Piektdiena, 2026. gada 13. novembris 10:48
Vārda dienas: Eižens, Jevgeņija, Jevgeņijs
Latvijas eksportētāji par izplatītājiem ārzemēs nolīgst emigrantus, tā ietaupīdami gadus, kas būtu jāziedo, lai ārvalstu tirgos mēģinātu iekļūt saviem spēkiem. Kopš Latvijas eksportētāji apjautuši, ka "jaunajam emigrācijas vilnim", par kuru ierasts runāt kā par negatīvu tendenci, ir arī sava zelta maliņa, ārzemēs dzīvojošie tautieši par palīgiem noieta meklēšanā tiek lūgti arvien biežāk. Ir jau vairāki labi piemēri, kad latvieši, kas strādā ārvalstīs, Latvijas uzņēmumu produkcijai veiksmīgi atraduši pircējus.Viņš nav vienīgais, kurš šādi spodrina Latvijas eksporta bilanci. Kopš Latvijas eksportētāji apjautuši, ka "jaunajam emigrācijas vilnim", par kuru ierasts runāt kā par negatīvu tendenci, ir arī sava zelta maliņa, ārzemēs dzīvojošie tautieši par palīgiem noieta meklēšanā tiek lūgti arvien biežāk.
Savējie starp svešajiem
Kas der Vācijā, neder Francijā vai Zviedrijā, taču pašiem apgūt katras valsts kultūras nianses būtu milzīgs resursu patēriņš. Efektīvāk ir aicināt palīgā tautiešus, kuriem šī zināšanu bāze jau ir – tā "emigrantu mārketinga" priekšrocības raksturo "WWL" direktors Ivars Reinhards: "Turklāt viņi ne tikai pazīst savas mītnes zemes vidi, bet arī labāk nekā ārvalstnieki saprot mūs." Pēdējā pusgada laikā "WWL" par sadarbību vienojies ar aptuveni divdesmit Latvijas un citu Austrumeiropas valstu emigrantiem Norvēģijā, Zviedrijā, Francijā, Vācijā, Itālijā un citur. Ja ārzemju klients komunikāciju ar "WWL" sāk pa kādu no tradicionālajiem kanāliem, piemēram, epastu, "mūs ilgi pārbauda, kamēr sāk uzticēties", turpretī ar "emigrantu mārketingu" šis process atkrīt. Piemēram, kad E. Krūmiņš ar piedāvājumu vēršas pie pazīstama norvēģu uzņēmēja vai kolēģa, uzrunātais jau zina: šis ir latvietis, apzinīgs darbinieks, kurš ne reizes nav pievīlis. Tātad pozitīvais tēls, kuru radījis cilvēks, tiek pārnests uz firmu, skaidro I. Reinhards.
E. Krūmiņš pat apšauba, vai bez pazīšanās Norvēģijā, it sevišķi nelielās apdzīvotās vietās, vispār varētu ko pārdot: "Norvēģi viens otram ļoti uzticas, bet uz svešajiem skatās ar neuzticību. Ja vienkārši aizbrauksi un piedāvāsi divreiz zemāku cenu nekā citiem, tas liksies pārāk aizdomīgi." Līdzīgi ir Zviedrijā, kur ārpus lielajām pilsētām darbojas spēcīga komūnu sistēma, piebilst I. Reinhards. Tiesa, "lai labi varētu pārdot, pašam jābūt labam darbiniekam", turklāt tieši ar "WWL" nišu radniecīgā jomā, saka I. Reinhards. "Zemeņu lasītājam, lai cik labs strādnieks viņš būtu un pat ja viņam krogā ir daudz paziņu, koka mājas pārdot neizdosies."
Patriotisms bez altruisma
"WWL" savus aģentus pārsvarā atrodot caur paziņu paziņām, dažus sastapuši arī ārvalstu tirdzniecības izstādēs. Ir uzņēmumi, kas izplatītāju vervēšanā iet vēl tālāk – piemēram, guļbūvju ražotājs un eksportētājs SIA "Dores" par dīleriem ārvalstīs aicina pieteikties tos, kas vēl tikai gatavojas doties ārpus Latvijas. "Pirms pusgada ielikām avīzē rakstu, ka cilvēkus, kuri plāno pārcelties uz ārzemēm, aicinām sadarboties. Nu vairs reklāma nav vajadzīga, cilvēki paši mūs atrod," stāsta "Dores" projektu vadītājs Baltijas un Skandināvijas valstīs Gatis Noviks.
Popularizēt iespēju sadarboties vairs neesot nepieciešams arī Stendera ziepju fabrikai, kas piedāvā veidot veikalus zem Stendera zīmola jeb atvērt franšīzi. No uzņēmuma aptuveni 160 veikaliem visā pasaulē trešā daļa pieder tieši ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem. "Un ik dienas piesakās 15 – 20 jaunu interesentu," stāsta uzņēmuma mārketinga komunikāciju vadītāja Maija Āboliņa.
Kā aizceļotājus, kuriem taču ārzemēs ir sava dzīve un darbs, izdodas ieinteresēt sadarboties? Ir cilvēki, kurus vada patriotiskas jūtas un vēlme palīdzēt Latvijai, citiem ir pragmatiskāka motivācija, stāsta I. Reinhards: "Taču altruisms tas nav un nemaz nebūtu vajadzīgs." Par katru izdevušos darījumu aģenti saņem komisijas maksu.
Arī daudziem no tiem, kas atver Stendera franšīzi ārzemēs, līdztekus racionālai domai par peļņu tas ir arī emocionāls lēmums, uzskata M. Āboliņa: "Lepnums par to, ka var strādāt ar veiksmīga Latvijas uzņēmuma zīmolu."
Palīdz iekļūt Brazīlijā
"Eksporta palīgus" ārzemēs varētu iedalīt trīs grupās, skaidro I. Reinhards. Viena ir vecās paaudzes emigranti, kuri ārzemēs dzīvo jau kopš pēckara laikiem, kā arī viņu bērni un bērnubērni. Otri ir tā saucamie pēdējo gadu ekonomiskie bēgļi – "tādi, kas jau paspējuši iedzīvoties, ar labiem kontaktiem". Trešā grupa ir ārvalstīs ieprecējušās latviešu sievietes, no kurām daudzas nodarbojas ar biznesu. "Viņām sakaru tīkls mēdz būt vēl plašāks nekā citiem, jo klāt nāk arī pazīšanās, kas ir viņu dzīvesbiedriem."
Tieši tā dzīve pāri okeānam aizvedusi Līgu Briģi. Precējusies ar peruāņu diplomātu, viņa kopš 2009. gada dzīvo Brazīlijā, kur strādā par konsultanti divās sabiedriskajās organizācijās un pērn kļuvusi arī par Latvijas goda konsuli. To, ka sadarbībai ar Brazīliju ir potenciāls, viņa sapratusi jau pirms pārcelšanās, kad vēl strādāja Ārlietu ministrijā, nodarbodamās ar Latīņamerikas jautājumiem. Tagad viņa palīdz apgūt šīs iespējas, piegādājot informāciju ikvienam, kurš interesējas par eksportu uz Brazīliju. "Brazīlija ir ne vien tirgus ar divsimt miljoniem iedzīvotāju, bet arī viena no nedaudzajām valstīm pasaulē, kas globālajā krīzē nav iekļuvusi recesijā, bet spējusi saglabāt piecu procentu pieaugumu," uzsver Līga Briģe. Viens no veiksmīgākajiem viņas sadarbības piemēriem ir farmācijas uzņēmums "Grindeks", kuram Līga palīdzējusi pētīt ne vien Brazīlijas, bet arī Peru un Čīles tirgus, tāpat ar informāciju par iespējām Čīlē palīdzējusi lauksaimniecības tehnikas uzņēmumam "CERTA", bijusi arī saruna ar "LIDO".
Iet uz visu banku
Ir latvieši ārzemēs, kuri aģenta gaitās riskē ar augstām likmēm – viens no tādiem ir Egils Martinsons, kurš nesen sācis izplatīt "Dores" koka mājas Portugālē. Dzīvojot Latvijā, viņš bijis būvuzņēmuma daļu īpašnieks, vēlāk strādājis bruģa klāšanas firmā, bet, kopš šīs nozares sagrauzis krīzes zobs, darbu atrast vairs nesekmējies. Tādēļ piedāvājums ārzemēs izplatīt Latvijas preci viņam šķitis interesants izaicinājums. Taču atšķirībā no vairākuma aģentu nekādu citu darbu, izņemot Latvijas preces izplatīšanu, Portugālē viņš meklēt negrasās. "Protams, miljoni man bankas kontā nestāv, tādēļ ar labdarību es nevaru nodarboties." Visas cerības tiek liktas uz to, ka iekustēsies pārdošana un pelnīt varēs no komisijas maksām par veiksmīgajiem darījumiem. "Mazliet kā lēciens nekurienē jau ir," viņš nenoliedz. "Taču kaut kas ir jādara, jākustas. Ja tikai sēdēsim un raudāsim, nekas labs nebūs, jo zem guloša akmens ūdens netek."
"Pagaidām par rezultātiem spriest vēl pāragri, jo Portugālē esmu tikai neilgu laiku," atzīst Egils. Šobrīd viņš vēl mācās portugāļu valodu un gatavojas lielai zaļo tehnoloģiju izstādei Lisabonā.
"Cepuri nost Egila priekšā. Viņa uzņēmība ir apbrīnojama," slavē Latvijas vēstnieks Portugālē un Brazīlijā Artis Bērtulis. Ar E. Martinsona palīdzību Portugālē patlaban tiek veidots arī Latvijas nams jeb biznesa klubs, kas kalpos kā starta punkts Latvijas uzņēmējiem, kas vēlas ieiet Portugāles tirgū. "Latviešu kopiena Portugālē ir neliela, taču ļoti aktīva," uzsver A. Bērtulis.
Latvijas eksporta "neformālajā frontē" darbojas arī latvieši, kuri strādā "Privatbank" Portugāles filiālē. "Esam tādi kā latviešu guru," saka "Privatbank" filiāles vadītāja Marika da Silva Heisa, kura Portugālē dzīvo jau 14 gadus un regulāri savās zināšanās dalās ar uzņēmējiem no Latvijas. Viņa lēš, ka ar Portugāles latviešu palīdzību katram no viņiem izdodas ietaupīt apmēram četrus gadus, kas būtu jāziedo, ja mēģinātu Portugāles īpatnības apgūt patstāvīgi. "Portugāļu mentalitāte ir īpaša, tādēļ cilvēkam, kurš ar to nav pazīstams, pirmie soļi ir grūti," viņa stāsta. "Turklāt Portugāles latvieši var palīdzēt arī ar praktiskām lietām, piemēram, informēt par jaunākajām izmaiņām likumos, arī ieteikt, kādās biznesa nišās Portugālē ir vērts iet un kurās nepavisam nevajadzētu mēģināt."
Uz etniskajiem veikaliem
Viens no attīstītākajiem Latvijas eksporta sektoriem Lielbritānijā ir pārtika, it sevišķi tā saucamajos etniskajos vai krievu veikalos, teic Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras pārstāvniecības Apvienotajā Karalistē vadītāja Indra Freiberga. Piemēram, SIA "Saldus pārtikas kombināts" ražotās konfektes "Gotiņa" gan Lielbritānijā, gan citur pasaulē pircējus atradušas, tieši pateicoties jaunajiem emigrantiem, kuri ir kā "staigājošas reklāmas", stāsta uzņēmuma vadītāja Līga Grīsle. Vai ar "Gotiņu" popularitāti emigrantu vidū varētu tālāk iekarot arī, piemēram, britu garšas kārpiņas? "Nē," domā L. Grīsle. "Tas ir tāpat kā mūs diez vai kāds piespiestu pirkt kaut kādus taizemiešu zirnekļus." Otrkārt, lai ieietu lielajos veikalu tīklos, būtu vajadzīgi lieli līdzekļi.
Tādēļ tieši uz etniskajiem veikaliem mērķē arī Egils Martinsons Portugālē – līdztekus koka mājām viņš tur cenšas izplatīt arī pārtikas ražotāja "Pure Food" produktus. Kā apliecina "Pure Food" vadītājs Aivars Žimants, ārvalstu tautiešu iesaistīšana eksporta veicināšanā esot mērķtiecīga politika. Cik šādu aģentu uzņēmumam jau ir, esot komercnoslēpums, bet "sākās tas jau pirms daudziem gadiem, kad iegājām ar savu produkciju Amerikā".
L. Briģe pat uzskata, ka eksporta veicināšana turpmāk varētu būt jauna vadlīnija, kā ārzemēs dzīvojošajiem solidarizēties ar Latviju, jo jūtams, ka saikne starp ārzemju latviešiem un Latviju kopumā kļūstot arvien trauslāka.
I. Reinhards gan piebilst: lai arī ir daudz pozitīvu piemēru, ne viss ir tik rožaini. Tāpat kā šeit, arī ārvalstīs ir gan godīgi, gan ne tik godīgi latvieši, kas blēdīgi mēģina iedzīvoties uz Latvijas uzņēmēju rēķina, tādēļ "emigrantu mārketingā" jābūt uzmanīgiem.
***
VIEDOKļi
Eksporta veicināšana ar emigrantu tīkliem nav Latvijas uzņēmēju jaunatklājums – tieši aizceļotāji jau pirms gadsimtiem likuši pamatus arī tādas eksporta lielvalsts kā Šveice izaugsmei, stāsta šveicietis, ekonomikas profesors Karlo Jegers: "Tolaik Ženēvā dzīvoja kalvinisma pamatlicējs Žans Kalvins, kura piekritējus sāka vajāt katoļu baznīca. Kalvinisti bija spiesti bēgt, izklīzdami pa visu Eiropu, kur sāka nodarboties ar tirdzniecību. Tā izveidojās tāds kā kalvinistu tīkls, caur kuru Šveice sāka eksportēt pulksteņus, tekstila izstrādājumus." Vēlāk vajāšanas turpinājās citās valstīs, tāpēc kalvinisti bēguši tālāk, piemēram, uz Ameriku. "Produkti mainījās: nāca siers, tehnika, sākās tūrisms un banku pakalpojumi. Bet tirdzniecības tīkls palika." Šobrīd tas vairs nav kalvinistu tīkls, bet tas joprojām pastāv, uzsver K. Jegers. "Un tas ir sekmējis milzīgu Šveices propagandu visā pasaulē."
Kopš spēkā pieņemas emigrācijas plūsma, arī Latvijai ir arvien vairāk savu "kalvinistu" ārzemēs. Tomēr runāt par aizceļotāju izmantošanu eksportā kā sistēmu būtu pārspīlēti, uzskata Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras pārstāve Lita Kokale – pagaidām ir tikai "atsevišķi un pozitīvi piemēri".
Arī Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras pārstāvniecības Apvienotajā Karalistē vadītāja Indra Freiberga atzīst: neformālie kontakti ar tautiešiem Lielbritānijā pastāv, tomēr par nopietnu tīklu to īsti nevarētu saukt: "Vairākums Latvijas iedzīvotāju Lielbritānijā tomēr nodarbojas nevis ar tirdzniecību, bet gan strādā pie darba devējiem pakalpojumu un rūpniecības sektorā."
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003
(0)
