KAS IR PAŠVALDĪBAS POLITIKA

Politika ir process, kurā cilvēku grupa pieņem lēmumus. Visbiežāk šo jēdzienu attiecina uz valstīm, to savienībām, pašvaldībām un politiskajām partijām. Taču grupas lēmuma pieņēmējs var būt arī cita veida personu apvienība – komercsabiedrība, arodbiedrība, akadēmiska vai reliģiska organizācija u.tml.

Politika kā zinātnes nozare savulaik veidoja vienu no trim zinātnes pamata sastāvdaļām kā mācība par valsti (Grieķijā – pilsētu) un ar to saistītajām problēmām. Politikas zinātni parasti iedala politikas filozofijā, politiskajā ekonomikā un publiskajā administrācijā. Politikai ir arī šaurākas definīcijas, kas atspoguļo kādu šā jēdziena elementu. Tā, piemēram, vācu 19. gadsimta zinātnieks un publiskās administrācijas teorijas pamatlicējs Makss Vēbers politiku nosauca par “cīņu par varu”.

Ar pašvaldības politiku parasti saprot vidēja vai ilgtermiņa stratēģiju kādā pašvaldības kompetences jautājumā. Turklāt stratēģija šajā gadījumā nav tikai plāns, bet ciklisks process. Cikls parasti sakrīt ar vienu vai vairākiem vēlēšanu periodiem. Tas ir sašaurināts politikas jēdziens, galvenokārt par šo politikas daļu notiek komunikācija ar sabiedrību.

Visbiežāk politiku formulē attīstības stratēģijas, plāna, programmas vai koncepcijas veidā. Šāda politika ietver pašreizējās situācijas vērtējumu, sasniedzamo mērķu un uzdevumu formulējumu un darbības plānu saskaņā ar pašvaldības rīcībā esošajiem resursiem. Pašvaldības politika ir saistoša tikai pašvaldības darbiniekiem un kalpo viņiem kā rīcības vadlīnija.

Risinot līdzīgas problēmas, dažādas pašvaldības var izvēlēties atšķirīgas politikas. Tam var būt vairāki iemesli:

atšķirīga sociāli ekonomiskā situācija (iedzīvotāju izglītība vai vecuma struktūra, infrastruktūras līmenis, parādu apjoms, dominējošās saimniecisko aktivitāšu formas un tamlīdzīgi faktori);

atšķirīgi deputātu ekonomiskie vai politiskie uzskati;

atšķirīgi iedzīvotāju aptaujas rezultāti;

atšķirīgi deputātu priekšvēlēšanu solījumi saviem vēlētājiem.

Politikas dokumenti pašvaldībai ir nepieciešami, lai tās darbinieki gatavotu saistošo noteikumu projektus, priekšlikumus rīcībai ar pašvaldības īpašumu vai pašvaldības pakalpojumus atbilstoši domes deputātu noteiktajām pamatnostādnēm.

Pašvaldības politikai (autonomās kompetences jautājumos) nav jāsakrīt ar valsts politiku pat tad, ja šī politika attiecas uz vienu un to pašu nozari. Saskaņā ar Satversmes 1. pantu1 mūsu valsts iekārta garantē demokrātiskos principus, tajā skaitā plurālismu. Nevienam nav tiesību uzspiest visiem vienādus uzskatus. Pašvaldības būtība ir lēmumu un iespēju dažādībā un to piemērošanā vietējiem apstākļiem.

Politiskos mērķus savu (autonomo) funkciju jomā pašvaldība nosaka patstāvīgi. Līdzekļus šo mērķu sasniegšanai drīkst izvēlēties vienīgi likuma ietvaros. Ja pašvaldības deputāti savas kompetences jomā īsteno nevis savu vēlētāju gribu, bet kaut ko citu, piemēram, valdības politiku, tad šāda rīcība ir vēlētāju krāpšana, līdz ar to tiek pārkāpti demokrātiskie principi.

Pašvaldība pilda ne tikai savas, t.i., pašvaldības funkcijas, bet arī valsts funkcijas, ja to paredz likums vai līgums. Pildot valsts (deleģētās) funkcijas, pašvaldībai nav tiesību uz patstāvīgu politiku – tās pienākums šādos gadījumos ir īstenot valsts politiku. Valsts politika parasti pastāv valdības pamatnostādņu, plānu, koncepciju vai programmu formā. Saskaņā ar Eiropas Vietējo pašvaldību hartu šādos gadījumos valstij jāļauj piemērot valdības akceptēto politiku vietējiem apstākļiem2.

Pašvaldības divējādā daba (daļā jautājumu rīkojoties patstāvīgi, citos jautājumos – saskaņā ar centrālās valdības politiku) tiek izmantota, lai maldinātu sabiedrību. Tas, ka pašvaldība daļā jautājumu ir padota centrālajai valdībai, nenozīmē padotību jebkurā gadījumā. Pašvaldība drīkst būt patstāvīga jautājumos, kuros likums šo patstāvību neierobežo (tajā skaitā arī gadījumos, kad patstāvība tiek īpaši noteikta likumā).

Ikdienā vārdu “politika” lieto arī citā nozīmē3. Ar to saprot dažādus pasākumus un paņēmienus, ko nākas lietot, lai iegūtu varu vai noturētos pie tās. Reizēm ar vārdu “politika” apzīmē korporatīvo attiecību izmantošanu personīgā labuma gūšanai, izmantojot varas resursus. Vairāki nacionāla līmeņa politiķi (piemēram, Čevers, Šķēle, vēlāk arī citi) savu pieteikumu politikā sāka ar paziņojumu, ka viņi neesot “politiķi”, ar to mēģinot norobežoties no politikas šādā izpratnē. Katrās vēlēšanās parādās kandidāti, kas šādi maldina vēlētājus.

Tamlīdzīgi paziņojumi var dot īslaicīgus ieguvumus, taču kopumā tie dezorientē sabiedrību. Šādu paziņojumu rezultātā veidojas politikas jēdziena sadzīviski kropļojumi. Svešvalodās, lai raksturotu šo atšķirību, lieto divus vārdus, piemēram, angļu valodā – “policy” un “politics”.

Pašvaldības deputātus ievēl tāpēc, lai viņi nodarbotos ar politiku, tādējādi īstenojot savu vēlētāju gribu. Bez politikas nebūtu ne demokrātijas, ne pašvaldību.

____________

1 Latvijas Republikas Satversme.

Tās 1. pants, kuru var grozīt tikai ar visas tautas nobalsošanu, nosaka, ka “Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika”.

2 Eiropas Vietējo pašvaldību harta.

Tās 4. panta 5. paragrāfs paredz, ka attiecībā uz centrālās vai reģionālās varas deleģētām funkcijām vietējai pašvaldībai

“pēc iespējas jāļauj izvēlēties to izpildes piemērošanas nosacījumus”.

3 “Politika ir netīra spēle” – tautas sakāmvārds.