Svētdiena, 2026. gada 15. novembris 07:46
Vārda dienas: Leopolds, Unda, Undīne
Kaut jūtas baznīcas pievilti, savas draudzes luterāņu mācītāji pamest negrasās un kalpos kaut bez samaksas. Kopš Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca vairs nespēj finansēt pirms dažiem gadiem izveidoto centralizēto atalgojuma sistēmu, garīdznieku ienākumi krietni sarukuši. "Vai ar 160 latiem mēnesī var uzturēt ģimeni?" vaicā Lipaiķu draudzes mācītājs Didzis Skuška. Tādēļ garīdznieki cenšas iziet no situācijas, kā nu var – dodas bērnu kopšanas atvaļinājumā, kļūst par bezdarbniekiem un meklē laicīgus darbus. Tomēr, kaut jūtas baznīcas vadības pievilti, mācītāji savas draudzes pievilt negrasās un turpinās kalpot neatkarīgi no tā, vai "maksās kāds vai nemaksās".Dievkalpojumi, kurus viņš pāris reizes mēnesī notur Lipaiķu, Ēdoles, Klosteres un Alsungas draudzē, esot tikai redzamā daļa no pienākumiem. Nupat kā samierinātājs braucis uz vietu, kur kāds cilvēks gribējis otru ar nazi uzšķērst, apciemojis vecus ļaudis, kuri paši netiek ārā no mājās, vedis naudu kopējai – tā ka darāmā pietiek. Taču laicīgajā dzīvē viņš ir arī trīs bērnu tēvs. Kad viņš sniedzas pēc somas ar darba piederumiem – Bībeli, pierakstiem un talāru –, pavērtajās auto aizmugurējās durvīs pavīd bērnu sēdeklītis. Tajā mācītājs mēdz sēdināt divarpus gadus veco dēlēnu. Kad paaugsies, varbūt arī meitiņu, viņai vēl tikai pusotrs mēnesis. Tā Kunga ceļi ir neizdibināmi, un vēl nesen D. Skuška nebūtu varējis iedomāties, ka Dievs, sūtīdams viņam trešo bērnu... glābs mācītāja ģimeni no trūkuma.
Cilvēkiem naudu neprasa
Kopš Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB) vairs nespēj finansēt pirms dažiem gadiem izveidoto centralizēto atalgojuma sistēmu, garīdznieku ienākumi krietni sarukuši. "Vai ar 160 latiem mēnesī var uzturēt ģimeni?" vaicā D. Skuška, jo tik liels varētu būt viņa atalgojums, ja vien nebūtu nācis glābiņš – piedzimusi meitiņa. Proti, viņš nesen devies bērna kopšanas atvaļinājumā un pārtiek no valsts pabalsta, kas aprēķināts no agrākajiem ienākumiem. "Dievs, sūtīdams man bērnu, ir dāvājis gadu pārdomām, ko darīt tālāk. Oficiāli esmu vienkārši tēvs, kurš atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā, un brīvajā laikā bez maksas kalpoju baznīcā."
Ierasts, ka interneta portālos publicētās ziņas par mācītāju algām pavada indīgi komentāri – par ko gan gaužoties garīdznieki, ja par katrām kristībām, bērēm un laulībām prasa milzu summas? Arī D. Skuška tādus lasījis – to rakstītājiem neesot ne jausmas, ko viņi runā. Viņš nenoliedz, ka tiešām saņem ziedojumus par, piemēram, izvadīšanu. "Taču tas nav un nevar būt nekāds atspaids. Tas ir neregulārs ienākums, ar ko labākajā gadījumā segt izdevumus par degvielu braucieniem uz dievkalpojumiem. Jo neviens man benzīna čekus neizsniedz, kā daži domā, braucu par savu naudu."
Šai pusē esot pieņemts ziedot no 20 līdz 30 latiem. "Taču es nevienam nekad naudu neprasu," viņš uzsver. "Reiz bija gadījums, kad atteicu, bet šis cilvēks uz mani tā apvainojās, it kā es viņu būtu apsūdzējis smagā kukuļdošanā."
Plāni bija grandiozi
Vēl pirms dažiem gadiem baznīcas ļaudis gan dzīvoja citās noskaņās. Mācītāji darīja pretējo: pameta laicīgos darbus, lai uz pilnu slodzi nodotos tikai kalpošanai. Tika lolots grandiozs plāns – Latvijā ieviest Amerikā noskatītu shēmu, kā uzlabot mācītāju iztikšanu. Trīsdesmit procentus no baznīcas īpašumiem koncentrējot virsvaldes rokās un tos pārdodot un izīrējot, bija plānots iegūt ap 30 miljoniem latu, ko tālāk varētu nodot baznīcas sadarbības partnera – ASV Misūri Sinodes apsaimniekošanā. Ieguldīta finanšu tirgos, nauda nestu procentus, ko varētu novirzīt centralizētas garīdznieku atalgojuma un sociālā nodrošinājuma sistēmas uzturēšanai.
LELB Rīgas arhidiecēzes bīskaps Guntars Dimants, kura pārraudzībā ir baznīcas finanšu lietas, skaidro, ka joprojām daļa cilvēku, kas nāk uz baznīcu, dzīvo ar senu uzstādījumu "baznīcai neko nevajag, baznīckungi jau tikai aplaupa nabagus" vai ir pārliecināti, ka mācītājus algo valsts. "Taču patiesībā jau kopš padomju laikiem mācītāji ir pārtikuši no draudzes ziedojumiem." Nodokļi par tiem netiek maksāti, tādēļ lielākā daļa mācītāju vienmēr bijuši sociāli neaizsargāti – bez slimības pabalsta, pensijas.
Lai gan daļa garīdznieku plānu apšaubīja, Sinode nobalsoja par tā ieviešanu, un jaunā algošanas sistēma tika iedarbināta. Puse jeb aptuveni 70 mācītāju, kas tai pievienojās, finansiāli bija ieguvēji. Agrāko 100 līdz 150 latu vietā viņi sāka saņemt vairākus simtus latu mēnesī, bija tādi, kuru atalgojums sasniedza pat astoņsimt latus. "Nekādus lašu ikrus gan tolaik nerijām. Ja rēķina uz vienu ģimenes locekli, tuvu maznodrošinātā statusam esam bijuši visu laiku," atceras Didzis Skuška. Tiesa gan, drošības sajūtu cietā alga devusi.
Pārdošana izgāzās
Taču pērn atalgojuma sistēma sāka brukt. Mācītājus skāra vairāki algu samazināšanas viļņi, jo izrādījās, ka jaunais modelis bija darbojies tikai, kā saka, ar vienu kāju. Proti, iedarbināta tikai izdevumu daļa un paaugstinātās algas baznīca maksāja uz parāda – no apmēram triju miljonu latu aizņēmuma, ko LELB bija izsniegusi Misūri Sinode.
G. Dimants skaidro, ka laikā, kad radās šis plāns, nekustamo īpašumu tirgus bijis ļoti aktīvs. Nekas neliecināja, ka tik drīz varētu sākties lejupslīde. "Mūsu mērķis arī nebija pārdot, gūstot pēc iespējas lielāku peļņu. Tika meklēti, cik iespējams, drošāki pircēji, lai zinātu, ka tie nenodarbosies ar biznesu, kas ir pilnīgā pretrunā ar baznīcu, – neiekārtos bordeli vai spēļu zāli. Taču tad sākās nestabilitāte tirgū, vēlāk viss apstājās un mēs nonācām tur, kur tagad esam." Tikai šogad LELB izdevās pārdot vienu īpašumu – ēku Doma laukumā, iegūstot 2,6 miljonus latu, no kuriem baznīca sākusi atmaksāt aizdevumu Misūri Sinodei, kā arī nodrošina, lai varētu turpināt maksāt algas kaut samazinātā apmērā.
D. Skuška bijis viens no tiem, kuri balsojuši pret projektu. Ne tādēļ, ka būtu pret centralizētu atalgojumu, bet tāpēc, ka idejas virzītāji nav spējuši atbildēt: kas notiks, ja kaut kas noies greizi? "Izrādījās, ka plāna B nav. Tā bez nopietnas plānošanas var rīkoties tikai laicīgi uzņēmēji, nevis baznīca. Tas tikai parāda gana nespēju vadīt savas avis." Viņaprāt, "problēma sākās ar to, ka iedeva trīs miljonus, lai tā lieta ātrāk iet uz priekšu. Ja tā ir mūsu nauda, tad kaut vai pilnu muti zelta zobus saliekam. Bet ar palienētu naudu bija jādzīvo ļoti taupīgi."
D. Skuška spriež, ka pārāk liela daļa naudas aizgājusi virsvaldes uzturēšanai: "Ja vienu rītu bīskapi pieceltos un izrādītos, ka vairs nav nevienas draudzes, viņu būšana kļūtu bezjēdzīga. Bet, ja mēs kādu rītu pieceltos un redzētu, ka vairs nav neviena bīskapa, vai kas mainītos? Absolūti nekas."
"Daļa taisnības tur ir," atbildot uz pārmetumu, ka pārlieku daudz naudas novirzīts virsvaldes vajadzībām, atzīst G. Dimants: "Sākot baznīcas attīstības programmu, tika izdalītas stratēģiski svarīgas nozares un tajās tika pieņemti jauni algoti darbinieki. Taču ne jau jaunas sekretāres vai apkopējas Mazajā Pils ielā 4, kā nereti uzskata. Bieži tiek aizmirsts, ka zem virsvaldes budžeta ir arī tādas lielas iestādes kā Lutera akadēmija, Saldus svētā Gregora draudze un citas."
D. Skuška piebilst, ka visvairāk viņam kremt nevis samazinātā alga, bet gan baznīcas vadības un arhibīskapa Jāņa Vanaga nespēja uzņemties atbildību par notikušo. Ar arhibīskapu J. Vanagu sazināties neizdevās, jo viņš atrodas ārpus valsts, bet G. Dimants norāda, ka "atbildības" jēdzienu dažādi mācītāji saprot dažādi: "Ir arī cilvēki, kas uzskata, ka arhibīskaps "neuzņemas atbildību" tādējādi, ka aiz krāgas neizmet no baznīcas visus tos, kas musina mācītājus pret vadību."
Turpina kalpot kā bezdarbnieki
Iespēja pabalstā kaut uz laiku saņemt vairāk, nekā baznīca šobrīd spēj maksāt algā, ir arī galvenais motīvs, kādēļ daļa luterāņu mācītāju šogad iestājušies bezdarbniekos.
"No 2001. gada līdz 2010. gada 1. janvārim – Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs," vēstī darba pieredzes apraksts Gricgales, Neretas, Saukas un Zalves draudžu mācītāja Alda Pavloviča CV, kuru ievietojis Nodarbinātības valsts aģentūras datu bāzē. Priekšroku viņš dotu darbam būvniecībā vai nekustamā īpašuma nozarē, vēlamā alga – 400 latu mēnesī. Apspriest šo tematu viņš atsakās. "Tā ir mana un baznīcas privāta lieta." Dievkalpojumus gan A. Pavlovičs joprojām turpinot vadīt.
Kā stāsta G. Dimants, arī citi mācītāji, kuri reģistrējušies par bezdarbniekiem, kalpošanu nebūt nav pametuši. "Viņi saprot, ka ir force major situācija. Neviens neņem mantas un nesaka: čau, es eju prom, – bet apzinās sevi kā draudzes ganu." Arī draudzes sekojot savu mācītāju gaitām. "Ja kādam būs pavisam slikti, tad gan jau kaut vai pēc grafika savu mācītāju pabaros." Lai gan mācītāju stāšanās bezdarbniekos neesot "normāla situācija un plaukstas sajūsmā neviens nesit", atrunāt no šīs izvēles nevienu nevarot. "Viņi izmanto tās sociālās tiesības, kas viņiem ir."
"Cik varēsim, tik iedosim"
"Mācītāja profesiju neizvēlas uz laiku – tas ir darbs uz visu mūžu. Tādēļ turpināšu kalpot jebkurā gadījumā – maksās kāds man vai nemaksās," apliecina arī nesen bezdarbnieku rindas papildinājušais Valles, Vecumnieku un Budbergas Svētā Pāvila draudžu mācītājs Juris Morics. Bezdarbnieka statuss ir pagaidu risinājums, "kamēr atradīšu darbu, ko varu apvienot ar kalpošanu". Viņš nav piekritis parakstīt līguma grozījumus, ar kuriem tiktu ievērojami samazināta alga, tāpēc darba attiecības pārtrauktas. Viņaprāt, baznīcas rīcība nav bijusi korekta, bet "tiesāties ar baznīcu jau neiešu – tas būtu neētiski".
Kad beigsies bērna kopšanas pabalsts, arī D. Skuška, visticamāk, meklēs laicīgu darbu. "Protu visu ko. Varu būt skolotājs, vieglatlētikas treneris, astoņus gadus esmu bijis masieris." Vēl cerības viņš liek uz paša nesen nodibināto SIA, kas specializēsies grāmatvedības un lietvedības pakalpojumu sniegšanā draudzēm.
Lai arī nenoliedzot, ka baznīca šobrīd ir krīzes posmā, G. Dimants uz situāciju tomēr raugās mierīgi. "Kāpumi un kritumi nav nekas neparasts. Tāpat kā visu laiku neesam priecīgi, nevar būt tikai laimes stundas." Turpmākā LELB stratēģija ir "mācīties dzīvot pašiem". Tas nozīmē, ka vismaz tuvākajā laikā mācītāju atalgojums būs vairāk atkarīgs no draudžu iespējām, bet "mēs varēsim iedot tik, cik varēsim".
"Reliģiskais tirgus"?
"Nē, paldies, kafijas man šodienai jau būs par daudz," apsēdies pie maizītēm un pīrādziņiem klātā galda mācītāja kambarī, D. Skuška noraida piedāvāto dzēriena tasi. Vēl jāuzklausa, kas uz sirds dažiem baznīcēniem, kuri pa kārtai nāk apsveicināties, un, kad draudzes priekšniece apsēdusies pie ērģelēm, dievkalpojums var sākties. "Kā ar diviem iemīlējušamies cilvēkiem – lai kur viņi būtu un ko darītu visu dienu, viņi ik pa brīdim atceras piedomā viens par otru. Ja jūs tā ik dienas piedomājat par Dievu, tad viss ir kārtībā," kad, plaši žestikulēdams D. Skuška no kanceles saka šos vārdus, viņš šķiet cits cilvēks nekā tas, kurš pirms stundas izbrauca no benzīntanka. Sportisko jaku nomainījis talārs, un balss vairs nepieļauj "čomisku" attieksmi, bet iedveš bijību. Mācītājā gan noklausās vien vienpadsmit cilvēku. "Acīmredzot pie vainas saulainais laiks," vēlāk spriež D. Skuška. "Parasti ir divdesmit līdz divdesmit pieci, arī jauni cilvēki nāk. Šodien laikam visi rok kartupeļus."
"Apmēram piecu gadu jautājums" ir, kad mazo lauku draudžu vienkārši vairs nebūs, jo nebūs, no kā tās uzturēt, – tā paredz pirms dažiem gadiem no LELB izslēgtais mācītājs Valters Korālis, kurš šobrīd darbojas kā brīvmācītājs. "Arhibīskapam nav ne plāna, kā glābt finanšu situāciju, ne skaidrības, kāds vispār ir baznīcas kurss." Attiecības starp reliģisko organizāciju un ticīgajiem, viņaprāt, būtu godīgi dēvēt īstajā vārdā – "reliģiskais tirgus". Tajā LELB zaudējot savas pozīcijas ar neadekvāti augstām pakalpojumu izmaksām. "Būsim godīgi, tas, ko dēvē par ziedojumu, patiesībā ir maksa par pakalpojumu. Ja mācītājs salaulāšanai gluži atklāti nosaka cenu, "sākot no 100 latiem" – vai tas ir ziedojums?"
Draudze palīdzēs
Turklāt "pakalpojumam" līdzās piespiedu kārtā tiek iebarota arī "abonēšana" jeb iestāšanās draudzē par 15 latiem uz visu mūžu, lai uzturētu pārvaldes aparātu, uzsver V. Korālis. "Cilvēki to vairs negrib pieņemt. Tādēļ arī tik straujš ziedojumu apmēra kritums." Pašreizējam stāvoklim, spriež V. Korālis, ir arī vēsturiski iemesli: "Jau kopš deviņdesmito gadu sākuma katoļi saimnieciskās lietās bijuši pārāki par luterāņiem. Viņi daudz veiksmīgāk ir spējuši atgūt savus vēsturiskos īpašumus, viņi nekad nav tos tirgojuši, pusi no vērtības samaksājot juristam. Katoļi ne reizes nav ne par ko saplēsušies, kamēr Vanags par nepareizu viedokli paspējis izslēgt jau kuro mācītāju. Katoļiem tā ir čangaļu daba, kas viņiem palīdz, bet luterāņi pēc būtības ir viensētnieki. Pujats neizceļas kā teologs, toties viņš ir labs vadītājs – kā kolhoza priekšsēdētājs, bet luterāņiem īsta līdera nekad nav bijis."
Tikmēr Lipaiķu baznīcas mācītāja kambarī pieļāvumu, ka naudas trūkums varētu aizvērt viņu baznīcu, uzņem gandrīz kā apvainojumu. "Ja trīssimt astoņdesmit gadus šī baznīca nav aiztaisīta ciet, tad jūs domājat, ka tagad Vanags vai kāds cits to vienā dienā ņems un aizvērs? Nu nē, tā nebūs gan," balsi paceļ V. Krūmiņa un rāda iekopto baznīcas apkārtni. Ar virsvaldi, "aparātu", "kursu" tam visam, kas te paveikts, nav nekāda sakara. "Vējš noplēsa baznīcai jumtu. Sanācām kopā un uzlikām jaunu, uzlikām arī bruģi," viņa stāsta. "Un par kādiem līdzekļiem? Tikai eņģeļi zina, par kādiem līdzekļiem," piebilst D. Skuška. "Iedod viens, iedod otrs, trešais palīdz ar darbu. Tāpat būs ar mācītāju – ja draudzei par viņu sāpēs sirds, tad par viņu parūpēsies."
***
Ar direktīvām neregulē
Atkarība no draudžu rocības, pie kuras šobrīd nonākuši LELB mācītāji, nav nekas unikāls un nozīmē atgriešanos pie kārtības, kāda pastāvēja pirms algu reformas un joprojām darbojas citu konfesiju baznīcās. Piemēram, katoļu priesteriem kūrija algu nekad nav maksājusi, stāsta Latvijas Romas katoļu baznīcas Informācijas centra vadītājs Andris Kravalis: "Mums gan atšķirībā no luterāņiem ir vieglāk. Nav ģimenes, nav bērnu – šādā ziņā celibāts nāk par labu." Atsevišķos gadījumos gan kūrija palīdzot tiem, kam klājas īpaši slikti: "Valda solidaritātes princips, kas īstenojas caur paklausību. Ja kādam ir grūtības, tad vēršas pie bīskapa, un viņš nosaka, vai palīdzēt, pārdalot naudu no tām draudzēm, kurām iet labāk."
"Centralizēta" atalgojuma nav arī baptistu mācītājiem – Latvijas Baptistu draudžu savienība garīdzniekiem pērk tikai veselības apdrošināšanas polises. Tipiski, ka mācītāji kalpošanu apvieno ar laicīgu darbu, bet lielākās draudzēs gan dzīvo no draudzes maksātās algas, stāsta Rīgas Mateja draudzes mācītājs Pēteris Eisāns: "Tā ir aptuveni skolotāja algas līmenī. Draudzes ir pilnīgi autonomas, pašas lemj, kā rīkoties ar saviem līdzekļiem." Īpašos gadījumos Latvijas Baptistu draudžu savienība (LBDS) var ziedot, ja "jāsalabo sapuvusi grīda", bet nekad nemēdz palīdzēt algošanā. Kā uzsver P. Eisāns, šis ir arī principa jautājums – garīdzniekam jābūt tieši atkarīgam no draudzes rocības: "Te pamatā ir inkarnācijas ideja, kas nozīmē, ka mācītājs nevar būt pāri stāvošs – viņam vajag identificēties ar cilvēkiem, gluži kā pats Dieva Dēls nāca no debesu godības un kļuva kā viens no mums."
***
Luterāņu – ap 40 tūkstošiem
Pēc pustukšajiem soliem Lipaiķu baznīcā varētu domāt, ka vismaz Turlavā luterāņu baznīcas popularitāte krītas. Patiesībā notiekot pretējais. "Pēdējos gados draudzes locekļu skaits no 30 palielinājies uz 70," stāsta V. Krūmiņa. Un tas notiek par spīti apstāklim, ka iedzīvotāju skaits, kā visur laukos, samazinās.
Mīklainākas ir luterāņu kopējā skaita tendences Latvijā. Pēc Pasaules luterāņu federācijas ziņām, Latvijā pēdējos desmit gadus luterāņu baznīcai piederīgo skaits bijis nemainīgs – 250 tūkstoši cilvēku. G. Dimants min citus skaitļus: "2000. gadā to cilvēku skaits, kuri sevi uzskata par luterāņiem, bija 600 tūkstoši, šobrīd apmēram 400 tūkstoši. Tātad ir samazinājies." Šie cipari gan nāk no socioloģisko aptauju datiem, kurās respondentiem vaicāts, kurai konfesijai viņi dod priekšroku, tādēļ neraksturo juridisko piederību LELB.
Bet aktīvo draudžu locekļu 2009. gadā bijis ap 38 tūkstošiem. Tas ir par trim tūkstošiem mazāk nekā 2008. gadā, informē LELB sabiedrisko attiecību nodaļas pārstāvis Ivars Kupcis. "Visticamāk, tas krities saistībā ar draudzes locekļu iemaksām, pēc kurām draudzes pārsvarā veic šo uzskaiti," viņš pieļauj, piebilstot, ka šis skaitlis ap 40 tūkstošiem svārstās no 2003. gada, bet pirms tam bijis nedaudz mazāks.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003
(0)
