Ceturtdiena, 2026. gada 05. novembris 01:24
Vārda dienas: Lote, Šarlote
Pēc 1991. gada 13. janvāra nakts asiņainajiem notikumiem Viļņā, kur sākās PSRS bruņoto spēku vardarbīgās akcijas, arī Latvijā izskanēja Tautas frontes aicinājums celt barikādes. Jau iepriekš tika pieņemts lēmums par nevardarbīgās pretošanās pasākumu organizāciju Rīgā un citās Latvijas pilsētās, kā arī nolemts 13. janvārī rīkot Vislatvijas tautas manifestāciju. Galvaspilsētā sabrauca lauksaimniecības tehnika, iekūrās ugunskuri un sākās vēsturiskais barikāžu laiks.''Mūsu tagadējais uzdevums ir nepazaudēt mūsu demokrātiju un nepazaudēt mūsu vēsturi,'' tā Latvijas Universitātē (LU), uzrunājot sirmos 1991. gada barikāžu dalībniekus no Latvijas, Igaunijas un Lietuvas, emocionāli sacīja ekspremjers Ivars Godmanis. LU Lielajā aulā skanēja viedokļi ne tikai par pagātni, bet arī par to, ko tā māca.
Latvijas Tautas frontes (LTF) muzeja un Lietuvas vēstniecības organizētā 1991. gada janvāra notikumu dalībnieku sanākšana ar LU rektora Mārča Auziņa atbalstu bija pulcējusi ap 100 viesu, tostarp Lietuvas vēstnieku Latvijā Antanu Vaļoni un ārlietu ministru Ģirtu Valdi Kristovski, tāpat bijušo lauksaimniecības ministru Daini Ģēģeri. Acīmredzot sakaru un elektroenerģijas piegādes traucējumu dēļ diemžēl no saviem Madonas puses īpašumiem Rīgā nebija ieradies Dainis Īvāns, kurš barikāžu laikā pildīja Latvijas Augstākās padomes (AP) priekšsēdētāja vietnieka pienākumus. Īvāna kunga vietā ar īsu runu uzstājās bijušais LTF frakcijas vadītājs AP Jānis Dinēvičs. No viņa teiktā strāvoja lepnums par toreiz paveikto: ''Šā brīža Saeimas deputātiem un valdībai gribu teikt: apskaudiet mūs! Jums šodien nav lemts izjust tādu tautas atbalstu, kāds toreiz bija AP un valdībai. Toreiz nebija starpības starp deputātu, ministru [vai parastu pilsoni]. Mēs varējām iziet Doma laukumā, varējām iet kā pie savējiem. Domāju, mums visiem, kas tolaik darbojās, dzīvē vairs nevar būt krāšņāka un spilgtāka notikuma kā valsts neatkarības atjaunošana."
Bijušais Latvijas Ministru padomes priekšsēdētājs
Ivars Godmanis, tribīnē kāpjot, atgādināja, ka vēl tikai divi gadi atlikuši līdz brīdim, kad atjaunotā Latvijas valsts kļūs vecāka par pirmskara Latviju, un tas uzliek pienākumus kā valsts vadībai, tā pilsoņiem: ''Mūsu vectēviem izdevās nosargāt savu neatkarību 22 gadus. Esmu dziļi pārliecināts, ka mums šo gadu būs daudz vairāk. Par to mēs esam atbildīgi visi.''
Runājot par tautas ticību valstiskumam un demokrātijai toreiz, pirms 20 gadiem, Godmanis pauda pārliecību, ka šī ticība nav zudusi, taču ar ticību vien Latvijas neatkarību atjaunot nevarētu: ''Ja mums būtu tikai ticība, tad nez vai 1991. gada janvāra un augusta notikumi izvērstos mums labvēlīgi. Toreiz ticībai klāt nāca pašuzupurēšanās. Cilvēki bija gatavi upurēt sevi. Un tas bija spēcīgāks ierocis pret tiem, kas tolaik šeit bija mūsu ienaidnieki.'' Mūsdienās līdzās ticībai nepieciešama ne vairs upurēšanās, bet ''pacietīgs, racionāls, starptautiski saprotams, jaunajai paaudzei nododams darbs mūsu valsts tālākā būvēšanā un labklājības līmeņa sasniegšanā''. Ekspremjers īpaši uzsvēra, ka, neskatoties uz politisko viedokļu dažādību, viena lieta politiķiem skaidri jāpatur prātā: ''Ja ir runa par mūsu valsti, neatkarību, domstarpību būt nedrīkst.''
Par nepieciešamību apzināties šodienas riskus un saglabāt tautas kultūru identitāti runāja arī bijušais Lietuvas AP priekšsēdētāja vietnieks Broņislavs Kuzmicks: ''Nebrīvības gados rūpes mums sagādāja imigrācija, bet tagad tieši pretējais. Nedrīkst pieļaut mūsu cilvēku emigrēšanu prom no dzimtenes.'' Kuzmicks tāpat izteicās, ka baltiešiem jābūt gataviem brīdim, kad, saimnieciskajai ainai uzlabojoties, izbraucēju vietā var ierasties imigranti ''no pavisam atšķirīgas kultūras zemēm''. Pēc lietuviešu politiķa domām, tas situāciju Baltijā var mainīt pat līdz draudiem valsts eksistencei, tādēļ Baltijas valstīm rūpīgi jāpārdomā savas attīstības vīzija ES.
Kuzmicka kolēģis, tagadējā Lietuvas seima priekšsēdētāja vietnieks Česlovs Juršēns mudināja baltiešus vairāk sadarboties, īpaši drošības jomā, jo ''Baltijas reģions ir viens kumoss'': ''Ticēsim NATO, bet būsim modri arī paši.'' Juršēns atzina, ka, salīdzinot ar pirmskara laiku, Baltijas valstu attiecības ir daudz ciešākas un, pateicoties dalībai ES un NATO, arī drošības situācija ir labāka, tomēr baltiešu sadraudzībā esot jūtama daļēja erozija. ''Es personīgi esmu noilgojies pēc Latvijas un Lietuvas sadarbības, kas īpaši svarīga bija atdzimšanas gados,'' uzsvēra runātājs.
Igauņu tautfrontieši, salīdzinot ar lietuviešiem, bija trūcīgāk pārstāvēti. Kādreizējais Igaunijas TF jeb ''Rahvarinne'' vadītājs Edgars Savisārs atsūtīja tikai savu videouzrunu un kā galvenais runātājs uzstājās bijušais Igaunijas tautfrontietis Reins Rūtso. Rūtso veltīja ļoti atzinīgus vārdus LTF, norādot, ka, ņemot vērā Latvijas militārās kolonizācijas augsto pakāpi, tieši LTF uzdevums bijis visgrūtākais, ja salīdzina ar Lietuvu vai Igauniju. Toties Lietuva 1991. gada janvārī uzņēmusi pirmo un reizē smagāko reakcijas triecienu. ''Tās asinis, ko izlēja lietuvieši un latvieši, tika izlietas arī par mums, un par to mēs paliksim jums mūžīgi parādā,'' bilda igauņu viesis. Rūtso aicināja Baltijas valstis veidot vienotu politiku vēstures jeb piemiņas jautājumos.
Kā Reins Rūtso, tā bijusī Latvijas PSR Izglītības ministrijas TF grupas dibinātāja un vadītāja Eiženija Aldermane aizskāra jautājumu par atmodas laiku darbinieku nopelnu novērtēšanu. Ne vienmēr skaļākie kliedzēji bija lielākie praktiskā darba darītāji. ''Tie, kas visskaļāk dziedāja un vicināja karogus, kas uzstādīja visstingrākos noteikumus, mūsdienās aizvien biežāk nonāk priekšplānā kā brīvības cīnītāji, lai arī toreiz viņi ar savu darbību apdraudēja mūsu kopīgo darbu,'' konstatēja Rūtso. Tikmēr Aldermane paziņoja, ka pēcatmodas gados nepelnīti esot noķengāta Latvijas PSR tautas izglītības ministra pirmā vietniece Biruta Kubuliņa. Tieši viņa rosinājusi Aldermanei dibināt ministrijā LTF atbalsta grupu, kas bijis svarīgs solis, jo tūdaļ pēc ministrijas priekšzīmes LTF grupas strauji sākušas dibināt arī citās Izglītības ministrijas pakļautības iestādēs. Tikšanās beidzās ar Eiženijas Aldermanes retorisko jautājumu: ''Cik Latvijā ir izglītības iestāžu, kurās šodien, rīt, parīt tiks aicināti barikāžu dalībnieki, lai viņi stāsta savas atmiņas? No tā ir atkarīgs, kādas nākotnē būs mūsu Baltijas valstis, cik vienotas savā ticībā un spējā noturēt savu identitāti.''
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003
(0)
