Rīga 5°C, apmācies, bez nokrišņiem, DA vējš 1m/s
Ceturtdiena, 2024. gada 09. maijs 02:53
Vārda dienas: Einārs, Ervīns, Klāvs
Dāņu lauksaimnieki: vēlamies vienādu attieksmi
Mēs neesam citplanētieši, mēs esam tādi paši lauksaimnieki kā visi šeit, Latvijā, strādājošie un vēlamies vienādu attieksmi – tāds ir Latvijā saimniekojošo ārvalstu lauksaimnieku viedoklis. Viņi ir gatavi aktīvāk aizstāvēt savas intereses Latvijā, tādēļ iesnieguši zemkopības ministram Jānim Dūklavam savu vēlmju sarakstu. Viens no galvenajiem punktiem tajā – jāierobežo pašvaldību teikšana jautājumos par lielu investīciju projektu, precīzāk – cūku fermu, būvniecību. Tieši pašvaldību iecirtības dēļ ārvalstu lauksaimniekiem šobrīd nācies apturēt investīcijas šajā jomā vairāk nekā 40 miljonu latu apmērā. Ārvalstnieki norāda – nav loģiski, ka Ietekmes uz vidi novērtēšanas birojs viņu projektus novērtē kā videi pieņemamus, bet pašvaldības šajos argumentos neklausās un sīksti, bez loģiska pamatojuma iestājas pret. Vienlaikus latviešu zemniekiem savas ieceres īstenot ir daudz vieglāk, jo pastāvot uzskats – latviešu audzēto cūku smaka esot daudz labāka nekā dāņu cūku radītā. Neskatoties uz to, ka latviešu īstenotajos projektos vides aizsardzības jautājumiem pieiets daudz paviršāk.
Šis nav vienīgais jautājums, par ko ārvalstnieki ir gatavi iestāties. Viņi vēlas arī vienādu attieksmi no valsts kontrolējošām iestādēm. Konkrēti – lai Lauku atbalsta dienests kontroles latviešu zemnieku laukos veiktu tikpat stingri kā ārvalstnieku apsaimniekotajās zemes platībās. Un arī ES fondu projektus vērtētu vienādi stingri un apstiprinājumu tiem neliegtu tikai tādēļ, ka iesniedzējs ir dānis vai vācietis. Lai gan pēdējā gada laikā šī attieksme jau esot mainījusies.
Tikpat lielas grūtības saimniekošanai rada arī absolūts lauksaimniecības speciālistu trūkums. Kā norāda viens no dāņu lauksaimniekiem, cūku audzētājs no Cēsu puses Alekss Rasmusens: "Mēs nevaram dabūt kvalitatīvus strādniekus, vadītājus, speciālistus, sākot no agronomiem un beidzot ar zootehniķiem. Man ir priekšlikums – saorganizējiet vienu kārtīgu lauksaimniecības skolu valstī, ar labiem vietējiem un ārvalstu mācībspēkiem, lai pēc trim vai četriem gadiem valstī būtu kārtīgi speciālisti."
Ārvalstnieki grib panākt arī krietni mazāku birokrātiju, prognozējamāku valsts politiku un krietni augstāku – pat līdz 10% lielu – nodokli neapstrādātai lauksaimniecības zemei. Un beidzot iegūt skaidru redzējumu par to, vai valstī lauksaimniecība tiks atzīta par vienu no tautsaimniecības stūrakmeņiem un kāds ir šīs nozares stratēģiskās attīstības plāns.
Starp citu – viņus nesatrauc J. Dūklava ierosinājums Eiropas Komisijai pagarināt zemes pārdošanas ierobežojumus ārvalstu fiziskām personām no 2011. gada maija vēl par trim gadiem. Ārvalstnieki uzskata – tie, kas vēlas šeit iegūt zemi un saimniekot, jau šobrīd to var izdarīt, nodibinot SIA. Vēl vairāk, viņi norāda – tā kā valstij zemes tirgus būs jāatver vismaz 2014. gadā, jau šobrīd nepieciešams izstrādāt noteikumus, kas ārvalstu fiziskām personām zemes iegādes gadījumā liktu šeit arī dzīvot un zemi apstrādāt.
Kādēļ ārzemnieki nāk saimniekot Latvijā un kā viņiem šeit klājas, sarunā ar "Latvijas Avīzi" atklāj vācietis no Barkavas puses Frīdrihs Hāze (augkopība, 2500 ha), Liepājas pusē strādājošais dānis Anderss Gildenskarne (augkopība, cūkkopība, 4500 ha), Dobeles apkaimē strādājošais dānis Henriks Gotrups Kristensens (augkopība, 1900 ha), cūkaudzētājs no Cēsu puses Alekss Rasmusens, kā arī ārvalstu lauksaimnieku konsultanti Jorgens un Eva Nellemani. Eva ir latviete.
Uz sarunu aicinātie Latvijā strādā ilgāk nekā piecus gadus, daži no viņiem runā latviski, bet tie, kas nerunā, latviešu valodu ļoti labi saprot. Par to nevajadzētu brīnīties, jo, kā saka J. Nellemans – kaut latvieši ir ļoti rezervēti pret ārvalstu lauksaimniekiem, viņi šeit cenšas iedzīvoties – daudzi šeit ir apprecējušies, radījuši bērnus, kurus sūta latviešu skolās. Turklāt visiem rūp Latvijas lauksaimniecības attīstība, ražošana un darba vietu radīšana.
Maksājumi nav noteicošie
– Kādēļ dāņu, vācu un citu ES valstu lauksaimnieki labprātīgi nāk strādāt un ieguldīt Latvijā, labi zinot, ka Latvijā ir mazākie ES atbalsta maksājumi? Mūsu zemnieki vienmēr uzsvēruši, ka viņiem šī iemesla dēļ ir grūti konkurēt ar ārvalstu lauksaimniecības produkcijas ražotājiem.
H. G. Kristensens: – Mēs šeit esam, lai strādātu un koptu zemi, nevis lai saņemtu Eiropas maksājumus. Iemesls, kādēļ mēs izvēlamies šeit strādāt, ir mums tuvā Latvijas cilvēku mentalitāte un kultūra. Citiem nozīmīgs ir mītnes zemes tuvums.
Latvijas lauksaimniekiem vajadzētu sākt priecāties, jo tālu nav brīdis, kad mazie Latvijas platību maksājumi sāks pieaugt, vienlaikus ES vecajās valstīs tie neizbēgami samazināsies. Tur zemnieki jau par to ir diezgan nopietni satraukušies. Jo arī Dānijā un citās vecajās ES valstīs lauksaimniecība ir attīstījusies un arī turpina attīstīties ar lieliem kredītresursiem. Tādēļ jebkuras svārstības ienākumos var novest pie bankrotiem. Mūsu mentalitāte gan ir tāda, kas, iestājoties grūtākiem laikiem, liek mums daudz vairāk un smagāk strādāt.
E. Nellemane: – Latvijā ir iespēja ārvalstu jaunajiem lauksaimniekiem ar to nelielo kapitālu, kas ir uzkrāts vai aizņemts bankās, iegādāties mazliet vairāk zemes, tādējādi iegūstot rentabla izmēra saimniecību. To viņi savā valstī nevar atļauties, tur zeme maksā daudz dārgāk nekā Latvijā, kaut arī subsīdijas ir lielākas.
A. Gildenskarne: – Nav tā, ka dāņi būtu īpaši iecienījuši tikai Latviju. Mūsu lauksaimnieki saimnieko arī Igaunijā, Lietuvā, Polijā, Rumānijā, Lielbritānijā, pat ASV un Āfrikā. Katram savs. Mēs esam atvērta un mobila tauta.
Visa pasaule ir kļuvusi mobila. Arī latvieši taču brauc strādāt uz Angliju, Īriju, Norvēģiju un citām valstīm ar mērķi paaugstināt savas dzīves labklājību. Dāņiem ir mērķis atrast brīvu vietu ekonomiski pamatotai saimniekošanai.
J. Nellemans: – Dānijā ir samērā daudz jāmaksā par kredītresursiem. Lai modernizētu saimniecību – piepirktu zemi, nopirktu traktoru, uzbūvētu jaunas ēkas, ir jāņem kredīts bankās, un procentu maksājumos arī aiziet visi lielie ES platību maksājumi. Latvijas priekšrocība ir tā, ka šeit tomēr daļu no šiem izdevumiem var segt ar ES struktūrfondiem. Dānijā šāda atbalsta modernizācijai nav, ir pieejams tikai atbalsts vides saudzēšanas pasākumiem. Latvijā ir lielas iespējas, un esmu dzirdējis no saviem kolēģiem – tas ir fantastiski, ko varam saņemt šeit, lai strādātu.
A. Rasmusens: – Es zinu diezgan daudz lielu zemnieku Latvijā, kuri ir ļoti turīgi. Viņiem nav lielu kredītu, bet ir labi ienākumi. Šie zemnieki publiski neuzstājas, viņi strādā un klusē. Protams, nākotnē ES maksājumi Latvijā pieaugs, bet esmu pilnīgi pārliecināts, ka vienlaikus ar maksājumiem automātiski pieaugs arī zemes cenas. Šie divi faktori vienmēr iet kopā.
F. Hāze: – Latvijā ir samērā pozitīva attieksme pret ārzemniekiem. Esmu pētījis iespējas Francijā, Anglijā, Spānijā, arī Āfrikā, Argentīnā un Čīlē, taču beigās izvēlējos Latviju. Tieši Latvijā es redzu labu nākotni. Šeit ir droši, šī ir ES dalībvalsts un likumi saprotami. Šeit viss ir kārtībā.
– Kādēļ jūs, Frīdrih, izvēlējāties strādāt Latgales reģionā, kas atrodas samērā tālu no centra un nav lauksaimniecības darbam pats vieglākais?
– Sākumā es to nezināju. Jā, strādāt nav viegli. Lauksaimniecības zinības esmu mācījies Vācijā augstskolā, bet daudz no tur apgūtā šeit nevar izmantot. Šeit ir cita situācija, visas saimniekošanas nianses var apgūt tikai praktiskā darbā. Kurzemē un Zemgalē manas zināšanas varētu tikt praktiski izmantotas, Latgales pusē situācija ir neprognozējama. Mūsu pusē liela ietekme ir klimatam, kaut jāsaka – zeme ir laba.
Latvijas lauksaimniekiem tiešām nav viegli strādāt. Es varu saprast šīs prasības pēc kompensācijām par dabas apstākļu nodarītajiem zaudējumiem. Latvijā nav prakses, kad bankas piedāvā iespēju aizņemties kredītus par zemiem procentiem vai pat bez procentiem, lai lauksaimnieki varētu pārdzīvot grūtos laikus. Ir grūti, ja nav iespēju aizņemties, ja nav kompensāciju par mežacūku vai gājputnu nodarītajiem zaudējumiem. Arī manā saimniecībā šī problēma pastāv, meža dzīvnieki iznīcina 10 – 15% ražas, un tas ir ļoti daudz. Turklāt pret šo problēmu nav nekādu iespēju cīnīties, un arī saprotu, ka valsts naudas trūkuma dēļ nespēj maksāt kompensācijas.
Ārvalstu subsīdijas – mīts
– Cilvēki Latvijā uzskata un pat samērā augstas amatpersonas publiski saka – ārzemnieki Latvijā saimniekot nāk tādēļ, ka viņu mītnes zemes valdības par to viņiem maksā. Vai tā ir taisnība?
A. Gildenskarne: – Nē. Ja jums ir informācija, kur šādas piemaksas var dabūt, pastāstiet mums arī.
F. Hāze: – Šīs runas esmu dzirdējis, bet tā tas nav – Vācija man par saimniekošanu Latvijā nemaksā. Es pat nesaprotu, kur šādas baumas rodas.
– Mūsu lauksaimnieki un arī atsevišķi politiķi saka – ārzemniekiem Latvijā strādāt ir vieglāk, jo viņiem pieejami lēti kredīti savu valstu bankās.
F. Hāze: – Nē, es sadarbojos ar Latvijas bankām. Vispirms ar Hipotēku un zemes banku, pēc tam ar "Parex", tagad – Citadeles banku. Ja zināt, kā mēs varam dabūt papildu maksājumus vai lētus kredītus citās valstīs, pastāstiet mums arī.
J. Nellemans: – Dāņi Latvijā strādā Latvijā dibinātos lauksaimniecības uzņēmumos, kas saņem tieši tādu pašu atbalstu kā pārējie šeit dzīvojošo latviešu uzņēmumi, vai tās būtu SIA vai zemnieku saimniecības. Lai sāktu strādāt šeit, dāņi izmanto privātas investīcijas.
– Latvijas zemnieki pārmet, ka viņiem nav iespējas tikt pie labas zemes, jo tās par lielu naudu izpērk dāņi, kuri ir spējīgi vairāk maksāt un vairāk ieguldīt tehnoloģijās.
H. G. Kristensens:
– Mana priekšrocība ir tā, ka esmu jau ar sirmiem matiem, gadiem esmu strādājis Dānijā un izaudzējis pietiekami lielu kapitālu. Mana vecuma cilvēkiem tādēļ ir vieglāk aizņemties, bet jaunajiem lauksaimniekiem, piemēram, Andersam, ir ļoti grūti.
E. Nellemane: – No kurienes rodas baumas? Ja dāņu lauksaimnieks kā fiziska persona peļņu reinvestē līdzvērtīgā uzņēmumā kādā no ES valstīm, kur nes pilnu personisku atbildību, uz vairākiem gadiem viņam tiek atlikts peļņas nodoklis. Latvijā šo nosacījumu dāņi nevar realizēt, jo šeit ārvalstnieks zemi var iegādāties tikai tad, ja ir dalībnieks SIA, un šajā uzņēmējdarbības formā, kā zināms, dalībnieki neatbild ar personisko mantu. Tādēļ dāņiem izdevīgāka ir, piemēram, Rumānija, kur viņi var dibināt personālsabiedrības, kur viņi nes personisku atbildību par uzņēmuma darbību, līdz ar to iegūstot iespēju iegūt atlikto peļņas nodokļa maksājumu. Latvijā zemi var iegādāties, tikai esot SIA struktūrā, kur ir ierobežota atbildība, un šādā gadījumā Dānijas nodokļu administrācija nepieļauj atlikto nodokļa maksājumu. Līdz ar to dāņiem ir tādi paši nosacījumi kā latviešiem.
H. G. Kristensens:
– Cilvēkiem Latvijā tomēr vajadzētu novērtēt, ka mēs šeit ieguldām kapitālu, mēs naudu apgrozām Latvijā un nodokļus maksājam Latvijā. Mans uzņēmums šeit strādā jau septiņus gadus, esam ieguldījuši ievērojamas summas un ne santīma no ieguldītā neesam iznesuši no šīs valsts. Viss ir palicis šeit.
Ar indēm piesardzīgi
– Latvijā tiek uzskatīts – dāņi ne tikai izpērk labākās zemes, bet arī piesārņo to ar pārmērīgām lauksaimniecības ķimikāliju devām.
H. G. Kristensens: – Par to esmu dzirdējis daudz, un man tas rada dusmas. Mēs lauksaimniecības ķīmiju nelietojam vairāk kā vietējie zemnieki. Pat mazāk.
A. Gildenskarne: – Mēs tā nedarām. Mans uzskats, ka nedrīkst uzticēties uz augu aizsardzības līdzekļa iepakojuma norādītajām devām. Es vienmēr paturu prātā, ka šiem fabrikantiem ir interese pārdot pēc iespējas vairāk savas preces. Šajā lietā ļoti svarīga ir zemnieku izglītība un zināšanas.
Dānijā ir ļoti laba lauksaimniecības izglītības sistēma, kur mācības ilgst no trijiem līdz pat septiņiem gadiem. Tā sastāv no nosacīti īsas teorijas apgūšanas daļas un garām lauksaimniecības praksēm tieši uzņēmumos. Tā jaunie lauksaimnieki iegūst pieredzi, ka nevajag lietot tādas lauksaimniecības ķimikāliju devas, kā rakstīts uz iepakojuma. Lielāku efektu un arī līdzekļu ekonomiju var iegūt, lietojot ķīmiju samazinātās devās, bet īstajā laikā.
– "Latvijas Avīzē" šovasar rakstījām par gadījumu, kad Dānijas pilsoņiem piederošs uzņēmums Dobeles pusē, miglojot laukus, krietni kaitēja vietējo ļaužu bišu dravām. Tiesa, atbildīgais par miglošanu šajā uzņēmumā ir pārvaldnieks – Latvijas pilsonis. Taču sabiedrībai iespaids ir skaidrs – dāņi miglo mūsu bites.
E. Nellemane: – Šādi negadījumi notiek, taču, kā jūsu pieminētajā gadījumā, bieži vien pie vainas ir Latvijas cilvēki, kuri nav pietiekami zinoši.
A. Rasmusens: – Taču mums jebkurā gadījumā ir jāuzņemas atbildība, jo uzņēmumi taču ir mūsu.
H. G. Kristensens: – Man šis gadījums nav saprotams, gan manās, gan manu darbinieku mājās ir bites, un mēs saprotam, kā ar tām apieties.
A. Gildenskarne: – Sociālais skatījums ir šāds – ja viens dānis ir kļūdījies, tad šis gadījums tiek attiecināts uz visiem. Tātad visi dāņi saimnieko slikti. Ja uzņēmums rīkojas nepareizi, tas jāsoda. Turklāt tā, lai nākamreiz padomātu, cik apzinīgi strādā. Dānijā naudas sodi augu aizsardzībā ir saistīti ar ES tiešajiem maksājumiem. Ja zemnieks pārkāpj, viņam atbalsta apjomu samazina par noteiktu procentu apjomu. Šādā gadījumā soda nauda ir godīga pret uzņēmuma lielumu.
Vai dāņu cūkas ir smirdīgākas?
– Kaut pastāv uzskats, ka Latvijā ir daudz dāņiem piederošu cūku fermu, to tomēr ir samērā maz – tikai sešas. Polijā to ir simtiem, turklāt tur dāņi paralēli attīsta arī citas nozares un veikuši arī ievērojamus ieguldījumus tālākā pārtikas ķēdē – gaļas pārstrādē. Kādēļ Latvijā pārstrāde netiek attīstīta?
E. Nellemane: – Dānijā lielās kautuves pieder kooperatīvajām sabiedrībām. Tās vada profesionāļi, kas nav lauksaimnieki, bet īpašnieki ir mazie un lielie lauksaimnieki. Latvijā šis ir saimniecisks jautājums – vai spējam kooperēties. Izskatās, ka pagaidām šajā jomā mums īpaši labi nesokas.
A. Rasmusens: – Man godīgi jāatzīst, ka mēs ne īpaši labi šeit tomēr sastrādājamies, un te varu vainot arī sevi. Taču problēmas rada arī tas, ka Latvijas tirgus ir ārkārtīgi mazs un nepastāvīgs. Taču mēs, strādājot Latvijā, daļu cūku arī pārdodam vietējiem pārstrādes uzņēmumiem.
Man ir liels lūgums Latvijas medijiem – mēģiniet objektīvi iedziļināties nozares būtībā, vairāk vākt un analizēt faktus par cūkkopības nozari Latvijā, lai sabiedrība gūtu objektīvu priekšstatu par to, kas notiek. Es saprotu, ka daudz vieglāk ir pārdot ziņas ar lieliem sarkaniem virsrakstiem – dāņu cūkas piecūko Latviju.
E. Nellemane: – Ir jāizbeidz šī ažiotāža par tēmu – dāņu cūkas un vietējās. Ja paskatīsieties latviešu kompleksus pie Saldus, Vaiņodes un citur, redzēsiet, ka tur saimnieki strādā ar tieši tādām pašām tehnoloģijām kā dāņi. Starpības nav pilnīgi nekādas. Ir jāgrauj mīti, ka dāņu ražotā gaļa ir sliktāka, dāņu fermu mēsli ir kaitīgāki un dāņu fermu smaka ir lielāka nekā vietējām fermām. Latvijas modernajās fermās ir tieši tādas pašas cūkas, mēsli un smakas.
A. Rasmusens: – Sabiedrības neviennozīmīga attieksme pret cūku fermām ir gan Latvijā, gan Dānijā. Es šeit nejūtos kā dānis, es jūtos kā vietējais cilvēks. Tā arī būtu jābūt. Un arī sabiedrības attieksmei loģiski būtu jābūt pret visiem lauksaimniekiem vienādai. Mēs visi esam ražotāji neatkarīgi no tā, vai ražotāja uzvārds ir Rasmusens vai Bērziņš. Problēma ir arī tā, ka mēs paši, zemnieki, neprotam sadarboties, neskatoties uz to, ka mums ir pat ražotāju asociācija – Latvijas Cūku audzētāju asociācija. Tai būtu jāizskaidro sabiedrībai lietas būtība, tas, ka šī nozare Latvijai ir nozīmīga un svarīga.
***
VIEDOKLIS
Zemkopības ministra Jāņa Dūklava atbildes ārvalstu lauksaimniekiem.
Par aizspriedumiem pret ārvalstu lauksaimniekiem. "Nekad neesmu nostājies pret ārzemniekiem, kuri Latvijā strādā un rada darba vietas. Atzīstu, ka pastāv problēmas ar cūkkopību. Mūsu cilvēkus uztrauc cūku nozare tās radīto mēslu un smakas dēļ. Ir bijuši negatīvi piemēri, kas cilvēkiem paliek atmiņā. Lai šo nozari veiksmīgi attīstītu, ir ļoti daudz jārunā ar vietējiem cilvēkiem, jācenšas panākt viņu piekrišanu. Ministrija nemainīs cilvēku attieksmi, tas jādara pašiem uzņēmējiem. Nevienā valstī nav iespējams aizbraukt un sākt saimniekot, kā pašiem tīk. Vācijā ir vēl detalizētāki un sarežģītāki nosacījumi, lai varētu sākt strādāt. Un tur par vides drošību ir jāmaksā vairāk nekā par pašas cūku fermas uzbūvēšanu.
Varu pateikt, ka drīz parādīsies nosacījums, ka pie noteikta lieluma cūku kompleksa obligāta prasība būs mēslu pārstrāde – biogāzes ražotne."
Par lauku stratēģisko plānu. "Lauksaimniecības attīstības stratēģijas pamatā ir prātīga un pareiza saimniekošana. Es neuzskatu, ka Gaiziņkalna apkaimē vajadzētu audzēt kviešus un valstij vēl piemaksāt par to, ka zemnieks tur mokās un izaudzēt neko nevar. Uzskatu, ka graudi jāaudzē Zemgalē, kur ir tam piemērota augsne. Būtu normāli, ja mēs Latviju sadalītu lauku attīstības reģionos, nosakot vietas, kur atbalstām lopkopības attīstību un kur augkopību. Pašlaik tā ir tikai ideja. Taču tas dotu cilvēkiem lielāku skaidrību par to, kuros reģionos kāda nodarbošanās ir atbalstīta.
Ar runām vien reģionus atbalstīt nevar. Man ir bažas par pierobežas novadiem, kur palicis maz saimnieku. Ir jārada motivācija – nodokļu atlaides, palielināti ražošanas maksājumi, iespējas iegūt papildu kreditēšanas resursus. Ar to var motivēt cilvēkus braukt uz šiem reģioniem tur strādāt."
Par lauksaimniecības izglītību. "Valstij nevar būtu atsevišķa programma lauksaimniekiem, mežsaimniekiem, jūrniekiem utt. Ir jābūt kopīgai programmai visā valstī. Ja jums šķiet, ka valdības sēdēs visi atbalsta to, ko saka Dūklavs, tad jūs tālu stāvat no patiesības. Katrs domā, kur un kā vairāk naudas dabūt savai nozarei. Uzskatu, ka tas ir nepareizi. Kamēr lauksaimniecības izglītība bija ZM pakļautībā, tikmēr lietas kustējās. Tagad šīs skoliņas ir pabīdītas malā, jo ir citas svarīgākas. Līdzīgi ir ar Latvijas Lauksaimniecības universitāti. Es nevaru atbalstīt LLU rīcību, radot fakultātes, kam nav pilnīgi nekāda sakara ar lauksaimniecību. Mēs neatbalstīsim budžeta vietas šajās fakultātēs, tādas drīkst būt tikai ar lauksaimniecību saistītās izglītības programmās."
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003