VALSTS ASINSRITES PAMATS

Pēc 15 gadiem uz sarunu aicinājām tagadējo satiksmes (pirms tam – labklājības) ministru ULDI AUGULI, lai analizētu Latvijas ceļu situāciju pašlaik un iezīmētu nākotnes perspektīvas.

– Ar ko atšķiras ministra darbs Satiksmes ministrijā no Labklājības ministrijas?

– Labklājības ministrijā jebkuras izmaiņas pensiju vai pabalstu sistēmā skar lielu cilvēku loku, tāpēc kaut ko labu izdarīt var ar lielām grūtībām, jo traucē ēnu ekonomikas īpatsvars un daļai iedzīvotāju raksturīgā nevēlēšanās maksāt nodokļus.

Satiksmes ministrija ir ļoti plaša nozare, kur iespējams reāli parādīt daudzus labos darbus. Jau tagad, gadu pēc darba uzsākšanas, man ir prieks par paveikto. Uzbūvēts jauns ceļš – to pamana. Mūsu “airBaltic” iegādājies jaunas “Bombardier” lidmašīnas – varam lepoties. Uz Latviju – pirmo no Baltijas valstīm! – novembrī atbrauca testa kravas vilciens no Ķīnas. Atkal sasniegums! Internets, īpaši optiskā tīkla, mums ir tiešām ātrs.

– Varbūt citā valstī būt par satiksmes vai transporta ministru būtu lielāks gods?

– Neskatoties ne uz ko – es izvēlos tikai Latviju! Man ir bijusi iespēja pieredzēt to, cik labi savulaik strādāja Valsts autoceļu fonda programma (ērtības labad turpmāk sarunā saglabāts ministra lietotais saīsinātais variants – Ceļu fonds). Einara Repšes valdība, daudz nedomājot, to izjauca. Ceļu fondu atjaunot vairs nav tik vienkārši, kad ceļiem paredzētā nauda jau sen ielikta kopējā katlā. Ja Latvijā nepieaug kopprodukts un ieņēmumi, tad tagad atjaunot Ceļu fondu var tikai, kādam kaut ko atņemot. Tāds nav un nevar būt mans mērķis, taču Ceļu fonda atjaunošana gan tāda ir. Nesolu to rīt ap pusdienlaiku, bet jau pērnā gada beigās pieņēmām dažus grozījumus, kas palīdz glābt un gādāt par ceļiem: ja gada beigās ceļu uzturētājam nauda paliek pāri, to var izmantot ceļu remontam, uzturēšanai vai kāda posma atjaunošanai. Grozījām arī kārtību naftas produktu akcīzes nodokļa sadalē: ja radies pārpalikums attiecībā pret plānoto, arī tas novirzāms ceļiem. Šim gadam finanšu bāze ir par desmit procentiem lielāka. Neteikšu, ka tas ir daudz, ka tas ir tik daudz, cik gribētos, tomēr pieaugums norāda uz virzību.

Gan valsts, gan pašvaldību pusē valda vienota nostāja – Ceļu fonds ir tas, kas ļauj skaidri redzēt, kā iezīmējas līdzekļi, tas ļauj visiem plānot ilgtermiņā. Mērķis – nevis vairāk sabojātu ceļu, bet vairāk salabotu ceļu.

Valsts galvenie ceļi, domāju, tiek atjaunoti sekmīgi (paldies Eiropas Kohēzijas fondam, taču šos līdzekļus drīkstam izlietot tikai un vienīgi šiem ceļiem, kā arī TNT tīklam). Pērn sliktā stāvoklī mums bija 46 procenti no valsts ceļiem, pēc pagājušajā gadā veiktajiem darbiem šogad ceram tuvināties jau 32 procentiem. Līdz plānošanas perioda beigām 2019.–2020. gadā visiem valsts galvenajiem ceļiem jābūt sakārtotiem.

Problēmas ar reģionālajiem un vietējās nozīmes ceļiem tik viegli nerisināsies. 26 neatkarības gados izveidojies milzīgs “caurums”, tik viegli to neaizlāpīsim. Tomēr iepriekš minēto līdzekļu desmit procentu pieaugumu ceļiem šim gadam vairāk centīsimies novirzīt tieši reģionālajiem un vietējiem ceļiem. Ļoti gribētu, lai lauku iedzīvotāji arī sajustu, ka par viņiem domā un ka arī viņu apkārtnē ceļi kļūst labāki. Paldies arī Zemkopības ministrijai par Lauku attīstības programmā izcīnītajiem līdzekļiem visām lauku pašvaldībām grants ceļu sakārtošanai. Tas, protams, ir piliens jūrā, bet tomēr ir.

Mans mērķis ir pārliecināt kolēģus, ka ceļu un arī dzelzceļa infrastruktūra ir valsts ekonomikas asinsrites un arī asinsrades pamats, jo ceļi ļauj attīstīties ekonomikai. Nesen biju Krāslavā, kur daudz lielu uzņēmumu, tie attīstās, pieaug kravu apjoms, tāpēc nepieciešams uzlabot ceļus tā, lai tie atbilstu kravnesībām. Latvijā ir vēl daudz padomju gados būvēto ceļu, kas tika veidoti pavisam citām satiksmes slodzēm. Šie ceļi nespēj turēt pārkrautos auto.

Ne mazāk “ielaista” ir Latvijas tiltu saimniecība, bet arī tiltus mēs pakāpeniski labojam. 2017. gadam plānoti apjomīgi remontdarbi gan uz maģistrālēm, gan tiltiem. Jā, tie saistās ar satiksmes ierobežojumiem, kas šķietami gandē braucēju nervus vislabākajā sezonā, tomēr ceram uz sapratni. Sēžot sastrēgumā, varam iztēloties nākotnes vīziju par šo ceļa posmu vai drošo tiltu. “Latvijas Valsts ceļi” cer jau šomēnes izsludināt visus iepirkumus jaunajai sezonai, lai varētu ķerties pie darba, tiklīdz to ļaus laikapstākļi. Tos gan diemžēl vēl neesam iemācījušies regulēt un koriģēt, un domāju, ka to nav izdevies arī citur pasaulē. Turklāt Latvijas teritorija ir diezgan purvaina, ar augstiem gruntsūdeņiem, tāpēc mums jāseko līdzi tam, lai būvētu pareizi. Un arī kvalitatīvi. Kvalitāti uzraugām sevišķi rūpīgi.

– Kā tas izpaužas? Iedzīvotāji mūžam burkšķ, ka ceļi nav gana kvalitatīvi.

– Ir izmainītas prasības projektētājiem, lai būtu pārliecība, ka būves kalpos ilgi. Uzsākot darbu, obligāti jāņem asfaltbetona maisījuma paraugi. Tas nedrīkst zaudēt kvalitāti, ja ir, piemēram, pārāk ilgi noturēts. Katru gadu veicam pārbaudes uz ceļiem sadarbībā ar ceļu laboratoriju. 2016. gadā “Latvijas Valsts ceļu” kontā ir pārbaužu rekordskaits. Arī pats esmu piedalījies šajās kontrolēs. Tās notiek absolūti godīgi, jo uz ceļa ņemtos paraugus tikai sanumurē, bet laboratorijā neviens nezina, no kura posma ņemts kurš paraugs. Secinājums: situācija ir uzlabojusies. Atsevišķās kļūdas uzņēmējam nākas pārbūvēt vai maksāt soda naudu. Pašreiz prasība ir piecu gadu garantija – ne tikai tiem ceļiem, kas būvēti par Eiropas naudu, bet arī citiem “Latvijas Valsts ceļu” objektiem. Būvnieki atzīst: ja ceļš izturējis piecus gadus un šajā laikā nav bijis ne lūzumu, ne plaisu, tad šis ceļš kalpos ilgi.

Jūtams palīgs ceļu apsaimniekošanā ir “radaru mašīna”, kas ļauj nomērīt un izpētīt ceļa stāvokli līdz desmit metru dziļumam gan esošajiem, gan jaunajiem ceļiem. Pagaidām mums ir viena šāda mašīna, apzinos, ka otra tāda būtu nepieciešama pašvaldību ceļiem, lai varētu strādāt efektīvāk, intensīvāk un ātrāk.

Protams, daudz ko nosaka uzturēšana, jo ik pēc astoņiem gadiem ceļam pienāk vajadzība mainīt virskārtu. Ja to neizdara, ceļu bojājam dziļāk. Nedrīkstam atkārtot jau 26 gadus pieļauto kļūdu, jo pagalam nolietota ceļa atjaunošana izmaksās daudz dārgāk.

– Vēl ne tik sen Latvijas iedzīvotājiem likās absolūti nelietderīgi remontēt ceļus, kas bija uzbūvēti par Eiropas Savienības līdzekļiem. Vēlāk uzzinājām, ka tāda ir prasība. Mums bija ierasts remontēt tikai to, kas vairāk sabrucis.

– Ne reizi vien jau esmu minējis šo salīdzinājumu ar automašīnu, kas daudziem ir saprotamāks piemērs. Ja gribi, lai auto tev kalpo ilgi, eļļa ir jāmaina ik pēc divdesmit trīsdesmit tūkstošiem nobrauktu kilometru. Jau divus plānošanas periodus esam varējuši Latvijas ceļos ieguldīt Eiropas fondu naudu, tāpēc daudzviet ir pienācis laiks atjaunot virskārtu. Protams, atradīsies jau arī tādi ļaudis, kas errosies, ka viņa galīgi sabrukušais ceļš spiests gaidīt, jo, lūk, citam glaunajam kārtējo reizi maina virskārtu, bet tas ir jādara.

– Kuri būs tie laimīgie, kas šogad tiks pie kārtīga ceļa?

– Visi ceļu posmi, kas ieplānoti 2017., 2018. un 2019. gadam, ir apskatāmi “Latvijas Valsts ceļu” mājaslapā. Te ir gan izbūvēt plānoto ceļu posmu saraksti, gan kartes. Gada laikā tur noteikti nekas nemainīsies. Bet... ja iepirkumu gaitā radīsies kādi ietaupījumi, varētu nākt klāt vēl papildposmi. Mans mērķis: lai visa nauda, ko ietaupām iepirkumos vai kas paliek neizlietota gada beigās, atgrieztos atpakaļ uz ceļiem. Un tikai uz ceļiem, nevis atpakaļ valsts kopējā budžeta katlā.

– Mūsu numura tēmu ievadot, citējām fragmentus no žurnāla “Logs” 2002. gada februāra numura. Tie liecina, ka arī tolaik, pat pastāvot Ceļu fondam (gan tobrīd vēl neilgu laiku), raižu nav bijis ne par matu mazāk.

– Šos laikus, kad satiksmes ministrs bija Anatolijs Gorbunovs, atceros ļoti labi, jo Bērzes pagastā, ko tolaik vadīju, tika no jauna uzbūvēts pirmais tilts atjaunotās brīvvalsts laikā. Tas deva iespēju vienlīdz labi virzīt attīstību abpus Bērzes upei. Tilta pāri Bērzei nebija kopš kara gadiem.

– Kā šādu tiltu varēja “izcīnīt” pirms 15 gadiem?

– Tolaik četri pagasti – Bērzes un Jaunbērzes pagasts no Dobeles rajona, Glūdas un Līvbērzes pagasts no Jelgavas rajona – bijām izveidojuši pagastu apvienību “Bērzes krasti”.

– Žurnālā tolaik ne reizi vien par to stāstījām, bet ministrs Gerhards tikai nesen nācis klajā ar šķietamu jaunatklājumu par sadarbības teritoriju nepieciešamību. Negaidīti saruna par ceļiem metusi loku uz iepriekšējā numura tematu par sadarbības teritorijām.

– Attiecībā uz ceļiem mēs “Bērzes krastos” kopā saplānojām visiem un katram nepieciešamo jau vairākus gadus uz priekšu – kuru posmu asfaltēsim, kuru grantēsim, kuru tiltu pārbūvēsim, kuru uzbūvēsim. To naudu, kas pašvaldībām pienācās no Ceļu fonda, likām kopējā katlā. Bērzes tiltam gan saņēmām arī tolaik iespējamo ārkārtas finansējumu no satiksmes ministra.

“Bērzes krastu” modelis tolaik darbojās ļoti labi. Apvienojot spēkus, daudz ko varējām nedarīt vis katrs atsevišķi, piemēram, projektu speciālisti un bāriņtiesa mums bija kopēji. Taču gribu uzsvērt, ka šādā sadarbības modelī neder apvienot no augšas kuru katru. Svarīga ir arī konkrēto pašvaldību vadītāju savstarpējā sapratne. Zinot latviešiem piemītošo dabu, kam nereti tīk otra latvieša “nograušana”, cilvēciskais faktors ir bezgala svarīgs. Pēc vēlēšanām nomainoties kādam ķēdes posmam, sadarbība var pārtapt pretmetā. Tolaik Latvijā nebijām vienīgie, līdzīga apvienība bija Dundagas pusē un Latgalē. Mums izdevās sadzīvot ilgi un saskanīgi varbūt tāpēc, ka četru vadītāju salikums bija ļoti interesants – trīs pieredzes bagātas un apdomīgas kundzes un mans, gados jauna pagastveča, dullums un ātrums. Mums tiešām izdevās.

Atklājot Bērzes tiltu 2002. gadā, ceļiniekiem labi zināmais un pieredzes bagātais vīrs Tālis Straume atzina, ka Latvijas ceļiem ir tikai divas lielas problēmas – laika apstākļi un Finanšu ministrija. Tas liecina, ka situācija pa piecpadsmit gadiem mainījusies maz. Tomēr nenoliedzami, ka šajā laikposmā esam arī virzījušies uz priekšu gan ar atjaunotajiem, gan remontētajiem ceļiem.

Atliek tikai cerēt, ka valdība un koalīcijas partneri atbalstīs virzību uz Ceļu fonda atjaunošanu, kā arī uz stabiliem atskaitījumiem no naftas produktu akcīzes nodokļa šajā fondā.

– Baņķieris Ģirts Rungainis, kuram nereti izdodas paust visai skarbas idejas, nesen pavēstīja: “Jābūt drosmīgiem pateikt – tā turpināt vairs nevarēs. Es labi izprotu lauku situāciju. Tomēr uzskatu, ka diemžēl nav nekāda ekonomiska pamatojuma uzturēt ceļus tur, kur neviens nedzīvo vai drīz neviens vairs nedzīvos.” Taču ir arī tādi “mazie meža dīvainīši”, kas – dziedi vai raudi – mūk prom no pilsētām. Vai tāpēc viņus ignorēt?

– Rungaiņa kunga idejas ir grandiozas – pusi ceļu varam uzrakt un netērēt tiem līdzekļus, jo cilvēki laukos nedzīvo, visi tiecas dzīvot pilsētās. Protams, arī mūsu plānu pamatā ir saprāts un loģika. Tā, piemēram, gribam pārskatīt ceļu platumu. Daudzviet Latvijā sastopami 12 metru plati padomju laikos būvēti grants ceļi, kas prasa papildizdevumus uzturot, greiderējot. Labs piemērs ir Grobiņas novadā, kur šādam nevajadzīgi platam grants ceļam izraka grāvi, bet malu atstāja velosipēdistu un gājēju ērtībām un drošībai. Visus Latvijas ceļus nekad nenoasfaltēsim, taču jāuzlabo arī grants ceļi. Un šāds risinājums kā Grobiņas novadā ir atdarināšanas cienīgs. Greiderējot grants ceļus, pakāpeniski tam tiek nostumta virskārta un laukā izlien “smilts spilveni”. Ideāli būtu vismaz reizi četros gados atjaunot arī grants segumu, kādus četrus centimetrus.

– Pirms 15 gadiem Anatolijs Gorbunovs intervijā uzsvēra, ka “arī sabiedrība nepiespiež politiķus nekādā veidā”. Vai tas maz ir reāli iespējams? Zinu tikai vienu gadījumu, kad 2013. gadā Vecpiebalgas meitenīte, kura nevarēja normāli nokļūt uz mūzikas skolu Dzērbenē, nosūtīja vēstuli Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim, un vēlāk ceļš tika salabots.

– Zināmā mērā nevar noliegt, ka arī sabiedrība spēj ietekmēt politiķus, tomēr jāsaprot, ka atļauties kaut ko vairāk varēsim tikai tad, ja vairāk nopelnīsim un vairāk iekasēsim nodokļos. Pretējā gadījumā tas nenotiks. Pašlaik priekšplānā izvirzītas medicīnas un izglītības problēmas. Neviens jau neapgalvo, ka ceļiem nevajag. Vajag, bet jānopelna.

– Izglītības un veselības reformu centrālais uzstādījums, grozies, kā gribi, vedina skolas un slimnīcas arvien attālināt no iedzīvotāja, kas dzīvo laukos. Tad jau kā absolūti neatņemama trešā prasība ir vajadzīgi ceļi, lai šīs “attālināšanas” sekas nebūtu pārāk skarbas.

– Iespēju robežās mēs cenšamies sekot šīm izmaiņām. Nebūtu lietderīgi izbūvēt ceļu uz vietu, kur dažu gadu laikā skaidri prognozējams aktīvas dzīves zudums. Tāpēc Autoceļu programmu mēs saskaņojam ar plānošanas reģioniem, ar viņu viedokli, kāda ir situācija uz vietas. Un tieši Attīstības padomes, ko veido visu pašvaldību pirmās personas, ir tiesīgas izlemt, kuri ceļi reģionā ir prioritāri.

– VARAM ministrs Gerhards gan biežāk uzsver ideju likvidēt plānošanas reģionus, tomēr nevar noliegt, ka plānošanas reģionos, kaut arī satiksmes koordinēšanas funkciju tiem atņēma, ir ļoti zinoši speciālisti, kas aizrakušies līdz vismazākajiem celiņiem.

– Vienmēr esmu bijis atvērts sarunām, kas diskusijās ļauj rast skaidru vīziju nākotnei. Saplānot to, ko vajag un ko varēsim izdarīt.

Labi zinu, ka ap 2006. gadu, lemjot par pašvaldību apvienošanu novados, tika solīts, ka no pagasta centra uz novadu centru varēs aizbraukt pa asfaltētu ceļu. Taču maz no tiem politiķiem, kuri tolaik solīja, joprojām ir ierindā. Nedomāju, ka jēga ir saukt programmas, svarīgi skaidri izplānot, kur un kā mēs Latvijā būvēsim ceļus. Satiksmes ministrijas redzējums ir pilnīgi skaidrs. Jautājums – kā mēs šo redzējumu varam finansiāli nodrošināt. Ja šobrīd visu nevaram veikt par valsts budžeta līdzekļiem, tad esmu piedāvājis steidzami nepieciešamos ceļu būves vai remonta darbus tomēr neatlikt, bet darīt to par aizņemtiem līdzekļiem. Tos pakāpeniski varēsim atdod no valsts budžeta resursiem. Katrs gads, par kuru novilcinām ceļa remontdarbus, ceļu tikai pasliktina, un vēlāk izmaksas būs lielākas.

Kopā ar Finanšu ministriju mums uzdots rast risinājumu, kas neietekmētu valsts budžeta deficītu. Jau saplānotajiem un “Latvijas Valsts ceļu” kartē iezīmētajiem posmiem finansējums jau ir absolūti skaidrs – ES Kohēzijas fonds, ERAF vai valsts budžets. Kartes ir visai raibas, un tas liecina, ka ceļu būve un remonts notiek un notiks visā Latvijā.

– Un kur vēl varētu “izsist” naudu?

– Negribētu lietot vārdu “izsist”. Jāplāno ieguldījumi šodien, kas nesīs pienesumu nākotnē. Jāvērtē, kādu pienesumu ekonomikai nākotnē nesīs šodienas ieguldījumi infrastruktūrā. Attīstīta ekonomika vēlāk taču pavērs iespēju mācīties, dziedāt un dejot, būt veseliem.

– Tomēr – kuram tiks? Vai tam, kas kliegs skaļāk par citiem? Vai tam, kurš nepaguris rakstīs vēstules? Vai tam, kur tauta izies ielās? Kāda Latgales pašvaldība pat grasījās pamest LPS, uzskatot, ka nepalīdzam tās cīņā par normālu ceļu uz viņu novada centru.

– Manuprāt, lēmumus nedrīkst pieņemt, balstoties emocijās. Ir jābūt skaidram plānam un redzējumam – par valsts attīstību kopumā. Mums jau sen ir apstiprināts Nacionālais attīstības plāns līdz 2020. gadam. Esam sarakstījuši labus plānus, bet nepieturamies pie tiem. Daudzus lēmumus joprojām pieņemam, balstoties uz emocijām, nevis parādot, kā līdz šim lēmumam nonākt.

Es, protams, saprotu cilvēkus, kuri gribētu rīt uz pusdienlaiku, turklāt visu, nevis kaut ko. Tad neatliek nekas cits kā erroties uz politiķiem, kas saņem lielas algas, bet sēž un neko nedara. Diemžēl reālā dzīve ir citāda. Tā rāda, cik liels ir ēnu ekonomikas īpatsvars. Rāda arī to, ka iedzīvotāji labprātāk tērē šobrīd, nevis iegulda sociālajos maksājumos nākotnei.

– Ko var solīt bijušajiem kolēģiem pašvaldību vadītājiem? Nereti viņiem rodas dilemma, vai kaut ko darīt tūlīt vai labāk nogaidīt cerībā uz zemākām izmaksām. Šis piemērs skar finansējumu jau minētajiem grants ceļiem, kas tomēr konkrētai pašvaldībai ir nozīmīgs notikums.

– Nedomāju, ka būtu jānogaida un ka cenas daudz mainīsies. “Latvijas Valsts ceļiem” esam piesaistījuši speciālus Eiropas Komisijas konsultantus cenu izvērtējumam. Jāņem vērā gan naftas produktu cenu svārstības, gan likumdošanas izmaiņas, konkrētāk – Būvniecības likums, arī minētās prasības ceļu būves kvalitātei, kuras esam izvirzījuši, var radīt sadārdzinājumu. Iespējams, ka kaut kur pietrūkst konkurences, tāpēc cenas ir noturīgas. Tāpēc kolēģiem iesaku negaidīt, bet darbus veikt kvalitatīvi.

Gribu paslavēt pašvaldību vadītājus, jo savu ceļu uzturēšanā tās spērušas jūtamu soli uz priekšu, nereti papildinot valsts budžeta knapo naudu ar vietējā budžeta līdzekļiem. Cilvēkam, kas pārvietojas pa Latvijas ceļiem, taču ir pilnīgi vienalga, kāds ir šā ceļa statuss – privāts, pašvaldības vai valsts. “Latvijas Valsts ceļi” veic auditus par to, kā pašvaldības izlieto ceļiem domāto mērķdotāciju. Paskatoties atpakaļ, jāatzīst, ka arī šeit situācija uzlabojas – ceļiem domātā nauda vairs neiegulst baznīcu jumtos un līdzīgos brīnumos. Tagad šo naudu tiešām atvēl ceļiem.

– Periodiski skan runas par ceļu īpašniekiem. Kāda šī situācija ir tagad?

– Mainīga. Reizēm pašvaldības piedāvājas pārņemt savā bilancē kādu valsts ceļa posmu, citreiz – otrādi. Šogad plānojam pilnīgi visu ceļu auditu, ieskaitot arī privātos ceļus. Kad visu saliksim kopā uz kartes, tad varēsim paskatīties “no augšas”, kā tas viss kopā izskatās. Tad vērtēsim, kur vajadzīgas izmaiņas, lai nerastos “pārrāvumi”. Kādus posmus piedāvāsim pašvaldībām, citus – ņemsim savā pārziņā. Iespējams, ka pēc audita redzēsim vietas, kur pašvaldību ceļu lietderīgāk piesaistīt “Latvijas valsts mežu” ceļiem. Pēc audita pie sarunu galda varēsim lemt, kā visefektīvāk veikt šo ceļu uzturēšanu ar mums pieejamajiem resursiem.

– Latvijas Pašvaldību izpilddirektoru asociācijas sanāksmēs ne reizi vien apbrīnu izpelnījusies “Latvijas valsts mežu” izbūvēto ceļu kvalitāte. Cits aspekts nav tik tīkams – tieši baļķu kravas nereti vēl vairāk sagandē pašvaldību un arī valsts ceļus.

– Šī problēma ir ļoti aktuāla, tāpēc gribam panākt, lai vairāk tiktu izmantota esošā dzelzceļa infrastruktūra. Kāpēc lielās baļķu kravas nevar pārvadāt tā? Mums šāds plāns ir, un pagājušajā gadā jau daudz esam darījuši šai virzienā – strauji pieaudzis iekšzemes kravu apjoms, tām ir labāks tarifu piedāvājums. Gribam panākt, lai, piemēram, baļķu kravas no Latgales uz ostu aizved pa dzelzceļu, nevis bojā mūsu ceļu jau tā trauslo segumu. Infrastruktūra ir jāsalāgo no visām pusēm, lai tā jēdzīgi darbotos.

– Dienu pirms mūsu sarunas portālos parādījās gluži vai neticama vēsts: “Waze” apkopotais autobraucēju apmierinātības indekss liecina, ka pērn augustā Latvija bijusi autovadītājiem septītā labākā valsts pasaulē! Daudzi to uzskatīja par joku.

– Mani šāds rezultāts pārāk nepārsteidz, to veido daudzu apstākļu kopums. Arī tāda nianse, ka mēs katrs ceļu jomā redzam savu sāpīti, kas ir tuvumā, bet neredzam to, ka kopumā ceļu remontdarbi Latvijā virzās strauji. 2016. gada veikums vien ir 1200 kilometru kopgarumā. Aptuveni tāds temps jānotur šogad un nākamgad.

Mums pieņemts uzskatīt, ka visās jomās atpaliekam no tuvākajiem kaimiņiem, sevišķi no igauņiem. Šoziem nereti dzirdēju apbrīnas vārdus par Latvijas tīrajiem ceļiem sniega periodā no šoferiem, kas valstī iebrauca no Igaunijas vai Lietuvas puses. Protams, notīrīti un nokaisīti ir lielie ceļi, bet kaimiņiem tas nenotiek tik operatīvi. Viņi vaicā, kā mēs to spējam. Starp citu, šogad kopā ar struktūrfondiem mums ceļiem ir labāks finansējums nekā igauņiem, taču viņiem ir mazāks ceļu tīkls.

Allaž jau liekas, ka citur viss ir labāks. Nenoliedzu, ka ir sfēras, kur igauņi mūs apsteiguši, bet, kad aizbraucu ciemos pie sava drauga – Rakveres apgabala Rakas pašvaldības vadītāja, bieži dzirdu viņu sūrojamies, ka Igaunijā tā vai šitā nav, turpretim Latvijā ir. Atceros senos laikus, kad Latvijas Pagastu apvienības valdes sēdes katru mēnesi notika citā pašvaldībā. Tas, ko redzējām, ciemojoties cits pie cita, pelnīja apbrīnu, bet ikdienā mēs to pat nepamanītu. Mums, Latvijā, gribas tikai gausties, cik mums viss slikti. Kaut gan sasniegumu ir ne mazums. Man ministra darbā izdodas rast no tiem prieku.

Esmu pietiekami pētījis kaimiņvalstu un citu Eiropas valstu pieredzi un ceļu būves situāciju. Cenas neatšķiras! 2016. gada statistikas dati liecina, ka Latvijas un Lietuvas ceļu būves izmaksas bija līdzīgas, Igaunijā pat nedaudz dārgākas. Citādi ir, vērtējot finansējuma un ceļu kopgaruma attiecības. Uz tikpat lielu valsts ceļu loku lietuviešiem jau tagad finansējums ir trīskārt lielāks nekā mums. Ceļu fonda Lietuvā nav, finansējums nāk no valsts budžeta, tomēr arī dienvidu kaimiņi gudro, kā situāciju varētu stabilizēt.

Mums, Latvijā, jau likumā ir skaidri ierakstīts, ka ceļiem paredzēti 80 procenti no naftas produktu akcīzes nodokļa, bet visu apgāž mazs papildteikumiņš: “Pēc budžeta iespējām”. Kaut arī valstī pieaug automašīnu skaits un satiksmes intensitāte, ar šiem 80 procentiem mēs varētu dzīvot pieklājīgi. Un mums nebūtu raižu par portāla “Mana balss” iniciatīvu saistībā ar transportlīdzekļu ekspluatācijas nodokļa ielikšanu degvielas cenā. Gribu gan uzsvērt, ka ierosinājumā minētais fakts, ka tā notiek mūsu kaimiņiem, neatbilst patiesībai. Degvielas cena viņiem veidojas tieši tāpat kā mums. Manuprāt, jēdzīgāk tad atteikties no ekspluatācijas nodokļa vispār, bet tikai tad, ja ceļiem saņemam solītos 80 procentus akcīzes. Tad arī automātiski īstenotos princips, ka par ceļiem vairāk maksā tas, kurš vairāk brauc.

– Kas notiks, beidzoties Eiropas finansējumam?

– Mums situācija jānostabilizē tiktāl, lai tajā brīdī vietā būtu stabils valsts finansējums. Ideālajā gadījumā – Ceļu fonda līdzekļi. Otrs avots – aizņēmums. Tagad – līdztekus jau minētajām iespējām ceļu būvē ceram izmantot PPP – publisko un privāto partnerību. Liekas, ka Ķekavas posms izdodas labi. Uzskatu, ka latiņu, ko esam pacēluši augstāk, nevajadzētu atkal nolaist zemē. Pagaidām neesmu pesimists, jo 2018. gada beigās mums paredzēts visu Eiropas fondu pārvērtējums. Iespējams, ka atradīsies vēl papildrezerves. Tomēr mēs nevaram būt droši par nākamajiem gadiem, jo priekšā vēl ir “Brexit” un citi nezināmie. Tāpēc valdībai nenoguris atkārtoju, ka mums jau šobrīd jānodrošinās situācijai, lai brīdī, kad nebūs Eiropas fondu, mēs spētu nofinansēt esošo līmeni.

Satiksmes ministrs esmu gadu. Uzskatu, ka tik īsā laikposmā ceļu finansējuma jomā ir izdevies jau paveikt gana daudz. To, vai līdz nākamās Saeimas vēlēšanām izdosies atjaunot Ceļu fondu, nevaru apgalvot. Tas būs atkarīgs no visiem politiķiem un valsts budžeta ieņēmumiem. Taču domai jau tagad atbalstītāju netrūkst. Atvērts paliek jautājums, kā to īstenot.

Post scriptum pēc sarunas ar Uldi Auguli

“Saeimas Tautsaimniecības komisijas deputāti otrdien, 28. februārī, iepazinās ar Satiksmes ministrijas viedokli par to, kas darāms, lai izveidotu ilgtspējīgu valsts autoceļu finansēšanas modeli. Kopumā komiteja atbalstīja ministrijas ierosinājumu pakāpeniski kāpināt valsts budžeta finansējumu ceļiem, tomēr aicināja nozari naudu meklēt arī ārpus maka. Deputāti vienojās veidot darba grupu, kas iedziļināsies tieši ceļu jautājumos. To vadīs bijušais satiksmes ministrs “Vienotības” deputāts Anrijs Matīss. Viņš atgādina, ka iniciatīvas Autoceļu fonda atjaunošanai bija jau kopš 2010.–2011. gada, bet 200 miljonus atrast vienā gadā nevar, tas ir pakāpenisks process. Tāpēc viņš aicina Satiksmes ministriju domāt par citiem finansējuma piesaistīšanas modeļiem, piemēram, īstenojot publiskās un privātās partnerības projektus.”.