VAI NU “A”, VAI “B”?

Guntas Klismetas saruna ar vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru KASPARU GERHARDU

– Kam, kad un kāpēc radās ideja par sadarbības teritoriju izveidi?

– Pirmās diskusijas par administratīvo reformu sākās 90. gadu sākumā un turpinājās arī šajā tūkstošgadē. Būtiskākais lēmums tika pieņemts 2008. gadā – reizē ar ekonomiskā atbalsta programmu, kad valsts lūdza palīdzību Eiropas Savienībai un iespēju aizņemties naudu no Starptautiskā Valūtas fonda, tajā pašā naktī tika pieņemts arī Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums. Atbilstoši tam Latvijā izveidoja 118 pašvaldības – deviņas republikas pilsētas un 110 novadus (Mērsraga novads piedzima nedaudz vēlāk). Taču likumā paredzēts, ka Latvijā ir trīs veidu administratīvās teritorijas – arī apriņķi, un šis nosacījums ir spēkā līdz pat šodienai.

2014. gada vasarā, balstoties uz mūsu ministrijas veikto izvērtējumu par iepriekšējās reformas rezultātiem un ņemot vērā to, kā mainījusies demogrāfiskā un ekonomiskā situācija, Valsts kanceleja izstrādāja Valsts pārvaldes attīstības pamatnostādnes 2014.–2020. gadam, un gada beigās valdība tās apstiprināja. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai doti divi uzdevumi – valsts institūciju savstarpējas sadarbības pilnveidošanai noteikt reģionālo valsts teritoriālo iedalījumu ar administratīvajiem centriem – lielākajām Latvijas pilsētām, vienlaikus ņemot vērā pilsētu ģeogrāfisko izvietojumu un ceļu tīklu reģionā, un otrs – konsultējoties ar pašvaldībām, noteikt valstī administratīvo teritoriju grupas ap reģionālās un nacionālās nozīmes attīstības centriem, kuru ietvarā pašvaldības var apvienoties vai sadarboties. Šajā uzdevumā iekļauts pieļāvums – a) vai nu apvienoties, b) vai sadarboties.

2015. gadā tika izveidota darba grupa, kurā bija pārstāvētas visas koalīcijas partijas: “Vienotība”, Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS) un Nacionālā apvienība (NA). Darba grupu vadīju es, un tajā bija pārstāvji arī ar pašvaldību darba pieredzi – Juris Šulcs, Aldis Adamovičs, Raimonds Čudars, arī Kučinska kungs. Gan darba grupā, gan medijos un sabiedrībā izskanēja dažādi viedokļi, aizstāvot ij vienu, ij otru variantu. Atbilstoši pirmajam Latvijā būtu jāizveido apvienoti un juridiski precīzi noteikti novadi, otrs variants paredz sadarbības teritoriju veidošanu. “Vienotība” atbalstīja pirmo variantu, ZZS un NA bija par otro variantu. Jau darba grupas diskusijās iezīmējās priekšlikums par 29 sadarbības teritorijām ap nacionālās un reģionālās nozīmes centriem, un šis 29 sadarbības teritoriju plāns tad arī tika iesniegts jaunajai valdībai.

Valdības deklarācijā ierakstīts, ka ir jāizveido sadarbības teritorijas, un priekšlikumu sagatavošanai atvēlētais laiks dots līdz 2017. gada 31. martam. Pagājušā gada nogalē veicām konsultācijas ar pašvaldībām, ministrijas pārstāvji un arī es apmeklējām visas 29 potenciālās sadarbības teritorijas.

– Presē vispirms izskanēja, ka paredzētas 16 sadarbības teritorijas, tagad runājat par 29. Cik tad īsti šo veidojumu būs un kā tie sauksies?

– Palikām pie 29 sadarbības teritorijām. Šāds skaits tāpēc, ka Latvijā ir 21 reģionālās nozīmes attīstības centrs un deviņas republikas pilsētas (Jūrmala iezīmēta pie Rīgas un Pierīgas). Kā šīs sadarbības teritorijas varētu nosaukt, domāju, priekšā vēl diskusija, likumā šobrīd ir formulējums – apriņķi.

– Kādēļ pašvaldības būtu mākslīgi jābīda kopā un kā šis modelis darbosies?

– Likumā tātad noteikta apriņķu izveide. Veiktā administratīvi teritoriālā reforma, kurā notika rajonu funkciju un mantas pārņemšana un kas paredzēja otrā līmeņa pašvaldības, novedusi pie tā, ka šobrīd 38 pašvaldības ir mazākas un neatbilst likumā noteiktajam kritērijam par 4000 iedzīvotājiem, turklāt ne visas spēj labi pildīt pašvaldībām uzliktās funkcijas, jo nepietiek kapacitātes. Mums ir novadi ar tūkstoš iedzīvotājiem un 40 tūkstošiem iedzīvotāju. Daudzos gadījumos novadi tika izveidoti mākslīgi, kartē redzams, kā tie izvietoti, un daži pat atgādina anklāvus. Taču mums ir jānodrošina, lai iedzīvotāji visās Latvijas vietās neatkarīgi no tā, kurā novadā viņi dzīvo, varētu saņemt kvalitatīvus izglītības, veselības, transporta pakalpojumus, zinātu, kur griezties, ja nu, nedod Dievs, pēkšņi notiek nelaime vai civilās aizsardzības negadījums. Pašlaik nekas tāds juridiski nav iezīmēts, un cilvēki vienkārši nezina, kas atbild par izglītību, kurā būvvaldē jāgriežas, kas nodrošina transporta pakalpojumus. Jā, pastāv sadarbības līgumi, un daudzas pašvaldības sekmīgi sadarbojas, taču tas ir tā: šodien draudzējamies, rīt vairs nē, bet īstas skaidrības, kur un kā iedzīvotājiem smelties informāciju un kur vērsties pēc viena vai otra pakalpojuma, diemžēl nav.

Uzsvēršu, ka jaunajā sadarbības modelī jau nav runa tikai par pašvaldību sadarbību, bet gan par valsts un pašvaldību sadarbības teritorijām. Turklāt jau kopš pērnā oktobra ir spēkā Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likumā iekļautā norma par sadarbības teritoriju veidošanu, lai pildītu vienu no svarīgākajām funkcijām – civilo aizsardzību. Šobrīd netiek pildīti trīs likumi: apriņķi nav izveidoti, reforma nav pabeigta tā, kā bija plānots, jo nav izveidotas pašvaldības ar pietiekamu kapacitāti, un trešais – Reģionālās attīstības likumā ir paredzēts, ka arī valsts savas funkcijas pilda un savu tiešo pārvaldi veido atbilstoši likumam, tātad darbību un teritoriālās struktūras salāgojot ar plānošanas reģioniem. Pašlaik valsts iestāžu sadarbība un teritoriālais izvietojums ir atšķirīgs: Valsts ieņēmumu dienestam ir viens kartējums, Valsts zemes dienestam – otrs, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai – cits, pavisam 30 dažādi kartējumi.

– Tad līdz 31. martam jābūt skaidrībai arī par valsts struktūru izvietojumu?

– Jā, un ir ļoti svarīgi, pēc kādiem principiem darbosies valsts iestādes. Mana un arī daudzu kolēģu pārliecība ir tāda, ka pašvaldībām būtu jānodod pēc iespējas vairāk valsts funkciju, lai tās būtu tuvāk iedzīvotājiem. Tas palīdzētu arī risināt reģionālās attīstības jautājumus un resursu sadalījumu.

– Jūsuprāt, kādas funkcijas varētu nodot pašvaldībām?

– Pašreiz nevaram nodot nevienu, jo nav tāda kopēja mehānisma. Kad jautājam valsts iestādēm, ko viņi būtu gatavi atdot, tad tiek nosauktas daudzas funkcijas, bet nav kas tās paņem pretī, piemēram, ministrijas gatavas atdot autoceļus, profesionālo izglītību, tāpat decentralizēt funkcijas veselības aprūpes jomā, kadastra jomā, sabiedriskās kārtības nodrošināšanā. Bet kurš to var uzņemties – vai pašvaldība, kurā ir tikai tūkstotis iedzīvotāju, vai novads ar 40 tūkstošiem iedzīvotāju? Mēs nevaram novest pie vienādas kārtības, jo pašvaldības ir ļoti dažādas gan savas vēsturiskās attīstības, gan savu spēju dēļ.

– Vai 29 sadarbības teritorijas iecerētas kā otrā līmeņa pašvaldības? Kāda būs to pārvalde un kas šīs sadarbības teritorijas vadīs?

– Novadi darbojas jau astoņus gadus, tie pārņēmuši rajonu funkcijas un īpašumu, iedzīvotāji ir ievēlējuši to vadītājus, tāpēc nekādā gadījumā nodoms nav mainīt šo izveidoto novadu kārtību. Mēs neejam uz to, lai veiktu kaut kādu būtisku pārdali vai kādam kaut ko atņemtu un citam iedotu. Jaunais uzstādījums nozīmē pilnveidot novadu sadarbību, lai ieguvēji būtu iedzīvotāji.

Kā šīs teritorijas varētu tikt pārvaldītas? Mēs to saredzam lielā mērā kā atgriešanos pie sistēmas, kāda bija rajonu laikos. Jaunajā veidojumā vajadzētu būt pārstāvētām abām pusēm – no vienas puses pašvaldību vadītāji un no otras – valsts iestāžu pārstāvji no VUGD, VID, dažādiem sociālajiem dienestiem, veselības aprūpes nozares un civilās aizsardzības jomas. Tā varētu būt konsultatīva padome, kas apkopotu un koordinētu gan pašvaldību, gan valsts iestāžu darbību. Kas to varētu vadīt? Domāju, ka par to būs pamatīgas diskusijas un droši vien beigu beigās tikai Saeimā varētu nolemt. Te ir divi varianti jeb galējības – tas varētu būt, piemēram, valsts nozīmēts VUGD pārstāvis, kurš atbildīgs par civilo aizsardzību un koordinē šo darbu, un otra galējība – vai nu lielākās pašvaldības pārstāvis, vai arī pašvaldību izvirzīts vienas pašvaldības vadītājs. Protams, jāveido arī izpildstruktūra – sekretariāts, taču tas neprasītu milzumlielus līdzekļus. Nevajadzētu gan būt tā, ka sekretariāta funkcijas tiek uzdotas kādai atsevišķai pašvaldībai, manuprāt, tās vajadzētu finansēt no valsts puses vai valstij būtu jāatrod resursi.

– Kāpēc jūs neapmierina pašreizējie plānošanas reģioni kā iespējamie sadarbības partneri?

– Savulaik caur rajonu padomēm tika apgrozīti ap 55 miljoniem, šobrīd valsts finansējums pieciem plānošanas reģioniem ir vairākkārt mazāks, arī to funkcijas nav līdz galam līdzsvarotas un saskaņotas. Plānošanas reģioni tomēr nav spējuši iegūt pietiekami stabilu un vadošu lomu, un viens no iemesliem ir tāds, ka četros no pieciem reģioniem ir vairāki attīstības centri: Kurzemē – Ventspils un Liepāja, Vidzemē – Valmiera un Cēsis, Latgalē – Rēzekne un Daugavpils, Zemgales plānošanas reģions vispār savstarpēji gandrīz nav saistīts, piemēram, Jēkabpils ar Jelgavu. Rīgas reģionā nav izveidojusies sadarbība Rīgai ar Pierīgu, tur klibo daudzas jomas. Pierīgas novadiem ir pilnīgi citas problēmas nekā Rīgai, un, kaut iespējas sadarboties būtu, teiksim, galvaspilsētā skolas paliek tukšas, bet Pierīgā trūkst, precīzas un skaidras līdzdarbības nav. Valsts kontrole veikusi izvērtējumu un secinājusi, ka būtu jāpārvērtē un jāpārskata plānošanas reģionu lietderība.

– Tad var teikt, ka plānošanas reģioniem nav nākotnes?

– Diemžēl visas funkcijas tie nespēj veikt un šo funkciju un pienākumu palicis aizvien mazāk. Valsts kontroles secinājumā atzīts, ka plānošanas reģioni līdzekļus tērē neefektīvi, tāpēc tika pārskatīta, piemēram, pasažieru pārvadāšanas naudas apsaimniekošana un vēl citas lietas. Tā ka droši vien nāksies izvērtēt, cik lietderīga ir plānošanas reģionu tālākā pastāvēšana.

Viens no pamatiemesliem, kādēļ šādā vai citādā formā ir vajadzīgas sadarbības teritorijas, – lai funkcijas īstenotu pēc iespējas tuvāk iedzīvotājiem. Šobrīd notiek reformas izglītībā un veselības nozarē, un, piemēram, par pārmaiņām izglītības sistēmā runājot, vairāki eksperti uzskata un arī medijos tiek pausts viedoklis, ka izglītības jomu varbūt vajadzētu atdot valstij un pārņemt Igaunijas pieredzi, kur veikta ļoti vērienīga reforma, būtiski samazinot skolu skaitu. Ja pašvaldības neatradīs veidu, kā sadarboties un būt pietiekami spēcīgām, tad agri vai vēlu dienaskārtībā nokļūs jautājums par funkciju nodošanu valstij. Jāatzīmē arī labie piemēri – Bauskas novads veicis skolu tīkla reformu, arī citviet tas tiek darīts, taču daudzos novados šos jautājumus nerisina pēc būtības, bet meklē dažādus veidus, kā saglabāt savas skolas, kas, protams, ir svarīgi, bet – par kādu cenu?

– Vai šis sadarbības teritoriju modelis ir kaut kur pasaulē noskatīts vai šeit radīts?

– Eiropas valstīs ir dažāda prakse. Mums galvenais ir izšķiršanās par to, vai būs divu līmeņu pašvaldības vai nebūs, bet šis jautājums nav risināts kopš 2013. gada, kaut likums paredz apriņķus. Viedokļi par to ir dažādi, arī deputātu iesniegtie priekšlikumi divējādi – vieni uzskata, ka no apriņķiem jāatsakās un Latvijā jāatstāj viena līmeņa pašvaldības, citi pauž pretējus uzskatus. Taču, ņemot vērā, ka mūsu pašvaldības ir tik ļoti atšķirīgas, jāmeklē mehānismi, kā tās var kopīgi funkcionēt, lai iedzīvotājs jebkurā Latvijas vietā varētu saņemt tādus pašus pakalpojumus kā Rīgā, lai bērnam mazā novadā būtu iespējams iegūt tikpat labu izglītību kā galvaspilsētā, lai slimnieks tiktu pie tikpat laba speciālista, kādi ir Rīgas dakteri. Valsts kontroles ziņojums par ģimenes ārstiem liecina, ka problēmas ar tiem ir tieši laukos. Veselības ministrija mums prasa, kāda būs pašvaldību sadarbība, lai viņi varētu veidot ģimenes ārstu karti. Ja ar pašvaldībām nenonāksim pie kopīga lēmuma par tālāko darbību, tad Veselības ministrija nāks ar savu priekšlikumu un pilnveidos veselības aprūpes iestāžu tīklu atbilstoši savām vēlmēm, Izglītības un zinātnes ministrijai būs savs skolu tīkla modelis un tā tālāk, un mums nāksies to pieņemt, bet būtu jāiet pretējā virzienā. Jau atzīmēju, ka daudzas pašvaldības sadarbojas, taču šī sadarbība nav ne centralizēta, ne juridiski nostiprināta.

– Jūs teicāt, ka VARAM pārstāvji tikušies ar visām pašvaldībām – cik tad ir par un cik – pret? Tā, piemēram, Rīgas plānošanas reģiona veiktā aptauja liecina, ka 96 procenti reģiona pašvaldību neredz pamatojumu līdzšinējā teritoriālā iedalījuma maiņai, tiesa gan, toreiz tika piedāvāts 16 sadarbības teritoriju modelis.

– Tiekoties ar Pierīgas pašvaldībām, viedoklis bija pavisam citāds. Konsultācijās visās šajās iezīmētajās sadarbības teritorijās jautājām, vai pašvaldības to atbalsta, daļēji atbalsta vai neiebilst virzībai, un nesaņēmām nevienu kategorisku noraidījumu. Arī Latvijas Lielo pilsētu asociācijas atzinums ir, ka jāveido lielākas pašvaldības. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka vienā Latvijas daļā darbojas vieni likumi un ir pavisam atšķirīgas iespējas saņemt pamatpakalpojumus nekā citā valsts daļā, tāpēc jau strādājam pie šā plāna un kartēs zīmējam, kur notiek sadarbība un kur tā būtu visauglīgākā.

Tikšanās reizēs pašvaldību vadītāji, protams, uzdeva jautājumus, kāda tad būs tālākā darbība, kā tieši notiks šī sadarbība, kas pieņems lēmumus un kurš par ko maksās. Vairākās vietās jau ir skaidri nosacījumi un pašvaldības sadarbojas, piemēram, Ventspils pilsēta ar Ventspils novadu, arī Valmiera ar apkaimes pašvaldībām.

– Kādi bija kritēriji, veidojot sadarbības teritoriju modeli?

– Kritēriji tika noteikti pamatnostādnēs, ņemot vērā, ka sadarbības teritorijā jābūt attīstības centram (nacionālas nozīmes vai reģionālas nozīmes centram) un ceļu tīklam. Mēs vērtējam, kā šie centri attīstījušies un kāda iezīmējas struktūra, esam arī veikuši pētījumu par attīstības centru ietekmi uz tautsaimniecību. Pēc konsultācijām ar pašvaldībām nāksies karti izmainīt, jo, piemēram, Strenču novads vēlas sadarboties ar Valmieru, Pļaviņas grib būt pie Jēkabpils, Ikšķile – pie Rīgas, Skrunda nevis pie Saldus, kā bija iecerēts, bet pie Kuldīgas.

– Vai VARAM ir pētījusi līdzšinējās pašvaldību sadarbības formas un vai vispār ir kādi pētījumi par pašvaldību sadarbību?

– Jā, bijuši vairāki pētījumi un tieši tādā griezumā, lai noskaidrotu, kādas ir iespējas iedzīvotājiem dažādās Latvijas vietās saņemt kvalitatīvus pakalpojumus. Diemžēl šie pētījumi liecina, ka ne veselības, ne izglītības, ne kultūras, ne arī citās jomās tie visur Latvijā ir vienādi. 2015. gadā ministrija ar Norvēģijas Finanšu instrumenta palīdzību veica pētījumu par iedzīvotājiem sniedzamo pakalpojumu optimizēšanu. Tas pieejams mūsu mājaslapā, un tur var atrast gan priekšlikumus par to, kāds varētu būt nākotnes skolu tīkls, gan kādas aktuālas problēmas ir veselības aprūpē, gan kādas ir ģimenes ārstu noslodzes – atšķirības dažādos Latvijas reģionos ir milzīgas. Tāpēc jāmeklē veidi, kā noturēt cilvēkus Latvijā, lai viņi neaizbrauktu garām attīstības centriem uz svešām zemēm. Tā saucamā norvēģu projekta secinājumi ir integrēti arī jaunajā sadarbības teritoriju modelī.

– Vai piespiest pašvaldības “draudzēties” paredzēts obligātā vai brīvprātīgā kārtā?

– Tas būs likumā noteikts, lai jebkuram Latvijas iedzīvotājam būtu pieejami valsts un pašvaldības publiskie pakalpojumi, lai viņš zinātu, kur griezties pēc veselības aprūpes vai izglītības, sociālās palīdzības vai kādā krīzes gadījumā. Atsevišķas pašvaldības jau tagad sadarbojas, piemēram, vairākiem novadiem ir kopīga izglītības pārvalde vai būvvalde, tomēr tā nav vispārizplatīta prakse. Sadarbības teritoriju izveidošana ļaus pašvaldībām koncentrēt un novirzīt lielākus finanšu resursus teritoriju sakārtošanai un attīstībai, padarot tās stiprākas un pārvaldot lielāku “spēles laukumu”.

Latvija ir pārdzīvojusi daudzas reformas, sākot ar Ordeņa laikiem, Kurzemes, Pārdaugavas hercogistēm un vēl senāku vēsturi, kam sekojuši cariskās Krievijas apriņķi un apriņķi pirmās brīvvalsts laikā un padomju gados, kad tie izauga ap transporta mezgliem un atbilstoši ekonomiskajai attīstībai. Administratīvi teritoriālais iedalījums dažādos laikos bijis dažāds, līdz ilgus gadus bija pierasts, ka Latvijā ir 26 rajoni. Jāatzīst, ka tagad piedāvātās sadarbības teritorijas zināmā mērā ir tāda kā atgriešanās pie bijušās rajonu kārtības. Es uzskatu, ka rajonu likvidēšana bija kļūda, jo tie jau netapa vienā dienā, rajoni objektīvi un dabiski izauga ap pilsētām, atbilstoši ceļu tīklam un ņemot vērā vēsturisko attīstību.

– 31. marts, kad sadarbības teritoriju plānam jābūt gatavam, ir pavisam tuvu. Kas notiks tālāk?

– Šobrīd ministrija gatavo grozījumus likumā par apriņķiem, aizstājot tos ar sadarbības teritoriju izveidi. Tuvākajā laikā šis projekts tiks publicēts un nodots saskaņošanai. Domāju, ka viss noritēs ātri, jo ministrijas grib pēc iespējas drīzāk iegūt skaidrību, pirmām kārtām Iekšlietu ministrija, kam atbilstoši likumam jāizveido civilās aizsardzības plāni, Izglītības un zinātnes ministrija, kas veido skolu optimizācijas modeli, Veselības ministrija, kas grib sakārtot slimnīcu un ģimenes ārstu tīklu, un citas. Būtu svarīgi, lai šeit tiktu ņemti vērā pašvaldību līdzšinējās darbības rezultāti, nevis viss notiktu no augšas. Paredzams, ka likuma grozījumi varētu tikt uzsaukti Valsts sekretāru sanāksmē 16. februārī, tad mēnesis saskaņošanai, marta beigās tos varētu apstiprināt valdībā un tad tālāk – Saeima.

Protams, Saeimai sava lemšana, taču šis priekšlikums nav nācis no vienas ministrijas vai vienas valdības, bet skatīts koalīcijā un iekļauts valdības deklarācijā. Šobrīd nav izpildīti trīs nozīmīgi likuma panti: apriņķu nav, kaut gan likumā paredzēti; novadi nav izveidoti tādi, kādiem tiem būtu jābūt; valsts pārvaldes iestādes neveic līdzsvarotu darbību pa visu valsti. Turpmāk to varētu kompensēt ar valsts un pašvaldību sadarbību noteikto teritoriju ietvaros un ar klientu apkalpošanas centru palīdzību, kur iedzīvotāji vienuviet var saņemt gan valsts, gan pašvaldību pakalpojumus. Es saprotu, ka ar to ir par maz, tomēr solis pretī tam, lai sāktu pamazām drupināt sabiedrībā valdošo neticību valsts varai, ar to domājot arī pašvaldības.

– Te nu man jāiebilst, jo aptaujas un reitingi uzrāda pavisam citu vērtējumu valsts iestādēm un pašvaldībām, turklāt pārliecinoši par labu pēdējām.

– Tas tāpēc, ka sabiedrībā jau nav īstas izpratnes, kas jādara un ko dara pašvaldība un ko – valsts. Neuzticēšanos jeb neticību valstij diemžēl rada arī tas, ka nereti pieņemtie likumi netiek pildīti vai tiek pieņemti, balstoties uz līdz galam neizvērtētu situāciju.

Minēšu vienu piemēru – pirms Bauskas novads veica skolu tīkla optimizāciju, viņi bērnus no viena pagasta centra pa sliktu ceļu vadāja uz otra pagasta centru, kaut tajā pašā laikā varēja pa asfaltu aizvest līdz Bauskai. Izglītības jomā daudzviet var atrast tādus paradoksus, arī tāpēc, ka izglītības iestādes pieder gan valstij, gan pašvaldībām. Ja ir divi īpašnieki, tad arī divi krēsli, bet, kā zināms, uz abiem vienlaikus ilgi nenosēdēsi. Tāpēc mums jāmeklē līdzsvars visās nozīmēs un jomās, lai tos resursus un naudu, kas ir mūsu rīcībā, izmantotu pēc iespējas lietderīgāk un veiksmīgāk.

– Kādas izmaiņas, jūsuprāt, vēl vajadzētu veikt valsts un pašvaldību darba organizācijā un pienākumu sadalē?

– Pēc reformas pagājuši jau astoņi gadi, bet joprojām nezinām, vai apriņķi būs vai nebūs, kā funkcionēs pārvalde uz vietām. Tikmēr atšķirības starp reģioniem turpina pieaugt. Līdz galam nav sakārtots arī finansējums pašvaldību autonomajām funkcijām, tāpēc, manuprāt, būtu jāatrod jauni pamati, uz kā būvēt šo pašvaldību finansēšanas sistēmu. Es domāju, ka finanšu izlīdzināšana, kad vieniem atņem, lai iedotu otriem, un kad desmit procenti pašvaldību finansē 90 procentus, nav tas pareizākais veids. Nākotnē vajadzētu iet uz to, lai katrai pašvaldībai būtu skaidri noteikta finanšu daļa, ar ko tā strādā un kur neviens neiejaucas, bet atsevišķās vietās dažādu atpalicības problēmu risināšanai talkā nāktu valsts ar speciālām programmām. Vajadzētu arī pārskatīt pašvaldību finanšu bāzi un nekustamā īpašuma nodokļa politiku – noteiktos trīs procentus šim nodoklim uzskatu par neadekvātiem mūsu apstākļiem.

– Ja atzīstat, ka rajonu likvidēšana bija kļūda, vai jūs nebaidāties pēc gadiem saņemt tādus pašus pārmetumus par to, ko tagad grasāties ieviest Latvijā?

– Pieļauju, ka nākotnē vērtējumi šādai darbībai noteikti būs dažādi un nevarēšu attaisnosies, ka esmu pildījis valdības un koalīcijas uzdevumu. Taču es uzskatu, ka visā Latvijā ir jāizveido vienāda atskaites sistēma un jāsāk ar skaidru redzējumu par spēles laukumu un vienādiem noteikumiem visiem spēlētājiem, lai varētu virzīties uz priekšu un attīstīties, tā mazinot reģionu atšķirības. Ja mēs tagad neko nedarītu un šī līdz galam nepabeigtā reforma un likumi, kas nedarbojas, turpinātu eksistēt, manuprāt, tā būtu daudz lielāka kļūda un bezatbildīga attieksme pret Latvijas iedzīvotājiem nekā, ja novedam to līdz galam – pasakām vai nu “A”, vai “B” – likvidējam vienu vai otru vai arī saliekam to kopā vienā formātā – sadarbības teritorijās ar skaidri saprotamu darbības sistēmu.