Rīga 20°C, skaidrs, bez nokrišņiem, DR vējš 2m/s
Sestdiena, 2024. gada 04. maijs 09:09
Vārda dienas: Vijolīte, Viola, Vizbulīte
Pociema skolēni izpētījuši represēto dzīvesstāstus
"Visbriesmīgākais bija, ka izsūtīja bērnus un viņiem bija jābrauc lopu vagonos," tā par 1949. gada 25. martu saka Friča Bārdas Pociema pamatskolas 7. klases audzēkne Alma Anna Purvīte.
Viņa, skolas pasākumā iepazīstinot vienaudžus ar Pociema mazpulcēnu projektā "Sāpju ceļos rūdītie" apkopotajām represēto ļaužu atmiņām, uzsver, ka no Katvaru pagasta vien uz Sibīriju 1949. gadā tika izvesti 164 cilvēki. Mazpulcēni ir dokumentējuši 27 cilvēku dzīves stāstus. Vēstures stundās par šiem notikumiem mācīs tikai 9. klasē. Tad jaunieši spēs salikt kopā faktus – ka 1949. gadā pavisam no Latvijas tika izsūtīts 42 271 cilvēks, un viņu vidū bija arī tie, kas tagad dzīvo tepat kaimiņos.
Toreiz 24. marts daudziem šeit bija pēdējā mierīgā skolas diena, jo nākamajā viņus no Alojas stacijas veda prom uz Sibīriju.
Mazpulcēnu vadītāja Edīte Melne stāsta, ka 178. Pociema mazpulks projektu "Sāpju ceļos rūdītie" veica pērn, gatavojoties savai divdesmit gadu jubilejai. Pie represētajiem, kuri dzīvo ārpus centra, skolēnus ar savu mašīnu aizveda Līga Magone, "LA" konkursa "Sieviete Latvijai 2010" laureāte. Tagad, kad atmiņas pierakstītas, nākamais solis būs izdot tās grāmatā. Edīte un Līga cer, ka šo projektu atbalstīs Amerikas Latviešu institūta priekšsēdis Arvīds Bļodnieks.
Pociemietei Pārslai Lūsei 1949. gada martā bija deviņi gadi. Vectēvu un tēvu kā bijušo aizsargu padomju vara no ģimenes izrāva jau agrāk, kara laikā, un nosūtīja uz gulagu Novosibirskas apgabalā. Pēc kara saimniecībā, kur bija divi zirgi un četras govis, visus darbus veica mamma Antonija un pusaudzis dēls Jānis. Viņam izsūtīšanas brīdī bija 17 gadi. 1949. gadā Antonija, padzirdējusi par plānotajām izvešanām iepriekš, izņēma Pārslu no skolas jau 24. martā un pavadīja pie savas vecākās, precētās meitas. Pati ar dēlu mēģināja slēpties. Taču miliči dežurējuši pie mājas augu diennakti. Mamma, baidoties, ka tie neparauj prom mazgadīgo meitu vienu pašu, pārnākusi mājās... Pēc tam ģimene Alojā iesēdināta lopu vagonā un pēc mokošā ceļa attapusies Omskas apgabala Trusovkas sādžā.
Pārsla, rādot fotogrāfiju, kur redzami likteņa biedri, teic, ka vienam no puišiem sirdsdraudzene nolēmusi braukt līdzi labprātīgi, bet nomirusi ceļā no dizentērijas... "Trusovka bija nabadzīga sādža," atceras P. Lūse. "Mums, trim ģimenēm, ierādīja vienu istabiņu. Lai tajā nokļūtu, bija jāiet cauri cūku un vistu kūtij... Istabā atradās trīs koka lāviņas. Kāda sieviņa ar savu dēlu gulēja uz vienas, mēs ar mammu – uz otras, vecā tantiņa uz trešās un mans brālis – zemē pie krāsns."
Tā nodzīvoti četri gadi, pēc tam Lūši uzcēluši savu mājiņu. Mamma ziemā strādājusi mežā, vasarā ķieģeļu cehā, brālis – kalēja smēdē.
1955. gadā ģimeni sameklēja no nometnes atbrīvotais tēvs. Bērni drīkstējuši atgriezties Latvijā 1956. gadā. Tad Pārsla dzīvoja Smiltenē pie māsas un mācījās vakarskolā krievu valodā, jo pēc Sibīrijas domājusi, ka mācības latviešu valodā nesekmēsies. Vēlāk, kad Latvijā pārradās arī citi ģimenes locekļi, Lūši devās atkal uz Pociemu, taču savā kādreizējā mājā netika ielaisti. Viņiem ierādīja citu – vecu remontējamu ēciņu.
Pārsla arī pēc apprecēšanās palika Lūses uzvārdā, jo vīru sauca tieši tāpat kā brāli – Jānis Lūsis. Viņa ir strādājusi lauku brigādē, vēlāk konfekšu cehā, ēdnīcā, par audzinātāju bērnudārzā, noliktavā par vadītāju. Atskatoties uz garo mūžu, teic – ja nebijis 25. marta, noteikti būtu vairāk skolojusies un ko vairāk sasniegusi, jo atzīmes skolā bija labas, izņemot vienu priekšmetu – PSRS konstitūciju… Pārsla izaudzinājusi trīs dēlus, ir jau četri mazbērni.
Kad vaicāju, ko Lūses kundze novēl Latvijai nākotnē, viņa atbild īsi: "Vadītājus, kuri liek savus gudros prātus kopā un domā valstiski."
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003