216.73.216.64
14.11.2026. 14:18:05
"Latvijas Avīzes" dienā uz Jumpravu bija atbraucis arī specializētais donorbuss. Vietējās vidusskolas 12. klases skolniece Līga Kozlovska asinis ziedoja pirmo reizi. "Procedūra nav sāpīga – goda vārds, jutos kā atlaidusies klubkrēslā pie televizora. Un beidzot uzzināju, kāda man asinsgrupa – B pozitīva." Šī asins grupa Latvijā ir viena no retākajām, atzina Valsts asinsdonoru centra medmāsa Olga Koļesņikova.Kaut gan "Latvijas Avīze" ("LA") veselības ministru Juri Bārzdiņu uz "LA" dienām Jumpravā uzaicināja tūdaļ pēc apstiprināšanas amatā, tomēr Bārzdiņa kungs izvēlējās palikt Rīgā, lai piedalītos Latvijas Ārstu biedrības pilnsapulcē. Uz Jumpravu devās Veselības ministrijas parlamentārā sekretāre Dagnija Staķe un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta priekšnieks, bijušais ilggadējais ministrijas valsts sekretārs Armands Ploriņš.
Pirms pasākuma jumpraviešiem bija iespēja uzdot amatpersonām jautājumus "LA" mājas lapā internetā, kā arī rakstiski. Lielākā daļa interesējās par slimnīcu nākotni, iespējām lētāk iegādāties zāles, ātrās palīdzības darbību, kā arī 2011. gadā gaidāmajiem jaunumiem. Bija arī tādi iedzīvotāji, kas izrādīja neapmierinātību ar ģimenes ārstu – vienīgo Jumpravā – un aicināja amatpersonas rīkoties, lai veicinātu ārstu konkurenci.
Daļa jumpraviešu vēlējās noskaidrot, kā bijusī ministre Staķe tikusi pie parlamentārā sekretāra amata un vai Andrejs Staķis, Labklājības ministrijas parlamentārais sekretārs, ir viņas dēls.
D. Staķe: – Man ir gana liela pieredze valdības darbā – piecarpus gadi. Astoņus gadus, pirms sāku strādāt par labklājības ministri, biju Tumes pagasta padomes priekšsēdētāja, bet piecus gadus – arī Tukuma rajona padomes priekšsēdētāja. Manas zināšanas par reģionu attīstību, kas ir ļoti cieši saistītas ar veselības aprūpi, noteikti nav šķērslis tam, lai es varētu ieņemt parlamentārā sekretāra amatu.
Andrejs Staķis ir mans dēls, un tas jau nav nekas slikts, ka arī ģimenes atvase interesējas un darbojas politikā. Arī viņš sāka kā pašvaldības deputāts. Andrejs ir Latvijas Zemnieku savienības biedrs un 2009. gadā, kad labklājības ministra amatu ieņēma Uldis Augulis, LZS valde Andreju izvirzīja parlamentārā sekretāra amatam. Viņam ir pietiekami laba izglītība – trīs augstākās izglītības diplomi. Ja mēs gribam politikā redzēt jaunus cilvēkus, nav slikti sākt ar savu ģimeni.
– Kādos gadījumos drīkst saukt ātro medicīnisko palīdzību, un kāpēc cilvēkus ved tālu projām, ja var sniegt palīdzību turpat vietējā traumpunktā?
A. Ploriņš: – Ātrā palīdzība ir jāsauc, ja ir radušās nopietnas veselības problēmas. To var izdarīt, uzgriežot tālruņa numuru 113. Dispečers, kas pieņem zvanus, jūs iztaujās, lai pārliecinātos, vai tiešām pie jums ir nepieciešams sūtīt mediķu brigādi. Dienestā visas 24 stundas dežurē arī ārsts, kas slimnieku konsultē pa tālruni gadījumā, ja dispečers izlemj, ka ātrai palīdzībai nav jābrauc.
Vairs nav tāda termina "nepamatots izsaukums", tāpēc nav jābaidās, ka uzliks soda naudu.
Brigāde ved slimnieku uz tuvāko ārstniecības iestādi, kurā var sniegt attiecīgo palīdzību. Latvijā atšķirībā no citām Eiropas valstīm neatliekamās palīdzības dienests izbrauc daudz biežāk. Daudzās valstīs brauc tikai tad, ja ir nopietni apdraudēta dzīvība. Ja nav, ārsts jāmeklē pašam. Vienas dienas laikā ātrās palīdzības mašīnas Latvijā nobrauc ap 32 tūkstošiem kilometru, vienā dienā ir vairāk nekā tūkstoš izsaukumu.
Dispečers un ārsts, kas pieņem lēmumu, kurp vest slimnieku, vienmēr orientējas uz sliktāko, tātad iesaka slimnieku nogādāt tur, kur viņam var palīdzēt sarežģītākajās situācijās. Bet, ja skaidri zināms, ka būs līdzēts traumpunktā, neviens nevedīs tālu projām, jo tā būtu valsts budžeta naudas izšķiešana.
Mēs esam pievērsuši uzmanību Jumpravas apkārtnei, lai lauku cilvēki varētu operatīvi saņemt palīdzību, tāpēc ir pieņemts lēmums izveidot vēl divas neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes – Aizkrauklē un Jaunjelgavā.
Ja slimniekam ir izdarīta operācija un viņam ir jāturpina ārstēties ne vairs daudzprofilu neatliekamās palīdzības slimnīcā, bet gan aprūpes slimnīcā, tad ātrā palīdzība, ja tai ir izsaukums tajā virzienā, kur atrodas aprūpes slimnīca, drīkst pacientu aizvest bez maksas.
– Kad ātrā palīdzība slimnieku ir nogādājusi ārstniecības iestādē, cik ilgā laikā pacientam ir jānokļūst līdz speciālistam? Vai tas ir kaut kur noteikts?
– Tas ir ļoti aktuāls jautājums, kas mums jāatrisina. Ja cilvēkam ir, piemēram, infarkts, tad jāpanāk, lai divarpus stundu laikā viņš jau gulētu uz operāciju galda un lai šāds slimnieks pēc divām dienām varētu doties mājās. Šādas operācijas veic tikai Rīgā, Liepājā un Daugavpilī. Patlaban mēs darbu organizējam tā, lai pacientu ar smagu diagnozi laikā nogādātu līdz attiecīgajai slimnīcai un lai tur nebūtu jāguļ uzņemšanas nodaļā, bet nekavējoties sāktu ārstēt. Tomēr jāteic, ka šajā procesā ļoti svarīga ir katras slimnīcas darba organizācija, īpaši slimnieku uzņemšanā. Jāatzīst, ka pilnīgi visās Latvijas slimnīcu uzņemšanas nodaļās mediķi strādā daudz ātrāk nekā, piemēram, Lielbritānijas un Vācijas slimnīcās. Tur ir absolūti normāli un neviens par to neuztraucas, ka slimnieks gaida divas un vairāk stundas. Turklāt daudzās valstīs, ja nav draudu dzīvībai, ātrā palīdzība vispār nebrauc.
– Vai Ogres slimnīcai ir nākotne?
– Ogres slimnīcā drīzumā tiks atvērts jauns korpuss, un tā kļūst arvien modernāka. Tomēr neatliekamās palīdzības dienestam ir problēmas ar šo slimnīcu, jo tā vienmēr ir pilna ar pacientiem, tāpēc mums dažkārt jāved cilvēki tālāk uz Rīgas Austrumu slimnīcu, nevaram viņus atstāt tuvākajā ārstniecības iestādē, jo tur nav vietu.
Nākotne ir pilnīgi visām ārstniecības iestādēm. Slimnīcas virzās uz to, lai pacientiem slimnīcās būtu jāguļ pēc iespējas mazāk, un arvien plašāk attīsta ambulatorās ārstēšanas iespējas.
– Cik lielā mērā ir attaisnojusies mazo slimnīcu slēgšana?
– Neviena slimnīca nav aizslēgta, daļa slimnīcu tiek reorganizētas par ambulatorajiem centriem.
– Kāpēc ārstniecībā tik maz izmanto Latvijā ražotos medikamentus? Vai tie nav efektīvi?
– Latvijā izmanto visus tos medikamentus, ko šeit ražo. Diemžēl Latvijas rūpnīcas nespēj saražot visu plašo zāļu klāstu, kas cilvēkiem ir nepieciešamas.
– Kāpēc netiek iepirktas lētākas zāles no Krievijas un Baltkrievijas? Kam tas ir izdevīgi?
– Tiesa, ja aizbrauc uz Krieviju, Ukrainu vai Baltkrieviju, var pārliecināties, ka vieni un tie paši medikamenti tur maksā divreiz un trīsreiz lētāk. Arī "Grindeks" Latvijai un pārējai Eiropai ražo par vienu cenu, bet, ja nemaldos, Ukrainai – par zemāku cenu. Tā notiek tāpēc, ka Latvija atrodas Eiropas Savienībā, kur ir ļoti augstas prasības zāļu izejvielām. Citas valstis, kur nav noteikti tik augsti standarti, zāles var ražot un pārdot lētāk. Bet tās nav tik drošas.
– Kādēļ Latvijā zālēm ir tik liels uzcenojums?
– Es nedomāju, ka uzcenojums ir liels. Mūsu valstī ir noteikta ļoti stingra kārtība medikamentu tirdzniecībai. Ja mēs runājam par recepšu medikamentiem, nepastāv nekāda demokrātija pret to piegādātājiem un pārdevējiem. Ir strikti noteikts, cik procentus drīkst nopelnīt lieltirgotava, kas piegādā, un cik liels piecenojums drīkst būt aptiekās. Tie ir tikai daži procenti.
Bet to nevar teikt par bezrecepšu medikamentiem, jo mazā patēriņa dēļ ir dārgi tos šeit ievest. Tāpēc daudz ko neatved, bet tam, ko atved, ir augsta cena.
– Kādas iespējas ir saņemt veselības rehabilitācijas pakalpojumus cilvēkiem ar 160 latu pensiju?
D. Staķe: – Veselības ministrija ir iecerējusi panākt, lai daļa no sociālās apdrošināšanas naudas tiktu atvēlēta rehabilitācijai. Mēs nākotnē virzīsimies uz to, lai katrs cilvēks, maksājot sociālo nodokli, būtu drošs, ja ar viņa veselību kas notiek, viņam ir iespēja rehabilitēties.
Lai saņemtu valsts apmaksātās programmas, jāgaida rindā. Darbojas arī sociālā rehabilitācija, ko veic Sociālās integrācijas centrs. To reizi divos gados saņem represētie un Černobiļas atomelektrostacijas avārijā cietušie.
– Kad praksē tiks ievērots likums par ārstniecību, kas noteic, ka ģimenes ārstam ne tikai ir jānosaka pareiza diagnoze, bet jāparāda visi iespējamie ceļi, kā saglabāt veselību. Patlaban ģimenes ārsti rāda tikai vienu ceļu – ķīmisko farmāciju, kas kalpo tikai simptomu noņemšanai.
– Veselības ministrs Juris Bārzdiņš savas darbības pirmajās dienās ir ticies ar daudzām nevalstiskajām organizācijām, lai īpašu uzmanību pievērstu ģimenes ārstu pieejamībai pacientiem. Ģimenes ārstiem no sociālā spilvena naudas ir iespēja algot otru medicīnas māsu, diemžēl ārsti šo iespēju izmanto samērā kūtri. Medicīnas māsa var ļoti daudz izstāstīt slimniekam, kas viņam pašam būtu jādara, lai nebūtu jāaprobežojas tikai ar ķīmisko farmāciju.
– Vakcīna pret ērču encefalītu ir sadārdzinājusies septiņas reizes. Kāpēc tā? Kā lai mēs aizsargājamies paši un pasargājam bērnus?
– Tajos Latvijas reģionos, kur ir konstatēta paaugstināta ērču aktivitāte, bērnus vakcinē bez maksas. Arī vecākus cilvēkus ar atsevišķām diagnozēm šajos reģionos vakcinē bez maksas. Valstij nav naudas, lai šo vakcīnu bez maksas nodrošinātu pilnīgi visiem iedzīvotājiem. Nevienā Eiropas valstī ērču encefalīta potes nav bezmaksas pilnīgi visiem.
(No zāles) – Kāpēc nevar iepirkt Krievijā ražotās vakcīnas, kas ir daudz lētākas?
– Tās Latvijā ir aizliegts iepirkt, jo mēs esam Eiropas Savienības valsts.
– Vai jūs redzat kādu risinājumu, lai samazinātu lielās rindas pie ģimenes ārstiem un speciālistiem?
– Šis jautājums jārisina ļoti kompleksi. Patlaban ģimenes ārstam maksā pilnīgi par visām personām, kas pie viņa ir pierakstījušās. Nav svarīgi, vai pacients iet vai neiet pie ģimenes ārsta, tik un tā ārsts naudu saņem. Ja nauda sekotu pacientam, ģimenes ārsts būtu ieinteresēts pieņemt slimnieku pēc iespējas ātrāk. Par to esmu pilnīgi pārliecināta, un ministrija patlaban pie tā strādā.
– Attieksme pret pacientiem uzlabosies tikai tad, ja ģimenes ārstu vidū tiks radīta konkurence.
A. Ploriņš: – Ja ārstam maksātu par pieņemtajiem, nevis pierakstītajiem slimniekiem, tad ārsti daudz vairāk domātu par darba kvalitāti.
Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests pamatīgi izjūt, ka pēc pulksten pieciem sāk parādīties daudz vairāk izsaukumu. Sestdien, svētdien ir tieši tas pats. Patlaban ministrija strādā pie tā, lai ģimenes ārsti nodrošinātu pieejamību arī ārpus sava darba laika. Nenoliedzami, daudzi ģimenes ārsti strādā ļoti apzinīgi, pat stundas neskaitot, īpaši laukos.
– Veselības ministrija savā stratēģiskās attīstības plānā ir ierakstījusi, ka ģimenes ārstiem ārpus darba laika būs jādežurē pie speciāli norādītiem tālruņiem, lai atbildētu uz pacientu zvaniem.
– Ceru, ka šī ideja īstenosies.
D. Staķe: – Veselības ministrijai nākamnedēļ notiks sarunas ar Pašvaldību savienību tieši par ģimenes ārstu pieejamību. Būtu tikai normāli, ja ģimenes ārsti savu darbību saskaņotu arī ar pašvaldībām.
– Kas jauns veselības aprūpes nozarē ir paredzēts 2011. gadā?
– Kaut gan finansējums tiks samazināts par 12,3 miljoniem, visi tiks ārstēti un neviena ārstniecības iestāde netiks slēgta. Bet slimnīcām būs jāmainās. Tajās klīnikās, kur slimniekiem veic sarežģītas operācijas, nav jāatrodas visu atveseļošanās laiku. Ārstēšanos var turpināt specializētajā slimnīcā, kur ir aprūpei paredzētas palātas.
A. Ploriņš: – Neatliekamās palīdzības dienests turpinās attīstīties, ātrās palīdzības mašīnas tiks aprīkotas ar jaunākajām tehnoloģijām jau nākamā gada sākumā. Tās ļaus nodrošināt vēl ātrāku ierašanos pie pacientiem.
Jautājumi no zāles
– Bērniem un jauniešiem līdz 18 gadiem veselības aprūpe ir par velti. Tāpēc ir skumji lasīt rakstus, ka vecākiem ir jālūdz ziedojumi, lai palīdzētu savam bērnam izdzīvot. Reizēm tās summas nav nekādas lielās. Kur ir tā robeža, kad vecāki par sava bērna dzīvību paliek lūdzēja lomā?
– Es dažkārt tiešām brīnos, ka cilvēki nezina, ka bērnam var palīdzēt tepat Latvijā un nevajag vākt naudu, lai ārstētos ārzemēs. Nezin kāpēc brauc, piemēram, saņemt rehabilitāciju uz Ukrainu, ja to pašu var izdarīt nacionālajā rehabilitācijas centrā "Vaivari", kur šo pakalpojumus bērniem sniedz bez maksas. Ir, protams, daži traģiski gadījumi, par kuriem valsts nevar atļauties samaksāt. Tomēr Veselības ministrija nekad nav norobežojusies no šiem gadījumiem un centusies palīdzēt savu iespēju robežās.
Imants Balodis, Lielvārdes novada domes priekšsēdētājs: – Amatpersonas kautrīgi runāja par ģimenes ārstiem. Vai tiešām bija jāpaiet tik daudz gadiem, lai saprastu, ka ģimenes ārsta institūcija ir ļoti neefektīva? Jau sen vajadzēja panākt, lai nauda sekotu pacientam. Es piekrītu Ploriņa kungam, ka ir daudz labu ģimenes ārstu, bet tur, kur viņi nav tik labi, kā gribētos, ir visai dīvaini ieteikt izvēlēties citu, ja pagastā strādā tikai viens ārsts. Cilvēki nāk pie manis izkratīt savu sāpi, un daudzi vairs nemaz nesūdzas, jo viņi jau ir viņsaulē.
Vai tiešām nevar kaut ko vairāk mainīt uz pozitīvo pusi, lai tie ārsti ir vairāk ieinteresēti par saviem pacientiem?
D. Staķe: – Teikšu godīgi, tas ir politisks jautājums. Ārsti un arodbiedrība ir ļoti vienoti un atradīs simts iemeslus, kāpēc nevar darīt tā, kā ministrija uzskata par pareizu. Es paredzu, ka modeļa "nauda seko pacientam" ieviešanai būs ļoti liela pretestība un ministrija dzirdēs ne vienu vien pārmetumu. Paskaidrošu, ka "nauda seko pacientam" nozīmē to, ka ārstam maksā par pieņemto pacientu daudzumu un padarīto darbu. Patlaban valsts maksā par ārsta praksē pierakstītajiem pacientiem, arī tiem, kas ne reizi nav gājuši pie sava ārsta.