GADA PUTNS – DZELTENĀ CIELAVA

Gada dabas simboli atgādina par Latvijas dabas bagātībām, un to godā nokļūst gan plaši satopamas sugas, kurām, iespējams, ikdienā bieži paejam garām, tās pat neievērojot, gan arī sugas, kas kļuvušas retas vai kuru īpatņu skaits strauji samazinās. Latvijas Ornitoloģijas biedrības (LOB) izvirzītais 2017. gada putns – dzeltenā cielava (Motacilla flava) diemžēl pieder pie pēdējiem – to skaits kopš 1995. gada Latvijā ir samazinājies par 95%. To skaits samazinās arī citviet Eiropā, taču ne tik strauji kā Latvijā.

Kādēļ notiek tik liela dzelteno cielavu skaita samazināšanās? Šie skaistie putniņi ar dzeltenu vēderu un olīvzaļu mugurpusi un spārniem dzīvo atklātā ainavā mitrās pļavās, ganībās, īpaši tiem patīk ūdenstilpju malas. Diemžēl šādu pļavu pastāvēšanai ir divēji draudi – tās vai nu tiek pārvērstas aramzemēs, vai aizaug ar krūmiem, jo netiek veikta lauksaimnieciskā darbība, proti, pļaušana vai ganīšana. Tādējādi zūd dzīvesvieta ne tikai dzeltenajai cielavai, bet arī citām pļavām raksturīgām augu, putnu un kukaiņu sugām un arvien retāk var ieraudzīt Latvijai gadsimtiem ilgi raksturīgo ainavu ar ziedošām, daudzveidīgām pļavām.

Dzeltenās cielavas veido monogāmus pārus, taču no sausas zāles un sūnām savītu un ar matiem un dažādām spalviņām izoderēto ligzdu kādā seklā padziļinājumā uz zemes būvē mātīte viena pati. Izdētās 4–6 oliņas gan perē abi vecāki pārmaiņus, tāpat abi arī rūpējas par mazuļiem. Ja gadās ieiet dzeltenās cielavas ligzdošanas teritorijā, tā miera traucētāju novēro no kāda augstāka zāles pudura vai krūma zara, bet, tuvojoties ligzdai, putnu mamma vai tēvs satrauksies un dažkārt pat mēģinās izlikties par ievainotu, lai nevēlamo ciemiņu aizvilinātu iespējami tālu no ligzdas.

Dzeltenās cielavas pārtiek no kukaiņiem, ko tās atrod, tekalējot pa zemi. Turklāt, jo pļava daudzveidīgāka, jo arī kukaiņu izvēle cielavas ēdienkartē būs bagātāka. Tā kā ziemā kukaiņus atrast nav iespējams, dzeltenā cielava, tāpat kā pārējie kukaiņēdāji, septembrī dodas uz Āfriku, lai aprīlī atkal atgrieztos Latvijā.

Stāsts par dzelteno cielavu nebūtu pilnīgs, ja nepieminētu vienu no vistipiskākajām cielavu īpašībām – gandrīz nepārtraukto astes cilāšanu. Šā ieraduma iemeslu droši izskaidrot zinātniekiem nav izdevies, taču pastāv vairākas versijas – iespējams, tā putns cenšas piesaistīt kukaiņu uzmanību, iespējams, šādā veidā tiek signalizēts citām cielavām, bet varbūt tā ir īpašās uzmanības pazīme, putnam vērojot, vai tuvumā nav ienaidnieku.

Jāpiebilst, ka Latvijā sastopamas četras cielavu sugas – baltā cielava (Latvijas nacionālais putns), dzeltenā cielava (2017. gada putns), kā arī citroncielava (ligzdo pļavās) un pelēkā cielava (Latvijā reta ligzdotāja pie straujām upītēm).

Gada putna akciju LOB rīkoja jau 22. reizi. Iepriekš par gada putniem izvēlēti: grieze (1996), vakarlēpis (1997), zaļā vārna (1998), mazais ērglis (1999), ķīvīte (2000), ūpis (2001), lielais ķīris (2002), rubenis (2003), baltais stārķis (2004), ziemeļu gulbis (2005), lauka piekūns (2006), melnā dzilna (2007), melnais stārķis (2008), jūraskrauklis (2009), mednis (2010), meža pūce (2011), jūras ērglis (2012), kākaulis (2013), pupuķis (2014), dzeltenais tārtiņš (2015) un dižraibais dzenis (2016).