Ceturtdiena, 2026. gada 05. novembris 01:18
Vārda dienas: Lote, Šarlote
"Tie taču ir mūsu bērni, ko valsts ar vieglu roku aizlaiž uz ārzemēm!" tik emocionāli Latvijas bērnu adopciju uz ārvalstīm dažkārt vērtē mūsu valsts iedzīvotāji. Taču Labklājības ministrijas pārstāvji norāda – nevajag liet asaras par pamestajiem bērniem, bet vajag pašiem adoptēt bērnus: "Ja šobrīd Latvijā būtu tik daudz adoptētāju, lai bērniem nebūtu jādzīvo bērnunamos, mēs ārzemniekiem neatdotu nevienu mūsējo." Ņemot vērā pašreizējās vietējo adoptētāju vēlmes, 97% bērnu Latvijā esot nolemti bērnunamam…Pērn 50 Latvijas bērni adoptēti uz ASV, 47 – uz Franciju, 35 – uz Itāliju
"Tie taču ir mūsu bērni, ko valsts ar vieglu roku aizlaiž uz ārzemēm!" tik emocionāli Latvijas bērnu adopciju uz ārvalstīm dažkārt vērtē mūsu valsts iedzīvotāji. Taču Labklājības ministrijas pārstāvji norāda – nevajag liet asaras par pamestajiem bērniem, bet vajag pašiem adoptēt bērnus: "Ja šobrīd Latvijā būtu tik daudz adoptētāju, lai bērniem nebūtu jādzīvo bērnunamos, mēs ārzemniekiem neatdotu nevienu mūsējo." Ņemot vērā pašreizējās vietējo adoptētāju vēlmes, 97% bērnu Latvijā esot nolemti bērnunamam…
"Tie taču ir mūsu bērni, ko valsts ar vieglu roku aizlaiž uz ārzemēm! Tā ir visīstākā cilvēktirdzniecība!" tik emocionāli Latvijas bērnu adopciju uz ārvalstīm tagad vērtē Lilija (vārds mainīts), kura Rīgā iepazinusi kādu itāliešu pāri, kas nupat Latvijā ticis pie diviem 5 un 6 gadus veciem bērniem.
Taču Labklājības ministrijas (LM) Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore Līvija Liepiņa uzskata, ka Latvijā ir jāveicina adopcija, nevis jālej asaras par pamestajiem bērniem. "Ja šobrīd Latvijā būtu tik daudz adoptētāju, lai bērniem nebūtu jādzīvo bērnunamos, mēs ārzemniekiem neatdotu nevienu mūsējo." Viņa lēš, ka pie pašreizējām vietējo adoptētāju vēlmēm 97% bērnu Latvijā nolemti bērnunamam. Jo izrādās, ka šo ģimeņu vispieprasītākais ir viens bērns līdz trīs gadu vecumam un bez būtiskiem veselības traucējumiem. Divus un vairāk mazuļus (tā, lai vienā ģimenē nonāktu brāļi un māsas) adoptē retumis. Pērn tādas bijušas tikai sešas ģimenes. Ministrijas pārstāve gan prognozē, ka ārvalstnieku vēlme adoptēt Latvijas bērnus mazināsies, jo mainījušies mūsu valsts nosacījumi.
Laimīgi par latviešu bērniem
Lilija vairākus gadus cītīgi apgūst itāliešu valodu. Tā viņa nejauši iepazinās ar kādu laulātu pāri no Itālijas, kas Rīgā ieradies, lai adoptētu un aizvestu sev līdzi divus Latvijas bērnus.
Par šo iespēju adoptēt bērnus itālieši nenoliedzami esot laimīgi. Itālijā samaksājuši 20 tūkstošus eiro. Tieši kam maksāts – valstij vai adoptētājus pārstāvošajai aģentūrai –, Lilija precīzi nezina, taču puse no šīs summas vecākiem, atgriežoties mājās ar adoptētajiem bērniem, tikšot atmaksāta. Rīgā laulātais pāris kopā ar adopcijai nodotajiem bērniem mitinājies dzīvoklī, par kuru mēnesī nācies noskaitīt 1200 eiro. Jāmaksā arī par dokumentu tulkošanu un citiem pakalpojumiem. Izdevumi neesot mazie, un reiz sarunas laikā itāliešu tētis nenoturas: "Tik maksā un maksā! Ātrāk prom uz mājām!"
Latvijā viņu pirmais mēģinājums tikt pie mantinieka izrādījies neveiksmīgs. Zēnam, kuru Latvijas puse piedāvājusi adoptēt, bijuši garīgās attīstības traucējumi. Ar puisīti potenciālajiem vecākiem neveidojusies cerētā saskarsme, tāpēc no zēna atteikušies.
Toties nākamais piedāvājums iepriecinājis – sešus gadus veca meitenīte blondiem matiem un zilām acīm, kā arī viņas gadu jaunākais brālītis. Lilija, vērojot šo ģimeni, neslēpj, ka neesot šaubu – tie ir laimīgākie cilvēki pasaulē, īpaši pieaugušie. Meitenīte – mazā nebēdne – ne soli neatkāpjas no jauniegūtā tēta, abi ik pa brīdim jokojas un smej. Brālītis ir noslēgtāks un skaļajās rotaļās pagaidām neiesaistās.
Itālieši atklāj, ka viņiem šie bērni nozīmē laimi. Pašiem savējo neesot, jo sievas grūtniecība ikreiz beigusies neveiksmīgi. Abi vecāki ir pusmūžā, vecumā virs 50 gadiem, ieguvuši labu izglītību, inteliģenti, apveltīti ar pozitīvu attieksmi pret dzīvi un labu humora izjūtu, ģimenei pieder vairāki īpašumi. Vīrietis pasmejas – vienīgā neapmierinātā šajā situācijā varētu būt brāļa sieva, kurai adoptēto bērnu dēļ tagad zudušas cerības uz mantojumu.
"Nešaubos, ka jaunajās mājās šiem bērniem klāsies labi," teic Lilija, taču viņu neatstāj bažas, vai Latvija rīkojas pareizi, tik viegli atdodot sveštautiešiem savu lielāko dārgumu – bērnus. Turklāt situācijā, kad zemās dzimstības dēļ apdraudēta valsts nākotne, – kā prognozē eksperti, pēc 150 gadiem latviešu vairs nebūšot vispār.
Lilija vaicājusi itāliešu pārim – vai tiešām pašu zemē neesot adoptējamu bērnu? Esot, bet, izrādās, tur bioloģiskajiem vecākiem – mātei un tēvam – jebkurā brīdī ir tiesības atgūt savas atvases, kaut pēc vairākiem gadiem un neraugoties, ka viņi adoptēti. Līdzīga kārtība pastāvot ASV. Savukārt Latvijā adoptēto bērnu īstajiem vecākiem pēc adopcijas šādu iespēju nav: saikne ar atvasēm zudusi uz visiem laikiem, vēl jo vairāk, ja viņi ir aizvesti no valsts. Svešajās zemēs bērniem iedod citus vārdus un uzvārdus, un jaunā dzīve sākas tikpat kā no baltas lapas.
Adopcija uz ārvalstīm varētu samazināties
L. Liepiņa apgalvo, ka bažām par jelkādām nelikumībām ārvalstu adopcijā neesot pamata. Ja Latvijā neviena ģimene nevēlas adoptēt šos bērnus un nav citu šķēršļu (piemēram, bērns nepiekrīt adopcijai uz ārvalstīm), nekas nekavē viņus nodot ārvalstu adopcijā. "Gaidot cerībā, ka varbūt uzradīsies kāds vietējais adoptētājs, paies vēl pāris gadu, un tad šie bērni nesaistītu arī ārzemnieku interesi," komentē L. Liepiņa.
Latvijā ar ārzemniekiem strādā pilnvarotas personas un par to saņem atlīdzību. Un tā tiek maksāta nevis par bērniem, bet par reāliem pakalpojumiem – izmitināšanu, tulkošanu u. c.
Runās par bērnu tirdzniecību L. Liepiņa vaino arī medijus – šādiem emociju radītiem stāstiem uzrodas ne mazums piekritēju, taču starptautiskās adopcijas pamatā ir Hāgas konvencija un sadarbība notiek tikai ar valstīm, kas parakstījušas starptautisko dokumentu. Tādējādi abu valstu iestādes ir informētas par katru bērna adopcijas procesu un nodrošina kontroli pār ģimenes izdevumu pamatotību. Kā informē L. Liepiņa, nokļūstot jaunajā mītnes zemē, vēl divus gadus ģimene atradīsies pēcadopcijas uzraudzībā un LM regulāri saņems informāciju, kā bērns iejuties jaunajos apstākļos.
Pagājušajā gadā uz ārvalstīm no Latvijas adoptēti 136 bērni, un tas ir par pieciem mazāk nekā 2009. gadā. Globālā krīze procesu tikpat kā neesot ietekmējusi. Tomēr, runājot par turpmākajām prognozēm, ministrijas pārstāve neizslēdz, ka ārvalstnieku vēlme adoptēt Latvijas bērnus mazināsies, jo no 2008. gada (iespējams, iepriekšminētais itāliešu pāris pieteicies jau agrāk) ministrija pieņem tikai tādas adopcijas lietas, kurās adoptētāji piekrituši adoptēt bērnus, kuriem Latvijā grūti atrast nākamos vecākus. Tie ir trīs un vairāk bērni no vienas ģimenes, bērni, kas vecāki par 9 gadiem, un bērni, kuriem ir smagas veselības problēmas (bet ne neārstējamas saslimšanas: garīga atpalicība, Dauna sindroms, HIV u. c.). Spriežot pēc pieteikumiem, arī ārzemnieki labprātāk grib adoptēt bērnus līdz trīs gadu vecumam un bez nopietniem veselības traucējumiem.
Ārvalstu adoptētāju skaits samazināsies arī tādēļ, ka ilgi nākas gaidīt informāciju par adoptējamu bērnu – šis periods ilgst līdz diviem gadiem (ja vēlas adoptēt skolas vecuma bērnu) un līdz pieciem gadiem (pirmsskolas vecuma bērnam). Ne visi ir ar mieru gaidīt tik ilgi. Savukārt Latvijas adoptētājiem šis laiks ir no pāris mēnešiem līdz gadam.
Atsakās arī paši bērni
Sākot no 12 gadu vecuma, bērns jau pats rakstiski dod piekrišanu adopcijai. Ir gadījumi, kad bērni atsakās doties līdzi ārzemju vecākiem. Viņi nevēlas šķirties no savas audžuģimenes vai aizbildņa.
Kāds zēns, ievietots bērnunamā, tik ļoti ilgojās pēc ģimenes, ka ieprasījies audzinātājai: "Tante, paņemiet mani līdzi uz savām mājām! Kaut pa brīvdienām." Audzinātāja pierunājusi savu draudzeni, kādreizējo skolotāju, lai paņem puisēnu uz pāris dienām. Tāpat krīzes dēļ jāsēž mājās bez darba un meitas jau lielas, studē Rīgā. Tā zēns tika pie viesģimenes, kur ciemoties. Bet pēc kāda laika viesģimene kļuva par audžuģimeni. Zēnu bija iecerēts dot projām uz Itāliju, taču, pat būdams tikai sākumskolas bērns, viņš kategoriski atteicās. "Man jau ir tētis un mamma," viņš nepiekāpās tiem, kas centās pierunāt. Tā zēns palika Latvijā, toties divas māsiņas aizbrauca līdzi jaunajiem vecākiem.
Citā novadā ārvalstu adoptētājiem atteica mazgadīga meitenīte. Atbildīgo iestāžu darbinieki ar greizu skatu lūkojās uz audžuģimeni, ka tā bērnu "nepareizi" iespaidojusi. Meitenītei nācās iziet dažādus testus un pārbaudes, lai pārliecinātos, ka bērns šādu izvēli izdarījis pats. Ārvalstu adopcijai dažkārt nepiekrīt arī gados vecākie bērni, un viens no atteikuma iemesliem esot Latvijā sastaptā pirmā mīlestība.
***
uzziņa
Šobrīd rindā pēc bērniem gaida 219 ārvalstu adoptētāji un 47 adoptētāji no Latvijas.
Labklājības ministrijas reģistrā ziņas ir par 1263 adoptējamiem bērniem. No tiem 492 jau ir nodrošināta augšana ģimenē (bērni atradās pirmsadopcijas aprūpē vai bērnu radinieki bija uzņēmušies rūpes par bērnu) vai arī bērni nepiekrita adopcijai. "Tas nozīmē, ka adoptētāji šogad būtu jāmeklē 771 bērnam," skaidro L. Liepiņa. Taču patiesībā situācija ir daudz dramatiskāka, jo 70% no šiem bērniem ir vecumā no 10 līdz 18 gadiem, un šāda vecuma bērnus Latvijas ģimenes izvairās adoptēt.
Pērn visvairāk bērnu – 50 – adoptēja uz ASV, 47 – uz Franciju, 35 – uz Itāliju. Uz Zviedriju devušies divi, bet uz Šveici un Spāniju – pa vienam bērnam.
Glābējsilītēs (atrodas Rīgā, Liepājā, Daugavpilī) ievietotie bērni iegūst atradeņa statusu. Līdz šim tur ievietoti jau astoņi jaundzimušie, pēdējais no tiem – puisītis, kas silītē tika ielikts 14. februārī. Visiem šiem mazuļiem izdevies atrast ģimenes Latvijā.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003
(0)
