Rīga 18°C, skaidrs, bez nokrišņiem, A vējš 1m/s
Sestdiena, 2024. gada 18. maijs 08:36
Vārda dienas: Ēriks, Inese, Inesis
Imants Zeltiņš karā zaudējis plaukstas. Bet vēlāk uzbūvējis divas mājas un izaudzinājis četrus bērnus
Latvijas Kara muzejā dažas dienas pirms 16. marta uz savu kārtējo sapulci no visas Latvijas sabraukuši nacionālie karavīri. Zālē aizņemtas gan tikai krēslu priekšējās rindas, un vīru skaits nepārsniedz 70 – 80. Pirms desmit gadiem telpa esot bijusi stāvgrūdām pilna, vēl agrāk visi gribētāji nemaz nav varējuši tajā satilpt. Sapulces nobeigumā leģionāri nodzied "Kad ar uzvaru šo kauju...", skan braši kā īstam vīru korim. Viņu vidū ir arī Imants Zeltiņš no Mežotnes. Pirms tam telefonsarunā jautāju, kā viņu atpazīšu. "Man nav abu roku plaukstu," kā īpašu pazīmi pirms tikšanās telefonsarunā min 84 gadus vecais vīrs. Katru gadu 16. martā I. Zeltiņš braucis uz Rīgu, lai būtu kopā ar pārējiem pie Brīvības pieminekļa, taču šoreiz to nedarīšot. Ne tādēļ, ka būtu nobijies vai sasirdzis. "Šodien pulksten divos man jābūt arī Bauskā, piemiņas pasākumā. To pats rīkoju, tāpēc mana ierašanās ir obligāta. Pasākums veltīts mana bataljona karavīriem, 30 vīriem, kuri 1944. gada septembrī, aizstāvot Bausku, te nolika savas galvas," viņš skaidro.
Astoņpadsmit gados paliek bez plaukstām
Arī pašam Zeltiņam, toreiz vēl ne astoņpadsmit gadus sasniegušajam jauneklim, šīs kaujas ir liktenīgas – granātas sprādzienā tiek smagi ievainots. Pret leģionāriem sūtīti 30 krievu tanki. Lai bataljonu neaplenktu, komandieris Imantam licis uzrāpties tuvējās mājas bēniņos un ar binokli vērot apkārtni.
"Tiku bēniņos, uz vienu pusi paskatījos, uz otru, bet vai nu manas neuzmanības dēļ, vai vienkārši binokļa stiklā atspīdēja saule, kas mani nodeva, tā uzreiz tieši pret jumtu sprāga granāta," atceras I. Zeltiņš. Viena roka norauta uzreiz, bet otra cietusi tik stipri, ka to nākamajā dienā pārsiešanas punktā amputēja. Pēc tam aiztransportēts uz Vāciju, uz kara hospitāli kādā Tīringas apgabala pilsētiņā. 1945. gada 1. aprīlī pilsētiņā ienācis amerikāņu karaspēks, ap hospitāli izliekot savus sargkareivjus. Tad nākuši krievu virsnieki, aģitējuši, lai atgriežas mājās. Imanta karabiedri – trīs leģionāri – sprieduši, ka jābrauc vien uz Latviju. Viņiem pievienojies arī I. Zeltiņš. Vai vēlāk šo lēmumu nav nācies nožēlot? Nē, neesot nožēlojis, atklāti teic Imants. Ko viņš svešumā tāds būtu iesācis? Tiesa, bijis jāiztur daudzas pratināšanas gan turpat Vācijā, gan Latvijā. Atšķirībā no saviem līdzbiedriem neesot slēpis, ka karojis, jo kur tad citur, ja ne frontē palicis bez plaukstām.
"Kad aģitēja mūs uz Latviju, solīja visādus labumus, bet tos puišus, kā iesēdināja ešelonā, tā prom uz Sibīriju uz 15 gadiem. Viņus atšifrēja pēc padusē ietetovētās asinsgrupas. Tāds tetovējums bija tikai esesiešiem. Pēc vairākiem gadiem Rīgā sastapos ar virsnieka vietnieku, kurš vienīgais no trijotnes bija izdzīvojis. Viņš ļoti nožēloja – kāpēc mēs, dullie, atstājām amerikāņu zonu," stāsta I. Zeltiņš.
Uz jautājumu, kā spējis sadzīvot ar situāciju, kad palicis tikpat kā bez rokām, bijušais karavīrs atbild bez domāšanas: "Kad brīvprātīgi nolēmu doties uz leģionu, mans radinieks norādīja uz savu draugu, atbrīvošanas cīņu dalībnieku, kuram kaujās bija norauta kāja. Viņš teica – tāds ir karš. Es bravūrīgi atbildēju, ka nošaušos, bet krieviem rokās nedošos. Taču iznāca tā, ka es nemaz nevarēju nošauties, lai gan pistole bija pie sāniem... Kad mani jau veda uz pārsiešanas punktu, negaidīti uz ceļa parādījās divi krievu tanki. Leģionārs, kas mani pavadīja, paķēra pistoli un aizbēga, atstājot mani vienu. Labi, ka garām vēl steidzās vācu motociklisti, viens mani aizrāva līdz Vecsaulei."
"Paša māte, tēvs nepazina"
Imants Zeltiņš kā šodien atceras atgriešanos tēva mājās toreiz Codes, tagad Mežotnes pagastā. Soļojis taisni pāri laukam, somiņa plecos, tēvs pagalmā velk ūdeni no akas. Imants vēl ir aiz stūra, bet dzird tēva sacīto: "Memmīt, atkal viens ubags nāk."
"Biju tā izkrities svarā, ka paša māte, tēvs nepazina," to atceroties, Imantam asaras sariešas acīs. Vecāki zinājuši, ka dēls kaujās smagi ievainots, palicis bez rokas, vēlāk kāds atradis arī bruņucepuri ar Zeltiņa uzvārdu iekšpusē un šķembas izsistu caurumu. Tāpēc vairs necerējuši ieraudzīt dzīvu.
Pēc atgriešanās mājās jau trešajā dienā zilcepurainie drošībnieki paņēmuši ciet, pāris dienas noturējuši arestā, likuši uzrakstīt visus, ar kuriem kopā dienējis. I. Zeltiņš gan iebildis, esot kontuzēts, bez rokām, bet virsnieks atcirtis – māte izglītota, uzrakstīs. "Uzrakstīja arī, bet tikai tos, kuri bija krituši, un tos, par kuriem droši zināju, ka viņi nekad neatgriezīs Latvijā. Kopā 37 cilvēkus," neslēpj I. Zeltiņš.
Kā sastapis savu nākamo dzīvesbiedri? Iepazinušies, vienā ešelonā braucot uz Latviju. Viņa kopā ar māti, māsu un māsasvīru atgriezās no bēgļu gaitām. Tas, ka noskatītais puisis ir kara invalīds, nav bijis šķērslis, lai pēc dažiem mēnešiem atkal satiktos, apprecētos un pārceltos dzīvot uz Rīgu. Ģimenē piedzima trīs dēli. Imants sācis būvēt māju Biķernieku ielas rajonā. "Tādi būvētāji toreiz bijām vairāki latvieši, turējāmies kopā, svinējām latviešu svētkus, dzīvojām patriotiskās noskaņās."
Nekur darbā viņu, protams, tajā laikā neņēma. Vienu brīdi iekārtojies apsardzē, kurā lielākoties visi bijuši kara invalīdi, tikai no pretējās frontes puses – sarkanarmieši. Ja tika pie darba, pie pirmās izdevības ātri vien atbrīvots. Priekšniecība vienmēr zināja, kurā pusē karojis.
Govi uz Rīgu
Piešķirta invaliditātes pirmā grupa, divus gadus saņēmis pabalstu – 15 rubļus mēnesī. Pabalsts noņemts, jo uz Rīgu atvedis govi. Noskatījis, ka netālu kāda čigāniete ganījusi savu piena devēju, un tēvs no Codes arī viņam atvedis gan govi, gan sienu. Ja tev ir, par ko uzturēt Rīgā govi, pabalsts nav vajadzīgs, Zeltiņam atbildējusi toreizējā sociālās nodrošināšanas ministre biedre Paldiņa.
Cits varbūt būtu arī gulējis mājās, neko nedarot, bet Imants sācis savā apbūves gabalā Biķernieku ielā audzēt dārzeņu un puķu stādus, ko savukārt sievasmāte pārdevusi tirgū. Ar zināmu lepnumu vecais vīrs min, ka bijis viens no pirmajiem, kas tolaik iegādājies televizoru un pēc tam arī veco moskviču.
Dzimtā visi esot zemnieki. Pats skolas gados aktīvi darbojies mazpulkā, prezidents Kārlis Ulmanis atbalstījis zemniecību, tāpēc bijis skaidrs, ka zemes kopēji visos laikos izdzīvos. Tēvu drīz vien ieskaitīja kulakos, uzlika tādus nodokļus, ka nācās mainīt dzīvesvietu. Tēva mājās Imantam vairs nebija lemts atgriezties, zemi viņš atguva citā vietā un tur atkal uzbūvēja māju.
Nākamgad – 85
Zeltiņa dēli tagad jau pensijas gados, vecākais dēls pirms trim gadiem miris. Arī pirmā sieva viņā saulē, apprecējies otrreiz un šajā laulībā dzimusi meita. Mazbērnu esot paliels pulciņš. Kopā sabrauc lielajās jubilejās. Nākamgad tāda būs pašam Imantam – 85 gadi.
Svinības noteikti būs, teic kādreizējais leģionārs. To viņš varot atļauties, jo Vācija kara invalīdam ik mēnesi piesūta nopietnu pensiju – gandrīz 1500 eiro. Piedevām pērn Vācija piesūtījusi lielāku summu, kas viņam pienākusies arī par laiku kopš piecdesmitajiem gadiem. Šo naudu I. Zeltiņš izmantojis arī, lai sarīkotu nacionālo karavīru un nacionālo partizānu gadskārtējo salidojumu. Finansējis piemiņas plāksnes ievērojamiem Latvijas armijas pārstāvjiem Krišjānim Berķim un Vilim Janumam.
Savu roku pielicis Biķeru baznīcas atjaunošanā Rīgā, kur padomju gados darbojies kombināta "Māksla" stikla lietuves cehs. Būdams draudzes priekšnieks, ķēries pie darba un vēl tagad ar apbrīnu runā par cilvēku atsaucību, par lielajiem ziedojumiem, ko draudze saņēmusi. "Uzlikām kapara jumtu, sameklējām veco baznīcas gaili Rundāles pilī, apskatījām un nolēmām, nav ko restaurēt, taisām no jauna! Visur bija tik pretimnākoši cilvēki, trīs gadu laikā baznīcu pilnībā atjaunojām un iesvētījām arī," gandarījumu neslēpj vecais leģionārs.
Veselības aprūpe Vācijā
Vai Vācijas piešķirtā kara invalīda pensija Imantam sniedz arī morālu gandarījumu pēc smagā ievainojuma un garajiem nicinājuma gadiem? Tiešu atbildi viņš nesniedz, jo ne jau viss pārdzīvotais ietilpināms naudas vērtībā. Taču ar patiku piebilst, ka kopā sievu katru gadu dodas uz Vāciju, uz karavīriem paredzēto veselības aprūpi.
"Viss ir apmaksāts, sākot ar ceļu no mājām Mežotnē uz lidostu līdz pat ārstniecības iestādei 600 km ar taksometru no lidostas. "29 dienas dzīvojam kā kūrortā, plunčājamies baseinos, baudām masāžas, burbuļvannas un vēl visādas procedūras. Tur satiekos ar diviem krievu ārstiem, kas atbēguši no Krievijas pirms 30 un 20 gadiem. Ar lielu interesi aprunājamies, protams, ne jau par slimībām, jo man nekas nekaiš. Tur viss ir brīnišķīgi, iepriekš mūs veda arī ekskursijās uz Šveici un Franciju. Paskatoties cenas, galva jāsaķer – maksa par medicīnu tur ir ļoti augsta," stāsta I. Zeltiņš.
Šajos pārbraucienos esot iespēja salīdzināt, kā no kara atkopusies Vācija un kā mūsu valsts. Kad 1946. gadā atstājis Vāciju, tur rēgojušies kaili skursteņi un drupas. Tagad viss atjaunots vai uzcelts no jauna. Savukārt Latvijā, viņaprāt, joprojām jūtamas Otrā pasaules kara sekas. Piemēram, Mežotnes baznīca vēl tagad nav atjaunota, uzlikts tikai pagaidu jumts, bet tālākiem darbiem neesot līdzekļu.
Padomju laikā – bez pensijas
Imants Zeltiņš nopelnījis arī Latvijas pensiju – 170 latu un 100 latu viņam pienākas kā kopšanas nauda invalīdam. Kā būtu, ja nāktos iztikt tikai ar šo pensiju? Imants atbild ar pretjautājumu: "Bet kā es izdzīvoju visu boļševiku laiku bez pensijas?" Turpinot viņš pajoko: "Godīgi sāku dzīvot tikai pēc 1991. gada." Līdz tam, kā viņš saka, spekulējis, ar ko tik varējis, – uzpircis, piemēram, apavus. Kādi četri kurpnieki viņam taisījuši tā saucamos "tankus". Tos pārdevis zemniekiem.
Pēc kara Rīgā pēc cukura bijis jāstāv garā rindā. Bet invalīdus laiduši bez rindas. Tā Imants ik pa diviem kilogramiem savācis cukuru, ko pēc tam lauciniekiem mainījis pret sviestu.
I. Zeltiņš uzskata, ka viena daļa mūsu cilvēku ir izlaidušies. Kādā ziņā? "Piemēram, viens mans kaimiņš saņem pensiju, dodas uz veikalu, sapērk pārtiku, cik var panest. Bet pārējo pensiju kopā ar draugiem un draudzenēm ra-ta-tā – nodzer. Beigās notiesā arī to, ko visam mēnesim sapircis," nosaka Imants.
Imants Zeltiņš bija viens no tiem, kas ierosināja Bauskas centrā sarkanarmiešiem uzstādīto piemiņas akmeni pārvietot uz Brāļu kapiem, kas, protams, toreiz daudziem nepatika. Viņš joprojām vada Nacionālo karavīru un "Daugavas vanagu" pulkveža Viļa Januma vārdā nosaukto Bauskas nodaļu, rīko leģionāru piemiņas pasākumus un aicina uz tiem skolu jaunatni. Daudzi tikai šajos pasākumos pirmo reizi uzzina par šo vēstures skaudro lappusi.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003