Piektdiena, 2026. gada 06. novembris 14:10
Vārda dienas: Leo, Leonards, Leons, Linards
Kas ir gleznas autors – ievērojamais latviešu izcelsmes gleznotājs Kārlis Hūns vai viņa laikabiedrs – maz zināms vācu mākslinieks Karls Ādolfs Gugels? Latvijas mākslas eksperti atzinuši, ka K. Hūna paraksts uz gleznas ir īsts, savukārt vairākās ekspertīzēs Krievijā secināts, ka K. Hūna paraksts uz gleznas tapis vismaz 100 gadus pēc ievērojamā otas meistara nāves. Turklāt ļoti līdzīga glezna, bet ar K. Ā. Gugela vārdu, 2006. gada pavasarī bija nopērkama Parīzē ''Massol'' izsolē.Latvijas ekspertu atzīts Kārļa Hūna oriģināldarbs – viltojums?
Līdz šim pasaulē skandāli par dārgu vecmeistaru gleznu viltojumiem galvenokārt saistījās ar Krievijas tirgu un ar starptautiskajām "Sotheby's" un "Christie's" izsolēm, taču šobrīd līdzīgs skandāls draud atvelties arī līdz mums. Tiesībsargājošās iestādes pašlaik pārbauda, vai Latvijā netiek viltoti ekspertu atzinumi, kas apliecina mākslas darbu autentiskumu.
Pēdējā laika skandāli mākslas darbu tirgū saistīti tikai ar daļējiem viltojumiem – proti, pats mākslas darbs ir autentisks, tikai maz zināma attiecīgā laika posma mākslinieka glezna tiek pierakstīta tā laika autoritātēm, kuru veiktais novērtējams ir desmitkārt un pat simtkārt augstāks. Iespējams, līdzīgi noticis arī šajā gadījumā.
2006. gada rudenī Vācijas (bijušais Krievijas) pilsonis Aleksandrs Beļilovskis pircējiem no Krievijas piedāvājis iegādāties kādu gleznu kā 19. gadsimta pazīstamā latviešu izcelsmes Krievijas gleznotāja Kārļa Hūna (1831 – 1877) iepriekš nezināmu darbu ''Čigāniete ar bērnu''. Glezna viņam esot piederējusi kopīgi ar Latvijas mākslas zinātnieci, galerijas īpašnieci un Latvijas Mākslas un antikvāro priekšmetu ekspertu asociācijas valdes priekšsēdētāju Ivonnu Veiherti. Darījuma cena – 520 000 ASV dolāru (aptuveni 270 000 latu). Taču izrādās, ka tāda pati glezna ar tādu pašu sižetu un tādiem pašiem gleznas izmēriem vēl 2006. gada pavasarī bija nopērkama Parīzē ''Massol'' izsolē – tikai tur kā gleznas autors bija norādīts kāds maz zināms vācu autors, K. Hūna laikabiedrs Karls Ādolfs Gugels (1820 – 1885), un tā bija nopērkama par nieka 5000 eiro (3500 latu). Tobrīd gleznas nosaukums vēl bija ''Itāliete ar bērnu'', un gleznas labajā apakšmalā bija K. Ā. Gugela paraksts. Pēc dažiem mēnešiem tādi pati glezna, bet jau ar vecmeistara K. Hūna parakstu gleznas kreisajā apakšmalā nokļuva A. Beļilovska īpašumā. Minētais kungs Eiropā esot arī pazīstams kā dārgu glezniecības vecmeistaru darbu viltojumu pārdevējs, un par viņu nopietnu dosjē savācis Interpols. Šobrīd viņu tiesā Maskavā par krāpšanu, un šī lieta saistīta ar jau minēto it kā K. Hūna gleznas realizāciju.
Krievijas puse apsūdzības materiālus par I. Veiherti pārsūtījusi Latvijai, kur viņa pagaidām atzīta par aizdomās turēto.
Cietušās stāsts
Kādas Maskavas galerijas īpašniece pastāstīja, ka viņa jau vairākus gadus nodarbojas ar mākslas darbu iegādi ārvalstu mākslas galerijās un pērk mākslas darbus arī no privātpersonām. Viņai noslēgts arī aģenta līgums ar kādu Krievijas vecmeistaru gleznu kolekcionāru, kurš dzīvo Maskavā. Ar A. Beļilovski viņa iepazinusies kādā mākslas darbu izsoļu namā Londonā, kur viņš piedāvājis iegādāties K. Hūna gleznu, kas viņam piederot kopīgi ar I. Veiherti. A. Beļilovskis iedevis gleznas fotogrāfiju, lai to parādītu viņas klientam – vecmeistaru gleznu kolekcionāram. Klientu glezna ieinteresēja. Tai jau bija sagatavots Latvijas Mākslas un antikvāro priekšmetu ekspertu asociācijas atzinums, ka glezna ir autentiska – tas esot iepriekš nezināms K. Hūna darbs.
''Pašu gleznu mēs apskatījām Ivonnas Veihertes galerijā, un tā klientam patika. Palūdzu Latvijas Mākslas un antikvāro priekšmetu ekspertu asociācijas atzinumu, un tajā bija teikts, ka gleznai veikta pilna tehniski tehnoloģiskā un mākslinieciskā pārbaude, tostarp izpēte ar mikroskopu un ultravioletajiem stariem. Arī paraksts esot autentisks. Ekspertu atzinums mani un klientu pārliecināja,'' stāsta sieviete, vienlaikus piebilstot, ka tik dārgām gleznām parasti nosakot atkārtotu ekspertīzi. Vēl viņa piebilda, ka savādi licies, ka viena no ekspertēm bijusi arī I. Veiherte, kura turklāt ir Latvijas Mākslas un antikvāro priekšmetu ekspertu asociācijas valdes priekšsēdētāja un pati vērtējusi autentiskumu savai dārgajai gleznai, ko gatavojusies pārdot. Lai vai kā, darījums tomēr noticis. ''Sākumā piedāvājām veikt mākslas darba ekspertīzi Maskavā, un, ja arī tur viss būs kārtībā, esam gatavi norēķināties. Tā ir ierasta prakse, ka dārgiem mākslas darbiem veic vairākas ekspertīzes dažādās vietās. Pārdevēji pret papildu ekspertīzi neiebilda, tomēr uzstāja, lai norēķināmies uzreiz. Ja kas nebūs tā, mēs naudu dabūšot atpakaļ,'' stāsta Maskavas galerijas īpašniece.
Pēc naudas nodošanas gleznu izveda no Latvijas uz Krieviju. Paralēlas ekspertīzes tika veiktas Tretjakova galerijā (tur glabājas ekspertīzei salīdzināšanai vairāki K. Hūna oriģināldarbi), pie mākslas zinātnieka Vladimira Petrova, kurš uzrakstījis monogrāfju par K. Hūnu, laboratorijā ''Art Consulting'', Krievijas Valsts restaurācijas zinātniskās pētniecības institūtā. Visas šīs iestādes atzinušas, ka glezna tiešām radīta 19. gadsimta otrajā pusē, tomēr autora paraksts ir viltots.
Ekspertu atzinumi
Latvijā ir tikai viena iestāde, kas var dot oficiālu atzinumu par mākslas darba autentiskumu, un tā ir jau minētā Latvijas Mākslas un antikvāro priekšmetu ekspertu asociācija, kuras valdes priekšsēdētāja ir
I. Veiherte. Šī asociācija pirms gleznas pārdošanas konstatējusi – ''izpētes rezultāti norāda, ka paraksts veidots tūlīt pēc darba pabeigšanas uz darba virsmas bez lakas starpslāņa''. Eksperti atzina, ka glezna ''Čigāniete ar bērnu'' ir ''Kārļa Hūna oriģināldarbs, radīts 1871. gadā''.
Taču Tretjakova galerija atzinusi, ka autora paraksts atrodas starp lakas starpslāņiem un pārklāj gleznas krakelūru (gleznas krāsu slāņa plaisājums, kas izveidojas laika gaitā) – paraksts veidots pēc gleznas tapšanas. ''K. Hūna gleznas ''Čigāniete ar bērnu'' autorība tiek noliegta. Glezna pieder kādam profesionālam nezināmam 19. gadsimta gleznotājam, iespējams, no K. Hūna aprindām,'' atzīst Tretjakova galerija, kas ekspertīzē salīdzināja gleznu ar tās ekspozīcijā esošo K. Hūna oriģināldarbu ''Bērtuļa nakts aina''.
Krievijas Valsts restaurācijas zinātniskās pētniecības institūta eksperti atzinuši, ka ''paraksts gleznas apakšpusē nevar tikt uzskatīts par autentisku un tas attiecas uz laiku, kad glezna restaurēta''. Institūta eksperti atzinuši, ka paraksts varētu būt uzlikts 20. gadsimta otrajā pusē – tas ir, apmēram 100 gadus pēc K. Hūna nāves.
Arī laboratorija ''Art Consulting'' atzīst, ka gleznā ''identificētie materiāli atbilst gleznas vecumam, kas ir vairāk nekā simt gadi'', tomēr konstatē, ka paraksts uzlikts vēlāk.
K. Hūna daiļrades pazinējs, Krievijā atzīts glezniecības vecmeistaru pazinējs Vladimirs Petrovs sākotnēji atzina, ka kompozīcija, stilistika, krāsu salikums patiešām varētu atbilst K. Hūna darbiem. Tomēr savā jau otrajā atzinumā apliecina, ka pirmējos secinājumus balstījis uz Latvijas Mākslas un antikvāro priekšmetu ekspertu asociācijas teikto par paraksta autentiskumu. V. Petrovs nav pētījis gleznu ultravioletajos staros un nav veicis tai rentgenoloģisko izpēti, bet savu viedokli paudis vien no mākslas teorijas viedokļa. ''Šis darbs attiecas uz daudzajām falsifikācijām, kuru mērķis ir kvalitatīvu ārzemju mākslinieku darbu izmantošana par ''izejvielu'', lai atrastu ''krievu'' mākslinieku darbus, kam antikvāra tirgū ir daudz lielāka vērtība". Tieši V. Petrovs internetā atrada šo it kā K. Hūna gleznu, ko ''Massol'' izsoļu nams iepriekš piedāvāja par 5000 eiro kā K. Ā. Gugela ''Itāliete ar bērnu''.
Atzinumu par to, ka paraksts ir viltots, deva arī ekspertīze, ko nozīmēja tiesa
A. Beļilovska lietā.
''Runājiet ar manu advokātu''
Raksta sākumā minētās Maskavas galerijas īpašnieces, kas naudu tā arī nav dabūjusi atpakaļ, mantiskās domstarpības ar I. Veiherti mūsu lasītājus varētu neinteresēt. Tomēr būtiskāks ir jautājums par to, cik lielā mērā varam uzticēties vienīgajai iestādei Latvijā, kas sniedz oficiālu atzinumu par mākslas darba autentiskumu – Latvijas Mākslas un antikvāro priekšmetu ekspertu asociācijai, kuras valdes priekšsēdētāja ir I. Veiherte. Uzzinot, kādā jautājumā es interesējos, I. Veiherte runāt atteicās: "Runājiet ar manu advokātu.'' Arī uz jautājumu, ko advokāts varētu nezināt: kas viņu vieno ar starptautiski pazīstamu viltotu gleznu izplatītāju A. Beļilovski? – mākslas galerijas īpašniece atbildēt nevēlējās.
Advokāts Aloizs Vaznis sacīja, ka pagaidām, kamēr nav saņemta glezna no Maskavas (tā šobrīd A. Beļilovska lietā Maskavā glabājas kā lietiskais pierādījums) un nav veikta atkārtota salīdzinošā ekspertīze, secinājumus izdarīt pāragri. ''Ja vajadzēs, nozīmēsim jaunas ekspertīzes, uzdosim ekspertiem savus jautājumus, tad arī izdarīsim secinājumus,'' saka advokāts. Uz jautājumu, kā viņš vērtē apstākli, ka īsi pirms it kā K. Hūna gleznas pārdošanas tāda pati glezna parādījās ''Massol'' izsolē, bet kā K. Ā. Gugela ''Itāliete ar bērnu'', advokāts izteica versiju, ka varbūt tās ir divas dažādas gleznas: ''Varbūt Gugels bija kopējis Hūnu.''
Vai var uzticēties ekspertiem?
"Ja patiešām autora paraksts ir veikts virs krakelūras, izpildīts krietni pēc mākslinieka nāves, tad tas viennozīmīgi ir aizdomīgi. Un, ja to ar mikroskopu nav redzējuši mūsu eksperti, jādomā, vai tā ir nejauša vai apzināta paviršība un reizē – cik lielā mērā tad vispār varam uzticēties mūsu vienīgajiem oficiālajiem ekspertiem,'' saka kāds vietējais mākslas eksperts.
Latvijā ekspertīzi veikuši Mākslas un antikvāro priekšmetu asociācijas komisija šādā sastāvā: asociācijas prezidents, Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures nodaļas vadītājs Eduards Kļaviņš, Mākslas akadēmijas restaurācijas nodaļas vadītājs Andris Začests, stājglezniecības restauratores Inese Sakne un Dzintra Temerova. Savu īpašumu pirms pārdošanas vērtēja arī šīs asociācijas valdes priekšsēdētāja I. Veiherte.
Lai arī atzinums parakstīts kolektīvi, teorētiski ekspertīzes ķīmisko daļu, kas attiecas arī uz autora paraksta izpēti, veica divas restauratores – I. Sakne un Dz. Temerova. ''Es par šo ekspertīzi neko negribu sacīt. Tā ir sarežģīta lieta. Parunājiet ar asociācijas vadību,'' atrunājās I. Sakne.
Asociācijas vadītājs E. Kļaviņš sakās pētījis gleznu vien no mākslas teorijas puses. ''Gan audekls, gan kompozīcija, gan krāsu salikums atbilst Hūna daiļradei,'' pārliecību pauž mākslas zinātnieku autoritāte. Jautājums, kā viņš vērtē to, ka piecas ekspertīzes Krievijā atzinušas autora parakstu par viltotu, mākslas vēstures metrs skaidroja ar to, ka ''nevajag uzreiz uzticēties Krievijas ekspertiem, viņiem pašiem ir bijušas savas kļūdas, katrs var kļūdīties''. Vai E. Kļaviņš pieļauj, ka kļūdīties varēja arī viņa vadītā komisija? Šis vienkāršais jautājums viņu acīmredzami izbrīna. ''Nu, ja vajadzēs, nozīmēsim jaunu ekspertīzi,'' rezumē E. Kļaviņš.
Pagaidām K. Hūna gleznas lietā aizdomās turamā ir vienīgi I. Veiherte. Pārējie ekspertu asociācijas pārstāvji vien policijā nopratināti. Visiem pieciem sliktākajā gadījumā draud kriminālatbildība par krāpšanu organizētā grupā.
***
Uzziņa
KĀRLIS HŪNS
Kārlis Jēkabs Vilhelms Hūns dzimis 1831. gada 13. novembrī Madlienā, kur viņa tēvs bija draudzes skolas skolotājs, ērģelnieks un ķesteris.
Pēc mācībām Rīgas Doma skolā devies uz Pēterburgu, kur studējis Pēterburgas Mākslas akadēmijā (1852. – 1861. g.).
Par diplomdarbu "Sofija Vitauta meita Vasilija Tumšā kāzās" ieguvis lielo zelta medaļu, kas deva tiesības papildināties ārzemēs.
Lielāko daļu ārzemju studijās pavadītā laika (1863. – 1871. g.) mākslinieks strādājis Parīzē, piedalījies Parīzes salonā, nozīmīgākās gleznas eksponējot arī Pēterburgas Mākslas akadēmijā, vēlāk piedalījies Ceļojošo mākslas izstāžu biedrības (peredvižņiki) un starptautiskās izstādēs.
Ieguvis Pēterburgas Mākslas akadēmijas akadēmiķa (1868. g.) un profesora grādu (1870. g.), Kārlis Hūns bijis šīs mācību iestādes pedagogs (1871. – 1876. g.).
Pēc smagas slimības mākslinieks miris Davosā, Šveicē, apbedīts dzimtenē Madlienas kapos.
Pēc Latvijas Nacionālā mākslas muzeja informācijas
***
"Čigānieti ar bērnu" varēja nopirkt arī Latvijā
''Neticu, ka Veiherte atļautos savā asociācijā panākt sev vēlamu atzinumu par mākslas darbu, kas patiesībā ir viltojums. Latvijā tirgus ir pārāk mazs, un visi viens otru zina. Ja būs sašmucēta reputācija, šajā vidē neviens ar tādu vairs nerunās,'' saka kādas galerijas īpašnieks, kurš vēlējās palikt anonīms.
Toties galerijas ''Volmar'' īpašnieks Artūrs Avotiņš neslēpj, ka apmēram pusnedēļu K. Hūna glezna ''Čigāniete ar bērnu'' bijusi viņa galerijā, kur to komisijā nodevusi I. Veiherte. A. Avotiņš vēlāk ir dzirdējis par to, ka glezna it kā bijusi viltota. Vai viņā nerada bažas tas, ka tādā gadījumā galerijas īpašnieks var tikt ''palikts zem sitiena'', tirgojot viltojumu, ko atklājot var tikt nopietni apdraudēta viņa reputācija? ''Toreiz visa dokumentācija bija kārtībā. Protams, būtu nepatīkami, ja izrādītos, ka pārdošanā bija viltojums. Slikti, manuprāt, ir tas, ka Latvijā ir tikai viena ekspertu asociācija, kurai nav alternatīvas. Vajadzētu izveidot valsts institūciju, kurai tiktu dotas oficiālas pilnvaras ekspertīžu veikšanai un kas būtu apdrošināta – kā tas ir vairākās nopietnās valstīs. Iespējams, ka tad mākslas darbu tirgus šeit būtu nopietnāks,'' uzskata A. Avotiņš.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003
(0)
