FORUMS “LATVIJAS ILGTSPĒJAS DIMENSIJAS – IZGLĪTOTI CILVĒKI UN DABAS VĒRTĪBU SAGLABĀŠANA”

2016. gada 25. novembrī Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā notika valsts mēroga forums “Latvijas ilgtspējas dimensijas – izglītoti cilvēki un dabas vērtību saglabāšana”, kas aizsāka Latvijas Vides aizsardzības fonda līdzfinansētā multisektoriālā Latvijas simtgadei un Latgales kongresa simtgadei veltītā projekta pasākumu ciklu. Rēzeknes forums bija pirmā no sešām projektā iekļautajām iniciatīvām.

Līdz ar pasākuma saimniekiem – Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmiju (RTA) – spraigas diskusijas par perspektīvām iespējām un paredzamajiem riskiem, lai pilnveidotu augstvērtīgu vides un reģionālo politiku Latvijā un Latgalē, nodrošināja partneri: Rēzeknes novada, Ludzas novada, Līvānu un Madonas novada pašvaldība un biedrības “Latvijas Inovatoru apvienība” un “Biomasas tehnoloģiju centrs”.

Foruma dalībnieku galvenie secinājumi un ieteikumi atbildīgajām valsts institūcijām un iesaistītajām pusēm

• Ilgtspējīga attīstība kā multisektoriāls un starpdisciplinārs uzdevums

Ilgtspējīgas attīstības definīcija ir “apmierināt pašreizējās paaudzes vajadzības, neapdraudot iespējas nākamajām paaudzēm apmierināt viņu vajadzības” (B. H. Bruntlandes izveidotās komisijas redakcijā). Tās trīs pīlāri ir vides aizsardzība, ekonomiskā attīstība un sociālā attīstība. Tomēr nākamo paaudžu vajadzības nav pašsaprotami skaidrs jautājums – veidojot šodienas ilgtspējīgas attīstības politiku, tiek determinētas arī nākamo paaudžu izvēles iespējas. Tāpēc svarīgi ir apzināties, ka ilgtspējīgas attīstības jautājumu risināšanā nepieciešams mobilizēt plašu iesaistīto pušu sadarbību (multisektoriāla pieeja), izmantojot pētniecības potenciālu.

Pētniecības potenciāla pilnvērtīgai attīstīšanai ilgtspējas un ilgtspējīgas attīstības izpētē un pētniecības iznākumu ieviešanā nepieciešams integrēt ļoti plašu zinātnes disciplīnu spektru (humanitārās, sociālās, dabaszinātnes), nereducējot to uz kādu atsevišķu zinātņu disciplīnu ekskluzīvu atbilstības jomu (starpdisciplināra pieeja).

Ilgtspējīgas politikas īstenošana visbiežāk notiek projektu veidā. Tāpēc ir jāmācās pieņemt arī neveiksmīgu projektu rezultātus, jo šajos gadījumos būtiski, ka projektā ieguldīti resursi, laiks, pūliņi, bet pietrūcis veiksmes. Ieguldījumu efektivitātes analīze ir laba pieredze nākotnei.

• Izglītības īpašā loma ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanā

Forumā tika uzsvērta izglītības īpašā loma ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanā visplašākajā šā jēdziena nozīmju izvērsumā – veicinot to, lai veidotos vērtību sistēmas, kā arī priekšstati par uzvedības un dzīves stila modeļiem, kas ir nepieciešami ilgtspējīgai attīstībai, tā radot priekšnosacījumus vienotam skatījumam uz sabiedrību un dabu.

Vides aizsardzības likuma prasības par obligāto studiju programmu kursu īstenošanu ilgtspējīgas attīstības jomā pastāv jau vairākus gadus. Tam nepieciešamo metodisko un mācību materiālu sagatavošanā paveikts liels darbs, izdotas daudzas specializētas grāmatas, sagatavotas elektroniskās datubāzes, kā arī ir izglītoti mācībspēki. Tomēr šīs izglītības aptvere Latvijas augstskolās un koledžās ir salīdzinoši neliela, kas galvenokārt izskaidrojams ar ierobežotiem finanšu resursiem, kas pieejami augstākās izglītības institūcijām studiju procesa nodrošināšanai.

Foruma diskusijās tika izcelti labās prakses piemēri zināšanu un izpratnes veidošanā skolu un augstskolu programmās par ilgtspējīgu attīstību, norādot arī uz iespējām, piemēram, kā uzlabot studiju procesa kvalitāti augstskolās, kur tam līdz šim nav pievērsta pietiekama uzmanība, skolēnu iesaistīšana vecāku izpratnes veidošanā u.tml.

Ilgtspējīga attīstība ir cieši saistīta ar efektīvu un visaptverošu mūžizglītības sistēmu. Cilvēki profesionālās karjeras laikā daudzas reizes maina savu nodarbošanos – jaunu kompetenču apguve ir pašsaprotama. Tomēr arī darbojoties vienā nozarē, kvalifikācijas atjaunināšana ir izšķiroši svarīga gan kopējas, gan individuālas labklājības nodrošināšanā.

Globalizācijas apstākļos cilvēku apziņā var mazināties lokālo un tradicionālo vērtību nozīmīgums. Tam par iemeslu ir arī izglītības sistēmas sadrumstalotība, kas nepietiekami vērsta uz holistisku zināšanu un prasmju apguvi un personības veidošanu, neņemot vērā to, ka personības tapšanā īpaša loma ir savas vietas un tautas vēstures, kultūras un dabas vērtību, kā arī valodas zināšanai. Šādu negatīvo ietekmi var līdzsvarot novadmācība. Nostiprinot reģionālo identitāti un valstisko apziņu, tostarp veidojot priekšstatu un attieksmi pret kultūras un dabas vērtībām, tiek veidota ciešāka piesaiste kultūrvēsturiskajam reģionam – tas ir reģiona ilgtspējīgas attīstības faktors. Tāpēc novadmācībai ir jākļūst par neatņemamu un pašsaprotamu vispārējās izglītības sastāvdaļu.

• Aprites ekonomikas globālie uzstādījumi un lokālā pieredze

Forumā tika uzsvērta aprites ekonomikas un citu zaļās ekonomikas modeļu loma ilgtspējīgā attīstībā. Antropogēno faktoru nelabvēlīgi ietekmēto klimata pārmaiņu, vidi un cilvēkus apdraudoša piesārņojuma, tāpat arī tradicionāli izmantoto resursu nelīdzsvarota patēriņa diktētie aprites ekonomikas principi un pieejas ir ne tikai nepieciešamība, kas rada papildu slodzi – tās ir arī iespējas valsts un reģiona attīstībai. Tā ne tikai iemāca taupīt un labāk apsaimniekot planētas ierobežotos resursus, bet arī rada priekšnoteikumus jaunu produktu un jaunu uzņēmumu izveidošanai, jaunām darba vietām, padarot izaugsmi patiesi ilgtspējīgu. Svarīgi arī mobilizēt pētniecības potenciālu un precīzi veidot politiku tajā ieinteresēto uzņēmēju motivēšanai izmantot šīs iespējas.

Aprites ekonomikas mērķis – īstenot pieeju “labi biznesam, labi dabai”. Viens no tās instrumentiem ir zaļais iepirkums, taču tā piemērošana, piemēram, Rēzeknes pilsētas pašvaldībā, uzrādījusi iepirkto preču un pakalpojumu sadārdzinājumu par 20–25%. Ņemot to vērā, tēze, kas raksturo aprites ekonomiku, būtu jāpapildina – “labi biznesam, labi dabai, labi klientam”.

• Dabas vērtību aizsardzība un gudra izmantošana kā ilgtspējas faktors

Forumā notika dzīvas diskusijas par Latvijas dabas un zivju resursu izmantošanu. Izplatītāko zemes dzīļu resursu rezervju Latvijā pietiek simts vai pat tūkstots un vairāk gadiem, un šobrīd nav nepieciešami īpaši to apguves ierobežojumi. Šajā kontekstā aktuālākā problēma ir tā, ka daudzos gadījumos netiek radīti produkti ar augstu pievienoto vērtību, tostarp nepietiekami izmantojot zinātniskās izstrādes, kas sniegtu šādu iespēju. Sadarbība starp zinātniekiem un uzņēmējiem dabas resursu apstrādē, pievienotās vērtības radīšanā nav pietiekami produktīva. Zinātnieki nenovērtē uzņēmēju gatavību riskēt, bet uzņēmēji – zinātnisko izstrāžu potenciālu. Tāda resursa kā, piemēram, kūdras izmantošanā pastāv pretruna starp to un purvu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu.

Ezeru apsaimniekošana ir tipisks multisektoriālās sadarbības efektivitātes rādītājs – tā aptver zivju resursu vairumu un daudzveidību (iekļaujot ekosistēmu veidošanu un zivju rūpnieciskās zvejas elementus), rekreāciju, ainavu veidošanu un citus aspektus, kas savstarpēji mijiedarbojas. Vienpusīga, institucionāli fragmentēta pieeja un no tā izrietoša regulējuma specifika visdrīzāk ir radījusi virkni asimetriju šo procesu pārvaldībā. Foruma diskusijās tika pievērsta uzmanība iespējamajai neatbilstībai starp zivju resursu apsaimniekošanu ezeros un šā procesa līdzsvarošanu ar daudzveidīgas ekosistēmas uzturēšanu, ko rada pastāvošais ezeru zivju resursu izmantošanas regulējums, jo tas ierobežo iespējas to sasaistīt ar prasmīgi izmantotu zivju rūpnieciskās zvejas elementu. Tas ir svarīgi Latgalei, ņemot vērā to, ka šā reģiona teritorijā atrodas 130 no 208 Latvijas ezeriem. Atbildīgo institūciju uzdevums būtu vēlreiz pārskatīt šo regulējumu, ņemot vērā kompleksu pētījumu rezultātus.

Foruma diskusijās tika minēta ievērības cienīga iniciatīva – veidot “Latvijas dabas kanonu” – tādu dabas bagātību vai vērtību reģistru, kas ir būtiski ietekmējušas Latvijas nācijas izveidi, attīstību un nodrošina tās pastāvēšanu nākotnē.

• Apdzīvotība un dzīves vide: demogrāfiskie, ekoloģiskie, kultūrsociālie un ekonomiskie aspekti

Demogrāfiskās situācijas “spiediens” uz ilgtspējīgu attīstību, it sevišķi Latgalē, ir tik būtisks, ka nav iespējams izdalīt kādu prioritāro sociālo vai pēc cita kritērija izvēlētu iedzīvotāju grupu. Katra Latvijas (Latgales) iedzīvotāja labklājība un iekļaušanās ilgtspējīgā attīstībā ir vērā ņemama.

Spriežot par dzīves vidi Latgalē, forumā tika aktualizēti vairāki būtiski aspekti, kas attiecināmi uz mijiedarbību starp cilvēku dzīvi un darbošanos noteiktā teritorijā, dabas vērtībām un kultūras mantojumu, tostarp uzdodot arī tādus Latgales situācijai atbilstošus jautājumus kā attīstība apdzīvotās vietās ar mazu iedzīvotāju skaitu un dzīves iespējas īpaši aizsargājamās dabas teritorijās.

Cilvēku piesaiste reģionam nav sašaurināma uz atsevišķiem faktoriem, piemēram, iespēju atrast darbu vai algas apjomu. Latgalē ir neskaitāmi paraugi, kas ilustrē to, ka izšķiroša bijusi augstskolas esamība reģionā, ģimenes saites, veselīga vide, ainava, kultūra, tradīcijas un arī citi faktori vai to summējums. Cilvēku piesaistei reģionam ir gan multisektoriāls, gan starpdisciplinārs tvērums.

Saskaņā ar pētījumiem, kas raksturo cilvēku dzīvi un ekonomisko darbību īpaši aizsargājamās teritorijās, iedzīvotāju priekšstati par saimniekošanas iespējām bieži aprobežojas ar parastas naturālās saimniecības uzturēšanu, savukārt dabas aizsardzības institūcijas šo teritoriju dabas aizsardzības plānos neietver labvēlīgu nosacījumu nodrošināšanas iespējas tur dzīvojošo cilvēku saimnieciskajai darbībai un nepietiekamu uzmanību tam pievērš arī pašvaldības. Atbildīgajām valsts institūcijām un pašvaldībām jāveido šo teritoriju attīstības stratēģija, paredzot atbalsta programmas dažādu nišas darbības veidu identificēšanai un attīstīšanai, kas izmantotu īpaši aizsargājamas dabas teritorijas statusu kā priekšrocību, balstoties bioekonomikas un ekotehnoloģijas atziņās.

Pētījumos, ko īstenojuši Latvijas augstskolu zinātnieki, identificēts arī tas, ka īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, kā arī citos Latvijas reģionu (tostarp Latgales) apvidos dzīvojošie cilvēki ir gatavi uzņemties atbildību gan par savu saimniecisko darbību, gan par savu labklājību, gan par savām nākotnes perspektīvām. Rezultāti savā ziņā iepriecinoši, jo cilvēkos ir liels iniciatīvas potenciāls. Taču šai parādībai ir arī satraucošs aspekts – iedzīvotāji Latvijas reģionos valsts un pašvaldību īstenoto pārvaldi nevērtē kā tādu, uz ko varētu paļauties. Vairākās sfērās, piemēram, labklājībā, indivīda pūliņi, lai cik tie būtu produktīvi, nevar aizvietot publiski īstenotas labklājības sistēmas darbību. Turklāt Latvijas publiskajā pārvaldē ir īstenotas daudzas būtiskas un inovatīvas reformas, ko plaši izmanto pilsētu ekonomiski aktīvie iedzīvotāji, piemēram, e–pārvaldi, bet, iespējams, ārpus reģionālās nozīmes centriem dzīvojošo iedzīvotāju daļu tās nav sasniegušas.

Noslēguma atziņa

Viena no šā foruma dalībnieku galvenajām atziņām ir tāda, ka visas minētās (piemēram, izglītības lomas palielināšanas iespējas ilgtspējīgas attīstības kontekstā, ezeru apsaimniekošana, dabas resursu izmantošana, radot produktus ar augstāku pievienoto vērtību) un vēl vairākas citas tēmas (ekosistēmu pakalpojumi) nepieciešams ekspertu un ieinteresēto pušu dialogā apspriest turpmākajās projekta cikla konferencēs Ludzā, Madonā un Līvānos, to būtiskākos galasecinājumus apkopojot Latgales kongresa simtgades atcerei veltītajā forumā “Ilgtspējas faktori un dabas vērtību saglabāšana Latvijas nākamajos simts gados” Rēzeknē 28. aprīlī.