Ceturtdiena, 2026. gada 05. novembris 02:09
Vārda dienas: Lote, Šarlote
Veselības aprūpes pakalpojumu sasaiste ar nodokļu nomaksāšanu, visticamāk, tiks ieviesta tikai 2014. gadā. GlaxoSmithKline Latvia valdes priekšsēdētājs Dins Šmits uzskata, ka atbalstāmas ir dažādas līdzekļu piesaistes iniciatīvas.Valsts meža dienests sešu gadu laikā piedzīvojis divas reorganizācijas un tagad gaida trešo. Tā darbinieki savu stāvokli ironiski raksturo kā puspakārtu.
Tajā pašā laikā mežs tiek stādīts un sargāts intensīvāk nekā agrāk. Izrādās, dažreiz arī balansējot uz likumības robežas, ekspluatējot tādu jēdzienu kā pienākuma apziņa. Vai šie jautājumi sakārtosies vai samudžināsies vēl vairāk? Par mežniecību ikdienas problēmām saruna ar Valsts meža dienesta Jēkabpils virsmežniecības virsmežzini Andri Sēli.
– Vai jūs varētu ieskicēt mūsdienīga mežsarga vai mežziņa portretu?
Andris Sēlis: – Tas ir grūti, jo viņi ir ļoti dažādi. Daļa mežsaimnieku ir jau gados, strādā pie mums sen, un mežniecība ir gandrīz viņu vienīgā darba vieta. Šie vīri ļoti turas pie sava darba, jo mežs ir arī viņu sirdslieta, samierinās ar algu un savai mežniecībai negrasās teikt ardievas.
Ir arī jaunie – spējīgi, ar labu izglītību, kas strādā ļoti ātri un operatīvi. Viņi lasa likumus un zina savas tiesības, un prasa, lai tās tiktu ievērotas. Šie cilvēki jebkurā brīdī var atrast kādu labāk apmaksātu darbu.
– Vai bažas par to, kuru atlaidīs, kurš paliks, nav iedragājis mežsaimnieku saliedētību un patriotismu?
– Protams, ir iedragājis. Tas jau notiktu ar jebkuru kolektīvu. Nevar teikt, ka mežsaimnieku "branža" šodien nav saliedēta, taču ne tā kā agrāk. Taču sabiedrība jau arī šodien ir citāda. Esam jau tik ilgi tādā kā puspakārtā stāvoklī, ka attieksme pret nākotni vairākumam ir tāda – kas būs, tas būs.
– Valmieras virsmežniecībā štati esot mazāki un mežsargi saņemot divtik. Varbūt šī prakse ir popularizējama?
– Valmieras puse ekonomiski ir ļoti dzīva, līdz ar to arī mežos notiek aktīva darbība. Kad tiek dalīti līdzekļi, tas atsaucas uz virsmežniecības budžetu. Objektīvu apstākļu dēļ viņiem tiek vairāk naudas, un tur nekāda naida nav. Taču teritorija Valmieras virsmežniecībai ir mazāka nekā Jēkabpils virsmežniecībai. Līdz ar to mežsargam ir iespējams, nedaudz vairāk strādājot, daudz vairāk padarīt un krietni vairāk saņemt. Katrā vietā tomēr ir atšķirīgi apstākļi, un mums šādas iespējas nav.
– Vai meža dienestā pēdējos gados strādāt kļuvis vieglāk vai grūtāk?
– Kopumā liekas, ka viss iet uz labo pusi. Finanšu nodrošinājums pašreiz ir labāks, nekā bija agrāk. Vai tas ir jaunā ģenerāldirektora nopelns, tāpēc ka viņš māk runāt ar pareizajiem cilvēkiem, vai arī tas jau bija plānots budžetā, to es nemāku teikt… Katrs mežsargs vidēji tagad saņem 110 litrus benzīna. Mums nu ir arī veselības apdrošināšana, kas, pēc likuma, pienācās arī agrāk, tikai nebija. Tiem, kuri darbā izmanto personiskās automašīnas, par katru darba vajadzībām nobraukto kilometru maksā kompensāciju. Lielu vai mazu, tas jau ir cits jautājums.
Es nesaprotu, kāpēc VMD būtu jājaucas uzņēmējdarbībā, sniedzot maksas pakalpojumus? Manuprāt, valstij jāveicina uzņēmējdarbība, nevis pašai ar to jānodarbojas. Pie mums nav tāda sabiedrības apziņas līmeņa kā Zviedrijā – pie mums cilvēki bieži vien funktierē nevis, kā likumu ievērot, bet kā to apiet. Tāpēc Valsts meža dienestam jāskaidro meža likumi un jākontrolē to ievērošana.
– Vēl nupat meža dienesta nostāja jautājumā par konsultāciju sniegšanu bija: nost ar interešu konfliktu! Tagad – mēs tomēr esam labākie…
– Ir būtiskas nianses. Meža lietās mēs esam labi speciālisti. Varam konsultēt meža īpašniekus, darām to, un nav nekāda ienaida. Strīds ir par stigošanas, dastošanas u. c. pakalpojumu sniegšanu, jo mēs kontrolējam, kā tie tiek izpildīti. Ja sākam paši darboties šajā jomā, tad varam nonākt interešu konfliktā. Tas neizbēgami notiks, līdzko sāksies kādas negācijas.
– Ja nepareizi iemērīsiet cirsmu?
– Nevis mežsargs nepareizi iemērīs cirsmu, bet īpašnieks nepareizi nocirtīs. Klāt taču neviens nestāvēs. Tad īpašnieks taisnosies – tā man parādīja! Un izstrīdēt šo jautājumu tiesā būs bezcerīgi. Tas ir mans personīgais viedoklis. Un tad mēs būsim ķezā.
– Patiesībā jau mežsargi klusiņām tāpat to dara…
– Gadās… Vidējā alga mežsargam uz papīra ir 210 lati. Pirms gada tas vēl bija kaut kas, bet šodien jau tā ir, kā ir... Pēc likuma, mežsargs nedrīkst nodarboties ar mežsaimniecisku darbību, ja tas nav saistīts ar viņa personiskā īpašuma apsaimniekošanu. Tad kā mežsargs lai nodrošina ģimeni, kamēr nav atrisināts algu jautājums?
– Kā maksas pakalpojumu sniegšana ietekmētu mežsarga algu?
– Nekā. Pēc pašreizējā projekta, visa nopelnītā nauda paliek virsmežniecības rīcībā, un to nevar izmaksāt ne algās, ne prēmijās.
– Liekas, šogad būs meža ugunsgrēku rekords. Vai esat gatavi nodot meža ugunsapsardzību valsts ugunsdzēsējiem?
– Bet vai viņi ir gatavi to pārņemt? Valsts ugunsdzēsēji, lai nodrošinātu darba apstākļus, prasa lielas summas. Kur mēs tērējam latu, viņi tērē desmit un prasa vēl divas reizes vairāk. Tad varbūt arī Valsts meža dienesta ugunssargiem ir pienācis laiks prasīt atbilstošu naudu, lai strādātu tā, kā to prasa likums. Kāpēc mūsu ugunsdzēsējiem jāiet mežā ar sadegušām kedām, ja likums prasa tos nodrošināt ar uguns izturīgiem zābakiem?
Apmēram deviņdesmit procentu ugunsgrēku tiek nodzēsti, vēl tā īsti neiedegušies, tūliņ pēc izcelšanās. Un kurš tad to lielākoties izdara? Mežsargs un mežzinis. Bet viņiem specapģērbs vispār nepienākas.
Man kā vadītājam lēmums sūtīt dzēst ugunsgrēku cilvēkus, kas nav nodrošināti ar visu nepieciešamo, jāpieņem uz riska robežas. Tāpēc es arī nevēlos, lai mūsu dienests turpinātu ugunsapsardzības darbus.
– Tad varbūt jāstreiko?
– Pēc likuma, mēs to nedrīkstam darīt.
– Arī dzēst, pēc likuma, nedrīkstat…
– Bet tas ir mūsu pienākums. Patiesībā mežsargs un pārējie, kas iesaistīti no malas uguns dzēšanā, riskē ar savu veselību un pat dzīvību. Dzēšot ugunsgrēkus, meža dienesta cilvēki strādā virsstundas bieži vien līdz pat spēku izsīkumam, taču samaksa par virsstundām nepienākas, jo ugunsbīstamajā periodā mums jābūt gataviem strādāt visu diennakti. Iznāk tāds pingpongs… Ja runa ir par pienākumiem, tad tas uz mums attiecas, ja par atalgojumu, tad – ne.
Ja runājam par ugunsapsardzību, tad vēl mēs darbojamies uz entuziasma pamata, bet mērs jau visiem ir pilns. Pēc likuma, mums jānodarbojas ar uguns ierobežošanu. Tas nozīmē, ka jānoslāpē liesmas, lai uguns neizplatās. Tālākā ugunsgrēka likvidēšana būtu jāuzņemas pašam īpašniekam. Bet ar ko viņš to izdarīs? Ar spainīti ūdens? Tāpēc atkal situācija ir divdomīga – likums saka: jums tas nav jādara! Bet, ja mēs neturpināsim dzēst, ugunsgrēks atsāksies no jauna. Ir bijis arī tā, ka vienam mežsargam vienlaikus jāuzrauga kādas divas trīs vietas. Cik ilgi to var?
Vācijā meža īpašnieki maksā uguns nodokli. No šī fonda tad arī tiek ņemta nauda ugunsgrēku dzēšanai privātajos mežos. Mums to it kā finansē valsts, taču stipri nepietiekami. Šis pavasaris pierādīja, ka dzēsēji un meža dienesta darbinieki bija novesti līdz spēku izsīkumam. Ja degšana būtu turpinājusies ar iepriekšējo intensitāti, vairs nebūtu kas dzēš.
– Meži deg, mežus cērt, un dabas sargi uztraucas, ka meži tiekot pārcirsti. Kāds ir jūsu skatījums: vai Latvijas mežiem jau var redzēt cauri?
– Ar ciršanas apjomu viss ir kārtībā. Mēs gadā nocērtam 12 miljonus kubikmetru, bet mežs pieaug par 16 miljoniem kubu. Taču, pirmkārt, cērtam tur, kur vieglāk ir piekļūt klāt, otrkārt, cērtam kvalitatīvāko mežu, ko dārgāk var pārdot. Līdz ar to labākais un vieglāk aizsniedzamais mežs tiešām tiek nocirsts un tā paliek mazāk. Taču galvenokārt cirst drīkst tikai pieaugušu mežu, tāpēc nav jābaidās, ka Latvijā vairs dižu mežu nebūs.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003
(0)
