Otrdiena, 2026. gada 10. novembris 02:10
Vārda dienas: Mārcis, Markuss, Mārtiņš
2100. gadā pasaulē būšot tikai 300 tūkstoši latviešu. "Mūsu pētījumi liecina, ka, pastāvot pašreizējiem demogrāfiskajiem parametriem, 2100. gadā pasaulē būs tikai 300 tūkstoši latviešu. (..) Pēc šī grafika pēc simts gadiem mūsu mazbērni būs apmēram 10% no Latvijas iedzīvotāju skaita, tāds mazs pulciņš latviešu. Tie tad lūkos no krieviski, angliski vai ķīniski–arābiski runājošas Rīgas domes izlūgt mazu estrādīti Dziesmu svētku sarīkošanai," intervijā "LA" saka vēstures doktors, ANO Starptautiskās migrācijas organizācijas Latvijas biroja vadītājs Ilmārs Mežs.V. Krustiņš: – Valdības deklarācijā neatradu vārdu "integrācija". Jāsāk domāt, vai tā nav atcelta?
I. Mežs: – Tas bija pārāk pompozi un lielā mērā neizdevies mēģinājums kārtot integrācijas lietas caur speciālu ministriju. Kas bija labs un kas turpina notikt integrācijā – bija vairāk citu apstākļu dēļ. Arī igauņi to vairs nemēģina darīt caur skaļiem sludinājumiem par prioritātēm, bet lēnāk, klusāk, bez liekas bļaustīšanās. Daudz runāts par Merkeles kritiku multikulturālismam, bet jāizlasa līdz galam, ko kanclere teica. Integrācijas nepieciešamību viņa nebūt nenoliedz. Tieši otrādi – saka, ka vajag vairāk līdzekļu, pat simtiem miljonu eiro vācu valodas apmācībai iebraucēju nevāciešu vidū. Papildus ir vēlēšanās šos cilvēkus vairāk iesaistīt valsts dienestā. Nav tā, ka integrācija Vācijā izgāzusies, bet varbūt ceļš uz vēlamo rezultātu gan nebija gluži īstais.
– Pēc manas saprašanas arī Latvijā daudz kas ar integrāciju nogājis greizi, jo ieceļotājus vajadzēja apmācīt valodā, pēc iespējas iepazīstināt ar latviešu kultūru. Mazākumtautību biedrību veicināšana varbūt ir vēršanās pie šo cilvēku saknēm, bet ne jau integrācija.
– Piekrītu. Viņu kultūras centienus varēja atbalstīt, teiksim, Kultūras ministrijā, bet integrācija notiek divos veidos: informatīvajā telpā un reālajā valodā. Vidējais Latvijas krievs ir nodalīts savā informācijas telpā un ne visai grib zināt, kā dzīvo latviešu sabiedrība. Arī otra telpa ir noslēgta. Varbūt pareizi sekot igauņu, lietuviešu piemēram, kuri retranslē "Brīvās Eiropas" radioprogrammas krievu valodā. Tur ir Eiropas un Krievijas aktualitātes, pārraidēs padziļināti dod izpratni par situāciju Krievijā, kas ne vienmēr atbilst Eiropas pieņemtiem demokrātijas standartiem. Tam vajadzētu raisīt lielāku vietējo krievu uzticību, jo šie raidījumi taču nav kaut kādu "nacionālistu" radīts propagandas produkts, bet "ražojums" no Prāgas, kur ir šīs raidstacijas mītne. Otrkārt, arī mūsu birojā vērsušies bēgļi no Gruzijas, citi pēdējo gadu iebraucēji – neesot iespējams mācīties latviešu valodu. Tikai dažviet privātfirmās par komerccenām. Tā sanāk, ka valstij nemaz nevajag, lai vairāk šeit dzīvojošo prastu latviski. Ja nu kursus nevajag dot pavisam par brīvu, tad tomēr būtu Latvijas goda lieta nodrošināt, lai katrs, kurš vēlētos iegūt valodu, šo pakalpojumu saņemtu. Treškārt, pašiem latviešiem gribas slēpties aiz citu mugurām. Ievēlējām mazliet nacionālākus spēkus pie varas – un lai tad politiķi rosās, lai inspekcija soda Valodas likuma pārkāpējus. Bet mēs, tiekoties ar kaimiņiem vai klientiem, paši gan joprojām nevaram latviski parunāt un bez kavēšanās pārejam uz krievu mēli!
E. Līcītis: – Jūsu pētījumi liecina, ka, pastāvot pašreizējiem demogrāfiskajiem parametriem, 2100. gadā pasaulē būs tikai 300 tūkstoši latviešu.
– Tā ir optimistiskā tabula, kas neņem vērā latviešu emigrēšanu, un es skaitu pēc šodienas dzimstības. Mēs mēģinām rūpēties par kultūras saglabāšanos – par Dziesmu svētkiem, par koriem, par kultūru – un par valodu, bet ar to būvējam tikai tādas smilšu pilis jūras krastā. Tik nenoturīgs tas viss būs! Ja nerūpējamies, lai būtu pēcnācēji, kam to saglabāt un tās dziesmas dziedāt, tad tam visam nav jēgas. Pēc šī grafika pēc simts gadiem mūsu mazbērni būs apmēram 10% no Latvijas iedzīvotāju skaita, tāds mazs pulciņš latviešu. Tie tad lūkos no krieviski, angliski vai ķīniski–arābiski runājošas Rīgas domes izlūgt mazu estrādīti Dziesmu svētku sarīkošanai. Manuprāt, mēs slēpjam galvu smiltīs un negribam redzēt, kas būs pēc vienas vai divām paaudzēm. Latvieši runā, cik viņi būs konkurētspējīgi, cik lielas būs algas, un atzīstas – pie šiem finanšu apstākļiem bērnus nevaram atļauties. Protams, tas ir grūti, protams, jaunās ģimenes ir jāatbalsta vairāk. Bet, ja tā būtu kalkulējuši mūsu vecāki, tad lielākā daļa no mums nemaz nebūtu piedzimuši! It īpaši pēc kara un citkārt grūtos apstākļos dzimušie. Vēl agrāk pāri gāja mēris, bads, karotāji, bet klaušinieki un kalpi vilka iztikšanu, kāda nu tā bija, un, lai cik smagi, latvieši tomēr vienmēr parūpējās, lai tauta turpinātos, pat pieaugtu dzīvajā spēkā. Par spīti visam esam izdzīvojuši, un tagad mūsu valsts 20 jaunbūves gados, kad valsts nākotne ir pašu rokās, ejam lēnā, labprātīgā pašnāvībā. Tāpat ir divkosība uzstāties – esmu pret svešiniekiem, kuri te lielākā skaitā iebrauktu! Tādu argumentu drīkst lietot tie, kuriem ir trīs vai vairāk bērni. Latvijā šogad dzimuši: latviešu sievietēm – 1,2 bērni, kopumā – 1,1 bērns. Mazītiņais pārsvars ir tikai tāpēc, ka liela daļa latviešu dzīvo novados, kur vienmēr ir drusku augstāka dzimstība, bet tas arī notiek nosacītā lokā – ap 100 km rādiusā ap Rīgu. Vienīgā cīņas iespēja pret to, lai iebraucēji nepārņemtu tavu zemi, ir pašu bērnu radīšana. Pēdējos divdesmit gadus mēs atdodam savas pozīcijas. Skrienam pēc personīgās labklājības un ar to esam pieņēmuši lēmumu bērnu vietā, ka viņiem nebūs svarīga tā valoda un kultūra, latviska Latvija. Viņi dzīvos par kādiem 10% labāk, bet tamdēļ būs upurēta lielā daļa latviskuma. Vai tiešām mums ir svarīgāka mūsu labklājība nekā latviska Latvija?
V. Krustiņš: – Jūs liekat noprast, ka latviešu pazušana galvenā kārtā saistīta ar "neatražošanos", bet kā ir ar prombraukšanu? Daudzi šeit nevar atrast darbu, ieguvuši tādas specialitātes un augstāko izglītību, kāda te nemaz neder!
– Tad priekšlikums Izglītības ministrijai – jebkuru no budžeta asignētu iegūto augstāko izglītību noformējiet kā valsts kredītu, kas pēc studiju beigām 5 – 10 gadu laikā jānokārto un, strādājot Latvijā, šis aizdevums tiktu dzēsts. Pirms gadiem pieciem aizbraucējiem mēdza pārmest patriotisma trūkumu, taču krīzē, kad cilvēki zaudēja darbu, nonāca parādos, praktiski bezizejā, prombraukšana kaut kur piepelnīties ir gandrīz vai sverama kā patriotisms. Tur ir dilemma, jo katram indivīdam darbs ārzemēs var būt liels ieguvums – viņi iemācās valodas, atrisina finanšu problēmas, gūst nenovērtējamu pieredzi, bet valsts cieš zaudējumu, cieš palicēji, jo radīsies it sevišķi liels deficīts darbspējīgo vecuma grupā. Un no demogrāfiskā viedokļa – tie ir potenciālie vecāki, auglīgā vecuma cilvēki. Latvija vēl nav mēģinājusi viņus saukt atpakaļ, un diezin vai šodien ir reāls piedāvājums, drīzāk izskanētu tikai tukši lozungi. Bet pēc 3 – 5 gadiem, jādomā, pienāks izaugsme, vajadzība pēc prasmīgām darbarokām, un tam jāgatavojas.
– Tam noderētu kāds nacionālprotekcionistu pulciņš Saeimā.
– Protekcionisms ir pareizais vārds, jo mums bijis akmens laikmeta un lozungu nacionālisms, bet ir otrs – gudrāks nacionālisms. Tas kalkulē, ko akcentēt un kas būtu izdevīgāk latviešu interesēm.
Dati pārliecinoši pierāda, ka mēs katru gadu izmirstam – pērn nostrīpojām Talsus, šogad Kuldīgu – atbilstoši šo pilsētu iedzīvotāju skaitam nomirušo daudzums pārsniedz jaunpiedzimušos. Igauņiem pat krīzes periodā dabiskais pieaugums ir ar pluszīmi! Tas galvenokārt dzimstības pieauguma dēļ, sevišķi pašu igauņu vidū. Ja minam viņu valdības maksātos bērnu un ģimenes pabalstus, bail, ka mūsu māmiņas pārcelsies uz Igauniju! Par vienu bērnu pabalsts līdz 19 gadiem ir nevis 8, bet 14 latu, taču, jau sākot ar trešo bērnu, maksā 40 latu par katru bērnu. Tad ir ģimenes pabalsts – vēl 14 latu mēnesī par katru bērnu, bet 28 latu – bērnam līdz triju gadu vecumam. Vientuļai māmiņai – vēl 20 latu klāt par katru bērnu. Katrs skolas bērns saņem brīvpusdienas un pabalstu, sākot mācības. Bērnu vecākiem ir papildus 3 – 6 brīvdienas gadā atkarībā no bērnu skaita. Septiņu un vairāk bērnu mātēm mēnesī valdība ik mēnesi maksā vēl 120 latu – tādu kā māmiņas algu, tas ir papildus tiem 280 latiem bērnu pabalstos. Lūk, igauņiem izdevies panākt, ka viņu tautai ik gadu "pieaudzē" mazu pagastiņu klāt, nevis kā Latvijā – ik gadu pazaudējam veselu pilsētu.
E. Līcītis: – Jā, un kāpēc igauņi to var? Vai tās ir ilglaicīgas politikas pozitīvās sekas?
– Jā, tā bijusi ar apdomu vērsta politika par labu ģimenēm un bērnu dzimšanai. Vēl jau ir māmiņu algas un vienreizējie dzimšanas pabalsti. Daudzbērnu ģimenēs vecākiem ir vairāk apmaksātu brīvdienu, un tas viss nostrādā. Līdz pat nesenam laikam Igaunijā bija zema dzimstība, bet nu arī demogrāfijā viņi mums izgriezuši pogas. Ja allaž lielāmies, ka esam 1,4 miljoni, un igauņu nav pat miljons, tad skaitīsim pēc pārdesmit gadiem – ar pašreizējo tendenci paši būsim jau mazāk par miljonu, kamēr ziemeļu kaimiņi mūs apsteigs arī skaitā.
– Perspektīva tātad ir bēdīga. Kādi risinājumi iespējami, ja materiālā ziņā no budžeta valdība diezin vai Latvijā spēs atbalstīt ģimenes, ja vēl pāris gadu izdevumi jācērp un jāīsina?
– Latvieši ir pacietīgi. Piecietīs arī šos pāris gadiņus, bet reāli demogrāfiskās situācijas izlabošanai mums dotais laiks ir tikai vēl viena paaudze. Tie ir 20 gadi! Ja tos mēs atkal izniekosim tāpat kā iepriekšējos divdesmit gadus, tad iesāksies neatgriezenisks, lavīnveida process un latvieši vairs nekad nespēs nodrošināt vairākumu savā valstī. Tad jautājums – kas šo teritoriju piepildīs? Pazīstu gruzīnus, kas šurp bēguši no kara. Viņu bērni no pirmās dienas iet latviešu skolā. Viņi būs lielāki patrioti par pašiem latviešiem, jo veikalā nerunās krieviski, nebalsos par krieviskām partijām, jo viņiem aiz muguras ir smagu pārdzīvojumu pieredze. Tāpat šeit ieceļojis rietumukrainis un moldāvs diez vai būs drauds latviešu valstij. Lielāka iespēja, ka šie ļaudis būs balsts latviešu patriotismam, nevis apdraudējums. Tomēr visumā vēl grūti aptvert, no kurienes varētu nākt iebraucēji un cik vēlami tie būtu Latvijā. Skandināvijā organizē politiku – neļaut iesakņoties vienai iebraucēju grupai kā dominējošai. Vācijas lielākā kļūda bija tā, ka izveidojās viena dominējošā grupa – turki. Ja iebraucēju skaitā viņiem 10% būtu turku, 10% ķīniešu, 10% indiešu, 10% arābu un vēl pārējie, tad problēmas lielā mērā atkristu. Tas pats ar Franciju, kur pārsvarā ir ieceļotāji no Ziemeļāfrikas. Arī latviešu valodas izdzīvošana atkarīga no tā, cik dažādi iebraucēji būs pēc divdesmit gadiem, – ja tas ir tas pats gruzīns, moldāvs vai pakistānietis un rumānis, tad ir liela iespēja, ka savā starpā viņi sazinās latviski, integrācija notiek uz kopīgas valodas bāzes.
E. Līcītis: – Mazliet provokatīvs jautājums – vai demogrāfiskās situācijas labošana pirmkārt ir sievietes vai vīrieša rūpe? Redziet, Rietumos, kam mēs esam piederīgi, ir moderni būt karjeras sievietei, bērnu radīšanu un audzināšanu atliekot uz vēlāku laiku.
– Tā ir vairāk vīriešu lieta. Sievietes gaida, kad viņas uzrunās. Ja mīļotais vīrietis viņai iečukstēs, ka gribētu bērniņu, nevaru iedomāties sievieti, kas tam spētu atteikt. Ņemsim tikai vērā, lai čukstētājs nav prom, tiklīdz jāsāk mainīt bērnam autiņus vai pēc vairākiem gadiem, kad mazais jāved uz dārziņu un skolu. Diemžēl daudzviet saskaramies ar mantas un karjeras kultu. Mazuli nevaram atļauties, jo jāpabeidz augstskola un jāsāk veiksmīga karjera. Pēc tam jānopērk lielāks dzīvoklis, jāmaksā kredīti par jauno auto, ceļojumi… bet bērni mūsu vērtību skalā ir zemāk. Kad ir sagādāti visi tie skaistie dīvāni un glaunās mēbeles, tad bērnam tur gandrīz vairs nav vietas. Ja nu vienīgi kā atribūtam, kā dekorācijai spožajā interjerā, jā, nu tad varbūt vienu mūsu patērētāju ģimene atļausies radīt. Bet bērnam jādzimst, kamēr māmiņas vēl ir jaunas. Un tā ir viena no demogrāfiskām problēmām, ka ar katru gadu pirmais bērns dzimst aizvien vecākām māmiņām. Tāpēc valdībai ir jāpieliek labumi – vai tās būtu nodokļu atlaides vai mājokļa kredīts ģimenēm ar trim un vairāk bērniem, lai praktiskais latvietis sāk rēķināt līdzi, ka, pirmo bērniņu laižot pasaulē pēc 30 – 35 gadu vecuma, ģimene vairs nevar paspēt sagādāt vēl divus un tikt klāt pie šiem valsts labumiem.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003
(0)
