Ceturtdiena, 2026. gada 05. novembris 00:53
Vārda dienas: Lote, Šarlote
Lai gan cilvēki parasti pārbīstas, savā pagrabā vai mājā ieraugot jebkuru čūsku, indes zobi ir tikai vienam no rāpuļiem – odzei. Zalktis, ko viegli var atpazīt pēc dzeltenajiem plankumiem jeb tā dēvētajām ausīm, izsenis dzīvojis arī māju tuvumā un cilvēkiem nav bīstams, bet noderīgs, jo grauzējus medī veiklāk par daudziem kaķiem. Latgales zoodārza direktors Mihails Pupiņš (attēlā) ar savu komandu palīdz izķert ēkās iekļuvušās čūskas. Nereti tas jādara arī tik lielā pilsētā kā Daugavpils.Ja jums ir iekodusi odze, galvenais ir neuztraukties un cik iespējams mazāk kustināt cietušo ķermeņa daļu, jo inde izplatās pa asinsvadiem, saka zoologs Igors Caune. "Ja jums ir kāds līdzbiedrs, guliet vai ļaujiet, lai jūs nes," viņš iesaka.
Taču nez vai šo padomu izdodas ievērot tiem, kuriem kājā vai rokā zibenīgi kāds iedzēlis, atstājot divu punktiņu zīmi un aizlienot zālē, asti vien nozibinot. Ej un pēc astes zīlē, vai pie vainas nekaitīgais zalktis vai tomēr indīgā odze...
Aizvadītajās brīvdienās vien čūskas sakodušas trīs cilvēkus, tostarp septiņgadīgu zēnu. Šogad Daugavpils reģionālajā slimnīcā ārstēti jau seši čūsku sakosti pacienti – trīsreiz vairāk nekā citus gadus visā sezonā. Latgales slimnīcas satraucoties, ka varētu pietrūkt pretindes seruma, bet Latvijas Infektoloģijas centra direktore Baiba Rozentāle apgalvo, ka bažām nav pamata – serums Latvijā ir pietiekamā daudzumā un drīz tiks saņemta jauna partija.
Cilvēkiem un čūskām pašlaik ir ideāli apstākļi, lai sastaptos, – gan vieni, gan otras izgājuši saulē, karstumā un bauda vasaru, skaidro Latgales zoodārza direktors Mihails Pupiņš. "Mūslaikos, kad vairs netiek arts un pļauts agrākajos apmēros, kad vairs nelieto pesticīdus un herbicīdus, čūsku biotops – mežs un krūmāji – pietuvojušies cilvēku mājokļiem. Taču čūskas nav retums arī pilsētās. Daugavpilī ik vasaru ir pieci līdz desmit gadījumi, kad ķeram čūskas pie mājām vai ēkās. Divreiz esam čūskas ķēruši pat virtuvēs. Pērn odze kādā pirmā stāva dzīvoklī bija palīdusi zem ledusskapja. To, ka noticis kas nelabs, saimnieks nojauta naktī, iedams pameklēt ko ēdamu, – uz viņu kāds dusmīgi šņāca," atceras M. Pupiņš.
Latvijā varētu būt vairāki desmiti tūkstoši zalkšu, apmēram tikpat daudz odžu un ļoti nedaudz gludeno čūsku, kas sastopamas tikai Slīterē un Ķemeros, lēš Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes lektors Andris Čeirāns. Tiek uzskatīts, ka zalkši vairāk apdzīvo Pierīgu, piejūru, Zemgali, odzes – vairāk Latvijas austrumu un ziemeļu daļu, taču patiesībā abas šīs čūskas ir sastopamas visā Latvijas teritorijā, jo, piemēram, Latgalē Demenē un Medumos ir vairākus simtus lielas zalkšu kolonijas, stāsta M. Pupiņš.
Pēc barības bagātām vasarām čūsku skaits nedaudz pieaug, lai saruktu nelabvēlīgos laikos. Arī siltas vai sniegotas ziemas ir rāpuļu ziemošanai labvēlīgas. Pašlaik čūskām jau ir nedaudz par karstu. Optimālā temperatūra, kad čūskas jūtas vismožāk, ir no plus 20 līdz plus 27 grādiem. Kad pāri par 30 grādiem, arī rāpuļi vairs uz celmiem nesauļojas.
Cilvēks – nepatīkams pārsteigums
Zoologs Igors Caune stāsta, ka gadījies kāju piebremzēt tikai sprīdi no odzes galvas – arī šī vienīgā Latvijas indīgā čūska kodīs aiz bailēm tikai tad, ja nespēs aizbēgt un jutīsies apdraudēta. Sastapšanās ar cilvēku čūskai drīzāk ir ļoti nepatīkams un nereti liktenīgs pārpratums. "Visas čūskas ir ļoti uzmanīgas un bailīgas, un jūs tai neesat vajadzīgs. Odze savu indi sargā un vispirms brīdinās šņācot," skaidro I. Caune. "Arī nogalinot savu upuri, čūskas neizlaiž visu indi, jo tā zaudētu savu iespēju medīt. Ja inde ir izlaista pilnībā, tā atjaunojas apmēram divu nedēļu laikā."
Katrai no trim Latvijas čūskām ir savs medību stils. Odze mēdz pacietīgi sagaidīt upuri, piemēram, peli vietā, kur tās mīt. Zalktis ķer vardi vai grauzēju, ieķeroties ar it kā nelielajiem, bet neglābjami uz sava garā ķermeņa iekšpusi vērstajiem zobiem un norijot dzīvu. Gludenā čūska nogalē, upurim apvijoties un to nožņaudzot. Čūskas ir kurlas, bet tās lieliski ar katru savu zemei pieplakušo ķermeņa šūnu uztver vismazāko vibrāciju. Un ar savu šķelto mēlīti izgaršo un izsmaržo gaisu, jo tām ir arī cilvēkam neizprotama maņa – Jakobsona orgāns mutes iekšpuses virspusē, kur tā analizē gaisā notvertās molekulas. Iespējams, tīri labi šie rāpuļi arī redz un varbūt pat atšķir krāsas, lēš I. Caune. Savā terārijā viņš novērojis, ka čūskas, kas pieradušas pie baltajām žurciņām, ar mazāku apetīti aprij tumšās un pelēkās.
Tā kā odžu mammām drīz gaidāmas dzemdības, šīs čūskas pašlaik ir mazkustīgākas, emocionālākas un līdz ar to agresīvākas, brīdina I. Caune. Mazie odzulēni piedzimst jau ar indes zobiņiem.
Labāk neiet mežā vienam
No brīža, kad medījumā ielaista inde, odze pēc smaržas tam seko un gaida brīdi, kad upuris sastings. Kolēģe Rita, kuru ravējot jaunībā rokā sakoda čūska, atceras, ka vispirms satūkusi plauksta, pēc vairākām stundām roka līdz elkonim, bet tad sapampusi kā bluķis līdz plecam. Divas gultā pavadītās nedēļas viņa atceras kā pilnīgas nevarības un pusnemaņas laiku.
Uz jautājumu, cik odzes inde ir letāla cilvēkam, nav viennozīmīgas atbildes – katrā ziņā gadījumi, kad citādi vesels cilvēks mirst no čūskas indes, ir ļoti reti, komentē I. Caune.
Saindēšanās un zāļu informācijas centra konsultante Inese Matule skaidro, ka tas, cik smaga būs organisma reakcija uz šo indi, ir atkarīgs no vairākiem apstākļiem. Ir būtiski, kur čūska iekodusi, – jo tuvāk galvai un sirds apvidum, jo bīstamāk. Arī augumā un svarā mazāks bērns indi pārdzīvos smagāk par pieaugušu tēvaini. Ir svarīgi arī, cik cilvēka organisms ir alerģisks un jutīgs, bet to čūskas kodiena gadījumos ir grūti prognozēt. "Arī tad, ja cilvēka organisms pats spēj ar odzes indi tikt galā, sakostajam būtu jāatrodas mediķu uzraudzībā vismaz 12 stundas," iesaka I. Matule.
Ja iekodusi odze, ir jābūt gatavam, ka koduma vieta ne tikai apsarks un piepamps, bet pēc 15 – 20 minūtēm var sekot sirdsdarbības traucējumi, galvas reibonis, elpošanas problēmas, var būt slikta dūša, vemšana, caureja, stipra svīšana. Ja cietušais nesaņem palīdzību, sākas vājums, sirdsdarbība un pulss palēninās. Tam ļoti smagos gadījumos var sekot nieru atteikšanās.
Taču ne katrā gadījumā cietušajam injicē pretčūsku serumu, jo tas bieži nav nepieciešams, uzsver I. Matule. Eiropas čūsku pretindi Pastēra institūtā Francijā iegūst no zirgu asinīm, kuriem izraisa imunitāti pret čūsku indi, arvien palielinot tās devu, līdz izveidojas spēcīga antiviela. Tā kā tā ir cilvēka organismam sveša olbaltumviela, uz serumu arī var būt alerģiska reakcija.
Latvijas Infektoloģijas centra direktore Baiba Rozentāle aģentūru BNS informē, ka Latvijā vienai sezonai pietiekot ar 20 līdz 30 devām šā seruma. Viņa norāda, ka kaimiņvalstīs – Lietuvā un Igaunijā – šo serumu neizmanto vispār. Pēc viņas teiktā, pašlaik medicīnas iestādēs visā valstī ir pieejamas 13 pretčūsku seruma ampulas un nesen beidzies iepirkums par vēl 50 seruma ampulu iegādi.
I. Matule uzsver, ka šajā laikā, kad ir karsts un cilvēkiem ir paātrināta asinsrite, inde pa asinsvadiem izplatās straujāk, tāpēc, tāpat kā I. Caune, iesaka pēc koduma iespējami mazāk kustēties. Ja mežā ir kāds ceļabiedrs, tad viņam būtu jārūpējas, lai cietušo nogādātu līdz mediķiem, iespējami maz kustinot. Ja līdzbiedra nav, lēnā gaitā no meža jāizkļūst pašam. Koduma vietai vēlams uzlikt vēsā un tīrā ūdenī samitrinātu drāniņu. Vajag daudz dzert tīru ūdeni. Žņaugus likt mediķi jau sen neiesaka.
Jātur medīgs kaķis
Kas pasaulē mainītos, ja čūsku nebūtu? Pirmkārt, nevajag aizmirst, ka čūskas uz Zemes ir daudz senāk par cilvēkiem, atbild M. Pupiņš. Otrkārt, tās apguvušas vidi, ko citi dzīvnieki neaizņem, un tām ir sava noteikta vieta. Treškārt, M. Pupiņš atgādina, ka latviešu un pārējo Baltijas valstu kultūrā čūskām ir sevišķa nozīme, sevišķi zalkšiem, kuriem veltīta pat īpaša zīme.
Ja čūsku nebūtu, tas liecinātu, ka mūsu daba ir iznīcināta un sagandēta, uzskata Rīgas Zooloģiskā dārza abinieku nodaļas vadītāja Ilze Dunce, piebilstot, ka čūskas iznīcina grauzējus. "Ja tuvumā ir daudz čūsku, tātad tām ir daudz barības. Ja negribat, lai čūskas nāk pie mājām, ir jātur medīgs kaķis," viņa iesaka.
Jebkurā gadījumā, sastopoties ar nepazīstamu čūsku, tā jāuztver kā indīga, brīdina M. Pupiņš. "Daugavpilī uz ielas tika atrasta sabraukta žņaudzējčūska, mežā ticis manīts trīsmetrīgs pitons, bet viens divmetrīgs atrasts kanalizācijā. Pat Maskavā redzēju, kā par dažiem dolāriem pārdod ļoti indīgās gjurzas mazuli. Cilvēku neprātība dzīvnieku izvēlē ir neiedomājama."
***
UZZIŅA
Kur zvanīt
Ja iekodusi čūska, lapsene, irsis, zemesvēzis, cits mošķis vai organisms reaģē ar saindēšanās izpausmēm, jebkurā diennakts laikā var saņemt bezmaksas konsultāciju Saindēšanās un zāļu informācijas centrā pa telefonu 67042473.
*
Latvijas čūskas
Zalktis
Latvijā visgarākā čūska, vienkrāsaina un tumša, var sasniegt 110 – 120 cm garumu. Viegli atšķirt pēc dzeltenīgajiem vai bālganajiem laukumiem abpus galvai, tautā sauktiem par ausīm. Tie viegli pamanāmi arī čūskas vecumdienās, kad sāk izbalēt. Tiek uzskatīts, ka zalkšiem vardes garšo labāk par pelēm. Zalkši ir teicami un kaislīgi peldētāji, labprāt pamielojoties arī ar kādu mazāku zivi. Zalktim nav indes, bet tas aiz bailēm var izšļākt sava vēdera saturu, kas smird niknāk par runča čurām martā. Tie mēdz arī kost, brūcē atstājot trauslas zobu drumslas, kas var sākt strutot.
Gludenā čūska
Latvijā ļoti reti sastopama. Brūna, slaidāka par odzi, ar skaistu asti kā zalktim. Galva īsa, ar apaļu purnu. Pār muguru rindās tumši plankumiņi. Medījumu – ķirzakas, retāk jaunās odzes – nogalina nožņaudzot.
Odze
Vienīgā indīgā Latvijas čūska. Raksturīga izteikti trīsstūrveidīga galva, kas ievērojami platāka par kaklu, samērā strupa aste. Krāsa – no gaišbrūnas līdz tumšpelēkai. Vairākumam uz muguras raksturīgs zigzagveida raksts, taču sastaptas arī tumšpelēkas un melnas odzes. Šis rāpulis dzīvo pat aiz Polārā loka. Mūsu klimatiskajos apstākļos un tālāk uz ziemeļiem dzīvdzemdētājas, dienvidos dēj olas tāpat kā zalkši. Ļoti bailīga, brīvību mīloša čūska, ko grūti turēt pat zoodārzu terārijos, jo nereti atsakās no pasniegtās barības. Pārtiek no peļveidīgiem grauzējiem, ķirzakām un vardēm.
Glodene
Čūskai līdzīga skaista ķirzaka bez kājām ar metāliska spīduma ādu. Atšķirībā no čūskām acis ar plakstiņiem. Briesmu gadījumā tā nomet asti, kas pēcāk ataug. Ķirzaka pārtiek no gliemjiem, kāpuriem un tārpiem, arī kukaiņiem. Absolūti nekaitīga, lai gan bieži cieš no cilvēkiem, kuri to uzskata par čūsku.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003
(0)
