Rīga 22°C, skaidrs, bez nokrišņiem, A vējš 2m/s
Trešdiena, 2024. gada 22. maijs 22:36
Vārda dienas: Emīlija
Valsts atbalstam filmām par nozīmīgām vēstures tēmām vajadzētu būt konsekventākam
Šodien pirmizrādi piedzīvo režisora Arvīda Krieva jaunā spēlfilma "Dancis pa trim". Tas liecina – vēsturiskās filmas Latvijā top – par spīti valsts vienaldzībai un mazajam finansējumam. Arvīda Krieva jaunākā veikuma ceļš pie skatītājiem ildzis gandrīz desmit gadus – iespējams, arī tāpēc, ka neviens par režisora izvēlēto vēsturisko motīvu sākotnēji nav bijis sajūsmā. Jau leģionāru tematika daudziem likusies šaubīga, bet šeit piedāvāta kureliešu tēma, kas joprojām ir īsts piedauzības akmens gan Austrumos, gan Rietumos. "Jutu, ka daudzi no tās baidījās. Atklāti neteica, bet centās projektu apturēt. Sākumā bija pat situācija, ka finansējums mums jau bija piešķirts, bet to nedeva. Tāpēc 2006. gadā, lai gan filmēšana bija paredzēta vasarā, bijām spiesti to veikt vēlā rudenī. Arī turpmāk piešķirtā finansējuma apstākļos varējām filmēt tikai pa mazam gabaliņam. Taču šāda Nacionālā kino centra politika attaisnojās, citādi šī filma vispār netiktu uzņemta. Ar nelielu finansējumu nevienu vēsturisku filmu nevar uzņemt visu vienā gadā," stāsta režisors. Viņš atzīst, ka vēsturiskas filmas pie mums joprojām top gadījuma pēc, pateicoties režisoriem, kuriem attiecīgais sižets šķiet interesants un nozīmīgs. "Arī es nekad nebiju domājis veidot vēsturisku filmu, kur nu vēl par karu un leģionāriem. Tā pa īstam viņu vēsturē iegrimu, izlasījis Valdemāra Kārkliņa romānu "Tikai mīlestība".
Vai Kultūras ministrijai nevajadzētu ar valsts pasūtījumu veicināt sabiedrības vēsturisko atmiņu un patriotismu rosinošu filmu radīšanu?
Vai politiķu gaume var noteikt patriotismu?
Šodien vēl var pieteikties Nacionālā kino centra (NKC) konkursam, kura finansējums dalās divās daļās – 130 tūkstoši latu atvēlēti jau agrāk atbalstītajiem projektiem, savukārt jaunie spēlfilmu projekti var sacensties par finansējumu 250 tūkstošu latu apjomā.
Šīs naudas pietiekot, lai varētu atbalstīt aptuveni divu mazbudžeta filmu uzņemšanu, informē NKC vadītājas vietnieks filmu ražošanas jautājumos Uldis Dimiševskis. Iesniegumus izvērtējot pēc kritērijiem, kuru vidū ir projekta sabiedriskais nozīmīgums, aktualitāte un kvalitāte, iesniedzēja iepriekšējā darbība, pildot līgumsaistības ar NKC, viņa panākumi iepriekšējo filmu izplatīšanā. Ministru kabineta noteikumi tostarp paredz, ka viens no kritērijiem (bet ne obligāts) ir arī – vai "filmas galvenā tēma ir kultūras, sabiedrības, politiskie vai vēstures jautājumi, kas attiecas uz Latvijas sabiedrību vai ir būtiski tai". "Ja filma atbilst kritērijam par sabiedrisko nozīmību, pārējais, piemēram, scenārijs, var būt zemā profesionālā kvalitātē," norāda Uldis Dimiševskis.
NKC funkcijās, protams, neietilpst konkrētu filmu tēmu pasūtīšana. Vai tas nebūtu tiešais Kultūras ministrijas uzdevums – precīzāk definējot valsts pasūtījumu, veicināt sabiedrības vēsturisko atmiņu un pašapziņu rosinošu filmu radīšanu?
"Valsts var dot īpašu pasūtījumu kino nozarei, piemēram, pasūtīt vēsturei veltītu filmu. Var iezīmēt noteiktu vēstures posmu, piemēram, filmu par Pirmo pasaules karu vai par Latvijas tapšanu, vai arī par padomju deportācijām un tad konkursa kārtībā izvēlēties daudzsološāko projektu. Taču valsts nevar pasūtīt patriotisku filmu, jo kura politiķa gaume gan to noteiks?" uzskata kultūras ministre Sarmīte Ēlerte.
"Valstij noteikti nav jākļūst par sava veida regulatoru kino nozarē. Cita lieta, ka Latvijā būtu jāizstrādā visaptveroša valsts programma, kas stiprinātu nacionālo identitāti un pārliecību par piederību Latvijai, tajā ietverot arī kino nozari," uzsver Saeimas deputāts un iepriekšējais kultūras ministrs Ints Dālderis.
"Valsti šobrīd tāda ražošanas joma kā vēsturiskās filmas maz interesē. Tomēr nedomāju, ka, tās veidojot, būtu vajadzīgs kāds īpašs pasūtījums. Tad šīs filmas vairs netaps no sirds," uzskata Arvīds Krievs.
"Protams, valsts atbalstam filmām par nozīmīgām vēstures tēmām vajadzētu būt konsekventākam," ir pārliecināts režisors un pedagogs Pēteris Krilovs. Šis secinājums sasaucas ar viņa pieredzi, veidojot dokumentālo lenti "Nepareizais latvietis", kuras finansēšana sākumā arī bijusi ļoti dramatiska. Pirmos divus gadus projekts nepārtraukti pārspēlēts kinofunkcionāru gaiteņos. Valsts pa īstam iesaistījusies tikai beigās, kad vairs nevarējusi ignorēt faktu, ka filmas veidotājiem bija izdevies piesaistīt lielu ārzemju līdzfinansējumu. "Šo pašu sižetu var attiecināt uz spēlfilmām par vēsturiskām tēmām," uzsver Pēteris Krilovs.
Naudas dalīšana – ierobežojoša
Pazīstamais režisors un pedagogs arī izvirza jautājumu – kas mūsu apstākļos vispār ir patriotiska filma? "Esmu sapratis, ka vajadzīga filma par mūsdienu dzīvi tās dažādajos līmeņos, kurā skatītājs atpazītu sevi.
Dokumentālajā kino situācija ir nedaudz labāka, taču spēlfilmu par šīm tēmām joprojām nav," uzskata Pēteris Krilovs, uzsverot, ka arī šādi izpaužas Latvijas kino stratēģijas klibums.
Būtu grūti atrast filmu, kas Latvijā taptu tikai ar valsts atbalstu. Ikgadējais valsts finansējums kino nozarei šobrīd ir tik mazs, ka par to nav iespējams uzņemt lielformāta vēsturisku filmu, atzīst arī kultūras ministre. Šogad un pērn NKC filmu veidošanai piešķīra 740 000 latu. Bet "Rūdolfa mantojums" vien izmaksāja 1,35 miljonus latu, "Rīgas sargi" – 2,35 miljonus latu.
Šobrīd valsts finansējumu kino nozarei dala it kā no diviem maciņiem – NKC un Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF). S. Ēlerte šo sistēmu atzīst par pareizu, jo VKKF un NKC sniegtais atbalsts filmu projektiem atšķiras un arī Eiropas valstīs kultūrai atbalsts parasti tiek sniegts no vairākiem avotiem. A. Krieva jauno filmu, kas kopā izmaksāja 780 000 latu, NKC regulāri finansēja jau kopš 2006. gada. VKKF to atbalstīja vienu reizi – 2008. gadā ar 1654 latiem. Tostarp I. Dālderis gan uzskata, ka finansējumu no valsts budžeta vajadzētu koncentrēt "vienā maciņā" – Nacionālajā kino centrā.
Kino cilvēki uzsver, ka valsts par savu finansējumu visus šos gadus ir daudz vairāk saņēmusi pretī. Tomēr situācijā, kad tas ir dramatiski – pat par 70% – sarucis, filmu veidotājiem atrast sponsorus un jo īpaši ārzemju partnerus nav viegli. It sevišķi – ja iecerētā lente vēsta par mums pašiem. Uldis Dimiševskis kā pozitīvu piemēru min izveides posmā esošo filmu "Pēdējā laiva uz Gotlandi", kuras veidotājiem izdevies saņemt ES un Vīnes filmu fonda finansējumu, jo viena no sižeta līnijām saistās ar kādu austriešu karavīru.
"Nebūtu labi, ja valsts diktētu prasības mākslā, tomēr arī līdz šim īstenotā naudas dalīšanas stratēģija ir ierobežojoša un projektu vērtēšanas procesā – maz pārsteigumu," uzsver Pēteris Krilovs.
Vai vajag simtgades lielfilmu?
Tostarp nemaz tik daudz laika nav atlicis līdz 2018. gadam, kad Latvija svinēs simt gadus. Ņemot vērā vēsturisko filmu garo ceļu pie skatītājiem, iespējams, vajadzētu jau sākt domāt par tai veltītu lielfilmu, kas taptu Kultūras ministrijas kopējas valsts simt gadiem veltītas stratēģijas ietvaros. "Filmas vai filmu (piemēram, spēlfilmas un dokumentālo filmu) izveide Latvijas valsts simt gadiem būtu vēlama, taču tam būtu jānovirza papildu finansējums kopējā simtgades svētku finansējuma ietvaros. Tas varētu būt valsts pasūtījums. Ņemot vērā filmu veidošanas specifiku (projekta realizācija kopumā notiek divus trīs gadus), par finansējuma pieejamību būtu jābūt skaidrībai 2015. gadā," uzsver S. Ēlerte. Gatavojoties Lietuvas tūkstoš gadu svinībām 2009. gada jūlijā, valsts bija pasūtījusi šim notikumam veltītu lielfilmu, kuras pamatā bija 1410. gada Grīnvaldes kaujas atcere. Krīzes dēļ no šiem plāniem gan nācās atteikties.
"Liela mēroga vēsturisku filmu mēs nevarētu izveidot nabadzības dēļ," skeptisks ir Pēteris Krilovs. Vēl deviņdesmitajos gados viņam bijusi ideja izveidot vēsturisku filmu par Turaidas lībiešu virsaiti Kaupo pēc Ārija Geikina scenārija. Projekts nomiris pats no sevis, jo pasaulē pret šādām filmām prasības kļuvušas aizvien lielākas, bet kinoindustrija Latvijā – aizvien nabadzīgāka.
Filmas tomēr top
Uldis Dimiševskis tikmēr informē, ka līdzās jau tuvu finiša taisnei esošajam Aigara Graubas projektam "Sapņu komanda: 1935" vairākas vēsturiskas filmas šobrīd vēl atrodas attīstības stadijā. Viena no tām – "Pēdējā laiva uz Gotlandi", kuras režisors un scenārists ir Jānis Kalējs. Tā vēstīs par 1944. – 1945. gada traģiskajiem notikumiem Liepājā. Sākuma posmā ir arī studijas "Ego Media" spēlfilma "Sibīrijas trijstūris" ar Borisa Frumina scenāriju. Savukārt Pēteris Krilovs stāsta, ka šobrīd ceļā pie skatītājiem ir viņa jaunais projekts "Lietus un vēji 2".
Jau šobrīd skaidrs nodoms vēsturiski dokumentālo filmu laukā ir arī režisoram Arvīdam Krievam. Tā būšot dokumentāla filma par kureliešiem.
Kino cilvēki cenšas dokumentēt arī mūsdienu norises, kas jau drīz būs pārvērtušās par vēsturi. Piemēram, top Ginta Grūbes filma "Vairāk nekā dzīve", kuras galvenais varonis būs režisors Alvis Hermanis. Dāvja Sīmaņa lentē "Pēdējā tempļa hronikas" tiek iemūžināta Gaismas pils celtniecība. Tomēr dokumentēšanas process ir pilnībā atstāts kā kino ļaužu atbildība. Kur paliek kinohronikas, kurām pēc laika taču ir kolosāla kultūrvēsturiska nozīme? "Gados kopš neatkarības atjaunošanas atbalsts kinohroniku veidošanai sistemātiski nepastāv. Tas jau būtu valsts pasūtījums. Šobrīd šāda satura filmas top, vienīgi tas nenotiek sistemātiski un ir atdalīti no kopējās filmu nozares attīstības," uzsver Uldis Dimiševskis.
***
Uzziņa
Ceļā pie skatītājiem šobrīd atrodas vairākas vēstures tēmām veltītas dokumentālās filmas: "Latvieši. 1937. gads" (fonds "Sibīrijas bērni"); "Mana koka stāsts" (Una Celma); "Piecpadsmit stāsti par jauno", "Ceturtā maija republika" (Jānis Domburs un Antra Cilinska).
Nozīmīgs Latvijas dokumentālistu veikums aplūkojams bez maksas tīmekļa vietnē filmas.lv.
Igaunijā filmu nozares projektus finansē Igaunijas Filmu fonds (lielākais finansējuma avots), Kultūrkapitāla fonds un Igaunijas Kultūras ministrija (atsevišķs finansējums filmu kopprodukcijām). Lietuvā atbalsta avoti ir Kultūras ministrija un Kultūras un sporta atbalsta fonds. Avots: Kultūras ministrija
***
Nacionālā Kino centra dotācijas sadale spēlfilmu projektiem (latos)
Studija Režisors Nosaukums 2008.g. 2009.g. 2010.g. Kopā
Fa Filma Juris Kursietis 30 sekundes 3000 3000
Krukfilms Māris Martinsons Amaya 90 000 90 000
Ego Media Astra Zoldnere Baltā sala 10 850 10 850
Lokomotīve Aiks Karapetjans Cilvēki tur 10 000 121 200 131 200
Kaupo Arvīds Krievs Dancis pa trim 205 000 142 884 347 884
Ego Media Viesturs Kairišs Entuziasts 20 000 20 000
Nida Filma Jevgēņijs Paškēvičs Golfa straume zem leduskalna 270 000 190 300 460 300
JPS Ansels Kaugers Klusums 3000 3 000
Latsfilma Una Celma Kur pazudis Elvis? 32 792 32 792
FORMA Ivo Kalpenieks Mazie laupītāji 274 940 274 940
Ego Media Andis Mizišs Medības 79 000 79 000
Fa Filma Juris Poškus Nāve tev! 119 000 154 408 273 408
Lokomotīve Neaizmirstulītes 3000 3000
Ego Media Alexander Hahn Ogre 10 850 10 850
Mistrus Media Ivo Briedis Filma 12 300 12 300
Studija Lokomotīve Ivars Tontegode Sēņotāji 7 700 7700
Kinolats Ilona Brūvere Pasakas pieaugušajiem 10 000 10 000
Film Angels Studio Jānis Kalējs Pēdējā laiva uz Gotlandi 10 000 19 400 29 400
Studija Centrums Nora Ikstena Romiešu kumelīte 3000 3000
Platforma Jānis Streičs Rūdolfa mantojums 227 255 181 365 408 620
Platforma Aigars Grauba Sapņu komanda 170 000 170 000
Tanka Gatis Šmits Seržanta Lapiņa atgriešanās (Tas notika ar viņiem) 166 000 143 473 309 473
Ego Media Boris Frumins Sibīrijas trīsstūris 17 900 17 900
Tanka Jānis Nords Spriedze 3000 3000
pilnmetrāžas spēlfilmām kopā: 1 428 987 881 430 401 200 2 711 617
Avots: Nacionālais Kino centrs
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003