Rīga 18°C, skaidrs, bez nokrišņiem, ZA vējš 3m/s
Trešdiena, 2024. gada 01. maijs 19:17
Vārda dienas: Ziedonis
Ekspertu secinājumu un ieteikumu apkopojums
Turpinot Latgales kongresa simtgadei veltītā multisektoriālā projekta “Latvijas ilgtspējas dimensijas – izglītoti cilvēki un dabas vērtību saglabāšana” aktivitāšu ciklu, 17. februārī Madonas novada domē notika konference “Jaunatnes izglītošana Latvijas līdzsvarotai attīstībai, dabas un kultūras vērtību saglabāšanai”. Projekta īstenotāji ir Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija un partneri – Rēzeknes novada, Ludzas novada, Līvānu novada un Madonas novada pašvaldības un biedrības “Latvijas Inovatoru apvienība” un “Biomasas Tehnoloģiju centrs”.
Šajā konferencē ekspertu uzmanības centrā bija izglītības jomas aktuālie jautājumi. Konference tika strukturēta divās daļās. Pirmajā daļā galvenā tēma bija izglītība un izglītošanās mūža garumā kā Latvijas novadu līdzsvarotas attīstības ilgtspējas faktors, savukārt otrajā daļā eksperti analizēja izglītības lomu sakārtotas vides veidošanā, sekmējot gudru saimniekošanu un dabas un kultūras vērtību saglabāšanu, paplašinot šo tēmu loku – ietverot gudru reģionālo pārvaldību, kas ir vērsta uz ilgtspēju.
Konferencē piedalījās vairāk nekā 60 dažādu nozaru un institūciju pārstāvju. Viņu vidū – Madonas novada pašvaldības priekšsēdētājs Andrejs Ceļapīters, Saeimas Ilgtspējīgās attīstības komisijas priekšsēdētāja Laimdota Straujuma, Rīgas Stradiņa universitātes profesors un Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājs Jānis Vētra, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas rektors Edmunds Teirumnieks, Banku augstskolas rektors Andris Sarnovičs, Latvijas Universitātes asociētais profesors Pēteris Šķiņķis, Latvijas Inovatoru apvienības valdes loceklis Andris Nātriņš, Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā padomnieks Mārtiņš Zemītis, Valsts izglītības satura centra vadītājs Guntars Catlaks, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Dabas aizsardzības departamenta pārstāvis Ēriks Leitis, Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) projekta “LIFE – programme” vadītājs Juris Jātnieks, DAP Latgales reģionālās administrācijas direktore Anda Zeize un Dabas izglītības centra vadītāja Regina Indriķe, Madonas reģionālās vides pārvaldes direktors Jevgēņijs Sobko un Resursu kontroles sektora vadītājs Aldis Verners, Latgales plānošanas reģiona Attīstības padomes priekšsēdētāja un Ludzas novada pašvaldības priekšsēdētāja Alīna Gendele, Madonas novada pašvaldības Izglītības nodaļas vadītāja Solvita Seržāne un speciāliste Vivita Vecozola, Līvānu novada pašvaldības Izglītības pārvaldes vadītāja Ilga Peiseniece, uzņēmuma “55 mārītes” vadītāja Līga Lieplapa, uzņēmuma “Kalnu medus” vadītājs Sandris Akmans, Latvijas Universitātes studente Eiženija Matiļēviča, projekta “Latvijas ilgtspējas dimensijas – izglītoti cilvēki un dabas vērtību saglabāšana” koordinatore Andra Mangale un citi.
Stratēģijas: to konteksts un nacionālās īpatnības
Konferences galvenais fokuss bija orientēts uz Latvijas un katra novada ilgtspējīgas attīstības nākotnes scenāriju apzināšanu un izpēti, tāpat arī domu apmaiņai, vai šādi nākotnes scenāriji 15, 25 vai 50 gadu periodam vispār ir iespējami un jēgpilni. Vai ir iespējams noteikt, kādas kompetences būs nepieciešamas darba tirgū 2050. vai 2075. gadā? Vai tālākā nākotnē vispār pastāvēs jēdziens “darba tirgus”? Eksperti uzsvēra, ka stratēģiskie mērķi ir ne tikai jādefinē, bet arī nepārtraukti jāaktualizē. Turklāt digitālajā laikmetā izolēti domāt tikai par vienas valsts stratēģisko attīstību nav jēgpilni.
Stratēģiskajiem dokumentiem Latvijā piemīt kāda raksturīga īpašība: kolīdz tiek apstiprināti, tie dīvainā kārtā “dematerializējas”, kļūst neredzami un izzūd gan no speciālistu, gan arī no tautas apziņas. Iespējams, stratēģiskie dokumenti būtu jāveido tā, lai to pieņemšana raisītu tūlītēju aktīvu darbošanos. Rīcība nodrošinātu to neizkrišanu no ikdienas aprites un savlaicīgu aktualizāciju. Madonas konferencei līdzīgu forumu dalībniekus var pielīdzināt īpaši izvēlētai fokusa grupai, kas īsteno stratēģisko jautājumu daudzpusīgu aktualizāciju – modelē izglītības un ilgtspējas attīstības kopainu vienā novadā. Iznākumā tiek identificētas daudzas likumsakarības, kas ir attiecināmas uz visu valsti kopumā.
Madonas novads ir kā modelis izglītības un ilgtspējīgas dabas resursu attīstības, kā arī saimniekošanas sinerģijas izpētei – pilsēta un lauku pagasti, 30 procenti dabas aizsargājamo teritoriju, daudz vēstures un kultūras objektu, sporta bāzes. Tas viss kopā veido bagātīgu resursu bāzi, kas ir piemērota daudzveidīgai sasaistei, nozīmīgu lomu šajā sistēmā ieņemot arī plaša spektra izglītības aktivitātēm.
Latvija vienotā pasaules izglītības telpā
Pārmaiņas formālajā izglītībā pēdējo 50 gadu laikā ir secīgas, bet nav cikliskas. Izglītības procesa attīstība ir cilvēku mērķtiecīgi vadīts process atšķirībā no cikliskajiem procesiem dabā.
Viens no lielākajiem izaicinājumiem visai izglītības sistēmai bija, ir un būs, kā attīstīt ikviena bērna spējas un potenciālu iespējami efektīvākā un pilnvērtīgai dzīvei piemērotākā veidā. Tas ir jautājums par unifikācijas mērķtiecīgu aizstāšanu ar individualizētu pieeju katram bērnam. Ikviena bērna pilnvērtīga attīstība ir izglītības sistēmas galvenais mērķis.
Latvijas atrašanās Eiropas vienotajā augstākās izglītības telpā paver lielas iespējas – tieši situācijas objektīvai analīzei un pamatotu risinājumu meklējumiem. Latvijas līdzdalība OECD izglītības sektoram varētu dot argumentētu motivāciju pārmaiņām. Ļoti informatīvi ir PISA testi, taču iegūto datu interpretācijai jābūt īpaši profesionāli veiktai. Arī pati OECD atzīst, ka atbildēm uz daudziem jautājumiem ir nepieciešami padziļināti un precīzi tēmēti papildu pētījumi, kas tomēr nedrīkst sagraut to pozitīvo, ko gadu gaitā OECD ir uzkrājusi, jo viena no lielākajām, piemēram, PISA testu vērtībām ir tās rezultātu salīdzināmība starp dažādiem gadiem.
Skolēnu zināšanu pārbaužu valstu salīdzinošie mērījumi (OECD, PISA) norāda uz to, ka Latvijas skolēnu zināšanas ir augstākā līmenī nekā Eiropas Savienības dalībvalstīs vidēji, tomēr pēdējos gados situācija neuzlabojas un zināšanas ir vājākas nekā Igaunijas skolēniem.
Izglītība kā tautsaimniecības attīstības faktors
Kritiski neliela iedzīvotāju skaita situācijā valsts ekonomika ir jābalsta uz ražošanu un pakalpojumiem ar augstu pievienoto vērtību. Izglītības sistēmai ir jāsniedz tādas zināšanas, kas veido konkurētspēju pasaulē. Latvija ir par nelielu, lai labklājību varētu balstīt tikai uz iekšējo tirgu. Kultūras vērtību saglabāšana, zaļā ekonomika, ekotūrisms un citas ekoaktivitātes ir ar ļoti lielu potenciālu pienesumu Latvijas tautsaimniecībai un cilvēku labklājības vairošanai.
Vispārējās un profesionālās izglītības viena no iesīkstējušām paradigmām ir sagatavot darba ņēmējus. Tā ir tuvredzīga politika un būtu visādā veidā maināma. Atgādināsim, ka svarīgi ir sagatavot darba devējus, cilvēkus, kas spēj paši lemt par savu privāto un profesionālo dzīvi, paši domāt par savu interešu, spēju un ienākumu gūšanas veida saskaņošanu. Madonas skolās ir skolēni, kas, darbojoties mācību uzņēmumos, jau kļuvuši par pilnvērtīgu komercsabiedrību valdes locekļiem. Uzņēmēji, individuālie komersanti, pašnodarbinātie, arī darba ņēmēji, kas labi izprot, ko nozīmē būt darba devējam, kā viens no izglītības uzdevumiem – tā ir stratēģija ar ilgtspējīgas attīstības komponenti.
Viena no neatbilstībām, uz ko norādīja eksperti konferencē – vidējās profesionālās izglītības iestādēs iegūto kvalifikāciju piemērotība mainīgajām darba tirgus prasībām. Par problēmu šajā jomā signalizē statistika – lielākais bezdarbnieku īpatsvars ar noturīgāku stabilitāti (no 2009. līdz 2016. gadam), turklāt ar klaji izteiktāku šādu tendenci reģionos ārpus Rīgas.
Augstākās izglītības attīstība, tostarp novadu filiālēs, ir nenovēršami “sapārota” ar augsto tehnoloģiju piesātinātas tautsaimniecības vides klātbūtni. Varam diskutēt par to, kas ir vispirms – kvalitatīva augstākā izglītība vai attīstīta tautsaimniecība, bet fakts kļūst aizvien acīmredzamāks, ka tautsaimniecības un augstākās izglītības pārī ir līdzvērtīgi jāattīstās abām pusēm. Citādi abās iestājas stagnācija.
Augstākajai izglītībai ir nepieciešama līdzsvarota attīstība. Nav pieņemami visus resursus koncentrēt tikai STEM jomās. Ja nebūs izcilas biznesa izglītības, tad STEM studiju programmu absolventiem var nebūt atbilstošas nodarbinātības iespējas.
Globalizētā ekonomika daudzās jomās pieprasa starpdisciplinaritāti – tā nodrošina konkurētspēju. Bet starpdisciplinaritāte nepieciešama arī mijiedarbībai starp augstskolām un uzņēmumiem: efektīvā studentu prakses organizācijā, akadēmiskā personāla ietekmes sfēras paplašināšanā uzņēmumos un otrādi – uzņēmēju un speciālistu iesaiste augstskolas studiju procesos, pētniecībā vai citos projektos. Tāpat mijiedarbība nepieciešama starp dažādiem izglītības līmeņiem. Pozitīvi vērtējama tendence Latvijas augstskolām veidot savas vidusskolas, piemēram, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā. Augstskolas vidusskola veidojas par vietējo izcilības centru vispārējās izglītības līmenī.
Augstākās izglītības sakarībā nedrīkst pazaudēt no redzesloka arī pašreizējo statistiku. Latvijas augstākās izglītības ieguvēji ir maz pārstāvēti bezdarbnieku rindās, viņu vidējie ienākumi ir krietni augstāki nekā cilvēkiem bez augstākās izglītības. Iegūstot augstāko izglītību, cilvēki ir iemācījušies mācīties, kas nodrošina viņu personisko konkurētspēju ilgā laika periodā. Reformējot augstākās izglītības sektoru, nedrīkst pazaudēt sasniegto.
Pārmaiņas izglītībā, raugoties caur Madonas novada prizmu
Latvijas izglītības sistēmu šobrīd raksturo vairāki zīmīgi rādītāji, kas liecina par nepieciešamajām pārmaiņām izglītības saturā, kvalitātē, pieejamībā un mācību vidē, lai tā varētu sekmēt valsts un reģionu attīstību, tostarp nodrošinot inovatīvu un konkurētspējīgu uzņēmējdarbību, investīcijām pievilcīgu vidi un nodarbinātību.
Demogrāfijai ir ietekme uz izglītības darba organizāciju un saturu. Skolēnu skaita kritērijs sabiedrībā ir viegli izprotams un tiek akceptēts kā iemesls reformām. Savukārt no izglītības kvalitātes un ilgtspējīgas attīstības viedokļa skaitliskie kritēriji nebūt nav vienīgie, kas pamato skolu tīkla optimizācijas nepieciešamību.
Tāpat arī pieaug izmaksas skolu uzturēšanā, vienlaikus samazinoties audzēkņu skaitam. Izmaksu optimizēšana rada slodžu samazināšanos pedagogiem, “nelabvēlīgo atlasi” to skolotāju kontingentā, kas strādā nomaļākās skolās ar mazāku skolēnu skaitu. Iznākumā – zemāka izglītības kvalitāte un pieaugoša kvalitātes atšķirība starp pilsētu un lauku skolām. Augsto izglītības izmaksu dēļ ir sarežģīti nodrošināt to, ka tiek paaugstinātas reāli zemākās algas tādos izglītības segmentos kā nelielās lauku skolās un pirmsskolas mācību iestādēs.
Madonas novada izglītības procesa vadība, ņemot vērā novada mērogu un atrašanās vietu, kā arī pārdomātu pieeju un konsekvenci izglītības reformu plānu īstenošanā, ir analīzes vērts piemērs, veidojot lokālo izglītības politiku reģionos ārpus Rīgas. Madonas izglītības sistēmas reformas ieceri raksturo vēlēšanās saglabāt izglītības iestādes visos pagastos, kur līdz šim tās pastāvējušas. Vienlaikus tomēr ir paredzēts pārskatīt šo iestāžu izglītības pakāpi atbilstoši esošajam un perspektīvajam izglītojamo skaitam, attālumam līdz citai skolai, kā arī nepieciešamajiem resursiem skolas uzturēšanai un attīstīšanai, turklāt šajā procesā ņemot vērā izglītības situāciju raksturojošas vājās vietas – nevienmērīgu izglītības iestāžu piepildījumu, neracionālu infrastruktūrā ieguldīto investīciju atdevi, vidējās izglītības un pamatskolas otrā posma izglītības programmu vienveidīgu piedāvājumu, skaitliski nepietiekami nokomplektētas klases vidusskolas posmā, procentuāli zemu pamatdarbā strādājošo pedagogu īpatsvaru, pedagogu vidējā vecuma palielināšanos, nepietiekamus ieguldījumus funkcionālās infrastruktūras un materiāli tehniskās bāzes pilnveidošanai. Šajā kontekstā ir svarīgi, ka arī novada mērogā tiek uzstādīti ambiciozi mērķi izglītības iestādēm, liekot domāt par unikālām priekšrocībām un izcilības šķautnēm to izglītības piedāvājumā.
Īstenojot šo pieeju un meklējot ilgtermiņa perspektīvā līdzsvarotus risinājumus, Madonas novads neizvairās no skolu tīkla optimizācijas novada centrā (kur, pilsētas mērogā vērtējot, šobrīd nav kritisku problēmu ne ar skolēnu skaitu, ne ar pedagogu noslodzi) un pamatskolu pārveidošanas sākumskolās pagastos, kur skolēnu nepietiekamā skaita dēļ mācības nākas nodrošināt apvienotās klasēs un pedagogiem nepietiek slodzes.
Prasmju un kompetenču veidošanas, kā arī lokālās specializācijas aspektā Madonas novada izglītības iestādes visos jaunatnes izglītošanas ciklos ir varējušas piedāvāt projektus, kas veido tādas pamata kompetences kā radošums un mācīšanās mācīties, izmantojot tuvību dabai, ko raksturo ekosistēmu daudzveidība. Vienlaikus tiek radīti optimāli priekšnoteikumi pilnvērtīgai dabas izglītībai un izkoptas vides apziņas veidošanai.
Madonas novadā, pateicoties pedagogu entuziasmam, izveidojusies veiksmīga prakse uzņēmējdarbības iemaņu apgūšanai vidusskolās, izmantojot “Junior Achievement” platformas, pašvaldības finanšu atbalstu un biznesa inkubatoru infrastruktūru. Jaunatnes uzņēmējdarbības kompetenču veidošanas pieredze apliecina, ka būtu nepieciešams veidot uzņēmējprasmes kā vispārizglītojošo skolu uzdevumu, piešķirot šim nolūkam arī finanšu resursus un veicinot vietējo uzņēmēju iesaistīšanos, nevis atstājot to tikai kā fakultatīvu ārpusskolas nodarbību, ko pedagogi vada bez papildu atalgojuma uz sabiedriskiem pamatiem.
Analizējot Latvijas izglītības procesus salīdzinājumā ar citu Eiropas Savienības dalībvalstu un pasaules attīstītāko valstu rādītājiem, varam secināt, ka izšķiroša nozīme uzlabojumu panākšanā izglītības jomā Latvijā ir izglītības satura un metožu reformai, skolotāju darba kvalitātes un kvalifikācijas palielināšanai, pedagoga profesijas prestižam un izglītības iestāžu pārvaldības pilnveidošanai.
Paradigmas maiņa uz kompetencēs balstītu izglītību
Lai pilnveidotu izglītības satura kvalitāti Latvijā, uzsākta uz kompetenču pieeju balstīta izglītības modeļa veidošana. Kompetence ir indivīda gatavība dzīves darbībai mūsdienu mainīgajā pasaulē. Uz kompetenču apguvi balstītai izglītībai ir jānodrošina spēja izmantot zināšanas, prasmes un paust attieksmi, risinot problēmas mainīgās, reālās dzīves situācijās, kā arī spēja izmantot mācīšanās rezultātus noteiktā kontekstā (privātās dzīves, izglītošanās, profesionālās darbības, ekonomiskās darbības vai sabiedriski politisko aktivitāšu kontekstā).
Paradigmas maiņu pārejā uz kompetencēs balstītu izglītības modeli raksturo virzība no satura uz likumsakarībām, no lietu un faktu atcerēšanās uz lietu un faktu sakarību izpratni, no prasmēm uz kompetencēm, definējot un attīstot zināšanas, prasmes un attieksmes, kas sakņojas vērtībās.
Konferences dalībnieki demonstrēja piemērus, kā dažās Latvijas skolās pedagogi jau šobrīd mēģina sasaistīt zināšanu apguvi ar prasmju apguvi, vienlaikus veidojot gan pamatkompetences (kas ietvertas noteiktā valodu, matemātikas un datorzinātņu, inženieru un dabaszinātņu, mākslas un kultūras, sociālo zinātņu, veselības un fizisko aktivitāšu disciplīnu zināšanu kopumā), gan caurviju kompetences (kritisko domāšanu, jaunradi, uzņēmējspēju, mācēšanu mācīties, sadarbību, līdzdalību, digitālo un mediju izpratni u.c.).
Sevišķi svarīga caurviju kompetence ir kritiskā domāšana. Tās trūkums rada augsni bailēm – sevis un citu baidīšanai, tostarp ar draudīgiem nākotnes scenārijiem. Kritiskās domāšanas bāze ir izglītība mūža garumā, jo, ne tikai lai kritiski domātu, bet vispār domātu, nepieciešams zināt pietiekamā daudzumā faktus – ir jātrenē spēja darboties ar faktiem, tos sistematizēt un interpretēt, galarezultātā saskatīt likumsakarības savā, sabiedrības un valsts dzīvē. Ilgtspējīgas kritiskās domāšanas nodrošināšanai nepalīdzēs trīs gadi kaut vislabākajā ģimnāzijā vai dārgu labi zīmolotu personības attīstības kursu apmeklējums.
Pieaugušo izglītībā Latvijā nav efektīvas koordinācijas starp daudzajām iesaistītajām institūcijām. Daļēji tas skaidrojams ar pēdējās teritoriālās reformas postošo ietekmi uz izglītības darba organizāciju. Vecuma grupā no 25 līdz 64 gadiem pieaugušo izglītības aktivitātēs bija iesaistīti 5,5 procenti, bet Nacionālā attīstības plāna mērķis 2020. gadam ir 15 procenti. Vai arī šis mērķis būs jāaktualizē samazināšanas virzienā?
Dabas izglītības un vides apziņas veidošanas atziņas – kā iestāties pret dabas deficīta sindromu
Dabas aizsardzībā, gudrā dabas vērtību apsaimniekošanā izšķirīgi svarīga ir agrīna bērnu un jauniešu iesaiste praktiskajā darbā. Dabas deficīta sindroms (Ričards Lovs) bloķē vides inteliģenci. Tikai iepazīstot, mēs patiesi iemīlam. Cilvēki aizsargā to, ko mīl (Žaks Īvs Kusto). Jaunieši vēlas būt iesaistīti, grib darīt, bet... darīt ar jēgu. Tieši jēgas piešķiršana ikvienai aktivitātei dabā ir vides izglītības, dabas izglītības centru un citu institūciju viens no galvenajiem uzdevumiem.
Dabas izglītība visos formālās izglītības līmeņos un arī neformālajā izglītībā ir viens no veidiem, kā panākt augstāku dabas apziņu un vides inteliģenci. Ir skaidrs, ka, mācot bērnus, mācās arī vecāki. Šādi savu pirmo profesionālo ievirzi gūst potenciālie nākamie dabas aizsardzības jomā strādājošie – dabas saudzēšanas ideju kopēji. Augstākajā izglītībā ir svarīgi veidot dabas izglītības profesionalitāti, sadarbojoties ar dabas aizsardzības institūcijām pētniecībā.
Dabas izglītībā nozīmīga ir dabas izglītības centru loma. Nacionālo parku un citu aizsargājamo teritoriju informācijas centri, tajos izvietotās ekspozīcijas un aktivitātes (dabas koncertzāles, talkas, vides spēles) veido priekšnoteikumus gan zināšanu nodošanai, gan piesaistei konkrētai vietai, gan attieksmes veidošanai pret dabas vērtībām.
Latvijā ir viena augstākajām dzīvās dabas daudzveidības pakāpēm Eiropā. Dzīvās dabas kā vērtības iesaiste visdažādākajos lokālajos un vispārnacionālajos pasākumos, piemēram, skolēnu dziesmu un deju svētkos kā videi draudzīgā notikumā, ir viens no ilgtspējīgas attīstības taktiskajiem un stratēģiskajiem risinājumiem.
Būtisks jautājums jaunatnes dabas izglītības kontekstā ir: kā uzrunāt mūsdienu jauniešus, kādus komunikāciju kanālus vislabāk izmantot, lai aptvertu iespējami plašāku jauniešu auditoriju. Jāņem vērā patērētājsabiedrības vērtības, kas jauniešu apziņā nereti ieņem nozīmīgāku vietu nekā viss, kas saistās ar dabas aizsardzību. Tomēr, izmantojot sociālos tīklus un atrodot pareizo pieeju un izteiksmes veidu, ir iespējams aktualizēt dabas vērtību problemātiku un izveidot aktīvu pozīciju dabas aizsardzības nodrošināšanā. Turklāt dabas aizsardzību var padarīt pat par stilīgu nodarbību.
Vides izglītība ir koncepts ar ļoti plašu nozīmju lauku, kas aptver dažādu zinātņu disciplīnu spektru – sākot ar vides filozofiju un vides ētiku kā disciplīnām, kas pēta dabas un cilvēka attiecības kopumā, līdz pat pragmatiskiem, konkrētai vietai un situācijai pielāgotiem dabas aizsardzības un videi draudzīgas uzvedības aspektiem. Vides izglītība ir svarīgs ilgtspējas faktors gan globālos, gan lokālos procesos.
Dabas vērtību saglabāšana un ilgtspējīga reģionālā politika
Ilgtspējīgas reģionālās politikas veidošanā ir svarīgi radīt kādas vietas pievilcīgu tēlu, tostarp nākotnes attīstības vīziju, balstoties uz tajā iesakņojušos cilvēku radošo potenciālu, ieinteresētību un uzņēmību. No lielākajiem urbānajiem centriem attālāko vietu attīstību sekmētu darba vietu un labāku dzīves un darbības iespēju radīšana augsti izglītotiem un radošiem cilvēkiem – dažādu jomu profesionāļiem.
Dažādu publiskās pārvaldības jomu un funkciju decentralizācija (vai vismaz atturēšanās no centralizēšanas) varētu būt viens no virzieniem, kas raksturotu reālu valsts politikas ieinteresētību kvalitatīvā un ilgtspējīgā reģionu attīstībā.
Reģionālās attīstības kontekstā jāuzsver, ka zināmā nozīmē “attīstības centri” var būt ne tikai lielākas vai mazākas pilsētas, bet pat dabas objekti (piemēram, purvi vai mitrāji), kas var kļūt ne tikai par īpašām apskates vietām, bet izglītības un jaunas pieredzes iegūšanas vietām. Pasaules prakse liecina, ka pat ļoti nomaļās un tradicionālā izpratnē bezperspektīvās vietās (pie polārā loka Somijā – Rovaniemi) var veidoties pat globālā līmenī atpazītas un iecienītas apskates vietas, kas savukārt rada attīstības potenciālu plašākā areālā un darbības iespēju spektrā.
Tāpat ir jāatbalsta ilgtspējīgais tūrisms, kas veicina vides apziņu, aizsargā vidi, respektē dabu, bioloģisko un kultūras daudzveidību, uzlabo dzīves līmeni vietējiem iedzīvotājiem. Ekotūrisms – ilgtspējīgs, videi draudzīgs tūrisms var kļūt par nišu Madonas un tam līdzīgu novadu ekonomikas attīstībai un iedzīvotāju labklājībai. Pievilcīga ekotūrisma piedāvājuma veidošanai vienlīdz svarīgi ir gan pārzināt ekotūrisma ekonomiskās sakarības, gan veikt dabas vērtību un arī kultūras mantojuma izpēti, gan radīt augstu vides apziņu ekotūrisma mērķa teritorijās (izglītības uzdevums).
Ekotūrisms balstās uz tādas cilvēku darbības apzināšanos, kas saskaņā ar dabas aizsardzības nosacījumiem palīdzējusi saglabāt bioloģisko daudzveidību noteiktā teritorijā un vienlaikus šīs dabas vērtības uztvert arī kā ekonomiskas vērtības, kuru potenciāla īstenošanai ir nepieciešams uzturēt mijiedarbību starp cilvēkiem un dabu iepriekš aprakstītajai cilvēku darbībai līdzīgā, saudzīgākā vai kompensējošā veidā. Šajā kontekstā jāsaprot un precīzi jādefinē noteiktai teritorijai organiski sociālie un dabas procesi, veidojot tādas apdzīvošanas, apsaimniekošanas un tehnoloģiju formas, kas nemaina šādu ekosistēmu īpašības – nenoplicina bioloģisko daudzveidību, nemazina dabas vērtības.
Palielinoties ekotūristu plūsmai, arvien nozīmīgāki kļūst jautājumi, kuru risināšanā ir nepieciešams izmantot vides disciplīnu jomas pētniecības komponenti. Tā aptver līdz šim funkcionējošu tehnoloģiju formu pilnveidošanu, jaunu tehnoloģiju veidošanu, kas balstās uz atjaunojamiem resursiem, izmantoto materiālu apriti (ekoloģiskas ūdens attīrīšanas sistēmas, ekoloģiska būvniecība, ekopārtikas produktu ražošana) un citus tamlīdzīgus jautājumus.
Ekotūrisms nepārprotami ir reģionālo augstskolu niša. Vēsturiskās ekoloģijas nozare vēl gaida savus attīstītājus. Savukārt ekotehnoloģiju attīstībai nepieciešama visu kompetento dažādu nozaru speciālistu sadarbības platforma, iespējams, atsevišķas valsts programmas veidā.
Valsts pārvaldes efektivitāte: centralizācija versus decentralizācija?
Latvijas nākotnes attīstību nevar modelēt, diskutēt par to un pieņemt lēmumus, tikai atrodoties Rīgā vai Briselē. Diskusiju norises vietai ir milzu nozīme. Rīgā valsts pārvaldes, publisko resursu un ietekmes sviru koncentrācija ir pašsaprotama. Diskusija par centralizāciju versus (salīdzinot ar) decentralizāciju substanci iegūst, atrodoties reģionos. Kāpēc kaut ko centralizēt vai decentralizēt, kādi no šīm darbībām ir ieguvumi un zaudējumi, kā tie izskatās, nolikti uz laika ass?
Latvijā ir 32 zonējumi dažādiem dienestiem – VID, Pārtikas un veterinārajam dienestam u.c. Katrs zonējums ir atšķirīgs, un tas izriet no attiecīgā dienesta funkcijām, nepieciešamās darba intensitātes konkrētā teritorijā, resursu kapacitātes un citiem faktoriem. Visiem dienestiem noteikt vienādu zonējumu ir bezjēdzīgi, taču jārod risinājums, kā uzņēmējiem un iedzīvotājiem padarīt ikdienas dzīvi vienkāršāku un saprotamāku gadījumos, kad nepieciešams kontaktēties ar dažādiem valsts dienestiem. Viens no šādiem risinājumiem ir vienas pieturas aģentūras, kas pārstāv visus dienestus.
Iedziļinoties šajā centralizācijas/decentralizācijas pretstatā, diskusija drīzāk agri nekā vēlu gūst ievirzi fundamentāli svarīgu cilvēka dzīves jautājumu skaidrošanā. Kas ir vērtīgi nodzīvota, jēgpilna dzīve? Vai to ir iespējams sasniegt tikai lielpilsētā vai arī reģiona pilsētā vai lauku viensētā? Kādiem resursiem, instrumentiem, zināšanām un prasmēm ir jābūt cilvēka rīcībā, lai viņš vai viņa varētu savu vienīgo dzīvi nodzīvot harmoniski, īstenojot savas dzīves mērķus? Saprotams, ne tikai ierobežotā laika dēļ vien Madonas konferencē atbildes uz šiem jautājumiem netika sniegtas, bet par vērtību uzskatāma pati šā jautājuma sarežģītās dabas aktualizācija.
Administratīvā sloga mazināšana, kontroles institūciju jēgpilna darbošanās, adekvāts paveiktā darba novērtējums valsts un sabiedriskajās institūcijās – tie ir jautājumi, kas Latvijas perspektīvās attīstības diskusiju kontekstā iegūst aizvien saasinātāku aktualitāti. 1993. gadā atjaunotā Latvijas valsts savu dzīvi sāka ar dažiem (salīdzinot ar mūsdienām) normatīvajiem aktiem. 24 gados Latvija kļuvusi par normatīvo regulējumu intensitātes lielvalsti, rēķinot uz vienu iedzīvotāju. Vai ir iespējama visa normatīvā regulējuma atkārtota pārvērtēšana, liekā, novecojušā un traucējošā atmešana? Jautājums nav retorisks, jo atbilde ir: “Nē!”
Mūsu dzīvi reglamentējošie un normējošie dokumenti nav radušies paši no sevis. Katram ir savs iemesls, kas reprezentē lielākas vai mazākas ļaužu grupas intereses, turklāt ne tikai Latvijas ietvaros – lai atceramies par dalību Eiropas Savienībā, NATO un daudzās citās struktūrās. Šobrīd viena no mācībām, ko varētu ņemt tālākās attīstības ceļamaizei, ir tā, ka jebkura iecere par kādas iedzīvotāju sociālās grupas interešu lielāku respektēšanu vai gluži otrādi – ierobežošanu ar normatīvā regulējuma palīdzību kaut ko “maksā”. Tomēr ir iespējams pārorientēt kontrolējošo un uzraugošo dienestu darba efektivitātes novērtējuma rādītājus no piemēroto aizliegumu kvantitatīvas uzskaites uz pozitīvajiem rezultatīvajiem rādītājiem – kā veicies ar tautsaimniecības attīstību, bezdarbu, nodokļu ieņēmumiem, demogrāfiju aprūpējamajā teritorijā.
Izglītības sistēmā ir brīnišķīga iniciatīva – sacerējums par tēmu “Mana sapņu skola”. Mūsu visu nākotnei būtu ļoti būtiski, ja ikviens Latvijas iedzīvotājs formulētu savas domas par tēmu “Mana sapņu valsts” – noformulētu un dalītos ar līdzcilvēkiem. Saprast pašam, ko vēlies, un redzēt, kā tavas vēlmes iederas radu, draugu, kolēģu, visas Latvijas tautas redzējumā vienmēr ir rosinoši.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017