Rīga 27°C, skaidrs, bez nokrišņiem, A vējš 4m/s
Svētdiena, 2024. gada 26. maijs 16:55
Vārda dienas: Eduards, Edvards, Varis
1949. gada 25. martā 33 dzelzceļa ešelonos uz ziemeļiem izsūtīja 42 tūkstošus Latvijas vīru, sieviešu, bērnu un sirmgalvju. Lopu vagonos nokļuva arī pilnīgi nejauši cilvēki
1949. gada marts arī ir ar sniegu bagāts. Zemīte gan rāda, cik saule jau silta, taču kupenu netrūkst. Gulbenes, Cesvaines un Madonas pusē dažās mājās 22. martā ir pienākusi pavēle iztīrīt ceļus – ieradīšoties kaut kādi kontrolieri. Saimnieki, darbiņu godam padarījuši, ne domās nepieļauj ārprātu, kāds sekos pēc pāris dienām.
1988. gada novembrī Latvijas PSR Ministru Padomē nobalso par lēmumu nr. 350, uz kuru pamatojoties vairāk nekā 42 tūkstošu Latvijas pilsoņu izsūtīšana 1949. gada 25. martā tiek atzīta par nelikumīgu un nepamatotu.
2010. gada 25. martā divi latvieši – Aina (dzimusi Sīle) un Jānis Poruki – Druvienā klusi viens otru apmīļos par to, ka joprojām ir kopā kā sieva un vīrs no 1957. gada Lieldienām Sibīrijā. Pārcietuši, izdzīvojuši, atgriezušies...
Druvienas "Trušļi" ir sena un skaista saimniecība kalna galā. Kopš 1820. gada tur dzīvojusi Poruku dzimta, kas rados arī ar dzejnieku un rakstnieku Jāni Poruku. Tagadējais "Trušļu" īpašnieks, arī Jānis Poruks (šis vārds dots vai katras paaudzes puikām), pasauli ieraudzījis 1927. gadā: "Vēl šodien nezinu, kāpēc mūsu ģimeni 25. martā izveda. Es tobrīd mācījos Rīgā Lauksaimniecības skolā. Pasniedzējs Kārlis Valdēns ieteica man uz dažām dienām paslēpties. Nu, kur es slēpšos? Kāpu vilcienā un braucu uz māju pie vecākiem. "Trušļos" ienācu uz brokastlaiku, bet paēst nedabūju. Pagalmā iebrauca vairāki pajūgi, tajos jau sēdēja kaimiņi saraudātām acīm, bet oficiālo daļu vadīja pagasta vecākais Hāns, nolasot pavēli par izsūtīšanu. Bruņoti krievu zaldāti ar šaušanai gataviem ieročiem no tā paša brīža uzmanīja katru mūsu soli, it kā mēs būtu briesmīgākie noziedznieki. Stundas laikā lika sataisīties. Mamma steidza sacept olas, saiņoja drēbes..."
Mājas pagalmā Druvienā kā simbols zaļo Sibīrijas ciedru priedīte
Porukus līdz ar 53 druvēniešiem no 19 ģimenēm saveda Lizuma dzelzceļa stacijā un atkal bruņotu zaldātu un miliču apsardzībā sadzina uz rezerves sliedēm stāvošos lopu vagonos, aizrestotiem logiem. Ešelons gaitu sāka, kad visi vagoni bija pievesti pilni ar ļaudīm.
Jānis, brālis Pēteris un mamma Olga atgriezās, tēvs Jānim palika dusēt Sibīrijas zemē: "Tētis, nespēdams pārvarēt izmisumu pēc zaudētajām mājām Latvijā, mira jau 1951. gadā. Viņu apbedīja pēc latviešu tradīcijām. Krievi brīnījās – viņiem tāda goda atdošana nelaiķim bija sveša. Kaut gan vietējos pārsteidza arī mūsu adītie cimdi, zeķes. Reizē tie bija glābiņš – varējām iemainīt pret pienu un kartupeļiem. Vēlāk jau latvieši paši čakli audzēja kartupeļus, dārzeņus, pat puķes."
Lizuma stacijā lopu vagonā iedzina arī "Trušļu" kaimiņus no Mežmaļu mājām – Sīļu Emmu ar dēliem Viesturu, Viktoru un Gunāru. Viņi tika atzīti par vainīgiem tāpēc, ka vīrs un tēvs Kārlis bijis aizsargs, kaut gan viņš tobrīd, jau notiesāts uz 25 gadiem, atradās lēģerī Urālos. Šā iemesla dēļ Latvijā neatstāja arī vecāko meitu Ainu. Čekisti viņu sameklēja Cēsu Skolotāju institūtā.
Ainai garajā ceļā uz Sibīriju tomēr gadījies brīnums. Kādā stacijā Krievijā, kur cilvēkiem ļauts izkāpt no ešelona un aiziet pēc silta ūdens, pūlī viņu pamanījis Poruku Jānis. Sasaucis un pateicis, ka attālākā vagonā ir viņas mamma un brālīši. Sargs nav liedzis Ainai pievienoties savējiem.
Simtiem bilžu, dzejoļu, uzvārdu, pierakstu... Plaša ir Ainas kundzes sakrātā hronika: "Tās ir manas atmiņu lauskas – senas, izbalējušas papīra lapiņas, kas stāsta par izjūtām, spriedumiem, atziņām. Tur mani neizsmietie smiekli, nesasniegtie mērķi un nebaudītās dzīves skaistums."
Lūk, daži ieraksti:
"1949. gada 25. martā – piektdienā, Lodes stacijā iedzen lopu vagonā. Vēlāk vilciens dodas uz Lizuma staciju, kur vagonu piekabina ešelonam;
27. martā pulksten 13.15 ešelons sāk ceļu. Tās pašas dienas vakarā pulksten 20.10, šķērsojot Latvijas robežu, caur aizrestotajiem logiem skan "Dievs, svētī Latviju!" Druvienas ļaužu ģimenes atrodas vagonā nr. 49;
28. martā ešelons iebrauc Staraja Rusas stacijā un izsūtītajiem izsniedz pirmās pusdienas – sāju, nelāgas garšas zupu, iespējams, no kaltētām zivīm;
29. martā pirmo reizi cilvēkiem ļauj izkāpt un ieelpot svaigu gaisu;
31. martā vagonā ir beigušās ogles un tātad arī siltums;
3. aprīlī aiz muguras paliek Urāli. Pusnaktī visiem izdala makaronus ar mannas biezputru;
6. aprīlī pretī nāk pirmais tukšais ešelons;
9. aprīlī izsūtītos izmitina blakus vācu gūstekņu nometnei Tomskā. Visiem atņem pases un liek parakstīties, ka Sibīrijā ieradušies brīvprātīgi un uz mūžu;
10. aprīlis – Pūpolsvētdiena;
13. aprīlī sargi aiznes pirmos mirušos, daži ir izdarījuši pašnāvību;
15. aprīlī Lielās Piektdienas rītā pienāk jauns ešelons no Latvijas;
18. aprīlī visus saskaita. Klīst baumas, ka kaut kur vedīs. Daudzi slimi;
26. aprīlī Tomas upē izgājis ledus, cilvēkus sadzen baržās, iedod pārtiku sešām dienām un pēc saules rieta sākas 300 kilometru garš ūdens ceļš;
28. aprīlī baržas iepeld Obā. Milzīgs, plašs ūdens klajs;
30. aprīlī klāt ir Kolominskas osta. Tur latviešus sadala. Tomskas apgabala Čainskas rajona Kolominskaja-Grīva sādžā dzīvos desmit druvēniešu ģimenes, Toinkas sādžā sešas un Prervaja-Starica sādžā trīs;
1. maijs ir brīvdiena. Otra tāda būs 7. novembris. Pārējās dienās – pārcilvēciski smags darbs, galvenokārt mežā."
Vēl ir tikai 1949. gada vasara, bet latvieši jau mēģina cerēt – varbūt pienāks atļauja atgriezties mājās. Nepienāk ne tajā, ne vēl daudzās citās. Cīnoties par izdzīvošanu kā vergi bez jebkādām tiesībām, daudzi, tostarp Sīļi un Poruki, Grīvā aizvada deviņus gadus. Šajā laikā kādreizējie Druvienas kaimiņi Aina un Jānis 1957. gada Lieldienās svin kāzas. Ainai uzšūta pat balta kleita – štāpeļaudumu no Latvijas atsūtījusi tante. Pēc kāda laika jaunajā ģimenē piedzimst meitiņa. Jānis, nopeldams par nederīgiem visus Ainas piedāvātos vārdus, aiziet uz ciema padomi un mājās pārnāk ar meitas dzimšanas apliecību. Tajā ierakstīts viņam mīļš vārds – Aina. 1958. gadā, kad Oba atkal pavasarī brīva no ledus, Poruku ģimene sāk mājupceļu.
Jāņa mamma, kura Latvijā atgriezusies agrāk, tobrīd jau dzīvo Druvienā. Viņai kolhoza vadība atļāvusi īrēt istabiņu "Trušļos" – viņas pašas mājā. Protams, tā tagad pieder valstij un to apdzīvo krievi no Pitalovas apgabala.
"Arī mēs apmetāmies pie Jāņa mammas," atceras Aina. "Vēlāk, kad mainījās kolhoza vadība, par 500 rubļiem mums "Trušļus" pārdeva."
Ar laiku vecā ēka paplašināta, izveidojot skaistu un ērtu dzīvojamo māju vairākām paaudzēm. Nu tajā mīt arī Zvaigznekalnu ģimene – meita Aina ar vīru Juri. Šeit dzimuši viņu bērni Ilze, Jānis un Iluta.
Laiku pēc atgriešanās Latvijā ne Aina, ne Jānis sevišķi atcerēties negrib. Darba dēļ pārmetumu nav – strādājuši godam. Jānis par šoferi, Aina par kontrolasistenti. Tikai katru vārdu uztvērušas dzirdīgas ausis un soli uzmanījušas redzīgas acis, jo bijušie izsūtītie skaitījušies pieciešamie ienaidnieki. Visvairāk sāpējusi sirds, ka daži vecāki saviem bērniem piekodinājuši nedraudzēties un skolā izvairīties no meitenītes Poruku Ainas, jo viņa esot bandītu bērns...
Šobrīd Ainas kundzes skaistākais prieks ir mazbērni Ilze, Jānis un Iluta. Par viņiem stāstot, vecmāmuļas acis gluži vai mirdz. Visiem laba izglītība, maģistrantūra, visi dzied. Ilze šobrīd jau ir ievērojama koncertmeistare, starptautisku konkursu laureāte un uzskata, ka īstenojusi dzejnieka Jāņa Poruka sapni par mūziķa izglītības iegūšanu, ko viņš, Drēzdenē dzīvodams, nepiepildīja.
Atmiņu diena nebūtu pilnīga, ja Aina nepieminētu draugus: "Viena no tuvākajām ir Skaidrīte Ausekle-Greiziņa – arī no Druvienas, arī izsūtītā Kolomijskā. "Es reizēm iedomājos, kur viņa ņem spēku – pēc divu bērnu, savu vecāku, vīra nāves... Skaidrītes dēls Rolands, kurš dzima Sibīrijā, ir Rīgas zoodārza direktors." Bet Jānis Čanka, Jāņa draugs, izlēmis dzīvot Tomskā. Uz Druvienu viņš atvedis trīs ciedru priedītes. Divas iznīkušas, trešā kuplo "Trušļu" pagalmā.
"Man vēl jāpaspēj atmiņu hroniku uzrakstīt par tiem, kam viena sāpe – 1949. gada 25. marts," atvadoties saka Ainas kundze. "Un vēl man gribas pateikt, ka pašlaik dzīve nav tik ļauna, cik cilvēki izbrēc, ka valdība un Saeimas deputāti nav tādi nelieši, par kādiem viņus cenšas pataisīt. Kāpēc viņus nelamā represētie? Tāpēc, ka mēs patiešām zinām, kas ir šausmas, bads, nelaime. Tagad no tā visa nav ne miņas un lai ļaudis labāk pie darba iet čaklāk, nevis pa tukšo muti vārsta, visus nosodīdami."
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003