Rīga 22°C, skaidrs, bez nokrišņiem, DA vējš 2m/s
Pirmdiena, 2024. gada 27. maijs 08:37
Vārda dienas: Dzidra, Dzidris, Gunita, Loreta
Kamēr Latvija sāk vēsturnieku komisijas izveidi ar Krieviju, Krievijas un Lietuvas vēsturnieku komisijas darbs jau nonācis strupceļā
Latvija ir iesniegusi savus priekšlikumus par Latvijas un Krievijas divpusējās vēsturnieku komisijas izveidošanu Krievijas vēstniekam Rīgā Aleksandram Vešņakovam, informēja Valsts prezidenta Valda Zatlera kancelejas vadītājs Edgars Rinkevičs. Viņš norādīja, ka pagaidām detalizētāka informācija netiks sniegta, pirms abas puses nebūs tos pārrunājušas un vienojušās.
Sagaidāms, ka Latvijas un Krievijas vēsturnieku komisijas peripetijas tiks apspriestas Valsts prezidenta kancelejas paspārnē esošās Latvijas Vēsturnieku komisijas sanāksmē janvāra beigās. Krievijas atbilde uz Latvijas priekšlikumiem, visticamāk gan, būs jāgaida ilgāk, jo austrumu kaimiņvalstī brīvdienas beidzas tikai 10. janvārī un iekustēšanās pēc tām parasti nav žigla.
Edgars Rinkevičs brīdināja, ka arī pēc komisijas izveidošanas uz ātriem panākumiem nav ko cerēt un ar to ir jārēķinās: ''Tas būs ļoti ilgs, ļoti praktiska un brīžiem varbūt pat pretrunīgi vērtēta darba pilns, nevis mēnešu, bet gadu projekts. Nebūs tā, ka varēs divreiz mēnesī prasīt, kas paveikts.''
Jaunās komisijas dibināšana sākas brīdī, kad Latvijas un Krievijas starpvalstu attiecības piedzīvo pēdējo gadu nozīmīgāko uzlabojumu. Viss jau būtu jauki, ja vien vielu pārdomām neradītu notikumi citās Baltijas valstīs. Pagājušā gada novembra beigās piedāvājumu dibināt kopīgu vēsturnieku komisiju kādas konferences laikā no Krievijas pārstāvjiem saņēma arī Igaunija. Igauņu reakcija bija vēsa. ''Man nav viennozīmīgas pozīcijas, kā viss varētu attīstīties: varbūt tā, bet varbūt pavisam citādi,'' decembra sākumā Igaunijas presē par šo piedāvājumu izteicās igauņu vēsturnieks Magnuss Ilmjervs. Tikmēr Igaunijas ārlietu ministrs Urmass Paets bez aplinkiem paziņoja, ka kopējas komisijas ideja ir noraidāma, jo ''tā nav valsts darīšana virzīt un organizēt vēsturniekus''.
Pat allaž kā labs piemērs minētās Krievijas un Lietuvas vēsturnieku komisijas darbs janvāra sākumā nonācis strupceļā, lai arī pirms pieciem gadiem ar abu valstu izglītības ministriju līgumu izveidotās komisijas darbību Lietuvā atbalsta gan Izglītības un zinātnes ministrija, gan Ārlietu ministrija, kuras ieskatā kopējā institūcija vairo abu valstu savstarpējo uzticēšanos. Līdz šim šķita, ka lietuvieši patiešām guvuši panākumus, jo 2006. gadā kopīgi izdotā dokumentu krājuma "PSRS un Lietuva Otrā pasaules kara gados" pirmais sējums atnesa sensāciju – tā ievadā pazīstamā krievu vēsturniece Natālija Ļebedeva atzina, ka 1940. gada jūnijā Padomju Savienība sākusi Baltijas valstu okupāciju, kam sekojis tālākais aneksijas process. Tiesa, vēlāk šīs komisijas līdzpriekšsēdētājs Krievijas Zinātņu akadēmijas Vispārējās vēstures institūta direktors Aleksandrs Čubarjans notikušo centās attēlot kā pārpratumu vai konkrētās vēsturnieces pašdarbību, taču drukātajā tekstā jau neko vairs mainīt nevarēja.
Akadēmiķim Čubarjanam ir visas izredzes kļūt par līdzpriekšsēdētāju Latvijas un Krievijas vēsturnieku komisijā, kur viņa kolēģis būtu Latvijas Vēsturnieku komisijas priekšsēdētājs profesors Inesis Feldmanis. Latvijas akadēmiskajiem vēsturniekiem Čubarjans ir labi pazīstams un tiek uzskatīts par demokrātiski noskaņotu. Tomēr nelielā intervija, kuru cienījamais krievu vēsturnieks sniedzis laikrakstam ''Rossijskaja gazeta'' tūdaļ pēc tam, kad Latvijas Valsts prezidents Valdis Zatlers un Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs Maskavā kopīgi paziņoja par vēsturnieku komisijas dibināšanu, Čubarjans izteicās: ''Mums ir savs viedoklis šajā jomā. Daudzi Krievijas vēsturnieki turas pie viedokļa, ka okupācijas nebija. Nesen iznāca dokumentu krājuma ''PSRS un Lietuva'' otrais sējums. Tam ievadu rakstīja mūsu lietuviešu kolēģi, un viņi procesu nosauca par inkorporāciju. Man personīgi šis formulējums patīk labāk. Starp citu, terminu ''inkorporācija'' savos lēmumos lietoja arī Lielbritānijas valdība tūlīt pēc 1939./1940. gada notikumiem.''
Krievu vēsturnieks citātā nerunāja taisnību. Lietuvas un Krievijas vēsturnieku komisijas kopīgi izstrādātajam dokumentu krājumam ''PSRS un Lietuva Otrā pasaules kara gados'' vajadzēja iznākt pagājušā gada decembra beigās, taču tas nebija iznācis pat vēl 2011. gada janvāra pirmās nedēļas beigās. Iemesls: ne tikai tradicionālās domstarpības par notikumu formulējumiem, bet arī publicējamo dokumentu atlasi. ''Radušās problēmas. Nevaram vienoties ar krievu kolēģiem. Varu teikt tieši: viņi baidās par reakciju savā valstī,'' laikraksta ''Lietuvos žinios'' slejās 4. janvārī pavēstīja komisijas loceklis Česlovs Laurinavičs. Noprotams, ka runa ir par dokumentiem, kuros Lielbritānija un ASV ļoti nesaudzīgi un tieši izsakās par Lietuvas un pārējo Baltijas valstu okupāciju. Kā zināms, rietumvalstis Igaunijas, Latvijas un Lietuvas iekļaušanu PSRS tā arī nekad juridiski neatzina. Divpusējās komisijas Krievijas vēsturnieki vēlētos, lai attiecīgie dokumenti tiktu "skaidroti'', citādi ''plašā auditorija Krievijā tos var nesaprast un apvainoties'', taču lietuvieši nevēlas mīkstināt dokumentu garu. ''Meklējam variantus,'' sacīja Laurinavičs. Tikmēr komisijas Lietuvas līdzpriekšsēdētājs Alvīds Nikžentaitis ''Lietuvos žinios'' atklājis, ka ir arī vēl citas domstarpības un ka patlaban ''komisijas darbs nonācis tumšā bedrē''; pat varot gadīties, ka darbu vispār nāksies uz laiku iesaldēt. Arī ''Latvijas Avīzei'' Nikžentaiša kungs situāciju nekomentēja sīkāk, bet norādīja: ''Neskatoties uz piecu gadu darbu, mums ir radušās sarežģītas problēmas, kuras patlaban vēl pūlamies atrisināt. Ceru, ka situācija daudzējādā ziņā kļūs skaidrāka pēc 15. janvāra.''
Neoficiāli tiek runāts, ka Lietuvas gadījumā pie vainas varētu būt ne tik daudz vēsture, cik starpvalstu domstarpības ārpolitiskā līmenī.
***
Viedokļi
Vēsturnieki: no kopīgas komisijas nav jābaidās
LU Latvijas Vēstures institūta (LVI) direktors profesors Guntis Zemītis:
"Uzskatu, ka komisijas izveidošana ir atbalstāma un tas ir solis pareizā virzienā. Protams, var teikt, ka okupācijas fakta atzīšana nav vēsturnieku diskusiju objekts, ka šeit vairs nekas nav jāpierāda, taču Krievija tādam solim acīm redzami vēl nav gatava, bet, iespējams, pie tā var nonākt pakāpeniski.
Iespēju piekļūt Krievijas arhīviem neapšaubāmi jāvērtē pozitīvi. Okupācijas scenārijs tika rakstīts Maskavā. Tur tas arī jāmeklē. Nav iespējams, ka visas instrukcijas tika izteiktas tikai mutiski. Baltijas valstu okupācija un sovjetizācija bija komplicēts process, kas neapšaubāmi atstāja daudz liecību. Latvijas pusei tomēr vajadzētu būt piesardzīgai, izstrādājot kopdarbus vai pieņemot rezolūcijas, kad abas puses izsaka savu viedokli, bet paraksta to kopīgi. Jāpatur prātā, ka Krievijas vēsturnieki ne vienmēr ir brīvi no politiskā spiediena.
Piekļūšana Krievijas arhīviem dotu iespēju noskaidrot represēto Latvijas pilsoņu likteņus, varbūt beidzot sniegtu atbildi uz jautājumu, vai ir iespējams atrast bijušā Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa kapavietu."
Vēstures profesors Andrievs Ezergailis (ASV):
"Kopīgā vēsturnieku komisijā ar Krieviju neko negatīvu nesaskatu. No runāšanas pāri robežai vienmēr kāda drumstala draudzības var atlēkt ja ne oficiālā, tad personiskā līmenī. Tiem ļaudīm, kas cer vai baidās, ka šādā komisijā varētu notikt tirgošanās ar vēstures traktējumiem, varu apgalvot, ka tas nenotiks, jo vairāku iemeslu dēļ nemaz nevar notikt. Demokrātiskās zemēs vēsture ir lēni augošs kalns, kura kopšanā piedalās ne tikai tagadne un pagātne, bet arī nākotne. Tas ir process, kurā laikmetīgi formulējumi sabalansējas ar tradīciju. Ja gribētu pārrakstīt vēsturi par 1940. gada okupāciju, rastos vēl viens sarežģījums – Latvijas okupācijas dokumentējums balstās ne tikai aculieciniekos, kuri redzēja tankus ieripojam Latvijā, bet arī starptautiskos likumos, Hāgas un Ženēvas konvencijās, kuras nekāda ''tautas Saeima'' pat gribēdama nevarētu ar atpakaļejošu datumu anulēt."
LVI un Stokholmas universitātes pētnieks vēstures doktors Kārlis Kangeris:
"Ja skatāmies no Krievijas pozīcijām, tad bilaterālu vēsturnieku komisiju veidošanai ir sava sistēma. Pazīstu atsevišķus Vācijas – Krievijas un Austrijas – Krievijas vēsturnieku komisijas locekļus un spriedumos balstos uz dzirdēto par šo komisiju darbu. Vācijas – Krievijas vēsturnieku komisiju nodibināja 1997. gadā. Katra puse komisijā nozīmēja 12 locekļus, no kuriem deviņi ir vēsturnieki, bet trīs arhivāri. Austrijas – Krievijas komisiju izveidoja pēc iepriekšējās parauga, un tā darbu sāka 2008. gadā. Katra puse komisijā nozīmēja 15 locekļus. Cik esmu dzirdējis, Austrija par sadarbību ar Krievijas iestādēm ir ļoti apmierināta. Vācija gan daudzkārt sastapusies ar krievu iebildumiem.
Latvijas pusei jāapzinās, ka bilaterālās komisijas veido kopīgai vēstures jautājumu izpētīšanai. Tas nenozīmē, ka pieeja Krievijas arhīviem kļūs liberālāka kopumā, bet tikai to, ka kāda kopīga projekta laikā piekļuve attiecīgajiem arhīva dokumentiem projekta latviešu līdzstrādniekiem kļūs iespējama, bet ne brīva. Var gadīties, ka dokumentus atlasīs Krievijas, nevis Latvijas zinātnieki. Kopīgs nozīmē gan vienošanos par publicējamo tekstu, gan vienošanos par publicējamiem dokumentiem. Jāsaprot, ka Krievija ar bilaterālajām vēsturnieku komisijām radījusi instrumentu, lai pārraudzītu vēstures pētniecību, kas notiek uz Krievijas arhīvu dokumentu bāzes. Tāpēc pieeja Krievijas arhīviem būs atkarīga vienīgi no Krievijas labvēlības, bet vēlākā pētījumu rezultātu publicēšana – no Krievijas piekrišanas.
Tas nenozīmē, ka vajadzētu baidīties no kopīgas vēsturnieku komisijas izveidošanas. Jāapsver temati, kurus varētu ierosināt kā kopīgus projektus, un tad jāskatās, vai cerības attaisnojušās un darbs šādās sadarbības formās turpināms. Minimālā prasība varētu būt, lai Krievija dod latviešu vēsturniekiem neierobežotu pielaidi Latvijas pirmsokupācijas laika dokumentiem, kuri šodien atrodas Krievijā. Piemēram, Vilhelma Muntera privātarhīvs, Politiskās pārvaldes dokumenti, Ārlietu ministrijas materiāli."
Politologs profesors Juris Dreifelds (Kanāda):
"Pati ideja par vēstures strīdīgo punktu izskatīšanu ir apsveicama. Protams, grūti pateikt, cik nopietna būs Krievijas pārstāvju vēlēšanās nākt pie samierinošiem slēdzieniem. No otras puses, nesen Krievijas Valsts dome apliecināja, ka poļu virsnieku masu slepkavība Katiņā tiešā veidā saistīta ar Staļina pavēli. Arī Katiņas arhīva dokumentu nodošana Polijai norāda, ka Krievijas vēstures leduskalns ir sakustējies. Pirms pāris gadiem Vladimiram Putinam prasīja viņa domas par Baltijas valstu okupāciju, un viņš atbildēja, ka jautājums ir ļoti strīdīgs un jāpēta dziļāk, lai varētu atbildēt. Ir jau vēstures lappuses, kuras Krievija varētu pavērst pret latviešiem. Domāju latviešu sarkano strēlnieku lomu Ļeņina aizsargāšanā.
Krievijas cietā un draudu pilnā pieeja Baltijas valstīm nav devusi vērā ņemamus panākumus. Tagad tiek izvērsta mīkstā pieeja, kur izmanto daudz smalkākus ietekmēšanas paņēmienus. Šis vēstures "konsolidācijas" mēģinājums varētu būt tāds solis, lai tuvinātu Latviju Krievijas varas telpai un mazinātu latviešu rūpes par lielā kaimiņa nolūkiem."
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003