Ceturtdiena, 2026. gada 05. novembris 18:16
Vārda dienas: Lote, Šarlote
Māte, kura savu sešpadsmitgadīgo meitu meklēja četras dienas, līdz atrada, nemitīgi bija soli priekšā policijai. Viņa ir gatava par to stāstīt žurnālistei, redzot, cik bieži mediji ziņo par pazudušiem pusaudžiem. "Lai citām mammām nebūtu jāraud." Viņa, balstoties uz savu pieredzi, visiem vecākiem iesaka pazīt bērna draugus un lietot sociālos tīklus internetā. Meiteni meklējošais policijas inspektors uzteic māti par aktīvo rīcību. Bet ko dara policija, lai klaiņotājus atrastu? Kāds redzējums par klaiņošanas iemesliem ir pašiem jauniešiem? Viens no klaiņotājiem saka tā: ''Kad es aizbēgu otro reizi, tad vecāki pateica – staigā arī. Vecāki pateica, ka viņiem vienalga, ko es daru, kur es esmu. Es savus bērnus gan meklētu…" Jāpiebilst, ka gan šo puisi, gan vēl citus, kuri joprojām tiek uzskatīti par bez vēsts pazudušiem, "LA" žurnāliste atrada un sazinājās internetā.Dažus "bez vēsts pazudušos" "LA" žurnāliste atrod un uzrunā internetā
Māte, kura savu sešpadsmitgadīgo meitu meklēja četras dienas, līdz atrada, nemitīgi bija soli priekšā policijai. Viņa ir gatava par to stāstīt žurnālistei, redzot, cik bieži mediji ziņo par pazudušiem pusaudžiem. "Lai citām mammām nebūtu jāraud." Viņa, balstoties uz savu pieredzi, visiem vecākiem iesaka pazīt bērna draugus un lietot sociālos tīklus internetā. Meiteni meklējošais policijas inspektors uzteic māti par aktīvo rīcību. Bet ko dara policija, lai klaiņotājus atrastu? Kāds redzējums par klaiņošanas iemesliem ir pašiem jauniešiem? Viens no klaiņotājiem saka tā: ''Kad es aizbēgu otro reizi, tad vecāki pateica – staigā arī. Vecāki pateica, ka viņiem vienalga, ko es daru, kur es esmu. Es savus bērnus gan meklētu…" Jāpiebilst, ka gan šo puisi, gan vēl citus, kuri joprojām tiek uzskatīti par bez vēsts pazudušiem, "LA" žurnāliste atrada un sazinājās internetā.
Pazūd "Latvijas lepnums"
''Apsolu, ka līdz skolas beigām nekur neaizlaidīšos,'' mammai sola 9. klases skolniece Santa (šeit un turpmāk personu vārdi mainīti), kura tikko izrakstīta no psihoneiroloģiskās slimnīcas. Viņai konstatēta iespējama narkotisko vielu ''Extasy'' lietošana.
Tā bija piektdiena, kad trīs meitu māte jelgavniece Dace saņēma telefona zvanu no vecākās meitas Santas klases audzinātājas. Lai gan sešpadsmitgadniece skolā bija redzēta, uz sesto stundu nebija ieradusies. Māte satraukusies, jo Santa nemēdza kavēt skolu. Vēl netipiskāk Santai bijis nepārnākt mājās, neatbildēt uz mātes telefona zvaniem, tāpat sūtītajām īsziņām.
Viens vienīgs līdzīgs gadījums decembrī licis mātei bažīties, ka tikai Santa nav sapinusies ar kādu puišu kompāniju. Decembrī Santa, kādas draudzenes pierunāta, devusies viņai līdzi uz Rīgu, kur bijis sarunāts aklais randiņš ar puisi, kas iepazīts internetā. ''Man trīcēja rokas, gaidot 24 stundas, kad policija drīkstēja sākt Santu meklēt,'' par savām izjūtām stāsta Dace. Tonakt nespēja iemigt arī Santas septiņus un četrus gadus vecās māsiņas. Pirms četriem gadiem, tobrīd 12 gadu vecumā, Santa māsas izglāba no ugunsgrēka dzīvoklī. Dace vecāko meitu pieteica nominācijai ''Glābējs'' akcijā ''Latvijas lepnums''.
Vēlāk, kad Santa tika atrasta, viņas vecmāmiņa atgādināja, ka Dacei mūžam jābūt pateicīgai Santai par jaunāko meitu glābšanu. Tomēr Dace uzskata, ka savulaik izdarītais varoņdarbs nevar būt iemesls visatļautībai. Pirms desmit gadiem piedzīvoto nieru problēmu dēļ māte meitu sargā, kā spēdama. ''Neļauju viņai iet uz ballītēm. Mūsdienu pusaudžu ieradumi Santai ir ārkārtīgi kaitīgi veselībai,'' teic Dace. Iespējams, tieši stingrās audzināšanas un ģimenes finansiālo apstākļu dēļ Santa sadomāja atrauties no ikdienas rūpēm – gatavošanās eksāmeniem un māsu pieskatīšanas.
Dzen pēdas internetā
''Policija pajautāja, kāds Santai ir telefona numurs un vai es nezinu, uz kurieni viņa ir braukusi. Tas arī viss. Draugu telefonus neprasīja,'' par pirmo vilšanos policijas darbā teic Dace. ''Labi, ka kritiskos brīžos man smadzenes strādā. Pirmkārt, man bija zināma Santas parole sociālajā tīklā draugiem.lv. Es arī pati esmu tur reģistrējusies. Otrkārt, man bija zināmi vairāku Santas draugu telefona numuri. Iesaku visiem vecākam būt informētiem, ar ko bērni draudzējas.'' Tieši ar interneta un Santas draugu starpniecību noskaidrojies, ka meitene bija iecerējusi doties meklēt piedzīvojumus. Dažus rīdziniekus, kā arī draugus no citām pilsētām, aicinājusi kopīgi pavadīt laiku. Tomēr ballēties Santa aizbraukusi ar pavisam svešiem cilvēkiem, kas iepazīti internetā. Plānā bijis arī apmeklēt kādu naktsklubu Rīgā. Par to izlasot kādā no meitas sūtītajām vēstulēm, māte noorganizējusi paziņu ierašanos naktsklubā, tomēr Santu pūlī nav izdevies atrast.
Nākamais solis bija mēģinājumi sazināties ar meitu ar viņas draugu starpniecību. Uz dažiem draugu zvaniem viņa atbildējusi – māte vismaz uzzinājusi, ka meita ir dzīva. Santa arī pati aizsūtījusi īsziņu gan savai svētdienas skolas skolotājai, gan klases audzinātājai. Pēc telefona sakariem noskaidrots, ka meitene pabijusi kā Rīgā, tā Ķekavā, Bauskā un Ogrē. Tomēr precīzu viņas atrašanās vietu policijai neizdevās noskaidrot. Satraucošs vēl bijis fakts, ka drīz katrā telefonsarunā fonā dzirdama pieauguša vīrieša balss, turklāt Santa izteikusies, ka mājās braukšot pēc mēneša. Viņai neraksturīgie izteikumi un izturēšanās likusi domāt, ka meitenei "iebarotas" kādas narkotiskās vielas. ''Vecāki bieži vien aizmirst, ka paši reiz bijuši jauni, bet, lai saprastu pusaudzi, tas ir nepieciešams,'' teic Dace. Tā viņa iedomājusies atvilināt meitu uz viltus tikšanos ar kādu viņas draugu. Šāds "randiņš" Rīgā esot izgāzies, jo policija atteikusi līdzdalību, sakot, ka norunātajā vietā, pie Centrālstacijas pulksteņa, Santu pūlī neatpazīšot. Tomēr pirmdien pēcpusdienā izdevies atvilināt Santu uz Jelgavu, kur drauga vietā viņu sagaidīja māte ar Jelgavas policiju.
''Daudzi vecāki varbūt neiedomājas ļaunāko, jo domā, ka ar viņu bērnu jau nekas slikts nevar atgadīties, tomēr nekad nesaki nekad.'' Šādas domāšanas vadīta, Dace arī nolēma meitu tūlīt pēc atrašanas ievietot psihoneiroloģiskajā slimnīcā, lai tur veic pārbaudes par iespējamo apreibinošo vielu lietošanu. Mediķi atklājuši, ka pazīmes, tostarp nemitīgas slāpes, liecina par "Extasy" tablešu lietošanu. Santa pati, visticamāk, nezināja, ka tās kāds pievienojis dzērienam visas četras dienas. "Extasy" viegli izšķīst arī sulā vai kafijā.
Santa tūlīt pēc izrakstīšanas no slimnīcas man atteicās komentēt notikušo, vien ar sajūsmu stāstīja, ka Rīgā redzējusi LNT raidījuma ''Degpunktā'' vadītāju Kārli Seržantu. Prombūtnes laikā viņai neesot bijis bail iekulties kādās nepatikšanās. ''Es esmu gudra,'' teica Santa. Meitene arī steidza sazvanīt savus draugus, lai tos nomierinātu, ka ar viņu tagad viss kārtībā. Pirms tam portālā draugiem.lv ikviens viņas profilā redzēja uzrakstu ''bez vēsts pazudusi'', ko bija ievietojusi māte.
Vajadzīgs laiks un nauda
Meiteni meklējošais policijas inspektors, kurš vēlējās palikt anonīms, uzteic māti par aktīvo rīcību. Lai gan policija veica pārrunas ar meitenes klasesbiedriem, neviens nav zinājis viņas iespējamo atrašanās vietu, tāpat citi aptaujātie draugi. Šādā situācijā tālāki meklējumi ir apgrūtinoši. ''Pēc telefona zvaniem mūsu tehnika spēj labākajā gadījumā parādīt atrašanās vietas rādiusu. Dzīvokli, kur atrodas cilvēks, nevaram noteikt. Kad Santa bija Rīgā, uzrādījās, ka telefona zvans veikts dzelzceļa stacijas rajonā, bet tādā vietā ir gandrīz neiespējami atrast personu,'' skaidro inspektors. Bet, kad māte bija noorganizējusi it kā drauga tikšanos ar meitu Rīgā, policija nav ieradusies, jo ''pulksten vienos dienā Stacijas laukumā lielākā daļa ir jauniešu, turklāt mēs jau Santu esam redzējuši tikai fotogrāfijā. Pietiek uzlikt cepuri, un mēs neatpazītu,'' teic inspektors. Viņš arī atzīst, ka finanšu trūkuma dēļ policija prioritāri novirza līdzekļus tādu bērnu un jauniešu meklēšanā, kas pazūd pirmo reizi. Ja ir zināms par noslieci uz klaiņošanu, tad meklēšanā tiek ieguldīts mazāk līdzekļu. ''Pie mums nenotiek kā filmās, kur trīs minūšu laikā atrod bez vēsts pazudušu cilvēku un pusstundas laikā atklāj gadsimta noziegumu. Vajadzīgs ilgāks laiks un nauda,'' saka inspektors. ''Agrākos gados bija vairāk bezmaksas pulciņu un jauniešu centru, kur pavadīt laiku. Tagad daudzi pulciņi un nodarbības ir par maksu. Jauniešiem, īpaši no maznodrošinātām ģimenēm, brīvajā laikā nav ko darīt, tāpēc tie sāk klaiņot,'' secina Jelgavas inspektors.
"Savus bērnus gan meklētu"
Jauniešiem ir pavisam cits redzējums uz klaiņošanas iemesliem. 16 gadus vecā Sabīne no bērnunama uzskaita vairākus iemeslus, kāpēc bēguļo bez vecāku aizgādības palikušie. ''Es bēgu, jo man nepatika apkārtējo audzēkņu vai vietējo izturēšanās, mani ļoti bieži apsaukāja, draudēja un sita. Tad es ziņoju policijai vai tajā pilsētā vispār nerādījos. Man nepatika arī, kā bērnunamā baroja. Vairākas reizes bēgu arī tāpēc, lai varētu iet patusēt. Ja mani nelaida ārā pēc vienpadsmitiem, tad es lēcu ārā pa logu un speciāli nācu mājās piedzērusies un ārdījos,'' stāsta pusaudze. ''Bēgu pie drauga, ja man tāds bija, bet vienreiz ar māsu kopā staigājām pa Rīgu un palikām pa nakti pie maniem audžuradiniekiem. Vienu reizi pa nakti palikām veikalā "Bērnu pasaule". Vispār es tajā laikā arī gāju zagt veikalā, jo man nebija naudiņas. Pēdējās reizes muku pie labākās draudzenes. Nav jau tā, ka man galīgi vienalga, ko citi par mani domā, bet es necenšos nevienam neko pierādīt. Ja kādam patīku, tad tāda, kāda esmu. Tas man laikam no tā, ko esmu dzīvē pārcietusi. Par vecākiem es vispār neko negribu dzirdēt. Nedomāju, ka būtu prāta darbs viņiem kaut ko piedot.''
18 gadus vecais Oskars, kurš joprojām tiek uzskatīts par bez vēsts pazudušu (sazinājos ar viņu internetā), stāsta, ka pirmoreiz sāka klaiņot pirms gada, kad izvērtās konflikts ar skolotājiem internātskolā un nebija labas attiecības arī ar skolēniem. Oskars neatļauti aizgāja no internātskolas, bet arī mājās nepārnāca. ''Kad man bija trīs gadi, mans tētis nomira. Māte dzīvo ar audžutēvu. Nevarēju ar vecākiem sadzīvot. Viņi man nedeva naudu, lai mēs ar māsu un brāli kaut ko nopirktu. Nevarējām pirkt sava stila drēbes – vilkām tikai to, ko mamma pirka. Man patīk klasisks stils – tas ir mans sapnis!'' Oskars apgalvo, ka tagad, kad valstī ir krīze, viņš vecākus saprastu, ka jātaupa nauda. ''Bet kāpēc tieši tagad ir citādi? Sarakstos ar māsu un brāli internetā un zinu, ka tagad, kad viņi mammai paprasa naudu, visam kam iedod. Bet mana bērnība bija ļoti smaga un grūta.'' Oskars, kura meklēšanā vecāki iesaistīja policiju, tika atrasts, jo pats nolēma pacelt telefona klausuli un piekrita braukt mājās. ''Sods bija skarbs. Nedrīkstēju nekur doties, bija smagi jāstrādā, vecāki man lika izņemt visu naudu no kabatām, kas man bija, un pa skaustu arī dabūju,'' atminas Oskars un piebilst: ''Es tajā laikā pat nedzēru un nepīpēju.'' Tā nu attiecības ar vecākiem neuzlabojās. ''Kad es aizbēgu otro reizi, tad vecāki pateica – staigā arī. Vecāki pateica, ka viņiem vienalga, ko es daru, kur es esmu. Es savus bērnus gan meklētu,'' saka Oskars. ''Es tagad turpinu klaiņot, jo man nav kur dzīvot.'' Tā kā uz internātskolu Oskars ir atsācis iet, tad nakšņošanas vieta ir jāmeklē nedēļas nogalēs. ''Mēģinu sarunāt palikt pie draugiem.''
Kopš 2009. gada septembra bezvēsts pazudušo sarakstā ir arī 16 gadus vecais Deniss, kurš aizgāja no savas mātes dzīves vietas Rīgā. Arī Denisu uzgāju internetā. Vienā no fotogrāfijām kādā sociālajā tīklā redzams, ka puisis piepelnās kā ielu muzikants. ''Es aizgāju, jo ticēju, ka tad, ja palikšu cilvēka izveidotās sistēmas pakļautībā, es neizjutīšu to, ko esmu spējīgs radīt pats. Tagad man ir sava dzīve, stipri nošķirta no sistēmas,'' vēstulē raksta Deniss un atklāj, ka atrodas tālu ārzemēs. ''Šis bezvēsts pazudušā statuss stipri mani ierobežo. Cilvēki, kas par to ir atbildīgi, apzināti veido šķēršļus manai attīstībai,'' uzskata Deniss.
Brīvības alkas un bailes
Daugavpils policijas pārvaldes Nepilngadīgo lietu inspekcijas pārstāvis Artūrs Davidovs teic, ka lielākoties ir trīs iemesli, kāpēc bērni un jaunieši nepārnāk mājās. ''Visbiežāk meklējam bērnus no bērnunamiem, patversmēm, kur ir stingrs režīms. Piemēram, 15 vai 16 gadus veca meitene zina, ka neviens viņu nelaidīs naktī uz diskotēku, tāpēc viņa aizbēg. Tāpat ir ar pusaudžiem stingrās ģimenēs. Otra kategorija ir bērni, kas nenāk mājās, ja nav izpildīts kāds solījums vecākiem un viņi baidās no soda. Biežāk tie ir divpadsmit vai trīspadsmit gadus veci. Trešā kategorija ir jaunieši no ģimenēm, kur vecāki vispār nekontrolē bērnu gaitas,'' stāsta inspektors A. Davidovs.
Gadās arī, ka vecāki pārspīlē ar bērnu meklēšanu. ''Pagājušonedēļ māte ap deviņiem rītā zvanīja un teica, ka bērns pirms stundas izgājis no mājas, bet nav ieradies skolā. Šādos gadījumos mēs uzreiz nebraucam meklēt, jo var gadīties, ka bērns aizgājis, piemēram, uz veikalu. Šajā gadījumā izrādījās, ka bērns bija nokavējis autobusu, atgriezies mājās, bet, tā kā māte bija devusies viņu meklēt, durvis bija aizslēgtas, bērnam telefona nebija un viņš vairākas stundas nosēdēja mājas kāpņutelpā,'' stāsta A. Davidovs. Inspektors aicina vecākus vispirms pašiem apzināt bērna draugu un paziņu loku, lai noskaidrotu situāciju. Bet, ja neizdodas tikt uz pēdām, tad nekavējoties jāziņo policijai.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003
(0)
