Rīga 1°C, mākoņains, bez nokrišņiem, R vējš 2m/s
Sestdiena, 2024. gada 20. aprīlis 05:20
Vārda dienas: Mirta, Ziedīte
Latvijas ceļi... pirms 15 gadiem
Reizēm dzīve spēj sarūpēt negaidītus atklājumus. Pēc elektroniskā “Loga” pirmā, sadarbības teritoriju veidošanas iecerei veltītā numura izsūtīšanas tika nolemts, ka otrais numurs būs veltīts ceļiem. Gan tāpēc, ka, ziemai beidzoties un pavasara dubļu sezonai sākoties, “jaunizsistās” bedres un ierastie neceļi daudz vairāk bendē nervus nekā vasarā; gan tāpēc, ka ceļu tematikai bija veltīta puse no LPIA izbraukuma sēdes Engures novadā 3. februārī.
Un tikai vēlāk, pārlapojot senos “foliantus”, 2002. gada žurnālu komplektā atklājām, ka...
tieši pirms 15 gadiem “Loga” 2002. gada 2. numurs arī bija veltīts ceļu tematikai!!!
Pats interesantākais, izlasot tematiskā bloka materiālus, bija skaudrā atklāsme, ka lielu daļu no tolaik rakstītā varētu drukāt tagad un neviens pat nepamanītu, ka starp abām publikācijām ir 15 gadu robežšķirtne. Taču ļausim lasītājiem vērtēt un secināt pašiem, iepazīstoties ar citātiem no dažām publikācijām.
“NEBŪS CEĻU – NEBŪS TAUTSAIMNIECĪBAS”
(Intervija ar toreizējo satiksmes ministru Anatoliju Gorbunovu. Ministra postenī viņam ritēja ceturtais gads, tolaik vēl pastāvēja valsts autoceļu fonds)
“20. februārī preses konferencē satiksmes ministrs A. Gorbunovs autoceļu stāvokli raksturoja kā katastrofālu. Apzinoties, ka bedrīšu lāpīšana vairs neglābj, ministrija nolēmusi atkārtoti vērsties pie valdības.”
““Latvijas autoceļiem ir pienācis grūts brīdis, kas prasa neatliekamu rīcību. Es neredzu citu alternatīvu kā valsts autoceļu fondā ieskaitīt 85% no akcīzes nodokļa naftas produktiem līdzšinējo 60% vietā. Gadā tas varētu dot papildus 20 miljonus latu. Ir jāsāk plānveidīgi rekonstruēt un atjaunot autoceļus,” uzsvēra ministrs.”
“Tautā ir teiciens, ka šobrīd mēs Latvijā braucam pa vakardienas ceļiem ar rītdienas auto un parītdienas ātrumu. Kas būtu jādara un no kura gala jāsāk pārmaiņas, lai mēs dzīvotu šodienā?”
“Sākot no 1991. gada, atlikto darbu apjoms katru gadu ir pieaudzis, un tieši proporcionāli pieauguši arī pussabrukušie vai sabrukušie ceļu posmi.”
“Es nekādā veidā nedomāju ierobežot, bet tieši otrādi – palielināt pašvaldību lomu, kad nākotnē būs reģionālās pašvaldības, jo tās labāk redz, kādā veidā un kurus ceļus perspektīvā nepieciešams attīstīt.”
“Arvien vairāk saņemu priekšlikumus no pašvaldībām, ka varētu apvienoties – ja būtu ceļš. (..) Nav mūsu kompetencē apšaubīt pašvaldību vēlmi apvienoties. Tādēļ ministrijā veidojam speciālu programmu, domāju, ka 2003. vai 2004. gadā tā varētu būt valdībai galdā. Tā būs ceļu atjaunošanas programma saistībā ar reformu. Es saprotu, ka pašvaldības gribētu otrādāk – vispirms sakārtojiet ceļus, un tad mēs lemsim, apvienoties vai nē. Tagad iespēju robežās mēs ņemam vērā novadu un sadarbības apvienību (Izcēlums mans. – D.O.) vēlmes.”
“Labi ceļi pašvaldībā ir līmenis visam – gan ekonomiskai augšupejai, tūrisma attīstībai, gan vizuālai labsajūtai un tamlīdzīgi.”
“CEĻIEM JĀDOD TIK, CIK TIEM PIENĀKAS”
(Raksta autors Kārlis Kadiķis, Latvijas Ceļinieku asociācijas toreizējais direktors)
“Par galveno panākumu pirmām kārtām uzskatām valsts autoceļu fonda saglabāšanu, jo bijušais finanšu ministrs E. Krastiņš gribēja to likvidēt.”
“Kā rīkoties pašvaldībām, rīkojot izsoles? Diemžēl reti kurā pašvaldībā ir speciālists ceļu un ielu jomā, pamatā visu izlemj vietējās varas pārstāvji. Iesaku tomēr iepirkumu komisijā pieaicināt neatkarīgu cilvēku vai kādas būvfirmas ekspertu, lai būtu lielāka atklātība. (..) Tomēr gribu brīdināt, ka ne vienmēr izdevīgākā ir pati zemākā cena. Ja kāds uzņēmējs ir “neizvēlīgs” pret tehnoloģiju, izskatās izdevīgs tādēļ, ka lēts, tad nav teikts, ka tas būs labs arī ceļam.”
“CEĻI NAV MŪŽĪGI”
(Redakcijas materiāls, kurā ir atsauces uz ceļinieku nozares veterāna Viļņa Andrejsona viedokli, kurš jau pirms diviem gadiem (tātad – 2000. gadā!) žurnālā aicinājis padomāt par ceļu)
“Latvijas ceļi iet bojā, naudas to kopšanai un uzturēšanai, nemaz nerunājot par būvniecību, tiek atvēlēts arvien mazāk, un plānotā administratīvi teritoriālā reforma radīs pamestas un pametamas nomales, jo iedzīvotājiem viss vajadzīgais kļūs vēl tālāks – gan veikals, gan ārsts, gan skola.” (Izcēlums mans. – D.O.)
“Es tomēr neticu, ka kādreiz bērnu no dzemdību nama pa telegrāfu uz māju sūtīs vai vectēvu uz kapiem pa faksu nogādās. Viss mūžs starp šiem galapunktiem cilvēkam – skrejošam, braucošam vai slimības gultā guļošam – ir un būs ar ceļu saistīts. Maizes kukulīti gan varēs pa internetu apskatīt, bet ēdams tas kļūs tikai tad, kad būs pa ceļu atvests.” (Izcēlums mans. – D.O.)
Latvijas Pašvaldību izpilddirektoru asociācijas (LPIA) izbraukuma sēdes (līdzīgi tam kā Latvijas Pagastu apvienības valdes ikmēneša sanāksmes sendienās) ļauj ne tikai iepazīt pašvaldības, bet justies kā barometram, kas spēj sajust pat neizteikto. 2016. gada 7. oktobrī LPIA sēde notika Jēkabpils novada Rubenē. Pagari izstieptā novada vadības “sēdeklis” – par laimi – ierīkots Jēkabpilī, jo lielpilsētā un tās tuvumā ceļi ir asfaltēti. Sagadījās, ka diena nebija no rudenīgi skaistākajām, jau agri iestājās tumsa. Pat mans visai profesionālais stūrētājs, reizumis izslīdot slapjā grantsceļa līkumos un grambās, stūrē iekrampējies, galvu vien grozīja – lai pa kuru ceļu mūs veda novada iepazīšanas braucienā, asfalta plēksterītes bija tikai ciemu centros un vēl Zasas virzienā. Novada domes priekšsēdētājs Edvīns Meņķis bēdīgi stāstīja, ka esot jau apnicis rakstīt, runāt, deldēt kabinetu durvju rokturus. NAV un tik drīz nebūs!
Nesen Centrālā vēlēšanu komisija publiskoja nākamo pašvaldību vēlēšanu kārtību. Mani nepārsteidza ziņa, ka vienīgā pašvaldība Latvijā, kur samazināsies deputātu skaits (no 15 uz 9), ir Jēkabpils novads. Kopš iepriekšējām vēlēšanām 2013. gadā tur iedzīvotāju skaits ir samazinājies no 5430 līdz 4889. Protams, iemeslus izpētījusi neesmu, taču uzdrīkstos pašas izbaudītos NEceļus uzskatīt par vienu no tiem. Tātad solījums, ka pēc reformas uz novada centru vedīs asfaltēti ceļi, nav īstenojies pat divu sasaukumu laikā! Toties jau naski tiek proponēta jauna reforma. Uz ko cerēt Jēkabpils novada iedzīvotājiem, kam labus ceļus pat nesola? Tātad – nebūs arī investoru, nebūs darbavietu. Un kā pa šiem apšaubāmās kvalitātes ceļiem lai uzticas drošai bērnu nokļūšanai skolā, kā – pie mediķiem? Uz kādu tūristu plūsmu cerēt novada jaukajiem muzejiem?
Latvijā ik pa brīdim kaut ko “degošu” izvirza priekšplānā! Tagad tā ir izglītība un veselības aprūpe. Kā viena, tā otra – it kā viscēlāko nodomu vārdā, rūpējoties par augstu kvalitāti, būtībā tiks attālināta no cilvēka, kurš nedzīvo pilsētā. Labi, pieņemsim, ka tā ir visur pasaulē, BET... kompleksa spriestspēja uzreiz atgādinās, ka vajadzēs taču ceļus, lai pārvarētu šo lielāko attālumu. Taisnība temata ievadījuma daļā citētajam Andrejsona kungam: “Viss mūžs starp šiem galapunktiem cilvēkam – skrejošam, braucošam vai slimības gultā guļošam – ir un būs ar ceļu saistīts.”.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017