiņam Vecrīgā noteikti ir sava aura. Nez kāpēc tad, kad šeit sāku strādāt, vakaros palikt darbā pēdējai likās neomulīgi, bet tagad esmu iemīļojusi gan šo namu, gan vietu. Žēl, ka mums nav iespējams uzkāpt uz šā nama jumta (tur ir tikai pavisam maziņa vietiņa, kur apstāties), taču vienreiz es tur esmu bijusi, un tas ir pavisam cits skats uz Vecrīgu.

Zane Začeva

sekretāre

– Strādāju LPS kopš 2014. gada jūnija vidus, esmu sekretāre ar dažādiem citiem papildu pienākumiem, kas saistīti ar iepirkumiem un jaunatni.

Mācoties Latvijas Lauksaimniecības universitātē, mums tika piedāvāta iespēja braukt ekskursijā uz Pašvaldību savienību. Nenoliegšu, iepriekš par šādu iestādi neko nezināju. Pēc ekskursijas nolēmu pieteikties uz prakses vietu Latvijas Pašvaldību savienībā, kur mani arī apstiprināja. Sāku iet praksē LPS, iepatikās kolēģi, atmosfēra un nodomāju, ka kādreiz gribētu tur strādāt. Pēc pāris mēnešiem mani uzaicināja uz darba pārrunām un tiku pieņemta darbā LPS par sekretāri.

Pirmās dienas darbā nebija no vieglajām, nācās apgūt šeit ierasto kārtību, taču vienmēr ar visu var tikt galā, ja ir lieliski padomdevēji. Nevar vēlēties labākus sekretariāta kolēģus, jo tādi man jau ir – bargais Guntis, stingrā Andra, tehniskais Nauris un uzticamā Lelde!

Man vienmēr patikusi Jelgava, jo tur pavadīti studiju gadi, taču patīk arī vērot, kā pilsēta aug un attīstās, kad vecās putekļu takas aizstāj iespaidīgas būves. Ļoti patīk arī LPS mītnes vieta. Mūsu nams ir pats prestižākais un pievilcīgākais visā Vecrīgā – pats Prezidents tik tuvu mums! Mīļākā vieta pašā LPS namiņā man, protams, ir sekretariāts pirmajā stāvā, taču Šefa kabinets arī izskatās diezgan ērts un gaumīgs.

Nauris Ogorodovs

tehniskais sekretārs

– LPS strādāju apaļus 3,5 gadus (ja skaita prakses laiku, tad četrus gadus). Tiešie pienākumi saistīti ar darbu sekretariātā un visdažādākajiem tehniskajiem jautājumiem. Raugoties no cita skatupunkta, es, piedaloties visās LPS komiteju sēdēs, “pārraugu” visas jomas.

LPS nokļuvu tieši no augstskolas. Strādājot Pašvaldību savienībā, iegūtās zināšanas un pieredzi nevar salīdzināt ar augstskolā mācīto. Tādu pieredzi, kādu man ir sniegusi LPS, es nekur citur nebūtu ieguvis. Pirmajās darba dienās man iejusties palīdzēja sekretariāta kolēģi un IT padomnieks Guntars Krasovskis, ierādot visus darāmos darbus un palīdzot ar padomu.

Mana pirmā apmeklētā pašvaldība kā LPS pārstāvim bija Auces novads 2013. gada 8. un 9. augustā, lai piedalītos LPS 24. kongresā. Iespaidīgs forums un jauna pieredze!

Jāatzīst, ka, pirms sāku mācīties augstskolā reģionālās attīstības novirzienu, pats arī īsti nezināju par LPS un ar ko tā īsti nodarbojas. Bieži nācies skaidrot draugiem un paziņām, kas ir Latvijas Pašvaldību savienība un ko es tur daru. Tagad mani skaidrojumi ir daudz precīzāki un pilnīgāki.

Zane Zvaigzne

iepirkumu speciālistes palīdze

– 2013. gada pavasarī es pieteicos praksē Latvijas Pašvaldību savienībā un jau tā paša gada rudenī mani pieņēma darbā LPS par padomnieces finanšu un ekonomikas jautājumos palīdzi. Nākamā gada vasarā kļuvu par iepirkumu speciālistes palīdzi un esmu šajā statusā joprojām. Strādāju uz pusslodzi un pārējā laikā veiksmīgi studēju Latvijas Universitātē – Juridiskajā fakultātē.

Interesants fakts: esmu jaunākā LPS darbiniece – 22 gadus jauna. Šī ir mana pirmā nopietnā darbavieta. Kad sāku šeit strādāt, biju pabeigusi tikai Rīgas Valsts tehnikumu, un man bija ļoti interesanti salīdzināt savas iegūtās zināšanas ar tām, kas nepieciešamas, sākot strādāt. Pēc tam iestājos Latvijas Universitātē un sāku studēt tiesību zinātni. Šķita ļoti piemērots virziens, lai gūtu vispārēju priekšstatu par tēmu “Kas notiek mūsu valstī?!”, un likās, ka šādas zināšanas noderētu, ja vēlos turpināt strādāt LPS arī

nākotnē.

Kolēģi bieži pārspriež, kā celt pašvaldību aktivitāti un iesaistīt LPS norisēs. Man šķiet, ka tas ir atkarīgs no cilvēkiem – gan tiem, kuri darbojas pašvaldībā, gan no pilsētas vai novada iedzīvotājiem. Es pievēršu uzmanību cilvēku raksturiem, mentalitātei, vērtībām, vajadzībām un citiem apsvērumiem un esmu ievērojusi, ka katrā apdzīvotā vietā tie ir citādāki. Manuprāt, tāpēc arī pašvaldību aktivitāte ir atšķirīga – kas vienam aktuāli, citam – nē un otrādi.

Tā kā es vairāk komunicēju ar vienaudžiem, tad varu teikt, ka 95 procenti no tiem jauniešiem, ar kuriem esmu runājusi par darbu vai pieminējusi savu darbavietu, šādu vārdu salikumu – Latvijas Pašvaldību savienība – dzird pirmo reizi un viņiem nav ne jausmas, ar ko nodarbojas LPS. Arī vecāka gadagājuma cilvēki bieži vien nezina, kas šī ir par organizāciju, taču visi vienmēr ļoti priecājas par mani un saka, ka esmu atradusi labu darbavietu, pat īsti nezinot, ko es šeit daru un ar ko vispār nodarbojas LPS.

Nezinu, kā vērtēt vēlamās proporcijas starp jaunajiem un pieredzējušajiem kolēģiem LPS kolektīvā, jo manā ieskatā galvenā nozīme ir zināšanām. LPS šābrīža darbiniekus nespēs aizstāt kāds jaunietis, kas tikko ieguvis maģistra grādu un nav nekur strādājis pirms tam. Nepieciešama dzīves pieredze. Es pati esmu atvērta dažādiem izaicinājumiem.

Man ļoti patīk LPS māja un atrašanās vieta. Iegūstot jaunus kolēģus, pieaug cilvēku skaits vienā kabinetā. Vienā ziņā tas ir labi, jo varam konsultēties savā starpā, bet mīnuss tāds, ka dažreiz šādā sabiedrībā grūti sakopot domas. Mīļākā vieta LPS namiņā? Priekšsēža kabinets, jo esmu tur bijusi trīs gados trīs reizes. Ja man būtu jāapraksta, kā tur izskatās, noteikti neatcerētos.

Olga Dzenovska

grāmatvede

– Mani nodarbina jautājums: kāpēc notiek tā, ka “gadi skrien kā stirnas un nenāk atpakaļ”. Tā nu Pašvaldību savienībā man aizskrējuši 20 darba gadi. Neesmu arī par to noskumusi, jo darbs ļoti patīk un daru to ar prieku. Esmu gan nonākusi pie secinājuma, ka grāmatvedis pats neko īpaši nedara, bet caurām dienām ar desmit ciparu palīdzību attēlo to, ko dara citi. Grāmatvedim ir vieglāk, ja jāatspoguļo gudru cilvēku rīcība. Man ir veicies, tāpēc strādāt bijis viegli. Tas attiecas arī uz saskarsmi ar

pašvaldībām.

Mana darba vieta LPS telpās ir pati interesantākā – uz visiem skatos “no augšas”. No ceturtā stāva trim logiem pārredzu daudzus valsts svarīgākos notikumus, kas notiek pie Valsts prezidenta pils. Vienīgi nemieru rada, pēc manām domām, neveiksmīgi noformētais skvērs pie pils. Tas aizaudzis ar krūmiem, blīviem kokiem un izskatās pēc kopta sēņu mežiņa, nevis labiekārtota reprezentatīva laukuma pie valsts galvenās ēkas.

Mēs katrs esam kādas pašvaldības sīks ritentiņš, kas darbojas, rosās un dzīvo šajā pašvaldībā. Tāpēc gribētos, lai tas ripo uz vienotu skaistu mērķi – labklājīgu Latvijas valsti.

Maija Liepiņa

projektu grāmatvede

“Es saku jums/ jau dienas simt un piecas –/ lai puķi dabūtu,/ ir jānoliecas.” (Imants Ziedonis, 1984)

– Šie skaistie Imanta Ziedoņa vārdi mums atgādina, ka nekas nenotiek bez zināmas piepūles. Paldies jums, kas vairāk nekā desmit gadus kopā ar mani ir stādījuši, laistījuši un kopā kopuši mūsu puķi, kas ir kā simbols ikdienas nenogurstošajam darbam sabiedrības labā.

Šajā laikā daudz kas ir mainījies un pilnveidojies, un tur jau slēpjas mūsu spēks – pārmaiņās, atlaižot veco un pieņemot jauno. Dzīvojot līdzi laikam un pārmaiņām, ko tas atnes, jo tikai tā mūsu darbs var būt patiesi noderīgs sabiedrībai. Lai mums kopā vēl daudz produktīvu un gaišu darba dienu!

Agita Kaupuža

padomniece Eiropas Savienības jautājumos, LPS Pārstāvniecības Briselē vadītāja

– Pašvaldību savienībā strādāju 12 gadus, sākumā darbojoties LPS Ārējo sakaru nodaļā, bet pēdējos piecus gadus atbildot par Eiropas Savienības jautājumiem un vadot LPS Pārstāvniecību Briselē.

Briselē, stādoties priekšā kā Latvijas Pašvaldību savienības pārstāvei, esmu jau pieradusi, ka Latviju ļoti bieži jauc ar Lietuvu to līdzīgo nosaukumu dēļ. Tie ir jo īpaši līdzīgi franču valodā: Lettonie – Latvija, Lithuanie – Lietuva. Bet vissmieklīgākais gadījums bija, kad kāda dāma no Itālijas piekrītoši māja ar galvu, atbildot uz manu jautājumu, vai viņa zina, kur atrodas Rīga: “Protams, ka zinu, tā ir pilsēta netālu no Venēcijas!”.

Man viens no emocionālākajiem pasākumiem pēdējo gadu laikā bija Latvijas nacionālais vakars Reģionu komitejā Latvijas Prezidentūras Eiropas Savienības Padomē laikā. Reģionu komitejas locekļiem bijām sagatavojuši muzikālu priekšnesumu, lai iepazīstinātu ar latviešu kultūru un vienlaikus arī dabas ainavām. Divas latviešu mākslinieces – dziedātāja Baiba Bartkeviča, kura tagad ir Liepājas koncertzāles “Lielais dzintars” mākslinieciskā vadītāja, ģitāristes Gundegas Graudiņas pavadījumā izpildīja vairākas Imanta Kalniņa dziesmas. Savukārt fonā vietējo un reģionālo pašvaldību pārstāvji no visām Eiropas Savienības dalībvalstīm varēja vērot skaistākās Latvijas dabas ainavas.

Mana mīļākā vieta LPS namiņā Rīgā ir mūsu grāmatvedes Olgas Dzenovskas kafijas galds, pie kura es dažkārt strādāju, kad vasarās esmu LPS Rīgas birojā – brīnišķīga vieta, lai koncentrētos darbam nopietnā atmosfērā, un ideāls skats uz Rīgas pili!

Garākā prombūtnē esošās kolēģes jaunmāmiņas

Lelde Vazdiķe ar Marku

Ilze Rukute ar vīru Māri un meitām Martu un Grētu

Zane Kaufelde ar Emīlu

Jana Bunkus

padomniece sabiedrisko attiecību jautājumos

– Šogad pārliecinājos, ka šoks var būt arī pozitīvs! Darbs Latvijas Pašvaldību savienībā ir mans dzīves veiksmes stāsts. Ceļš uz LPS mani atveda pēc desmit gadu darba Inčukalna novada pašvaldībā, pildot sabiedrisko attiecību speciālistes pienākumus. Ja salīdzina tēlaini ar mājas celšanu, tad darbs pašvaldībā bija manas mājas pamatu ieliešana, sienu uzcelšana un jumta izbūve. Tagad, strādājot LPS, savai mājai ik dienu pārkrāsoju sienas un kāpju uz jumta, lai priecātos, cik jauki dūmo skurstenis. Proti, darbs pašvaldībā mani izveidoja par stabilu sabiedrisko attiecību speciālisti, bet darbs LPS mani veido par profesionāli. Neviena diena šeit nelīdzinās citai, tāpēc gads, kopš esmu šeit, paskrējis ātrāk nekā jebkurš cits gads manā dzīvē.

Atnākot uz LPS, manas pirmās izjūtas bija sajūsma un šoks vienlaicīgi. Priecājos par jauno darbu, bet biju šokā, cik erudīti ir mani kolēģi, vai, pareizāk sakot – cik man daudz vēl jāmācās un jāaug. Sapulcēs visbiežāk sēdēju izbrīnīta – kā viens cilvēks var tik daudz zināt? Un visspilgtākais piemērs bija un ir mans priekšnieks Andris Jaunsleinis. Ja nu par kādu var teikt: cilvēks – enciklopēdija, tad tas ir viņš!

Šoks (tas šogad vienmēr bijis pozitīvs) ir mitējies, jo dienu un veicamo uzdevumu saraksts ir ļoti dažāds, šajā darbā Garlaicības kundze nekad nav iegriezusies. Ikvienu jaunu darba uzdevumu uztveru kā pakāpienu, kas dod man iespēju pilnveidoties profesionāli. Šobrīd, inovāciju laikā, vairāk gan runā nevis par pakāpieniem, bet līmeņiem. Tad nu es pacietīgi izeju līmeni pēc līmeņa.

Atnākot strādāt uz Pašvaldību savienību, vienā mirklī ieguvu arī lieliskus un atsaucīgus kolēģus – sabiedrisko attiecību un komunikāciju speciālistus pašvaldībās visā Latvijā. Pleca izjūta ir lieliska! Līmeni pēc līmeņa veidosim aizvien profesionālākas sabiedriskās attiecības. Mums kopā izdosies ne tas vien!

Latvijas Pašvaldību savienībai un visiem kolēģiem 25 gadu jubilejā vēlu nemitīgu izaugsmi, arvien vairāk profesionāli atrisinātus izaicinājumus un iespēju izbaudīt gandarījumu par paveikto! Būvēsim aizvien jaunas profesionālās “mājas”, izejot līmeni pa līmenim! Savukārt pašvaldībām novēlu it kā bieži dzirdētu, taču visos laikos aktuālu vērtību – saules mūžu!

Arturs Hansons

žurnāla “Logs” un “Infolapas” veidotājs

– Kopš 2003. gada maketēju LPS žurnālu “Logs”. Sāku tajos senajos laikos, kad datora atmiņu vēl mērīja megabaitos, nevis gigabaitos un lielākā daļa fotogrāfiju vispirms tapa fotofilmiņā, tad uz papīra (fotodarbnīcā) un pēc tam tika ieskenēta datorā un apstrādāta. Pa šo laiku esmu neklātienē iepazinis un iegaumējis lielu daļu tagadējo un bijušo pašvaldību vadītāju un izpilddirektoru.

Vairākus gadus arī rediģēju LPS iknedēļas “Infolapu”. Tas ir ļāvis iepazīt vairākas valodas: eirolatviešu, projektlatviešu, atskaišlatviešu, likumlatviešu, inglišlatviešu un latviāņu valodu (par to sīkāk varbūt citreiz, ne svētkos). Tomēr labāk dzīva valoda dzīvā vidē nekā pareiza, bet nedzīva “Saulcerīte stikla kalnā”.

LPS novēlu turpināt tās Robina Huda misiju – arvien pieskatīt ministriju un Ministru kabineta noteikumus un aizstāvēt novadu un pilsētu intereses, uzturēt Latvijas novadu sadarbību un saglabāt krāšņu daudzveidību. Sveiks lai dzīvo!

Daina Oliņa

žurnāla “Logs” redaktore

– Šo posteni iemantoju 2002. gada 2. septembrī, jo togad 1. septembris, kad pieklātos sākt jaunu dzīves cēlienu, iegadījās svētdienā. Divnieku un nuļļu sablīvējums nelikās pārāk cerīgs un daudzsološs. Ja tobrīd man kāds būtu teicis, ka Vecrīgas “rūķu namiņā” aizsēdēšos ilgāk par visām iepriekšējām avīžu un žurnālu redakcijām, droši vien smietos. Bet tas ir noticis, un tagad sevi pieskaitu pie LPS senioru klases.

Lai apslāpētu savu garrakstītājas niķi, šoreiz atbildēšu tikai uz vienu jautājumu – par mīļāko vietu LPS namā. Nē, tas nebūs mans rakstāmgalds kā kolēģu vairākumam! Turklāt jau pāris gadus brīvprātīgi esmu atteikusies no šā “aksesuāra” par labu sabiedrisko attiecību speciālistei. Citādi nāktos pārblīvēt vai izārdīt tīkami iekārtoto “Loga” istabiņu. Kam man galds klēpjdatoru laikmetā? Ar pārnēsājamo varu “piesēst” ne tikai žurnāla apartamentos, bet jebkurā citā brīvā telpā. Turklāt godīgi atzīstos, ka nopietnāku rakstāmo spēju pievārēt tikai un vienīgi mājas klusumā, gadiem ierastajā “datorkaktā”. Laikam tur iegadījies āderu krustpunkts.

Mana mīļākā vieta LPS namā ir... kāpnes. Ne tie, padomijiski robustie, turklāt nevienādie betona veidojumi, kas aiz pagrieziena otrajā stāvā aizved augšup, bet pamatīgās ozolkoka trepes, kas ik rītu sagaida, tiklīdz esmu ienākusi LPS mītnē. Senam cilvēkam laikam patīk senas un pamatīgas lietas, ne viendienītes.

Ilgus gadus gan pa kāpnēm dipināju, nezinot nekā par to patieso vērtību, līdz kādu dienu mūsu “staigājošā enciklopēdija” – ne vien reģionālās attīstības jautājumos, bet vēstures līkločos un it īpaši arhitektūras šedevru bagātībās – padomnieks Jānis Piešiņš, stāvēdams kāpņu lejasgalā, aizrautīgi ienira kādā no sev raksturīgajiem vēstures ekskursiem. Par LPS mītnes arhitektu, nu jau Latvijas Kultūras kanonā iemūžināto Rīgas pilsētas būvmeistaru Kristofu Hāberlandu (1750–1803), kurš 18. gadsimtā sāka radīt jauno, moderno Rīgu. Mūsu “rūķu namiņš” ir viens no Hāberlanda šedevriem, bet kāpnes, kas pārdzīvojušas gadu simteņus, ir zīmīgas ar to, ka tādai aušai kā man, kas nespēj paturēt prātā vēstures norises un gadskaitļus, ļauj arvien ieskatīties “špikerī” – kokgriezumi kāpņu margu lejasdaļā atgādina gan meistara iniciāļus, gan fantastisko gadskaitli – 1788!

Kad politiskā ķēķa uzvirmojumi un pašvaldību paveiktā noniecināšana sasniedz kārtējo maksimuma punktu un prāts kļūst šķērms, Hāberlanda kāpnes visu noliek savās vietās, atgādinot par patiesām, paliekošām un mūžīgām vērtībām. Varaskāre un pašlabuma alkas agri vai vēlu tiks aizslaucītas vēstures mēslainē, bet “kvalitātes zīmogs” paliks vien tam, ko radījis cilvēka prāts un talants un kur neatņemami līdzās stāvējusi tīra sirdsapziņa. Te es nedomāju tikai par Hāberlanda mēroga veikumu vien.

Kāpnes ļauj rītos, ienākot LPS namā, sapurināties par spīti neformai, slapjdraņķim, panīkumam vai pilnīgam fiasko. Kāpnes ļauj sākt darbdienu, līksmi smaidot. Pa kāpnēm nokāpjot, aizvibrē darbdienā uzkrātais nogurums, un arī promejot varu gaiši uzsmaidīt pasaulei Pils laukumā. Turklāt Hāberlanda kāpnes nereti ir arī jauka, kaut garāmskrejoša mirkļa apzīmogota, sastapšanās vieta ar kolēģiem. Neiesi jau allaž apstaigāt četrus stāvus un daudzos kabinetus!

Bet reizēm gribas uz kāpnēm apsēsties, lai prātotu par atšķirīgo un kopīgo divās dzīves situācijās – kad tu apņēmīgi dodies “augšup pa lejupejošām kāpnēm” un kad nākas soļot “lejup pa augšupejošām kāpnēm”.

Gunta Klismeta

žurnāla “Logs” galvenā redaktore

LPS namiņā pirmoreiz ierados 2001. gadā, liekas, augusta beigās vai septembra sākumā, jo bija sēņu laiks. Atceros, ka Šefs man piezvanīja tieši tobrīd, kad biju uzgājusi smukas baravikas un grasījos tās šņakāt citu pēc citas, taču telefona zvans iztraucēja un nevarēju vien sagaidīt, kad saruna beigsies, jo sēņu bija daudz. Pirms tam vēl kādu reizi tikām sazvanījušies, bet šis jau bija aicinājums uz Mazo Pils ielu 1, lai es iepazīstinātu ar savu redzējumu par iespējamo

darbu.

Tad nu aizbraucu, biju nedaudz satraukusies, jo tobrīd nekur nestrādāju un biju mazliet pieradusi pie “brīvības”, lai gan nodarbošanos māku sev sameklēt vienmēr un arī vienatnē nekad negarlaikojos, turklāt arī iepriekšējā gadsimtā, kad vēl nebija ne mobilo telefonu, ne datoru. Atceros, ka Šefa kabinetā bez viņa vēl bija Ligita Začesta un arī Olga Kokāne, liekas, arī Māris Pūķis. Pašai likās, ka mana “prezentācija” galīgi nav izdevusies, taču pēc pāris jautājumiem un atbildēm saņēmu pavisam nopietnu un konkrētu piedāvājumu sākt strādāt 22. oktobrī. Jāteic, ka īpaši daudz par Pašvaldību savienību nebiju dzirdējusi un nebija priekšstata, ar ko tā nodarbojas, tāpat kā liela sabiedrības daļa uztvēru to kā kādu valsts iestādes “satelītu”. Jāpiebilst, ka šo darbiņu atradu vai, pareizāk sakot, tas atrada mani, pateicoties manai studiju laiku draudzenei žurnālistei Inārai Eglei, kura, starp citu, arī bijusi klāt pie LPS pirmsākumiem. Tā kā piedāvājums nāca caur viņu, es pieņēmu, ka žurnāla redaktores amats būs caur un caur tīrā žurnālistika. Tad jau par saimniekiem un attiecīgi – to veidoto politiku vēl nerunāja.

Pirmo darba dienu atceros ļoti spilgti – tā bija pirmdiena, kas Pašvaldību savienībā gadiem ilgi ir kolektīva sanāksmju diena (tiesa gan, agrāk pirmdienu sapulces sākās pulksten 11, un tas man patika daudz labāk nekā tagadējie pulksten 9, kas man kā pūcei allaž sagādā grūtības un rada sliktu nedēļas iesākumu). Tātad ierados darbā pirmdienā un kopā ar pārējiem devos uz 4. stāva sanāksmju telpu. Bikli apsēdos maliņā un sāku klausīties, ko mani jaunie kolēģi un priekšnieks stāsta, taču līdz seju iegaumēšanai netiku, jo pamanīju, ka zāles vienā malā saklāts galds, kur netrūka ne gardu uzkodu, ne varenas tortes. Visu sapulces laiku lauzīju galvu, kā rīkoties, jo man, bez šaubām, likās, ka galds uzklāts man par godu. Jāpiebilst, ka no sapulcē stāstītā neko ne dzirdēju, ne sapratu, vienīgais, ar ko nodarbojos: mēģināju izdomāt, kā man vajadzētu reaģēt – skriet uz veikalu pēc papildinājuma no savas puses vai atlikt to uz citu dienu un vai tiešām tā šeit sagaida katru jaunatnācēju? Kā jūs domājat, ar ko tas viss beidzās? Sapulces noslēgumā Šefs visus aicināja uzcienāties, jo, izrādās, iemesls svinībām bija viņa dzimšanas diena, kas togad bija iekritusi svētdienā, tāpēc svinēšana pārcēlās par dienu vēlāk.

Piebildīšu, kā LPS–ā tā ir gadiem ilga un spēcīga tradīcija – apsveikt kolēģus gan dzimšanas, gan vārda dienās un kopā kādu brīdi mēģināt parunāt par kaut ko citu, nevis darbu, lai gan lielākoties visas pasēdēšanas tomēr beigušās ar sarunām par darbu…

Ja jau pieskāros šai tēmai, tad izmantošu gadījumu, lai atvainoties visiem kolēģiem, kurus dažreiz esmu piemirsusi viņu īpašajās dienās. Varētu jau attaisnoties ar nevaļu, izklaidību, aizmāršību utt., bet labāk pateikšu tagad – vēlu visu to labāko gan tiem, kam pavisam nesen bijušas jubilejas vai gaviļdienas, gan no sirds apsveicu visus tos, kam tas vēl priekšā – gadījumā, ja īstajā dienā atkal piemirsīsies.

Pirmo komandējumu biju ieplānojusi uz Līvāniem, jo mans kādreizējais skolasbiedrs un agrāk arī Līvānu pašvaldības vadītājs Visvaldis Gercāns bija stāstījis, ka Līvānos ir tāda “Baltā māja”, kas noteikti esot aprakstīšanas vērta. Tad nu pieteicos kolēģiem, kuri manis izvēlētajā dienā devās ar mašīnu uz Daugavpili, lai pa ceļam paķer līdzi arī mani. Braucot uz Latgali, noklausījos veselu lekciju un mazliet jau sāku apjēgt, kas ir pašvaldības un ar ko tās nodarbojas. Kad attapos, Līvāni bija garām, un tā kopā ar pārējiem aizbraucu uz Daugavpili, kur todien notika izpilddirektoru sanāksme. Tā nu nokļuvu ne tajā vietā, kur bija plānots, taču, liekas, uzzināju daudz vairāk, jo kolēģi pa ceļam mani apgaismoja pamatīgi.

Jāsaka, ka tā bija viena no retajām reizēm, kad braucu ar kādu citu un pati nesēdēju pie stūres, parasti jau mans otrais amats ir šoferēšana. To daru tik daudz un bieži, ka nereti liekas, ka dzīvoju mašīnā. Tas gan man ļāvis iepazīt tuvākas un tālas vietas un varu apgalvot, ka Latviju pazīstu diezgan labi un varu iztikt bez kartes vai “Waze” aplikācijas. Bet uz Līvāniem aizbraucu citureiz un apciemoju ne tikai “Balto māju”, bet arī visus pagastus.

Pa šo laiku Latvija izbraukāta krustu šķērsu, arī žurnālus izvadājot, un pilnīgi droši zinu, ka esmu bijusi pilnīgi visās 119 pašvaldībās. Par pagastiem šādu 100% apmeklējumu gan nevaru celt galdā. Vairāk sanācis būt Latgalē un, protams, Latvijas piektajā lielajā novadā jeb reģionā – Sēlijā, kas bija, ir un būs man sirdij tuvākais.

Daudzas pašvaldības pamatīgi iepazinu kopā ar konkursa “Sakoptākais Latvijas pagasts” vērtēšanas komisiju un pirms pāris gadiem ar “Eiropas Gada pašvaldība” vērtētājiem. Šo tradīciju, man liekas, noteikti vajadzētu atjaunot, kas, protams, prasa milzu organizatorisko darbu, līdzekļus un laiku, taču ieguvēji no tā ir visi – gan tie, kas piedalās, gan tie, kas vērtē, gan tie, kas noslēguma ceremonijā viņus sveic. Iespējams, šim konkursam vajadzīga citādāka forma, taču saglabājot pamatideju.

Bet visskaistākie braucieni man bijuši kopā ar vistuvākajiem kolēģiem – Dainu Oliņu un fotogrāfu Ojāru Martinsonu, kad apceļojām malu malas, veidojot publikācijas žurnāla rubrikai “Logs viesos”. Paldies visām pašvaldībām, to vadītājiem un speciālistiem, kas mūs uzņēmuši un atklājuši daļiņu no savas darba ikdienas, bet reizēm arī daļiņu dzīves. Daudzos braucienos tikām arī tālāk par pašvaldību un ciemojāmies pie fantastiskiem cilvēkiem viņu mājās un sētās.

No pēdējo gadu braucieniem vissvarīgākais man pašai bija Sēlijas “ceļojums” – gan tāpēc, ka pati visu mūžu esmu sevi saukusi par sēlieti un arī meitām apzināti par dzimšanas vietu izvēlējos Sēlijas lielpilsētu Jēkabpili, kur esmu skolā gājusi, gan tādēļ, ka Sēlija Latvijas kartē un attīstības plānos palikusi pelēkā krāsā. Ja man būtu zelta zivtiņas iespējas, tad trīs vēlēšanās Sēlijas labā būtu šādas: labi un pamatīgi ceļi bez putekļiem, kārtīgu ražotņu izveide, atdzīvinot veco Jēkabpils cukurfabriku, gaļas kombinātu, dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcu un citas un radot jaunas darbavietas (kaut kur esmu dzirdējusi, ka senākos laikos Bebrenes apkaimē esot bijusi iecere veidot kaut kādu ražotni “Volvo” rūpnīcai, to derētu papētīt – kas zina, varbūt tā tiešām ir iespēja), bet trešā vēlēšanās zelta zivtiņai būtu atdzīvināt veco Staburagu…

Arī man šajos neticami garajos darba gados Pašvaldību savienībā, kas aizskrējuši sprinta tempā, bet ar maratonista izturību, gadījies satikties un iepazīties ar daudziem cilvēkiem – gan VIP personām, gan ierindas ļaudīm. Pēc sarunām gan nevienu šādās kategorijās es nešķiroju. Žurnāla apjoms man neatļauj visus nosaukt vārdā, taču dažus savus “īpašos” cilvēkus es nevaru nenosaukt: Piebalgas Ķencis, kura dāvinātos dzejoļus joprojām glabāju, Jānis Ritums, kura dāvātā loga glezniņa mums kabinetā ir goda vietā, Neretas Jaunsudrabiņa muzeja saimniece Ilze Līduma, kuras gardo zupu labprāt nobaudītu vēl kādureiz, Salas novada “Boļānu” cienmāte Daina Maija Paegle, kura ir veselas grāmatas aprakstīšanas vērta, trīs Regīnas no Balvu puses – Livke, Kuļša un Brokāne, ar kurām tikāmies Naudaskalnā, Pāvilostas Ziemassvētku “vecenīte”, kuras vārdu sakarā ar tuvajiem Ziemassvētkiem laikam vēl nepieklātos atklāt, un visi, visi “Loga” galvenie varoņi. Paldies jums visiem!

Bet vislielākais paldies jums, cienījamie lasītāji! Mēs jau vēl turpināsim un brauksim arī ciemos.

Man ir paveicies, ka jau padsmit gadus varam “dziedāt” duetā ar Dainu Oliņu un mums ir tik viszinīgs un profesionāls pavadītājs Arturs Hansons! Cerams, ka mēs kopā sarīkosim vēl daudzus “koncertus”!